rasoļņiks

Recent Entries

5/20/18 04:17 am

Is one lifetime enough
To go through all the layers of
What life has to offer

5/13/18 12:35 pm - flešbek wīkends

Pēc darba devos pie jūras ar R.,C.&V. Ap saulrieta laiku parādījās odu mākoņi un ēda nost. Bija desas,bet minigrils nebija. Patiesībā labi, arī iekšzemē dzīvojot un strādājot, pie jūras var aizbraukt +/- stundas laikā (nepilna pusstunda no darba uz Rīgu, nepilna pusstunda līdz Kalngalei). Vakarā braucot mājās konduktors nemaz neaizgāja pārbaudīt biļetes uz pēdējo vagonu līdz pat gala stacijai. C.izlēja kolu uz sēdekļa un man no rokām izkrita desa no smiekliem. Redzēju kafejnīcu, kura VIENMĒR nestrādā un tādu tur to atceros no neatminamiem laikiem. Flešbeks nr.1.
Tad gājām uz alu un tad devāmies uz ķengaragu. Gājām pa taku gar veco skolu (62.) un veco pārtikas veikaliņu, kurš nav bankrotējis brīnumainā kārtā. Es pa to vienu slīpo taciņu no tā veikala līdz vecajai skolai nebiju gājusi no 2011.gada jūlija, kad gāju pēc atestāta. O, tie tik bija laiki - viss videnes laiks ārpus skolas.
Tā nu ar R. aizgājām tādā kā flashback ekskursijā uz to mazo veikaliņu netālu no skolas un arī beķera drupas (dažādas flīžu grīdas un to fragmenti), pēc tam uz Sarkanā kvadrāta rūpnīcu. Tāpat vien, jo tur labi smaržo arī neejot iekšā. Pēc mitra betona un kvēpiem. Tāda smaceņa reti kur sastopama forever, vienalga vai 2010.,2012.,2015. vai 2018.gads. Vēl viens flešbeks. R. iegāja iekšā un gandrīz uzrāvās uz metālgriezējiem.Es jau viņam teicu, ka ja durvis stāv plaši vaļā kā laidara vārti tik dzīvā vietā (kuru parasti samērā rūpīgi un reguāri cenzē), tad kaut kas nav kārtībā un ķipa lamatas. Flešbeks nr.3 - es ar intuīciju zinu, ka kaut kas nava, tas ir zuperskils. Turpat arī divi sīkaļas gar rūpnīcas stūri aizgāja un pēc kāda laika nāca atpakaļ, sadevušies rokās. Mošk kāds autošrota onkuls sabļāva uz viņiem.

Jo ilgāk dzīvoju mazpilsētā,jo vairāk saprotu, ko nozīmē Rīga, pilsēta, kur teju katrs kaktiņš un stūrītis ir aizpildīts ar 101 atmiņām. Tā ir vieta, kur satiekas labi cilvēki, bet dzīves kvalitātes ziņā (vide,gaiss,rajoni/kaimiņi,hujņas un stresa līmeņa ziņā,satiksmes u.t.t.) tā pilsēta ir galīgi garām.

4/22/18 10:31 am - bikses

Zināju, ka pienāks tā diena, kad saplīsīs bikses ārpus mājām un tās centīšos salīmēt ar skoču (lulz), lai pa kāju nesvilpotu auksts pavasara vējš. Man vismaz paveicās, ka saplīsa tikai bikšu ceļgals. Dēm. Mīļākās velveta bikses aizķēru aiz soviet metāla atvilktņu rakstāmgalda (kolēģei esot tāda pati skāde reiz sanākusi, tā kā es neesmu vienīgā tizlene). Lai gan vispār forši tas, ka dzīvojot un strādājot divās dažādās mazpilsētās tāpat neviens pazīstams nevar uz ielas redzēt un padomāt, nez, ka es kaut kāds plencis esmu palikusi (plenčiem 80% gadījumos ir saplēstas drēbes kautiņu,kritienu rezultātā). Ā jā, reiz Maximā redzēju vīrieti, kam bija puse no bikšu pēcpuses salīmēta ar skoču, domājams, ka arī tāpēc, lai nez, vējš nesvilpotu un civilizētāk varētu tikt uz mājām.

3/20/18 06:02 pm - sieriņi

Vakar ēdu no Krīevijas atvestus biezpiena sieriņus, kas bija kantainās kartona kastītēs ar zeltītu tekstu (soooo russian! no ārpuses vispār izskatījās pēc kosmētikas iepakojuma un bija kļūdaini nopirkti ar domu, ka tur būs kkāds sausais ņamma iekšā) un papildus iepakoti kaut kādā pārtikas plastmasas iepakojumā. Konservanti gan jau tik daudz klāt, ka tāpēc nebija sabojājušies no tālā ceļa uz Latviju.
Secinājums - tik un tā gardākie ir Latgalē ražotie sieriņi no īstām sastāvdaļām un kas reāli garšo pēc salda biezpiena.
Mazliet brīnos, ka neražo bezpiena sieriņu kūkas. Ar magonēm būtu visgardākā.

3/16/18 11:10 am - pavasars

Vakar izmetu līkumu iekš tās priežu pilsētas. Ar saldējumu rokās. SAUĻĒĒĒ, kur tu grimsti tik ātri. Šodien braukšu uz muižu. Varbūt tur jau ir kāda no entajām R. servīzēm un taps debešķīgas vakariņas.

Enerģija totāli izsmelta, tāda nebija jau rudenī, šķiet nereāli atrast kaut kādu fokusu dzīvē tagad. Varbūt tajā labajā pavasara daļā, kad nebūs vairs aukstie vēji, zilzeltaini sudrabainās debesis un salstoši pirksti. But at least i got my frii moņey. Aiz tīrās garlaicības arī sāku šifrēt intervijas, jo ziemā te nav nekā daudz, ko darīt.

Es gribu krāsas un krāsu pasauli, ziema stabili nolaupa trešdaļu dzīves. Būtu es floristiķis vai mākslinieks, varbūt to tik traki nejustu. Vai fešn bomārs, kas spoguļojas lielpilsētas stiklotajos skatlogos.

Vakar ēdu kūku ar kaltētām rozēm uz tās. Fancy af

2/16/18 06:30 pm - bārdas un mati

Jebkuram tā saucamajām bārddziņu frizētāvām (barbershop) Sprūds varētu būt afigenākā reklāmas seja uz extreme makeover.

https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/spruds-savacis-rekordlielo-drosibas-naudu-un-atbrivots-no-apcietinajuma.a268218/

citiem vārdiem sakot - lohatronisms, jo nepaies ne dažas dienas, varbūt nedēļas, kad tas frukts nozudīs Rusņā vai jebkur citur. Būs kaut kāds Vaskevičs2 vai Germans2, paģēru.

2/13/18 02:53 pm - darba meklējumi bezcerīgā nozarē

Kopš janvāra sākuma meklēju nūģīgos, sirdij tīkamos darbus -
bibliotekārnūģis,krājumglabātājnūģis,arhivārnūģis u.t.t., pēdējā darba pieredze muzejā un bibliotēkzinātnes un informācijas nagliņpapīrs to ļauj.

Vienā konkursā it kā labi veicās, tur no 83 pretendentiem aicināja piecus, tostarp mani (es nesaprotu, kādēļ intervētāji pasaka pretendentu skaitu, tas ir tā - lai pasvītrotu, cik ar mūziku saistīta muzeja vakance ir ekskluzīva?). Neko nemeloju un teicu kā ir - mūzikas instrumentus nespēlēju un nav arī akadēmiskās muzikālās izglītības, toties interesē iet uz folkmūzikas un smagās mūzikas koncertiem, klausīties vecās skaņuplates un vispār interesēties par Latvijā radīto mūziku. Intervijas beigās gan pati atteicos no turpmāka konkursa, jo uzzināju, ka faktiskā darba adrese gada laikā pāriet uz tālu Pārdaugavas nostūri. Kas nerīdzeniekam bez personīgā auto ir tāls un neaizsniedzams sapnis. :/

Otrajā konkursā izskatījās, ka tur neviens īsti neraujās strādāt, uz krēslainu bibliotēkas pagrabu, kur saule iespīd pa diviem pagrabstāva logiem. Es biju ievākusi maksimāli daudz informācijas par to vietu un viņi laikam domāja, ka esmu slēptais KNAB darbinieks vai kas taml., jo it kā nevainīgi pastāstīju, ka vakanci ieraudzīju mikroskopiskā nozares portālā nevis lielajos sludinājumu portālos, kur tiek publicētas pašvaldībās izziņotās vakances.

Trešajā ar muzejlietām saistītā konkursā man laikam nebija jēgas pieteikties, jo jau iztēlē redzu, ka tur pieteiksies pensionēti zinātnieki, vai vismaz precīzi divreiz vecāki ļaudis par mani.

Tagad atliek atrast ceturto konkursu, kādā ļoti nerdy vakancē, lai darba meklētāja dienasgrāmata būtu pilna un NVA tantes iedotu kaut kādus kursus,lai būtu interesantāk sēdēt bezdarbniekos.

1/22/18 07:53 pm - kandža un bomži

Spīdošā likuma interpretācija:
Ja bomzis tramvajā ved burkā kandžu, tad viņam nevar konfiscēt tramvaju. :D
Varbūt tāpēc vēl joprojām eksistē 7.tramvajs, kurš smird pēc bomžiem.

170.2 pants. Nelikumīgu alkoholisko dzērienu izgatavošana (ražošana), glabāšana un pārvietošana
uzliek naudas sodu fiziskajām personām no trīssimt piecdesmit līdz septiņsimt euro, konfiscējot alkoholiskos dzērienus un to pārvietošanai izmantotos transportlīdzekļus vai bez transportlīdzekļu konfiskācijas[..]

1/17/18 01:57 pm - janvāris

Vāļājos pa mājām, ēdu saldējumu.
Daudz grāmatas.
Silti.
Jāuzcep kečup-siermaizes.
Pieteicos uz vienu vakanci(kas izrādījās arī NVA iedalītā obligātā,kur jāpiesakās), it kā foršu, bet ceļa izdevumi būtu 80 eiro aukstajā sezonā točņa, kas liekās pilnīgi stulbi, ja pieņemtu tur,,zajebal Rīgā strādāt.
Mošk vienkārši sēdēt bezdarbniekos 2-3 mēnešus un lasīt grāmatas.

12/9/17 10:33 pm - 25

Dzimšanas dienā ēdu supergaršīgu home-made rasolu ar pipariem un paipalu olām.
Tagad uz palodzes ir divas sarkanas puķes.
Vairāk atzīmēju 5d vakarā ar piccām Sarkandaugavā.Ejot uz RS sab-transu (kompromiss R.),piesteidzāmies un pa aizmugurējām durvīm iekāpām 3.trolejbusā. Atģidāmies, braucot pār Daugavu. Tomēr tikām līdz centram laicīgi. Otrais feils bija nedabūt saldējumu hesburgerā.
Šodien pēcpusdienā atbrauca ciemos māsa,uzspēlējām galda stratēģijas spēles (8 min imperium,Splendor) un meklējām trash,līdz atradām pilnīgi trashy filmu Howard The Duck (1986), kur neticami, bet filmas otrajā pusē pavīdēja milzīga līdzība ar Half-life.
http://www.imdb.com/title/tt0091225/
Līdzības:
*Sājens ēka ar lielo lāzer-teleportu,caur kuru uz zemi nokļūst mutanti(dark overlord),atsevišķas detaļas eksperimenta telpā.
*Ratiņi ar kaut kādu figņu, kas atgādināja to "eksperimentu" spēles sākumā.
*Tālāk sekojoši dzirksteļojoši sprādzieni.
*Zinātnieks, kurā iemiesojās mutants, pārvērošoties tēlā ar balti saplēstu apģērbu un lielām ķetnām, gluži kā Half-life.
*Lielais, milzīgais megabriesmonis no lāzera teleporta mutantu pasaules, kas Half-life, pēc krīpu teorijām ir G-man (https://www.youtube.com/watch?v=BgYzOLQ8sU8 )
*Zaļā skābīte no mutanta.
*Trippy LSD apļi un foni ar mutantiem.
D. - "Tev ir talants atrast trash"

11/24/17 11:28 am - trends filmēt pārkāpumus

http://apollo.tvnet.lv/zinas/direktore-skolens-kurs-piekava-policistu-bijis-kluss-un-mierigs/814527

Nu šis jau ir pilnīgi sviestā sagājis, ja nesajēdz, ka ja ir pierādījumi vardarbībai, no soda neizsprukt.

Tad vēl vakar viens sīkais youtuberis "Exploring with Rihards" publicēja, kā ar sīkajiem drauģeļiem (pēc nikneikiem soctīklos atklājās,ka nevienam nav 18) pa nakti brauc ar kravas mašīnu Rīgā pa pārdaugavas ielām,lielām un mazām. Mašīnas atslēgas bija paņēmis viens no sīkajiem,no kāda ģimenes locekļa visdrīzāk. Filmē CSN pārkāpumu un laimīgs vēl paziņo, cik tas ir nelegāli, ekstremāli un kruta. Video jau ir izņemts, bet ja RPP painteresēsies, to video dabūs, saglabāju.

Darīt huiņu pusaudžu vecumā ir saprotami, bet kāpēc tik izteikti sīkie lien rādīt, ka trūkst elementāras zināšanas par administratīvajiem un pat kriminālajiem likumiem? t.i. - nofilmē pārkāpumu, publicē to internetā, domājot, ka nesekos nekāds sods? Sociāli-juridiskais eksperiments?

11/16/17 10:25 am - purkš

Par čekas maisiem un melīgajiem latviešiem.
http://www.delfi.lv/news/delfi-tv-ar-jani-domburu/gads-lidz-100-delfi-tv-ar-jani-domburu-saruna-ar-gundegu-repsi-pilna-intervija.d?id=49453259

11/14/17 01:44 pm - krimiķis Latvija 2034

Lasu Ikara Kubliņa (Piebalgs) fantasy krimiķi "Melu sindikāts" (2015)

Pirmās intro 200 lpp ir spraiga sēņu mērce ar apokalipses garšvielām.
Latvijai savs internets, nafta, ievēlēti jokaini cilvēki (Sudraba,dakteris Kļava utt) un ASV kopā ar Krieviju vienojas atņemt demokrātijas druskas, ar cerību pievākt naftas krājumus.

Un lasot paralēli krimiķim ziņās par pētnieku cerībām atrast derīgos izrakteņus izklausās pēc riktīga creepy stuff.
http://jauns.lv/raksts/bizness/260439-mes-varetu-klut-stavus-bagati-latvija-cer-atrast-nikeli-zeltu-un-platinu-tacu-viss-iestregstot-sarunas

11/5/17 03:05 pm - Train people

Čalis zem tricāra. Rokās saburzīta biļete.Bažīgs. Uz džinsenēm dubļi ceļgalos. Seja sarkana, nez vai nopīpēta ar drogām vai nodzerta. Nāvīgi skumīgs acu skatiens, kaut kur ieurbies loga metāla rāmī. Kaut kur smadzenēs uzpeld Rodrigo Fomina "skumjas acīs tev šovakār, skumjas kā gaistoši, gaistoši kuģi". Laikam sakāvies dēļ kādas dāmas.
***
Tai pašā vilcienā bija iekāpis šķielējošs tantuks. Tipiskā, ar smagajām tirgus somām. Apsēdās un sāka skaļi ar sevi sarunāties,pārliecinošā tonī "kvarķir poķerjal". Neko citu nesaklausījos, jo grāmata interesantāka. Entās stacijas tālāk viņa iestiprinājās ar baltmaizes kukuli. Iestiprinājās un vairs nerunāja. Ēdiens nomierina.
***
Meitene un puisis, vidusskolēni, varbūt pat pirmā kursa studenti. Runājās kr.valodā par nesen satiktajiem draugiem, piedzīvojumiem,soctīkliem un pat par Gan bei. Ka meitene tur neiešot strādāt, jo tur mazas algas un vispār tur viss esot nelegāls. Labi, ka "operācija Tokija" informācija nonāk arī līdz Tokyo city potenciālajiem darba meklētājiem.
***
Pārpildītā vilcienā iespraucas divi megahipster paskata jaunieši apmēram manā vecumā. Šauras biksiņas un bārdas. Runājās par pašnodarbināto statusu, studijām un drusku par politiku. Iesākot politikas tēmu, viens ļoti pārliecinoši iegalvo otram: "JA TU NEESI PUTINS, TAD TU NEKO NEVARI MAINĪT".
***
Plkst 17:07,ļaužu ka biezs.Vilcienā vairs nav brīvu vietu. Es vairs neatceros, kā tā sieviete izskatījās, bet tā ir riktīga pīzda, kas vnk noliek savu huilo-cacaca-gucchissimo somu uz krēsla, ar cerību, ka to vietu neiekāros neviens pensionārs. Kad viens tāds pencis jautāja, vai brīvs, sieviete paskatījās uz viņu ar vispāriznīcinošu skatu. Šmara. Lai brauc ar taksi. Nē, iesēdina taksī savu somiņu un tad brauc ar citu taksi.
***
Piektdienās tamburā brauc vīrietis, kas mats matā izskatās pēc jaunizceptā politiķa Jura Juraša.
***
Pa stacijas trepēm vilkās tāds kā pusbomzis ar milzīgu tādu kā palagu, kas uztaisīta kā taša. Tašā iekšā daudz drēbes, kas likās, tūlīt tūlīt izkritīs. Ejot gar vilcienu, iespēra vilcienam.Varbūt tā bija optiskā ilūzija un viņš tikai mēģināja no kurpes zoles nokratīt košļeni. Man par pārsteigumu, pusbomzis iekāpa vilcienā ar visu lupatu maisu.

11/1/17 01:55 pm - mazie rausīši

Mazie rausīši nemāk sadalīt saldumus. :D
http://apollo.tvnet.lv/zinas/puikam-piedraudot-ar-skerem-salaspili-atnem-halovina-gutos-saldumus/811763

10/19/17 10:37 am - #metoo

Palasīju. Sažņaudzas sirds,pat ļoti, ka sievietes, kas ir raksturā funky, skaistas un rawwr saskaras ar tik kretīnisku attieksmi un visā visumā tikai tāpēc, ka ir sievietes. :(
Man teju vienmēr šai ziņā by default ir paveicies - esmu īsa,krūšu izmērs ir tāds,kāds pašai netraucē,nav medainā toņa balss un "meitu ģēģeriem" visādi citādi neinteresējošs objekts. :D

Taču tie stāsti man uzjundīja atmiņā trīs situācijas, no kurām ik pa laikam ar dalītām jūtām un ar netaisnīgo vainas apziņu atceros tikai vienu.Par spīti tam,ka esmu ļoti daudz redzējusi (maskačka,yo) pārīšu strīdus ar kautiņiem uz ielām,lasījusi ļoti daudz baisus stāstus gan iespiestajā literatūrā, gan ziņās, arī es esmu jutusies tā, kā nevajadzētu justies.Ātri izsecināju,ka visas īsto agresoru taktikas ir primitīvas un vienkāršas un ka aiz tās agresijas slēpjas psiholoģiskas problēmas un principā garīgi vāji vīrieši. Agresors bija tikai pirmajā gadījumā, pārējos divos tikai nepiedienīga apstākļu izmantošana, kas arī nav attaisnojama.

Te nu uzreiz piebilstu, ka neviena no situācijām nav saistīta ar pirmo boifrendu,kas bija manas māsas klasesbiedrs. Viņš bija ļoti labi audzināts metālists,saprotošs un sarunājām, ka nesteigsimies.Bija,protams,cilvēki,kas skatījās ar šķību skatienu un par to nebrīnos,jo mums bija vairāku gadu starpība.Mums bija stulbi un bērnišķīgi strīdi, bet tas ir vienīgais sliktais, ko par viņu varu pateikt.

Situācija nr.1:
Gaišā dienas laikā pēcpusdienā izsekoja mašīna industriālajā rajonā,kur visas ielas garumā ir tikai viens krustojums.To atklāju tad, kad pamanīju, ka kādas 5 minūtes mašīna velkās tikpat lēni kā es (lēnā solī gāju mājas no klasesbiedrenes mājas)Jau zināju, ka tādās situācijās nekādā gadījumā nedrīkst pievērst pastiprinātu uzmanību, palēlināt gaitu,ejot pa ietvi jāiet pēc iespējas nostāk no braucamās daļas. Paātrinot gaitu turbo ātrumā, mašīna arī uzņēma gaitu,bet turpināja braukt līdzās. Prātā pārcilāju "es taču neizskatos pēc kāda no rajona narkomānēm, kas būtu kaut ko parādā",tas bija vienīgais iemesls, ko spēju savā galvā tobrīd iedomāties, jo palika ļoti neomulīgi un sirds teju leca ārā pa muti. Dzīvoju rajonā, kur bija daudz narkomānu un točka.Tālumā saskatīju, ka no tā paša vienīgā krustojuma iznāk sieviete ar bērnu ratiņiem. ĀLELUJAAA!Sargeņģeļi eksistē! Jau tā gāju lieliem soļiem, bet tās minūtes, kuras vajadzēja patērēt, lai sāktu iet tieši aiz tās sievietes, likās kā mūžība. Drausmīgi.
Mašīna vēl turpināja sekot vēl brīdi,kad sāku iet cieši astē tai sievietei ar ratiņiem,bet tad, par laimi aizbrauca. Tajā brīdī paskatījos uz šoferi - nenormāli average,bet ar saulesbrillēm. Teju vai priekā konstatēju "suka,slēpies!Nerādi īsto seju, jo baidies,ka vari būt atpazīstams citur".Tad vairākas nedēļas izvēlējos iet pa apkārtceļiem,nevis īsāko ceļu, nekad vairs to mašīnu neredzēju. Taču tajā pašā gadā vai nākošajā dažas klasesbiedrenes stāstīja par kādu mašīnu,kas vēlos vakaros Ķengaragā seko pusaudzēm. Iespējams,ka tas bija tas pats šoferis.

Situācija nr.2.
Es biju supersamīlējusies vienā čalī,kas bija manā vecumā un vakars ieilga viņa istabā (tas bija no sērijas,aizgāju ciemos un pēc stundas vairs neiet sabiedriskais transports) un es nespēju pateikt nē.Noteikti jāpiebilst, ka es biju pavisam nesen izšķīrusies no pirmā boifrenda,ļoti bēdīga,depresīva un likās,ka ar to visu nolāpīto huiņu izgāzīšos eksāmenos,dvēseles plus sāpes točna nav patīkama pieredze.Eksāmeni pagāja kā nemaņā,bet tomēr saņēmos un dabūju visnotaļ labu vērtējumu. Piedzīvojumiem ārpus skolas un 4 sienām biju gatava, es tanī laikā ar daudz dažādiem čaļiem un krazy draudzeni vazājos shady vietās, fabrikās un bunkuros, arī vēlās vakara stundās un naktīs,stundām ilgi pētīju kartes, kamēr atradu jaunas vietas,tas drudžainais hobijs mani izglāba no depresijas. :)
Taču romantiskiem/seksuāliem piedzīvojumiem tik īsi pēc šķiršanās vēl galīgi nebiju gatava, es domāju, ka tā ir ļoti raksturīga jaunu meiteņu kļūda, arī es toreiz biju maza(18?19?) un stulba un vispār tā ir stulba situācija, ka ļaujoties tauriņiem jūties slikti un cenšoties izvairīties no tiem arī jūties slikti. Karoče,jaunība,tā gadās tikai jaunībā tīri pieredzes trūkuma dēļ. Es dumji cerēju, ka es varēšu platoniski draudzēties,speciāli izvairījos no viņa,jo bļin, es biju iemīlējusies un lidoju tā kā karuseļos un smadzenes vienkārši nestrādā,mans ķermenis bija kā paralizēts no tās tauriņsajūtas un emocionālajām šķiršanās sāpēm. Enīvej, atgriežoties pie tās nakts. Es nebiju gatava un nespēju to pateikt, jo jutos kā paralizēta, nespēju nekādīgi piecelties, aizšņorēt kurpes un pateikt atā. Es tikai vairākas reizes jautāju,cik ir pulkstenis.Visu nakti centās pielauzt,lai gan es aizgriezos un izlikos, ka cenšos aizmigt. Āāā,vēl tagad atceroties gribās ielīst zemē, jo pilnīgi viss tagad šķiet kā "pati uzprasījies uz lamatām",jo iepriekš precīzi nezināju kur viņš dzīvo un ja ietu uz mājām,nāktos šķērsot most shady Maskačkas vietas. Pēc tās nakts es viņu gribēju nekad vairs neredzēt, bet mēs tomēr vēl kādu laiku ik pa laikam satikāmies. Man visu to laiku nepameta vainas apziņa par to nakti, ja tās nebūtu un es spētu pateikt, ka darīt TO nav laba doma, tad viss būtu bijis daudz,daudz savādāk.Es par to ilgi jutos ļoti nelāgi,ne savā ādā. Tā ir mācība visam mūžam,ka nav nekādas vienkāršas ciemošanās vēlos vakaros. Vienīgais izņēmums varēja būt dzeršana ar kursabiedru vēlos vakaros uz balkona,jo tad, kad ir besis un skolā neiet un darbā arī nē, tad gribas vienkārši dzert un runāties par studiju lietām.

Situācija nr.3
Es biju drusku "ahujelā" pārsteigta, kad viens koučserferis vienarpus dienu neteica, ka viņam tomēr nav papildus gulta vai matracis, jo ciemos bija atbraucis viņa draugs un tas matracis tika viņam, nevis man. Taču tā bija neveikla apstākļu sakritība, nevis ļaunprātība,bet tomēr nepatīkami. Mēs sēdējām uz jumta ar viņa draugu un dzērām līdz diviem naktī. Kaučserfera draugs noplīsa ātrāk un aizņēma to matraci citā istabā. Kad pēc sazin-kurā alus jau bijām pusmiegā, devāmies gulēt. Koučserferis atvainojās, iegāja blakusistabā un atnāca atpakaļ,skaidroja, ka draugs ir saldi aizmidzis uz tā matrača un ka negribot modināt un teica, ka viņa gultā vietas pietikšot abiem. Nu oukei. Pa pusei izģērbāmies un saspiedāmies tajā gultā (tā gulta bija TIEŠĀM maza).Mēs bijām tik cieši viens otram blakus,ka varējām just, kā otram cilājas plaušas elpojot.:D Drusku vēl parunājāmies un pajokojoāmies(ne divdomīgi),jo c'mon - tāda situācija šausmīgi neērta, jo burtiski esi gultā ar svešinieku. Jāpiebilst, ka viņš bija ļoooooti pievilcīgas miesasbūves ugunsdzēsējs,bet mani tas enivei atstāj vienaldzīgu, jo neesmu vienas nakts sakaru piekritēja. Jau laižos miegā,te pēkšņi viņš uzlika uz mana pleca roku,kā apķerot (bija agrs pavsaris,diezgan pavēss istabā). Uz pussekundi drusku pamiru,jo roka it kā neuzkrītoši,bet tomēr virzījās zemāk. Neapjuku, stingri saspiedu viņa roku un atvirzīju to prom no sevis, pasakot "Don't do that. Goodnight". Nu bļe, ja esi nostādījis mani neērtā situācijā, tas nenozīmē, ka es varētu piekrist sakaram. Nākošajā rītā viņš vainīgi uz mani paskatījās un teica, ka nelāgi sanācis ar to matrača būšanu, es nebiju dusmīga, sasmaidījāmies un gājām taisīt brokastis.:) Es biju mierīga un nejutos slikti,biju priecīga,ka es viņu pieklājīgi atšuvu un galu galā pat ja viņš neapstātos,es vienkārši ietu uz common virtuvi (tas bija tāds kā dzīvoklis ar 6 durvīm) un dzertu tēju nakts garumā un rītausmā nozustu. Enīvej, kopš tā gadījuma jutos pieaugusi un tāda,kas filtrē, ko darīt un ko nē.

Kopumā - nav patīkama tā apziņa, ka tevi var izsekot tikai tāpēc, ka esi siev.dz. būtne un jaunības pieredzes trūkumā neesi iemācījusies, kā pateikt nē. Tu vari būt pašpuika un tik un tā justies offended. Vienmēr galvā ir tas jautājums "kāpēc tieši es un kāpēc tieši tādi apstākļi?". Ehh. Enīvej, tādi riktīgie agresori tāpat agri vai vēlu nodzeras vai iekuļās citās atkarībās vai dēļ agresīvas braukšanas(tam ir jābūt saistītam,arī pravu kačāšana uz ceļa var būt saistīta ar seksuālu frustrāciju) izšķaidās pret smago mašīnu. Pelnītas nāves. ^_^

10/18/17 09:34 am - bezpersoniskās arhitektūras šedevrs - Aizkraukle

Ar D. devāmies lūkot zelta rudeni uz Koknesi pie Pērses upes. Skaistumskaisti tur rudenī, upes līkumi un veci ozoli. Kad ieradāmies,tur bija precīzi 0 cilvēku. Gudra izvēle, labi zinot, ka Siguldā tūristu, ka biezs. Apskatījām vēl šo to,vecos kapus un baznīcu,kolhoza zīmi ar saulespuķēm un atradām krodziņu ar garšīgu rijamo.

Tad nez kāpēc radās ķecerīgā doma atpakaļceļā uz mājām aplūkot arī Aizkraukli. Nekad tur nav būts, lai gan dzirdēts trāpīgais apzīmējums "capital grey Aizkraukle".

Intereses pēc vienmēr ir sajūsma uztaustīt to bezpersoniskās arhitektūras fīlingu un pelēkās vides nolemtību vietās, kas uzceltas tikai dēļ kāda industriāla projekta (līdzīgi kā Sedas pilsēta Vidzemē).
Aizkraukle ir no sērijas "atbraucām, sadirsām, neko nemainīsim - viss čotka,pelēks forevaa ruļit". Es nesaku, ka HES projekti bija slikti, vienkārši tos varēja projektēt savādāk. Lai neveidotos tās bezpersoniskās ekonomisko migrantu pilsētas un nebūtu ar vieglu roku no zemes virsas noslaucīts Pērses ūdenskritums un iespaidīgā ainava ap Kokneses pilsdrupām, Daugavas dolomīta krasti.

Tātad, Aizkraukle bija uzcelta dubļu panckā / būvlaukuma malā. Bezpersoniska, viss no nulles. Silikāts, betons, šīferis un drusku krāsainais metāls. Viss plakans un pelēks, pat tās retās ēku fasādes, kuras ir renovētas, kopējā pelēcībā neizceļas.
Vienīgais arhitektoniskais izņēmums varētu būt 90-tajos celtā katoļu baznīca. Baznīcas nosaukums vien ir tik iespaidīgs, ka pati Aizkraukles pilsēta savā niecīgajā pelēcībā nobāl vēl bālāk par bālāko silikāta ķieģeli. Baznīcas nosaukums: Aizkraukles Sv.Terēzes no Bērna Jēzus Romas katoļu baznīca. Tam apkārt ir plašs un rūpīgi iekopts dārzs, kas kontrastē ar visu pārējo pilsētā redzamo arhitektonisko bezpriģelu.
http://www.katedrale.lv/pics/zinas_latvija/2015/04/aizkraukles_draudze_400.jpg

Šis ir tikai viens no arhitektūras šedevriem. Much šīferis, much ugly. Tās ēkas otrajā stāvā ir deju zāle. Pilna grācijas gan jau. Otrpus ielai ir kādreizējā viesnīca Pērse, ļoti līdzīga un tikpat nolupusi.
https://www.google.lv/maps/@56.6006953,25.2559629,3a,40.6y,33.02h,94.06t/data=!3m6!1e1!3m4!1sPG-ZN1jcGqOxh1gptsVL9A!2e0!7i13312!8i6656

Lai gan pilsētā ir daudz uzņēmumu, nekur nemana uzņēmēju pūles, lai vismaz fasādes vai tuvāko apkārtni padarītu ciešamāku,skaistāku,sakoptāku. Kāpēc? Tā ir HES celtnieku "atbraucām, piedirsām, neko nemainīsim" pārņemtā domāšana. Pilsētas dome ļoti kūtri cenšās minimāli kaut ko savākt, ap skulptūrām viss izskatās daudz maz OK, apstādījumi kopti. Tā teikt, nenolaidīsies līdz bloķeņu iedzīvotāju izpratnei par viņu neaizskaramo vajadzību pēc pelēkuma.

Ā,starp pelēkajām bloķenēm arī ir biznesi. Pretī kūku ceptuvei apbedīšanas birojs. Mirstam un svinam! Urrā! Mūžīga piemiņa Aizkraukles augoņa celtniekiem! Urrā! Urrā! Slava! Urrā!

Pie paša HES ir tunelis, vienīgais tunelis pār upi Latvijā. Unikāla būve, bet tur nonākot justos kā pelēcības dzelmē. Tas ir nulles punkts, no kura izbraucot atpakaļ gaismā, acī durtos tas mākslīgais Aizkraukles pilsētas augonis.

10/9/17 03:36 pm - 2,5 mēneši Ogrē

Šobrīd drusku vairāk kā 2 mēnešus dzīvoju Ogrē,jo kāpēc gan Rīgu, ja labāk un lētāk atradās dzīvoklītis Ogrē. Pagaidām šķiet OK, nez kā būs ziemā. Patīk no rītiem vērot smuko reljefaino tīrumu pirms Saulkalnes, pa ceļam uz darbu Rīgā. Tur mēdz slēpties stirnas. Kultūras dzīve šķiet OK, izstādes rūpīgi pārdomātas un interesantas.

Nesen biju arī kultūras namā uz kino,kur bija starptautiskais īsfilmu festivāls. Biļete uz to pašu pasākumu Rīgā maksāja 8 eiro, kamēr Ogrē - 2 eiro. Yey,būs lētais ķinis forever!Simtgades filmas noteikti arī būs lētākas nekā Rīgā. Muzeju mainīgās izstādes intersantas,tur vispār nav jāmaksā par biļeti. Vienīgi koncertu pietrūkst,nav neviens koncerta klubs, nu tāds, kur var pačku pakratīt pie smagākas vai ne tik smagas mūzikas. Tas pietrūkst.

Šodien atvaļinājuma pirmajā dienā nekur uz Rīgu nesteidzos.Pastaigājos tepat. Super kruta, neviens pilsētiņā nekur nesteidzas,pagaidām arī neesmu novērojusi agresīvos autobraucējos, kas drausmīgi krita uz nerviem Rīgā.Vispār steidzīgie psihopāti kā tādi te nav manīti.

Draudziņi no Ķengaraga/Šķirotavas arī bija ciemos. Yē. Ar viņiem kaut kad sarunāju arī "iesvētīt" kādu vietējo klubiņu. Ar A. jau iesvētījām gardo kafejnīcu. Famīlija arī bija ciemos, ne visi, bet pietiekami daudz,aizvedu jamos uz Špakovska parku.

Svaigais gaiss, protams, forši un zilie kalni,dambis un kartonfabrikas ūdenskritumiņš. Vēl visas pilsētas takas gar upi neesmu izstaigājusi, nez, varbūt ar riteni izbraukāšu.Forši arī, ka trīs pieturu attālumā esošais Ķeguma superstilīgais āra trenažieru laukums un šūpoles ir tieši pie Daugavas. Vēl daudzi geocachi tuvākajā apkārtnē nav atrasti, pa rudeni/ziemu būs, ko darīt.

Pilsētas gājēju ielā tagad ir smuks,liels XXXL izmēra Latvijas karogs. Dienas laikā to knapi var pamanīt, bet tumsā izskatās iespaidīgi. Jauki.

Kaimiņu mājā dzīvo skaists, bet nedraudzīgs kaķis vārdā Sems. No rītiem sveicinos ar tirgus zooveikala kaķi, kas uzticīgi gaida pie būdeles durvīm.

Kopumā ņemot baigi radikāli nav, bet es jūtu, ka pa šiem divarpus mēnešiem krietni uzlabojusies pašsajūta un brīvdienās vieglāk iziet no rītiem ārā,stipri samazinājusies pilsētas stresa doza. Lēnām pārvēršos par iekšzemes cilvēku.

10/5/17 09:33 am - Slīkšanas atmiņas

Izlasot šo ziņu virsakstu atcerējos, kā 6 vai 7 gadu vecumā slīku Ķengaraga poliklīnikas baseinā. Uz duci vai vairāk bērneļu bija divas tantes. Mani izvilka tante baltā halātā, nevis peldēšanas trenere. Tās bija lēnākās minūtes manā mūžā.
Vecākiem - ja ūdens nav bērnu stihija, nahren tos baseinus nevajag. Pohuj, labāk ar šķību muguru staigāt (ūdens terapija nelīdz) nekā ļaut savām atvasēm noslīkt.

http://jauns.lv/raksts/zinas/256181-tragiska-nelaime-ventspili-peldesanas-nodarbibu-laika-boja-gajis-berns

9/28/17 11:26 pm - grammar nazi

Nekad neesmu pretendējusi uz gramatiski pareizu rakstību,bet cilvēkiem, kas nodarbojas ar tekstu apstrādi un to publicēšanu drukātā veidā, to ģeldētu mācēt.
Ja preses izdevums maksā 2 eiro, tad žurnālistiem jāspēj izskaust no publicējamā teksta no krievu valodas aizgūto "piecus gadus atpakaļ" (peķ god nazad). Tas izklausās tik baisi, kā dakšas skrāpēšana pret tukšu šķīvi.
Powered by Sviesta Ciba