rasoļņiks

Recent Entries

8/3/18 09:40 pm - Latgale un vasara

Katru gadu man vajag Latgali. Šogad otro reizi ceru aizbraukt uz Ludzu, tālo koka arhitektūras zemi. Šogad biju jau Līksnā, uz Muzykys Skrytuļs mūzikas festivālu, kas bija superduperpozitīvs ^_^
Atklāju, ka Salaspils mazajā veikaliņā var dabūt Krāslavas alu ar medu. Tas tik ir kaut kas. Kādu dienu jāpārvar slinkums un tur pēc darba jāaiziet, vienīgi bail, ka tas alus var sasilt, ejot uz vilcienu. Jāpagaida drusku aukstāks laiks.
Vispār mani ieintriģēja tā sieviete, kas mani un D. uzrunāja pie foto stenda un pastāstīja par savu foto kolekciju. Man arī gribētos krāt melnbaltas un interesantas fotogrāfijas. Tikai man nav iekšas līst pamestās lauku mājās. Es nevaru tā.

7/27/18 08:32 am - lielveikala ainas Salaspilī

Vakar biju pelēkajā bloķeņu daļā, kur vispār principiāli cenšos nespert kāju (jo pelēka, krieviska un nomācoša vide). Tā nu gadījās, jā, ka vakar sanāca tur būt un pirkt gurķus un ķiršus Rimī šrimī, tai drausmajā pilsētas daļā.
Tā nu sasvēru ko vajag un stāvu rindā. Pik stundā, kad garas rindas un tad var dzirdēt rajona ziediņus visā krāšņumā.
Tā nu viena apmēram 45 - 60 gadus veca sieviete no bagātīgi piekrautā groza lika produktus uz letes. Sievietei kaut kādi grabuļi spīdīgi ap kaklu un ausīs, mētā biezo. Viņai bija līdz apmēram 10 - 12 g.v. meita vai mazmeita. Un tad sākās. Māķuškai no elles nepatika, ka saldējums mīksts. NU DA!!! Ja pastaigājies kaut 5min pēc saldējuma ielikšanas groziņā, vnk turpini staigāt pa veikalu un pētīt plauktus, protams, ka tas paliek mīksts. Tāpēc jau saldējumus izvieto tiešā kases zonā. Bet nu labi, māķuškai no elles loģika nav stiprā puse...
Viņa sāka apmēram 20 pieaugušu cilvēku klātbūtnē kliegt "Tās saldētavas izskatās nestrādā, fiksi ej paņem citu saldējumu, ātri". Ok, meitene aizskrien pie saldētavas izvēlēties citu saldējumu, viņai ķermeņa žesti tādi, ka maz laika, stress, vicinās ar rokām. Meitene tomēr neko neizvēlējās, pieskrien atpakaļ pie sātaniskās mātes un jautā "Vai šokolādes? To pašu, bet šokolādes?" un tad māķuška kliedza "ko velcies, es tev taču teicu ātri, nekad tu nevari neko - seko lamu vārds!!! - tam seko līdzīgas u.t.t. u.t.t. neadekvātas klaigas.
Bērns reāli neko sliktu nebija izdarījis, bet viņa viņu nodirsināja tā, it kā kaimiņam būtu norijis visas zemenes, ķiršus, avenes un bumbierus.

krč es uz viņu paskatījos ar paceltu uzaci un sarauktu pieri, nu tā kā es mēdzu dabiski skatīties uz natūrā neadekvātiem cilvēķiem, kas pirmajā mirklī izskatās kaut cik adekvāti. Bet nu tā kā es stāvēju citā rindā un viņas ālēšanos tas neapturēja. Tās 45 - 60 g.v. fūrijas ālēšanās beidzās ar to, ka viņa dirsa virsū kasierei, ka "JŪS PĀRDODAT MĪKSTU SALDĒJUMU, TE SALDĒTAVAS NESTRĀDĀ u.t.t."
Pirmkārt, pircējam nav jāpērk prece, kas ir bojāta vai ar defektu. Vienkāŗši nav jāliek savā groziņā un tad par to jābrūk virsū kasierei. Par preču defektiem reāli atbild cits personāls un prātīgākais vienmēr pasaukt veikala dirkšķi uzreiz, ja šķiet, ka svarīgas lietas nefunckionē, šinī gadījumā - saldētavas, jo tam vienīgajam reāli ir saldēšanas u.c. iekārtu inženieru telefona numuri.

Nu lūk, tā aina bija tik skaļa un spilgta, ka es pilnīgi iztēlojos pārējo viņu dzīvi - viņas 70% dzīvo tajās bezpersoniskajās un sterilajās Salaspils rindu mājās, kur tā elles vecene borzī sīkajai virsū par katru nieku, piemēram, neļauj iet ārā spēlēties ar bumbu. Tā sīkā laika gaitā izaugs par manipulējamu ļerpatiņu bez sava viedokļa un turpinās to ļaunuma gēnu borzīt virsū nākošajai paaudzei.

Man kā nejaušam skatītājam no malas gribējās iejaukties,ka ne bērns, ne kasiere neko sliktu nebija izdarījuši, bet tad es no tās vecenes saņemtu eksploziju, piem. ka man nav daļas gar svešiem bērniem un ka viņai ir pravas u.t.t.

Secinājums - ja ģimenē ir daudz naudas, ko notriekt nevajadzīgos sūdos (jā viņa pirka ne to veselīgāko pārtiku), bet nespēj normāli komunicēt ar savu bērnu, tad tiem brēcējiem, ka minimālā alga 1000+ kaut ko mainīs, tā pa lielam nav taisnība, jo nekas nemainīsies - brēks tālāk un sabiedrība būs tikpat mentāli nabadzīga, kā šobrīd atsevišķās pilsētās, atsevišķos rajonos...

7/2/18 11:46 pm - man sāk besīt cilvēki (mature life is close)

situācija nr.1 - Vajadzēja dabūt vienu dekorāciju - tukšas šmigas pudeles. Pajautāju draudzenei, kura regulāri dzer vīnu, bet izrādās, neviena tukša tara svētdienā viņai nav. Tad nu mēģināju saprast, kura no draudzenēm vēl varētu dzert vīnu un nenojuktu no tukšās taras jautājuma. Sapratu, ka pārējās divas, kas neuzdotu liekus jautājumus, dzer smagos alkoholus (viskijs/rums). Rezultātā aizgāju uz veikalu. Vairāk nekā 15 minūtes nevarēju izvēlēties vīnu, jo man garšo tikai daži konkrēti, šķiet, viens bija diezgan salds vīns no Irānas, kura plauktā, protams, nebija. Lai nu kā, nopirku dzert, jo man negribās ievietot sludinājumu feisbuk krāmenēs,jo.....cilvēki.

situācija nr.2 - darbā ir tagad ekstra mazs kolektīvs un tipa mans ierastais rokasspiediens dzimšanas dienās izskatās it kā nepieklājīgs, jo...cilvēki gaida, kad viņus skaus un pa gaisu šmaukstinās. Dēm, rīt atkal būs tās šausmas. Bet šis ir ļoti common, cik zināms un man nav ne jausmas, kāda joda pēc kolektīvos nevar vienkārši katrs sēdēt un rīt maizītes un kūkas ar patiesu atvieglojuma smaidu sejā.

situācija nr.3 - aizvakar bija velobrauciens uz estrādi, kur koncerts. Koncerts bija plānā, bet kolektīvais velobrauciens nē, jo es neatbalstu nekādas kritiskās masas un tūkstošiem reižu mazāku mazpilsētas pasākumu. Tā nu koncertā ierados precīzi 1 minūti pirms sākuma, jo izbraucu no mājām pēdējā brīdī (patiesībā vajadzēja ātrāk, jo nācās pēc kādas dziesmas pārvietot riteni no nezālēm un piestutēt to pie koka, jo pasākumu ņehuja neviens neizraudzīja, divi pašvaldībnieki ar neona riteņiem bija kā no zemes virsas izkūpējuši). A riteņu daudz. Un lauki gluži nav, kur visi visus zina. Man tie kolektīvie velobraucieni atgādina sporta klubus. Kur cits citam bez maz vai elpo virsū.

situācija nr.4. - esmu greizsirdīga uz draudzenes jauno boifrendu, jo viņi sāk kļūt kā tie dīvainie cilvēki, kas attiecības izrullē pa Facebook, ok, ja ne katru otro dienu, tad pāris reizes nedēļā noteikti. Un man tādi cilvēki besī. Bet es nevaru besīt draudzeni, jo viņa ir mana draudzene un es zinu, ka viņai pāries un viņai būs cits boifrends, jo viņa ir izvēlīga.

situācija nr.5 - es vilcienā dažreiz speciāli eju sēdēt uz atvāžamajiem beņķiem, jo tie ir cieti un neērti un tas ir iemesls, kāpēc cilvēki negrib tur sēdēt. Rezultātā man neviens blakus neapsēdīsies un man būs tāds "yesss, i am so smart i am so smart SMRT i mean SMART" https://www.youtube.com/watch?v=DxNzuCCh1T8

situācija nr.6 - trīs gadus neesmu mainījusi Facebook profila bildi un vēl ir cilvēki, kas uz ielas domā mani atpazīt ar hennas krāsas matiem. Hahhaa, neceriet. Mani var visdrīzāk Rīgā ieraudzīt tikai divās vietās - Hesburgerā pērkot siera burgerus vai nez, kādā grāmatnīcā. Citos gadījumos maksimāli izdomāju maršrutu tādu, lai sabiedriskais transports izmet mani tieši pie punkta, kur jānokļūst.

situācija nr.7 - es neticu vairs īsti pašai izvirzītiem ideāliem, kurus jau esmu paspējusi aizmirst, jo es pati sev besīju un nesaprotu, kādēļ es neesmu kā citi cilvēki, kas savu, citu, matērijas u.t.t. eksistenci uztvertu vieglāk.

situācija nr.8 - vienmēr likās, ka cilvēki, kuriem patīk šķirnes kaķi ir kaut kādi truli snobi. Un tad es ieraudzīju Burmas kaķus. https://www.youtube.com/watch?v=Bg2QsTc1TB8 un tad es sapratu, ka nevaru ņemt kādreiz Burmas kaķus, jo somewhere out there ir mana kopija vai spoks, kas man šo te regulāri atgādinātu. Lai gan man no snoba būtības ir kā kurmim līdz mēnesim. Re, man pat besī ārā mana kopija/spoks aka mazā balstiņa, kas agri vai vēlu saka "es tač teicu!un kas tu esi tagad?"

7/1/18 10:23 am - svētdienas rīts un zeku valoda

Hah, aiz loga nesen vecis nebalsī bļāva "ubjuuuu ķebēēē!". Piegāju pie loga paskatīties, kurš tad tā atļaujas bļaut,kad teju 100m attālumā policijas iecirknis. Skatos - divi veči un dāma gados kaut ko nevar sadalīt un tā kā uz kaušanos velk. :D
Un tad tāds ding-ding-dong, šo burvīgo frāzi "ubjuuu ķebēēē!" Maskačkā aiz loga/ uz ielas dzirdēju itin bieži, apmēram katru otro nedēļu. Šis teikums bija tai sociālajai videi tik dabisks,kā jebkura cita vides skaņa - vilciens,tramvajs u.t.t.
Tagad, Ogrē, pēc 11 mēnešu zeku frāžu nedzirdēšanas šis teikums izklausās pavisam nedabisks, ka pat pieeju paskatīties pie loga, kas ir skaņas avots. :D

Tagad domāju - kāpēc Rīgā tik pilns ar bij.cietumniekiem? Vatei parastajai, kad tā taisās kauties ir citas frāzes, kaut kas no sērijas "atbildi par savu bazaru-huiņu"/"dabūsi pa seju", bet tieši to fatālo "ubjuuu ķebēēē" kliedz tādi, kam izplūdušas tintes tetovējumi plaukstu virspusē,kakla u.c. ķermeņa vietām un izskats kā tiem, kas caurām dienām dzīvojas pa Centrāltirgu un Pļavniekiem, tēlojot ļoti aizņemtus cilvēkus.

Protams, Ogrē arī ir tāda veida socslānis, kas dirn stacijā vai vazājas pa Mālkalni, kur it kā regulāri tiek aizturēti kaut kādi narkotiku tirgotāji.

5/20/18 04:17 am

Is one lifetime enough
To go through all the layers of
What life has to offer

5/13/18 12:35 pm - flešbek wīkends

Pēc darba devos pie jūras ar R.,C.&V. Ap saulrieta laiku parādījās odu mākoņi un ēda nost. Bija desas,bet minigrils nebija. Patiesībā labi, arī iekšzemē dzīvojot un strādājot, pie jūras var aizbraukt +/- stundas laikā (nepilna pusstunda no darba uz Rīgu, nepilna pusstunda līdz Kalngalei). Vakarā braucot mājās konduktors nemaz neaizgāja pārbaudīt biļetes uz pēdējo vagonu līdz pat gala stacijai. C.izlēja kolu uz sēdekļa un man no rokām izkrita desa no smiekliem. Redzēju kafejnīcu, kura VIENMĒR nestrādā un tādu tur to atceros no neatminamiem laikiem. Flešbeks nr.1.
Tad gājām uz alu un tad devāmies uz ķengaragu. Gājām pa taku gar veco skolu (62.) un veco pārtikas veikaliņu, kurš nav bankrotējis brīnumainā kārtā. Es pa to vienu slīpo taciņu no tā veikala līdz vecajai skolai nebiju gājusi no 2011.gada jūlija, kad gāju pēc atestāta. O, tie tik bija laiki - viss videnes laiks ārpus skolas.
Tā nu ar R. aizgājām tādā kā flashback ekskursijā uz to mazo veikaliņu netālu no skolas un arī beķera drupas (dažādas flīžu grīdas un to fragmenti), pēc tam uz Sarkanā kvadrāta rūpnīcu. Tāpat vien, jo tur labi smaržo arī neejot iekšā. Pēc mitra betona un kvēpiem. Tāda smaceņa reti kur sastopama forever, vienalga vai 2010.,2012.,2015. vai 2018.gads. Vēl viens flešbeks. R. iegāja iekšā un gandrīz uzrāvās uz metālgriezējiem.Es jau viņam teicu, ka ja durvis stāv plaši vaļā kā laidara vārti tik dzīvā vietā (kuru parasti samērā rūpīgi un reguāri cenzē), tad kaut kas nav kārtībā un ķipa lamatas. Flešbeks nr.3 - es ar intuīciju zinu, ka kaut kas nava, tas ir zuperskils. Turpat arī divi sīkaļas gar rūpnīcas stūri aizgāja un pēc kāda laika nāca atpakaļ, sadevušies rokās. Mošk kāds autošrota onkuls sabļāva uz viņiem.

Jo ilgāk dzīvoju mazpilsētā,jo vairāk saprotu, ko nozīmē Rīga, pilsēta, kur teju katrs kaktiņš un stūrītis ir aizpildīts ar 101 atmiņām. Tā ir vieta, kur satiekas labi cilvēki, bet dzīves kvalitātes ziņā (vide,gaiss,rajoni/kaimiņi,hujņas un stresa līmeņa ziņā,satiksmes u.t.t.) tā pilsēta ir galīgi garām.

4/22/18 10:31 am - bikses

Zināju, ka pienāks tā diena, kad saplīsīs bikses ārpus mājām un tās centīšos salīmēt ar skoču (lulz), lai pa kāju nesvilpotu auksts pavasara vējš. Man vismaz paveicās, ka saplīsa tikai bikšu ceļgals. Dēm. Mīļākās velveta bikses aizķēru aiz soviet metāla atvilktņu rakstāmgalda (kolēģei esot tāda pati skāde reiz sanākusi, tā kā es neesmu vienīgā tizlene). Lai gan vispār forši tas, ka dzīvojot un strādājot divās dažādās mazpilsētās tāpat neviens pazīstams nevar uz ielas redzēt un padomāt, nez, ka es kaut kāds plencis esmu palikusi (plenčiem 80% gadījumos ir saplēstas drēbes kautiņu,kritienu rezultātā). Ā jā, reiz Maximā redzēju vīrieti, kam bija puse no bikšu pēcpuses salīmēta ar skoču, domājams, ka arī tāpēc, lai nez, vējš nesvilpotu un civilizētāk varētu tikt uz mājām.

3/20/18 06:02 pm - sieriņi

Vakar ēdu no Krīevijas atvestus biezpiena sieriņus, kas bija kantainās kartona kastītēs ar zeltītu tekstu (soooo russian! no ārpuses vispār izskatījās pēc kosmētikas iepakojuma un bija kļūdaini nopirkti ar domu, ka tur būs kkāds sausais ņamma iekšā) un papildus iepakoti kaut kādā pārtikas plastmasas iepakojumā. Konservanti gan jau tik daudz klāt, ka tāpēc nebija sabojājušies no tālā ceļa uz Latviju.
Secinājums - tik un tā gardākie ir Latgalē ražotie sieriņi no īstām sastāvdaļām un kas reāli garšo pēc salda biezpiena.
Mazliet brīnos, ka neražo bezpiena sieriņu kūkas. Ar magonēm būtu visgardākā.

3/16/18 11:10 am - pavasars

Vakar izmetu līkumu iekš tās priežu pilsētas. Ar saldējumu rokās. SAUĻĒĒĒ, kur tu grimsti tik ātri. Šodien braukšu uz muižu. Varbūt tur jau ir kāda no entajām R. servīzēm un taps debešķīgas vakariņas.

Enerģija totāli izsmelta, tāda nebija jau rudenī, šķiet nereāli atrast kaut kādu fokusu dzīvē tagad. Varbūt tajā labajā pavasara daļā, kad nebūs vairs aukstie vēji, zilzeltaini sudrabainās debesis un salstoši pirksti. But at least i got my frii moņey. Aiz tīrās garlaicības arī sāku šifrēt intervijas, jo ziemā te nav nekā daudz, ko darīt.

Es gribu krāsas un krāsu pasauli, ziema stabili nolaupa trešdaļu dzīves. Būtu es floristiķis vai mākslinieks, varbūt to tik traki nejustu. Vai fešn bomārs, kas spoguļojas lielpilsētas stiklotajos skatlogos.

Vakar ēdu kūku ar kaltētām rozēm uz tās. Fancy af

2/16/18 06:30 pm - bārdas un mati

Jebkuram tā saucamajām bārddziņu frizētāvām (barbershop) Sprūds varētu būt afigenākā reklāmas seja uz extreme makeover.

https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/spruds-savacis-rekordlielo-drosibas-naudu-un-atbrivots-no-apcietinajuma.a268218/

citiem vārdiem sakot - lohatronisms, jo nepaies ne dažas dienas, varbūt nedēļas, kad tas frukts nozudīs Rusņā vai jebkur citur. Būs kaut kāds Vaskevičs2 vai Germans2, paģēru.

2/13/18 02:53 pm - darba meklējumi bezcerīgā nozarē

Kopš janvāra sākuma meklēju nūģīgos, sirdij tīkamos darbus -
bibliotekārnūģis,krājumglabātājnūģis,arhivārnūģis u.t.t., pēdējā darba pieredze muzejā un bibliotēkzinātnes un informācijas nagliņpapīrs to ļauj.

Vienā konkursā it kā labi veicās, tur no 83 pretendentiem aicināja piecus, tostarp mani (es nesaprotu, kādēļ intervētāji pasaka pretendentu skaitu, tas ir tā - lai pasvītrotu, cik ar mūziku saistīta muzeja vakance ir ekskluzīva?). Neko nemeloju un teicu kā ir - mūzikas instrumentus nespēlēju un nav arī akadēmiskās muzikālās izglītības, toties interesē iet uz folkmūzikas un smagās mūzikas koncertiem, klausīties vecās skaņuplates un vispār interesēties par Latvijā radīto mūziku. Intervijas beigās gan pati atteicos no turpmāka konkursa, jo uzzināju, ka faktiskā darba adrese gada laikā pāriet uz tālu Pārdaugavas nostūri. Kas nerīdzeniekam bez personīgā auto ir tāls un neaizsniedzams sapnis. :/

Otrajā konkursā izskatījās, ka tur neviens īsti neraujās strādāt, uz krēslainu bibliotēkas pagrabu, kur saule iespīd pa diviem pagrabstāva logiem. Es biju ievākusi maksimāli daudz informācijas par to vietu un viņi laikam domāja, ka esmu slēptais KNAB darbinieks vai kas taml., jo it kā nevainīgi pastāstīju, ka vakanci ieraudzīju mikroskopiskā nozares portālā nevis lielajos sludinājumu portālos, kur tiek publicētas pašvaldībās izziņotās vakances.

Trešajā ar muzejlietām saistītā konkursā man laikam nebija jēgas pieteikties, jo jau iztēlē redzu, ka tur pieteiksies pensionēti zinātnieki, vai vismaz precīzi divreiz vecāki ļaudis par mani.

Tagad atliek atrast ceturto konkursu, kādā ļoti nerdy vakancē, lai darba meklētāja dienasgrāmata būtu pilna un NVA tantes iedotu kaut kādus kursus,lai būtu interesantāk sēdēt bezdarbniekos.

1/22/18 07:53 pm - kandža un bomži

Spīdošā likuma interpretācija:
Ja bomzis tramvajā ved burkā kandžu, tad viņam nevar konfiscēt tramvaju. :D
Varbūt tāpēc vēl joprojām eksistē 7.tramvajs, kurš smird pēc bomžiem.

170.2 pants. Nelikumīgu alkoholisko dzērienu izgatavošana (ražošana), glabāšana un pārvietošana
uzliek naudas sodu fiziskajām personām no trīssimt piecdesmit līdz septiņsimt euro, konfiscējot alkoholiskos dzērienus un to pārvietošanai izmantotos transportlīdzekļus vai bez transportlīdzekļu konfiskācijas[..]

1/17/18 01:57 pm - janvāris

Vāļājos pa mājām, ēdu saldējumu.
Daudz grāmatas.
Silti.
Jāuzcep kečup-siermaizes.
Pieteicos uz vienu vakanci(kas izrādījās arī NVA iedalītā obligātā,kur jāpiesakās), it kā foršu, bet ceļa izdevumi būtu 80 eiro aukstajā sezonā točņa, kas liekās pilnīgi stulbi, ja pieņemtu tur,,zajebal Rīgā strādāt.
Mošk vienkārši sēdēt bezdarbniekos 2-3 mēnešus un lasīt grāmatas.

12/9/17 10:33 pm - 25

Dzimšanas dienā ēdu supergaršīgu home-made rasolu ar pipariem un paipalu olām.
Tagad uz palodzes ir divas sarkanas puķes.
Vairāk atzīmēju 5d vakarā ar piccām Sarkandaugavā.Ejot uz RS sab-transu (kompromiss R.),piesteidzāmies un pa aizmugurējām durvīm iekāpām 3.trolejbusā. Atģidāmies, braucot pār Daugavu. Tomēr tikām līdz centram laicīgi. Otrais feils bija nedabūt saldējumu hesburgerā.
Šodien pēcpusdienā atbrauca ciemos māsa,uzspēlējām galda stratēģijas spēles (8 min imperium,Splendor) un meklējām trash,līdz atradām pilnīgi trashy filmu Howard The Duck (1986), kur neticami, bet filmas otrajā pusē pavīdēja milzīga līdzība ar Half-life.
http://www.imdb.com/title/tt0091225/
Līdzības:
*Sājens ēka ar lielo lāzer-teleportu,caur kuru uz zemi nokļūst mutanti(dark overlord),atsevišķas detaļas eksperimenta telpā.
*Ratiņi ar kaut kādu figņu, kas atgādināja to "eksperimentu" spēles sākumā.
*Tālāk sekojoši dzirksteļojoši sprādzieni.
*Zinātnieks, kurā iemiesojās mutants, pārvērošoties tēlā ar balti saplēstu apģērbu un lielām ķetnām, gluži kā Half-life.
*Lielais, milzīgais megabriesmonis no lāzera teleporta mutantu pasaules, kas Half-life, pēc krīpu teorijām ir G-man (https://www.youtube.com/watch?v=BgYzOLQ8sU8 )
*Zaļā skābīte no mutanta.
*Trippy LSD apļi un foni ar mutantiem.
D. - "Tev ir talants atrast trash"

11/24/17 11:28 am - trends filmēt pārkāpumus

http://apollo.tvnet.lv/zinas/direktore-skolens-kurs-piekava-policistu-bijis-kluss-un-mierigs/814527

Nu šis jau ir pilnīgi sviestā sagājis, ja nesajēdz, ka ja ir pierādījumi vardarbībai, no soda neizsprukt.

Tad vēl vakar viens sīkais youtuberis "Exploring with Rihards" publicēja, kā ar sīkajiem drauģeļiem (pēc nikneikiem soctīklos atklājās,ka nevienam nav 18) pa nakti brauc ar kravas mašīnu Rīgā pa pārdaugavas ielām,lielām un mazām. Mašīnas atslēgas bija paņēmis viens no sīkajiem,no kāda ģimenes locekļa visdrīzāk. Filmē CSN pārkāpumu un laimīgs vēl paziņo, cik tas ir nelegāli, ekstremāli un kruta. Video jau ir izņemts, bet ja RPP painteresēsies, to video dabūs, saglabāju.

Darīt huiņu pusaudžu vecumā ir saprotami, bet kāpēc tik izteikti sīkie lien rādīt, ka trūkst elementāras zināšanas par administratīvajiem un pat kriminālajiem likumiem? t.i. - nofilmē pārkāpumu, publicē to internetā, domājot, ka nesekos nekāds sods? Sociāli-juridiskais eksperiments?

11/16/17 10:25 am - purkš

Par čekas maisiem un melīgajiem latviešiem.
http://www.delfi.lv/news/delfi-tv-ar-jani-domburu/gads-lidz-100-delfi-tv-ar-jani-domburu-saruna-ar-gundegu-repsi-pilna-intervija.d?id=49453259

11/14/17 01:44 pm - krimiķis Latvija 2034

Lasu Ikara Kubliņa (Piebalgs) fantasy krimiķi "Melu sindikāts" (2015)

Pirmās intro 200 lpp ir spraiga sēņu mērce ar apokalipses garšvielām.
Latvijai savs internets, nafta, ievēlēti jokaini cilvēki (Sudraba,dakteris Kļava utt) un ASV kopā ar Krieviju vienojas atņemt demokrātijas druskas, ar cerību pievākt naftas krājumus.

Un lasot paralēli krimiķim ziņās par pētnieku cerībām atrast derīgos izrakteņus izklausās pēc riktīga creepy stuff.
http://jauns.lv/raksts/bizness/260439-mes-varetu-klut-stavus-bagati-latvija-cer-atrast-nikeli-zeltu-un-platinu-tacu-viss-iestregstot-sarunas

11/5/17 03:05 pm - Train people

Čalis zem tricāra. Rokās saburzīta biļete.Bažīgs. Uz džinsenēm dubļi ceļgalos. Seja sarkana, nez vai nopīpēta ar drogām vai nodzerta. Nāvīgi skumīgs acu skatiens, kaut kur ieurbies loga metāla rāmī. Kaut kur smadzenēs uzpeld Rodrigo Fomina "skumjas acīs tev šovakār, skumjas kā gaistoši, gaistoši kuģi". Laikam sakāvies dēļ kādas dāmas.
***
Tai pašā vilcienā bija iekāpis šķielējošs tantuks. Tipiskā, ar smagajām tirgus somām. Apsēdās un sāka skaļi ar sevi sarunāties,pārliecinošā tonī "kvarķir poķerjal". Neko citu nesaklausījos, jo grāmata interesantāka. Entās stacijas tālāk viņa iestiprinājās ar baltmaizes kukuli. Iestiprinājās un vairs nerunāja. Ēdiens nomierina.
***
Meitene un puisis, vidusskolēni, varbūt pat pirmā kursa studenti. Runājās kr.valodā par nesen satiktajiem draugiem, piedzīvojumiem,soctīkliem un pat par Gan bei. Ka meitene tur neiešot strādāt, jo tur mazas algas un vispār tur viss esot nelegāls. Labi, ka "operācija Tokija" informācija nonāk arī līdz Tokyo city potenciālajiem darba meklētājiem.
***
Pārpildītā vilcienā iespraucas divi megahipster paskata jaunieši apmēram manā vecumā. Šauras biksiņas un bārdas. Runājās par pašnodarbināto statusu, studijām un drusku par politiku. Iesākot politikas tēmu, viens ļoti pārliecinoši iegalvo otram: "JA TU NEESI PUTINS, TAD TU NEKO NEVARI MAINĪT".
***
Plkst 17:07,ļaužu ka biezs.Vilcienā vairs nav brīvu vietu. Es vairs neatceros, kā tā sieviete izskatījās, bet tā ir riktīga pīzda, kas vnk noliek savu huilo-cacaca-gucchissimo somu uz krēsla, ar cerību, ka to vietu neiekāros neviens pensionārs. Kad viens tāds pencis jautāja, vai brīvs, sieviete paskatījās uz viņu ar vispāriznīcinošu skatu. Šmara. Lai brauc ar taksi. Nē, iesēdina taksī savu somiņu un tad brauc ar citu taksi.
***
Piektdienās tamburā brauc vīrietis, kas mats matā izskatās pēc jaunizceptā politiķa Jura Juraša.
***
Pa stacijas trepēm vilkās tāds kā pusbomzis ar milzīgu tādu kā palagu, kas uztaisīta kā taša. Tašā iekšā daudz drēbes, kas likās, tūlīt tūlīt izkritīs. Ejot gar vilcienu, iespēra vilcienam.Varbūt tā bija optiskā ilūzija un viņš tikai mēģināja no kurpes zoles nokratīt košļeni. Man par pārsteigumu, pusbomzis iekāpa vilcienā ar visu lupatu maisu.

11/1/17 01:55 pm - mazie rausīši

Mazie rausīši nemāk sadalīt saldumus. :D
http://apollo.tvnet.lv/zinas/puikam-piedraudot-ar-skerem-salaspili-atnem-halovina-gutos-saldumus/811763

10/19/17 10:37 am - #metoo

Palasīju. Sažņaudzas sirds,pat ļoti, ka sievietes, kas ir raksturā funky, skaistas un rawwr saskaras ar tik kretīnisku attieksmi un visā visumā tikai tāpēc, ka ir sievietes. :(
Man teju vienmēr šai ziņā by default ir paveicies - esmu īsa,krūšu izmērs ir tāds,kāds pašai netraucē,nav medainā toņa balss un "meitu ģēģeriem" visādi citādi neinteresējošs objekts. :D

Taču tie stāsti man uzjundīja atmiņā trīs situācijas, no kurām ik pa laikam ar dalītām jūtām un ar netaisnīgo vainas apziņu atceros tikai vienu.Par spīti tam,ka esmu ļoti daudz redzējusi (maskačka,yo) pārīšu strīdus ar kautiņiem uz ielām,lasījusi ļoti daudz baisus stāstus gan iespiestajā literatūrā, gan ziņās, arī es esmu jutusies tā, kā nevajadzētu justies.Ātri izsecināju,ka visas īsto agresoru taktikas ir primitīvas un vienkāršas un ka aiz tās agresijas slēpjas psiholoģiskas problēmas un principā garīgi vāji vīrieši. Agresors bija tikai pirmajā gadījumā, pārējos divos tikai nepiedienīga apstākļu izmantošana, kas arī nav attaisnojama.

Te nu uzreiz piebilstu, ka neviena no situācijām nav saistīta ar pirmo boifrendu,kas bija manas māsas klasesbiedrs. Viņš bija ļoti labi audzināts metālists,saprotošs un sarunājām, ka nesteigsimies.Bija,protams,cilvēki,kas skatījās ar šķību skatienu un par to nebrīnos,jo mums bija vairāku gadu starpība.Mums bija stulbi un bērnišķīgi strīdi, bet tas ir vienīgais sliktais, ko par viņu varu pateikt.

Situācija nr.1:
Gaišā dienas laikā pēcpusdienā izsekoja mašīna industriālajā rajonā,kur visas ielas garumā ir tikai viens krustojums.To atklāju tad, kad pamanīju, ka kādas 5 minūtes mašīna velkās tikpat lēni kā es (lēnā solī gāju mājas no klasesbiedrenes mājas)Jau zināju, ka tādās situācijās nekādā gadījumā nedrīkst pievērst pastiprinātu uzmanību, palēlināt gaitu,ejot pa ietvi jāiet pēc iespējas nostāk no braucamās daļas. Paātrinot gaitu turbo ātrumā, mašīna arī uzņēma gaitu,bet turpināja braukt līdzās. Prātā pārcilāju "es taču neizskatos pēc kāda no rajona narkomānēm, kas būtu kaut ko parādā",tas bija vienīgais iemesls, ko spēju savā galvā tobrīd iedomāties, jo palika ļoti neomulīgi un sirds teju leca ārā pa muti. Dzīvoju rajonā, kur bija daudz narkomānu un točka.Tālumā saskatīju, ka no tā paša vienīgā krustojuma iznāk sieviete ar bērnu ratiņiem. ĀLELUJAAA!Sargeņģeļi eksistē! Jau tā gāju lieliem soļiem, bet tās minūtes, kuras vajadzēja patērēt, lai sāktu iet tieši aiz tās sievietes, likās kā mūžība. Drausmīgi.
Mašīna vēl turpināja sekot vēl brīdi,kad sāku iet cieši astē tai sievietei ar ratiņiem,bet tad, par laimi aizbrauca. Tajā brīdī paskatījos uz šoferi - nenormāli average,bet ar saulesbrillēm. Teju vai priekā konstatēju "suka,slēpies!Nerādi īsto seju, jo baidies,ka vari būt atpazīstams citur".Tad vairākas nedēļas izvēlējos iet pa apkārtceļiem,nevis īsāko ceļu, nekad vairs to mašīnu neredzēju. Taču tajā pašā gadā vai nākošajā dažas klasesbiedrenes stāstīja par kādu mašīnu,kas vēlos vakaros Ķengaragā seko pusaudzēm. Iespējams,ka tas bija tas pats šoferis.

Situācija nr.2.
Es biju supersamīlējusies vienā čalī,kas bija manā vecumā un vakars ieilga viņa istabā (tas bija no sērijas,aizgāju ciemos un pēc stundas vairs neiet sabiedriskais transports) un es nespēju pateikt nē.Noteikti jāpiebilst, ka es biju pavisam nesen izšķīrusies no pirmā boifrenda,ļoti bēdīga,depresīva un likās,ka ar to visu nolāpīto huiņu izgāzīšos eksāmenos,dvēseles plus sāpes točna nav patīkama pieredze.Eksāmeni pagāja kā nemaņā,bet tomēr saņēmos un dabūju visnotaļ labu vērtējumu. Piedzīvojumiem ārpus skolas un 4 sienām biju gatava, es tanī laikā ar daudz dažādiem čaļiem un krazy draudzeni vazājos shady vietās, fabrikās un bunkuros, arī vēlās vakara stundās un naktīs,stundām ilgi pētīju kartes, kamēr atradu jaunas vietas,tas drudžainais hobijs mani izglāba no depresijas. :)
Taču romantiskiem/seksuāliem piedzīvojumiem tik īsi pēc šķiršanās vēl galīgi nebiju gatava, es domāju, ka tā ir ļoti raksturīga jaunu meiteņu kļūda, arī es toreiz biju maza(18?19?) un stulba un vispār tā ir stulba situācija, ka ļaujoties tauriņiem jūties slikti un cenšoties izvairīties no tiem arī jūties slikti. Karoče,jaunība,tā gadās tikai jaunībā tīri pieredzes trūkuma dēļ. Es dumji cerēju, ka es varēšu platoniski draudzēties,speciāli izvairījos no viņa,jo bļin, es biju iemīlējusies un lidoju tā kā karuseļos un smadzenes vienkārši nestrādā,mans ķermenis bija kā paralizēts no tās tauriņsajūtas un emocionālajām šķiršanās sāpēm. Enīvej, atgriežoties pie tās nakts. Es nebiju gatava un nespēju to pateikt, jo jutos kā paralizēta, nespēju nekādīgi piecelties, aizšņorēt kurpes un pateikt atā. Es tikai vairākas reizes jautāju,cik ir pulkstenis.Visu nakti centās pielauzt,lai gan es aizgriezos un izlikos, ka cenšos aizmigt. Āāā,vēl tagad atceroties gribās ielīst zemē, jo pilnīgi viss tagad šķiet kā "pati uzprasījies uz lamatām",jo iepriekš precīzi nezināju kur viņš dzīvo un ja ietu uz mājām,nāktos šķērsot most shady Maskačkas vietas. Pēc tās nakts es viņu gribēju nekad vairs neredzēt, bet mēs tomēr vēl kādu laiku ik pa laikam satikāmies. Man visu to laiku nepameta vainas apziņa par to nakti, ja tās nebūtu un es spētu pateikt, ka darīt TO nav laba doma, tad viss būtu bijis daudz,daudz savādāk.Es par to ilgi jutos ļoti nelāgi,ne savā ādā. Tā ir mācība visam mūžam,ka nav nekādas vienkāršas ciemošanās vēlos vakaros. Vienīgais izņēmums varēja būt dzeršana ar kursabiedru vēlos vakaros uz balkona,jo tad, kad ir besis un skolā neiet un darbā arī nē, tad gribas vienkārši dzert un runāties par studiju lietām.

Situācija nr.3
Es biju drusku "ahujelā" pārsteigta, kad viens koučserferis vienarpus dienu neteica, ka viņam tomēr nav papildus gulta vai matracis, jo ciemos bija atbraucis viņa draugs un tas matracis tika viņam, nevis man. Taču tā bija neveikla apstākļu sakritība, nevis ļaunprātība,bet tomēr nepatīkami. Mēs sēdējām uz jumta ar viņa draugu un dzērām līdz diviem naktī. Kaučserfera draugs noplīsa ātrāk un aizņēma to matraci citā istabā. Kad pēc sazin-kurā alus jau bijām pusmiegā, devāmies gulēt. Koučserferis atvainojās, iegāja blakusistabā un atnāca atpakaļ,skaidroja, ka draugs ir saldi aizmidzis uz tā matrača un ka negribot modināt un teica, ka viņa gultā vietas pietikšot abiem. Nu oukei. Pa pusei izģērbāmies un saspiedāmies tajā gultā (tā gulta bija TIEŠĀM maza).Mēs bijām tik cieši viens otram blakus,ka varējām just, kā otram cilājas plaušas elpojot.:D Drusku vēl parunājāmies un pajokojoāmies(ne divdomīgi),jo c'mon - tāda situācija šausmīgi neērta, jo burtiski esi gultā ar svešinieku. Jāpiebilst, ka viņš bija ļoooooti pievilcīgas miesasbūves ugunsdzēsējs,bet mani tas enivei atstāj vienaldzīgu, jo neesmu vienas nakts sakaru piekritēja. Jau laižos miegā,te pēkšņi viņš uzlika uz mana pleca roku,kā apķerot (bija agrs pavsaris,diezgan pavēss istabā). Uz pussekundi drusku pamiru,jo roka it kā neuzkrītoši,bet tomēr virzījās zemāk. Neapjuku, stingri saspiedu viņa roku un atvirzīju to prom no sevis, pasakot "Don't do that. Goodnight". Nu bļe, ja esi nostādījis mani neērtā situācijā, tas nenozīmē, ka es varētu piekrist sakaram. Nākošajā rītā viņš vainīgi uz mani paskatījās un teica, ka nelāgi sanācis ar to matrača būšanu, es nebiju dusmīga, sasmaidījāmies un gājām taisīt brokastis.:) Es biju mierīga un nejutos slikti,biju priecīga,ka es viņu pieklājīgi atšuvu un galu galā pat ja viņš neapstātos,es vienkārši ietu uz common virtuvi (tas bija tāds kā dzīvoklis ar 6 durvīm) un dzertu tēju nakts garumā un rītausmā nozustu. Enīvej, kopš tā gadījuma jutos pieaugusi un tāda,kas filtrē, ko darīt un ko nē.

Kopumā - nav patīkama tā apziņa, ka tevi var izsekot tikai tāpēc, ka esi siev.dz. būtne un jaunības pieredzes trūkumā neesi iemācījusies, kā pateikt nē. Tu vari būt pašpuika un tik un tā justies offended. Vienmēr galvā ir tas jautājums "kāpēc tieši es un kāpēc tieši tādi apstākļi?". Ehh. Enīvej, tādi riktīgie agresori tāpat agri vai vēlu nodzeras vai iekuļās citās atkarībās vai dēļ agresīvas braukšanas(tam ir jābūt saistītam,arī pravu kačāšana uz ceļa var būt saistīta ar seksuālu frustrāciju) izšķaidās pret smago mašīnu. Pelnītas nāves. ^_^
Powered by Sviesta Ciba