Silent Hill: Shattered Memories (2010, PS2)

« previous entry | next entry »
Apr. 6th, 2010 | 09:05
Skan: Dødheimsgard - All Is Not Self

Lai saglabātu lietas informatīvi lakoniskas, jāuzcepj apskats kotaku gaumē, t.i., prologs -> like -> hate -> epilogs/rezumē.

Jaunākā Silent Hill sērijas pārstāve ir nākusi no izstrādātāja ķepām, kurš reiz jau uzbūvēja vienu Silent Hill, proti, Origins. Diemžēl par SH:0 visai maz ko priecīgu varu teikt – spēle (vismaz mana relīze) ir pilna ar kukaiņiem. Un visas relīzes ir pilnas ar iepriekšējo SH ripofiem, kā arī visa tās atmosfēra šķiet pārāk daudz vietās aplama esam, kur nu vēl kontrole pār realitāšu maiņu, kas visam liek sajusties bezdvēseliskam un mehāniski programmējamam. Kontrole ir pretrunā ar Horror. Lai nu kā, arī pēc manas pacepšanās par SH:0 kukaiņiem man palika cerība, ka Climax tomēr spēj kaut ko – dažas radītās lietas iekš SH:0 bija i kvalitatīvas, i labi pārdomātas, i – pats galvenais – šausmīgi labas. Tā nu visbeidzot sagaidīju Silent Hill: Shattered Memories PlayStation 2 relīzi, saņēmu pirmo bezdarbnieku pabalstu un nopirku to.

Love:
- atmosfēra: spēles lēnā gaita (fuck the superhero Action in a Horror game, fuck it hard! Beigu galā superhero Action sliecas sniegt kontroli pār antagonistiem, kas ir tiešā pretrunā ar Horror efektivitāti), kura ir ļoti labs aģents ar kura palīdzību tā tiek būvēta, - sarunu pilnās pastaigas ar protagonistiem pa pilsētiņu bija sevišķi baudāmas;
- nav action slānīšanas (nu, kamēr uz Action neliek akcentu, tikmēr man nav nekādu pretenziju – vienīgā, kas to līdz šim darīja, bija cita amīšu Silent Hill daļa: Homecoming), kas nozīmē vēl jo spilgtāku pirmās strīpiņas esenci;
- Urban Exploratoion elementi kā vienmēr ir savā vietā un spēcīgi akcentēti;
- spēcīgie kontrasti – dažviet tīri ar miesu var sajust krāsu psiholoģijas iedarbību – ja ziemu pēkšņi nomaina siltiem toņiem veidotas iekštelpas (kaut vai kanalizācijas tuneļi), sajūtu uzreiz siltumu sevi pārņemam. Visnotaļ unikāli;
- Alice In Wonderland references šoreiz ir ne tikai kā vienkāršas references, bet gan kā stāsta un game-play elementi. Sevišķi uz spēles beigām;
- mūzika. Jā, nekas pārlieku iepriecinošs jau kopš SH4 (ieskaitot), taču dažas muzikālās pērles ir arī šeit – tās lieliski palīdz stiprināt un veidot atmosfēru;
- spēles otrā puse ir vismaz uz pusi lieliskāka, nekā pirmā puse: parādās izteikts sirreālisms (telpas abstrakti izgaismojas, atdzimst SH raksturīgās WTF durvju cilpas, fiziski neiespējamas telpas, kuras lietotas kā dvēseles un psihes simbols, utt., ņam); stāsts uzņem apgriezienus; notikumu vietas kļūst interesantākas;
- puzles: dažas ir patiešām oriģinālas un baudāmas. Prieku sagādā pat tās, kuras ir absurdi vienkāršas – Wii game-play mehānikas prieks ir portēts arī iekš PS2 versija. T.i., lai atvērtu durtiņas, nav vienkārši jātirinās gar to hotspotiem ar trīcošu X pogu, bet gan point-and-click gaumē jānovieto kursors uz rokturīša, jānospiež X un jākustina kursors potenciālajā durtiņu vēršanas virzienā – viens no jaunajiem un tīkamajiem elementiem iekš SH;
- piedodoša spēle – continue punkti ir plaši izvietoti un nāvīte neatsviež atpakaļ agonizējošā pagātnē;
- spēles mainīgā un tādējādi teju individuālā daba (kā zināms, iekš spēles tavs pretmets ir tas, uz ko skaties, ko dari). Tavas atbildes psihiatram, tava rīcība spēles laikā, uzmanība, kuru pievērs plakātiem un objektiem – tas viss ietekmē spēles gaitu;
- stāstīšanas metodes jauninājums: psihiatrs ar savām jautrajām minispēlītēm. Lieliski!;
- vietām eleganti izpildītā surround skaņa.

Hate:
- pārāk labi ir jūtams tas, ka spēle ir izstrādāta uz Wii. Tas rezultējas iekš PS2 neraksturīgi sliktas grafikas. It kā jau nekas dižs, taču anti aliasing filtra trūkums un klučainās ēnas, detaļu trūkums poligonos – nedaudz kaitina, jo PS2 spēj krietni vairāk. Žēl, ka ports netika uzlabots grafiski;
- daži pixel hunting elementi;
- nedaudz nelabi ir tas, ka alternatīvajai pasaulei nepiemīt teju nekāda pētīšanas vērtība – viss, kas tajā ir darāms: karsto punktu ieraudzīšana un skriešana uz tiem + šķēršļu radīšana un atkratīšanās no ļaunzajiem sliktoņiem. Ja tomēr gribi izpētīt ko interesantu iekš sasalušās pasaules, tiksi par to sodīts ar antagonistu letālajiem glāstiem. Nedaudz par daudz mehāniski, mazliet pārāk lineāri;
- [turpināt baudīt un kritizēt varēšu tikai vai nu pirmdien (šodien ir sestdiena), vai nākamo sestdien! :/ Bet no otras puses – gaidot nosēžas un izkristalizējas spēles +/- tabula un atmosfēra];
- neliela un pamatota vilšanās iekš Horror satura – tā šeit ir visnotaļ maz;
- gļuki. Nolādētie gļuki iekš vismaz 3 filmiņām, kas rezultējas iekš pilnīgas nezināšanas par ko un kas tika teikts iekš tās. Un tas ir pavisam nepieņemami, ņemot vērā to, cik liela porcija no stāsta tiek stāstīta ar šo paņēmienu. Viens no tracinošākajiem gļukiem bija iekš pēdējās filmiņas – puse no tās noritēja paātrināti un bez skaņas/subtitriem, tātad, nelietojama filmiņa vispār. Impotenti nolādētie. Gļuks bija arī iekš citas vietas, - ūdens nepiepildīja autiņu līdz netiek pacelta kabatas baterija. Un tad vēl raustošā/lagojošā durvju atvēršana katru otro reizi. Ir tikai viena fakin PlayStation konsole, kopēta vienādi iekš miljoniem eksemplāru. Darbojas vienādi, nav simt mainīgo kā iekš PC geiminga pasaules. Un pat tad Climax nespēj uztaisīt Silent Hill spēli bez gļukiem jau vismaz otru fakin reizi;
- nopelnītās beigas likās pliekanas (sajūta pazūd, kad noskatās TuTrubā endinga sākumu), taču tas, ko spēle teica par spēlētāju pašās beigās, izlaboja arī to mazo vilšanās sajūtu, kas tika piedzīvota.


Tātad, šī spēle no Silent Hill zinātāja prasa visnotaļ atvērtu prātu - lai spēlētājs cītīgi negaida SH1 stāsta pārstāstīšanu iekš jaunākas tehnoloģijas 1:1 proporcijās, tā vietā lai ir gatavs savu priekšzināšanu saplēšanai – ar šo konceptu arīdzan spēles nosaukums glīti rotaļājas. Silent Hill stāsts netiek atstāstīts teju nemaz. Viss, kas ir Shattered Memories pamatā (vismaz iekš Love Lost endinga), ir daži viena konkrēta SH1 enginga koncepta pamatelementi/ideja. Un uz šo elementu bāzes ir audzēta pavisam cita un, manuprāt, izdevusies spēle. Es pat teiktu, ka Shattered Memories ir geiminga avangards, būvēts ar stāstu un atmosfēru tās pamatā. Tā pat beigu galā pasaka Tev to, kas Tu esi un ko tā par Tevi domā!
BEIDZOT ir radīta pieklājīga un respektējama Silent Hill daļa ārpus Team Silent pagātnes godības! Taču, lai šo spēli kārtīgi izbaudītu, ir jādabū vismaz 2/4 endingiem (un jācer uz gļuku neatkārtošanos), jo tikai tā var izbaudīt plašo mainīgo elementu klāstu spēlē. Un tās nav tikai vājas kosmētiskās izmaiņas – tas ir kas vairāk. Kas tāds, kas ietekmē spēles gaitu. Un šāds daudzums mainīgo viennozīmīgi ir pamatīgi trekns pluss iekš replay vlue faktora!

7/10. Tā būtu pelnījusi 8, taču gļuki, gļuki, nolādētie gļuki, kurus Climax neizlaboja pat iekš vairākkārt aizkavētā relīzes termiņa... Izstrādātāja impotence šeit ir kā uz delnas. Rot in the rusty and bloody Otherworld, bičez.

 

Pilns sakāmais | Komentēt | Add to Memories


Comments {0}