Sūrreālisms

Zinot kinoteātru biznesa politiku (telpas un filmas dārgas - jārāda tās, uz kurām nāk masas), tik tiešām man pat prātā neienāca gaidīt, lai Latvijas kinoteātros parādītos intelektuāls, sarežģīts un izcils kino. Šodien, ieejot post-apo.lv, atskārtu savu alošanos:
"No 20. novembra līdz 11. decembrim kinoteātrī "Splendid Palace" notiks kinolektorija "Tas, ko tu nedrīksti nezināt" devītais izlaidums, kas būs veltīts Tarkovska ikoniskajām filmām. Tā laikā tiks demonstrētas filmas "Spogulis", Stalkers", "Solaris", "Upurēšana", kā arī Larsa fon Trīra kinolente "Mēdeja", ko režisors uzņemis Tarkovska ietekmē. Lekciajs lasīs Viktors Freibergs, Normunds Naumanis, Daira Āboliņa un Dāvis Sīmanis." http://www.satori.lv/raksts/5049

Pačekoju Splendid Palace WEB lapu un jā - atvēlēts laiks programmā šim lekciju/filmu ciklam. Sajūsma teju pa vīlēm spiežas ārā!
Tarkovska pērle Stalker tika iegādāta 2009. gadā DVD spiedumā iz UK pēc tam, kad lektors Viktors Freibergs, pasniedzot kino lekcijas LU Humanitāro zinātņu fakultātē, to man atgādināja. Nekaunēšos vairs piezīmēt, ka klabinātāja nightqueen, kas tolaik studēja LU, reiz ieminējās, ka mēs varētu iet uz šīm lekcijām, klausīties tās. Bikiņ padomājot un apsverot priekšā stāvošo intelektuālā īpašuma/performances zādzību baudīšanu, piekritu un es, nebūdams nemaz students, kopā ar minēto personu gājām uz V. Freiberga lekcijām, kuras tik tiešām izbaudīju. Varbūt šī ir tā lieta, kuru es savos nu jau 30 gados, varētu studēt? : D

Atgriežoties pie tēmas, ar sajūsmu esmu noskatījies Stalker reizes 4, kā arī izlasījis Strugatsku daiļdarbu. Jāpiezīmē, ka šis ir retais gadījums, kad filma iztrumpē grāmatu (manuprāt), no kuras tā atvasināta. Un TAGAD! Kinolektorijs uz lielā ekrāna demonstrēs minētās Tarkovska filmas, to skaitā Stalker, par kuru reiz izplūdu atskatā šepat blogā.

Labs klausāmais darbā, kurā nav jālieto smadzenes un nav īpaši jākomunicē. Stundām ilgi var nodarbināt prātu ar klausītā vizualizēšanu. Pamēģināju darbā baudīt Koontz darbu Phantoms, kas ir Silent Hill 1 mega influence - no darba daļēji aizgūts settings, ielas nosaukums (Koontz St.), spēlē pie kinoteātra izlīmēti Phantoms ekranizācijas plakāti, kā arī fikcionālā, grāmatā esošā "Timothy Flyte - The Ancient Enemy" darba nosaukuma vārda/vēstījuma spēle - spēlē uz sienas ir "Leonard Rhyne - The Monster Lurks". Patika darbs gan saturiski, gan tas, kā tas tika lasīts. Patīkama vīrieša balss, variējoša, katram tēlam citāda.
Īsi pirms audiogrāmatas noklausīšanās līdz galam, noskatījos ekranizāciju. Vļeh, filma noķer labi, ja vienu gramu grāmatas būtības un lieki maina lietas. Kāda velna pēc? Nezinu. Piem., grāmatā bija tāds un tāds iedarbīgs baisumiņš, bet filmā, tajā pašā aprakstītajā settingā, ielikts citāds, mazāk efektīvs. Nahuj? Nezinu. Koontzam gribējās kaut ko advancēt vai arī režisors viņu vienkārši batreipoja un piespieda. Ja grāmatai dodu 8, ierunāšanai 7, tad filmai knaps 6 - vienīgās labās lietas filmā bija tas, kā kinovaloda labu horror var vērst par izcilu, talkā ņemot iedarbīgus audio un kinovalodas elementus. Turklāt filma šķita kā riebīgs fast forward un tās tēli tika nevajadzīgi actionizēti. Atkal jau nezinu, kāpēc. Grāmata ir lieliska, vidēja tempa spriedzes darbs, kas skaisti būvējās uz exploration, spriedzes un nezināmā izziņas pamata, bet filma to pazaudē, metot skatītājam puslētu action/thriller. Meh.

Lai nu kā - audiogrāmata (it kā tizla, nevajadzīga lieta, ja ir laiks lasīt grāmatu) ir labs klausāmgabals laikam, kad ķermenis ir aizņemts, atstājot prātu potenciālai degradācijai.

Ja pirmā Metal Gear Solid daļa bija āsom dokumentāli interaktīvā drāma par kodolieročiem, zaļu domāšanu un atbildību, kura cilvēkam kā pasaules dominējošajai sugai ir jāuzņemas par pārējām, tad šī – oh, my... Lielisks stāsts par sugas saglabāšanu, pašsaglabāšanu, mantojuma radīšanu nākotnei, cilvēka paškontroli, kontoli, kuru realizē pār cilvēku... Un, protams, par cilvēciskajām jūtām un to, kas tad cilvēku īsti padara par cilvēku. Smadzenes – o, jā. Tās šeit ļoti lieliski tika padrāztas, izspēlējot dažnedažādas situācijus, pavērsienus, visu laiku filosofējot par individuālām realitātēm un to, ka viss, kas ir īsts, ir tikai tas, ko par tādu definē indivīda smadzenes – sasaucas lieliski ar nesen noskatīto dokumentālo filmu ciklu "Brain Story". Šī spēle pavisam noteikti ir tikpat kvalitatīvi izklaidējoša, informējoša, apcerību rosinoša un... Ibio, kad tā nonāk pie meta-fizikas, sirreālisma, filosofijas un pjure mindfuck – oh, my – kādu gan kaifu tad jūtu. Acis ieplešas, mute atkaras uz vairākām minūtēm un prātā skan slavas odas Hideo Kojima vārdam.

Game-play, protams, ir Tactical Espionage Action, veidots pēc vislabākajiem lavīšanās, spiegošanas, dubultaģentēšanas, asasinēšanas, likvidēšanas, eksistenciālisma, humānisma, digitālisma vadmotīviem, kā arī action un stāsta horeogrāfiju japāņu gaumē. Un te nu atkal jāpiezīmē – neciešu Stealth un Trial-and-error gameplay, bet ar katru izieto šī game-play spēli, kuru atzīstu par lielisku esam (Metal Gear Solid un Forbidden Siren sērija), mans viedoklis mīkstinās, sevišķi tad, ja pūles vainago tādas debesu baudas, kādas sniedz šī vienreizējā spēle, kurā ir tik daudz sociālā komentāra un cilvēkdrāmas, ka prieks. Visa vandīšanās pa industriāli militārajiem objektiem ir tikai saistoša čaula, lai runātu spēles literārā, interaktīvā un kinematogrāfiskā māksla, - šo skaistumu šeit netrūkst nu nemaz. Un kā reiz arī šeit interaktivitātes oriģinalitāte uz spēles beiguām pārsteidz tā, ka pārsteigumu var izteikt koeficientā, kuru veido acu un mutes iepletuma (mm) summa, dalot to ar laiku, kāds pavadīts šādā stāvoklī (min). Spēles kvalitāti varam noteikt pēc šo awesome koeficientu vidējā aritmētiskā. Piem., uz spēles beigām acis vismaz savas 10x iepletās vismaz 2cm un mute kādus 7cm, kamēr tiek rādītas awesome lietas – parasti iekš ~10min ilgām filmiņām. Tātad, 90/10=9. 9+9+9+9+9+9+9+9+9+9/10=9. Jup, pilnīgi piekritīšu, ka deviņi ir arī spēles vērtējums, ar kādu aplaimot to iekš gamespot!
Jā, patīkami iekš spēles sastapt arī Rika Muranka vārdu – šis Konami cilvēks visnotaļ strādājis pie manas iecienītākās videospēļu sērijas. Jap, uzminēji, kura tā ir. Nevaru vien sagaidīt, kad nopirkšu nākamo daļu no MGS sērijas, lai piesmietu savu nepatiku pret Stealth Trial-and-error, hehe.
 

Šausmu filma? Drāma? Vai neprātīga traģikomēdija? Varbūt, pasarg, Dies', mūzikls? Nē, nekas no šī minētā atsevišķi, bet gan visu elementu kopums ar pievienotiem daudziem WTF elementiem, tādiem kā, piemēram, dramatiskas situācijas portretējoša plastilīna animācija. Interesants savienojums, kādu nebiju manījis nekur citur. Gala lomu intereses radīšanai pret filmu rādīja režisora vārds un anotācijas, kurās figurē atslēgvārdi: nemirušais, mūzikls, šausmas, laimīga ģimene, vulkāns.
Ko filma piedāvā? Lieliskā režisora Takashi Miike režiju un tumši komisku garu, kura ietvaros tiek cieņpilni smiets ne tikai par Horror, bet arī par mūziklu, drāmu un komēdiju klišejām, radot aptuveni sirreālai parodijai līdzīgu priekšmetu, kura ietvaros ģimene izspēlē kādu uzņēmējdarbības plānu. Iedomājamies situāciju: telpa, kurā kāds nomirst - no rīta šo faktu atklāj Katakuri ģimene un sāk kliegt - tipiska šausmu filmu klišeja, bet šeit - pirms kliedziens ir dzimis tas pārtop mūzikla dziesmā un dejā, kurā tiek izdejota visa šī dramatiskā situācija, vokālās partijas aizpildot ar tumšām lirikām par to, ko darīt ar līķi! Mūzikli man nu galīgi nav kino prioritāte, taču šo izbaudīju no A-Z. Episki lielisks un savāds kino.

Asshole!

http://www.youtube.com/watch?v=nIXyiJqMLJI
 

B gala šausmu kino ir interesanta padarīšana ar savu īpašo maģiju. Ne tur elpu aizraujoši specefekti, ne žokli atkarinoša vizuālā estētika (kas arīdzan saistās ar lielu budžetu), ne tur īpaši izmeklēts Hi-end aktieru sastāvs. Bet tomēr – sava maģija, kura atspārda visas iepriekš minētās „lielā kino” īpašības, piedāvājot ideju un mākslinieku izpausmes caur mazu budžetu. Tas, manuprāt, nodrošina citu skatījumu uz šī gala kino: skatāmies nevis uz to, cik glīti un episki, bet uz to, cik laba ideja un cik apsveicama ir šī spēja ko tādu izdarīt visnotaļ vizuāli ticami pie stipri ierobežotiem līdzekļiem.
Arī šī filma iz Masters Of Horror sērijas, ir ieturēta šai sērijai raksturīgajā mazā budžeta tērpā, kas visbiežāk sniedz klasiski orientētu šausmu kino ar uzsvaru uz atmosfēru, ideju un stāstu. Un izdodas, jāpiezīmē – īsā filma sevī ievelk kopš paša sākuma un liek nepacietīgi gaidīt to eleganti uztaisīto monstriņu, kas daiļi pozē uz DVD vāciņa. Un kad to sagaidām, rodas secinājums – jā, kruts un oriģināls! Kā gan lai nebūtu kruts monstriņš no citas esības plātnes, kurš cieši savīts ar protagonistu, piesaukts kādas cerimonijas laikā? Nedaudz portretē dažas cilvēcības šķautnes: ģimeniskās vērtības, vecāku mīlestību, vienaudžu seksuālo mīlestību un cilvēka dualitāti – nekad nevari zināt, kas kuram „dzīvo iekšā”. Un ja ar šo divu esību momentu ir par maz, filma piedāvā vēl tīkamus atmiņu mirkļus, kuri ieturēti nedaudz iekš vizuālā sirreālisma – abstrakti, nedaudz ērmīgi un daudz B-kino’īgi. Citiem vārdiem – patīkami.
Cilvēcības tumšā puse + mītiskas/abstraktas/reliģijas radītas būtnes + labi režisēts B kino (ar savu tīkamo it kā naivumu, kas kontrastē ar briedumu) = WIN. Otrā mīļākā filma iz šīs sērijas pagaidām – tūdaļ aiz episki nenormāli lieliskās Takashi Miike filmas Imprint. Nopērkama @LV veikaliem pa smieklīgi zemu cenu. Zem lata. Vispār būs tendenciozi jāiegādājas visa šī sērija. 2 sezonas, 13 filmas katrā.

http://www.imdb.com/title/tt0643112/
http://www.youtube.com/watch?v=QLS1bcNSr8s
 

Mjā, ko lai saka – Balabanovam, šķiet, ir tuva Krievijas/PSRS vēstures tumšā puse – tādu viņš rādīja savā filmā Морфий un tādu viņš rāda arī iekš savas skandalozās 11. filmas Груз 200 – līdz kaulam brutālā un smagā filmā, kas vēsta ticamu stāstu par 1980. gadu ~otrās puses dekadento PSRS, kad komunistiskā ideoloģija jau bija līdz kaklam novārdzinātajam pilsonim. Visapkārt jau stingri pretestības vēji...
Stāsts ir par teju (bet ne īsti) paša piedzīvoto legalizēto noziedzību, kuras apmēri un brutalitāte nereti pārspēja pat savstarpējo konfliktu risināšanu kriminālajās aprindās. Turklāt arī šajā filmā režisors perfekti noķer laiku un iekapsulē to savā darbā, atrādot mums attēloto gadu esenci – šajā gadījumā – militāri industriālās PSRS norieta posmu, labu filmas laiku veltot tieši industriālās puses atspoguļošanai, kas patīkami paspilgtina filmas vēstījumu par PSRS gaumes necilvēcību, kura tika piekopta iz vietvalžu puses. Tiek interesanti savienoti likteņi filmas laikā un tikai daļa no to fināliem tiek atrādīta uz ekrāna, pārējo atstājot kā rūgtu garšu skatītāja dvēselē.
Industriālās ainas ir tīkamas arī citu iemeslu dēļ – UE. Masīva darbojošās rūpnīca, kura vismaz mūsu platuma grādos iemantotu UE dzīvības aprises, sakarā ar izejvielu un saimniekošanas prasmju neesību. Lai nu kā – rekomendējams kino, ja nu rodas vēlme pēc brutāli smagas – pat šokējošas – drāmas, kas atspoguļo ideoloģijas un cilvēka necilvēcīgo (nebūtu korekti to saukt par dzīvniecisko, jo dzīvnieki tā gluži vienkārši nemāk rīkoties) pusi, kura turklāt esot balstīta uz patiesiem notikumiem. Šoreiz šim apgalvojumam man nez kāpēc gribas ticēt.

P.S.”(...) можно видеть панораму Череповецкого металлургического завода Северсталь.”


http://ru.wikipedia.org/wiki/Груз_200_(фильм)
http://www.youtube.com/watch?v=Py7AllumBVo&feature=fvw
 

Izolēta, sociāli noslēgta sala Japānas nekurienes vidū, kurā dzimst unikāli reliģiskie priekšstati, apvienojoties vairākiem citzemju reliģiskajiem priekšrakstiem. Sociofobiska atmosfēra ar savādiem pamatiedzīvotājiem, kuri dienas laikā ir vai nu galēji distancēti, attāli uzlūkodami svešos atnācējus, vai nu hiperizpalīdzīgi. Bet nakts laikā – „Kad dzirdi trauksmes sirēnu, neej ārā”… Team Silent pazinējiem vismaz trim motīviem vajadzētu šķist pazīstamiem: 1) Izolētība; 2) reliģisko priekšstatu mītisks kokteilis; 3) Trauksmes sirēna.
Nē, šī filma nav Silent Hill ripoffs, bet gan Forbidden Siren videospēles ekranizācija, kura tikai izlaista neilgi pirms otrās daļas laišanas geimeru ķetnās. Spēles notikumi norisinājās izolētā Jamidžima salā, kurā norisinās vairāki dīvaini notikumi, - neizskaidrojami un neizsakāmi biedējoši – tajos iepīti ir vairāki protagonisti, kuri meklē iespēju izdzīvot un izprast sirreālo notiekošo. Ne tikai šis aspekts, bet arī spēles audiovizuālā estētika ir, manuprāt, sekmīgi iztulkota filmas vajadzībām – jau iz pirmajiem kadriem jaušama savāda „kaut kas nav kārtībā” aura, kuru paspilgtina pamestu ēku un pilsētas daļu attēlošana. Bet, kad pienāk nakts, atskan multitonālā gaisa trauksmes sirēna, ar savu skaņu palienot zem skatītāja ādas, priekšvēstot ne tikai fiziskas, bet arī nemateriālas, abstraktas un citādas tumsas iestāšanos, kur tumsa drīzāk ir Tumsa kā būtne… ( サイレン )
 

Laikam esmu sev atradis saistošas lasāmvielas avotu – favorītfilmu scenāriji. Šoreiz runa būs par Jacob’s Ladder scenāriju, kas tapis 1980. gadā un cīnījies ar Holivudas stereotipisko filmradīšanas mašinēriju desmit gadu ilgumā, lai 1990. gadā, parādot Holivudai, ka tai tomēr būs taisīt „spoku” filmas, ieraudzītu savu materializāciju. Šis scenārijs arīdzan parāda mehānismu kā top filmas – visa vīzija ir scenārista darbs, bet režisoram atliek vien šo visu materializēt.

Scenārijā ir vairākas tīkami izspēlētas šausmu ainas, kuras filmā ir tikušas apstrādātas, mainītas vai arī neiekļautas, piemēram:
INT. JACOB'S APT. - NIGHT
JACOB swallows hard as he stands there, holding the letter. Suddenly his eyes lift off the page and glance at a full length mirror mounted on the bedroom door. Something in the mirror, like the image of a child, seems to move. He looks over. There is nothing there. Curious, JACOB walks toward the mirror. As his image appears, he gasps and stops moving. To his horror and ours, it is his own back that is reflected in the mirror. The impossibility of the moment startles him. He lifts his hand. The reflection moves with him. Frightenedbut defiant, JACOB moves toward the mirror. The image in the mirror spins around. It is the FRIGHTENING VIBRATING FACE he saw at the party with JEZZIE. An unearthly scream comes from both their mouths. ( According to this, you're already dead )
 

Forbidden Siren – bradājumīga videospēle, kuru nedēļas nogalē izgāju otru reizi. Kas tur īpašs? It kā jau nekas, ja vien neņem vērā, ka pirmā iziešanas reize man prasīja ~100h (22 nepārtrauktas game-play stundas bez trial and error ieskaitītā laika, kas veido absolūto vairākumu) ~gada ritējumā. Bet tagad: ~10h nedēļas nogalē. Protams, ka tika izmantota caureja, jo bez tās šajā spēlē, manuprāt, nu nekādi – ja vien katrs spēles pikselis nav zināms no A-Z. Bet arī tad ir iespējams palaist garām kādu vienību iz 100 iedaļu varenā dažādu dokumentu arhīva. Lai nu kā – spēcīgi sirreāla šausmu spēle, kuras vide = pilnīgi virtuāls bradājums.
Ehh, manuprāt, ir pienācis laiks atkodēt manu mājas kinozāli, lai uz tās varētu atskaņot visu reģinu DVD, citādi es nu nekādi netieku pie legālas šīs lieliskās spēles ekranizācijas ar nosaukumu Sairen (2006).
 

Nekad nebiju lasījis kādas filmas scenāriju… Līdz šim – izlasīju Silent Hill filmas 2004. gada 26. oktobra scenāriju – redakciju, kura savā būtībā ir daudz tuvāka filmas izejas avotam - spēļu oriģinālajam stāstam. Negribētos man spoilot potenciālos interesentus, tamdēļ izvairīšos minēt to, kas tad ir tas atšķirīgais starp šo redakciju un galaproduktu. Varu vien minēt tās aptuvenās vietas un lietas, kuras ir mainītas, izsakot arī savu viedokli par tām. Uzlieku uz austiņām skanēt Akira Yamaoka radītos skaņdarbus (483) uz Shuffle un lasu scenāriju, gūstot citādāku ceļojumu šajā pilsētā, reizē gūstot tīkamu ieskatu filmu veidošanas pasaulē. 148 ainas 114 lapaspusēs un 10700579 baitos iekš .fdr faila (lasāmais ir konvertēts .pdf formātā) – aizraujošs lasāmgabals vienam vakaram. ( This whole world is Alessa )
 

Indijas kino ir zināms ar savu melodramatisko/mūzikltehnisko izpildījumu, kura centrā ir n-maharadžas, ziloņi, dziedāšanas un dancāšanas, un vēl trakāki attiecību samežģījumi, nekā Latīņamerikas ziepju operās. Taču, lai gan Tarsem Singh ir režisors tieši iz Bolivudas, viņa darbos neredzēsim neko no šī… vājprāta. Patiesību sakot, šis ir vienīgais režisors, kuru es zinu no šīs kino zemes Indijas – un tas tā ne velti. Ļoti cienu un uzskatu par ļoti interesantu viņa spēju savīt reālo un fantāziju vienā lielā kopumā, kuram nav robežu, radot vizuāli ārkārtīgi skaistu un tumšu pasauli, kuras virsotnes tiek sasniegtas tieši sirreālā Fantasy brīžos, kuri veido vismaz 1/3 no viņa kino valodas. Atliek vien Tarsema rociņās ielikt stāstu, kurā dabiskā veidā plaši ir inkorporējami Fantasy elementi, lai viņš radītu filmu, kurā būs gan tīkams realitātes stāsts, gan ārkārtīgi tīkami šo reālo filmas personāžu ceļojumi pašu radītajos stāstos un arīdzan sapņos, aizkadrā aplūkojot tādas tēmas kā Lucid Dreaming.
Visupirms šī filma ir vērtējama kā absolūti lielisks vizuālā kino darbs, kurā uz ekrāna rādītais ir stāstnieka lomā, kurš atklāj personāžu saistības, viņu izjūtas un arīdzan stāstu, kas šajā gadījumā ir - realitātē: 1920. gada slimnīcā (Losandželosa) mītoši pacienti, viņu mijiedarbība; fantāziju brīžos: episks stāsts par mīlestību un atriebību, kas ir cieši savīts ar realitāti slimnīcā. Turklāt ne tikai šī savietošanas tehnika ir ārkārtīgi interesanta, bet arī tās spēcīgais iespaids uz vienu no filmas tēliem – mazo meitenīti, - spēlēšanās ar dieva lomu, kādu noteikti izjūt jebkurš stāstnieks, manipulējot ar savas fantāzijas augļiem. Tiesa, jāpiemetina, ka filma ir balstīta uz citu filmu. Bulgāru filmu Yo Ho Ho (1981) - to ar būs jāsadabū noskatīties.
Bet ko tur daudz - ejat uz Maxima, pērkat filmu, bonusā iegūsiet i šo skaisto ceļojumu ar robežu mijiedarbībām, i papildus disku "All The Invisible Children" - 7 īsfilmas par bērniem, no kurām, citu starpā, pa vienai ir taisījis Kusturica, Ridley Scott un John Woo. To vēl man jānoskatās, bet zinu, ka būs labs skatāmgabals.
The Fall = 9/10. Ne mazāk.

Treileris: http://www.youtube.com/watch?v=iO0LYcCoeJY

P.S. Pagaidām viņam ir tikai divas filmas un abas esmu aplūkojis. Un ļoti gaidu 2010. gadu, kad jāiznāk vēl vienai viņa filmai - War of Gods (2010). Skan episki (Senā Grieķija). Un ja episkumam pievieno Tarsem - jābūt atkal ārkārtīgi skaisti, varbūt pat nedaudz God Of War'īgi?.
 

Derētu vēl paniekoties ar klipiem, kuri ir cienīgi būt par šausmeņu scenārijiem, ne? Uztveriet šos klipus par īsām šausmenēm. Par īsfilmām līdzīgu priekšmetu ar spēcīgu muzikālo pavadījumu. Beigu galā daudzi režisori ir sākuši attīstīt savas prasmes ar mūzikas klipu veidošanu.

Iz Metal žanra:
- Necrophagia. Banda, kura tāpat kā es, caurām dienām ēd Horror. Rezultātā arī rada lieliskus vecās skolas Horror klipus, kurus var baudīt gan kā šausmenes, gan kā lieliskus mūzikas pavadījumus, piemēram: ( Horrorrrz )
 

Iekš K.Suns atkal Japānas kino dienas: 29. oktobris - 1. novembris. Šoreiz ieinteresēja:
- Iekārtais dārzs ("Kūchū teien"/"Hanging Garden"), rāda 01.11.2009. 15:30;
- Kanārijputniņš ("Canaria"), rāda 31.10.2009. 15:30

http://www.kinogalerija.lv/soon.php

P.S. Dismal Euphony ir vienīgais jēdzīgais gōtmetāls. Lieliski iemieso šī žanra estētiku, kā arī rudeni un melanholiju.
http://www.youtube.com/watch?v=KdwD0qavdF4
 

Vecums nudien nenāk viens – tas nāk ar neķītrību un organisma pakāpenisku degradāciju līdz nespējai adekvāti tikt galā ar vecuma kravu. Atliek vien sestdienas rītā celties piecos, lai dotos bradāt, lai svētdienas dienā, ejot gulēt pēc ~32h negulēšanas, justos kā pohains un sasists blarggaggs. Interesantāk paliek pēc ~2h pagulēšanas, jo pohainums un nogurums pieņemas spēkā. Interesantums saglabājas arī pirmdienas dienā – darbā, kad publicēju šo, cīnīdamies ar darba pienākumiem un bradājuma pohām. Tas, protams, ir forši un vienreizēji, - tikai ķērmēklītis jāpieradina pie daudzdieniekiem. Lai nu kā - šoreiz tēlojām gidus, izvazājot pa Rīgas objektiem digerus no Liepājas.

Rītausma. ~07:00
Vēl ir tumšs, taču ir jau pieci rītā un jāceļas doties uz objektu Take #2 ietvaros – gana laba motivācija, kura atver modināšanas piedošanas čakras. Aiz loga it kā ir 8 grādi, taču beigu galā, izlienot ārā no mājas, skrēju atpakaļ uzvilkt ziemas mēteli. Sagaidīju busiņu un braucām uz norunāto vietu, kurā jau gaidīja kāda bradātājgribētāja, kura man atstiepusi salmiaki lakricu, ņam – jokodamies pieprasīju lakricu, apmaiņā pret vietas parādīšanu, taču viņa prasību pieņēma un, tā kā esmu lakricas fans, neprotestēju pret iespēju tikt pie kāruma. Sagaidījām arī pēdējo pierunāto kinomākslas cilvēku, un devāmies iekšā. Ar ko bradājums atšķīrās no iepriekšējā apmeklējuma? Ar nedaudz citādāku cilvēku sastāvu, ar citādāku iekļūšanu, ar filmēšanu un objekta zināšanai pakārtotu spēju orientēties un ar skumjo atklājumu – objekts tiek demolēts un aptīrīts. Par to liecina ne tikai mainītās priekšmetu vietas un iztrūkstošās ķimikālijas (pamatā skābes), bet arī vairākas atvērtas ķimikāliju tvertnes, no kurām izgaro kodīga viela, kura tomēr nav skābe (tuvojos ar ekipētu gāzmasku un pārbaudīju ar kaprona diegu). Varbūt tās lietotas ar mērķi izsvēpēt atnācējus? Muļķīga doma, taču nu – vai tiešām kādam nav bijis gana daudz prāta, lai nevērtu vaļā nezināmu ķimikāliju tvertnes? Bet varbūt atvērējs zināja un darīja to tomēr mērķtiecīgi? Nezinu, bet turpinājām bradājumu, pabeidzām to un veiksmīgi pametām objektu, aprunādamies ar mūs redzējušu cilvēku par to, lai vairs še nenākam. Ironiski būtu viņam teikt „uz redzēšanos”, taču melnais humors manī pamodās dažus soļus par tālu, - nevēlējos, lai šis atvadu sveiciens izklausītos kā ķircinājums ar liekas bravūrības garšu.( Iespraud galveni starpenē un beidzē laimīgs )
 

Uz lielā ekrāna jāiet vērot - īstenībā jebko no šī resursa: http://www.citakinozeme.lv/index.php
Bet sevišķi atļaušos izcelt, ko sevišķi vēlētos apmeklēt:

+ Nosferatu, eine Symphonie des Grauens (1922, F.W. Murnau)
20.10.2009 19:00, 2.50, studentiem ar ISIC karti Ls 2.00 Ls

- Antichrist (2009, Lars von Trier)
20.10.2009 20:00, 2,60 Ls;

- Future Shorts
Oktobris - novembris, bezmaksas ( Turpinājums seko )
 

Rimeiks. Šoreiz atgremota korejiešu šausmu kino pērle Gin gwai. Amerikāņiem šoreiz sanāca visnotaļ baudāma atraudziņa, kura nedaudz paspēlējas ar oriģinālā noklusētiem un izdomājamiem (t.i., skatītājs var izdomāt tieši to, kas noticis aiz oriģinālās filmas kadra) sižeta materiāliem - vismaz ir kas jauns, ko paskatīties iekš Pang brāļu radītās pasaules.
Neliela atkāpe, kurā atkārtošu savas domas par rimeikiem: interesanti ir tas, ka ir ļoti liels cilvēku daudzums, kuri necieš āzijas kino, šī gala filmu rimeikus gan ēd ar lielāko prieku. Kuriozi ir tad, kad tu viņiem apskaidro, ka tas ir apgraizīts un popistēts (mīkstināts, padarīts saprotamāks galējiem Rietumiem) oriģinālmateriāls – nereti tas rada arī nepatiku pret rimeiku tieši šī fakta dēļ. Interesanti. Nē, stulbi. Jo oriģinālā ir tik ļoti daudz kā vairāk, ko rimeiki cenšas atdarināt ar proporcionalitāti vismaz 0,7:1 – varbūt cenšas pārspiest visu, šo to pieliekot klāt, taču nu – nesanāk. Oriģinālā bija tik ļoti labāka atmosfēra un tik ļoti intelektuālāks stāsts, kurš ir daudz reižu labāks piemērots šausmu žanram… Lai nu kā, atpakaļ pie konkrētās filmas.
Kā jau ASV rimeikos novērojams, spiests tiek uz amerikānisku akcentu uz specefektiem – baisā un nāves pilnā Gin gwai atmosfēra tiek uz ~30% atšķaidīta ar Bū elementiem (pārējie 70% paliek atdarināta Āzijas šausmu kino esence), kuru ietvaros nāves eņģeļi/pavadoņi tiek padarīti par ļauniem tirliņiem, kuriem nepatīk, ka šos redz. Es to saprotu – tas ir rimeiks, paredzēts Rietumu skatītājam, kurš necieš rimeiku pēc satura (t.i., Āzijas kino, kamēr tajā nav Rietumu aktieri); rimeiks, kurā Āzijas nāves/pēcnāves uzskati mēģināti savienot ar Rietumu kristīgajiem šī jautājuma uzskatiem, klāt piemetot kaudzi aizspriedumu, fobiju un māņticības. T.i., Gin gwai šie nāves tēli bija ārpus dzīvo kontroles, kuri veica savu pienākumu ar smaidu dvēselēs, pavadot aizgājējus, kuri šiem tēliem sekoja labprātīgi. Bet šeit – šie eņģeļi ir kā ļauni dēmoni, kuriem nepatīk, ka viņus redz – šis filmas aspekts iznīcina nāves tīkamo misticismu, piedāvā interaktivitāti ar to un pat novēršamības iespēju, kas nudien nav Horror kino godu daroša pieeja. Kā redzam – saturs arīdzan ir amerikanizēts un šausmas no Āzijas ir transformētas tīri tehniskā baidīšanas manierē ar Bū elementiem un Āzijas kanona – garo matu – atdarināšanu.
Taču jāsaka, - lai gan saturs ir amerikanizēts un Āzijā valdošie pēcnāves uzskati neiet kopā ar ASV pārlieku lielo pseidokristietību, filma bija skatāma. Labāk tā varētu noteikti garšot tiem, kuri par oriģinālu nezina vai savas aprobežotības dēļ nevēlas nemaz zināt. Pārsteidzošā kārtā šis talantu neesību manifestējošais darbs (ja būtu talanti, nebūtu i ne aizmetusies ideja par rimeikošanu) salīdzinoši maz kaitināja, sniedzot salīdzinoši patīkami pavadītu laiku pie ekrāna, lai gan Gin gwai atdarināšana neiztika bez tīras copy-paste (vietām sliktākā un vietām labākā izpildījumā), kuras eksistencei jēgu neredzu nu nemaz. 6/10

Treileris: http://www.youtube.com/watch?v=lYlkmWZGhaY&feature=related
 

Vēls vakars, vētra. Rīgā līst lietus, bet bradātājiem pofig. Šiem tik viens prātā - doties uz objektu, rāpties uz ~30m augstā, slapjā un slidenā jumta, un nozust ēkas dzīlēs. Nē, riskēt ar pieķeršanu viņi nevēlas, taču tas var būt par bradājuma blakusproduktu, ar kuru jārēķinās, ja ir vēlme skatīt maz zināmu objektu, kuru no vandāļiem sargā atrašanās vieta starp saimnieciski aktīvām teritorijām, kuru sargi tā vien vēlas parunāties ar nelegālu teritorijas šķērsotāju.
Pirmām kārtām - augstums. Jā, man piemīt veselīga deva akrofobijas un rāpties pa aprūsējušām metāla kāpnēm, kuras tur, zem skarbajiem nokrišņiem, ir dekādēm ilgi, ir visnotaļ spēcīgas adrenalīna un baiļu hormonu devas izstrādāšanas motivācija. Taču vilinājums apskatīt ēku ir daudz spēcīgāks, tamdēļ ceļš tika turpināts un arī pabeigts. Dāmai bija bail - teicu, ka man ar bail no augstuma, taču viņa atbildēja, ka šai neesot bail no augstuma, bet gan no potenciāli slidīgā jumta. Ja tur gadītos slīdēt, sanāktu pavisam noteikti letāls slidkalniņš. Kāda būtu sajūta nāvējoši atsisties pret asfaltu zem kāpnēm? Kāda būtu sajūta, kad tavu līķi atrastu cilvēki, kuri nāktu braukt ar savām automašīnām prom no teritorijas? Droši vien, ka bez pēdējās sajūtas pieredzēšanas nāktos iztikt tīri tā nepielūdzamā nāves fakta dēļ. Lai nu kā - šādas pārdomas ir klāt, kad nākas pārvarēt augstumu, uzticot savus miklos sapņus sarūsējušam metālam, metru pēc metra, paceļoties līdz galamērķim.
Pēc kāpņu pārvarēšanas, pieveicām jumtu. Labi, ka vētra jau bija pierimusi un vairs bija tikai lietus. Ēkā iekšā - smaržo pēc iestādēm. Pēc bargām PSRS laika valsts iestādēm. Un tālu jau šī smarža nebija no patiesības - agrāk šis bija valstiski svarīgs objekts. Telpas, no kurām nāca šī viltus labklājības smarža, gan bija tukšas - uzplēstas grīdas, mitruma deformēts interjers un nekas no tā, ar ko šim objektam būtu jābūt pilnam tā darbības laikā. Tikai atsevišķās vietās atradās kāds prožektors, lieljaudas spuldze, datoriņš, grāmatas... Par visu vislabāk šeit runāja kabinetu plāksnītes, kuras definēja tos darbus, kuru vēstures aura šeit iesprūdusi. Tiesa, šis mēdijs drīz vien pārtrauca būt tas noteicošais - atradām videokasešu skapi, kurā daudz numurētu filmu, pārraižu, u.c. materiālu. Piemēram: vairāki bojeviki, Tvaix,, 36,6, Lifts ieraksti, dažādi padomju seriāli un dažas ārzemju filmas. Ehh, varētu šīs kasetes likt lietā, ja vien objektā būtu palikusi elektrība, TV un video atskaņošanas tehnika. Bet nu, neko - pasiekalojāmies, pārcilājot šīs videokasetes, līdz mirklim, kad mums šķita, ka dzirdam sarga soļus. Šo apstākli atzinām par gana labu iemeslu esam, lai pamestu objektu, ko arī darījām, dārdot skārda jumtiem postvētras laikā. Patīkams bradājums pavisam noteikti - allaž ir patīkami atrast un aptaustīt lietas, kuras izcili definē objektu.

http://picasaweb.google.com/Disfigurator/RaidaRigaPareizsLaiksIr2149#slideshow/5392727168199416002