Sūrreālisms - Post a comment

Metal Gear Solid – viena no tām spēlēm, kura tika iepazīta vidusskolas laikā (~2001. gads), taču tā arī netika atzīta par gana labu spēlēšanai un iziešanai. Šāda nostāja palika manī daudzus gadus un kāds gan tur brīnums, ja biju uzgrābies uz Virtual Missions relīzes, kurās muļķīgā virtuālā pasaulē vandās Snake, aktivizējot un izvairoties no slazdiem un sargiem ar izsaukuma zīmēm uz galvas – pārlieku maz reālisma, pārlieku daudz Trial-and-error game-play mehānismu, pārāk daudz Quake II un V-Rally 2 spēlēt gribēšanas. Taču, gadiem ejot, arvien vairāk nācās dzirdēt izcilās atsauksmes par spēli – par ko tādu, ko nebiju novērojis iekš Virtual Missions. Par stāstu, kurā episki kvalitatīvi esot savienota stāsta kvalitāte ar stāstīšanas manieri un mehānismiem, kuri ir iespējami tikai videospēles formātā. Tāpat nācās vērot to, kā MGS relīzes iegūst vienu augstu vērtējumu pēc otra. Sasodīti augstu. Šīs glorificēšanas mudināts iepazinos ar spēles tematiku (Aukstais karš, militārisms, spiegošana, post-Cold War laiks ar jauniem kodoluzbrukuma draudiem, mīlestība, drāma, utt., u.tml., utjp. – ļoti plaša tematika) un nolēmu iegādāties. Pagājušajā nedēļas nogalē arī saņēmu spēli kopā ar visu Silent Hill demo un izgāju to, tamdēļ arī varu padalīties ar savu šīs spēles vērtējumu.
Pārsteidz tas, ko spēle ar minimāliem tehniskajiem resursiem spēj izdarīt – tas, kādas emocijas spēj radīt radiosarunas vērošana, kurā izcili tiek stāstīta spēles būtība proporcijās ~1/3. Pārējo stāstniecību uzņemas šie paši vājprātīgi pikselētie tēli iekš dažādām filmiņām, kuras birst viena pēc otras, bet atlikumu – spēles tēlu dialogi dažādu situāciju laikā. Viss šis ārkārtīgi dziļā stāsta lērums sakoncentrēts tikai 2 diskos, kas liek brīnīties par to, kā pie velna tas ir panākts un par to, vai šiem dialogiem kādreiz pienāks beigas?! Lieta tāda – ar Nastasha vien var kādu stundu no vietas var vest kvalitatīvu sarunu par dažādiem kodolenerģijas aspektiem (i civiliem, i militāriem), DNS un gēnu inženieriju, ieročiem un arī personiskajām dzīvēm, kur neizpaliek ārkārtīgi liels aizkustinājums par Pripjatu, Černobiļā. Šīs sarunas vien spēlei dod augstu vērtējumu. Bet, tā kā stāsts nav spēle (to par tādu padara interaktivitāte)… Dialogi šeit ir vairāk par visu Gredzenu pavēlnieku un Potera sāgu, turklāt nav nekādu elfisko meža muļķību, tā vietā ticami būvēts Sci-Fi, uz esošās zinātnes pamata, + Drāma un kodolieroču kontrasts ar planētu Zeme.

Relatīvi bieži ir tā, ka lielisku stāstu iekš spēles saplēš ar rip-off’iem bagāts game-play un otrādi, taču iekš MGS viss ir lieliskās proporcijās – vienkāršas puzles mijas ar sarežģītu lavierēšanu starp militāro pārspēku nodrošinošiem kareivjiem, meklējot ceļu bāzes dziļumā (pie velna – kādi 100m zem zemes, šķiet), prāta un taktiskās domāšanas darbinātu šaudīšanos, interesantām un aizraujošām bosu cīņām, kur neizpaliks arī antagonistu mēģinājums kontrolēt nevis protagonistu bet gan Tevi, spēlētāj. Turklāt visam pa virsu ir šī episkā, kvalitatīvā stāsta masa, ar kuru reti kura spēļu sērija var mēģināt lepoties. Ja ar to ir par maz – piemetam vēl kino elementus, iegūstot mēdiju, kuru ir saistoši gan spēlēt, gan vērot kā kino.

Runājot par reālismu – PlayStation konsoles grafiski tehniskais izpildījums ir tālu no detālas realitātes, spēle ar dažiem vizuāliem elementiem ir tuvināta tai (tēlu plastika un ķermeņu valoda) taču īstais akcents uz reālismu šeit ir likts caur audio dizainu. Un jāsaka – tas ir izdevies ārkārtīgi kvalitatīvi. Neiet runa par 5.1 standartu (kas šeit nav), bet gan par principu, voice-over kvalitāti un dažādu priekšmetu skaņām, piemēram, uzkarsušas automašīnas metālu atdzišanas klakšķošie trokšņi.

Bet nu, personiski man ne vienmēr patīk šāda gala spēles to game-play mehānismu dēļ. Pareizāk būtu teikt – nepatīk. Iemesls – kaitinoši daudz izmešanas no spēļu pasaules, lai atrastu kaut kādu „pareizo” veidu, kā nodarīt pāri. Tāda kā kaitinošā manierē pārtraukta seksa sajūta. Pretīgi. Bet, tā kā MGS stāsts ir tik lielisks, līdzīgi kā Forbidden Siren gadījumā, spēju piedot šo neķītrību. Patiesību sakot, tizli veidotas grūtības dēļ (kamera no distances, kura neļauj redzēt to, ko dara kustināmais protagonists; Stinger, kurš aktivizē tēmēšanas režīmu tūdaļ pēc ekipēšanas; ieroču sistēma, kas par tizlu kļūst, ja inventārā ir daždesmit priekšmetu, no kuriem divi vajadzīgie atrodas haotiski izkārtoti) sen nebiju visnotaļ agresīvi izteicies un rīkojies ~divpadsmitos naktī, skaļi, tikai tamdēļ, ka bezjēdzīgi kaitina tas, ka nevaru spēlē kaut ko izdarīt, taču varu simtiem reižu redzēt „Game Over” ekrānu. Kā es neciešu šo game-play mehānismu! Lai gan saprotu – tas ir tieši tas, kas šai spēlei vajadzīgs – pašam vienkārši ir jāapbruņojas ar ekstra pacietību (neba ka man tādas nebūtu vispār)!
Beigu galā, pārrodoties mājās pēc sūrās un grūtās pirmdienas, sasitu to kroplo kuņaskaklu lupatās, izjūtot tās augstās dzīves baudas, kuras rodas brīžos, kad ekrānā mirst galvenais antagonists, kura sišana prasījusi ~100 dusmu pilnus lamāšanās, mēbeļu plēšanas un taktikas attīstīšanas piegājienus Trial-and-error pavadījumā. Lai nu kā, MGS gadījumā šis game-play mehānisms iederas gan stāstā, gan spēles būtībā un to episki aizskalo stāsta, voice-over, metaforu un citas spēles saturiskās burvības, nemaz nerunājot par izcilo interaktivitāti (oriģināla pēc velna, piemēram – kad mocīs protagonistu, brutāli mocīs arī spēlētāju) un kinematogrāfiju - jā, jā, kinematogrāfiju - spēle izceļas ar kino valodā pielietotiem skatu punktiem, tēlu iepazīstināšanu, montāžu un stāsta manieri.
Un piekritīšu - MGS nav kino un ļoti biežo filmiņu dēļ nav arī gluži ierasta modeļa spēle. MGS ir kas labāks - kas aizraujošāks un sevī ievelkošāks. Un kā gan lai tas nebūtu tā, ja spēles beigu titri parāda, ka eksistē vesela atsevišķa „Movie Unit”, kura paveikusi šo lielisko darbu. Beigu titri arī lieliski parāda kontrastus, kuri apkopo spēles būtību: egoistiskais un ambiciozais cilvēks ar radīto pasaules iznīcināšanas ieroci viens pret otru, aizmirstot par ļoti trauslo un skaisto planētu Zeme ar visiem tās iemītniekiem.

Pēc spēles iziešanas Special sadaļa papildinājās ar spēles stāsta noskatīšanās iespēju interaktīvas filmas veidolā. ~3h un 50 min un tas ir tikai "Roll A", kas liek domāt, ka ir vēl B un varbūt C. Šis labi ilustrē to, cik daudz stāsta ir šeit. Un es domāju tieši dialoga un videomateriāla jomā. Faktiski visu stāsta laiku aizpilda sarunas. Metal Gear Solid ir kas tāds, kam vēlu spožu nākotni un n-tos turpinājumus daudzu dekāžu garumā, jo izcili stāstītais stāsts, kurā apvienots kodolenerģijas skarbuma kontrasts ar pagalam cilvēcīgas un aizkustinošas drāmas brīžiem, Mystery un Horror elementiem, kā arī simt-un-vienu sižeta pavērsienu + lekciju kvalitātē ieturētiem materiāliem par kodolenerģiju un gēnu inženēriju, nekad nebūs garlaicīgs. Un kā lai tas kļūst garlaicīgs, ja spēlētājam tiek dota iespēja oriģināli un interaktīvi ložņāt pa dažādām pazemes bāzēm (civilas un militāras nozīmes)?

Nobeigumam var minēt dažas lietas, kas jau tā reālistisko spēli tuvina kinematogrāfiskai un vienkāršai realitātei. Kādā no bosu cīņām uz sienas bija Policenauts (1994) plakāts, filmā figurē Anime un Otaku (japāņu robotu animes kā iemesls ienākšanai zinātnē); GP-7 gāzmaskai līdzīgs priekšmets (ko varētu apstiprināt arī tas, ka to valkā tēls - bijušais KGB aģents); Krievu kaujas helikopteris „Hind D”, u.c. lietas iz militārās un CA pasaules, apvienots zem smaga un vareni trāpīgs stāsta, kurš mums tuvs ir arī tīri iz ģeogrāfisko koordinātu aspekta.

Lieliska spēle episkās proporcijās, kura pelnījusi ikkatru balli iz vērtējuma 8,5/10