Sūrreālisms - Stīvens Kings - Mizerija

Izlasot ir viens secinājums – baudīta tika spēcīga talanta vēl jo spēcīgāka un dzīvāka izpausme. Bet jāparunā sīkāk:

"Grāmatas tulkotāja Ina Strautniece atzīmē, ka atšķirībā no daudziem citiem šā autora darbiem tajā izpaliek pārdabiskais – te neatradīsim ne no aizkapa valstības nākušus monstrus, ne kādus citus neradījumus, taču to trūkums tikai vēl pastiprina baismu atmosfēru. Jo – vislielākās šausmas taču mīt cilvēkā pašā, viņa prātā. Īpaši tad, ja tas aptumšojies.

Bestselleru autors Pols Šeldons, pabeidzis savu labāko romānu, šo notikumu atzīmē ar krietnu alkohola devu un, neklausīdamies sinoptiķu brīdinājumos par vētras tuvošanos, sēžas pie automašīnas stūres un cieš avārijā. Rakstnieku izglābj viņa talanta kaismīgākā pielūdzēja – bijusī medmāsa Annija Vailksa, kas ir ne tikai aizrautīga lasītāja, bet arī pašaizliedzīga kopēja – viņa dziedina rakstnieka savainoto ķermeni.

Taču Annija ir arī Pola gūstītāja, kas ar neiedomājamiem paņēmieniem manipulē ar smagi ievainotā rakstnieka psihi, lai piespiestu viņu uzrakstīt turpinājumu Annijas mīļākajam romānam par Mizeriju – grāmatu, kas būtu veltīta vienīgi viņai..."

Nosaukt šo darbu par pliku šausmu prozu būtu gan autora, gan darba apdalīšana, jo šausmu elementi tur ir tikai daži no elementiem citu vidū (drāma, komēdija, piedzīvojumi, detektīvs). Bet, ja runājam par Kingu, tad zinām, ka visbiežāk uz viņa labās kājas īkšķa kabina “Šausmu rakstnieks” birku. Tas ne gluži atspoguļo autora talantu, bet vienu no spēcīgākajām tā izpausmēm gan. Un Misery nav izņēmums - kas par spēku ir šīm šausmām!!! Precizējam – divu cilvēku psihu peripetijas; pasauļu konflikts no kurām viena ir tā, kura otru tur par neveselu un otrādi, kas liek padomāt – aiz kuras trako nama sienas tad ir tā norma.

Šausmu un spriedzes brīžu tēlojumu dzīvīgumu šajā darbā var salīdzināt ar muzikālo kompozīciju struktūru - slikti un bez talanta rakstīta mūzika, ieturēta vienā izpildījuma manierē, beigu galā kļūs monotona un sāks garlaikot (ar izņēmumiem). Pavisam citādi ir ar talantu un elementiem bagātu, plūstoši mainīgu būtību, kuras ietvaros katrs struktūrelements var izpausties pa 100%, turklāt rotaļāties ar savām vietām kontekstā.

Tāpat ir šajā grāmatā - viss plūst, mainās, drāmas elementi mainās ar šausmu un spriedzes elementiem un viss kopā ir sasodīti dzīvs, reāls un pat taustāms. Un izstrādātie tēli ir sasodīti dzīvi - to atspoguļojums aptver gandrīz visas sajūtas, kuras cilvēks ir spējīgs radīt un just, lasot. Pat tādā līmenī, ka vienā brīdī gribas antagonistu izšķaidīt ar piestiņu pret pusķieģeli, bet citā - ir savāda antagonista sapratne un līdzjušana, pat žēlums un sava veida simpātijas...
Kinga spēja radīt gluži dzīvus tēlus un notikumus ir uzteicama. Darbojas tikai divi tēli (no kuriem viens ir mazkustīgs) vienā istabā. Bet par garlaicību un notikumu stagnēšanu varam aizmirst - Kinga radošā gara meistardarbs, kurš spēj paņemt un radīt spraigu, dziļu un spraigu sižetu pat ar tik šķietami nabadzīgiem resursiem. Bet "nabadzība" nav korekts termins. Prasās pēc "ģenialitāte".

Stindzinošas un daudzpusīgs darbs, kurš atver nelielu šķirbiņu, lai interesents varētu ieskatīties arī pašā rakstniecības procesā un tā niansēs, kā arī pašu rakstnieku dzīvēs un psihēs. Darbs, kura laikā varēja spēlēties ar savu pulsu, jo tas kā metronoms atspoguļoja sižetu un patlaban lasīto prozas žanru/elementu.

Vienīgi žēl, ka Misery manās rokās nonāca tulkojuma formātā – bija gana daudz vietu, kurās varēja sajust tulkojuma klibo kāju.

Viennozīmīgi rekomendējams radījums lasīšanai katram šausmu cienošam cilvēkam!


Par tulkojuma anālismu (citēts Guntis Berelis):

"Tālāk — par tulkojumu, kas, maigi izsakoties, stipri samulsina. Pirmajā acu uzmetienā gan viss šķiet labākajā kārtībā — ja ne citādi, ir redzēti nesalīdzināmi draņķīgāki tulkojumi, kurus vispār nav iespējams lasīt. Taču, noliekot blakus oriģinālu, atklājas trakas lietas — sākot jau ar teksta pirmo rindiņu. Oriģinālā Šeldons murgos saklausa skaņas, no kurām, mazliet piepūlot iztēli, kopā saveidojas "I am your fan number-one" ("Esmu tava kvēlākā pielūdzēja" — un tieši tāpēc dažas lappuses tālāk Šeldons, atguvis samaņu, jau zina, ka nepazīstamā sieviete līdzās viņa gultai ir šī pati "kvēlākā pielūdzēja"). Latviešu tulkojumā — ne miņas no "kvēlākās pielūdzējas". Toties ir kaut kas pavisam nesakarīgs — "brunn hunn orrrrnnnn" utt. No kurienes cēlies šis "brunn", kas gluži automātiski saistās ar vārdu "brūns"? Atšķiram krievu tulkojumu (ACT, 1997) un, kā tad, "brūns" tur atrodas: "Коричневый ухмуууу йерннн". Nav nekā neparasta, ja tulkotājs savā darbā izmanto arī oriģināla tulkojumus citās valodās, taču šai gadījumā akli darīts pakaļ krievu haltūristam — gan te, gan lappusi tālāk, kur tā pati balss stāsta, ka viņa, lūk, izlasījusi visu Šeldona sarakstīto ("red everrrrrythinggg"). Tiesa, red ir "sarkans", tomēr šai gadījumā no konteksta izriet, ka runa drīzāk ir par lasīšanu (read pagātnes forma, ko izrunā kā red), tāpēc gan latviešu "visss sssāāāārrrtssssss", gan krievu "крррасное все крррасное" ir galīga bezjēdzība, kas noārda pirmās nodaļas eleganto struktūru.

Pirmās daļas 22. nodaļa. Šeldons apcer situāciju, kādā viņš nonācis, un iespējamos glābšanās ceļus. It kā viss labākajā kārtībā, kamēr nesāk salīdzināt ar oriģinālu. Jo — pēc teikuma "Katrā ziņā — labāk domāt par to nekā par grāmatu, kuru viņš bija radījis un pēc tam iznīcinājis" nez kur pačibējusi teju vai vesela lappuse, kurā Šeldons saprot, ka viņa mašīnu policija vēl nevarētu būt atradusi (laikam jau sakritība, bet, izrādās, arī krievu tulkojumā šis fragments krietni apcirpts — gan ne tik lielā mērā kā latviešu). Tajā pašā nodaļā pēc vārdiem "es drāzos šurp, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi" izgaisušas vēl deviņas rindkopas, kurās Šeldons iztēlojas poliča un Vailksas iespējamo sarunu, turklāt lasītājs uzzina dažas Šeldona biogrāfijas epizodes, kas vēsta par viņa milzīgo popularitāti un tāpēc romāna kontekstā nepavisam nav mazsvarīgas. (Starp citu, par policistiem, poličiem un kruķiem. Tulkotāja vārdu cop latvisko tikai un vienīgi par "kruķi". Iedomāsimies: izmisušais un izmocītais Šeldons cer, gaida un alkst pēc policista, kas viņu atpestīs no ciešanām. Vai tiešām viņš savu glābēju nievās par kruķi vai, pasargdies, mentu? Tak jau, ka nē. Šai gadījumā kruķi šķiet galīgi neiederīgi; lai saglabātu priekšstatu par vienkāršrunu, pilnīgi pietiktu ar poličiem.)

Ja vieglu roku no romāna tiek izmestas veselas lappuses un rindkopas, it kā nebūtu jāuztraucas, ka nemitīgi tiek izlaisti "tikai" atsevišķi vārdi, teikumi vai teikumu daļas. Piemēram, tas štrunts, ka 30. nodaļā satraukuma brīdī "Paul's pulsebeat quickened" ("Pola pulss paātrinājās"), šo teikumu droši var mest laukā. Taču, šādi izrīkojoties, tulkotāja lāgiem aiztulkojas līdz galīgām muļķībām. Lasu: "Annijas Vailksas pielīdzināšana elku tēlam no Ķēniņa Zālamana raktuvēm..." Ja nemaldos, "Ķēniņa Zālamana raktuvēs" uz mirkli pazibēja viens vienīgs elku tēls, gigantisks skelets ar dūrienam paceltu asegaju. Vailksa kā skelets? Romānā ne miņas no skeletiem un asegajiem vai vismaz šķēpiem. Ielūkojamies oriģinālā — protams, Kings pieminējis ne tikai "Ķēniņa Zālamana raktuves", bet arī — kā pirmo — Hegarda romānu "Viņa", kurā visādu elkdievību atliku likām un no kura, iespējams, Kings aizguvis motīvu par to, kā Šeldona apziņā Vailksa pieņem šaušalīgas dievības aprises (katrā ziņā — 73. lpp. pieminētais "akmens elks" noteikti ieklīdis no "Viņas"; tāpat no "Viņas" krietni iespaidojies Šeldons, rakstot "Mizerijas atgriešanās" Āfrikas piedzīvojumu epizodes). Šo romāna kontekstā svarīgo mājienu tulkotāja vienkārši izmet laukā. [...]"