Sūrreālisms

Trīs dažādu Āzijas valstu trīs dažādu režisoru sniegtais ieskats Āzijas Horror kino lauciņā. Pirmā relīze bija izdevusies un par ļoti izdevušos to padarīja Takashi Miike filma Box. Pirmās relīzes kvalitātes, koncepta un tīrā "fun" faktora mudināts, iegādājos šo arī. Trīs tematiski vienoti, taču bezgala atšķirīgi un labi šausmu kino darbi. Tad nu:

Memories (Ji-woon Kim, Dienvidkoreja; 8,5)
Lakoniskai un spēcīgai īsfilmai līdzīgs mākslas darbs, kurā aplūkota pēcnāves esība - interaktivitāte ar dzīvo un jauniegūtā statusa apgūšana, piemēram. Bez tam filmā ir glītas urbānās metropoles ainavas, kā arī pamestu vietu ainavas, kuras kombinētas ar creepy atmosfēru un gandrīz Lustmord kvalitātes Ambient skaņu celiņu. Papildus šim skaistumam ir pielietota no Arfon Aramatsky aizgūtā Hip-hop montāža, kura pamanās radīt nevienu vien izcilu atmosfēras un šausmu mirkli. Īss gabals, kurš aplūko ikdienišķu cilvēku dzīves stadiju un satur sevī arī pārsteigumelementus un gana daudz haotiskā, lai radītu pietiekami daudz vielas pārdomām, kuru dēļ filmu skatīties vēlreiz, atšķetinot Āzijas simbolismu un pasviestos stāsta elementus. Uzmanību: satur elegantus un inovatīvus Horror elementus! 8/10

The Wheel (Nonzee Nimibutr, Honkonga; 6,5)
Interesants ieskats kādā Āzijas reliģijā/kultūrā (kuru veido budisms + Voodoo un Indijai līdzīgi elementi; neatkarīgi no tā, vai fikcija vai pastāvoša reliģija). No sākuma šķiet, ka būs lieliska filma idejas dēļ (nedaudz atgādina Dolls), taču filmā ir vāji izpildīti brīži un klišejas, kuri atņem garšu. Taču tas nemazina prieku baudīt leļļu teātra saistību ar dzīvi, kā arī leļļu saistību ar tēliem. Tas nemazina prieku priecāties par Forbidden Siren un Fatal Frame līdzīgo atmosfēru un mūziku.Gabals ir gana labs, lai izraisītu interesi par Taizemes šausmu kino, neskatoties uz to, ka šīs filmas saturs vilka uz amerikānismu pusi.

Going Home (Peter Chan, Taizeme; 7,5)
Otrā interesantākā filma iekš šīs trijotnes. Arīdzan par nāvi un to, kā tā ietekmē pasauli sev apkārt, sevišķi aizgājējus mīlošos. Šajā darbā, tāpat kā pirmajā, kā tēls figurē glīta urbānā dekadence un savādi tukšā metropole. Arīdzan šausmas šeit tiek radītas gandrīz no nekā, kas ir interesanti. Figurē mums te tik ļoti tīkamais Āzijas Horror, taču klātesoša ir arī ļoti spēcīga drāmas deva. Filma, kura visu laiku uzdod jautājumus par to, kas īsti ar mirēju ir noticis un vai šis tēls vispār ir mirējs?


Kopumā: garda un advancēta trijotne, kuru mierīgi var vērtēt uz 8, kas ir vērtējums viennozīmīgai relīzes iegādei vai cita veida iegūšanai.

Gandrīz 150 Latvijas un ārvalstu mākslinieki pulcējas Rīgā un veic pēdējos sagatavošanas darbus, lai jau pēc 2 dienām, sestdien 12. septembrī intriģētu, izklaidētu, priecētu un uzrunātu Rīgas iedzīvotājus un viesus ikgadējā mūsdienu kultūras forumā “Baltā nakts 2009”.

Apmeklētās figņas: instalācijas Maskavas ielā 12; Brīvdabas kino Vērmanes dārzā; Ambient performance Anglikāņu baznīcā un ugunsšovs Bastejkalnā.

KIM? Mākslas un kino nakts
Spīķeros ierīkotas dažādas kino projekcijas un pagalmā pirts uz paaugstinājuma, ar caurspīdīgām sienām un kailķermeņiem iekšā. Izņemot pašu instalācijas struktūru, neredzu tur kultūru, bet lai nu paliek. Kultūru ieraugu, uzmetot aci uz Future Shorts un lomogrāfijas izstādi, iemetot acis abstraktā 3D pasaulē, kā arī nedaudz iekš Meta-kafe – kultūras palieku paziņojumu un skatuves veidā. Tā kā laika maz un viss interesējošais saspiests diezgan lielā koncentrācijām, devāmies uz Vērmanes dārzu.

Brīvdabas kino Vērmaņdārzā – „Balle”
Uzmetu aci tur rādītai filmai un nodomāju – meh, nevēlos redzēt filmu, kurā visu laiku seniori dejo. Dancing blows. Dodos atpakaļ pie strūklakas un redzu visapkārt esošus cilvēkus pastiprinātā alkohola reibumā. Kultūra? Garlaikojamies uz soliņa un domāju – arī mana kompānija neprot bez alkohola – vairāki ir uzņēmuši uz krūts līdzpaņemto „koliņu” un tas mazliet traucē komunikāciju un ir kaitinoši. Lai nu kā, novelkam laiku, dabūjam Paulig bezmaksas kafiju (garšoja pēc PVC kanalizācijas caurulēm) un devāmies uz Anglikāņu baznīcu. Tur gan kļūst nedaudz cerīgāk. ( Trokšņa evaņģēlijs )

Šāds iedalījums noteikti, ka ir tendēts uz aplamību pusi un aplamības rodas leņķī, no kura skatās uz šo ļoti cienījamo mūzikas žanru. Ja skatāmies iz tāda cilvēka pozīcijām, kurš nezina vairāk par radio repertuāru - baiss būs pat Karl Sanders, Robert Rich un Arcana. Bet, ja esam iekš šī mūzikas žanra, cienām tā atvēsinošo, baiso un izolējošo dabu, Lustmord un citi spēcīgi Dark Ambient mūziķi ir labs audiospilvens pirms gulētiešanas. Lai nu kā - pagaidām esmu uzdūries šādām Dark Ambient bandām, kuras atzīstu par baisām esam:

- Enemite - Ķīniešu Dark Ambient - ceļojums tumšās Āzijas skaņās;
- Amaka Hahina - nepieradināti, netīri un tumši;
- Karjalan Sissit - Martial/Death Industrial/Dark Ambient/Orchestral žanru pārstāvis - rada visnotaļ SHīgas un izteikti lieliskas skaņu pasāžas bez melanholijas piedevas - ūberlaba manta;
- Dead Man's Hill - Death industrial/Martial/Ambient - ļoti atgādina Legacy Of Kain videospēļu sērijas OST;
- Akira Yamaoka darbi pie Silent Hill videospēļu sērijas;
- Fatal Frame videospēļu sērijas OST - obligāti ņemama manta;
- Quake I OST, kurā Trent Reznor (NIN) darbi, ieturēti baisa minimālisma gaumē;
- Broken Notes - mūziķu apvienība, kura spēlējās SH gaumē, remiksējot un darinot savus darbus;
- Sui Generis Umbra - gabals Comayhem ir iznīcinoši baiss;
- Lustmord - komentārus? Viens no žanra pamatlicējiem - ārkārtīgi tumšs, baudāms - sevišķi albums Stalker. Arī tā agrīnajā formātā kā Isolrubin BK;
- The Axis Of Perdition albums Urfe - baisa audiogrāmata ar kaudzi Dark Ambient un nedaudz Black Metal (~2 dziesmās).

Protams, nepretendēju uz labāko bandu izlasi - šis ir subjektīvs skatījums uz tēmu, kuras antišaurpierībai ir tiešs sakars ar to, ko esmu baudījis. Tamdēļ lūk, saruna par tēmu: http://www.last.fm/group/Dark+Ambient/forum/11980/_/482406

Šī ir viena ellīgi laba un baisa mūzika - un tieši baisums ir tas, kas piesaista. Klausoties šīs izcilās dāmas audio ierakstus, pārņem psihotiskas un teju instinktīvas bailes, taču reizē arī dievinājums un apbrīna par sasniegto audiālo pasauli. Bet tas tā ir ne visās dziesmās - ir šai arī tradicionālākas gōtdziesmas iz Darkwave gala.

Taču kompozīcija Comayhem un tās klips - tas man lika iepazīt viņas daiļradi un par vilšanos var aizmirst!
http://www.youtube.com/watch?v=lxR-VaDBcHE

Līdzīgi ir ar kompozīciju Psychomachia. Creepy ^^

Tāds nu ir tas fakts - pagājušā gada septembrī solītā SH: Homecoming spēles OST relīze tā arī oficiāli nav iznākusi, diemžēl. Pati spēle man patika nedaudz virs viduvēja līmeņa, taču Akira Yamaoka mūzika pie tās ir allaž spēcīga - šajā gadījumā varbūt pat spēcīgākais Horror estētikas aspekts šajā spēlē, kuru atspoguļo ne tikai mana gaume, bet arī kāds citātiņš:

Yamaoka: I composed all the music and created all the sound effects as usual. The hardest part of collaborating with a foreign development team is making them understand the feeling of “fear” that we were looking for. In Japan, we all know “Tatari”or “Onryo”(people’s spirits come back to this world to harm those who pained them when they were living) , but Americans don’t. I spent a lot of time trying to explain this concept to the team."

Citāts ne tikai mielo manu domu par ASV videospēļu Horror impotenci, sevišķi psiholoģiska un sirreāla Horror, bet arī daudz ko pasaka par spēles Horror līmeni, kurš bija viszemākais sērijā, manuprāt - varbūt vien nedaudz zemāks par SH: Origins.

OSV: Do you have any final thoughts regarding your work Silent Hill Homecoming? Do you have a message regarding the game’s music that you want to relay to your fans?
Yamaoka: This is the first Silent Hill title on a next-gen platform, which allowed us to challenge ourselves when it came to creating the game, but not specifically aimed at the area of music (for me, the game and music are a part of the same whole). Silent Hill Homecoming has a different type of “fear.”

OSV: Can you tell us what’s next for you? Are there any announced projects that you are currently working on?
Yamaoka: I am currently working on something, but it’s unannounced. Please wait for a while, and when I can announce it, I’ll reveal something that exceeds Silent Hill, so stay tuned!

:O

http://www.originalsoundversion.com/?p=562#more-562
http://www.silenthillforum.com/viewtopic.php?p=457102#457102
http://www.google.lv/search?hl=lv&safe=off&num=50&q=Silent+HIll+Homecoming+ost&btnG=Mekl%C4%93t&meta=

( EDIT@2009.08.19, 11:10 - Skaņu celiņa recenzija )

Ņemot vērā neapstrīdamo faktu, ka Lustmord un Robert Rich (Ambient žanra mākslinieks) kopdarbs ar nosaukumu "Stalker" ir sasodīti labs Dark Ambient žanra albums, nolēmu iepazīties tuvāk ar Roberta diskogrāfiju.
Pagaršoju trīs veikumus, no kuriem uz Dark Albient pusi - tātad, uz manas patikšanas pusi - velk 2007. gada veikums Illumination. Pārējie, šķiet, viņam ir Ambient (bez Dark) albumi, kuri man ne visai interesē.
Bet Illumination - patīkams un hipnotizējošs, sevī ievelkošs skaņu kopums, kurš nedaudz atsit atmiņā Fatal Frame videospēļu sērijas OST (distancētas zvaniņu un paštaisītu pūšamo instrumentu simfonijas ar pamatīgu un tīkamu sintēzi) - varbūt tāpēc no trim pamēģinātajiem albumiem šis vienīgais palika uz darba datora HDD. Un ne gluži netiešās saistības, bet gan - un tieši - noslieces uz Dark Ambient pusi dēļ.
OK, turpinu tālāk rakstīt administratīvo aktu.

P.S. No Roberta man noteikti gribas pagaršot albumu "Rain Forest" un "Zerkalo" - iekš Rain Forest ir kompozīcija, veltīta nevienam citam kā Tarkovskim, kā arī albuma Zerkalo nosaukums ir ar pārāk lielu norādes vērtību uz to pašu Tarkovski (daļēji ierakstīts arī Krievijā).
Varbūt Robert Rich arī ir pamanījis šo lietiņu, kuras hipotēzi izvirzīju es šeit: http://www.last.fm/user/Disfigurator/journal/2009/05/20/2qkbsx_history_of_dark_ambient
 

Sākšu ar apgalvojumu, ka man ļoti tīkams ir fakts, ka Tarkovskim tīkami bija metaforu un metafizikas plaukti, kuri man izteikti tuvi ir kopš iepazīšanās ar Team Silent mīlestību pret šīm pašām lietām, pret šo pašu dzīves pilno un izteiksmes līdzekļos neizsmeļamo simbolismu.
Filma ieturēta labākajās hipnotizējošā Tarkovska tradīcijās – lēni kadrējumi; lēnas kameras kustības, kas pavadītas ar skaņu, noved skatītāju transam līdzīgā stāvoklī; spēles ar krāsu psiholoģiju, kas suģestē un izceļ lietas, kuras Tarkovskis no Stanisław Lem darba vēlas izcelt; absolūti mākslinieciskās kompozīcijas, kuras ir gatavas likšanai pie sienas kā lieliskas ainavas – šeit ir viss, ko es no Tarkovska redzēju pirmajā reizē caur Zonas simboliskajām aprisēm: tā pati perfekcija, tā pati dialogu estētika, līdzvērtīgi izstrādāti tēli un kopējā atmosfēra, kura ievelk sevī un izslēdz iespēju novērsties no hipnotizējošās mākslas, turklāt visam pa virsu – ar līdzīgiem elementiem un metafiziskām metaforām apveltīts stāsts par cilvēku, viņa cilvēcību, pasauli un to, kādu apkārtni tas veido dažādu stimulu ietekmē. Turklāt tas elements/koncepts par spēcīgu pārdzīvojumu manifestāciju fiziskā veidolā un manifestētās būtnes esības aplūkošana – vairāk kā vienkārši garda apcere par to, kas veido cilvēku, - vairāk kā garda kopsakarība ar Silent Hill universu – arī Stalker saturēja līdzības un šādas kopsakarības ir viens no ceļiem uz maniem simpātiju serveriem – un ja vēl piemetam Tarkovska ģenialitāti un arī audiovizuālās līdzības, tādas kā migla, mīklainā un biezā atmosfēra, skanošā mūzika, turklāt filmā ir arī savas "krīpī" vietas! ( ... tālāk ... )

Disc 1
1. Grief Of The Unclean I - 04:42
2. Grief Of The Unclean II - 03:26
3. Grief Of The Unclean III - 07:53
4. Grief Of The Unclean IV - 06:10
5. Grief Of The Unclean V - 07:53
6. Grief Of The Unclean VI - 14:21
Disc 2
1. The Great Unwashed I - 07:24
2. The Great Unwashed II - 10:05
3. The Great Unwashed III - 08:31
4. The Great Unwashed IV - 07:43
5. The Great Unwashed V - 07:24
6. The Great Unwashed VI - 04:31

40% Šausmu stāsts + 41% Dark Ambient + 10% Industrial + 9% Metal, 2009. gada 16. janvāris


Apvienība no Apvienotās karalistes, kura savā skanējumā līdz šim apvienoja tumšāko no Dark Ambient, nesaudzīgi netīrāko no Industrial un spēcīgāko, skaudrāko no Black Metal, visam klāt piemetot lirisko bāzi par tādām tēmām kā abstrakcionisms, bojā gājusī vai ejošā urbanizētā, industriālā vide, Lovecrafts un Silent Hill, radot tādu kopumu, kuru varētu raksturot kā Akira Yamaoka + Lustmord + Blut Aus Nord.

Tā tas bija līdz šim. Bet šajā gadījumā – labi ierunāts, tumšs un stindzinoši sirreāls stāsts pus otras stundas ilgs (tajā ir psiholoģijas, Urban Exploration elementi, halucinācijas, personiskā elle, psihes radīti tēli, dēmoni un mistiskais, kā arī mīti un simbolismi, abstrakcionisms), iepīts Dark Ambient/Industrial matērijā ar pavisam, pavisam nelielu Metal piedevu. Šādu radījumu ir grūti pat par mūziku nosaukt, lai gan tā nemitīgi pavada stāstu.
Prātā nāk, manuprāt, trāpīgāks apzīmējums – sasodīti lieliska audiogrāmata, kuras prozaiski netīro, mākslinieciski vulgāri intelektuālo, estētisko, psiholoģisko, mistērisko un gaļaino saturu paspilgtina pavadošas šausminošas, viegli plūstošas un stindzinošas skaņas no Dark Ambient un Industrial plauktiem, kā arī pa retam ģitāru agresīvi tīkamās frekvences. Klausoties stāstu, izjūtu pulsējošas baiļu tirpas un sazīmēju ietekmes gan no Lovkrafta, gan Silent Hill un arī no Jacob’s Ladder.
Rezultāts – tīras šausmas baudīšanai, kuras skan līdzīgi kā lieliskā, tumšā un avangardā Zoetrope īsfilma.
Tīkami ir baudīt gan pašu stāstu, gan tā stāstītāju, kā arī to audiālo pavadījumu – viss ir prasmīgi salikts kopā, radot visnotaļ unikālu un avangardu darbu. Nekad vēl Dark Ambient savā audiālajā izpausmē nav bijis tik baiss un tieši stāsts piešķir simtiem papildus šausmu!

Minētie 6% Metal tā īsti parādās tikai skaņu celiņos ar nosaukumiem The Great Unwashed II, III un IV, un tā ir ierastā TAOP skaņa ar Blut Aus Nord un sirreālisma piesitienu, tikai šajā gadījumā lirikām skaņdarbā ir pavisam citāda nozīme un prioritāte.

Lielisks stāsts un darbs ar lielisku pēcgaršu.