Pamesta plastmasas maize
Mar. 24th, 2010 | 06:26
No: : disfigurator
Bezdarbnieks saņem savu pirmo bezdarbnieku pabalstu (tizls nosaukums – tā ir mana nauda, kura tikusi ņemta no manas amata algas tieši šādiem un ne tikai šādiem gadījumiem, nevis kaut kāds nepelnīts pabalsts), samaksā visus rēķinus un var tievēt tālāk, kasot pautus. Bet nē – nopirku diapozitīvo filmiņu, ievietoju to iekš FED-5s un jau tad zināju, ka nākamajā dienā jāiet ar to pafotografēt. Tā arī tika darīts – braukājot ar velo, biju noskatījis dažus objektus, kuri no malas izskatījās par prastām pamestām dzīvojamajām ēkām, kas UE valodā nozīmē lielu potenciālā no fun faktora devu.
Klāt ir nākamās dienas (šodienas) 8:00, ir pagulētas ~5,5 stundas un jāceļas augšā, lai ar norunātajiem cilvēkiem ietu palūrēt uz to, kas tad nu objektiem vēderā. Ar katru nākamo soli iekš objekta saprotam, ka nav vis gluži vienkārši pamesta dzīvojamā māja – pāris soļus tālāk ir vēl viena, pēc skata rūpnieciskas izcelsmes, tālāk – vēl viena.
Kad pabeigta daudzstāvu ēkas apskate un no jumta leņķa iekš foto filmiņas iemūžināts pretējās mājas kaķis sēžam logā, dodamies uz rūpnieciskā paskata ēku, kuru raksturo viens virszemes un viens pazemes stāvs. Un tieši mīļais pagrabstāvs ar katru nākamo soli transformējas no vienkārša, bet plaša pagraba dažnedažādās citās formās – gluži kā iekš abstrakcionismu mīlošā šausmu kino. Ordinārais pagrabs parāda vienu ГП-4у gāzmasku, tad vēl vienu, tad vēl vienu. Dažu soļu atstatumā GP4u pievienojas ГП-5, cilindriskie GP-4 filtri... PSRS civilās aizsardzības bradātājam uzreiz asociācija rokā – CA patvertne! Acis meklē hermētisko durvju paliekas, ventilāciju un citas komunikācijas, kas apstiprinātu šo teoriju, bet nekas netiek atrasts – pagrabs pārtrauc šo ilūziju, priekšā liekot alus kastes, pilnas ar tukšām vēstures relikvijām – Pilzenes alus vecajā paraugā, PSRS Fanta un Pepsi Cola. Taču arī šī ilūzija nav ilgstoša – atskan pilieni, atbalsojoties no apledojušajām sienām un pagrabs ainu pārvērš vēl vienu reizi: ledus, mitrums un ūdens pilēšana - kas tik ļoti raksturīga lieliskajai filmai Stalker – ieskauj dažādas etiķetes, iepakojumus un izkārtnes, kas vēsta to, ka šī pagraba ilūzija ir kādas maizes ceptuves sastāvdaļa. Atkal tiek meklēts atbalsta punkts šim pieņēmumam un tas tiek atrasts – pie sienas piestiprināts izraksts no “Maizes ražošanas uzņēmumu sanitārajiem noteikumiem”, kuros aprakstīta kārtība kādā būs glabāt miltus. Šī ilūzija nostiprinās ar katru nākamo atradumu: pirmās šķiras Kviešu miltu iepakojums; paciņa ar burtiņiem “Sausiņi ar magonēm”; izkārtne: “Žaņa Lagzdiņa maizes fabirkas veikals Toma ielā 2”. Nu jau pavisam droši varam šo ilūziju izņemt no šīs kategorijas un piešķirt tai fakta saistošo spēku.
Sirreālisma aromātu objekts iemieso ne tikai iekš mainīgā pagraba, bet arī iekš sienām, kuras mistiski karājās virs neesošas grīdas; nelielām ledus stalagnītu paliekām un krāsainām peļķēm, kā arī kāpnēm, kuras karājas nekurienes nostūrī, aizmirsušas savu funkciju jau ilgi, igli... Ainu dekorējis ir ugunsgrēks un, iespējams, ekstrēmās temperatūras dēļ sabrukušās sienas – visapkārt ķieģeļu masas, krāsns paliekas, kolonnas un pelēki miglainā ziemas (nu jau pavasara) gaisma, kas iespīd caur tukšajām logu rūtīm. Pavandījušies vēl pa interesantām (un krietni piebomžotām) telpām, dodamies pamest objektu. Taču ne viss ir tik vienkārši!
Pāri ielai ieraugu vēl kādu saistošu pamestību – guļbūves ēka, iespējams, cietusi no uguns nelaimes vai arī krietni ieilgušas pamestības. Iekšā tajā negājām – bezpajumtnieku atstātais kultūrslānis šajā caurajā ēkā ir krietni biezāks par šīs ziemas kupenām. Turpinām iet tālāk, bez atļaujas ieņemot kādu divstāvu ēku blakus šai koka būdelei, kura kādreiz noteikti, ka bija eleganta. Iekš mūra ēkas skaidri saskatāms fakts, ka arī šī ir bijusi industriālas nozīmes ēka. Sametas priecīgi ap sirdi – rēķinājos ar garlaicīgām un piebomžotām civilajām ēkām, tā vietā saņemot i gaidīto, i negaidīto, bet absolūti patīkamo industriju! Ēka ir neliela, ja ņemam vērā tās industriālo nozīmi – fabrika Ausma. Kāds tās ražošanas atzars, pieņemu, jo tā Ausma, ko es atceros, savus burtnīcu un grāmatu vāciņus ražoja Salu tilta pakājē, blakus Straumei! Lai nu kā – lielisks pārsteigums, kuru absolūti nebiju paredzējis pat 100km/1g attālā nākotnē. Darba galdi, protams, nav saglabājušies, taču par brīnumu ir atrodamas dažādas lietu piegrieznes, maciņi, boksa cimdi, ceļu sargi, apavu zoles, apavu šabloni un to pēdiņas, mākslīgās ādas atgriezumi un dokumenti, kurus rotā Ausmas vārds. Un tieši šie atgriezumi tik ļoti smaržoja pēc brūnajiem un sarkanajiem vāciņiem, kuros bērnībā stūķējām savus pierakstus, grāmatas un darba burtnīcas! Tikai līdz šim nebija ne nojausmas par salīdzinoši plašo produkcijas klāstu! Tīkami, tīkami!
Klejojot šajā objektā, uzmeklēja mūs arī slāvu tautības pārstāvis ar lukturīti, subkultūru raksturojošo treniņtērpu un jautājumu – ko mēs še darām. Atbildējām, ka fočējam! Šis pasmaidīja, paskatījās uz dāmas austiņām, pasmaidīja vēlreiz un devās prom. Nodomāju pie sevis – patīkami! Kā pie cilvēkiem, nevis neandertāliešiem. Jebšu vecā patiesība: netraucē mums, mēs netraucēsim Tev. Bet prakse rāda, ka ir attiecīgi slāvu tautas atzari, kuriem šī patiesība ir gluži kā kāds neaizsniedzams apziņas skaidrības līmenis (gadījums iekš Gaiļezera dzemdību nama). Jā, arī vienkārša bumbu patvertne šeit bija atrodama. Pirms kodolieroču ēras patvertne.
Atceļā uz mājām ielīdām arī pamestā zīlēšanas salonā. Nekas īpašs – svaigs izkārnījums šķidrā formātā, koka paneļu sienas, pirtiņa un dažas mēbeles. Savādi mājīgas telpas.
Izfotografēju ~15 diapozitīvās Agfa CT Precisa filmiņas kadrus (jumts, ārpuse, līdzbradātāji objekta iekšienē, kuri pat uzpozēja zināmo 007 bandītfilmu pozu, jēj). Jācer, ka būs izdevies radīt kadru, kurā galvenie kompozīcijas elementi paustu ierāmēto action, tajā pat laikā lai būtu redzams pamestais un izplosītais interjers kārotajā apmērā. Enīvej - būs būt diapozitīvi, jēj! Attīstīsies ceturtdien jau 3 iedotie rullīši, kā arī piefočēšu šo, un būs jātaisa diapozitīvu vakars?! Indīd, fotografēšana ir laba UE motivācija.
Bildes: http://picasaweb.google.com/Disfigurato r/ZanaLagzdinaMaiznicaFabrikaAusma#slide show/5452197673041740322
P.S. Objektu sliktais tehniskais stāvoklis un to klajā pieejamība šoreiz ļauj par tiem runāt atklāti (diskleimeris: nepieredzējis bradātājs riskē ne tikai ar urlām, sūdiem un narkomānu šļircēm, bet arī ar nestabiliem segumiem).
Klāt ir nākamās dienas (šodienas) 8:00, ir pagulētas ~5,5 stundas un jāceļas augšā, lai ar norunātajiem cilvēkiem ietu palūrēt uz to, kas tad nu objektiem vēderā. Ar katru nākamo soli iekš objekta saprotam, ka nav vis gluži vienkārši pamesta dzīvojamā māja – pāris soļus tālāk ir vēl viena, pēc skata rūpnieciskas izcelsmes, tālāk – vēl viena.
Kad pabeigta daudzstāvu ēkas apskate un no jumta leņķa iekš foto filmiņas iemūžināts pretējās mājas kaķis sēžam logā, dodamies uz rūpnieciskā paskata ēku, kuru raksturo viens virszemes un viens pazemes stāvs. Un tieši mīļais pagrabstāvs ar katru nākamo soli transformējas no vienkārša, bet plaša pagraba dažnedažādās citās formās – gluži kā iekš abstrakcionismu mīlošā šausmu kino. Ordinārais pagrabs parāda vienu ГП-4у gāzmasku, tad vēl vienu, tad vēl vienu. Dažu soļu atstatumā GP4u pievienojas ГП-5, cilindriskie GP-4 filtri... PSRS civilās aizsardzības bradātājam uzreiz asociācija rokā – CA patvertne! Acis meklē hermētisko durvju paliekas, ventilāciju un citas komunikācijas, kas apstiprinātu šo teoriju, bet nekas netiek atrasts – pagrabs pārtrauc šo ilūziju, priekšā liekot alus kastes, pilnas ar tukšām vēstures relikvijām – Pilzenes alus vecajā paraugā, PSRS Fanta un Pepsi Cola. Taču arī šī ilūzija nav ilgstoša – atskan pilieni, atbalsojoties no apledojušajām sienām un pagrabs ainu pārvērš vēl vienu reizi: ledus, mitrums un ūdens pilēšana - kas tik ļoti raksturīga lieliskajai filmai Stalker – ieskauj dažādas etiķetes, iepakojumus un izkārtnes, kas vēsta to, ka šī pagraba ilūzija ir kādas maizes ceptuves sastāvdaļa. Atkal tiek meklēts atbalsta punkts šim pieņēmumam un tas tiek atrasts – pie sienas piestiprināts izraksts no “Maizes ražošanas uzņēmumu sanitārajiem noteikumiem”, kuros aprakstīta kārtība kādā būs glabāt miltus. Šī ilūzija nostiprinās ar katru nākamo atradumu: pirmās šķiras Kviešu miltu iepakojums; paciņa ar burtiņiem “Sausiņi ar magonēm”; izkārtne: “Žaņa Lagzdiņa maizes fabirkas veikals Toma ielā 2”. Nu jau pavisam droši varam šo ilūziju izņemt no šīs kategorijas un piešķirt tai fakta saistošo spēku.
Sirreālisma aromātu objekts iemieso ne tikai iekš mainīgā pagraba, bet arī iekš sienām, kuras mistiski karājās virs neesošas grīdas; nelielām ledus stalagnītu paliekām un krāsainām peļķēm, kā arī kāpnēm, kuras karājas nekurienes nostūrī, aizmirsušas savu funkciju jau ilgi, igli... Ainu dekorējis ir ugunsgrēks un, iespējams, ekstrēmās temperatūras dēļ sabrukušās sienas – visapkārt ķieģeļu masas, krāsns paliekas, kolonnas un pelēki miglainā ziemas (nu jau pavasara) gaisma, kas iespīd caur tukšajām logu rūtīm. Pavandījušies vēl pa interesantām (un krietni piebomžotām) telpām, dodamies pamest objektu. Taču ne viss ir tik vienkārši!
Pāri ielai ieraugu vēl kādu saistošu pamestību – guļbūves ēka, iespējams, cietusi no uguns nelaimes vai arī krietni ieilgušas pamestības. Iekšā tajā negājām – bezpajumtnieku atstātais kultūrslānis šajā caurajā ēkā ir krietni biezāks par šīs ziemas kupenām. Turpinām iet tālāk, bez atļaujas ieņemot kādu divstāvu ēku blakus šai koka būdelei, kura kādreiz noteikti, ka bija eleganta. Iekš mūra ēkas skaidri saskatāms fakts, ka arī šī ir bijusi industriālas nozīmes ēka. Sametas priecīgi ap sirdi – rēķinājos ar garlaicīgām un piebomžotām civilajām ēkām, tā vietā saņemot i gaidīto, i negaidīto, bet absolūti patīkamo industriju! Ēka ir neliela, ja ņemam vērā tās industriālo nozīmi – fabrika Ausma. Kāds tās ražošanas atzars, pieņemu, jo tā Ausma, ko es atceros, savus burtnīcu un grāmatu vāciņus ražoja Salu tilta pakājē, blakus Straumei! Lai nu kā – lielisks pārsteigums, kuru absolūti nebiju paredzējis pat 100km/1g attālā nākotnē. Darba galdi, protams, nav saglabājušies, taču par brīnumu ir atrodamas dažādas lietu piegrieznes, maciņi, boksa cimdi, ceļu sargi, apavu zoles, apavu šabloni un to pēdiņas, mākslīgās ādas atgriezumi un dokumenti, kurus rotā Ausmas vārds. Un tieši šie atgriezumi tik ļoti smaržoja pēc brūnajiem un sarkanajiem vāciņiem, kuros bērnībā stūķējām savus pierakstus, grāmatas un darba burtnīcas! Tikai līdz šim nebija ne nojausmas par salīdzinoši plašo produkcijas klāstu! Tīkami, tīkami!
Klejojot šajā objektā, uzmeklēja mūs arī slāvu tautības pārstāvis ar lukturīti, subkultūru raksturojošo treniņtērpu un jautājumu – ko mēs še darām. Atbildējām, ka fočējam! Šis pasmaidīja, paskatījās uz dāmas austiņām, pasmaidīja vēlreiz un devās prom. Nodomāju pie sevis – patīkami! Kā pie cilvēkiem, nevis neandertāliešiem. Jebšu vecā patiesība: netraucē mums, mēs netraucēsim Tev. Bet prakse rāda, ka ir attiecīgi slāvu tautas atzari, kuriem šī patiesība ir gluži kā kāds neaizsniedzams apziņas skaidrības līmenis (gadījums iekš Gaiļezera dzemdību nama). Jā, arī vienkārša bumbu patvertne šeit bija atrodama. Pirms kodolieroču ēras patvertne.
Atceļā uz mājām ielīdām arī pamestā zīlēšanas salonā. Nekas īpašs – svaigs izkārnījums šķidrā formātā, koka paneļu sienas, pirtiņa un dažas mēbeles. Savādi mājīgas telpas.
Izfotografēju ~15 diapozitīvās Agfa CT Precisa filmiņas kadrus (jumts, ārpuse, līdzbradātāji objekta iekšienē, kuri pat uzpozēja zināmo 007 bandītfilmu pozu, jēj). Jācer, ka būs izdevies radīt kadru, kurā galvenie kompozīcijas elementi paustu ierāmēto action, tajā pat laikā lai būtu redzams pamestais un izplosītais interjers kārotajā apmērā. Enīvej - būs būt diapozitīvi, jēj! Attīstīsies ceturtdien jau 3 iedotie rullīši, kā arī piefočēšu šo, un būs jātaisa diapozitīvu vakars?! Indīd, fotografēšana ir laba UE motivācija.
Bildes: http://picasaweb.google.com/Disfigurato
P.S. Objektu sliktais tehniskais stāvoklis un to klajā pieejamība šoreiz ļauj par tiem runāt atklāti (diskleimeris: nepieredzējis bradātājs riskē ne tikai ar urlām, sūdiem un narkomānu šļircēm, bet arī ar nestabiliem segumiem).