Sūrreālisms

Pa ceļam uz darbu noklausījos šo patīkamo tumsas veldzi gaišajos pavasara rītos uz velo, sabiedriskajā vai ejot kājām. Jāpiezīmē, ka man riktīgi patīk Kūnca stils; darbos pamatā valda šāds mehānisms:
1) Viss sākas ar diezgan strauju ielēkšanu kādā ainā, kurā, parasti, protagonists ir vājš un atrod sevi pēc kādas nelaimes, katastrofas vai vienkārša W T F, kas izjauc viņa ierasto dzīves ritējumu, apgriežot ordināro pasauli mazliet kājām gaisā;
2) piedzīvotais WTF tiek pētīts ordināras izpratnes par lietām un to kārtību ietvaros, bet, jo vairāk baksta šo tumsu, jo interesantāk tā sāk burkšķēt, līdz šī bieži vien ar ārpuszemes izcelsmes īpašībām raksturojamā parādība, aiziet pilnīgā, noslēpumainā un krīpīgā WTF, kuram tiek pieiets ar pētniecisku metodiku;
3) Ir kāds līdzcilvēks - nodibināts darba sākumā vai tiek iepazīts tiek iepazīts tā gaitā, kurš lasītājam un pašam tēlam nezinot, izrādās kritisks palīgs, kam, bieži vien tiek atklāta militāra pagātne vai vienkārši bijusi kāda ūbernodarbošanās, kas izrādās kritiska problēmas risināšanai;
4) WTF kļūst par vēl lielāku WTF - notiek spokošanās, gabaliņos raujas ķermeņi, ielās plūst asinīs, tumsa materializējas, saplūst reālā un sirreālā dimensijas, un šajā virpulī cieši kopā turas protagonisti, kuru dzīves nu jau vairs nekad nebūs kā iepriekš;
5) Uz beigām šis WTF mēdz iegūt "Military experiment gone wrong" nokrāsu un tas sāk apaugt ar ticamām, nereti populārzinātniskām interpretācijām, patīkami salipinot kopā "spokošanās" detaļas. Populārākās norises vietas: izciliem pazemes militārie kompleksi, ASV rurālie štati, tumsas pielietās mazpilsētu un neiborhūdu ieliņas, kurās notiek savādas lietas; pamesta pilsētvide, meži.

1) Māte, kura atkopjas no mazā dēla nāves, kura notika pirms gada, skautu ziemas izdzīvošanas brauciena laikā uz kalniem. Sieviete ir skaista un Lasvegasā sāk izsist savu karjeru uz augšu - uzraksta nozīmīgu lugu brangam teātrim. Pēkšņi, kad sieviete jau samierinās ar sūro zaudējumu un saprot, ka tomēr nevajadzēs viņai nojūgties, bērna istabā, kura joprojām sentimentu dēļ ir atstāta kā toreiz, uz bērna tāfelītes pēkšņi parādās "Not Dead" - uzraksts parādās vairākkārt, arī pēc dzēšanas. Bet lietas neaprobežojas tikai ar tāfelīti un istabu;
2) Vainu veļ uz šķirteni, zagļiem vai kādu potenciālu paziņu, kas jūt smagu zaudējumu un uzskata mūsu protagonisti par vainojamu un sodāmu, vīzijām sieviete pieiet ar a) nojūgšanās, b) vīziju interpretāciju, taču viņa netic paranormāliem un ezotēriskiem bulšitiem;
3) Iepazīstas ar kādu advokātu, kurš palīdz turpmākā gaitā interpretēt notikumus un turēt sievieti virs zemes;
4) tāfelītes spokošanās sen vairs nav tāfelītes spokošanās, saskarsmi ar šo neizskaidrojamo piedzīvo protagonistes sekretāre, advokāts, kafejnīcā esošie u.tml., lietas, kuras darbojas, pēkšņi nedarbojas - nešauj automāti, lifti braukājās vieni paši, durvis atveras...;
5) beigās ir tīkams, ar militāru darbību saistīts atrisinājums :)


Garšīgs ēdiens no šādas receptes - nekad nevar zināt, kādas būs zupiņas nianses un vai tā vispār neizrādīsies asāka kāda mēlei ^^
Pārsteigumi ir vienmēr un jā, Pēdējā laika klausāmvielas tēmā iekš Ankh es varētu ierakstīt "Dean Koontz audiogrāmatas" - sniedz kārtīgu Horror, mistērijas un arī urbex devu. Ņamma!
 

Labs klausāmais darbā, kurā nav jālieto smadzenes un nav īpaši jākomunicē. Stundām ilgi var nodarbināt prātu ar klausītā vizualizēšanu. Pamēģināju darbā baudīt Koontz darbu Phantoms, kas ir Silent Hill 1 mega influence - no darba daļēji aizgūts settings, ielas nosaukums (Koontz St.), spēlē pie kinoteātra izlīmēti Phantoms ekranizācijas plakāti, kā arī fikcionālā, grāmatā esošā "Timothy Flyte - The Ancient Enemy" darba nosaukuma vārda/vēstījuma spēle - spēlē uz sienas ir "Leonard Rhyne - The Monster Lurks". Patika darbs gan saturiski, gan tas, kā tas tika lasīts. Patīkama vīrieša balss, variējoša, katram tēlam citāda.
Īsi pirms audiogrāmatas noklausīšanās līdz galam, noskatījos ekranizāciju. Vļeh, filma noķer labi, ja vienu gramu grāmatas būtības un lieki maina lietas. Kāda velna pēc? Nezinu. Piem., grāmatā bija tāds un tāds iedarbīgs baisumiņš, bet filmā, tajā pašā aprakstītajā settingā, ielikts citāds, mazāk efektīvs. Nahuj? Nezinu. Koontzam gribējās kaut ko advancēt vai arī režisors viņu vienkārši batreipoja un piespieda. Ja grāmatai dodu 8, ierunāšanai 7, tad filmai knaps 6 - vienīgās labās lietas filmā bija tas, kā kinovaloda labu horror var vērst par izcilu, talkā ņemot iedarbīgus audio un kinovalodas elementus. Turklāt filma šķita kā riebīgs fast forward un tās tēli tika nevajadzīgi actionizēti. Atkal jau nezinu, kāpēc. Grāmata ir lieliska, vidēja tempa spriedzes darbs, kas skaisti būvējās uz exploration, spriedzes un nezināmā izziņas pamata, bet filma to pazaudē, metot skatītājam puslētu action/thriller. Meh.

Lai nu kā - audiogrāmata (it kā tizla, nevajadzīga lieta, ja ir laiks lasīt grāmatu) ir labs klausāmgabals laikam, kad ķermenis ir aizņemts, atstājot prātu potenciālai degradācijai.

Uzdāvināja kāda patīkama svešiniece melnā (ar baltu pilsētas velo) melnbalto fotofilmiņu un nospriedu, ka tas ir pietiekami labs iemesls, lai sesto reizi iegrieztos kādā objektā, kur pirmo reizi uzlīst uz tā jumta un pafotografēt, tēmējot nevis uz krāsām, bet gan siluetiem un ēku aprisēm. Pieaicināju vēl 2 biedrus un devāmies – pa taisno uz jumta. Savienotā Rīga - nez cik kilometrus var noiet pa to savienotajiem jumtiem? Blakusmājas jumts bija glīti dekorēts ar mobilo telefonu antenām un, kā vēlāk ieraudzījām, arī videonovērošanas kameru, kura eleganti bija fiksējusi mūsu vandīšanos tās redzes lokā. Bet kameras vērotāji izklausījās pa visam pēc tādiem, kuriem šis diennakts laiks paiet guļus stāvoklī. Kameras vērotāji ne rēja, ne koda. Klusums. Vien kamerā dzīvojošie kondansatori klusu sīc savu saviļņojošo cizikdziesmu, apliecinot to, ka ir dzīva un pie labas veselības un vēro - vai tik netiks darīts pāri antenām.
f/8 un 1min ekspozīcijai (ISO100) vajadzētu būt gana ok – veicu četras ekspozīcijas un nozudām bēniņu telpā atpakaļ. Atradām divas funkcionējošas šķiltavas uz dīvāna starp krāsni un kamīnu. Daudz nedomājot, piemetām savas pakaļas pie kamīna, iekurinājām to. Tika no zemajiem stāviem uzvilkts augšā vēl kāds dīvāns un piezemējāmies tā nopietnāk, ļaujot ugunij grauzt koku, kas turpat apkārt mētājās. Nesteidzīgi paiet stunda, divas, trīs... ( un vēl )
 

Lūk, grāmata jūsu uzmanībai, kas pati ieleca manā dzīvē, atsperoties iz Wikipedia raksta par Urban Exploration, sadaļas par grāmatām ar UE tematiku, nosēžoties tieši manu smadzeņu Amazement centrā. Saņēmu pēdējo aldziņu un nopirku US relīzi, lai gan autora zeme ir UK – tīri tāpēc, lai dabūtu grāmatu ar cieto vāku. Varbūt vajadzēja pirkt UK versiju, jo tajā ir ietverts kāds no grāmatas nodaļas negatīviem! Kas tas tāds? Par to vēlāk.
Saņēmu ilgi gaidīto Ebay paciņu un drīz ķēros pie lasīšanas. Tā no sākuma īpaši nevedās uz priekšu – beigu galā angļu valoda nav mana dzimtā, kur nu vēl šie dažādie interesantie aforismi, epiteti, hiperbolas un citi valodas jaukumi, tērpti modernisma settingā iekš visnotaļ sarežģīta stāsta, kurā netrūkst dažādu stāstniecības metožu, kuras savijas kopā. Bet vienu gan uzreiz novērtēju jau pat pirms grāmatas nopirkšanas, - tās struktūru jeb to, kā grāmata ir salikta kopā. Piemēram, anotācija uz grāmatas aizmugurējā vāciņa nav vis jūsu parastā anotācija, bet gan mīklainas rindas no grāmatas satura, kuras pārsteidz ar to, cik labi tās rezumē grāmatas satura centrālo daļu. Labs piegājiens – ja piesaista šīs rindas, pārējais grāmatas saturs noteikti, ka priecēs krietni vairāk, plašāk un ilgāk. Un vēl tās citas grāmatas kompozīcijas lietas, piemēram: attēli veidoti no datora koda; mazs zīmējums, kas veidots no burtiem iekš citādi tukšas lapas – šķiram ātri citas lapas un redzam animāciju; kur nu vēl grāmatas daļas, kas atrodas ārpus grāmatas laika un telpas, bet ir neatņemamas tās sastāvdaļas, dēvētas par un-chapters – izmētātas plašajā, fiziskajā pasaulē un lūdzas atrašanas! Un ja ar šo par maz – grāmata eksistē arī iekš YouTube! Unikāli, autors nudien ir domājis ārpus jebkuriem rāmjiem, ģeniāli konstruējot savu pirmo noveli! Un ne tikai konstrukcija, bet arī saturs, manuprāt, ir krietni saistošs un ģeniāls. ( A Relic of Something Nine-tenths Collapsed )
 

Pavisam godīgi – iegādājos (oriģinālvalodā) šo grāmatu tikai un vienīgi tamdēļ, lai varētu pietiekami slinki mētāties dīvānā, bet reizē bradājot, jo galvenā šīs Action noveles norises vieta ir pamesta, grandioza viesnīcas ēka pamestā, nojaukšanai/attīstībai paredzētā pilsētas daļā, ieturēta maiju tempļu arhitektūras stilā, piebāzta ar mēbelēm iz gōtiem tik tuvā Viktorijas laika. Ar ēkas portretu vien ir gana, lai āķis būtu lūpā, bet dziļāk smaganās to ietriec anotācijas uz grāmatas, kur citu starpā arī Kings izsakās ļoti atzinīgi par šo darbu (Chilling and hypnotically readable!).

Ko sagaidīju no darba? Līdz zobiem (pat līdz sirreālisma un Sci-Fi līmenim) ekipētu bradājumu, kurš jau no paša sākuma iemet lasītāju atšķetināmā notikumu haosā, kurš visupirms pret lasītāja teksta uztveres rajonu smadzenēs sviež uz ticamības robežas balansējošus apstākļus, situācijas un to risinājumus, un tikai pēc tam dara zināmus skaidrojošos apstākļus, kuri pirmīt apšaubītajam situāciju klāstam pavērš pavisam loģisku šķautni. Šādi, soli pa solim, lasītājs tiek ierauts spraigā pasaulē, kurā notiek kas tāds, kas liek domāt – „vot, ja es nebūtu aktīvs UE piekopējs, noteikti, ka man par šo un šo situāciju Neticīgā Toma smaids uz sejas nemestos, tā vietā stereotipiski un nefiltrējoši, iegrimtu notikumos no vāka līdz vākam. Taču fakts ir un paliek fakts – grūti tā ņemt un noticēt autora radītajām situācijām, kuras, lai gan nav neiespējamas, balansē uz „Over the top” robežas – beigu galā, bradājot n-tos gadus ar dažādu intensitāti, nefiga i ne tuvu nekas tāds nav noticis. Bet, kā jau minēju, nākamās lapaspuses sniedz vai nu kādu ticamību šīm situācijām, vai arī vienkārši sabradā iepriekšējo tēlojumu ar ko jaudīgāku, taču joprojām pilnībā ticamu – šāda balansēšana notiek ne tikai uz potenciālā reālisma robežas, bet arī uz lasītāja sirdspuksta normām – Action elementi šeit nudien ir ļoti prasmīgi veidoti, pat ļoti prasmīgi – tieši šie elementi ievelk pasaulē, aicinot izlasīt visu darbu no A-Z vienā piegājienā. ( BĻE )
 

Laikam esmu sev atradis saistošas lasāmvielas avotu – favorītfilmu scenāriji. Šoreiz runa būs par Jacob’s Ladder scenāriju, kas tapis 1980. gadā un cīnījies ar Holivudas stereotipisko filmradīšanas mašinēriju desmit gadu ilgumā, lai 1990. gadā, parādot Holivudai, ka tai tomēr būs taisīt „spoku” filmas, ieraudzītu savu materializāciju. Šis scenārijs arīdzan parāda mehānismu kā top filmas – visa vīzija ir scenārista darbs, bet režisoram atliek vien šo visu materializēt.

Scenārijā ir vairākas tīkami izspēlētas šausmu ainas, kuras filmā ir tikušas apstrādātas, mainītas vai arī neiekļautas, piemēram:
INT. JACOB'S APT. - NIGHT
JACOB swallows hard as he stands there, holding the letter. Suddenly his eyes lift off the page and glance at a full length mirror mounted on the bedroom door. Something in the mirror, like the image of a child, seems to move. He looks over. There is nothing there. Curious, JACOB walks toward the mirror. As his image appears, he gasps and stops moving. To his horror and ours, it is his own back that is reflected in the mirror. The impossibility of the moment startles him. He lifts his hand. The reflection moves with him. Frightenedbut defiant, JACOB moves toward the mirror. The image in the mirror spins around. It is the FRIGHTENING VIBRATING FACE he saw at the party with JEZZIE. An unearthly scream comes from both their mouths. ( According to this, you're already dead )
 

Nekad nebiju lasījis kādas filmas scenāriju… Līdz šim – izlasīju Silent Hill filmas 2004. gada 26. oktobra scenāriju – redakciju, kura savā būtībā ir daudz tuvāka filmas izejas avotam - spēļu oriģinālajam stāstam. Negribētos man spoilot potenciālos interesentus, tamdēļ izvairīšos minēt to, kas tad ir tas atšķirīgais starp šo redakciju un galaproduktu. Varu vien minēt tās aptuvenās vietas un lietas, kuras ir mainītas, izsakot arī savu viedokli par tām. Uzlieku uz austiņām skanēt Akira Yamaoka radītos skaņdarbus (483) uz Shuffle un lasu scenāriju, gūstot citādāku ceļojumu šajā pilsētā, reizē gūstot tīkamu ieskatu filmu veidošanas pasaulē. 148 ainas 114 lapaspusēs un 10700579 baitos iekš .fdr faila (lasāmais ir konvertēts .pdf formātā) – aizraujošs lasāmgabals vienam vakaram. ( This whole world is Alessa )
 

Tā diena ir klāt, nodomāja diemžēl ne visai legālai un likumiskai aktivitātei nobriedušie jaunieši – diena, kad dodamies bariņā uz bijušā Prоvodņiкa teritoriju gūt gan bradājumu, gan eksperimenta rezultātus – cik klusi un efektīvi mēs spēsim būt piecatā (+1 mainīgais)?
Sākums ne visai veiksmīgs – apdeitojot trijkāji jeb fotoaparāta statīvu ar UE elementiem un radot UE trijkājim īdzīgu priekšmetu, viens no protagonistiem salauza tam vienu no kājām – pārcentās. It kā salīmēja ar metāla izstrādājumiem paredzētiem epoksīda sveķiem un devās ceļā. Taču viņš aizmirsa pāreju, bez kuras viņa rīcībā esošais fotoaparāts pie statīva nav piestiprināms. Nācās viņam padoties realitātei – doties padsmit minūšu gājienu atpakaļ uz mājām, paņemt visu nepieciešamo un nakts tumsā doties uz norunāto vietu – šoreiz ar velosipēdu, nevis ar sabiedrisko transportu, kā bija domāts pirms tam. Galapunktā esošais objekts – daļēji joprojām aktīvs, tamdēļ arī visnotaļ cītīgi apsargāts – pamestā daļa rotāta ar skaistu dabas un industriālās pamestības simfoniju, kuru veido kociņi, kuri spraucas cauri pamatiem un ēku jumtiem; sarkanie ķieģeļi, kuri kontrastē ar dabas spriganuma pilno zaļo toni; pelēkais betons un būvgruži, kuri izdala tik patīkamu aromātu, sevišķi, ja tie tiek uzieti pagrabā; ēkas ar tukšajiem logiem un apsmādēto, taču tamdēļ ne mazāk pievilcīgo interjeru.( ... tālāk ... )

Grāmatu uzmeklēju galvenokārt divu iemeslu dēļ:
1) tā ir atstājusi brutālu ietekmi uz man tuvu izklaides veidu - Urban Exploration, radot terminu Stalker un Zona (tā arī tautas dēvē Černobiļas rajonu);
2) Pamatojoties uz šī darba motīviem, neatkārtojamais humānists un sirreālists Tarkovskis radīja filmu Stalker, kurā akcentēja grāmatas UE dabu, ar pašu Strugacku palīdzību piešķirot stāstam metafiziskas, psiholoģiskas un cilvēcību filosofējošas vērtības. ( ... tālāk ... )

Detektīv/piedzīvojumu/mistērijas žanra grāmata, kura tīņa gados (ap 14) man šķita tik ļoti saistoša esam, ka vairākkārt tika ņemta no bibliotēkas un pārlasīta. Pagājuši gadi 13 un vēlreiz paņēmu grāmatu rokās, un varu piedāvāt savu artavu grāmatas novērtēšanā:

Salīdzinot ar atmiņām no saviem šī darba glorificēšanas laikiem, tā šķita saturā daudz naivāka un, runājot Štāla vārdiem, pliekana - pat līdz līmenim, kad, nedaudz vīlies, noliku to nost uz mēnesi, varbūt diviem. Taču aizvakar sagribēju detektīvpiedzīvojumus un nolēmu dot tai vēl vienu iespēju - un nostrādāja. Atkal tiku ierauts latviešu privātdetektīvu dēkās, šķetinot gana samežģītu, noslēpumainu un tumšu lietu. Beigu galā, ja iemetam iekšējam policistam - kuram nepatīk panaivi mēģinājumi barot ar sazvērestības teorijām un prastu biblisko sātanismu un bibliskajām patiesībām Dena Brauna gaumē - kārtīgi pa galvu ar lielisku pusķieģeli vai diviem, bez viņa klātbūtnes grāmata uzreiz šķiet baudāmāka un varam šo savā ziņā klišejisko un naivo grāmatas daļu baudīt iz tēlu pozīcijām: attiecīgo tēlu pārliecības, pasaules uztveres, redzējumi un skatījumi uz lietām.( ... tālāk ... )

Vienā aizraujošā piegājienā izlasīju tulkotu Viktora Peļevina darbu “Šausmu ķivere” (Виктор Олегович Пелевин "Шлем ужаса", 2005)
Atšķīru nejaušu darba lapaspusi un uz mani savādām acīm lūkojās dīvaina darba struktūra, kuras analogs varētu būt scenārijs vai luga.
Nedaudz palasīju un redzēju, ka tēlu vārdi ir fiksēti aizdomīgi familiārā manierē, kura bija savādā kontekstā, ņemot vērā to, ka turu rokās grāmatu.

Nolēmu izlasīt prologu:
"Viņi nekad nav satikušies, viņiem ir dīvaini "niki", viņi dzīvo identiski iekārtotās istabās, kuru izejas ved uz pilnīgi atšķirīgām vietām, viņi ir iesaistījušies dialogā, kurus paši vairs nespēj pārtraukt, - sarunā, kuras vadība ir Šausmu ķiveres pārziņā. Tās nēsātājs ir varens spēks, vārdā Asterikss, kurā iemiesojies gan labais, gan ļaunais. Sarunā allaž jūtama Mīnotaura klātbūtne, bet Tēsejs ir lielais nezināmais...
Viktors Peļevins radījis dīvainu pasauli, kurā sirreālais savijies ar hiperreālo. Romāns "Šausmu ķivere" konstruēts, par vēstījuma līdzekļi izmantojot divdesmit pirmajam gadsimtam raksturīgo interneta saziņas veidu, taču tas pieblīvēts ar klasiskās mitoloģijas tēliem, simboliem un sižetiem. Šajā labirintā nenoteiktības un noslēpumainības gaisotnē mīts par Tēseju un Mīnotauru radikāli pārradīts un pielāgots tehnoloģiju laikmetam, kurā valda informācijas pārbagātība, taču patiesās zināšanas vēl arvien ir tikpat nesasniedzamas kā agrāk."

Izlasīju prologu un spēcīgas intereses skubināts, ķēros pie lasīšanas, lai konstatētu, ka jūtos ne gluži tā, kā lasot grāmatu. Jutos esam pa vidu dažām pasaulēm - grāmatu lasīšanas pasaule jaucās ar čatošanu "Soul Sucking Spider" vidē, kurā atspoguļojās mīti un cilvēces mūžīgo jautājumu pasaule, ietērpta 21. gadsimta tehnoloģiju būtībā un slengā.
Rezultāts bija kā aizraujošas, tematiski vienotas un intelektuālas čata sarunas lasīšana printētā formā.

Un šajā interesantajā, neizbēgamajā, piespriestajā, strikti moderētajā interneta vidē ierastajā čata formā, kuras ietvaros admini nebēdnīgi uzjautrinās, ir iepīta tēliem un notikumiem bagātināta filosofēšana par cilvēka piņķerīgajām dabām, to pretmetiem un to savstarpējas līdzāspastāvēšanas līdz galam nenojausto, bet neizbēgamo vajadzību, kura izteikta ar mītisko tēlu simboliku un citiem piktogrāfiskiem vai kriptiski-tehnoloģiski-verbāli pasniegtajiem simboliem. Intelektuāla, ar humoru bagātināta filosofiskas pēcgaršas grāmata, kuru izlasīt dažās stundās un pēc tam izbaudīt tās dažādo pasauļu un to kopsaucēju atstātās pēdas sevī, sevišķi pārdomājot beigas, kuras es izpratu apmēram tā:
Tēseju un Mīnotauru uztvēru kā psihes daļu pretmetus, kuru līdzāspastāvēšana ir absolūti nepieciešama, lai gan ķildīga bez gala - tā ir cilvēcība. Un cilvēks, vai precīzāk tā prāts, ir šausmu ķivere, kurā arī notiek interpretācija, stimulācija un notikumu analīze, kā arī nemitīgā un nepārtraucamā cīņa starp Tēseju un Mīnotauru, kas, manuprāt, parādās atvērtajās un brīvi interpretējamās grāmatas beigās. Bet, ja Tēsejs pieveiktu Mīnotauru, vai otrādi, - šausmu ķivere beigtu eksistēt... Darbu esmu izlasījis vienu reizi un noteikti, ka grāmatas interpretācija mainīsies pēc atkārtotas izlasīšanas, jaunu detaļu ievērošanas un analīzes, kontekstā ar jau zināmo.

Nobeigumam daži humora fragmenti:
- "Dzīve ir kā krišana no jumta. Vari apstāties? Nevari. Vari atgriezties atpakaļ? Nevari. Varbūt spēj palidot kaut kur sāņus? Tikai klipā, kur reklamē apakšbikses lēkšanai no jumta. Gribas brīvība ir tad, ja tu vari izvēlēties - nopirsties lidojumā vai paciesties līdz zemei."
- "Pienāks tā diena, kad es jūs patriekšu un kā vēl patriekšu. Es vēl jums nospēlēšu fantāziju bļa-minorā šautenei ar kāpņu telpu!"

Izlasot ir viens secinājums – baudīta tika spēcīga talanta vēl jo spēcīgāka un dzīvāka izpausme. Bet jāparunā sīkāk:

"Grāmatas tulkotāja Ina Strautniece atzīmē, ka atšķirībā no daudziem citiem šā autora darbiem tajā izpaliek pārdabiskais – te neatradīsim ne no aizkapa valstības nākušus monstrus, ne kādus citus neradījumus, taču to trūkums tikai vēl pastiprina baismu atmosfēru. Jo – vislielākās šausmas taču mīt cilvēkā pašā, viņa prātā. Īpaši tad, ja tas aptumšojies.

Bestselleru autors Pols Šeldons, pabeidzis savu labāko romānu, šo notikumu atzīmē ar krietnu alkohola devu un, neklausīdamies sinoptiķu brīdinājumos par vētras tuvošanos, sēžas pie automašīnas stūres un cieš avārijā. Rakstnieku izglābj viņa talanta kaismīgākā pielūdzēja – bijusī medmāsa Annija Vailksa, kas ir ne tikai aizrautīga lasītāja, bet arī pašaizliedzīga kopēja – viņa dziedina rakstnieka savainoto ķermeni.

Taču Annija ir arī Pola gūstītāja, kas ar neiedomājamiem paņēmieniem manipulē ar smagi ievainotā rakstnieka psihi, lai piespiestu viņu uzrakstīt turpinājumu Annijas mīļākajam romānam par Mizeriju – grāmatu, kas būtu veltīta vienīgi viņai..."

Nosaukt šo darbu par pliku šausmu prozu būtu gan autora, gan darba apdalīšana, jo šausmu elementi tur ir tikai daži no elementiem citu vidū (drāma, komēdija, piedzīvojumi, detektīvs). Bet, ja runājam par Kingu, tad zinām, ka visbiežāk uz viņa labās kājas īkšķa kabina “Šausmu rakstnieks” birku. Tas ne gluži atspoguļo autora talantu, bet vienu no spēcīgākajām tā izpausmēm gan. Un Misery nav izņēmums - kas par spēku ir šīm šausmām!!! Precizējam – divu cilvēku psihu peripetijas; pasauļu konflikts no kurām viena ir tā, kura otru tur par neveselu un otrādi, kas liek padomāt – aiz kuras trako nama sienas tad ir tā norma.

Šausmu un spriedzes brīžu tēlojumu dzīvīgumu šajā darbā var salīdzināt ar muzikālo kompozīciju struktūru - slikti un bez talanta rakstīta mūzika, ieturēta vienā izpildījuma manierē, beigu galā kļūs monotona un sāks garlaikot (ar izņēmumiem). Pavisam citādi ir ar talantu un elementiem bagātu, plūstoši mainīgu būtību, kuras ietvaros katrs struktūrelements var izpausties pa 100%, turklāt rotaļāties ar savām vietām kontekstā. ( ... tālāk ... )

Laiks: agrīnie tīņa laiki vai arī jaušama to vēsma gaisā. Telpa: Bērnu klīniskās universitātes slimnīca Vienības gatvē.
Bērns – topošais vīriešcilvēks – izlasījis kārtējo grāmatu no Doktora Dūlitla sērijas, kuras viņam pirka tētis. Viņam apnīk arī rotaļāties ar slimnīcā esošajām ārzemju rotaļlietām (visbiežāk tā bija daudzstāvu garāža ar kustīgām detaļām un mašīnīti). Arī Motoples no Marsa un Bruņurupučus Nindzjas nerāda tik bieži, cik viņam gribētos.
Bērns pieiet pie slimnīcas nodaļā izvietotā grāmatu plaukta, cerībā tur atrast ko sev piemērotu, lai aizpildītu tukšumu. Zēns šķirsta plauktā esošo grāmatu aizmugurītes un savas neviltotās bērna intereses skubināts, caurlūko šīs lielo onkuļu un tanšu grāmatas un domā – skāde, tur tak nav nevienas pašas grāmatas man – visur tikai burtiņi, bet bildīšu nav, turklāt cik daudz un cik maziņi ir šie burtiņi!.
Un tomēr – puika turpina šķirstīt un apstājas pie vienas attēliem bagātas grāmatas, kuras nosaukumā ir atslēgvārds “Noslēpums”. Viņš ieskatās dziļāk un atrod vēl pāris atslēgvārdus: maiji, inki, Amerika, konkistadors, iznīcināja, reliģija, rakstība, kalendārs, mīlestība, matemātika, templis, upurēšana, maiss (kukurūza)... Šāda kombinācija trāpa desmitniekā – bērns ir priecīgs un, sajutis piedzīvojumu kāri, domā sev saprotamā valodā izvilkt šos piedzīvojumus no grāmatas. Bet vēlāk viņš atrod vilšanos.
Teksts pagalam viņam nelasās. Tas, iespējams, ir par nopietnu šim bērnam. Bet tur ir tik daudz zīmējumu un attēlu!!! Bērns ķeras klāt to aplūkošanai un nu jau viņš priecājas par maiju rituālistisko mākslas, dievību un priekšmetu atveidojumiem uz grāmatas vāka un tās iekšpusē, par hieroglifiem, “kuri ir kā mazas vabolītes, kuras šaudās visapkārt”, par lietām, kuras šajos mazajos attēlos bērna prāts var atrast (sunīti, skeletiņu, cilvēka seju, ausi, degunu, gliemezi, zvīņas...). Un starp attēliem viņš arī nedaudz palasa šo grāmatu – un joprojām tā bērnam nelasās.
Bet varbūt viņš tika pie jaunas Dūlitla grāmatas? Vai arī bija laiks doties prom no slimnīcas? Katrā ziņā – grāmata (kuras biezums un burtu izmērs arī šo bērnu atbaidīja) tika nolikta maliņā un sev, savās atmiņās, viņš bija paņēmis var teikt, ka tikai šos vienkāršajā, bet teiksmainajā izpildījumā veiktos, tēlaini sarežģītos un jēgpilni dziļos zīmējumus, kā arī nosaukumu, vāka dizainu un dažas rindas no grāmatas...

Laiks: tagadne; vieta: VZD, pie darba datora.
Kopš tā bērna laika ir pagājuši vismaz padsmit gadi!
Atminos, ka slimnīcas bibliotēkā bija vēl kāda grāmata par Centrālās Amerikas senajām civilizācijām un to apbrīnojami diženajiem zinātnes, arhitektūras un kultūras sasniegumiem. Tā bija novele vai romāns.
Stāsta grāmata, tamdēļ tā šim bērnam gāja vieglāk iekšā - no tās pat atminos dažas ainas, kuras manī projicēja lasītās rindas: naksnīgs lidlauks tropisko mežu vidū, zem kura stiepjas tumša eja, kurā notiek darbība... Bet grāmatas nosaukumu neatceros. ( ... tālāk ... )