Sūrreālisms

Metal Gear Solid – viena no tām spēlēm, kura tika iepazīta vidusskolas laikā (~2001. gads), taču tā arī netika atzīta par gana labu spēlēšanai un iziešanai. Šāda nostāja palika manī daudzus gadus un kāds gan tur brīnums, ja biju uzgrābies uz Virtual Missions relīzes, kurās muļķīgā virtuālā pasaulē vandās Snake, aktivizējot un izvairoties no slazdiem un sargiem ar izsaukuma zīmēm uz galvas – pārlieku maz reālisma, pārlieku daudz Trial-and-error game-play mehānismu, pārāk daudz Quake II un V-Rally 2 spēlēt gribēšanas. Taču, gadiem ejot, arvien vairāk nācās dzirdēt izcilās atsauksmes par spēli – par ko tādu, ko nebiju novērojis iekš Virtual Missions. Par stāstu, kurā episki kvalitatīvi esot savienota stāsta kvalitāte ar stāstīšanas manieri un mehānismiem, kuri ir iespējami tikai videospēles formātā. Tāpat nācās vērot to, kā MGS relīzes iegūst vienu augstu vērtējumu pēc otra. Sasodīti augstu. Šīs glorificēšanas mudināts iepazinos ar spēles tematiku (Aukstais karš, militārisms, spiegošana, post-Cold War laiks ar jauniem kodoluzbrukuma draudiem, mīlestība, drāma, utt., u.tml., utjp. – ļoti plaša tematika) un nolēmu iegādāties. Pagājušajā nedēļas nogalē arī saņēmu spēli kopā ar visu Silent Hill demo un izgāju to, tamdēļ arī varu padalīties ar savu šīs spēles vērtējumu.
Pārsteidz tas, ko spēle ar minimāliem tehniskajiem resursiem spēj izdarīt – tas, kādas emocijas spēj radīt radiosarunas vērošana, kurā izcili tiek stāstīta spēles būtība proporcijās ~1/3. Pārējo stāstniecību uzņemas šie paši vājprātīgi pikselētie tēli iekš dažādām filmiņām, kuras birst viena pēc otras, bet atlikumu – spēles tēlu dialogi dažādu situāciju laikā. Viss šis ārkārtīgi dziļā stāsta lērums sakoncentrēts tikai 2 diskos, kas liek brīnīties par to, kā pie velna tas ir panākts un par to, vai šiem dialogiem kādreiz pienāks beigas?! Lieta tāda – ar Nastasha vien var kādu stundu no vietas var vest kvalitatīvu sarunu par dažādiem kodolenerģijas aspektiem (i civiliem, i militāriem), DNS un gēnu inženieriju, ieročiem un arī personiskajām dzīvēm, kur neizpaliek ārkārtīgi liels aizkustinājums par Pripjatu, Černobiļā. Šīs sarunas vien spēlei dod augstu vērtējumu. Bet, tā kā stāsts nav spēle (to par tādu padara interaktivitāte)… Dialogi šeit ir vairāk par visu Gredzenu pavēlnieku un Potera sāgu, turklāt nav nekādu elfisko meža muļķību, tā vietā ticami būvēts Sci-Fi, uz esošās zinātnes pamata, + Drāma un kodolieroču kontrasts ar planētu Zeme. ( Live, Snake )
 

Uzlieku skanēt Behexen - Let The Horror And Chaos Come un slānīšu blastbīta ritmā (un nekādā citā) klaviatūru: Vakar paverdzinājām režisoram un operatoram līdzīgus humanoīdu reproduktīvās sistēmas vai Dieva veidojumus bradāšanai. Nu, ne gluži paverdzinājām, bet vienkārši pavadājām pa vietām, par kuru eksistenci zem Rīgas civilizētās virskārtas viņi nebija īsti nojautuši. Izvazājām tā visnotaļ interesanti. Tramvajs. Atrādu verķim CH₃CH₂OH līdzīgo priekšmetu un sākam ceļu UZ.
Protams, tramvajā ir cilvēki un protams, ka arī tantiņu sugas pārstāve. Spamam palaimējās šai pieskarties ar somu (netīšām, bet būtu pelnījusi, ka tīšām) un tantiņa eksplodēja, stāstot par to, ka jauniešiem nekādas cieņas un goda. Bet es teatrāli un skaļi apmēram tā: [kritizējošā tantiņu balss] „Kādas tās tantiņas mūsdienās, galīgi ne cieņas, ne goda – nevar palūgt cilvēkiem pārtraukt kādu neapzinātu darbību, bet sagaida, kad nokaitinās, lai varētu nolamāt!”. Pašrīkoto izrādi pārtrauc pietura.
Pirmā fiziskā pārbaude: Jumts. Tur arī nācās iegūt/adaptēt kameras ignorances parametru, kas, manuprāt, man izdevās visnotaļ labi, ņemot vērā manu dabisko kautrību, kura mazinās ar katru Rīgā pavadīto gadu. Jumti labi, jumti gardi, ja vien mans iekšējais perfekcionists nepiekasītos luktura staru ģeometrijai pēc tā izjaukšanas un salikšanas kopā. ( Behexen - Blessed Be The Darkness )
 

Dokumentāla filma par Urban Explorartion, filmēta iz pašu šīs nodarbes piekopēju skata pozīcijām, kas garantē korektu un maksimāli UE būtībai tuvinātu un vizuāli baudāmu, tīkami pasniegtu informāciju. Patiesību sakot – lielisks kino darbs, kurš pārsvarā tendēts uz urbānas nozīmes pazemi iekš ASV – episkie kanalizācijas tuneļi (filma arīdzan demonstrē tīkamu un smieklīgu Draining slengu), lietusūdeņu tuneļi un citu veidu notekūdeņu tuneļi, kā arī pasaulē lielākā raķešdzinēja ražotnes šahtu/kompleksu ~30m dziļumā + Parīzes katakombas. Bet netiek ignorēta arī virszeme (ASV un nedaudz Eiropa) – daži industriāli kompleksi, pils, pāris jumtu un dažādu ēku iekšienes, piemēram, vismaz divu slimnīcu sienas no iekšpuses, kuras slēpj ne tikai uz sevis lolotās, skaistās krāsas lupšanas paternu gleznas, bet arī daļu no aprīkojuma, kas tikpat ļoti pakļauts skaistinošajai (vai arī graujošajai – atkarīgs no skatu punkta un skatītāja) laika iedarbībai, piemēram – morgu sekcijas, operāciju galdi, mazkustīgo un invalīdu pārvietošanās palīglīdzekļi, apgaismes iekārtas, navigācijas uzraksti (spārnu un palātu), u.tml. lietas, kuras parādītas korektā UE gaismā un kuras izraisa augstu patikas un arī veselīgas, UE dziņu veicinošas skaudības siekalas. Horrorfetišs, you know?! ( Into The Darkness )

Lielisks dienas sākums: Black Metal videoklips + pamesta un dekadenta psihiatriskā slimnīca + tumsa + nedaudz abstrakcionisma un simbolisma. Vienīgi rodas jautājums par to, uz kuru elles galu lai sūta sabiedrību - video sākumā ir brīdinājums par ekscesīvu vardarbību, taču - tā, labākajā gadījumā, šeit eksistē abstrakti - uz sienām postnoziegumu gaumē, turklāt arī "noziegums" nav vardarbīgi uzspiests pret kādu trešo vai otro personu. Tātad, kur vardarbība? Vai asiņainās sienās un headbangojošos, tremolojošos, korpspeintā maskētos Dark Funeral mūziķos, pašnāvībā/pašbērēs un graustā?

Stulbie (lai pašidientificējas tie, kurus šis video aizskar - tie, kuri ir klipa sākumpaziņojuma adresāti), kaut jūs saķertu gonoreju un sapūtu ellē :)

http://www.youtube.com/watch?v=TEVodXzNmPM

Labrīt ^^
 

Warning: amatieru kino ar ļoti mazu budžetu, taču izcilu entuziasmu un mīlestību pret kinematogrāfiski saistoši un, manuprāt, labi adaptēto Silent Hill universa videospēli Silent Hill 2. Ja šim brīdinājumam tiekam garām bez žagošanās un zaimošanas, var izķidāt šo 1h un 40min ilgo neatkarīgā kino darbu, kuru gaidīju visnotaļ ilgi, sīkāk:
Broken Notes adaptē Silent Hill 2 videospēles stāstu ar vērā ņemamu precizitāti – viss sākas ar James ierašanos šajā mistiskajā, personības slēptāko netīrumu manifestējošajā pilsētiņā un pamīši mainās arī ar Maria scenāriju, kas paskaidro to, kas īsti ir Maria un kāda ir viņas misija. Stāsta laikā norisinās arī sastapšanās ar citiem spēles tēliem: Angela, Lying Figure, Pyramidhead, Laura, Hangers, Mary un viss norisinās spēli atdarinošā manierē, taču plūstoši un visnotaļ prasmīgi nostrādāti.
Bez paša stāsta tiek atdarināta arī pilsētiņas vizuālā estētika – savādas mistērijas miglas ieskauta mazpilsēta, „tukša”. Tāpat arī dažkārt operators mēdz sekot spēles kameras kustību kanoniem, radot dramatiskus skatus ar augstu SH estētisko vērtību. Diemžēl, šādu kadru ir visnotaļ maz, taču, kad uz ekrāna redzu glītu kadru Film Noir/Sepia gaumē, kurā savādā leņķī tiek rādīts grausts ar filmas/spēles tēlu – nav iespējams nesajust censoņu mīlestību pret spēli un tās rūpīgo adaptāciju, panākot vajadzīgo, sapņaino atmosfēru, kura panākta ar pārgaismotiem, nefokusētiem kadriem un kādu miglas filtru. Lēti, protams, taču iekš amatieru kino svarīgi ir nevis tas, ko šie ir izdarījuši aplami, bet tas, ko ar minimāliem līdzekļiem var sasniegt perfekti – un tas kā reiz ir stāsts un dažu vizuālo fragmentu atdarinājums. Taču, jābūt korektiem un jāmin arī trūkumi.
Kā viens no galvenajiem trūkumiem – pilnīga Action žanra režisēšanas impotence – neizskatīgas cīņu ainas, pagalam nenostrādāti fiziskie kontakti starp ieroci un tā darbības adresātu, kā arī antagonistu kustības varēja būt labāk. Katrā gadījumā – Action gabalos iekš šīs filmas sejā rodas smaids, kurš vēsta kino pirmos soļus mehāniski radītos FX. Jā, otra lieta, kura duras acīs, ir FX jeb specefektu joma. Ar pavisam vienkāršu datorgrafiku iemontēti tēliņi kustas un nāk uzbrukt. Mīļi, taču nedarbojas, bet reizē izraisa to viltīgi vēstošo smaidu manā sejā, kuram piemīt patīkama siltā senatnīguma laika dvaša. Tātad, nevar teikti, ka šie Action un FX aspekti nodarītu filmai būtisku ļaunumu, nebūt ne. Beigu galā jāņem arī vērā tas, ka šis ir amatieru kino – neatkarīgu filmu veidotāju veikums, kuri radījuši ~3 filmas. ( Turpināt + Silent Hill: The loneliness )

Trīs dažādu Āzijas valstu trīs dažādu režisoru sniegtais ieskats Āzijas Horror kino lauciņā. Pirmā relīze bija izdevusies un par ļoti izdevušos to padarīja Takashi Miike filma Box. Pirmās relīzes kvalitātes, koncepta un tīrā "fun" faktora mudināts, iegādājos šo arī. Trīs tematiski vienoti, taču bezgala atšķirīgi un labi šausmu kino darbi. Tad nu:

Memories (Ji-woon Kim, Dienvidkoreja; 8,5)
Lakoniskai un spēcīgai īsfilmai līdzīgs mākslas darbs, kurā aplūkota pēcnāves esība - interaktivitāte ar dzīvo un jauniegūtā statusa apgūšana, piemēram. Bez tam filmā ir glītas urbānās metropoles ainavas, kā arī pamestu vietu ainavas, kuras kombinētas ar creepy atmosfēru un gandrīz Lustmord kvalitātes Ambient skaņu celiņu. Papildus šim skaistumam ir pielietota no Arfon Aramatsky aizgūtā Hip-hop montāža, kura pamanās radīt nevienu vien izcilu atmosfēras un šausmu mirkli. Īss gabals, kurš aplūko ikdienišķu cilvēku dzīves stadiju un satur sevī arī pārsteigumelementus un gana daudz haotiskā, lai radītu pietiekami daudz vielas pārdomām, kuru dēļ filmu skatīties vēlreiz, atšķetinot Āzijas simbolismu un pasviestos stāsta elementus. Uzmanību: satur elegantus un inovatīvus Horror elementus! 8/10

The Wheel (Nonzee Nimibutr, Honkonga; 6,5)
Interesants ieskats kādā Āzijas reliģijā/kultūrā (kuru veido budisms + Voodoo un Indijai līdzīgi elementi; neatkarīgi no tā, vai fikcija vai pastāvoša reliģija). No sākuma šķiet, ka būs lieliska filma idejas dēļ (nedaudz atgādina Dolls), taču filmā ir vāji izpildīti brīži un klišejas, kuri atņem garšu. Taču tas nemazina prieku baudīt leļļu teātra saistību ar dzīvi, kā arī leļļu saistību ar tēliem. Tas nemazina prieku priecāties par Forbidden Siren un Fatal Frame līdzīgo atmosfēru un mūziku.Gabals ir gana labs, lai izraisītu interesi par Taizemes šausmu kino, neskatoties uz to, ka šīs filmas saturs vilka uz amerikānismu pusi.

Going Home (Peter Chan, Taizeme; 7,5)
Otrā interesantākā filma iekš šīs trijotnes. Arīdzan par nāvi un to, kā tā ietekmē pasauli sev apkārt, sevišķi aizgājējus mīlošos. Šajā darbā, tāpat kā pirmajā, kā tēls figurē glīta urbānā dekadence un savādi tukšā metropole. Arīdzan šausmas šeit tiek radītas gandrīz no nekā, kas ir interesanti. Figurē mums te tik ļoti tīkamais Āzijas Horror, taču klātesoša ir arī ļoti spēcīga drāmas deva. Filma, kura visu laiku uzdod jautājumus par to, kas īsti ar mirēju ir noticis un vai šis tēls vispār ir mirējs?


Kopumā: garda un advancēta trijotne, kuru mierīgi var vērtēt uz 8, kas ir vērtējums viennozīmīgai relīzes iegādei vai cita veida iegūšanai.

"Bradājums ārpus bradājuma" jebšu bradājums, sēžot pie zilajiem ekrāniem. Zemāk apkopoju filmas, kuras varētu būt tuvas Urban Exploration cienītājiem tieši notikumu vietu (skat zemāk esošās kategorijas) un satura dēļ, kur protams, ka dominē militārisms. Jā, šie UE pievelkamie elementi var tikt rādīti tikai fragmentāri un pilnīgi sekundāri, taču vai tas nozīmē, ka būs slikta filma? Domājams, ka ne - vismaz tās, kuras iekš IMDb vērtētas sākot ar 6. Bet, lai nodrošinātos, es zemāko pievienošanas slieksni izvēlējos 5. Starp citu ir svētīgi zināt un iedomāties par sinonīmiem, vai ne? Sevišķi tad, ja sinonīmi veido atslēgvārdus iekš IMDb, kad vēlamies atrast kino par un ap specifisko atslēgvārdu. Tā, piemēram, Urban Exploration atslēgvārds (jēdziens) mums sniedz tikai 6 filmas, kuras potenciāli skar UE - t.i., vandīšanās pa objektiem tieši šādā izpratnē. Un tās noteikti nav tās spožākās, izņemot pašu pirmo, augstāk vērtēto, kura arī nāk pie manis oriģinālā DVD formātā. Bet kur tad paliek tās daudzās filmas, kuras var atrast ar mana taga "ue" palīdzību? Tās ir paslēptas zem zem citiem atslēgvārdiem, kuri sastāda mērķvietu pazīmes Urban Exploration izpratnē! Tās palīdz atrast dažādi atslēgvārdi (kas, protams, arī negarantē 100% precizitāti - nebūt ne).
( Here be movies )
( Here be videogames )
( Here be books )

Bērnības kino – ar šo bieži vien tiek raksturots ar nostalģiju apvīts kino darbs, kas tīri iz šī aspekta (pavisam neobjektīvi, protams) nozīmē to, ka filmai dodamas vismaz 6 radzenes no 10. Tomēr ne visos gadījumos tas nozīmē, ka gaidāms pilnīgs neobjektīvisms slima kaķēna murgu gaumē. Sevišķi tad, ja bērnības kino noskatās un izvērtē tagad, ko arī darīju, kad saņēmu iegādāto RoboCop Trilogy - visnotaļ iespaidīgi iepakotas trīs filmas daļas ar pievienotu bukletu, kurā sarakstīta garda Trivia un Bio informācija. Bet nu – par filmām! Iekš RoboCop ir daudz krutas lietas, no kurām redzamākās būtu:
Panku portrets, kurš iemieso astoņdesmito un deviņdesmito gadu sabiedrības fobijas un stereotipus sevī, aplipinot pankus ar visu iespējamo noziedzību un nekrietnību, padarot tos par to, ar ko panki bija zināmi to sākumā.
Bezgala kruta lieta ir arī notikumu vietas: pamestās rūpnīcas, sabiedrības noziedzīgās dekadences dekorētās ielas un citas urbānās lietas, kuras šī laika kino tik prasmīgi spēja demonstrēt. Tik prasmīgi, ka pilnīgi bauda ir vērot vismaz pirmās divas RoboCop filmas, jo tieši pirmās iemieso satura pilnu dramatisku skatījumu uz cilvēcību, aplūkotu iz kibernētikas prizmas. Šāds cilvēcības ielikums šķietami priekšmetiskajā (kiborgā) lieliski kalpo par cilvēcības spoguli ar augstu aizkustinājuma potenciālu, kam izdodas arī nedaudz definēt nākotni - mūsdienas, kad vispārpieņemtas ir policijas specvienības pilnās bruņās. Šīs kvalitātes ir atrodamas iekš RoboCop 1 un 2, bet sevišķi spilgti iekš šīs Verhovena pirmās daļas. Otrajā arīdzan ir šīs saturiskās kvalitātes, taču filma vairāk spiež uz panciskumu un dekadenci – figņas, kuras man tik ļoti patīk vērot zilajā ekrāna, kuras liek izjust astoņdesmitos un deviņdesmitos, kad par lamuvārdu kļuva termins „Punk”, hehe.
Bet trešā daļa - tā, piedodiet, ir komisks izkārnījums, kurš nespēj portretēt nekā iz pirmajā un otrajā filmā dibinātā (lai gan rāda to uz ekrāna), tā vietā nodarbojoties ar gandrīz vai tēla piesmiešanu ar klišejām, muļķīgiem dialogiem un pilnīgu FAIL atmosfēru, kura tomēr vērtējama ar vismaz 5 un izlaižama sev cauri tieši šo dažu minēto elementu dēļ. ( FIN + treileri )

Parasti filmas ar psiholoģisko ievirzi sliecas būt abstraktas un noslēpumainas, saturu atklājot caur simbolismu un obstrukciju. Bet ne šī - Bug skaidri un nepārprotami tieši un brutāli atspoguļo psihiski slimu cilvēku pakāpenisko atvadīšanos no jebkādas saiknes ar realitāti. Vai šāda stila psiholoģiskā drāma ar šausmu elementiem ir labāka par tām grūtāk izprotamajām? Nezinu, atkarīgs no skatītāja gaumes un vēlmes, arī spējas domāt. Katrā gadījumā šī filma ir nedaudz citāda, balstīta pilnībā uz dialogiem un tēlu mijiedarbību vienas ēkas iekšienē, turklāt filma faktiski iztiek bez specefektiem. Ja jums šķiet, ka darbība vienā telpā ir solījums izcilai garlaicībai - varbūt jūs ļoti kļūdāties. Par piemēru šāda pieņēmuma aplamībai varētu ņemt Kinga darbu Misery un lielisko mazbudžeta psiholoģisko šausmeni Session 9, kā arī šo kino darbu, kas pavisam interesants kļūst sākot ar brīdi, kad tēli ir sasnieguši slidkalniņa augstāko punktu un priekšā ir tikai ceļš lejup uz neprāta bezdibeni. Saistoša un pārliecinoša filma ar spēcīgiem tēliem un nedaudz ar Sci-Fi elementiem. Tīri labs un citādāks mazbudžeta skatāmgabals psiholoģiska kino cienītājiem, kas rotājas nevis ar efektiem, bet gan saturu, kuru varētu rezumēt apmēram tā: kas notiek, ja trakais attīsta un uztur maniakālu paranoju un šizofrēniju citā trakajā?!

Treilerītis: http://www.youtube.com/watch?v=Slg59ufLKXk

P.S. Pašlaik nopērkama iekš Maxima pa 35 santīmiem.

Noslēpumainības plīvurs no Silent Hill 2 filmas nākotnes nokrita vakar, kad saņēmu RSS ziņas no vairākiem avotiem - helldescent.com un kotaku.com, kuros vienisprāt bija apgalvots:

Scenārists Roger Avary un producents Samuel Hadida atgriezīsies Silent Hill filmu visumā, veidojot Silent Hill 2. Abi radošie prāti jau iepriekš kopīgi strādāja pie 2006.gada Silent Hill filmas, kas kases ieņēmumos ienesa 100 miljonus dolāru visā pasaulē. Tiek ziņots, ka filmas uzņemšana sāksies nākamgad, pēc tam, kad Hadida un viņa studija Davis Films pabeigs filmēt Resident Evil: Afterlife ar Millu Jovoviču galvenajā lomā.

Tātad - negaidām filmu uz 2010. gadu, bet gan, prognozēju, uz ~2011. gadu - ja reiz nākamgad tikai uzsāk filmēšanu. Un varbūt varu iepriecināt tos, kuri nebija sajūsmā par to, ka 2006. gada filma visnotaļ eksperimentēja ar pašinterpretāciju, t.i., bija visnotaļ tālu no spēļu satura. Lieta tāda - ir pieejams oriģinālais Silent Hill 2004. gada scenārijs, kurš ir krietni tuvāks spēlēm. Vai tas ir labi? Nezinu gan, man tas nebūt netraucē, taču traucē tiem, kuri cepjas par to, ka cross-media saturs nav ar pārspiedienu proporcijās 1:1.

Tad nu, lūk, spēļu saturam tuvāks scenārijs brīvai lejuplādei un lasīšanai (iz Silent Hill Heaven foruma): http://www.mypdfscripts.com/screenplays/silent-hill

Mūsdienu Krievijas kino mākslas darbs, kas aplūko nosaukumā minēto vielu un tās cirkulāciju 1917. gada Krievijā, kad jūtami civili nemieri nākam. Visapkārt valda Krievijas lauku un Maskavas ziema. Pagasta slimnīciņa nekurienes vidū, sniega un aukstuma ieskauta, kuras teritorijā un kompleksa ēkās norisinās darbība apmēram ~80% no filmas laika. Bezgala ziemīgi, tādējādi estētiski un atmosfēriski – balta peizāža un dzeltenas petrolejas lukturīšu gaismas, kuras seko to nesējiem un izgaismo tos, arī apkārtni – arī iekštelpas, kuru dekadence un apgaismojums dažbrīd atgādina Tarkovska vizuālo stilu. Un ar šo ziemu kontrastē visnotaļ bagātīgi portretētā tā laika Krievija – koka ēkas dažādos materiāltehniskos stāvokļos – jo sliktāks, jo sēpijiskāki toņi tiek piemēroti -, dažādas mūra/koka ēkas, kuras tik skaisti pakļāvušās dekadences estētikai; aristokrātu saimniecība, kurā mīt gaiši, silti un bagātīgi toņi – interesanti tiek pausta informācija un tas ir ļoti vizuāli saistoši, jāsaka. Un visu šo vizuālo daili kustina stāsts – tuvojas militāri nemieri, smagu slimnieku skaits, kas pieaug teju proporcionāli morfija krājumu izsīkšanas ātrumam... Un ja ar šo nav gana interesanti, tad saistošs ir vēl filmas stils, kādā tā portretē laiku, kādā filma iestatīta, piemēram – filmas struktūra, kura ieturēta mēmā kino tradīcijās līdz pat dekorēto nodaļu nosaukumu ekrāniem un gaismas efektiem.
Mofrij sastāvā ir arī gana daudz vizuāli spēcīgi un šokējoši momenti, lai tie godpilni būtu augstas klases Splatter kino darbā un tas patiesi rotā šo visnotaļ interesanto un saistošo drāmu. Tas tai piešķir spēku un apgriezienus. Patiesību sakot – tie nav tikai momenti, bet gan būtiska filmas sastāvdaļa, kura efektīvi atrāda 1900. gadu medicīnas praksi un cilvēku dekadento dabu. ( Lasīt tālāk par labu Krievijas filmu )

Es te tā domāju – va vellos, esmu Horror fans. Nē, par to īstenībā nedomāju, tā ir pašsaprotama lieta. Lieta tāda – derētu noskatīties Padomju šausmu filmu skolas paraugus, ne? Nu, par paraugiem varbūt arī varētu nerunāt, ņemto vērā to, ka IMDb izsniedz mums tikai 8 filmas, kuru skaitā ir arī viena no Latvijas PSR. T.i., Padomju savienībai nebija pietiekami daudz pieredzes, lai varētu teikt, ka šiem ir bijusi sava īpašā Horror skola ar īpašajām kinematogrāfijas tradīcijām un tematiku. Var jau būt, ka kļūdos – to nu es zināšu tikai pēc šo filmu noskatīšanās. Īstenībā - ja būtu man visaptverošas zināšanas par šī gala kino… – esmu novērojis, ka Tarkovskim nedaudz piemīt daži šausmu elementi, kuri sevišķi redzami iekš Solaris. Šādā atšķaidītā kontekstā varbūt arī varētu runāt par PSRS Horror tradīcijām. T.i., varbūt tādas būtu sazīmējamas? Tātad: ( Here be movies )

Oh, my – cik labs kino! Ar kuru galu lai sāk? Ar sociālo satīru? Varbūt ar militārismu? Varbūt ar tiem filmas elementiem, kuri ir kopīgi ar manu all-time favorīte universu vārdā Silent Hill? Varbūt vienkārši sākt ar miglu? Varbūt ar spēcīgo tēlu aprakstīšanu? Hmmm, varbūt uzreiz ķerties klāt pie piesātināti tumšās, taču reizē arī savādi maigās atmosfēras, kura iemieso mistēriju, dekadenci un šausmas? Nudien, nezinu!
Sākšu jau laikam ar to, ar ko šī filma man šķita ļoti pievilcīga esam. Pirmkārt – Stīvena Kinga darba „Mist” ekranizējums. Uzreiz jāsaka - filma veido noslēgtu universu sevī, līdz ar to grāmatas zinātājiem nevajadzētu rasties īpašām problēmām ar ekranizāciju, ja vien šiem nebūs kārtējā cemme par to, ka nav piepildīti viņu slapjie sapņi vīziju kalni un pašizsfantazētās ainas, kas faktiski nav reāli. Man kā kino cienītājam, skatoties filmu ne mirkli nešķita, ka tā sniedzas ārpus savas būtības/rāmja, nesajutu, ka tā spiež uz oriģināldarbu (noveli) vai kādu cita mēdija darbu, lai šo filmu izprastu (Bunell). Tātad, ir noslēgts universs, kura beigas ir ar to gardo neatrisinātā noslēpuma garšu, kas allaž vandās galvā un liek domāt: „kas īsti notika?”
Otrkārt – filma sevī apvieno vairākus žanrus un ir gards to salikums jeb kokteilis – ir mums gan drāma, gan Horror, gan Mystery, gan Fantasy, gan katastrofu filma. Vismaz 5 episki stingri žanri, uz kuru pamata būvēts Kinga stāsta vizuālais izpildījums, pie kura piestrādājis arī Kings. Kokteilis, kuram piemīt potenciāls apmierināt plašu nopietna kino cienītāju pulku. Bet visvairāk mani, protams, priecē šī filmas bezkaunīgā uzdrīkstēšanās būt tik solīdi atmosfēriskai un baisai starp rindām – gluži kā necaursitamā Silent Hill atmosfēra. Arī šeit ir migla, kas vien jau spēlējas ar filmas saturu un angļu vārdu „Mystery”; migla, kas pārņem pasauli un ierasto idilli nomaina pret neiedomājamām un izcili radītām šausmām, kuras struktūras ziņā ir gan ļoti J-Horroriskas, gan arī ASV-Horroriskas, taču ar to īpašo Kinga šausmu izpratni, kas Holivudas Horror kino skolai piešķir kaut kādu zināmu vērtību – pat intelektuālu un estētisku vērtību. ( Scene 35 )

Ja nu ir kāds māksliniecisks porņiks ar savu domu un odziņu, tad tam vajadzētu būt Behind The Green Door - filma, kurā ir gan mistērija, gan mākslinieciskums, gan ideja, gan porn, gan nedaudz tehniskas izvirtības (neierasts skaņas celiņš un krāsainas, psihodēlas ejakulācijas).
Citāts: Two men enter a fast food place. The owner asks them about a mysterious matter. After some considerations, one of the two guys accepts to tell the story. Here starts a long flashback: the two men are in a terrace, next to a lake, and one is telling the other a story. A woman sits at a table nearby. Later the same woman is kidnapped. When the blindfold is removed, a woman welcomes her. After a relaxing massage, she is accompanied by 6 women, into a stage, in front of masked men, and women of all kinds. A speaker explains that the woman will be pleased, by all means. The 6 women first, and later some men make love to her, while the audience progressively move into a orgy. This is the end of the flashback. The owner of the fast food place asks what happened after that time, but the men refuse to tell... Written by Andrea Pasqua {pasqua@sna.com}
Un kas vēl bija jautri - reiz organizēju pie sevis filmu vakaru un tad pienāca jau nakts un kārtējais mirklis izdomāt, ko skatīties. Izdomājām - pareizi - skatīties Behind A Green Door. Skatītāji: 2 vīrieškārtas cilvēki un 2 vai 3 mazpazīstamas (tikai nedaudz kopā pavadīts laiks - saietos, piemēram) dāmas (iz foruma). Pēc filmas domājām - WTF: kāpēc mēs skatījāmies? Nu neko - smiekls un pozitīvas atmiņas garantētas, xexe
( Paracoccidioidomicosisproctitissarcomucosis - Sexologic coitamination to bisexual fat fornication with an anorexic lesbian, both with clit orgasmic vaginal & pleasure dispareuniavesselcongetion )

Zālīti esam mēģinājuši gandrīz visi, ne? Un nemaz nerunājot par alkoholu vai citām „vieglajām” draņķībām. Requiem For A Dream – daudzu slavēta filma, kas atrodama pat iekš IMDb Top 250, pašreiz iekš 67. vietas. Domāju, ka tas triviāla un idiotiski tizla iemesla dēļ – filma pretendē uz visnotaļ tiešu un ārkārtīgi ticamu topošā narkomāna dzīves atveidojumu un tieši ar šo elementu „izbrauc” uz augsto vērtējumu pusi. Jā… Ciest nevaru īstenībā to, ja kāds cenšas būt skolotājs vai cits kroplis, kas ielīdis starp rindām un cenšas mācīt (vēl vairāk neciešu tirliņus, kuri filmas un grāmatas uztver par mācību līdzekli savas morāles un uzskatu veidošanai – cilvēki bez sava „Es”, masu produkts, konveijera brāķi un lielgabalu gaļas, bļe) un arī šajā filmā ir sajūtama tendence kaut kur starp 25 kadriem sekundē – nedari to un šo, tas noved pie tā un tā. Par šo, patiesībā, ir visa filma – par idiotiem, kuri neredz tiešo, nepastarpināto saiti starp rīcību un sekām. Tieši tamdēļ arī man izpalika aizkustinoša līdzjūtība pret filmas tēliem, kuru daudzi iekš šīs visnotaļ smagās drāmas atrod – nejūtu nekādas simpātijas pret retārdiem, kuri nonarkojas labprātīgi - kropļi vien ir un derētu šiem visiem uz Jāņiem nonarkoties un savstarpēji nobraukties – jā, nevis citus nobraukt, bet vienam otru. Uztaisīt Deģenerātmageddonu – piere pret pieri. Bet nu – protu arī distancēties no šī uzmācīgā, aizkadrā mītošā skolotāja, kurš stāsta pašsaprotamas lietas, un izbaudīt kinematogrāfiskos jaukumus, kuri šeit netrūkst – šos nositamos deģenerātus filma prot parādīt visnotaļ izteiksmīgi: uzdzīves aptumšoti prāti bez jebkādas sociālās lietderības vandās pa planētu, degradējot vidi sev apkārt, nodarot pāri tuviniekiem un vienīgo laimību tverot ķīmiskā ceļā. ( The Downward Spiral )

Vazājoties pa PSRS gala Aukstā kara ēras mantojuma telpām, var mēģināt iztēloties sevi dzīvojam kādā PSRS patvertnē - sevišķi, ja esi lasījis kādu no Civilās aizsardzības grāmatiņām. Ja ne - lielākajās patvertnēs ir arī izvietoti informatīvi plakāti ar nepieciešamāko informāciju. Bet kā ir (bija) ar otrā gala Aukstā kara politiku? PSRS sargājās no ASV, savukārt ASV no PSRS, loģiski. Un par ASV patvertņu būšanām var paskatīties šajā Aukstā kara ēras ASV dokumentālajā filmā par to, kā un ko darīt, ja rodas nepieciešamība izmantot patvertnes. ( Nuk'em )

Te nedaudz pamuldēju par filmām, kuras satur sevī ko vairāk par popkornam piemērotu Holivudas ražojuma izklaidi vakaram, kad negribas domāt. Šajās filmās ir viss nepieciešamais, lai skatītājam izraisītu pastiprinātu smadzeņu aktivitāti un pat jaunu šūnu veidošanos tajās, pie reizes uzrunājot zemapziņas un dvēseles līmeņos. Ierakstā minu arī vairākas filmas, kuras esmu šeit laika gaitā recenzējis. Tātad, pie reizes tas ir arī sava veida radošās darbības apkopojums:
http://www.revolution.lv/viewtopic.php?f=51&t=1467&p=11635#p11635

Vai tas ir tikai slikts sapnis vai nakts murgi, vai arī paranormāls sapnis? Varbūt psihiskas slimības veicinātas ilūzijas vai "vienkārši" - pārdabisks un gandrīz nemateriāls ļaunums Fredija veidolā, kurš pie miesas un spēka tiek tikai ar cilvēku murgu palīdzību, kuri viņu baro ar savām bailēm tieši kā Lietuvēnu!?
Es spiestu uz pēdējo versiju, apvienojot to ar līdz filmas radīšanai un mūsdienām zināmo par tādu cilvēka miega paškontroles spēju kā Lucid Dreaming jebšu apzinātā sapņošana, jeb kontrolētie sapņi. Taču šeit kontroli dala gan Fredijs, gan sapņotāji, pamīšus apmainoties ar kontroles paketi.
Jāsaka, ka filma ir kvalitatīva ASV parauga Horror/Fantasy filma, kura paņem gan ar savu sapņu pasaules, gan ar "realitātes" stāstiem, kuri savijas. Realitāti lieku pēdiņās, jo iekš apzinātās sapņošanas cilvēks var neapzināties savu nomodā esamību un, ja neveic tā saukto reality check, viņš var pastrādāt dažādas muļķības, piemēram, iziet pa logu, pa savu virtuālo taciņu, ceļā uz, teiksim, pamestu budistu templi, realitātē nonākot uz asfalta saplēstā, asiņainā veidolā. Un ne tikai šis stāsts ir skaists. Patiesību sakot, kino veidolā tas ir daudz skaistāks, - veidotāji ir lieliski piepratuši savu arodu un no filmas 1984. gada tiek izstarots vecums. Nevis tas, kuru daudzi mūsdienu Homo Sapiens - "Sapiens" nīst un nespēj baudīt, apvainojot novecojušos specefektus, bet tas, kurš rada filmas atmosfēru! Filmā ir iestrādāta ne tikai astoņdesmito gadu šausmu filmu radīšanas tehnika, bet arī kas netveramāks: astoņdesmito mūzikas Ambientizētie paterni, dekādei raksturīgās spēles ar gaismām un kopējo filmas settingu - vientuļas savrupmājas un mistiskās šausmas. Astoņdesmito sajūta ir viens no filmas elementiem. ( One, two, Freddy's coming for you )

Kas notiek, kad Teh ultimate sadists satiek tādas pat kvalitātes Teh mazohistu? Ichi The Killer jums sniegs atbildi, neatstājot vienaldzīgu un nepadarot garlaicīgu ne sekundi!
Miike ir režisors, kurš, manuprāt, pat sviestmaizes pagatavošanu spētu parādīt tik vardarbīgi, estētiski un psiholoģiski sirreāli... Tā, ka apskrietos dūša pat rūdītam gore piekritējam, taču redzētais skaistums neļautu novērsties ne mirkli! Bet vardarbību un tās radītas šausmas viņš parāda tā, ka terminoloģijas komisijai jāliek kopā galvas, lai radītu jaunu terminu, kas filmā rādīto adekvāti atspoguļotu. Mīļi!
Domā, ka esi redzējis vardarbīgi šausminošu, tajā pat laikā saturisku filmu?Varbūt paprasi šo jautājumu Miike filmogrāfijai? Taču var jau būt, ka esi (Sin City, piemēram), bet ko par to saka, piemēram, Ichi?! Redzi, viņš raud un iet pie tā, kurš smaida līdz ausīm!

Lai gan augstāk minētais ir tīra patiesība, kuru paspilgtina garšīga vardarbības hiperbolizācija un nāve, kura liek smaidīt un sist plaukstiņas kā bērnam - filma nepaķēra tik ļoti kā Audition un Imprint. Vardarbība virs vardarbības reizēm mēdz būt tāda, pie kuras pierod jau pirmajā minūtē. Tā arī bija pavisam nedaudz šajā gadījumā - prieks skatīties, taču kaut kā pietrūkst, lai arī tēli kā allaž Miike filmās ir labi nostrādāti. Šķiet, ka nedaudz gaidīju to citu divu šeit minēto filmu glanci. Vēl jāpiezīmē arī, ka šajā filmā esošie sirreālisma elementi bija ļoti viegli sagremojami, tie nestāv blakus tādam viņa darbam kā Gozu. Bet nav godīgi tā salīdzināt, jo Gozu sekoja pēc šīs filmas. Taču vienu salīdzinājumu gan var uzskatīt par godīgu - iekš Audition un Imprint esošā vardarbība ir krāšņāka un mīļāka tā iemesla dēļ, ka tā kontrastē ar pārējo filmas būtību. Kontrasts izceļ lietas, padara tās redzamas. Beigu galā, visu laiku skatoties uz melnu, tas pēc laika šķitīs mazāk melns esam, bet pieliec blakus baltu un uzreiz cita lieta (lai gan atvainojos - varbūt nav īsti korekti salīdzināt, jo šī filma ir psiholoģiski gaļīgs trilleris, bet tās divas - uz Horror tendētas)! Līdzīgi ir šeit. ( ... tālāk ... )

Manuprāt, ikvienam kino skatītājam ir skaidri zināma termina „remake” definīcija. Ja ne, atkārtosim: „Remake is a creation that is created again or anew”(viena no lakoniskākajām definīcijām). Saviem vārdiem - rimeiks ir jau eksistējošas lietas radīšana, kopējot eksistējošās lietas elementus, un saturu - ar mērķi (šeit jau sākas izpratnes dažādības un problēmas) vecajam piešķirt modernus elementus, dažkārt bagātinot saturu ar jaunpieliktiem elementiem. Citiem vārdiem to varētu saukt par konsolidācijas (termina juridiskajā izpratnē – apvienot abus radīšanas laikus/radījumus, aizstājot par nederīgiem uzskatītus elementus ar jauniem – moderniem un darbotiesspējīgiem) mēģinājumu. Konsolidācija – vieni varētu teikt, ka tieši šis ir mērķis, taču es uzstāšu uz ko citu – acīm redzama komercija. Kādi ir apsvērumi? ( ... tālāk ... )