Diapozitīvs

Njā, nebūs viegli to padomju diaprojektoru noregulēt, ņemot vērā, ka elementu montāžas plāksne ir out-of spec vislabākajās PSRS tradīcijās.
Noregulēju pēc bīdmēra, bet kadrs dabā kļuva mazāk paralēls optikai... Šobrīd fokuss peld pa XZ asīm: no sākuma fokusā kreisā attēla puse, tad labā - kā filmās var redzēt fokusa pārvietošanos kadrā - značit dips nestāv paralēli optikai, značit atskaites punkts, pēc kura vakar kalibrēju, ir totāli šķībs... Uz jancīgās montāžas plāksnes īsti taisnā līnijā laikam nevarēs dabūt avotu > dipu > optiku. lalala

Nu, neko - ja pēc bīdmēra nesanāca, tad sanāks gan jau optiski: vakarā regulēšu dzīvā projekcijā līdz viss kadrs būs max fokusā. Uzdevums nav vienkāršākais, ņemot vērā ~50x palielinājumu, kas izceļ katru neprecizitāti un regulācija ir stipri kā ar lielgabalu pa zvirbuļiem, nevis pa mikroniem kā man vajadzētu. Visādi citādi - aparāts rūc labi, uzvedas labi, trafiņš nekarst un visas funkcijas notiek. Prieks par jeņķu objektīvu - otra optika, kuru pirku uz čuju, ka varēs no tās lieko Shift mehānismu atdalīt un iegūto galveno daļu iedabūt projektora korpusā.
D.O Industries Golden Navitar KC 50mm f/2.8 zīmē bik mazāku un telpas izmēram piemērotāku, gaišāku un bik tvirtāku attēlu neitrālākā tonī par manu veco vācieti Meridian PC 45mm f/2.8 MC, kuru arī izlobīju no perspektīvas koriģēšanas mehānisma. Meridiānis attēlu diezgan ievērojami uzsilda un vietām detaļas zīmē biiik precīzāk - savs raksturs. Fakts gan viens - abi ir krietni objektīvi standarta latvieša dzīvojamajai telpai. Abi uzzīmēs daudz krietnāku attēlu par komplektēto optiku, piepildīs telpu ar nepārspējamas kvalitātes analogo fotogrāfiju.

8k bez pikseļiem pat ar Пеленг-500АФ - galvenais ir laba optika. ( ... fočēt tālāk ... )

Man patīk strādāt ar filmu, jo tā ir taktīla, stimulē visas maņas!

Actiņas: smuki iepakota filmiņa, apdruka, estētika.
Deguntiņš: izņemot filmiņu no bundžiņas, tā mēdz smaržot - it sevišķi krāsu filmiņas. Šaujot diapozitīvus, svēts ir rituāls atraut filmas bundžiņu un nekavējoties ieraut tās smaržu nāsīs, kaifa izteiksmē noelšoties. Mmmm, beznarkotiku dopamīns!
Taustīte: pats par sevi saprotams - tu gaismjutīgo materiālu turi savās rociņās. Rociņās ir filmiņa, nevis vieninieciņu vai nullīšu solījums. Tur ir sudrabs emulsijā, uzklāts uz plānas plastmasas lentas.
Austiņas: filmiņas tīšana kamerā ir dzirdama, griežas zobratiņi, tikšķ mehānismi - prieks klausīties manuālas kameras darbībā ir aptuveni tāds pats, kā pielikt ausi pie mehāniskā rokas pulksteņa.
Garšiņa: eu, to gan labāk nē! Taču kāds dzēriens procesa pavadīšanai - ko ne?!

Man patīk strādāt ar filmu, jo visu raksturo mans darbs un prasmes attiecīgajā brīdī.

Neviens pats algorims manas kļūdas nelabo. Neviens pats algoritms man nepiezīmē neko lieku vai nezaudē ko būtisku faila izmēra dēļ. Manu rociņu neviens netur, neviens mani nestabilizē. Neviens attēla apstrādes kods nezaudē toņu bagātību, neķēpā ciet mikrodetaļas, nepataisa lietas un tekstūras par plastmasu. Nevienas koda instrukcijas manas bildes nepadara plakanas, pielietojot HDR bez jēgas un poņas, piemēram. Kontrastu kontrolēju es ar attiecīgā materiāla un tā ķīmiskās apstrādes izvēli. Kontrasts - kompozīcijas elements. Mākslinieciska izvēle. Klusums mūzikā. Visur nav jābūt HDR, visu nav jāredz un visu nav jādzird. Kompozīcija virza uzmanību.
Ir laba sajūta paskatīties pa logu un nodomāt: Hmm, izskatās pēc f/4 un 1/250s ar ISO 125 filmiņu. Tad paņemu fočiku, ieslēdzu eksponometru un trāpīts perfekti - ar visu sniegotās ainavas ekspozīcijas +1 stopa kompensāciju, lai galā sniegs izskatītos balts, nevis pelēks, jo eksponometrs visu mērīto definē par vidējo pelēko toni - tavs uzdevums ir zināt un saprast, kā izvietot toņus kadrā no ekspozīcijas viedokļa vien: fragmas atvērumu izvēlos es, ņemot vērā lēcas īpašības un iecerēto attēlu; slēdža ātrumu arī izvēlos es - gana ātru, lai roktrīce un subjekta kustība neizpludinātu kadru vai tieši otrādi - lai izpludinātu, ja esmu tā iecerējis. Filmiņu izvēlos es - balstoties uz vizualizēto gala rezultātu un iemīlēto attēla izskatu. Fočēju es, nevis instruments - visos posmos. ( ... tālāk ... )

Vakar nolēmu uzmest aci saviem dipiem. Bieži to nedaru, pārsvarā aparāts tiek lietots draugu lokā, nevis strikti solo. Man sen radās aizdomas, ka Ektachrome E100 ir ļoti švaka diafilmiņa un to vajadzēja verificēt, čekojot vecos ar dažādām Fujifilm diafilmiņām fočētos kadrus. Izvēlējos kastīti "Bradātāji" - tajos 60 kadros redzami mani draugi, mīļcilvēki un arī nedraudzībā un atsvešinātībā pārgājušie. Tur daudz redz cilvēciņa, ar kuru dalījos savā dzīvē veselus gadus 13, bet vairs ne. 2 gadiņus jau vairs ne un beidzot nav sāpīgi uz to skaisto un labi fočēto cilvēciņu paskatīties - sāpju vietā seju dekorē kopdzīvi novērtējošs smaids, kura kaktiņos samanāma dzīves skola, secinājumi un pateicība.

Un tad pamanu, ka projektora gaismas kūlī redzamas sīkas daļiņas. Hmm, kaut kādu putekli izsitu no kāda pirmsvēsturiska pakša? Hmmmm. Pamēģinu ieslēgt halogēnspuldzi jaudīgajā režīmā - slēdzu un nekas nenotiek. Opā, tad jau tie nebūs putekļi, bet gan dūmi?! Kas tad nu lēcies, elektronikas daļai simts gadus neeesmu pieskāries!? Bet nu, redzams, ka pasākums nav tīrs - slēdzu ārā, ņemu vāku nost. Ieslēdzu projektoru un pētu, kas par lietu. Jūtama patīkama veco trafiņu saldenā smarža un tas mazliet kūp - sāk svilt sekundārā tinuma vadiņa izolācija - ja tā pārdeg, rodas īssavienojums un trafiņu var izmest potenciāli kopā ar komponentēm, kas no tā barojās.
Izvelku no kabatas CAT S62 Pro, ieslēdzu pārmaiņas pēc telefonā noderīgu kameru - termālo. Veicu mērījumu un esmu uz dirsas: sekunžu laikā viens no trafiņa sekundārajiem tinumiem sasniedz 120 grādu temperatūru un turpina kāpt - fiksi slēdzu ārā un challenge accepted: izjaukt un secināt, vai nav kas acīmredzams lēcies. Lai gan elektronikā esmu zābaks, īssavienojumu gan jau manīšu tīri pēc kādas komponentes temperatūras straujas celšanās.

Izjaucu aparātu un potenciālais grēkāzis atrasts: reiz palūdzu paziņai īstenot manu ideju: aizstāt projektora autofokusa mehānismu ar augstas precizitātes manuālu fokusēšanu, pielietojot 2. pleisīša pults analogā stika risinājumu gluži kā spēlītēs - maza kustības amplitūda kustina fokusēšanu lēni, bet kloķis līdz galam jeb liela amplitūda - ātri. Tādējādi var nodarboties ar mikroskopiska līmeņa fokusa perversijām, nav jāpaļaujas uz garām šaujošu autofokusu. Arī kadru pārslēgšanu palūdzu uztaisīt tā, lai varētu ar stika ieklikšķināšanu pārslēgties. Ērti, patīkami, paldies cilvēkam - viņš pielāgoja shēmu, es tālāk savilku vadiņus līdz pultij, kā nu man vajag.
Lūk - problēma: cilvēks lodējumus izolējis ar izolācijas lentu. Tā darīt nevajag - sevišķi, ja lieta pakļauta paaugstinātai temperatūrai, kas līmīti atlaidina un lenta - lec nost. Gadu gaitā nolekusi pavisam nost un plikais vadiņš atradis nesankcionētu kontaktu, gandrīz nosvilināja projektoru vai pat ko vairāk, ja tas sāktu pašaizdegties.
Tad nu - paņēmu termocaurulītes, nomainīju salentoto un notestēju: vairs nekarst, turas stabila ~50 grādu temperatūra. Lieliski, super, malacītis - atkal projektors glābts! Bet - ar to viss nebeidzas. Pieredzē un poņā lēnām rūdītā acs pamana virkni izregulētu daļu, kas skaidro vēsturiski dīvaino kadru centrējumu un paralelitāti korpusam. Izregulēts šis un tas, un ķēdē - viss pārējais. Elektronika sakārtota, būs jākārto optiskā ass - sākot no avota, turpinot ar diapozitīva pozicionēšanu gaismas avotā, turpinot ar objektīva paralēlumu diapozitīvam, lai nodrošinātu attēla asumu no stūra līdz stūrim. Lūk - ar šo tad man jātiek galā, challenge accepted. Gribētos to darīt šodien, bet saistības pret citiem cilvēkiem jāgodā, lai arī kādas zobusāpes* un pārmetumus manā virzienā tas nesagādātu. ( ... tuvāk ... )

Saplīsa diaprojektors.
Sataisīju diaprojektoru - sajūgs slīdēja, tagad vairs neslīd - laika gaitā eļļa nokļuva nevietā. Konstrukcija tik vienkārša - kalpos vēl dekādēm.

Uzlabotais un saremontētais Пеленг 500АФ parādīja manus jaunos bradājumu diapozitīvus: ir OK, spēcīgi, viss notiek! Daudzi no jaunajiem hihidēliski simetriski spoguļotajiem kadriem atgādina Reverence - Inactive Theocracy albuma māksliņu, vidi. Tumši haosa tempļi, gaiteņi, nišas un simetriskas būtnes tur visur. Pareidolia. Iztēle. Smagvakars. Horror.
Dipus pavadīja Nordvargr - Pyrrhula plate - ļoti rituāli un gaļīgi industriāli tumšs Dark/Black Ambient (kā Black Metal savā piķa melnajā sūrumiņā), kas perfekti iemiesojās dipos. Kad kadrs ar dabu, ieskanas putniņu balsis. Pārslēdzu nākamo pure Industrial kadru un visa mehāniskā elle sāk klaugt, dzelt un gārgt! Gaisma tumsu rāda. Smagvakars.

Nesūdzos! Nudien nesūdzos

Laikam jāsaņemas un jāuztaisa mini virtenīti savai palodzes mini eglītei. Atbilstošu cokolu LV tirgū nav un sūtīt no ārzemītes - baigi sālīti tādam priekam un cokols sanāk neglīti liels attiecībā pret spuldzīti, tāpēc jāuzlodē paralēla slēguma ķēdi pašam, smuki cenšoties izolēt 220V pie katras spuldzītes. Darāms, tikai mans lodāmurs ir lodāmura funkcijas imitators ar strauji krītošu temperatūru, tikko kā sāc kaut ko lodēt... Tas visu apgrūtina, bet nez - jāpacenšas moš tāpat vai arī jāaiztek uz bodi pēc jēdzīgāka lodāmura...

Šādas neona spuldzītes, kuras rada diezgan jauku šaudīgas liesmiņas efektu. Interesanta tehnoloģija - radīta speciāli tā, lai tā neona gaisma nebūtu stabila un gaisma gar liesmiņas formas elektrodiem smuki šaudītos. Saplēsta ož pēc amonjaka un melnie elektrodi ātri kļūst balti.

Ir patīkami, kaifīgi un gandarījums noplēst līdz betonam tapetes nez cik slāņos, nez cik tālus padomju laikus krājušas. Tā miklā betona smarža! Būtu baigi labā brutālisma estētika, ja vien rūpnīcā/ceļot būdu nebūtu viss betons nejauki špaktelēts un nomālēts.
Toties rīt pie tā gludumiņa skaisti salips flizelīna tapetes un būšu pietuvināts bijušās draudzenes mammas dzīvokļa remonta beigām. Garlaicīgi gan nebūs - visādi izvirzījumi, durvis, ailes u.tml. lietas priekšā. Bet nekas, tikšu smuki galā.

Skaisti būs un virtuve - jau ir!
Uztaisīju foršas LED gaismas virsmām, pievienoju to trafiņu pie tvaika nosūcēja kontroliera - slēdz gaismu tvaika nosūcējā, izgaismojas arī visas virsmas ar jaudīgu, vienmērīgu un uz silto pusi velkošu gaismu! Līdzīgi uztaisīju bijušās mājā, tikai ne tik profesionāli, jo nav noturīgāka risinājuma par pagaidu risinājumu.

Taisot ņammu, labs daudzums labas kvalitātes gaismas nekad nav par daudz - sevišķi vecākam cilvēkam.
Atstāju aiz sevis labas lietas, hehe.

https://youtu.be/NbQ0e52wH9s?si=pjmDyQMELy4ITMNo&t=404
Kādu laiciņu biju domājis - vai diez man kas tāds varētu gadīties? Pieņēmu, ka ne gluži, jo gan jau vadi savilkti +- 90 grādu šahtās un nav random brīvi pa visu mūri 1,8m augstumā - kur nu vēl ūdens un gāze - pie mums tā nebūvē! Līdz pagājušajā sestdienā, remontējot sērijdzīvokli bijušās mammai, ierāvu betona urbi vados. Pazuda apgaismojums virtuvē un viesistabā - sabojāju kādu no līnijām.

Šahta neuzvedās tā, kā domāju - tā sanāk, ka zīmē L burtu, nevis Ꞁ