Sūrreālisms

Ja pirmā Metal Gear Solid daļa bija āsom dokumentāli interaktīvā drāma par kodolieročiem, zaļu domāšanu un atbildību, kura cilvēkam kā pasaules dominējošajai sugai ir jāuzņemas par pārējām, tad šī – oh, my... Lielisks stāsts par sugas saglabāšanu, pašsaglabāšanu, mantojuma radīšanu nākotnei, cilvēka paškontroli, kontoli, kuru realizē pār cilvēku... Un, protams, par cilvēciskajām jūtām un to, kas tad cilvēku īsti padara par cilvēku. Smadzenes – o, jā. Tās šeit ļoti lieliski tika padrāztas, izspēlējot dažnedažādas situācijus, pavērsienus, visu laiku filosofējot par individuālām realitātēm un to, ka viss, kas ir īsts, ir tikai tas, ko par tādu definē indivīda smadzenes – sasaucas lieliski ar nesen noskatīto dokumentālo filmu ciklu "Brain Story". Šī spēle pavisam noteikti ir tikpat kvalitatīvi izklaidējoša, informējoša, apcerību rosinoša un... Ibio, kad tā nonāk pie meta-fizikas, sirreālisma, filosofijas un pjure mindfuck – oh, my – kādu gan kaifu tad jūtu. Acis ieplešas, mute atkaras uz vairākām minūtēm un prātā skan slavas odas Hideo Kojima vārdam.

Game-play, protams, ir Tactical Espionage Action, veidots pēc vislabākajiem lavīšanās, spiegošanas, dubultaģentēšanas, asasinēšanas, likvidēšanas, eksistenciālisma, humānisma, digitālisma vadmotīviem, kā arī action un stāsta horeogrāfiju japāņu gaumē. Un te nu atkal jāpiezīmē – neciešu Stealth un Trial-and-error gameplay, bet ar katru izieto šī game-play spēli, kuru atzīstu par lielisku esam (Metal Gear Solid un Forbidden Siren sērija), mans viedoklis mīkstinās, sevišķi tad, ja pūles vainago tādas debesu baudas, kādas sniedz šī vienreizējā spēle, kurā ir tik daudz sociālā komentāra un cilvēkdrāmas, ka prieks. Visa vandīšanās pa industriāli militārajiem objektiem ir tikai saistoša čaula, lai runātu spēles literārā, interaktīvā un kinematogrāfiskā māksla, - šo skaistumu šeit netrūkst nu nemaz. Un kā reiz arī šeit interaktivitātes oriģinalitāte uz spēles beiguām pārsteidz tā, ka pārsteigumu var izteikt koeficientā, kuru veido acu un mutes iepletuma (mm) summa, dalot to ar laiku, kāds pavadīts šādā stāvoklī (min). Spēles kvalitāti varam noteikt pēc šo awesome koeficientu vidējā aritmētiskā. Piem., uz spēles beigām acis vismaz savas 10x iepletās vismaz 2cm un mute kādus 7cm, kamēr tiek rādītas awesome lietas – parasti iekš ~10min ilgām filmiņām. Tātad, 90/10=9. 9+9+9+9+9+9+9+9+9+9/10=9. Jup, pilnīgi piekritīšu, ka deviņi ir arī spēles vērtējums, ar kādu aplaimot to iekš gamespot!
Jā, patīkami iekš spēles sastapt arī Rika Muranka vārdu – šis Konami cilvēks visnotaļ strādājis pie manas iecienītākās videospēļu sērijas. Jap, uzminēji, kura tā ir. Nevaru vien sagaidīt, kad nopirkšu nākamo daļu no MGS sērijas, lai piesmietu savu nepatiku pret Stealth Trial-and-error, hehe.
 

Lūk, grāmata jūsu uzmanībai, kas pati ieleca manā dzīvē, atsperoties iz Wikipedia raksta par Urban Exploration, sadaļas par grāmatām ar UE tematiku, nosēžoties tieši manu smadzeņu Amazement centrā. Saņēmu pēdējo aldziņu un nopirku US relīzi, lai gan autora zeme ir UK – tīri tāpēc, lai dabūtu grāmatu ar cieto vāku. Varbūt vajadzēja pirkt UK versiju, jo tajā ir ietverts kāds no grāmatas nodaļas negatīviem! Kas tas tāds? Par to vēlāk.
Saņēmu ilgi gaidīto Ebay paciņu un drīz ķēros pie lasīšanas. Tā no sākuma īpaši nevedās uz priekšu – beigu galā angļu valoda nav mana dzimtā, kur nu vēl šie dažādie interesantie aforismi, epiteti, hiperbolas un citi valodas jaukumi, tērpti modernisma settingā iekš visnotaļ sarežģīta stāsta, kurā netrūkst dažādu stāstniecības metožu, kuras savijas kopā. Bet vienu gan uzreiz novērtēju jau pat pirms grāmatas nopirkšanas, - tās struktūru jeb to, kā grāmata ir salikta kopā. Piemēram, anotācija uz grāmatas aizmugurējā vāciņa nav vis jūsu parastā anotācija, bet gan mīklainas rindas no grāmatas satura, kuras pārsteidz ar to, cik labi tās rezumē grāmatas satura centrālo daļu. Labs piegājiens – ja piesaista šīs rindas, pārējais grāmatas saturs noteikti, ka priecēs krietni vairāk, plašāk un ilgāk. Un vēl tās citas grāmatas kompozīcijas lietas, piemēram: attēli veidoti no datora koda; mazs zīmējums, kas veidots no burtiem iekš citādi tukšas lapas – šķiram ātri citas lapas un redzam animāciju; kur nu vēl grāmatas daļas, kas atrodas ārpus grāmatas laika un telpas, bet ir neatņemamas tās sastāvdaļas, dēvētas par un-chapters – izmētātas plašajā, fiziskajā pasaulē un lūdzas atrašanas! Un ja ar šo par maz – grāmata eksistē arī iekš YouTube! Unikāli, autors nudien ir domājis ārpus jebkuriem rāmjiem, ģeniāli konstruējot savu pirmo noveli! Un ne tikai konstrukcija, bet arī saturs, manuprāt, ir krietni saistošs un ģeniāls. ( A Relic of Something Nine-tenths Collapsed )
 

Lai saglabātu lietas informatīvi lakoniskas, jāuzcepj apskats kotaku gaumē, t.i., prologs -> like -> hate -> epilogs/rezumē.

Jaunākā Silent Hill sērijas pārstāve ir nākusi no izstrādātāja ķepām, kurš reiz jau uzbūvēja vienu Silent Hill, proti, Origins. Diemžēl par SH:0 visai maz ko priecīgu varu teikt – spēle (vismaz mana relīze) ir pilna ar kukaiņiem. Un visas relīzes ir pilnas ar iepriekšējo SH ripofiem, kā arī visa tās atmosfēra šķiet pārāk daudz vietās aplama esam, kur nu vēl kontrole pār realitāšu maiņu, kas visam liek sajusties bezdvēseliskam un mehāniski programmējamam. Kontrole ir pretrunā ar Horror. Lai nu kā, arī pēc manas pacepšanās par SH:0 kukaiņiem man palika cerība, ka Climax tomēr spēj kaut ko – dažas radītās lietas iekš SH:0 bija i kvalitatīvas, i labi pārdomātas, i – pats galvenais – šausmīgi labas. Tā nu visbeidzot sagaidīju Silent Hill: Shattered Memories PlayStation 2 relīzi, saņēmu pirmo bezdarbnieku pabalstu un nopirku to.

Love:
- atmosfēra: spēles lēnā gaita (fuck the superhero Action in a Horror game, fuck it hard! Beigu galā superhero Action sliecas sniegt kontroli pār antagonistiem, kas ir tiešā pretrunā ar Horror efektivitāti), kura ir ļoti labs aģents ar kura palīdzību tā tiek būvēta, - sarunu pilnās pastaigas ar protagonistiem pa pilsētiņu bija sevišķi baudāmas;
- nav action slānīšanas (nu, kamēr uz Action neliek akcentu, tikmēr man nav nekādu pretenziju – vienīgā, kas to līdz šim darīja, bija cita amīšu Silent Hill daļa: Homecoming), kas nozīmē vēl jo spilgtāku pirmās strīpiņas esenci;
- Urban Exploratoion elementi kā vienmēr ir savā vietā un spēcīgi akcentēti;
- spēcīgie kontrasti – dažviet tīri ar miesu var sajust krāsu psiholoģijas iedarbību – ja ziemu pēkšņi nomaina siltiem toņiem veidotas iekštelpas (kaut vai kanalizācijas tuneļi), sajūtu uzreiz siltumu sevi pārņemam. Visnotaļ unikāli;
- Alice In Wonderland references šoreiz ir ne tikai kā vienkāršas references, bet gan kā stāsta un game-play elementi. Sevišķi uz spēles beigām; ( Run, daddy, you cannot fight them )
 

Izolēta, sociāli noslēgta sala Japānas nekurienes vidū, kurā dzimst unikāli reliģiskie priekšstati, apvienojoties vairākiem citzemju reliģiskajiem priekšrakstiem. Sociofobiska atmosfēra ar savādiem pamatiedzīvotājiem, kuri dienas laikā ir vai nu galēji distancēti, attāli uzlūkodami svešos atnācējus, vai nu hiperizpalīdzīgi. Bet nakts laikā – „Kad dzirdi trauksmes sirēnu, neej ārā”… Team Silent pazinējiem vismaz trim motīviem vajadzētu šķist pazīstamiem: 1) Izolētība; 2) reliģisko priekšstatu mītisks kokteilis; 3) Trauksmes sirēna.
Nē, šī filma nav Silent Hill ripoffs, bet gan Forbidden Siren videospēles ekranizācija, kura tikai izlaista neilgi pirms otrās daļas laišanas geimeru ķetnās. Spēles notikumi norisinājās izolētā Jamidžima salā, kurā norisinās vairāki dīvaini notikumi, - neizskaidrojami un neizsakāmi biedējoši – tajos iepīti ir vairāki protagonisti, kuri meklē iespēju izdzīvot un izprast sirreālo notiekošo. Ne tikai šis aspekts, bet arī spēles audiovizuālā estētika ir, manuprāt, sekmīgi iztulkota filmas vajadzībām – jau iz pirmajiem kadriem jaušama savāda „kaut kas nav kārtībā” aura, kuru paspilgtina pamestu ēku un pilsētas daļu attēlošana. Bet, kad pienāk nakts, atskan multitonālā gaisa trauksmes sirēna, ar savu skaņu palienot zem skatītāja ādas, priekšvēstot ne tikai fiziskas, bet arī nemateriālas, abstraktas un citādas tumsas iestāšanos, kur tumsa drīzāk ir Tumsa kā būtne… ( サイレン )
 

Laikam esmu sev atradis saistošas lasāmvielas avotu – favorītfilmu scenāriji. Šoreiz runa būs par Jacob’s Ladder scenāriju, kas tapis 1980. gadā un cīnījies ar Holivudas stereotipisko filmradīšanas mašinēriju desmit gadu ilgumā, lai 1990. gadā, parādot Holivudai, ka tai tomēr būs taisīt „spoku” filmas, ieraudzītu savu materializāciju. Šis scenārijs arīdzan parāda mehānismu kā top filmas – visa vīzija ir scenārista darbs, bet režisoram atliek vien šo visu materializēt.

Scenārijā ir vairākas tīkami izspēlētas šausmu ainas, kuras filmā ir tikušas apstrādātas, mainītas vai arī neiekļautas, piemēram:
INT. JACOB'S APT. - NIGHT
JACOB swallows hard as he stands there, holding the letter. Suddenly his eyes lift off the page and glance at a full length mirror mounted on the bedroom door. Something in the mirror, like the image of a child, seems to move. He looks over. There is nothing there. Curious, JACOB walks toward the mirror. As his image appears, he gasps and stops moving. To his horror and ours, it is his own back that is reflected in the mirror. The impossibility of the moment startles him. He lifts his hand. The reflection moves with him. Frightenedbut defiant, JACOB moves toward the mirror. The image in the mirror spins around. It is the FRIGHTENING VIBRATING FACE he saw at the party with JEZZIE. An unearthly scream comes from both their mouths. ( According to this, you're already dead )
 

Forbidden Siren – bradājumīga videospēle, kuru nedēļas nogalē izgāju otru reizi. Kas tur īpašs? It kā jau nekas, ja vien neņem vērā, ka pirmā iziešanas reize man prasīja ~100h (22 nepārtrauktas game-play stundas bez trial and error ieskaitītā laika, kas veido absolūto vairākumu) ~gada ritējumā. Bet tagad: ~10h nedēļas nogalē. Protams, ka tika izmantota caureja, jo bez tās šajā spēlē, manuprāt, nu nekādi – ja vien katrs spēles pikselis nav zināms no A-Z. Bet arī tad ir iespējams palaist garām kādu vienību iz 100 iedaļu varenā dažādu dokumentu arhīva. Lai nu kā – spēcīgi sirreāla šausmu spēle, kuras vide = pilnīgi virtuāls bradājums.
Ehh, manuprāt, ir pienācis laiks atkodēt manu mājas kinozāli, lai uz tās varētu atskaņot visu reģinu DVD, citādi es nu nekādi netieku pie legālas šīs lieliskās spēles ekranizācijas ar nosaukumu Sairen (2006).
 

Rimeiks. Šoreiz atgremota korejiešu šausmu kino pērle Gin gwai. Amerikāņiem šoreiz sanāca visnotaļ baudāma atraudziņa, kura nedaudz paspēlējas ar oriģinālā noklusētiem un izdomājamiem (t.i., skatītājs var izdomāt tieši to, kas noticis aiz oriģinālās filmas kadra) sižeta materiāliem - vismaz ir kas jauns, ko paskatīties iekš Pang brāļu radītās pasaules.
Neliela atkāpe, kurā atkārtošu savas domas par rimeikiem: interesanti ir tas, ka ir ļoti liels cilvēku daudzums, kuri necieš āzijas kino, šī gala filmu rimeikus gan ēd ar lielāko prieku. Kuriozi ir tad, kad tu viņiem apskaidro, ka tas ir apgraizīts un popistēts (mīkstināts, padarīts saprotamāks galējiem Rietumiem) oriģinālmateriāls – nereti tas rada arī nepatiku pret rimeiku tieši šī fakta dēļ. Interesanti. Nē, stulbi. Jo oriģinālā ir tik ļoti daudz kā vairāk, ko rimeiki cenšas atdarināt ar proporcionalitāti vismaz 0,7:1 – varbūt cenšas pārspiest visu, šo to pieliekot klāt, taču nu – nesanāk. Oriģinālā bija tik ļoti labāka atmosfēra un tik ļoti intelektuālāks stāsts, kurš ir daudz reižu labāks piemērots šausmu žanram… Lai nu kā, atpakaļ pie konkrētās filmas.
Kā jau ASV rimeikos novērojams, spiests tiek uz amerikānisku akcentu uz specefektiem – baisā un nāves pilnā Gin gwai atmosfēra tiek uz ~30% atšķaidīta ar Bū elementiem (pārējie 70% paliek atdarināta Āzijas šausmu kino esence), kuru ietvaros nāves eņģeļi/pavadoņi tiek padarīti par ļauniem tirliņiem, kuriem nepatīk, ka šos redz. Es to saprotu – tas ir rimeiks, paredzēts Rietumu skatītājam, kurš necieš rimeiku pēc satura (t.i., Āzijas kino, kamēr tajā nav Rietumu aktieri); rimeiks, kurā Āzijas nāves/pēcnāves uzskati mēģināti savienot ar Rietumu kristīgajiem šī jautājuma uzskatiem, klāt piemetot kaudzi aizspriedumu, fobiju un māņticības. T.i., Gin gwai šie nāves tēli bija ārpus dzīvo kontroles, kuri veica savu pienākumu ar smaidu dvēselēs, pavadot aizgājējus, kuri šiem tēliem sekoja labprātīgi. Bet šeit – šie eņģeļi ir kā ļauni dēmoni, kuriem nepatīk, ka viņus redz – šis filmas aspekts iznīcina nāves tīkamo misticismu, piedāvā interaktivitāti ar to un pat novēršamības iespēju, kas nudien nav Horror kino godu daroša pieeja. Kā redzam – saturs arīdzan ir amerikanizēts un šausmas no Āzijas ir transformētas tīri tehniskā baidīšanas manierē ar Bū elementiem un Āzijas kanona – garo matu – atdarināšanu.
Taču jāsaka, - lai gan saturs ir amerikanizēts un Āzijā valdošie pēcnāves uzskati neiet kopā ar ASV pārlieku lielo pseidokristietību, filma bija skatāma. Labāk tā varētu noteikti garšot tiem, kuri par oriģinālu nezina vai savas aprobežotības dēļ nevēlas nemaz zināt. Pārsteidzošā kārtā šis talantu neesību manifestējošais darbs (ja būtu talanti, nebūtu i ne aizmetusies ideja par rimeikošanu) salīdzinoši maz kaitināja, sniedzot salīdzinoši patīkami pavadītu laiku pie ekrāna, lai gan Gin gwai atdarināšana neiztika bez tīras copy-paste (vietām sliktākā un vietām labākā izpildījumā), kuras eksistencei jēgu neredzu nu nemaz. 6/10

Treileris: http://www.youtube.com/watch?v=lYlkmWZGhaY&feature=related
 

Demo versijas ir interesantas lietas. Tās ne tikai atrāda publikai ko topošu, bet arī kalpo par papildus materiālu fanu bāzes audzēšanai, kas tā bija arī šajā gadījumā. Par šī demo eksistenci nezināju pirms nenolēmu pamēģināt Metal Gear Solid, kurai tas bija pievienots. Silent Hill dēmons arīdzan tika iegādāts kopā ar MGS, protams, un tika izbaudīts, konstatējot vairākas atšķirības no man piederošās PAL versijas (UK). Tas, protams, ir ļoti patīkami un kā gan ne, ja spēlētājam ir iespēja izbaudīt to pašu, tikai nedaudz citādāk. Tad nu galvenās atšķirības, kuras pamanīju (kādus savus 90% droši vien, ka nosedzu): ( Atšķirības )
 

Warning: amatieru kino ar ļoti mazu budžetu, taču izcilu entuziasmu un mīlestību pret kinematogrāfiski saistoši un, manuprāt, labi adaptēto Silent Hill universa videospēli Silent Hill 2. Ja šim brīdinājumam tiekam garām bez žagošanās un zaimošanas, var izķidāt šo 1h un 40min ilgo neatkarīgā kino darbu, kuru gaidīju visnotaļ ilgi, sīkāk:
Broken Notes adaptē Silent Hill 2 videospēles stāstu ar vērā ņemamu precizitāti – viss sākas ar James ierašanos šajā mistiskajā, personības slēptāko netīrumu manifestējošajā pilsētiņā un pamīši mainās arī ar Maria scenāriju, kas paskaidro to, kas īsti ir Maria un kāda ir viņas misija. Stāsta laikā norisinās arī sastapšanās ar citiem spēles tēliem: Angela, Lying Figure, Pyramidhead, Laura, Hangers, Mary un viss norisinās spēli atdarinošā manierē, taču plūstoši un visnotaļ prasmīgi nostrādāti.
Bez paša stāsta tiek atdarināta arī pilsētiņas vizuālā estētika – savādas mistērijas miglas ieskauta mazpilsēta, „tukša”. Tāpat arī dažkārt operators mēdz sekot spēles kameras kustību kanoniem, radot dramatiskus skatus ar augstu SH estētisko vērtību. Diemžēl, šādu kadru ir visnotaļ maz, taču, kad uz ekrāna redzu glītu kadru Film Noir/Sepia gaumē, kurā savādā leņķī tiek rādīts grausts ar filmas/spēles tēlu – nav iespējams nesajust censoņu mīlestību pret spēli un tās rūpīgo adaptāciju, panākot vajadzīgo, sapņaino atmosfēru, kura panākta ar pārgaismotiem, nefokusētiem kadriem un kādu miglas filtru. Lēti, protams, taču iekš amatieru kino svarīgi ir nevis tas, ko šie ir izdarījuši aplami, bet tas, ko ar minimāliem līdzekļiem var sasniegt perfekti – un tas kā reiz ir stāsts un dažu vizuālo fragmentu atdarinājums. Taču, jābūt korektiem un jāmin arī trūkumi.
Kā viens no galvenajiem trūkumiem – pilnīga Action žanra režisēšanas impotence – neizskatīgas cīņu ainas, pagalam nenostrādāti fiziskie kontakti starp ieroci un tā darbības adresātu, kā arī antagonistu kustības varēja būt labāk. Katrā gadījumā – Action gabalos iekš šīs filmas sejā rodas smaids, kurš vēsta kino pirmos soļus mehāniski radītos FX. Jā, otra lieta, kura duras acīs, ir FX jeb specefektu joma. Ar pavisam vienkāršu datorgrafiku iemontēti tēliņi kustas un nāk uzbrukt. Mīļi, taču nedarbojas, bet reizē izraisa to viltīgi vēstošo smaidu manā sejā, kuram piemīt patīkama siltā senatnīguma laika dvaša. Tātad, nevar teikti, ka šie Action un FX aspekti nodarītu filmai būtisku ļaunumu, nebūt ne. Beigu galā jāņem arī vērā tas, ka šis ir amatieru kino – neatkarīgu filmu veidotāju veikums, kuri radījuši ~3 filmas. ( Turpināt + Silent Hill: The loneliness )

Parasti filmas ar psiholoģisko ievirzi sliecas būt abstraktas un noslēpumainas, saturu atklājot caur simbolismu un obstrukciju. Bet ne šī - Bug skaidri un nepārprotami tieši un brutāli atspoguļo psihiski slimu cilvēku pakāpenisko atvadīšanos no jebkādas saiknes ar realitāti. Vai šāda stila psiholoģiskā drāma ar šausmu elementiem ir labāka par tām grūtāk izprotamajām? Nezinu, atkarīgs no skatītāja gaumes un vēlmes, arī spējas domāt. Katrā gadījumā šī filma ir nedaudz citāda, balstīta pilnībā uz dialogiem un tēlu mijiedarbību vienas ēkas iekšienē, turklāt filma faktiski iztiek bez specefektiem. Ja jums šķiet, ka darbība vienā telpā ir solījums izcilai garlaicībai - varbūt jūs ļoti kļūdāties. Par piemēru šāda pieņēmuma aplamībai varētu ņemt Kinga darbu Misery un lielisko mazbudžeta psiholoģisko šausmeni Session 9, kā arī šo kino darbu, kas pavisam interesants kļūst sākot ar brīdi, kad tēli ir sasnieguši slidkalniņa augstāko punktu un priekšā ir tikai ceļš lejup uz neprāta bezdibeni. Saistoša un pārliecinoša filma ar spēcīgiem tēliem un nedaudz ar Sci-Fi elementiem. Tīri labs un citādāks mazbudžeta skatāmgabals psiholoģiska kino cienītājiem, kas rotājas nevis ar efektiem, bet gan saturu, kuru varētu rezumēt apmēram tā: kas notiek, ja trakais attīsta un uztur maniakālu paranoju un šizofrēniju citā trakajā?!

Treilerītis: http://www.youtube.com/watch?v=Slg59ufLKXk

P.S. Pašlaik nopērkama iekš Maxima pa 35 santīmiem.

Šī ir viena ellīgi laba un baisa mūzika - un tieši baisums ir tas, kas piesaista. Klausoties šīs izcilās dāmas audio ierakstus, pārņem psihotiskas un teju instinktīvas bailes, taču reizē arī dievinājums un apbrīna par sasniegto audiālo pasauli. Bet tas tā ir ne visās dziesmās - ir šai arī tradicionālākas gōtdziesmas iz Darkwave gala.

Taču kompozīcija Comayhem un tās klips - tas man lika iepazīt viņas daiļradi un par vilšanos var aizmirst!
http://www.youtube.com/watch?v=lxR-VaDBcHE

Līdzīgi ir ar kompozīciju Psychomachia. Creepy ^^

Tāds nu ir tas fakts - pagājušā gada septembrī solītā SH: Homecoming spēles OST relīze tā arī oficiāli nav iznākusi, diemžēl. Pati spēle man patika nedaudz virs viduvēja līmeņa, taču Akira Yamaoka mūzika pie tās ir allaž spēcīga - šajā gadījumā varbūt pat spēcīgākais Horror estētikas aspekts šajā spēlē, kuru atspoguļo ne tikai mana gaume, bet arī kāds citātiņš:

Yamaoka: I composed all the music and created all the sound effects as usual. The hardest part of collaborating with a foreign development team is making them understand the feeling of “fear” that we were looking for. In Japan, we all know “Tatari”or “Onryo”(people’s spirits come back to this world to harm those who pained them when they were living) , but Americans don’t. I spent a lot of time trying to explain this concept to the team."

Citāts ne tikai mielo manu domu par ASV videospēļu Horror impotenci, sevišķi psiholoģiska un sirreāla Horror, bet arī daudz ko pasaka par spēles Horror līmeni, kurš bija viszemākais sērijā, manuprāt - varbūt vien nedaudz zemāks par SH: Origins.

OSV: Do you have any final thoughts regarding your work Silent Hill Homecoming? Do you have a message regarding the game’s music that you want to relay to your fans?
Yamaoka: This is the first Silent Hill title on a next-gen platform, which allowed us to challenge ourselves when it came to creating the game, but not specifically aimed at the area of music (for me, the game and music are a part of the same whole). Silent Hill Homecoming has a different type of “fear.”

OSV: Can you tell us what’s next for you? Are there any announced projects that you are currently working on?
Yamaoka: I am currently working on something, but it’s unannounced. Please wait for a while, and when I can announce it, I’ll reveal something that exceeds Silent Hill, so stay tuned!

:O

http://www.originalsoundversion.com/?p=562#more-562
http://www.silenthillforum.com/viewtopic.php?p=457102#457102
http://www.google.lv/search?hl=lv&safe=off&num=50&q=Silent+HIll+Homecoming+ost&btnG=Mekl%C4%93t&meta=

( EDIT@2009.08.19, 11:10 - Skaņu celiņa recenzija )

Te nedaudz pamuldēju par filmām, kuras satur sevī ko vairāk par popkornam piemērotu Holivudas ražojuma izklaidi vakaram, kad negribas domāt. Šajās filmās ir viss nepieciešamais, lai skatītājam izraisītu pastiprinātu smadzeņu aktivitāti un pat jaunu šūnu veidošanos tajās, pie reizes uzrunājot zemapziņas un dvēseles līmeņos. Ierakstā minu arī vairākas filmas, kuras esmu šeit laika gaitā recenzējis. Tātad, pie reizes tas ir arī sava veida radošās darbības apkopojums:
http://www.revolution.lv/viewtopic.php?f=51&t=1467&p=11635#p11635

Kas notiek, kad Teh ultimate sadists satiek tādas pat kvalitātes Teh mazohistu? Ichi The Killer jums sniegs atbildi, neatstājot vienaldzīgu un nepadarot garlaicīgu ne sekundi!
Miike ir režisors, kurš, manuprāt, pat sviestmaizes pagatavošanu spētu parādīt tik vardarbīgi, estētiski un psiholoģiski sirreāli... Tā, ka apskrietos dūša pat rūdītam gore piekritējam, taču redzētais skaistums neļautu novērsties ne mirkli! Bet vardarbību un tās radītas šausmas viņš parāda tā, ka terminoloģijas komisijai jāliek kopā galvas, lai radītu jaunu terminu, kas filmā rādīto adekvāti atspoguļotu. Mīļi!
Domā, ka esi redzējis vardarbīgi šausminošu, tajā pat laikā saturisku filmu?Varbūt paprasi šo jautājumu Miike filmogrāfijai? Taču var jau būt, ka esi (Sin City, piemēram), bet ko par to saka, piemēram, Ichi?! Redzi, viņš raud un iet pie tā, kurš smaida līdz ausīm!

Lai gan augstāk minētais ir tīra patiesība, kuru paspilgtina garšīga vardarbības hiperbolizācija un nāve, kura liek smaidīt un sist plaukstiņas kā bērnam - filma nepaķēra tik ļoti kā Audition un Imprint. Vardarbība virs vardarbības reizēm mēdz būt tāda, pie kuras pierod jau pirmajā minūtē. Tā arī bija pavisam nedaudz šajā gadījumā - prieks skatīties, taču kaut kā pietrūkst, lai arī tēli kā allaž Miike filmās ir labi nostrādāti. Šķiet, ka nedaudz gaidīju to citu divu šeit minēto filmu glanci. Vēl jāpiezīmē arī, ka šajā filmā esošie sirreālisma elementi bija ļoti viegli sagremojami, tie nestāv blakus tādam viņa darbam kā Gozu. Bet nav godīgi tā salīdzināt, jo Gozu sekoja pēc šīs filmas. Taču vienu salīdzinājumu gan var uzskatīt par godīgu - iekš Audition un Imprint esošā vardarbība ir krāšņāka un mīļāka tā iemesla dēļ, ka tā kontrastē ar pārējo filmas būtību. Kontrasts izceļ lietas, padara tās redzamas. Beigu galā, visu laiku skatoties uz melnu, tas pēc laika šķitīs mazāk melns esam, bet pieliec blakus baltu un uzreiz cita lieta (lai gan atvainojos - varbūt nav īsti korekti salīdzināt, jo šī filma ir psiholoģiski gaļīgs trilleris, bet tās divas - uz Horror tendētas)! Līdzīgi ir šeit. ( ... tālāk ... )

Ir visnotaļ bezjēdzīgi tā ņemt un mēģināt apskatīt tāda režisora darbus kā Linčs, jo pārāk daudz dažādās jēgās un virzienos var rakt, tā arī pasakot to pašu, vai to pašu neko - brīva vieta jūsu interpretācijām, gara un simbolu lidojumam, to atšifrēšanai un vizuāli audiālām baudām. Taču jēga ir - runāt par labu kino ar sarežģīti struktūru tā centrā, lai gan daudzi šī gala kino sauc par slimas, kaķēnu māti apēdušas kucītes murgiem - tā nu tas varētu būt, ja skatītājs nav sagatavojies atbrīvoties no iekšējās prāta kontroles/aizmirst prātu, sapratu, loģiku un šo būšanu cenzūru, un ļauties notiekošā ietekmei dziļākā sevis būtībā.
Taču varu mēģināt - filmas raksturelementi tā kā būtu: ahronoloģija, mistērija, sirreālisma elementi, Horror, romantiska drāma, trilleris, shitload of mindfuck, kā arī Linča kinematogrāfijas īpašais rokraksts, par kuru neņemšos daudz spriest, jo pārlieku stipri par maz esmu saskāries ar viņa filmām (šī būt pirmā).
Šo kino, kā jau sirreālām un sarežģītām filmām pieklājas, ieteicams baudīt gan ar prātu, gan (un tieši vairāk) ar dvēseli un sajūtām - ja jēgu definējošie un skaidrojošie simboli un notikumu ķēde, tās pavedieni un posmi netiks atrasti un galvā būs pulku caurumi no maindfaka (kas ir vēl viena sirreālā kino priekšrocība), paliks bauda dvēselei, kuru sniedz Linča filmtaisīšanas savādais un mistēriskais, šausminošais, dažkārt pat ļoti šausminošais rokraksts, kas spējīgs radīt kapitālu un dažviet grotesku atmosfēru. Un ja būs vēlēšanās - loģikas paliekas filmā varēs meklēt un atrast nākamajās skatīšanās reizēs.

8/10 par Horror elementiem (sevišķi beigu daļā), stāsta sarežģītību un tā salīdzinošo daudzveidību, romantiskajām ainām un abstrakcionismu. Filma i prātam, i dvēselei.

Lai nebūtu topiku plūdi, savu verbālo nesaturēšanu par tēmu (kā allaž) "kino" un "videospēles", ietērpšu kombikorm formātā: seko apraksti par tādiem lieliskiem kino darbiem kā A Tale Of Two Sisters; Takashi Miike filmām Gozu, Audition, Imprint un Box (kura atrodama iekš DVD "Three Extremes"), kā arī par idiotiski tizlām filmām [REC] un Dark Asylum; visbeidzot par neatkārtojami lieliski estētisko filmu The Cell un labu Survival Horror žanra videospēli Condemned: Criminal Origins.


( Gokudô kyôfu dai-gekijô: Gozu (2003, Miike Takashi); 8/10 )

( [REC] (2007); 1/10 )

( The Cell (2000, Tarsem Singh); 9/10 )

( Imprint (2006, Miike Takashi); 8/10 )

( Three... Extremes (2004; Fruit Chan, Takashi Miike, Chan-wook Park); 7/10 )

( Dark Asylum (2001); 3/10 )

( Ôdishon (Audition, 1999, Miike Takashi); 8/10 )

( Janghwa, Hongryeon (A Tale Of Two Sisters, 2003, Ji-woon Kim); 8/10 )

( Condemned: Criminal Origins (PC; 2006); 7/10 )
 

Tikko, tīri savas intereses pēc lasot rakstu par sirreālismu, atskārtu vēl vienu lietu, kas ir kopīga vairumam manām mīļākajām filmām un videospēlēm. Jā, tas ir sirreālisms, kurš dabīgi un nemanāmi iezagies manā dzīvē caur dažādām vairāk vai mazāk sirreālām filmām un videospēlēm (paraugi iz spēlēm būtu Silent Hill, Hellnight, Fatal Frame, Forbidden Siren), kuras dabiskā kārtā kļuva par favorītēm. Taču tikai tagad apjautu, ka esmu atradis vēl vienu vienojošo elementu bez psiholoģijas - arī sirreālismā iesaistīta lieta, kura man tuva, kopā ar manu visnotaļ asociālo dabu, u.c.
( ... tālāk ... )