Sūrreālisms - Prоvodņiкa окupanti

Tā diena ir klāt, nodomāja diemžēl ne visai legālai un likumiskai aktivitātei nobriedušie jaunieši – diena, kad dodamies bariņā uz bijušā Prоvodņiкa teritoriju gūt gan bradājumu, gan eksperimenta rezultātus – cik klusi un efektīvi mēs spēsim būt piecatā (+1 mainīgais)?
Sākums ne visai veiksmīgs – apdeitojot trijkāji jeb fotoaparāta statīvu ar UE elementiem un radot UE trijkājim īdzīgu priekšmetu, viens no protagonistiem salauza tam vienu no kājām – pārcentās. It kā salīmēja ar metāla izstrādājumiem paredzētiem epoksīda sveķiem un devās ceļā. Taču viņš aizmirsa pāreju, bez kuras viņa rīcībā esošais fotoaparāts pie statīva nav piestiprināms. Nācās viņam padoties realitātei – doties padsmit minūšu gājienu atpakaļ uz mājām, paņemt visu nepieciešamo un nakts tumsā doties uz norunāto vietu – šoreiz ar velosipēdu, nevis ar sabiedrisko transportu, kā bija domāts pirms tam. Galapunktā esošais objekts – daļēji joprojām aktīvs, tamdēļ arī visnotaļ cītīgi apsargāts – pamestā daļa rotāta ar skaistu dabas un industriālās pamestības simfoniju, kuru veido kociņi, kuri spraucas cauri pamatiem un ēku jumtiem; sarkanie ķieģeļi, kuri kontrastē ar dabas spriganuma pilno zaļo toni; pelēkais betons un būvgruži, kuri izdala tik patīkamu aromātu, sevišķi, ja tie tiek uzieti pagrabā; ēkas ar tukšajiem logiem un apsmādēto, taču tamdēļ ne mazāk pievilcīgo interjeru.

Pārkāpuši pāri aptuveni trīs metrus augstam žogam un sacēluši vairākus spalgus, metāliskus skaņas viļņus, kas noteikti caururba nakts klusumu un piepildīja tuvāko kvartālu ar industriāli metālisku troksni, viņi vienojās par turpmāko rīcības plānu – abi ar rācijām ekipētie ies karavānas abos galos, nodrošinot to ar instrukcijām un sakariem, pārējie ies pa vidu starp abiem un sekos viņu norādēm. Lēnām, taču droši, viņi virzījās dziļāk spēcīgi izgaismotajā teritorijā, aizsegam izmantojot gan vasaras dabas piedāvātās lapotnes, gan nepabeigtu un pamestu ēku karkasus, kuri tur stāvēja, gluži kā aicinādami sevī iekšā. Vilinājumu uzklausījuši, nelūgtie viesi nozuda ēkas iekšienē, lai tikpat klusu un uzmanīgi virzītos tuvāk galamērķim, tikai tagad mazāk redzami un dzirdami – pamesto iekštelpu betona un ķieģeļu konstrukcijām vajadzēja slāpēt viņu centienus akustiskos raksturlielumus, daļēji atklājot tos ārpasaulei caur tukšajām logu rūtīm. Bet ne vienmēr veiksme bija sabiedrotā – zem kājām atradās dažādi būvgruži, kuri, krakšķēdami, piepildīja telpu – cits skaļāk, cits klusāk, bet cits – pavisam skaļi, tiekot pavadīts ar skaņu radījušā vaininieka sulīgu lamu čukstēšanu. Šādi mūsu varoņi virzījās uz priekšu, izvairoties no telpas izgaismošanas ar lukturiem, lai netiktu pamanīti, tādējādi riskējot radīt lielākus trokšņus, kuri neizpalika – būvgružus priecīgi papildināja skārda un dažādi metāla priekšmeti, kuri, tiekot iztraucēti, priecēja piedzīvojumu kāro ausis un telpu ar Dark Ambient/Indusrial mūzikas žanra elementiem. Šādos gadījumos parasti sekoja visiem labi zināmie slāvu izcelsmes lamu vārdi, paužot sašutumu un nepatiku pret visādi citādi jauko skaņu fonu, kurā valdīja atbalsotas elpas, soļu skaņas un šie krakšķošie/šķindošie traucēkļi. Lieliska bradājuma simfonija dzīvajā priekšnesumā.
Kad telpa bija pievārēta un mobilizējušies cilvēki atradās ārpus ēkas, koku aizsegā, tika nosprausts nākamais mērķis – patvertne. Taču izrādījās, ka tā ir slēgta ar pieklājīgu piekaramo atslēgu, turklāt no iekšienes. Tik pieklājīgu, ka par atmūķēšanu varēja pašreiz i nedomāt. Arī netālu esošā piekaramā atslēga nebija atmūķējama – ne jau tās pieklājīguma, bet gan nolietojuma dēļ – tā bija veca un atradās tiešā vardarbīgās korozijas ietekmē, kuru tik dāsni piedāvāja māte daba. Droši vien, ka WD-40 būtu līdzējis, taču mūsu varoņi nebija apbruņojušies ar šādu mantu – mūžu dzīvo, mūžu mācies, tā teikt. Tikuši pie šāda nepatīkama atklājuma, jaunieši iemantoja vēl kādu – skaidru un skaļu šņākoņu rācijā, uz nepilnu sekundes trešdaļu. Tā bija vairāk kā skaidra zīme: ka kāds ir „uzsēdies” uz okupētā 8. kanāla. Jaunieši satrūkās un bikli sāka lūkoties apkārt, pakļaujot sevi savas fantāzijas iedarbībai, kura spēlējās ar aukstās gaismas mestajām ēnām uz pamestajām sienām, viltotiem cilvēku siluetiem tajās, kas bija gana dzīvelīgi, lai šajā pilnmēness naktī spētu biedēt. Okupētais kanāls tika nomainīts un turpinājām ceļu uz galveno mērķi – kādu kompleksa ēku, kurā atrodama dažāda mašinērija un darba galdi iz objekta rūpnieciskās pagātnes.
Ceļš tika turpināts gar betona žogiem, kuri teritoriju sadalīja mazākās vienībās un, pateicoties baltās gaismas avotiem aiz tiem, meta ēnas ar augstu lietderības koeficientu, kuras viņi izmantoja savā labā, mērķtiecīgi virzoties uz priekšu, līdz tālumā – pavisam skaidri un noteikti – priekšējie divi redzēja staigājam cilvēku un nākam to uz viņu pusi. Gājiens tika apturēts un likumpārkāpēji patvērās ēnā, novērot potenciāli nelaipnā vai pat agresīvā apsarga gaitas. Taču ilgi nebija jāgaida, līdz instinkti un vēlme izkļūt no situācijas sveikā pārņēma veselo saprātu, iespējams, nodrošinot tik ļoti negribētās nepatikšanas, no kurām vairums piknika dalībnieku pašreiz skaļi bēga.
- Stop, sauca priekšā esošais.
Taču viņa aicinājumu dzirdēja tikai otrs priekšgalā – nedaudz aiz viņa, esošais, kurš, nedaudz paskriedams līdz tumsai, neredzēja iemeslu turpināt radīt ārkārtīgi nevēlamo troksni. Beigu galā – bija nakts un potenciālais apsargs bija bijis metu 200 attālumā, turklāt tieši zem spēcīgo spuldžu gaismas, taču mēs - tumsā un pie sienas. Noteikti, ka gaisma, kura spīdēja potenciālajam apsargam virsū, asimilēja redzi tai, padarot to neefektīvu redzēšanai tumsā – to kā reiz jaunieši varēja izmantot, taču bija par vēlu – ja viņi netika pamanīti iepriekš, tad saceltais bēgšanas troksnis noteikti lika sevi manīt, turklāt bēgšanas gaitā nācās šķērsot vairākas gaismas pielietas „lamatas”.
Tie divi drīz panāca pārējos un tika lemts pamest teritoriju, atkārtojot bikluma un, iespējams, pārliekās piesardzības pilno pastaigu cauri ēkai, kura pildīja gan daļēju bradājuma mērķa piepildījuma, gan aizsega funkcijas. Esot vēl piesardzīgāki, jaunieši drīz bija ārpus teritorijas un, atvadījušies no viena, tika pie cita interesenta – kāda, iespējams, slāvu izcelsmes jaunekļa, kurš domāja līdzīgi mūsu piesardzīgajiem, izveicīgajiem galvenajiem stāsta varoņiem.
Tika lemta stratēģija – pāragri ir mēģināt atkārtot iekļuvi objektā caur to pašu ieejas punktu – jāmeklē cits. Un šis cits bija improvizēts un tam neparedzēts tiltiņš ar izpuvušu konstrukciju, kurš veda pāri glīti smakojošai kanalizācijas upītei, kura dāsni pildīja romantizēto briesmu pilno gaisu ar savu graciozā spēka pilno strāvojumu – taču tas, pilnīgi noteikti, piederas pie lietas, cienījamais lasītāj – bradātājs jeb pilsētvides pētnieks nav tā tipa cilvēks, kurš daudz uztrauksies par to, kādiem sūdiem jāiet cauri – viņš, ar smaidu uz lūpām un netīrām drēbēm uzprasīs vēl!
Nokļuvuši kārotajā smirdupītes otrajā pusē, pa ceļam izbaudot tiltiņa sapuvušo konstrukciju krišanas skaņas lieliskās kvalitātes ūdenī, viņi devās gar betona žogu kādas piekļuves iespējas meklējumos – tādas, kur žoga augstums nebūtu 4m un kuras augšu nerotātu nedz dzeloņdrātis, nedz žilešu drātis, nedz elektrožogs, nedz eleganti un uzasinātie, groteskie pīķi, kuri tik lieliski izskatījās, kontrastējot ar aiz žoga esošo pamestās ēkas izgaismoto fasādi. Meklējumus pārtrauca divas lietas – žogs bez jebkādām ceremonijām beidzās ūdenī un aiz žoga atskanēja uzticamākā sargu sensora signāls – suņa rejas! Bija laiks pazust no šejienes, atkārtojot interesanto lavīšanos aptuveni 100 metru attālumā no izgaismotas sarga būdiņas. Bet vai šādas neveiksmes un tajās iztērētās četras stundas viņus atturēja? Nē! Nu, ne visus – dāma ar velosipēdu aizbrauca un mēs palikām četratā. Mazāk cilvēku – mazāk klapatu, mazāk iespēju uzrauties uz „Zonas” „lamatām”. To netrūka – ne tikai teju absolūto klusumu, kuru šķēla vien tālumā aktīvo terminālu un vilcienu skaņas, piepildīja soļu un plīstošo, krītošo un šķindošo lietu skaņas, bet arī zem kājām bija vairākas lieliskas iespējas nokrist kādā metru – divus dziļā caurumā, no kuriem dažs bija pildīts ar ūdeni, bet cits – ar viesmīlīgām būvgružu kaudzēm, kurās dominēja skaisti nagloti dēļi. Lai nu kā – mūsu varoņi nav ne pirmo, ne pēdējo reizi ar pīpi uz jumta vai ar lukturīti rokās – izvēlaties, kurš teiciens jums labāk tīk – nu jau trešo reizi atkārtodami apgūtās iemaņas, jaunekļi drīz jau bija kādā tumšā caurumā, kurš tika atrasts ēkas grīdā un veda uz vietu, kurā bradājums daudziem atņēma kāda tipa nevainību.
Tie bija ēkas pamati, kuri bija pietiekami augsti, lai tajos spētu tīri cienījami un stalti pārvietoties, ik pa metriem divdesmit noliecoties, lai pārvarētu kādu siju vai kanalizācijas cauruli. Pamati viņiem atklāja dažas interesantas lietas – industriālo ainu, kuru pildīja ne tikai dzestrs betona, smilšu un grants aromāts, bet arī teju nebeidzams horizontālais plašums. Lai labāk novērtētu situāciju, tas, kurš pēc neveiksmēm ieradās ar velosipēdu, nomainīja lukturim baterijas, iegūstot spēcīgu gaismas staru, kurš tā arī neatrada telpas beigas. Tas ļāva spriest: pamatu garums un platums ir ap metriem trīssimts! Šajās platībās, bez jau minētās nevainības zaudēšanas un tās estētikas, jaunie, nenoliedzami izskatīgie un ar dažādiem bradāšanai nepieciešamiem talantiem apveltītie vīrieši, guva vēl dažus priekus – iekļuvi cilindrveidīgā, rūsas pilnā kolektorā/rezervuārā, kā arī ar celtniecības putām izolēta, nenosakāmas funkcionalitātes telpas apskati no ārpuses, - viens gan bija skaidrs, putas bija lietotas termoizolācijai un vietām tās bija caurplaisājušas un tās krāsojās dažādos toņos – no svaigi dzeltena līdz asiņaini-rūsganiem toņiem, kā arī līdz tīri melnai krāsai. Interesants redzējums, pēc kura viņi, nedaudz maldoties, devās atrast pazaudēto ieejas/izejas caurumu, kas, nenoliedzami, tika atrasts un kas iekštelpās tīri laipni uzņēma mūsu dārgos viesus no pazemes.
Nedaudz apskatot nu jau vairakkārt šķērsoto ēku, tika iznests jauns lēmums – doties uz šīs pašas ēkas jumta un atteikties no bradājuma galamērķa apskates. Lēmums netika smādēts un viens pēc viena jaunieši pazuda vairākus stāvus augšup. Atpalika vien tas mūsu uz patiesiem notikumiem balstītā stāsta varonis, kuram piederēja spēcīgais lukturis. Viņš palika viena iemesla dēļ – dodoties cauri nu jau zināmajām telpām, viņš ar periferiālo redzi bija saskatījis ko kustamies. Viņam šķita, ka ēnas uz sienas - kuras projicēja teritorijas spožo gaismekļu stari, sastopoties ar dažādas industriālas un dabiskas izcelsmes šķēršļiem, veidojot to atveidus – pavisam noteikti izpildīja cilvēkam ierastās kustības. Sabijies viņš uzmeta acis visupirms ēnām uz ķieģeļu sienas, tad uz tukšo loga rūti. Neviena tur nebija. Bet skatiena malā atkal bija vērojama kustība, kuras avotu viņš tā arī nebija sameklējis. Paskatījies vēlreiz uz tukšo, milzīgo un auksto loga rūti, viņš redzēja neko, taču, atskatoties uz ēnām rotātās sienas – cilvēka atveidu, kurš nedabiskā leņķī cēlās no zemes, no sevis rādīdams vien tumšu un neskaidru ēnu. Ēnu, kā viņš domāja – viņš izgaismoja ar savu spēcīgo lukturi, taču, trīcošām rokām, viņš pieņēma sava viedokļa sakāvi – tumšā figūra gaismas starā neizbālēja un tā nemainīja atrašanās vietu atkarībā no gaismas avota atrašanās vieta – tā cēlās vienā un tajā pat vietā, izdvešot klakšķošas skaņas, kādas raksturīgas mitram kokam, kad to lēni liec. Figūra bija jau sasniegusi pusi no pārsteigtā bradātāja auguma, kad viņš, notverdams parādību ar fotoaparātu, metās bēgt uz ēkas jumtu – drošībā, kuru sniedza klaja debess, kompānija, savādi biedējošā, taču mierinošā un tīkamā industriālā ainava un mazais ugunskurs uz betona jumta.
Nolēmis nevienam par šo negadījumu nestāstīt, lai neizbaidītu citus, viņš pievērsās dažādiem sarunu tematiem šajā interesantajā ainā – nakts, jumts apsargātā teritorijā un pilnmēness, - visapkārt spīd daudz pazīstamu ēku raksturojošas gaismas... Tā viņi tur divas stundas sēdēja, aprunāja dažādos notikumus, nožēloja, ka aizmirsti (precīzāk – ka nebija ienācis prātā paņemt) ir arī guļammaisi un smējās, līdz rīta gaisma jau skaidri atļāva skatīt priekšmetu krāsas – bija pienācis laiks doties projām – kamēr varoņi izkļūtu no teritorijas kā reiz klāt būtu pilsētas mošanās laiks, kurā vienu no modinātāja funkcijām pildīja gaidītais sabiedriskais transports.
Taču izkļūšana izvērtās vēl sarežģītāka par iekļūšanu. Pirmām kārtām – bija jau pilnīgi gaišs, otrām kārtām – tieši pie tā izejas punkta, kurš savieno ēku ar tālākajām objekta pamešanas iespējām, atradās, iespējams, agrāk satiktā sarga figūra – tā bija korpulenta sieviete, kura rīta agrumā veica apgaitu un bija apsēdusies uz padomju kinoteātros (un citās tā laika sabiedriskās iestādēs) atrodamajiem izlaižamajiem ādas imitācijas krēsliem), nekustīgi vērodama veco, sarkano ēku sev pretim. Izeja no kompleksa šādā situācijā šķita pārlieku bīstama, tātad, neiespējama. Tika lemts gaidīt, kad sardze beigs priecāties par aiz muguras esošajiem ziediem un beidzot aizvedīs savu augumu aiz balto ķieģeļu ēkas. Lai paaugstinātu procesa efektivitāti un savietotu to ar bradātāju izkļūšanas iespējām, viens ar rāciju apbruņotais palika ieņemtajā novērošanas postenī, kamēr pārējie, sekodami otram apbruņotajam, uzsāka izkļūšanas iespēju medības, kuras pēc kādas pusstundas un slēpšanās pa ceļam esošajā angārā, vainagojās panākumiem. Drīz visi bija pie augstā žoga, kuru kādreiz bija rotājis arī aktīvs elektrožogs, un - ātruma labad šķērsojuši to dažādās vietās, pārvarot dažādas grūtības pakāpes, koncentrējot radīto troksni iekš pēc iespējas īsāka un klusāka laika posma – laimīgi ārpus teritorijas. Pēc minūtēm trīsdesmit mūsu varoņi arī sagaidīja transportu uz mājām – to drošo un mājīgo vietu, kuras, iespējams, pārlieku mīkstais drošības spilvens mudināja un turpinās mudināt mūsu varoņus uz līdzīgiem piedzīvojumiem ar likumpārkāpšanas elmentiem.

Diskleimeris:
Mūsu varoņiem piemērojamie likumpārkāpumi ir minēti Krimināllikuma 175. un 185. pantā, proti, neatļauta iekļūšana teritorijā. Taču mūsu godprātīgie stāsta protagonisti neko savā iekļūšanas ceļā nelauza. Lauzti tika vien pussadalījušies dēlīši, no kuriem tika pagatavots maziņš (~13*13*20 cm) ugunskuriņš uz pilnīgi ugunsdrošas betona virsmas, uz jumta, lai sasildītos. Pārējās mums piemērojamās normatīvo aktu normas ir diemžēl mūsu nekaitīgi-pētniecisko gribu ierobežojošas nevajadzības, bez kurām dažkārt arī izdodas iztikt (izdodas sarunāt ar apsardzi legālu objekta apmeklējumu, kas no nelegāliem bradājumiem atšķiras vien ar piešķirto atļauju un stresa neesību).
Neviens apsargs un bradātājs šajā notikumā netika cietis un, lai gan sākotnējais mērķis netika piepildīts, izdevās visnotaļ garda industriālā pastaiga un tās foto fiksācija ar videospēles Forbidden Siren elementiem.




Ar rāciju bruņotais militārfīls, The Berzerker fans: Chainhammer
Ar rāciju bruņotais Stalkeris – Stalker un „Pikniks ceļa malā” fans (pievienojos): Spam
Bradājuma vienīgā, neapšaubāmi drosmīgā, izturīgā un tādējādi cienījamā dāma: Nightqueen
Spoku fiksējušais, ar velo atbraukušais, ar spilgto lukturi bruņotais un fotografējošais: Disfigurator
Brīvprātīgi patvaļīgais slāvu izcelsmes jauneklis: ####
Tehnofīls jeb tas, no kura atvadījāmies pēc pirmās izkļūšanas: ####
Apsardze: Sargtante vulgaris
Suns: Vauvau-UE-nau

Īpaši vēlamies pateikties
Sargtantei vulgaris par spriedzi un pateicīgām aktivitātēm, lai mēs netiktu pamanīti;
Sunim – par to, ka rēja pirms, nevis pēc pārlīšanas pāri žogam, kad zobos būtu turējis čupiņu lieliski izmeklētu pautu;
Sev, ka esam tik trū;
PSRS par atstāto mantojumu;
Saprotošiem apsargiem.

Vēlamies īpaši nepateikties
Pašsaglabāšanās un bara instinktiem, kuri ņem virsroku pār veselo saprātu, ķermeni un individualitāti;
Normatīvajiem aktiem un represīvās varas vīriem, kuri preventīvi visus pilsētvides pētniekus uztver par vandalizējošiem, zogošiem noziedziniekiem;
Cilvēkiem no malas, kuri bāž savus strupos un neintelektuālos degunus bradātāju virzienā jebšu tur, kur nevajag (saucot policiju un glābējus, u.tml.);
Divkosīgiem indivīdiem un „sabiedrības glābējiem” (kaut jūs nomirtu! Lūdzu!?), kuri rīkojas tāpat kā nepateicības sadaļas 2. punktā minētie.




P.S. Vēl bildes šeit: http://foto.inbox.lv/ichtus/20090808-RER
Skat. http://klab.lv/users/disfigurator/74608.html

EDIT@2009.08.10, 11:40
Pievienotas arī jaunas bildes šai SH bilžu tēmai: http://klab.lv/~disfigurator/74769.html