Sūrreālisms

Rimeiks. Šoreiz atgremota korejiešu šausmu kino pērle Gin gwai. Amerikāņiem šoreiz sanāca visnotaļ baudāma atraudziņa, kura nedaudz paspēlējas ar oriģinālā noklusētiem un izdomājamiem (t.i., skatītājs var izdomāt tieši to, kas noticis aiz oriģinālās filmas kadra) sižeta materiāliem - vismaz ir kas jauns, ko paskatīties iekš Pang brāļu radītās pasaules.
Neliela atkāpe, kurā atkārtošu savas domas par rimeikiem: interesanti ir tas, ka ir ļoti liels cilvēku daudzums, kuri necieš āzijas kino, šī gala filmu rimeikus gan ēd ar lielāko prieku. Kuriozi ir tad, kad tu viņiem apskaidro, ka tas ir apgraizīts un popistēts (mīkstināts, padarīts saprotamāks galējiem Rietumiem) oriģinālmateriāls – nereti tas rada arī nepatiku pret rimeiku tieši šī fakta dēļ. Interesanti. Nē, stulbi. Jo oriģinālā ir tik ļoti daudz kā vairāk, ko rimeiki cenšas atdarināt ar proporcionalitāti vismaz 0,7:1 – varbūt cenšas pārspiest visu, šo to pieliekot klāt, taču nu – nesanāk. Oriģinālā bija tik ļoti labāka atmosfēra un tik ļoti intelektuālāks stāsts, kurš ir daudz reižu labāks piemērots šausmu žanram… Lai nu kā, atpakaļ pie konkrētās filmas.
Kā jau ASV rimeikos novērojams, spiests tiek uz amerikānisku akcentu uz specefektiem – baisā un nāves pilnā Gin gwai atmosfēra tiek uz ~30% atšķaidīta ar Bū elementiem (pārējie 70% paliek atdarināta Āzijas šausmu kino esence), kuru ietvaros nāves eņģeļi/pavadoņi tiek padarīti par ļauniem tirliņiem, kuriem nepatīk, ka šos redz. Es to saprotu – tas ir rimeiks, paredzēts Rietumu skatītājam, kurš necieš rimeiku pēc satura (t.i., Āzijas kino, kamēr tajā nav Rietumu aktieri); rimeiks, kurā Āzijas nāves/pēcnāves uzskati mēģināti savienot ar Rietumu kristīgajiem šī jautājuma uzskatiem, klāt piemetot kaudzi aizspriedumu, fobiju un māņticības. T.i., Gin gwai šie nāves tēli bija ārpus dzīvo kontroles, kuri veica savu pienākumu ar smaidu dvēselēs, pavadot aizgājējus, kuri šiem tēliem sekoja labprātīgi. Bet šeit – šie eņģeļi ir kā ļauni dēmoni, kuriem nepatīk, ka viņus redz – šis filmas aspekts iznīcina nāves tīkamo misticismu, piedāvā interaktivitāti ar to un pat novēršamības iespēju, kas nudien nav Horror kino godu daroša pieeja. Kā redzam – saturs arīdzan ir amerikanizēts un šausmas no Āzijas ir transformētas tīri tehniskā baidīšanas manierē ar Bū elementiem un Āzijas kanona – garo matu – atdarināšanu.
Taču jāsaka, - lai gan saturs ir amerikanizēts un Āzijā valdošie pēcnāves uzskati neiet kopā ar ASV pārlieku lielo pseidokristietību, filma bija skatāma. Labāk tā varētu noteikti garšot tiem, kuri par oriģinālu nezina vai savas aprobežotības dēļ nevēlas nemaz zināt. Pārsteidzošā kārtā šis talantu neesību manifestējošais darbs (ja būtu talanti, nebūtu i ne aizmetusies ideja par rimeikošanu) salīdzinoši maz kaitināja, sniedzot salīdzinoši patīkami pavadītu laiku pie ekrāna, lai gan Gin gwai atdarināšana neiztika bez tīras copy-paste (vietām sliktākā un vietām labākā izpildījumā), kuras eksistencei jēgu neredzu nu nemaz. 6/10

Treileris: http://www.youtube.com/watch?v=lYlkmWZGhaY&feature=related
 

Manuprāt, ikvienam kino skatītājam ir skaidri zināma termina „remake” definīcija. Ja ne, atkārtosim: „Remake is a creation that is created again or anew”(viena no lakoniskākajām definīcijām). Saviem vārdiem - rimeiks ir jau eksistējošas lietas radīšana, kopējot eksistējošās lietas elementus, un saturu - ar mērķi (šeit jau sākas izpratnes dažādības un problēmas) vecajam piešķirt modernus elementus, dažkārt bagātinot saturu ar jaunpieliktiem elementiem. Citiem vārdiem to varētu saukt par konsolidācijas (termina juridiskajā izpratnē – apvienot abus radīšanas laikus/radījumus, aizstājot par nederīgiem uzskatītus elementus ar jauniem – moderniem un darbotiesspējīgiem) mēģinājumu. Konsolidācija – vieni varētu teikt, ka tieši šis ir mērķis, taču es uzstāšu uz ko citu – acīm redzama komercija. Kādi ir apsvērumi? ( ... tālāk ... )

Noskatījos šo radījumu, kurš man drīzāk bija kā korejiešu oriģinālfilmas Geoul sokeuro (2003) reklāma - Mirrors esot tās rimeiks un, zinot ASV kino mašinērijas tendences, pilnīgi šādam apgalvojumam piekrītu un to apstiprina korejiešu filmas scenārija kopsavilkums: "An ex-cop now working as a security guard in a shopping mall tries to uncover the secret behind a series of mysterious deaths linked to mirrors" - teju identisks plots.
Lai nu kā, korejiešu darbs ir ielikts pērkamo filmu sarakstā - neesmu to vēl redzējis, tamdēļ patreiz varu runāt par Mirrors bez salīdzināšanas ar "iedvesmas" avotu:

Sākotnēji mani atbaidīja tipiskās amerikāņu sejiņas, no kurām vien staroja dekādēm sakņotais un ļoti bieži iekš šī žanra kino (Amerikas izpildījumā) novērotais apgalvojums: "Horror is cheap" (sevišķi labi atspoguļojas kontekstā nievājošā terminā “Horror Flick”) - nešķita, ka Kiefer Sutherland, Paula Patton un Cameron Boyce der iekš šausmu kino - varbūt esmu pārāk noguris no amerikāņu centieniem savienot šausmas ar seksualitāti... Un tomēr bija patīkami secināt, ka šis negatīvisms pamazām, ritot filmai, aiziet spoguļu otrajā pusē.

Interesants stāsts, kurš varētu pretendēt uz godpilno psiholoģiskā šausmu kino plauktiņu, ja vien akcenti tiktu salikti trāpīgāk. Bet labs vērotājs arī bez akcentiem spēs samest filmu pa žanriem, jo stāstā bija samērā daudz no psiholoģiskā.
Diemžēl visa filmas stāsta psiholoģiskā daile tika slēpta aiz kaudzes paredzamām "boo" un spoku gala šausmām, kuras tomēr tika veldzētas tīkamā, atmosfēriskā krīpīguma mērcē, radot visnotaļ elementiem bagāta šausmu kino garšu – bija i “spoki” (pēdiņas, jo tie nebija gluži spoki), i sirreālais, i apsēstība, i izdzīvošanas instinktu kacināšana, i asinis un gaļa – tīkama šausmu recepte, bet tieši tā paredzamība atņēma filmai daļu burvības, liekot domāt par to, ka korejiešu darbā noteikti nebija šādas klišejas. ( ... tālāk ... )