A Nightmare on Elm Street (1984, Wes Craven)

« previous entry | next entry »
Aug. 13th, 2009 | 10:00
Skan: Spektr - Post Fatalism

Vai tas ir tikai slikts sapnis vai nakts murgi, vai arī paranormāls sapnis? Varbūt psihiskas slimības veicinātas ilūzijas vai "vienkārši" - pārdabisks un gandrīz nemateriāls ļaunums Fredija veidolā, kurš pie miesas un spēka tiek tikai ar cilvēku murgu palīdzību, kuri viņu baro ar savām bailēm tieši kā Lietuvēnu!?
Es spiestu uz pēdējo versiju, apvienojot to ar līdz filmas radīšanai un mūsdienām zināmo par tādu cilvēka miega paškontroles spēju kā Lucid Dreaming jebšu apzinātā sapņošana, jeb kontrolētie sapņi. Taču šeit kontroli dala gan Fredijs, gan sapņotāji, pamīšus apmainoties ar kontroles paketi.
Jāsaka, ka filma ir kvalitatīva ASV parauga Horror/Fantasy filma, kura paņem gan ar savu sapņu pasaules, gan ar "realitātes" stāstiem, kuri savijas. Realitāti lieku pēdiņās, jo iekš apzinātās sapņošanas cilvēks var neapzināties savu nomodā esamību un, ja neveic tā saukto reality check, viņš var pastrādāt dažādas muļķības, piemēram, iziet pa logu, pa savu virtuālo taciņu, ceļā uz, teiksim, pamestu budistu templi, realitātē nonākot uz asfalta saplēstā, asiņainā veidolā. Un ne tikai šis stāsts ir skaists. Patiesību sakot, kino veidolā tas ir daudz skaistāks, - veidotāji ir lieliski piepratuši savu arodu un no filmas 1984. gada tiek izstarots vecums. Nevis tas, kuru daudzi mūsdienu Homo Sapiens - "Sapiens" nīst un nespēj baudīt, apvainojot novecojušos specefektus, bet tas, kurš rada filmas atmosfēru! Filmā ir iestrādāta ne tikai astoņdesmito gadu šausmu filmu radīšanas tehnika, bet arī kas netveramāks: astoņdesmito mūzikas Ambientizētie paterni, dekādei raksturīgās spēles ar gaismām un kopējo filmas settingu - vientuļas savrupmājas un mistiskās šausmas. Astoņdesmito sajūta ir viens no filmas elementiem.
Un tieši šausmu elementi ir tie, kuri priecē visvairāk, apvienojot gan sirreālismu, gan Fantasy, gan gore, gan drāmu, šādi radot pietiekamu attaisnojumu tam, ka šī filma dzemdēja tik daudz viduvējas filmas aiz sevis, kurās smalkais, brutālais, taču tik trauslais Fredijs ir novests pie kapitāla analrape staba, kuram garām iet teju jebkurš režisors, kuram nav slinkums izdrāzt visnotaļ glīto filmas pasauli un ideju, ietērpjot savu ejakulāciju tipiska slašera čaulā.
Turpretim 1984. gada oriģināls ir labs amerikāņu Supernatural Horror kino paraugs gandrīz it visās jomās (fail: bēgšana arī šeit izskatās pēc pastaigas parkā - nesteidzīgi soļi un rociņas pa gaisu, uz riņķi). Tātad, filmā ir gan sirreālisms, gan pārdabiskais, gan gore, gan drāma - tīri cieta formula, kuru līdz galam stiprina mana patika taisni pret daudzšķautņainu, eleganti kopā saliktu kino. Tieši šādu Horror atzīstu par visiedarbīgāko esam, jo pašu šausmu saknē ir bailes no nezināmā.
Vēl viens subjektīvs plusiņš filmai ir rajā, ka protagoniste ir līdzīga manai dāmai, khem : D

8/10, kur 7 nopelna stāsts un ideja, bet balli pieliek tīri šie estētiski un sasodīti kvalitatīvi radītie Fantasy + Horror elementi, kuri tikpat labi varēja būt taisīti vakar. Filma ir tieši tik kvalitatīva, lai man rastos vēlme vēl pēc šīs dekādes vai šī režisora darbiem, vai, iespējams, pēc visām Fredija Krūgera inkarnācijām, jo šis Craven radītais nakts stalkera tēls ir gana spēcīgs, lai radītu interesi, ko arī šie n-tie sīkveli, tajā skaitā tie muļķīgie ar "Vs" nosaukumā, ir pierādījuši.
 

Pilns sakāmais | Komentēt | Add to Memories


Comments {1}

Ivo

Horrorrz

from: [info]disfigurator
date: Aug. 17th, 2009 - 10:52
Pilns sakāmais

Skatījos vēlreiz A Nightmare On Elm Street, šoreiz kopā ar Lieni - viņa ir ļoti līdzīga filmas protagonistei. Taču ne par to ir stāsts - baudot vēlreiz šo gardo sirreālismu Lucid dreaming tematikā (otru reizi skatoties, šķita vismaz par 1 balli garšīgāka), burtiski 10 cm attālumā no sevis, tumsā pamanīju pavisam skaidru kustību - iztrūkos un nu jau pa dīvānu gāja pelīte - skrēju ieslēgt gaismu, lai konstatētu vai tā tiešām bija pele vai arī man smagi rādās, turklāt filmas gaumē.
Pelīte jau bija prom, atstājot mani ar sajūsmu un bailēm, kā arī ar neskartu maizīti blakus. Sajūsma par drošo savvaļas pelīti (man patiktu, ja šīs nāktu ēst ar mani kopā vai vismaz ēstu no rokas un ja tādējādi viņām nebūtu jāmedī naktī); bailes tamdēļ, ka uz ekrānu vērotā šausmu filma ielauzās realitātē, lol

Cepums pelei un filmai

Atbildēt