Sūrreālisms - Take #1

Uzlieku skanēt Behexen - Let The Horror And Chaos Come un slānīšu blastbīta ritmā (un nekādā citā) klaviatūru: Vakar paverdzinājām režisoram un operatoram līdzīgus humanoīdu reproduktīvās sistēmas vai Dieva veidojumus bradāšanai. Nu, ne gluži paverdzinājām, bet vienkārši pavadājām pa vietām, par kuru eksistenci zem Rīgas civilizētās virskārtas viņi nebija īsti nojautuši. Izvazājām tā visnotaļ interesanti. Tramvajs. Atrādu verķim CH₃CH₂OH līdzīgo priekšmetu un sākam ceļu UZ.
Protams, tramvajā ir cilvēki un protams, ka arī tantiņu sugas pārstāve. Spamam palaimējās šai pieskarties ar somu (netīšām, bet būtu pelnījusi, ka tīšām) un tantiņa eksplodēja, stāstot par to, ka jauniešiem nekādas cieņas un goda. Bet es teatrāli un skaļi apmēram tā: [kritizējošā tantiņu balss] „Kādas tās tantiņas mūsdienās, galīgi ne cieņas, ne goda – nevar palūgt cilvēkiem pārtraukt kādu neapzinātu darbību, bet sagaida, kad nokaitinās, lai varētu nolamāt!”. Pašrīkoto izrādi pārtrauc pietura.
Pirmā fiziskā pārbaude: Jumts. Tur arī nācās iegūt/adaptēt kameras ignorances parametru, kas, manuprāt, man izdevās visnotaļ labi, ņemot vērā manu dabisko kautrību, kura mazinās ar katru Rīgā pavadīto gadu. Jumti labi, jumti gardi, ja vien mans iekšējais perfekcionists nepiekasītos luktura staru ģeometrijai pēc tā izjaukšanas un salikšanas kopā.

Otrā fiziskā pārbaude: Industriāla grāda kamuflāžas iegūšana, zoss gaitā ložņājot pa viscaur norūsējušu patvertnes gaisa ņemšanas cauruli. Diametrs ap metru un garums vēl nezināms. Caurules dekors bija ne tikai brīvi lūpošā rūsa, bet arī sīkākas rūsas daļiņas, kuras veidoja putekļus + tuneļa ieeju joprojām rotāja tārpu ordu maršruti, kuri bija apēduši kaķi, žurku un vēl vienu kaķi. Pilna barības ķēde gandrīz. Aizlīdām metrus 100 uz priekšu izejas/gaisa ņemšanas vietas meklējumos, bet, kad to atradām, konstatējām, ka viena no tām ir bloķēta un tālāk iešanu apgrūtināja fakts, ka caurule sašaurinās. Līdz ar to negājām tālāk, bet gan atpakaļ, bloķējot necaurredzamās rūsas miglas iekļūšanu elpceļos ar drēbēm vai respiratoru un gāzmasku. Iedomājieties līšanu puspietupiena zosgājienā (nevar iztaisnoties – diametrs par mazu) ar redzamību ~20m un iedomājieties potenci, kāda piemīt klaustrofobijai, kā arī neērtības, kuras sagādā cilvēkam nepiemērotais pārvietošanās veids un kustīga ķermeņa radītais siltums, kuram nav kur īsti sprukt. Šim pa virsu nāk papildus apgrūtinājums: daļēji bloķēti elpceļi (filtrēšana). Rezultāts – rūsas garša mutē (man un režisoram) un rūsas daļiņas bija it visur – matos un pat zem apģērba, kā šķita – niezēja tā, it kā dēmons būtu apgrābstījies. Goda vārds bija bauda atkal sasniegt tuneļa invaginācijas vietu un tur mītošo svaigo gaisu. Taču jāpiezīmē, ka iegūtā Industriālā grāda kamuflāža bija nevainojama – nebūtu problēmas paslēpties starp aprūsējušām konstrukcijām. Labi – tik traki varbūt nebija, taču apģērbam piemita rūsgans krāsojums ar pamīšus izkārtotiem spēcīgākiem rūsas pleķiem. Patīkami, sevišķi tad, kad tālākais pieturas punkts ir jāsasniedz ar sabiedrisko transportu. Īstens bradājuma gars! Noķērām tramvaju, padzērām tajā līdzpaņemto piparmētru/pelējuma tēju un pavēroju kā upuri apmielo savas sāpošās miesas un piesmieto apģērbu. Labs demo tam, ka uz objektiem vēlams nākt ar vecām drēbēm vai ar speciāli tam nolūkam pirktām. Lai gan ko es te muldu – pats uz darbu devos ar aizvakar pirktām (ģenerālai valkāšanai ikdienā un darbā) un vakar izbradātām drēbēm, hehe. Patīkama bradāšanas aromāta pieskaņa, kas iesūkusies drēbēs un patīkami dekorē šo piektdienu ar specifisko aromātu.

Trešā fizisko spēku pārbaude: Sasniedzām nākamo punktu un devāmies iekšā. Veldzēja mūs tīkami dzestrais rudens gaiss un tumsa, kuras aizsegā jau drīz bijām objektā, kas bija patvertne. Cilvēkiem šeit redzamais nedaudz iepuvušais un nopelējušais, pamatā ar Paintball piesmietais, taču joprojām izmantojamais CA ekipējums arī bija jaunums, par ko patīkami. Izstaigājām PSRS laikos veidoto kompleksa daļu un tad, piemeklējuši gāzmaskas un notīrījuši, aizņēmāmies tās, lai pastaigātu pa Ulmaņlaika tuneļiem, kuri pieejami pateicoties caurumiem sienās. Gāzmaskas ekipējām viena iemesla dēļ – tuneļos ierīkota siltumtrase, ūdens un kanalizācijas apgāde un daudzas no trupām rotājas ar stikla vates vai pat azbesta pārklājumu, un šo radījumu daļiņas lieliski bija redzamas luktura staru gaismā. Jā, šī patvertnes daļa ir burvīga – velvēti tuneļi, viedoti no akmeņiem, stiepjas ~1km kopgarumā, sazarojoties un ar caurumu palīdzību ievedot dažādās telpās – piemēram, kādā noliktavā/darbnīcā, kurā stāv kastes, pilnas ar gaismas ķermeņiem (spuldzes ar 24V 100W parametriem, piemēram), starteriem un citiem elektroinstalācijas radīšanai lietojamiem izstrādājumiem. Daudz visdažādāko darba kārtībā esošu spuldzīšu. Daudz.
Diemžēl laiks spieda un šī nepielūdzamā faktora dēļ bijām spiesti pamest objektu līdz galam to neatrādījuši. Nekas, nāksim vēl, ja cilvēki gribēs! Izgājām ārā un tur priekšā – pārsteigums! Migla. Nē, ne jau nu tāda bērnu migla, bet gan tāda, kurā pēc metriem 30 var redzēt tikai gaismas avotus. Es domāju The Mist un Silent Hill grāda miglu. Ļoti tīkamu un tik biezu, ka redzams, kā miglas blāķi tiek ieelpoti un kustināti, ķermeņiem ejot tai cauri. Gribējām uzrāpties ~30m augstā novērošanas tornī, lai paskatītos uz miglu no augšas (bija tāda cerība), taču laika spiediens bija neizturams. Nācās atlikt ideju uz citu reizi. Cerams, ka šādas pakāpes migla vēl atgriezīsies! Kā redzējām, migla bija ne tikai gar pamesto objektu, bet arī visā Rīgā, par ko patiess prieks – lielisks un atmosfēras pilns pavadonis līdz namdurvīm, glīts bradājuma noslēdzējs.

Bildes te