Sūrreālisms - Silent Hill: Origins

Jaunākais radījums no tik ļoti spēcīgās un savdabīgās Silent Hill sērijas. Bet nu, sāksim ar to, ka šis konkrētais radījums ir pagalam nespēcīgs. Ja SH sērijas daļas liekam kopā, uz goda pjedestāla, tad šī daļa mērojas spēkiem ar SH4 un varbūt ir spēcīgāka par to, jo iekš Silent Hill: Origins ir vairāk no klasiskā Silent Hill, bet nu – viss ir salikts kopā gaužām vāji, netalantīgi, nemērķtiecīgi un tukši. Jap, tukši – nav pilnības un episkuma, dziļuma izjūtas, kuru sniedz sērijas pirmās 3 daļas. To nu es tiešā mērā skaidroju ar radītāju maiņu – tikai un vienīgi Team Silent (sākotnējie un vienīgie trū SH radītāji) zina, kā radīt īstu Silent Hill. Bet par visu sīkāk:

Pirmā lieta, kas izved no SH raksturīgā pamatīguma un perfekcionisma ir daudzie šie spēles gļuki un kukaiņi. Gļuko skaņa, ir novērojama attēla raustīšanās, ir nelielas vadības problēmas, ir vissliktākā kameras darbība no visām SH daļām, kā arī pat nerādīja vienu filmiņu man, kuru ieraudzīju tikai nejauši – ielādējot spēli no viena konkrēta seivfaila.

Bet, ja vērtējam spēli kā atsevišķu vienību (nesalīdzinām ar SH sērijas spozmi), tad nākas secināt, ka arī šī daļa ir laba. Bet, ja skatam kontekstā ar pārējām, tad šī ir vāja manta, kā jau minēju.
Galvenās spēles problēmas: Maz baisuma, daudz portu gļuku, vispārējs sasteigums, kurš jūtams viscaur spēlē, no gameplay viedokļa eleganta kontrolētā iešana uz "Otherworld", kura ir pretrunā ar SH pamatideju kā tādu, kā arī citi bezgala tīkamie, SH sērijā atrodamie simbolismi ir tikuši amerikanizēti, kā jau tas diemžēl bija gaidāms sakarā ar spēles izstrādātāju maiņu. Rezultāts ir apmēram tāds, kādu varētu definēt sekojoši: tumšs Resident Evil.

Grafiskā ziņā arī - citas PS2 SH daļas ir daudz spēcīgākas šajā jomā ar. SH: Origins sava vizuālā skata dēļ atceļo nedaudz pagātnē, atgādinot pārejas posmu no PlayStation 1 (SH1) uz PlayStation 2 (SH2), bet nu, man, kā cilvēkam, kurš spēles grafiku skata kā sekundāru lielumu, tas ir pie kājas.

Ja turpinām par spēles “sausumu”, tad pēc spēles iziešanas sajūtas ir, hmmm, visai nekādas. Var just, ka spēle radīta uz sekundāru spēļu konsoli – PlayStation Portable.
Nav tā kaifa un vispārējā iespaida, kādu atstāj citas daļas. Un tomēr, arī šī daļa atstāj nedaudz lietu aiz sevis, par kurām padomāt un kuras interpretēt. Kopumā - izstrādātāja maiņa vien nozīmēja to, ka daļa skaistuma un dziļās jēgas zudīs. Piemēram: Butcher = pyramidhead ripoffs ar Star Wars elementiem, pretinieku AI mēdz pārsteigt - tiem ar izslēgtu gaismu var paskriet garām vienas protagonista pēdas attālumā un tie nemaz nepamanīs, lielās konfrontācijas arī ir dikti viegli risināmas un ne tik ļoti iespaidīgas kā citās SH daļās.

+

Bet ir arī savi labumi, protams. Ir savā ziņā daiļš vizuālais dizains (raupja un netīra grafika SH piestāv!), ir Akira Yamaoka neatsveramā, pārdaiļā mūzika, ir dažas kriptiskas lietas tipiskā SH garā (un tomēr, amerikānisma izjūta nepamet), par kurām domāt, ir dažas interesantas mīklas. Gameplay ir nedaudz grūtāks, salīdzinājumā ar citām daļām, kā arī izdomāt kur iet un ko darīt ir sarežģītāk, jo slēgšanās uz paralēlajām realitātēm mēdz jaukt galvu, jo katra paralēlā dimensija ir jauna karte, kura tomēr savijas ar paralēlās pasaules karti. Citiem vārdiem, ir par ko domāt un tas ir labi – smadzeņu treniņš ar vidējas pakāpes baisuma līmeni, ar izņēmumiem – viens konkrēts pretinieks manī izraisīja tik ļoti tīkamās un gaidītās baiļu tirpas, mmm

Spēle teorētiski ir īsa, bet sanāca spēlēt ~11 stundas, jo nesteidzos, bet centos baudīt, spēlēt lēni un izjusti, tā teikt.

Jā, ievilkt sevī arī šī daļa pamanījās, bet tie amerikānismi un kukaiņi visu, ibio, maitā :/

6/10