Diapozitīvs

Jumprava - Pilsēta.
Stāvot plauktā, palikusi kiny un uzmetusi sīku, bet vardarbīgu kroku, kas met adatu ārā no gropes un tieši pirmajās dziesmās - abās pusēs.

Tagad jādomā, kā plates taisnot.
Ideja: jādodas pie stikliniekiem izgriezt no pabiezāka stikla ripas, starp kurām iespiest plati un nolikt šo sviestmaizīti uz terārija sildītāja. Tad sendviču iekšā putuplasta čaulā uz stundām divām, lai siltums un spiediens atrisina to pēkšņo plates kinku. Giggity!

Ir kādam stiklinieks Rīgā/to kantoris zināms?
Ir jēga šo taisnošanas tūli beidzot uztaisīt, jo nereti platēm visādi kinki nāk pa taisno no rūpnīcas.

Nē nu - šāds hobijs nav garlaicīgs ne mirkli :D

Sēžu un priecājos, cik ļoti overendžinērdoju savus paštaisītos kabelīšus.
Perfekts lodējums, pielietojot pareizos kušņus. Perfekta kontaktu izolācija ar termogumijām. Perfekta izturība, atstājot pielodētajiem vadiem kustības rezervi un slodzi liekot nest termogumijai ar līmi, kas pielīp pie vada un tā satvērēja, visam kļūstot par diezgan monolītu "plauktu". Un tad šo plauktu piespiež konektora skrūvējamais korpuss - visa mehāniskā slodze pāriet uz korpusu, nevis pielodētajiem signāla vadiņiem.
Bonusā - kustīgās daļas stiprināšana ar papildus termogumiju, kas izbāž galvu ārpus konektora elastīgās daļas - dubulta aizsardzība pret locījumiem, piemērotāka diametra panākšana no konektora perspektīvas un arī estētiskāk! Fukk jē!

Skolai būs kārtīgs 3,5mm TRS (Tip-Ring-Sleeve jeb standarta austiņu štekeris) pāreja uz XLR
Tāda izrādījās nepieciešama, lai dators dotu mono signālu uz aktīvo skandu. Mono, jo no skandas pienāk viens XLR un nav prāta darbs kompja skaņas kartē īsināt labo un kreiso kanālu. Tā vietā izmantoju tikai austiņu štekera T un S daļas, R paliekot nepievienotam un izolētam. Tā rezultātā līdz XLR aiziet tikai kreisais kanāls, bet tieši tā arī vajag!
Kompja skaņas iestatījumos uzlieku, lai dod ārā mono un beigās - caur paštaisīto kabelīti iet pareizi cepts audio signāls, kas ir pilnībā ekranēts pret traucējumiem. Skanda nedūks. Un skanēs viss audio visā krāšņumā, nevis no bildes izkritīs labējā kanālā notiekošais, kā to parasti mēdz saķepļepot bez izpratnes/aiz slinkuma/whatever.

Daaamn, that girl is tight!
Ja kas lūzīs, tad paša štekera vai ligzdas konstrukcija, nevis mans darbs.


P.S.
Visādām šādām audio vadiņu DIY vajadzībām iesaku A&T Trade Music, aka BestMusic: https://attrademusic.com/lv/
Ja vēl tur varētu Amphenol RCA štekerus nopirkt, nebūtu jāminās līdz Argus :F

Skatos PS4 virzienā un roka neceļas.
Mirušās mūsdienu spēles, kas teju visas bāzētas Unreal Engine un tāpēc izskatās vienādi, spēlējas vienādi, gļuko vienādi. Nogurums no tā jau, eBāls un zaeBāls. Radošais bankrots, necieņa, ekspluatācija un otstojs... PS5 nemaz negribas - nav iemesla man tiekties pēc šādām spēlēm, pēc šāda videospēļu tirgus produkta. Nav iemesls gribēt arī PlayStation 6, kas noteikti ies vēl soli tālāk šajā neprāta virzienā.
Lietas mainās, progresīvi degradējas, ekspluatē geimeri, iznieko viņa laiku. Mikrotransakciju vēzis, ekonomika spēlēs, nepabeigti produkti, pirmās dienas ielāpi un tā tālāk. To visu WEB-enabled bulšitu man nevajag.

Ieslēdzu PS3 un parauj jūtiņas.
Manā konsolē ir cilvēku profili, ar kuriem attiecību īsti vairs nav. Saldsērigi, interesanti. Dzīve tāda.
Pagājis jau gana ilgs laiks, lai vairums PS3 spēļu būtu aizmirstas un pelnījušas atkārtotu spēlēšanu. Tāpēc ielieku Tomb Raider HD triloģijas disku un palaižu tās pirmo daļu "Legend" un negaidīti jūtu masīvu svaiga gaisa pieplūdumu. Kāds atvēra logu, vai?
Spēlēju, baudu un jūtu - nulle modernā bulšita! Nekāda visa tā aiz rociņas vadāšana kā rītārdu bērnudārza grupiņā. Nekāda lieka un nogurdinoša laika tērēšana pa nodrāztām atvērtajām pasaulēm ar pilnīgi liekiem saidkvestiem un tamlīdzīgu sūdu, kas noēd stāstu, noēd ritmu, noēd jēgu. Tā vietā - spilgti jūtams tvirts saturs, progresija un diemžēl jau aizmirstais aspekts - spēle tevi ciena. Un tematika foršā - Mezoamerikas civilizācijas :)
Ciena un uzticas, ka tiksi galā ar puzlēm, ka atradīsi, kur jāiet tālāk, ka viss būs ok bez palīgritenīšiem. Nevis notašķī visu spēles vidi ar dzelteno krāsu, uzbāžas ar misijas mērķa atgādinājumu po-pupiem, uzliek resnu bultiņu, kas visu laiku rāda, kurp uz katra soļa iet kā totālam daunim. Nevis iestrādā režīmus, kas vizuāli tev visu spēlē atrodamo ar zelta karotīti ieliek tev ānī. Tā vietā - kolosāla atmosfēra, vides dažādība, repsekts un kaifs. Bet nu, nav gluži 100% PS3 nopelns. Legend nāk no vecākas paaudzes. Legend ir no laika, kurā geiminga politikas nebija izdrātētas. No laika, kurā bija pavisam cita pieeja, citi tirgus darbības principi. No laika, kad diskos bija pilns un pabeigts produkts.

Tas ir PlayStation 2 spēles HD ports.
Tāpēc to cieņu un svaigumu jūt izteikti. Spēle tiek pilnībā lasīta no diska un nulle online bulšita. Tā vietā - pabeigta un noslīpēta spēle, totāla neatkarība no interneta, totāls kaifs dzirdēt jau piemirsto lāzera mehānisma kustības skaņu - mehāniskā simfonija... No jaunajām paaudzēm paņemts tikai labais/pieņemamais - uzlabota gaisma, papildināts ar trofejām/ačīvmentiem.
Rīt ar RGB SCART pieslēgšu PS3 pie Trinitron CRT un kineskopa ekrāns iepūtīs dzīvību šajā vecajā, bet uzfrišinātajā spēlē, kas tika radīta tieši šajai kineskopa tehnoloģijai. Ja modernā OLED ekrānā PS2 tekstūras ir plakanās un izsmērētas, tad CRT tās rādīs dzīvas un trīsdimensionālas. Spēle būs savās mājās un man būs 100% kaifs, nevis 80% tieši tekstūru smēres un kustības šmiglas/raustīšanās dēļ. Jācer vien, ka HD portā nebūs sačakarēta oriģinālā 4:3 būšana.
Ja būs sačakarēta, tad notiek interesanta lieta - iemesls papildināt savu PS2 kolekciju ar Tomb Raider: Legend un Anniversary (pirmās daļas uzfrišinājums)! Otrā pleisīša spēles nav pirktas gadus 20 un droši vien tām nācis klāt "retro nodoklis", hehe.


P.S.
Vajadzētu nopirkt jaunu PS3 DualShock 3 pulti. Ja ne jaunu, tad vismaz pašam pārlodēt analogos stikus - manāms krietns nolietojums, kas rada liekas problēmas.
Norāde Zivij un Robinam: ieraksts 100% tapis no mobilā, dodoties pie miega.

EDIT un P.P.S.
Pulti izjaucu, karbona konektorus notīrīju un visas iekšas attīrīju arī no dekādi krātā kultūrslāņa! Tad izskaloju potenciometrus ar izopropilspirtu un tā visa rezultātā Stick Drift problēma ir ja ne atrisināta, tad būtiski samazināta! Līdz līmenim, kad Lara vairs strauji neapgriežas par 180°, kad atlaiž stiku! Un arī pārējās pogas spiežas tagad daudz patīkamāk. Fukkk jē!
Man esot retais pults modelis - stiki ir ieklipsēti rāmī un komutācija izpildīta ar karbona konektoriem. Kaut kad mainot stikus, man nebūs pat nekas jālodē - Sony engineerding un pults glābta par velti - DIY spēks!
Esmu pelnījis CRT geimingu ar kolu, kafiju un vafeļu torti Moka! Un spēles daudzkanālu skaņa ar Dali 109 priekšējām skandām rībinās kārtīgi, kad visapkārt kapenes bruks, lamatas dārdēs un neradījumi šaus manā virzienā! Mmmm-hmmm!

Absolūti KRISTISKS un kolosāls materiāls, lai iepazītos ar to, ko telpa nodara skaņai un ar kuru vietu sākt to risināt, lai mēs dzirdētu mūziku, nevis telpu.

Ievieš skaidrību, iepazīstina ar instrumentiem, fiziku un to, ko ir iespējams izdarīt un, ko nav. Konteksts tur par ierakstu studijām, bet tas pats ir spēkā arī jebkurā klausīšanās/dzīvojamajā telpā.

Tikai tad, kad ir pielecis šeit apskatītais, ir jēga sākt spēlēties ar skaļruņu un klausīšanās vietas pozīciju. Tikai pēc šo parametru optimizācijas ir jēga pieķerties akustikas labošanai.

https://www.youtube.com/watch?v=i2WR4ZwC3lI

Attiecīgi tagad pavisam skaidrs tapis ir rīcības plāns :)

Par muzonu šeit runāts daudz, par tā radīšanas aizkadriem no ieinteresēta klausītāja perspektīvas - arī jau parunāts un izteikta vilšanās par mūsdienu audio miksēšanas praksēm.
Par audio tehniku - esmu vien bišķiņ parunājis, bet nesirgstu ar gear faggotry, tāpēc šie simptomi man dabiski nepiemīt.

Bet akustika?
Par to nav runāts. Tā ir mega svarīga. Tev telpā var būt izcila tehnika, bet, ja stāvviļņi to visu sakropļo - tu esi samaksājis par smukām un praktiskām dekorācijām, kuras tavā telpā nemaz nedabū spīdēt.
Vakar, piemēram, skatījos Blade Runner 2049 un dvēsele sažņaudzās, dzirdot, kā manā telpā izpaužas dziļš bass - daļa tiek nenormāli būstota (skaņas viļņi summējas), bet daļa - pazūd pavisam (skaņas viļņi kancelējas). Līdz ar ko viss basa gals man dabā ir viens liels leprozorijs, fuj. Nevis skaļruņu vaina - Dali 109 ir zvērs!!! Bet gan telpas vaina - atstarojumi ir tieši dzirdamajā spektrā, skarbi.

Nolaižas rokas, viss slikti - milzu bass traucē dzīvot, bet pāris hercus tālāk - nav dzirdams un atkal traucē dzīvot. Un tā viss zāģējas, būstojas un zāģējas. Neģeld. Vajag kaut ko pasākt ar akustiku, nevis dzenāt iebūvēto ekvalaizeri resīverī vai pirkt EQ kastītes, kas sēdētu starp skaņas devēju un skandām. Nepatīk tā ideja pati par sevi ņemt un graizīt skandu dabisko skaņu. Nepatīk ideja nodarboties ar gear faggotry. Problēmai, tātad, jāpieiet no pareizās puses: akustika.

Pārvākšanās no mājas uz dzīvoklīti - dzīve tāda. Tagad dzīvoju dzīvoklītī, kurā dzīvojamā telpa ir ~3.8 x 4.5 x 2.8m. Ar šiem cietajiem parametriem nāksies nu strādāt.

( Iesākumā bija Logoss )

Njā, nebūs viegli to padomju diaprojektoru noregulēt, ņemot vērā, ka elementu montāžas plāksne ir out-of spec vislabākajās PSRS tradīcijās.
Noregulēju pēc bīdmēra, bet kadrs dabā kļuva mazāk paralēls optikai... Šobrīd fokuss peld pa XZ asīm: no sākuma fokusā kreisā attēla puse, tad labā - kā filmās var redzēt fokusa pārvietošanos kadrā - značit dips nestāv paralēli optikai, značit atskaites punkts, pēc kura vakar kalibrēju, ir totāli šķībs... Uz jancīgās montāžas plāksnes īsti taisnā līnijā laikam nevarēs dabūt avotu > dipu > optiku. lalala

Nu, neko - ja pēc bīdmēra nesanāca, tad sanāks gan jau optiski: vakarā regulēšu dzīvā projekcijā līdz viss kadrs būs max fokusā. Uzdevums nav vienkāršākais, ņemot vērā ~50x palielinājumu, kas izceļ katru neprecizitāti un regulācija ir stipri kā ar lielgabalu pa zvirbuļiem, nevis pa mikroniem kā man vajadzētu. Visādi citādi - aparāts rūc labi, uzvedas labi, trafiņš nekarst un visas funkcijas notiek. Prieks par jeņķu objektīvu - otra optika, kuru pirku uz čuju, ka varēs no tās lieko Shift mehānismu atdalīt un iegūto galveno daļu iedabūt projektora korpusā.
D.O Industries Golden Navitar KC 50mm f/2.8 zīmē bik mazāku un telpas izmēram piemērotāku, gaišāku un bik tvirtāku attēlu neitrālākā tonī par manu veco vācieti Meridian PC 45mm f/2.8 MC, kuru arī izlobīju no perspektīvas koriģēšanas mehānisma. Meridiānis attēlu diezgan ievērojami uzsilda un vietām detaļas zīmē biiik precīzāk - savs raksturs. Fakts gan viens - abi ir krietni objektīvi standarta latvieša dzīvojamajai telpai. Abi uzzīmēs daudz krietnāku attēlu par komplektēto optiku, piepildīs telpu ar nepārspējamas kvalitātes analogo fotogrāfiju.

8k bez pikseļiem pat ar Пеленг-500АФ - galvenais ir laba optika. ( ... fočēt tālāk ... )

Man patīk strādāt ar filmu, jo tā ir taktīla, stimulē visas maņas!

Actiņas: smuki iepakota filmiņa, apdruka, estētika.
Deguntiņš: izņemot filmiņu no bundžiņas, tā mēdz smaržot - it sevišķi krāsu filmiņas. Šaujot diapozitīvus, svēts ir rituāls atraut filmas bundžiņu un nekavējoties ieraut tās smaržu nāsīs, kaifa izteiksmē noelšoties. Mmmm, beznarkotiku dopamīns!
Taustīte: pats par sevi saprotams - tu gaismjutīgo materiālu turi savās rociņās. Rociņās ir filmiņa, nevis vieninieciņu vai nullīšu solījums. Tur ir sudrabs emulsijā, uzklāts uz plānas plastmasas lentas.
Austiņas: filmiņas tīšana kamerā ir dzirdama, griežas zobratiņi, tikšķ mehānismi - prieks klausīties manuālas kameras darbībā ir aptuveni tāds pats, kā pielikt ausi pie mehāniskā rokas pulksteņa.
Garšiņa: eu, to gan labāk nē! Taču kāds dzēriens procesa pavadīšanai - ko ne?!

Man patīk strādāt ar filmu, jo visu raksturo mans darbs un prasmes attiecīgajā brīdī.

Neviens pats algorims manas kļūdas nelabo. Neviens pats algoritms man nepiezīmē neko lieku vai nezaudē ko būtisku faila izmēra dēļ. Manu rociņu neviens netur, neviens mani nestabilizē. Neviens attēla apstrādes kods nezaudē toņu bagātību, neķēpā ciet mikrodetaļas, nepataisa lietas un tekstūras par plastmasu. Nevienas koda instrukcijas manas bildes nepadara plakanas, pielietojot HDR bez jēgas un poņas, piemēram. Kontrastu kontrolēju es ar attiecīgā materiāla un tā ķīmiskās apstrādes izvēli. Kontrasts - kompozīcijas elements. Mākslinieciska izvēle. Klusums mūzikā. Visur nav jābūt HDR, visu nav jāredz un visu nav jādzird. Kompozīcija virza uzmanību.
Ir laba sajūta paskatīties pa logu un nodomāt: Hmm, izskatās pēc f/4 un 1/250s ar ISO 125 filmiņu. Tad paņemu fočiku, ieslēdzu eksponometru un trāpīts perfekti - ar visu sniegotās ainavas ekspozīcijas +1 stopa kompensāciju, lai galā sniegs izskatītos balts, nevis pelēks, jo eksponometrs visu mērīto definē par vidējo pelēko toni - tavs uzdevums ir zināt un saprast, kā izvietot toņus kadrā no ekspozīcijas viedokļa vien: fragmas atvērumu izvēlos es, ņemot vērā lēcas īpašības un iecerēto attēlu; slēdža ātrumu arī izvēlos es - gana ātru, lai roktrīce un subjekta kustība neizpludinātu kadru vai tieši otrādi - lai izpludinātu, ja esmu tā iecerējis. Filmiņu izvēlos es - balstoties uz vizualizēto gala rezultātu un iemīlēto attēla izskatu. Fočēju es, nevis instruments - visos posmos. ( ... tālāk ... )