Sūrreālisms - Atmosfēra

Uzdāvināja kāda patīkama svešiniece melnā (ar baltu pilsētas velo) melnbalto fotofilmiņu un nospriedu, ka tas ir pietiekami labs iemesls, lai sesto reizi iegrieztos kādā objektā, kur pirmo reizi uzlīst uz tā jumta un pafotografēt, tēmējot nevis uz krāsām, bet gan siluetiem un ēku aprisēm. Pieaicināju vēl 2 biedrus un devāmies – pa taisno uz jumta. Savienotā Rīga - nez cik kilometrus var noiet pa to savienotajiem jumtiem? Blakusmājas jumts bija glīti dekorēts ar mobilo telefonu antenām un, kā vēlāk ieraudzījām, arī videonovērošanas kameru, kura eleganti bija fiksējusi mūsu vandīšanos tās redzes lokā. Bet kameras vērotāji izklausījās pa visam pēc tādiem, kuriem šis diennakts laiks paiet guļus stāvoklī. Kameras vērotāji ne rēja, ne koda. Klusums. Vien kamerā dzīvojošie kondansatori klusu sīc savu saviļņojošo cizikdziesmu, apliecinot to, ka ir dzīva un pie labas veselības un vēro - vai tik netiks darīts pāri antenām.
f/8 un 1min ekspozīcijai (ISO100) vajadzētu būt gana ok – veicu četras ekspozīcijas un nozudām bēniņu telpā atpakaļ. Atradām divas funkcionējošas šķiltavas uz dīvāna starp krāsni un kamīnu. Daudz nedomājot, piemetām savas pakaļas pie kamīna, iekurinājām to. Tika no zemajiem stāviem uzvilkts augšā vēl kāds dīvāns un piezemējāmies tā nopietnāk, ļaujot ugunij grauzt koku, kas turpat apkārt mētājās. Nesteidzīgi paiet stunda, divas, trīs...
Vēroju siltumu un gaismu uz slīpajiem griestiem un ieraugu, ka interesanta gaisma iespīd caur aizsistā loga šķirbām, veidojot caurumu projekciju uz griestiem. Pieeju pie loga un metrus 30 zemāk redzu trīs cilvēku ēnas uz pretējās mājas sienas. To cēlonis – prožektors, kurš laipni pavērsts tieši pret logu! Piesedzu spožos starus ar ķepu un saskatu, ka cilvēkiem ir zilas drēbes un gaiši cimdi. Nospriedu, ka tās varētu būt uniformas – visticamāk, ka apsargu. Bet kāpēc cimdi? Droši vien, ka tie iznira nevis no realitātes, bet kādas glaunas filmas vai grāmatas, kur operatīvo dienestu darbinieki ir tērpti pucētās uniformās. Fiksi vien sapratu, ka viņu uzmanības cēlonis ir dūmi, kuri nefunkcionējošā (ok, funkcionē, bet daļēji, jo kāds bija izdomājis saplēst dūmeņa pievadu) skursteņa dēļ noplūst caur tiem. Droši vien, ka skats izskatījās kā ugunsgrēkā – glīti veļas pelēka masa gar balti izgaismoto sienu.
Fiksi, fiksi noķērām trauksmes sajūtu, nodzēsām uguni ar zemi ( kura izrādījās kūdra : D ), aplējām visu ar ūdeni un nozudām uz jumta gaidīt lietu turpmāko attīstību. Ik pa laikam paspīdināju luktura staru uz jumta logu – jā, skaisti tas pilda skursteņa pienākumus. Nesūdzos! Arī dūmenis lēnām pīpē, uzlīdis uz skārda jumta. Droši vien slēpjas no vecākiem.
Pasēdējām minūtes divdesmit. Papriecājāmies par skatu, dažām spilgtākajām zvaigznēm, ik pa laikam pārliecinoties par to, ka neviens diemžēl nenāk ciemos. Un ja reiz ciemiņu nav, laiks slēgt ballīti un nozust lejā.
Pa ceļam biedri domāja scenāriju gadījumam, ja lejā kāds mūs sagaidītu. Versija: mēs ienācām vārtrūmē tikai atliet! Bet, kad izgājām gaismā, ieraudzījām to, ka šī teorija ātri vien sirsnīgi sasmīdinātu mūs visus – pirmkārt jau dūmu smarža mūsos, otrkārt čaklā kurināmā sagādātāja seja, kura rotājas ar krietniem sodrēju traipiem :D

P.S. Iekš video redzams kā tiek atnests ūdens, kurš tika izmantots pavisam lietderīgi.