Diapozitīvs - Lai dzīvo diaprojektors II

Vakar nolēmu uzmest aci saviem dipiem. Bieži to nedaru, pārsvarā aparāts tiek lietots draugu lokā, nevis strikti solo. Man sen radās aizdomas, ka Ektachrome E100 ir ļoti švaka diafilmiņa un to vajadzēja verificēt, čekojot vecos ar dažādām Fujifilm diafilmiņām fočētos kadrus. Izvēlējos kastīti "Bradātāji" - tajos 60 kadros redzami mani draugi, mīļcilvēki un arī nedraudzībā un atsvešinātībā pārgājušie. Tur daudz redz cilvēciņa, ar kuru dalījos savā dzīvē veselus gadus 13, bet vairs ne. 2 gadiņus jau vairs ne un beidzot nav sāpīgi uz to skaisto un labi fočēto cilvēciņu paskatīties - sāpju vietā seju dekorē kopdzīvi novērtējošs smaids, kura kaktiņos samanāma dzīves skola, secinājumi un pateicība.

Un tad pamanu, ka projektora gaismas kūlī redzamas sīkas daļiņas. Hmm, kaut kādu putekli izsitu no kāda pirmsvēsturiska pakša? Hmmmm. Pamēģinu ieslēgt halogēnspuldzi jaudīgajā režīmā - slēdzu un nekas nenotiek. Opā, tad jau tie nebūs putekļi, bet gan dūmi?! Kas tad nu lēcies, elektronikas daļai simts gadus neeesmu pieskāries!? Bet nu, redzams, ka pasākums nav tīrs - slēdzu ārā, ņemu vāku nost. Ieslēdzu projektoru un pētu, kas par lietu. Jūtama patīkama veco trafiņu saldenā smarža un tas mazliet kūp - sāk svilt sekundārā tinuma vadiņa izolācija - ja tā pārdeg, rodas īssavienojums un trafiņu var izmest potenciāli kopā ar komponentēm, kas no tā barojās.
Izvelku no kabatas CAT S62 Pro, ieslēdzu pārmaiņas pēc telefonā noderīgu kameru - termālo. Veicu mērījumu un esmu uz dirsas: sekunžu laikā viens no trafiņa sekundārajiem tinumiem sasniedz 120 grādu temperatūru un turpina kāpt - fiksi slēdzu ārā un challenge accepted: izjaukt un secināt, vai nav kas acīmredzams lēcies. Lai gan elektronikā esmu zābaks, īssavienojumu gan jau manīšu tīri pēc kādas komponentes temperatūras straujas celšanās.

Izjaucu aparātu un potenciālais grēkāzis atrasts: reiz palūdzu paziņai īstenot manu ideju: aizstāt projektora autofokusa mehānismu ar augstas precizitātes manuālu fokusēšanu, pielietojot 2. pleisīša pults analogā stika risinājumu gluži kā spēlītēs - maza kustības amplitūda kustina fokusēšanu lēni, bet kloķis līdz galam jeb liela amplitūda - ātri. Tādējādi var nodarboties ar mikroskopiska līmeņa fokusa perversijām, nav jāpaļaujas uz garām šaujošu autofokusu. Arī kadru pārslēgšanu palūdzu uztaisīt tā, lai varētu ar stika ieklikšķināšanu pārslēgties. Ērti, patīkami, paldies cilvēkam - viņš pielāgoja shēmu, es tālāk savilku vadiņus līdz pultij, kā nu man vajag.
Lūk - problēma: cilvēks lodējumus izolējis ar izolācijas lentu. Tā darīt nevajag - sevišķi, ja lieta pakļauta paaugstinātai temperatūrai, kas līmīti atlaidina un lenta - lec nost. Gadu gaitā nolekusi pavisam nost un plikais vadiņš atradis nesankcionētu kontaktu, gandrīz nosvilināja projektoru vai pat ko vairāk, ja tas sāktu pašaizdegties.
Tad nu - paņēmu termocaurulītes, nomainīju salentoto un notestēju: vairs nekarst, turas stabila ~50 grādu temperatūra. Lieliski, super, malacītis - atkal projektors glābts! Bet - ar to viss nebeidzas. Pieredzē un poņā lēnām rūdītā acs pamana virkni izregulētu daļu, kas skaidro vēsturiski dīvaino kadru centrējumu un paralelitāti korpusam. Izregulēts šis un tas, un ķēdē - viss pārējais. Elektronika sakārtota, būs jākārto optiskā ass - sākot no avota, turpinot ar diapozitīva pozicionēšanu gaismas avotā, turpinot ar objektīva paralēlumu diapozitīvam, lai nodrošinātu attēla asumu no stūra līdz stūrim. Lūk - ar šo tad man jātiek galā, challenge accepted. Gribētos to darīt šodien, bet saistības pret citiem cilvēkiem jāgodā, lai arī kādas zobusāpes* un pārmetumus manā virzienā tas nesagādātu.


__________________
*spiež strādāt nogalēs un tad brīnās, ka pasākums ievelkas 8. mēnesī. Un tad man pārmet, ka es netieku uz ķipa sarunāto nogali, lai gan atļaušos atņemt tiesības braukt man virsū: es atvaļinājumu un svētkus tavā remontējamā dzīvoklī pavadīju, nobimbājies par savu vientulību. Dzīvoklī, kurā ar tavu meitu ne viena vien jauka diena pavadīta. Dzīvoklī, kurā es līmēju tapetes uz sarežģīta reljefa, kamēr jūs taisāties braukt uz Siguldu svinēt ģimeniskos Ziemassvētkus - svētkus, kuri man iet secen, jo nav ne savas, ne mani radījušās ģimenes. Ir tikai dzīvoklis, kas atgādina tavu meitu un to, kā pērn braucām visi kopā. Bet tagad es nebraucu, pantiņus neskaitīšu - mana vieta tagad ir citur, "Patīkamus svētkus!", noteicu un paliku lipināt tapetes, kamēr emo pasaule neizturēja. Turklāt - nekas dzelžaini uz konkrēto nogali netika norunāts - bija runa, ka varbūt šajā, varbūt nākamajā. Bet nē, ķipa sarunājusi jūtas un dirš, prasa saskaitīt darbu un norēķināties, lai meklētu kādu citu meistaru, kas ātri izpildīs remontu. Paņēma un iepļūtīja dvēselē. Un zinu, ka ne ļauni domāts, ka prosta asa, steidzīga, nepārdomāta frustrācija. Bet kož jau tāpat un vai man atvainosies? Protams, ka ne? Kurš tad bez manis vēl prot atvainoties šodien?
Cits remontēs daudz ātrāk, ja? Kādā diez veidā, ņemot vērā, ka darbam dod tikai nogales? C'mon, Maija - saņemies! Vai tik pašas problēma nebūs tajā, ka darba dienās nevari un tad pati savas nevarēšanas priekšā psiho par lēno progresu un beidz manus nervus nost. It kā es garantēti varētu visas nogales 8 mēnešu garumā veltīt jobanam kosmētiskajam remontam pēc sava pilna laika darba. Cilvēki, ehh - kad sāksiet bļa domāt, kādu rīcību veicat? Man ir sava dzīve - tev bļa sava. Dod strādāt vai gaidi. Ja esi darbaholiķe, tad citi tādi nav un prasīt darbaholismu un tādu pat "rīcībspēju" kā pašai - prosta otstojs.
Tad nu, nāksies projektoru saremontēt rīt, bet šodien - ar zobusāpēm turpināt pisināt to padomju dzīvokli. Man par to maksā un uzbraucienu par principā pašas vainu - to varu censties ignorēt un vienkārši strādāt, lai gan tas tika adresēts man, lai gan bieži prasu, vai darba dienas vakarā nevaru turpināt - uzreiz pēc sava pastāvīgā darba. Nevar. Ja nevari, tad nedirs manā virzienā, ibio?! Kā man šis viss ir jau piegriezies!

Šie ir tie brīži, kad pastiprināti prasās apsisties ar tabakas bagātinātu kaņepi un izskalot galvu ar kādu 12% Stautu, lai nomainās aina visā tās pilnībā, lai var apbrīnojamā ātrumā nolikt sāpi klusākā plauktā un sākt strādāt, nevis emo cilpas un mezglus šķetināt, ārdīties par netaisnību uz darba kvalitātes rēķina. Ārdīties var vēlāk, ja pēc kaņepes čila vēl aktuāli to darīt.
Ehh, labprāt tieši šobrīd apsistos - pirms esmu tajā dzīvoklī. Bet nu - šī impulsa neapmierināšana ir tas mehānisms, kas strādā pret atkarībām. Viegli nav - sažņaudz dūri un pis visam cauri, kļūsti tāds pats kā citi - nejūtīgi lopi - un viss būs ok!
Bez narkotikām to visu acumirklī varētu labot ar atvainošanos. Bet es brīnīšos, ja pieaudzis cilvēks man atvainosies par pašas sapisto putru. Viņai ir vienmēr taisnība. Skolotāju iluzorais lāsts. Viņa maksā. Viņa diktē noteikumus - es tos izspēlēšu līdz galam pēc savas labākās apziņas un prasmēm, un nākamreiz diez vai atsaukšos uz līdzīgu lūgumu palīdzēt. To skaitā par datoriem, jo kaut kā zajebala. Varēsi pati durt uz servisiem. Un maksāt. Un gaidīt nesalīdzināmi ilgāk.

Jutīgu, dzīves klapētu pabērnu problēma - vieglprātīga netaisnība un roka sniedzas pēc narkotikas. Ir atvieglojums - acumirklīgs. Jo vairāk šādi jāatvieglojas, jo stiprāka atkarība. Jo vairāk pidarasu apkārt (dīzeļdzinēju automašīnās resnējošie, navigējot sīkajo Rīgu - piemēram), jo vairāk jālieto. Jo vairāk ekonomiska un sociāla netaisnība aiz loga, jo vairāk jālieto. Centies izvēdināt dzīvokli, bet tas sāk ost pēc dīzeļa - jālieto...
Kā gan citādi īstermiņā? Tik apsisties un apsisties, un pist prom ātrāk no tik piedirstā un smakojošā zoodārza - pilsētas. Ārpus pilsētas viegli uzdirst arī visām pandēmijām - tās ikdienu neskar, manu brīvību neierobežo, ne ar vienu pašu ērmu nav jāstrīdas par aizdomīgi ātri uzceptām vakcīnām pret jaunu pandēmiju u.tml. sūdiem - dzīve rit citādi, ir citas - naturālākas problēmas, kas piesātina tavu ikdienu un apskaidro.

Ja tu man spied vakcinēties kolektīvās veselības vārdā, es pieprasu beigt ekspluatēt dīzeļus tieši šī paša argumenta vārdā. Ar visām nozīmītēm un piespraudītēm, lūdzu! Kamēr dīzeļus neierobežo, tev gar manu veselību/dzīvību un personu ir precīzi nulle daļas. Ja šķiet, ka ir daļa kaut kāda - var dabūt pa seju visai sirsnīgi un ātri. Tieši tik vienkārši. Turklāt - dīzelis gandē veselību visiem pilsētā un visu laiku - ikdienā. Tas ir prioritārāks jautājums par pandēmijām. Turklāt - pat bizness necieš, dīzeļdzinēja ražotājs turpina ražot pārējos dzinēja tipus gluži tāpat, kā to dara šodien. Uztaisīja te piesārņojuma sērgu, jo ražotājs idiotiem (tev un valdībām) spēja iestāstīt, ka dīzeļdegviela sadeg tīrāk. Lohatrons 3000.

Piecgades plāns - papūt Rīgā, pabeigt nomaksāt savu studiju parādu un tad pievērsties nekustamā īpašuma iegādes lietiņai pilsētas pievārtē kaut kur - tur, kur mani ikdienā netracina pidarasi mašīnās un tur, kur apkārt ir vairāk meža lopiņš, nevis īblis ar kūpošu cigareti uz jau tā smirdošās ielas. Tur, kur, atverot logu, mana gaisa kvalitāte nepasliktinās, bet ievērojami uzlabojas un smaržo lieliski. Tur, kur istabas pieput daudz, daudz lēnāk, jo pa logu nāk tīrs gaiss, nevis melnais pilsētas vēzis no dīzeļdzinēju ģenerētajām daļiņām un kaitīgajiem slāpekļa savienojumiem. Es mīlēju pilsētu - tagad ciest nevaru un kovidnieks tur ir ieviesis krietnu pretīguma grādu pret pilsētu, pārvērtis cilvēku domāšanu, padarījis tos iedomīgākus un aplamākus. Tā parmaiņa ir taustāma un bez tā liekā stresa ikdienā var iztikt.