Sūrreālisms

Panesās prāts pagrābstīties gar citām Industrial šķautnēm, ne tikai iekš Metal ietērpto – aizvandījos līdz vienai no manām favorītzemēm: Japānai, kurā reiz darbojās supergrupa Flying Testicle. Ne tikai nosaukums ir amizanti graindīgs, bet arī sajūsma, ko šie radīja ar šo savu 1993. gada albumu. Turklāt mūziķis tagad neiebilst par to, ka albums pieejams netā par pliku velti, pamatojoties uz to, ka albums ir sen ārpus ražošanas. Albums ir te: http://gayrod.blogspot.com/2007/05/flying-testicle-space-desia-1993.html

No šī albuma aumaļām gāžas ārā tīkami strukturēts Industriāls troksnis, - dažādas izcelsmes saplēstas skaņas, kuras atkārtojas, pastāvīgi mainoties un nodrošinot harmonijām līdzīgus priekšmetus, izraisot absolūtu destrukciju un postapokaliptisku skaņas vīziju, kuras radīšanai tiek izmantots plašs sintizēto skaņu apjoms, kā arī elektriskā ģitāra un sitamie instrumenti. Troksnis/kakofonija, kurš sākotnēji var šķist bezjēdzīgs, tajā pat laikā veidots no tīkamu skaņu lēruma; troksnis, kurā iegrimstot, tiek sasniegta pneimatiskā Nirvāna, tiek lejupielādēta daudz plašāka izpratne par universu + bonusā: apgūstam jaunu programmēšanas valodu, kas ļauj dešifrēt zīdītāju steam-vagīnu mehāniskās darbības pamatprincipus.
Spēcīga manta, bez šaubām!

Uzskrēju virsū arī Merzbow – šis Japānas Noise mūziķis esot izdevis vairāk kā 200 relīzes vismaz 50 albumos uz 2000. gadu. Būs jātiek pie 2000. gada kompilācijas Merzbox, kurā apvienoti 50 Merzbow albumi!
 

Izolēta, sociāli noslēgta sala Japānas nekurienes vidū, kurā dzimst unikāli reliģiskie priekšstati, apvienojoties vairākiem citzemju reliģiskajiem priekšrakstiem. Sociofobiska atmosfēra ar savādiem pamatiedzīvotājiem, kuri dienas laikā ir vai nu galēji distancēti, attāli uzlūkodami svešos atnācējus, vai nu hiperizpalīdzīgi. Bet nakts laikā – „Kad dzirdi trauksmes sirēnu, neej ārā”… Team Silent pazinējiem vismaz trim motīviem vajadzētu šķist pazīstamiem: 1) Izolētība; 2) reliģisko priekšstatu mītisks kokteilis; 3) Trauksmes sirēna.
Nē, šī filma nav Silent Hill ripoffs, bet gan Forbidden Siren videospēles ekranizācija, kura tikai izlaista neilgi pirms otrās daļas laišanas geimeru ķetnās. Spēles notikumi norisinājās izolētā Jamidžima salā, kurā norisinās vairāki dīvaini notikumi, - neizskaidrojami un neizsakāmi biedējoši – tajos iepīti ir vairāki protagonisti, kuri meklē iespēju izdzīvot un izprast sirreālo notiekošo. Ne tikai šis aspekts, bet arī spēles audiovizuālā estētika ir, manuprāt, sekmīgi iztulkota filmas vajadzībām – jau iz pirmajiem kadriem jaušama savāda „kaut kas nav kārtībā” aura, kuru paspilgtina pamestu ēku un pilsētas daļu attēlošana. Bet, kad pienāk nakts, atskan multitonālā gaisa trauksmes sirēna, ar savu skaņu palienot zem skatītāja ādas, priekšvēstot ne tikai fiziskas, bet arī nemateriālas, abstraktas un citādas tumsas iestāšanos, kur tumsa drīzāk ir Tumsa kā būtne… ( サイレン )
 

Forbidden Siren – bradājumīga videospēle, kuru nedēļas nogalē izgāju otru reizi. Kas tur īpašs? It kā jau nekas, ja vien neņem vērā, ka pirmā iziešanas reize man prasīja ~100h (22 nepārtrauktas game-play stundas bez trial and error ieskaitītā laika, kas veido absolūto vairākumu) ~gada ritējumā. Bet tagad: ~10h nedēļas nogalē. Protams, ka tika izmantota caureja, jo bez tās šajā spēlē, manuprāt, nu nekādi – ja vien katrs spēles pikselis nav zināms no A-Z. Bet arī tad ir iespējams palaist garām kādu vienību iz 100 iedaļu varenā dažādu dokumentu arhīva. Lai nu kā – spēcīgi sirreāla šausmu spēle, kuras vide = pilnīgi virtuāls bradājums.
Ehh, manuprāt, ir pienācis laiks atkodēt manu mājas kinozāli, lai uz tās varētu atskaņot visu reģinu DVD, citādi es nu nekādi netieku pie legālas šīs lieliskās spēles ekranizācijas ar nosaukumu Sairen (2006).
 

Indijas kino ir zināms ar savu melodramatisko/mūzikltehnisko izpildījumu, kura centrā ir n-maharadžas, ziloņi, dziedāšanas un dancāšanas, un vēl trakāki attiecību samežģījumi, nekā Latīņamerikas ziepju operās. Taču, lai gan Tarsem Singh ir režisors tieši iz Bolivudas, viņa darbos neredzēsim neko no šī… vājprāta. Patiesību sakot, šis ir vienīgais režisors, kuru es zinu no šīs kino zemes Indijas – un tas tā ne velti. Ļoti cienu un uzskatu par ļoti interesantu viņa spēju savīt reālo un fantāziju vienā lielā kopumā, kuram nav robežu, radot vizuāli ārkārtīgi skaistu un tumšu pasauli, kuras virsotnes tiek sasniegtas tieši sirreālā Fantasy brīžos, kuri veido vismaz 1/3 no viņa kino valodas. Atliek vien Tarsema rociņās ielikt stāstu, kurā dabiskā veidā plaši ir inkorporējami Fantasy elementi, lai viņš radītu filmu, kurā būs gan tīkams realitātes stāsts, gan ārkārtīgi tīkami šo reālo filmas personāžu ceļojumi pašu radītajos stāstos un arīdzan sapņos, aizkadrā aplūkojot tādas tēmas kā Lucid Dreaming.
Visupirms šī filma ir vērtējama kā absolūti lielisks vizuālā kino darbs, kurā uz ekrāna rādītais ir stāstnieka lomā, kurš atklāj personāžu saistības, viņu izjūtas un arīdzan stāstu, kas šajā gadījumā ir - realitātē: 1920. gada slimnīcā (Losandželosa) mītoši pacienti, viņu mijiedarbība; fantāziju brīžos: episks stāsts par mīlestību un atriebību, kas ir cieši savīts ar realitāti slimnīcā. Turklāt ne tikai šī savietošanas tehnika ir ārkārtīgi interesanta, bet arī tās spēcīgais iespaids uz vienu no filmas tēliem – mazo meitenīti, - spēlēšanās ar dieva lomu, kādu noteikti izjūt jebkurš stāstnieks, manipulējot ar savas fantāzijas augļiem. Tiesa, jāpiemetina, ka filma ir balstīta uz citu filmu. Bulgāru filmu Yo Ho Ho (1981) - to ar būs jāsadabū noskatīties.
Bet ko tur daudz - ejat uz Maxima, pērkat filmu, bonusā iegūsiet i šo skaisto ceļojumu ar robežu mijiedarbībām, i papildus disku "All The Invisible Children" - 7 īsfilmas par bērniem, no kurām, citu starpā, pa vienai ir taisījis Kusturica, Ridley Scott un John Woo. To vēl man jānoskatās, bet zinu, ka būs labs skatāmgabals.
The Fall = 9/10. Ne mazāk.

Treileris: http://www.youtube.com/watch?v=iO0LYcCoeJY

P.S. Pagaidām viņam ir tikai divas filmas un abas esmu aplūkojis. Un ļoti gaidu 2010. gadu, kad jāiznāk vēl vienai viņa filmai - War of Gods (2010). Skan episki (Senā Grieķija). Un ja episkumam pievieno Tarsem - jābūt atkal ārkārtīgi skaisti, varbūt pat nedaudz God Of War'īgi?.
 

Iekš K.Suns atkal Japānas kino dienas: 29. oktobris - 1. novembris. Šoreiz ieinteresēja:
- Iekārtais dārzs ("Kūchū teien"/"Hanging Garden"), rāda 01.11.2009. 15:30;
- Kanārijputniņš ("Canaria"), rāda 31.10.2009. 15:30

http://www.kinogalerija.lv/soon.php

P.S. Dismal Euphony ir vienīgais jēdzīgais gōtmetāls. Lieliski iemieso šī žanra estētiku, kā arī rudeni un melanholiju.
http://www.youtube.com/watch?v=KdwD0qavdF4
 

Rimeiks. Šoreiz atgremota korejiešu šausmu kino pērle Gin gwai. Amerikāņiem šoreiz sanāca visnotaļ baudāma atraudziņa, kura nedaudz paspēlējas ar oriģinālā noklusētiem un izdomājamiem (t.i., skatītājs var izdomāt tieši to, kas noticis aiz oriģinālās filmas kadra) sižeta materiāliem - vismaz ir kas jauns, ko paskatīties iekš Pang brāļu radītās pasaules.
Neliela atkāpe, kurā atkārtošu savas domas par rimeikiem: interesanti ir tas, ka ir ļoti liels cilvēku daudzums, kuri necieš āzijas kino, šī gala filmu rimeikus gan ēd ar lielāko prieku. Kuriozi ir tad, kad tu viņiem apskaidro, ka tas ir apgraizīts un popistēts (mīkstināts, padarīts saprotamāks galējiem Rietumiem) oriģinālmateriāls – nereti tas rada arī nepatiku pret rimeiku tieši šī fakta dēļ. Interesanti. Nē, stulbi. Jo oriģinālā ir tik ļoti daudz kā vairāk, ko rimeiki cenšas atdarināt ar proporcionalitāti vismaz 0,7:1 – varbūt cenšas pārspiest visu, šo to pieliekot klāt, taču nu – nesanāk. Oriģinālā bija tik ļoti labāka atmosfēra un tik ļoti intelektuālāks stāsts, kurš ir daudz reižu labāks piemērots šausmu žanram… Lai nu kā, atpakaļ pie konkrētās filmas.
Kā jau ASV rimeikos novērojams, spiests tiek uz amerikānisku akcentu uz specefektiem – baisā un nāves pilnā Gin gwai atmosfēra tiek uz ~30% atšķaidīta ar Bū elementiem (pārējie 70% paliek atdarināta Āzijas šausmu kino esence), kuru ietvaros nāves eņģeļi/pavadoņi tiek padarīti par ļauniem tirliņiem, kuriem nepatīk, ka šos redz. Es to saprotu – tas ir rimeiks, paredzēts Rietumu skatītājam, kurš necieš rimeiku pēc satura (t.i., Āzijas kino, kamēr tajā nav Rietumu aktieri); rimeiks, kurā Āzijas nāves/pēcnāves uzskati mēģināti savienot ar Rietumu kristīgajiem šī jautājuma uzskatiem, klāt piemetot kaudzi aizspriedumu, fobiju un māņticības. T.i., Gin gwai šie nāves tēli bija ārpus dzīvo kontroles, kuri veica savu pienākumu ar smaidu dvēselēs, pavadot aizgājējus, kuri šiem tēliem sekoja labprātīgi. Bet šeit – šie eņģeļi ir kā ļauni dēmoni, kuriem nepatīk, ka viņus redz – šis filmas aspekts iznīcina nāves tīkamo misticismu, piedāvā interaktivitāti ar to un pat novēršamības iespēju, kas nudien nav Horror kino godu daroša pieeja. Kā redzam – saturs arīdzan ir amerikanizēts un šausmas no Āzijas ir transformētas tīri tehniskā baidīšanas manierē ar Bū elementiem un Āzijas kanona – garo matu – atdarināšanu.
Taču jāsaka, - lai gan saturs ir amerikanizēts un Āzijā valdošie pēcnāves uzskati neiet kopā ar ASV pārlieku lielo pseidokristietību, filma bija skatāma. Labāk tā varētu noteikti garšot tiem, kuri par oriģinālu nezina vai savas aprobežotības dēļ nevēlas nemaz zināt. Pārsteidzošā kārtā šis talantu neesību manifestējošais darbs (ja būtu talanti, nebūtu i ne aizmetusies ideja par rimeikošanu) salīdzinoši maz kaitināja, sniedzot salīdzinoši patīkami pavadītu laiku pie ekrāna, lai gan Gin gwai atdarināšana neiztika bez tīras copy-paste (vietām sliktākā un vietām labākā izpildījumā), kuras eksistencei jēgu neredzu nu nemaz. 6/10

Treileris: http://www.youtube.com/watch?v=lYlkmWZGhaY&feature=related
 

Trīs dažādu Āzijas valstu trīs dažādu režisoru sniegtais ieskats Āzijas Horror kino lauciņā. Pirmā relīze bija izdevusies un par ļoti izdevušos to padarīja Takashi Miike filma Box. Pirmās relīzes kvalitātes, koncepta un tīrā "fun" faktora mudināts, iegādājos šo arī. Trīs tematiski vienoti, taču bezgala atšķirīgi un labi šausmu kino darbi. Tad nu:

Memories (Ji-woon Kim, Dienvidkoreja; 8,5)
Lakoniskai un spēcīgai īsfilmai līdzīgs mākslas darbs, kurā aplūkota pēcnāves esība - interaktivitāte ar dzīvo un jauniegūtā statusa apgūšana, piemēram. Bez tam filmā ir glītas urbānās metropoles ainavas, kā arī pamestu vietu ainavas, kuras kombinētas ar creepy atmosfēru un gandrīz Lustmord kvalitātes Ambient skaņu celiņu. Papildus šim skaistumam ir pielietota no Arfon Aramatsky aizgūtā Hip-hop montāža, kura pamanās radīt nevienu vien izcilu atmosfēras un šausmu mirkli. Īss gabals, kurš aplūko ikdienišķu cilvēku dzīves stadiju un satur sevī arī pārsteigumelementus un gana daudz haotiskā, lai radītu pietiekami daudz vielas pārdomām, kuru dēļ filmu skatīties vēlreiz, atšķetinot Āzijas simbolismu un pasviestos stāsta elementus. Uzmanību: satur elegantus un inovatīvus Horror elementus! 8/10

The Wheel (Nonzee Nimibutr, Honkonga; 6,5)
Interesants ieskats kādā Āzijas reliģijā/kultūrā (kuru veido budisms + Voodoo un Indijai līdzīgi elementi; neatkarīgi no tā, vai fikcija vai pastāvoša reliģija). No sākuma šķiet, ka būs lieliska filma idejas dēļ (nedaudz atgādina Dolls), taču filmā ir vāji izpildīti brīži un klišejas, kuri atņem garšu. Taču tas nemazina prieku baudīt leļļu teātra saistību ar dzīvi, kā arī leļļu saistību ar tēliem. Tas nemazina prieku priecāties par Forbidden Siren un Fatal Frame līdzīgo atmosfēru un mūziku.Gabals ir gana labs, lai izraisītu interesi par Taizemes šausmu kino, neskatoties uz to, ka šīs filmas saturs vilka uz amerikānismu pusi.

Going Home (Peter Chan, Taizeme; 7,5)
Otrā interesantākā filma iekš šīs trijotnes. Arīdzan par nāvi un to, kā tā ietekmē pasauli sev apkārt, sevišķi aizgājējus mīlošos. Šajā darbā, tāpat kā pirmajā, kā tēls figurē glīta urbānā dekadence un savādi tukšā metropole. Arīdzan šausmas šeit tiek radītas gandrīz no nekā, kas ir interesanti. Figurē mums te tik ļoti tīkamais Āzijas Horror, taču klātesoša ir arī ļoti spēcīga drāmas deva. Filma, kura visu laiku uzdod jautājumus par to, kas īsti ar mirēju ir noticis un vai šis tēls vispār ir mirējs?


Kopumā: garda un advancēta trijotne, kuru mierīgi var vērtēt uz 8, kas ir vērtējums viennozīmīgai relīzes iegādei vai cita veida iegūšanai.

Kas notiek, kad Teh ultimate sadists satiek tādas pat kvalitātes Teh mazohistu? Ichi The Killer jums sniegs atbildi, neatstājot vienaldzīgu un nepadarot garlaicīgu ne sekundi!
Miike ir režisors, kurš, manuprāt, pat sviestmaizes pagatavošanu spētu parādīt tik vardarbīgi, estētiski un psiholoģiski sirreāli... Tā, ka apskrietos dūša pat rūdītam gore piekritējam, taču redzētais skaistums neļautu novērsties ne mirkli! Bet vardarbību un tās radītas šausmas viņš parāda tā, ka terminoloģijas komisijai jāliek kopā galvas, lai radītu jaunu terminu, kas filmā rādīto adekvāti atspoguļotu. Mīļi!
Domā, ka esi redzējis vardarbīgi šausminošu, tajā pat laikā saturisku filmu?Varbūt paprasi šo jautājumu Miike filmogrāfijai? Taču var jau būt, ka esi (Sin City, piemēram), bet ko par to saka, piemēram, Ichi?! Redzi, viņš raud un iet pie tā, kurš smaida līdz ausīm!

Lai gan augstāk minētais ir tīra patiesība, kuru paspilgtina garšīga vardarbības hiperbolizācija un nāve, kura liek smaidīt un sist plaukstiņas kā bērnam - filma nepaķēra tik ļoti kā Audition un Imprint. Vardarbība virs vardarbības reizēm mēdz būt tāda, pie kuras pierod jau pirmajā minūtē. Tā arī bija pavisam nedaudz šajā gadījumā - prieks skatīties, taču kaut kā pietrūkst, lai arī tēli kā allaž Miike filmās ir labi nostrādāti. Šķiet, ka nedaudz gaidīju to citu divu šeit minēto filmu glanci. Vēl jāpiezīmē arī, ka šajā filmā esošie sirreālisma elementi bija ļoti viegli sagremojami, tie nestāv blakus tādam viņa darbam kā Gozu. Bet nav godīgi tā salīdzināt, jo Gozu sekoja pēc šīs filmas. Taču vienu salīdzinājumu gan var uzskatīt par godīgu - iekš Audition un Imprint esošā vardarbība ir krāšņāka un mīļāka tā iemesla dēļ, ka tā kontrastē ar pārējo filmas būtību. Kontrasts izceļ lietas, padara tās redzamas. Beigu galā, visu laiku skatoties uz melnu, tas pēc laika šķitīs mazāk melns esam, bet pieliec blakus baltu un uzreiz cita lieta (lai gan atvainojos - varbūt nav īsti korekti salīdzināt, jo šī filma ir psiholoģiski gaļīgs trilleris, bet tās divas - uz Horror tendētas)! Līdzīgi ir šeit. ( ... tālāk ... )

Lai nebūtu topiku plūdi, savu verbālo nesaturēšanu par tēmu (kā allaž) "kino" un "videospēles", ietērpšu kombikorm formātā: seko apraksti par tādiem lieliskiem kino darbiem kā A Tale Of Two Sisters; Takashi Miike filmām Gozu, Audition, Imprint un Box (kura atrodama iekš DVD "Three Extremes"), kā arī par idiotiski tizlām filmām [REC] un Dark Asylum; visbeidzot par neatkārtojami lieliski estētisko filmu The Cell un labu Survival Horror žanra videospēli Condemned: Criminal Origins.


( Gokudô kyôfu dai-gekijô: Gozu (2003, Miike Takashi); 8/10 )

( [REC] (2007); 1/10 )

( The Cell (2000, Tarsem Singh); 9/10 )

( Imprint (2006, Miike Takashi); 8/10 )

( Three... Extremes (2004; Fruit Chan, Takashi Miike, Chan-wook Park); 7/10 )

( Dark Asylum (2001); 3/10 )

( Ôdishon (Audition, 1999, Miike Takashi); 8/10 )

( Janghwa, Hongryeon (A Tale Of Two Sisters, 2003, Ji-woon Kim); 8/10 )

( Condemned: Criminal Origins (PC; 2006); 7/10 )
 

Jāsāk viennozīmīgi ar apgalvojumu – Forbidden Siren ir viena no grūtākajām, šausmīgākajām un oriģinālākajām spēlēm, kādu vien man ir bijis tas gods spēlēt. Tā prasa domāt gribošu prātu, daudz brīva laika, ļoti daudz pacietības un visnotaļ lielu devumu piekasīga izmeklētāja kvalitāšu, lai spēlētājs spētu atrast sīkās, šķietami nenozīmīgās detaļas, kuras ir vitālas progresam. Siren ir tik grūta, ka tās pieveikšanai patērēju vairāk kā gadu! To labi var redzēt manos iepriekšējos jūsmojumos par spēli – šeit (2008. gada 17. marts), šeit (2008. gada 1. decembris) un arīdzan šeit (2009. gada 10. februāris)! Turpināt varu vien ar minēto punktu sīkāku apdziedājumu:

Oriģinalitāte, Grūtība:
Siren ir lēndabīga, baisa, konstantā spriedzē turoša un sasodīti nenormāli grūta un tās recepti veido kapitālu mazohismu veicinošs Trial-and-error + Stealth + Survival Horror. Un elementi salikti kopā ļoti oriģinālā kombinācijā, kura rada spēli, kurā kļūda nozīmē protagonista nāvi 90% gadījumu. Varianti pēc būtības ir īsi – ja tiem nebūtu šķēršļi (Shibito veidolā), caur tiem varētu izskriet pāris minūšu ja ne sekunžu laikā. Bet tas, kas Siren padara par Siren, ir tieši šie nemirušie (nē, ne gluži zombiji – Shibito ir kas cits) šķēršļi, kuri ir gan skaitliskā, gan fiziskā pārsvarā pār protagonistu, tādējādi noliekot fakta priekšā – Stealth ir vienīgais veids, kā spēlēt šo spēli. Protagonisti (vairāki vadāmi tēli) spēlē ir vāji, bieži tiem nav pat luktura un tuvcīņas ieroču sevis aizstāvēšanai, reizēm ir ekstrēmi limitēts šaujamierocis vai kāds sitamais instruments. Taču antagonisti - spēks un masa vidējā attiecībā 5:1. Un spēlētājam, lai gūtu progresu, ir jālieto savas smadzenes – jāizpēta karte, Shibito kustību paterni un stratēģiski jāizdomā dažādi veidi kā apiet un pieveikt antagonistus, lai no punkta A nokļūtu līdz punktam B, tad uz C, D, u.tml. Bet, ja pretinieks pamana neuzmanīgu spēlētāju - tas nozīmē teju vai garantētu nāvi uz līdzenas vietas un varianta atsākšanu vai nu no jauna, vai no čekpointa – sevišķi bīstami ir ar šautenēm aprīkotie Shibito, kuri gluži kā snaiperi – pat tumsā - no otra kartes gala var raidīt liktenīgu lodi protagonista ķermenī. Turklāt ir tā – ja pirms čekpointa esam savākuši kādu arhīva lietu vai priekšmetu, vai – nenod Shibito – atvēruši pieeju cita protagonista vai savai otrajai misijai, pēc nāves/reinkarnācijas čekpointā spēlētājam ir jāiet atkal salasīt iepriekš salasīto, jo dažie čekpointi saglabā vien sasniegto konkrēto atrašanās vietu. Tas nozīmē vien to, ka ja mirsti, tad faktiski ir jāatsāk viss variants, kurš savas Stealth dabas dēļ var būt pat stundu ilgs, nervus kutinošs un šausminošs. Ņemot vērā iepriekš minēto - vidējais varianta ilgums iekš Siren ir ~30min un vairāk. Laiks tiek tērēts pedantiski, sīki un smalki pētot apkārtni, domājot un meklējot risinājumus, caur antagonistu acīm pētot viņu uzvedību un meklējot veidus kā izvairīties vai tikt galā ar pretinieku, slēpjoties un trīcot bailēs: kaut tik mani nepamanītu. Recepte, kura rada kapitālu spriedzi.( ... tālāk ... )

Šo Lielisko un reto Survival Horror spēli varētu raksturot ar šādu rindkopu: Milzīgs Tokijas pazemes militārais komplekss vismaz 3 stāvos, taisīts imperiālās Japānas armijas un pasaules karu laikā, ar betonu, koku, klints sienu un rūsējošu metālu izklāti labirinti/infrastruktūra pilsētu lielumā; tumša atmosfēra, kuru veido izteikts minimālisma stils¹, savāds vizuālais un tehniskais risinājums², atmosfēru sasodīti labi definējošs audio dizains, kuru varētu nosaukt pat par stilu, reliģiskais kults un dažādi pazemes iedzīvotāji, kuri vēlas dažādas lietas³, un visam pāri – viens antagonists⁴. Rezultāts – industriālā betona cietības pakāpes atmosfēra, kura ievelk sevī un tur konstantā spriedzē. Caurcaurēm biedējošs minimālisms, izolētība, sirdi stādinoša spriedze, klaustrofobija, kura šajās plašajās telpās tiek radīta niecīgā izgaismojuma un allaž esošās naidnieka klātesības dēļ. Trīs vārdos – kārtīgs Survival Horror. Līdzīgi kā Capcom spēlēs Clock Tower un Haunting Ground, Survival Horror iekš Hellnight tiek būvēts uz absolūto nepieciešamību izvairīties no antagonista, apspēt to viltībā un kartes pārzināšanā, lai izdzīvotu, jo pārāk liela intimitāte ar pretinieku nozīmē tūlītēju nāvi – šāds koncepts izteikti darbojas arī sasodīti grūtajā spēlē Forbidden Siren.
Hellnight game-play sastāv no apkārtnes (labirinta) pētīšanas, RPG-isku misiju pildīšanas, absolūtas izvairīšanās no antagonista bez jebkādas konfrontācijas (t.i., bēgšanas, kas ir vienīgais ierocis pret antagonistu. Pirmajā game-play dienā aizmirsu bēgšanas opciju, – otrajā un pēdējā gan atcerējos) un pužļu risināšanas. ( ... tālāk ... )

Bija tā iespēja apmeklēt lielisku priekšnesumu Lielajā Ģildē, Origo folk festivāla ietvaros - uzstājās tēvs ar dēlu no Irānas un pēcāk Mičiko Akao ar Šingon budistu mūkiem no Japānas - priekšnesums, kura dēļ biju šeit nācis, pie reizes tiekot pacienāts arī ar sākumā minētajiem māksliniekiem.
Irānas kultūras atnesēji dzīvespilni un spilgti nospēlē dažādas savas tautas tradīcijas (gan bēru, gan laulību, gan melanholijas) un ar skaļiem aplausiem tiek pavadīti, aiz sevis atstājot ar melno audeklu apklāto bungu komplektu un dažus citus priekšmetus, kuri tur bija ierīkoti japāņu priekšnesumam. Tiek izsludināts 20 minūšu pārtraukums - lai japāņi varētu ierīkot skatuvi - un daudzi cilvēki aiziet pastaigāties. Bet mēs paliekam un ņemamies vērot japāņu uzmanību detaļām - ar rituālistisku graciozitāti un precizitāti tiek iekārtota skatuve: viens pēc otra ar cēlo dāmu rokām parādās priekšmets uz skatuves, kuram tiek piemeklēta vieta precizitātē līdz vienam kvadrātcentimetram vai mazāk! Dāmas atnes plauktiņu, apsedz to ar melnu audeklu un minūti kārto to, saliek uz tā flautas. Atnes krēsliņus un piekārto to atrašanās vietas atbilstoši simetrijai, kāda lēnām parādās uz skatuves, kuru iezīmē sveces, mūku vietas un altāris, kurš pa vidu - ar melnu audeklu apklāts galds. Aiz tā balts audekls ar japāņu rakstu zīmēm, kuru no abām pusēm izgaismo divas sveces, kuras uz galda. Pretim audeklam un galdam pa vidu - kāds rituāla priekšmets, kuru nevar saskatīt no attāluma. Blakus galdam katrā pusē vēl 3 sveces. Visam pa vidu skan klusināti ūdens pilieni un putnu balsis. Smaržo vīraks.
Kad viss perfekti iekārtots, rituālistiskā mierā un grācijā nāk uguns nesēja - pieiet no sākuma pie galda svecēm, aizdedzina tās, tad noteiktā kārtībā dodas pie citām svecēm - nostājas tām gandrīz pretim, izņem nedegošo sveci no svečtura, pieliecas pie zemē noliktās/degošās, aizdedzina nedegošo un noliek to atpakaļ svečturī. Tā tiek turpināts, līdz pēdējā svece aizdegta tieši tad, kad noskanējis pēdējais gonga signāls. Uguns nesēja apsēžas uz viena no atmestā krēsliņa un mierpilni sēž - vēlāk viņa ar dažādiem skaņas instrumentiem šķiet, ka iezīmē noteiktas rituāla fāzes. ( ... tālāk ... )

Režisors Kaige Chen ir radījis tiešām aizkustinošas un saviļņojošas, poētiskas kinematogrāfiskās estētikas pilnu Action/Drama/Adventure/Fantasy žanru kokteiļ-filmu, kura ar austrumu cīņu mākslu veiklību un sirreālismu manipulē ar tādām tēmām kā Senās Ķīnas impērija, goda kodekss, mīlestība un tās adresāti, nodevība, kā arī ar estētiku vizuālā teicēja lomā.
Viena no tām filmām, kura kinematogrāfiski patīkami pārkāpj gandrīz jebkādus skatītājam ierastos laika un telpas fizikālos raksturlielumus, ar šiem pārkāpumiem radot vizuāli spēcīgu mākslu - ja vien skatītāja gaumei šāda aziātu pieeja Action žanram ir pa prātam -, kurā vējā plandošas krāšņas augstmaņu un dieviešu drānas mijas ar mežoņu augumu sedzošajām drānām, neatkārtojamu un aziātisku dabas atveidojumu (daudz skaisti skaisto krītošo Sakura (ķirsis) lapiņu, piemēram, kā arī daudz visnotaļ abstraktu un sirreālu dabas skatu) lidojošu un pārdabiskā ātrumā skrienošu cilvēku ķermeņiem, kuri apveltīti ar neticamu (kas arī filmai piešķir vismaz vēl vienu +punktu), bet skaistu veiklību un goda kodeksu. Ja vajag salīdzināt, tad tīri mazās salīdzinājumbibliotēkas dēļ droši varam salīdzināt šo filmu ar House Of A Flying Daggers, kaut vai vērtējot tīri iz estētikas un nosprausto fizikas likumu ložas. Ja tā varētu teikt, tad es teiktu, ka filma ir estētisks horeogrāfijas (nē, neviens tur nedejo, bet prātā nenāk labāks termins), austrumu cīņu un vizuālās mākslas apvienojums ar vienkāršu, bet aizkustinošu un dzīvības pilnu stāstu par dzīves pamatvērtībām, kurš ļoti spēcīgi iedarbojas uz sajūtu pasauli tieši caur vizuāli sirreālo krāšņumu. Wu ji – viens no skaistākajiem režisora fantāziju lidojumiem, kuru papildina lielisks aktieru darbs - piemēram: Hiroyuki Sanada (Tasogare Seibei, Ringu, The Last Samurai; bet arī pārējie aktieri savu darbiņu dara krāšņi).( ... tālāk ... )

Filma sākas ar Bunraku priekšnesumu – sena Japānas teātra forma, kura tematiski ir par traģisku mīlestību. Teātri pasniedz interesantā veidā: lelles (detālas un ap metru garas, 5-20 kilogramus smagas) kustina cilvēki izcili precīzā un dabīgā manierē - tā, ka pazūd robežas starp nekustīgi priekšmetīgo un animēto, - lelles atdzīvojas un mākslinieciskā formā stāsta savu traģēdiju caur vienas balss pozīciju. Un nav kā mums pierastajā leļļu teātrī - šeit vadītāji ir redzami - daži ir melnā apģērbā ar nosegtu seju, bet daži ar redzamu fizionomiju. Pilnībā melnā tērptie ir uztverami kā "neredzami", bet tie, kuriem redzamas sejas, protams, redzami. Un viņu redzēšana simbolizē protagonistus un pilnībā nosegto kustinātās lelles norāda uz otro plānu. Bet teātra formas nozīmīgā kopība - lelles ir tās, kas spēlē teātri, redzamie cilvēki teātri nespēlē. Un neba leļļu meistari ir vienīgie šajā teātra formā. Bunraku ir perfekta sinhronizācija starp leļļu meistariem, teicēju un mūziku, ar mērķi sasniegt vienotu veselumu.
Stāsta teicējs ir visu leļļu balsis un episkā stāsta stāstītājs, komentētājs. Muzikāli teātri pavada senā trīsstīgu mūzikas instrumenta Shamisen spēle, kuru mums saprotamā valodā varētu paslēpt zem Ambient žanra izpratnes. Šī izklaides forma radusies 16. gs., zelta laikus piedzīvojot 17. gs. otrajā pusē. Bet mūsdienās – par spīti šīs mākslas formas cienītajai un populārajai eksistencei, vērojama šīs mākslas formas bojāeja - noveco svarīgi darbinieki/leļļu izgatavošanas meistari, kurus maz, kuri aizvieto, diemžēl.
Izvilkums no autora Monazemon Chimakatsu stāsta "Meido No Kikaku" (The Courier Of Hell) teātra izrādes, eleganti ievada filmu, norādot uz to, par ko un kādā dinamikas formā tā būs, savienojot jauno kino ar seno teātra mākslu.

Ar šo teātra izrādes izvilkumu filma atklāj, ka tā būs par traģisko, par egoistiskām dzīvēm un narcisismu – parādības, kuras filmas tēli cilvēki sev sagādājuši, lai ciestu mūžīgu, nāves estētikas bagātinātu mīlestību. Bet, lai neatklātu pārāk daudz no stāsta, pirms runāšanas par kinematogrāfiju, minēšu vien to, ka režisors no sākuma vēlējās tikai vienu stāstu, to, kurš filmā spēlē centrālo teicēja lomu. Bet, tā kā tas izrādījās esam par īsu, lai būtu pilna filma, viņš pievienoja vēl divus īsstāstus, kuri visu filmas laiku visnotaļ apslēpti mijiedarbojas savā starpā, radot noslēgtu, savādi mijiedarbojošos likteņu un traģēdiju pasauli. Kā apgalvoja režisors: „Rudens viņam mīļākais, bet vasara arī, - ja tajā nav cilvēku.”. Šis apgalvojums visnotaļ daiļi runā par filmas esenci, kuru iztirzāšu zemāk.( ... tālāk ... )

Esmu jau krietni daudz runājis par Silent Hill universu, tajā skaitā arī par filmu. Līdz šim esmu apskatījis tās notikumus kontekstā ar spēļu stāstiem, bet šī raksta mērķis – atspoguļot filmas kinematogrāfiskās un stāsta detaļas, tādējādi nostiprinot filmas notikumu izpratni. Zemāk esošais raksts ir uztverams kā filmas kinematogrāfijas, scenārija un stāsta elementu padziļināta analīze, kura skaidro filmā notiekošo. Brīdinājums: 7 MSWord lapas, 3946 vārdi, 22461 rakstu zīmes.


Pirms notikumu/stāsta analīzes, vēlos nedaudz parunāt par kinematogrāfiju un audio darbu – lietas, kuras kopā ar stāstu definē unikālo Silent Hill pasauli: filmā ir ne tikai interesants stāsts par un ap psihes duālismu un daudzšķautņainību, bet tajā ir arī vēl kas interesants – franču režisora Cristophe Gans kinematogrāfija un Akira Yamaoka mūzika. Kā zināms, filma ir balstīta uz videospēļu sēriju ar tādu pat nosaukumu un tā gandrīz divu stundu ilgumā mēģina apvienot elementus no pirmās un trešās spēles. Visnotaļ neiespējama misija, ņemot vērā to, ka viena spēle ir apmēram 8 stundas ilga. Tātad, režisors ir mēģinājis aptuveni 20 stundu ilgu stāstu saspiest līdz divu stundu kino formātam. Protams, ka ĻOTI daudz notikumi paliks aiz kadra. Uzsveru: ĻOTI daudz! Un tomēr – režisors ir pamanījies paņemt atlēgnotikumus no spēlēm un apvienot tos filmā, klāt pieliekot arī savu interpretāciju par sarežģītajiem spēļu notikumiem. Runājot par to, kas ņemts no spēlēm, kontekstā ar kinematogrāfiju, nedrīkst nepieminēt kameras darbu, kas raksturojam kā cauri sienām, simbolismam, laikam un telpai ceļojošas kameras; spēles kameras leņķu replicējošs darbs. Acis priecē no tieši šie no spēles ņemtie kameru leņķi, kuri rada apjukumu, sirreālismu (pats stāsts arī grauj realitāšu robežas) un notiekošā dinamiku, ar savu īpatnēju kustības brīvību kairinot periferiālo redzi, kas, savukārt, kairina fantāziju ar domām: vai tur kaut kas bija, vai man rādījās? Tas savukārt rada spēcīgu devu papildus šausmu.
Pamestās Silent Hill pilsētas (prātā nāk uzreiz pamestu pilsētu simbolisms) estētika ir ieturēta otrās spēles vizuālajās vērtībās, klāt ņemot pirmās spēles elementus pilsētvides un notikumu atveidošanai. Kā interesanta kameras darbība ir jāizceļ kustības sinhronizēšana ar gaismas stara kustību, tādējādi piedāvājot videospēļu vizuālo estētiku, dramatiskumu. Šāda pasaule ir skatāma, kad spēlētājs aplūko spēli caur free look opciju.
Runājot par tēliem – antagonisti pamatā ir no Silent Hill 2 un arī no pirmās daļas (bērniņi un apkopējs, vaboles). Bet, tā kā stāsts ir par pirmo un trešo spēli, tas nozīmē to, ka personības arīdzan ir no pirmās un trešās spēles, bet pamatā no pirmās: Šērona (spēlē - Šerila) policiste Sibila, Roze (pilda Harry Mason funkciju), kulta līdere (spēlē viņa bija Alesas mamma), māsiņa, Alesa (spēlē bija viņas manifestācijas maza bērna veidolā, bet filmā ir izveidota otra personība – Tumšā Alesas puse).
Šausmas – šī filma ir drāmas un psiholoģisku šausmu apvienojums, līdz ar to jārunā – kas tad te tik ļoti biedējošs? Atbilde: bezpalīdzība: no pilsētas izkļūt nevar, nepārtraukti uzglūn neizprotama, šaušalīga tumsa, mobilie telefoni īsti nedarbojas, fantāzija miglā rada grotesku tēlu figūras… - esi tikai tu pats un tavas bailes – perfekts šausmu radīšanas kokteilis Āzijas izpratnē (spēles radīja japāņi, kuri tajās aiz amerikāniskā settinga ielikuši tīrasiņu J-Horror).
Runājot par mūziku – protams, ka tā ir lieta, kura stāstam un interesantajam kameras darbam pievieno papildus atmosfēru. Šajā gadījumā mums ir agresīvas, aukstas Industrial mūzikas apvienojums ar šaušalīgu Dark Ambient/Ambient, kam klāt pieliktas melanholiskas pasāžas, kuras rada sapnim līdzīgu atmosfēru. Kā interesantas detaļas, spēļu mūzikas adaptācijā filmā: Rozes mašīnā, kad viņa ar meitiņu brauc uz Silent Hill, skan mūzika no 3. spēles, kura arīdzan skanēja mašīnā; kā arī bārā pie degvielas uzpildes stacijas skan mūzika no Silent Hill spēlēm. Bet, bez šiem interesantajiem mūzikas adaptācijas elementiem, arī visu pārējo filmas muzikālo recepti veido minēto žanru mūzika no spēlēm. Mūzika, kura ir krāšņākā no visām filmas mūzikām, kādu esmu dzirdējis un baudījis. Vairāk par Silent Hill mūziku esmu runājis šeit: http://klab.lv/users/disfigurator/782.html ( ... tālāk ... )

B budžeta filma, kura uzņemta 1996. gadā, bet plašāku dienas gaismu ieraudzījusi tikai 2005. gadā. Filma ir ar šī gala budžeta kino raksturīgajiem tīriem settingiem bez specefektiem (dabīgumu) un tā balstīta uz labā un ļaunā tuvcīņām globālas dominantes dēļ, kur ļaunums nāk ne gluži no šī izplatījuma (šī Realma) un kur tas tiecas pēc varas mūsu Realmā. Ja tas neskan nedaudz aizdomīgi pazīstami, tad norādīšu tieši: Mortal Kombat!
Tieši MK sajūta ir sajūtāma viscaur filmā jau no paša sākuma! Tiesa, sākotnēji nesapratu, kas to sajūtu rada, līdz filmas laikā konstatēju: to rada ļaundabīgi, amerikanizēti Šaolin mūki, stāsts ar vairākiem paralēliem Realmiem, Quai Chin (ja pareizi saklausīju) tēls (iekš MK4 ir Quan Chi), protagonists Lang (aktieris: Ho-Sung Pak) ar savu audiālo un vizuālo līdzību Earth Realm pārstāvim Liu Kang. Patiesībā līdzība ir vairāk kā tikai līdzība - videospēlēs viņš ir tas, kurš Liu Kang (videoliecība iz 1992. gada - Action zelta laikiem), līdz ar to, filmā ir arī nedaudz kaitinošie kaujas izsaucieni un kopsaucējs ir arī personības totēmiskais dzīvnieks - pūķis). Līdzīgi ir arī ar vienu no galvenajiem antagonistiem ar savu līdzību Baraka - aktieris Richard Divizio šajā filmā spēlē tēlu, kurš ir subordinēts tieši zem galvenā ļaunuma, bet Mortal Kombat videospēlēs viņš ir tas, kurš digitalizēts Baraka, Kano un Quan Chi.
Pārsvarā šīs līdzības līdz galam apzināju tikai filmas otrajā pusē, lai gan jau sākuma titros pamanīju pazīstamos uzvārdus - Pesina un Divizio. Tāpat teju nekaunīgi MK sajūtu piedāvā antagoniste ar sejas masku un pārīti glītu Sai (Mileena, FTW), kā arī urbānās notikumu un kauju vietas un senā apvienojums ar moderno pasauli (leģendas mūsdienu urbanizētajā vidē) un daļēji arī mūzika un ASV kino skatījums uz Austrumu cīņu mākslu filosofiju/leģendām kā tāds. Jāsaka, ka vēl MK sajūtu nodrošina arī protagonista loma - izredzētais cīņai ar gandrīz bezķermenisku ļaunumu.

[offtopic]
Pie filmas tiku, pērkot to iekš Rimi tajā papīra iepakojumā pa 59 santīmiem. Kāpēc to pieminu? Diemžēl, Videoleader atkal klaji demonstrē savu izkropļoto biznesa politiku: šoreiz priekšroka krievu/lietuviešu valodām ir dota pat tādā līmenī, ka oriģinālvalodas (angļu) skaņa filmas otrajā pusē (līdz ar nonākšanu Quai Chin Realmā @ 01:08:14) gluži vienkārši pazūd, kamēr krievu un lietuviešu skaņas turpina eksistēt abpus Realmiem. Līdz šim citās filmās viņi vienkārši meloja - uz vāciņa bija minēts, ka filmas oriģinālskaņa ir 5.1 formātā, bet realitātē viņi oriģinālskaņu vienkārši pārkodēja uz Stereo, lai taupītu diska vietu, droši vien, vai arī, lai nodrošinātu ātrāku ražošanu. Un protams, ka krievu skaņai bija 5.1 formāts. Bet te - oriģinālskaņa tiek vienkārši fatalizēta, filmas otrajā pusē, liekot skatītājam izvēlēties citu likteni. Nepērciet Video Leader produkciju, ja vien tas Latvijas DVD tirgū būtu iespējams... Monopols rada Anālpolu, šķiet.
[/offtopic]( ... tālāk ... )

Dienvidkorejiešu režisora Kim Sung-ho filma Geoul sokeuro (jeb "Into The Mirror") žanriski ir Detektīva krustojums ar Horror, bet pēc būtības ir oriģināla filma, kura daudzās, senās filmās aplūkotās spoguļu šausmas definēja citā pakāpē, piedāvājot skatītājam smalku spoguļattēla psiholoģisko interpretāciju. Tā ir viena no interesantākajām filmām ne tikai stāsta, bet arī (tieši) kinematogrāfiskā izpildījuma ziņā.
Filmas stāsts ir par slepkavību, tās izmeklēšanu un paralēlu cilvēka esību abās spoguļa pusēs - par cilvēka atspulgiem ne tikai fiziska spoguļattēla veidolā, bet arī (un vairāk) par tā atspulgiem psiholoģiskā kontekstā, kā arī sabiedrībā un vidē. Tāpat filma ir par spoguli kā logu starp šizofrēniski paralēli eksistējošām pasaulēm, kurās paralēlie tēli satiekas tajā brīdī, kad tie viens uz otru skatās spogulī. Un viena no filmas stāsta šķautnēm - "aizspogulija" jeb spoguļa otrā puse kā paralēls izplatījums, kurā dzīvi ved mūsu paralēlās personības ar fizisku ietekmi uz šaipus spogulim esošo spoguļattēlu vai arī kā vieta, kur viena mūsu esības daļa ved un turpina vest dzīvi pēc otras esības daļas bojāejas. Vieta, kura katram ir citāda – tāda, kādu to atspoguļo aplūkojamā subjekta psihe.
Filmas vērtību ceļ ne tikai spoguļa šausmināšana ar dažādiem lieliskiem kinematogrāfiskajiem trikiem, bet arī tas, ka filma ir arī par cilvēka psihi un tās glorificēto, mītizēto un mistificēto saistību ar spoguļattēlu gan tieši, gan metaforiski. Filmā ir ne tikai nozieguma un vaininieku pētniecība, bet arī cilvēka psihes, uztveres un paralēlā izziņa. Bet tas ir tikai stāsts - protams, pats par sevi tas ir aizraujošs, saistošs un labi nostrādāts, bet pašlaik runāju par filmu - kino mediju, kurš kādu stāstu padara par labu vai sliktu kino. Un šis, kā varat noprast, ir lieliska kino piemērs.

Kinematogrāfiski šīs spoguļpasaules mijiedarbojas tāpat kā stāstā jau no paša filmas sākuma, kad kamera eleganti ceļo no vienas spoguļrealitātes uz otru. Vērīgs skatītājs noteikti pamanīs sevis lutināšanu ar daudzajām detaļām filmas laikā - piemēram, daudz lietu un ainu tiek rādītas spoguļattēlā, tādējādi norādot un simbolizējot skatu uz mūsu pasauli no spoguļa otrās puses; filmā novērojamas vairāk vai mazāk izteiktas, vairāk vai mazāk simboliskas pārejas no vienas spoguļa puses uz otru, spēlējoties ar notikumu interpretāciju un simbolismu.
Bet bez spēlēm ar šausminoši labi atstarojošām virsmām, filmā ir arī kinematogrāfiskas rotaļas ap cilvēcības spoguļiem sabiedrībā - bieži taču novērojam to, ka cilvēki vēlas līdzināties citiem, kurus izvēlējušies par saviem etaloniem - apzināti vai neapzināti kopējot tos, tādējādi radot dzīvus to spoguļattēlus. Sevišķi jau nu tīņu vecumā, kad jaunā personība izvēlas sev elku. Režisors Kim Sung-ho piedāvā arī šādu gardu spoguļa un cilvēcības metaforu, simbolismu, kurš savā kinematogrāfiskajā izpildījumā dažbrīd lieliski konfliktē ar vispārpieņemto ainas un kadrējuma struktūru, radot gardu maindfaku - piemēram, simetriski iekārtotie detektīvu galdi, kuri ir kā spoguļattēls viens otram, norādot uz muļķīgā detektīva tieksmi būt par sava vadītāja spoguli; dvīņu modeles ar simetriskiem tērpiem, kuri ir kā spoguļattēls viens otram, nemaz nerunājot par simbolisko dvīņu spoguļbūtību kā tādu – lieta, kura filmā ir vairāk kā eleganti apspēlēta. ( ... tālāk ... )

Stāsts ir par vairākiem spēlējamiem protagonistiem, kuri savādā veidā tiek iesprostoti Yamijima salā pēc asinssarkana cunami, kurš iznīcina ostu un šķiet, ka arī visu dzīvo uz salas, izmainot to. Katram tēlam ir savas stiprās un vājās puses, kuras būs jāliek lietā spēles laikā.

Ņemšu un apgalvošu, ka Siren spēles ir vienas no pašām grūtākajām Survival Horror žanrā, ja ne pašas grūtākās - tikko izgāju otro daļu un pirmā neizieta man stāv plauktā jau ļoti labu laiku. Siren ir arī viena no tām retajām spēlēm, no kuras burtiski pil atmosfēra - tumšas pasaules, iesprostotas savādā, sārtiem un sēpijas toņiem izgaismotā realitātē un pamestībā, tālumā spīdošs tornis ar savādi sārtu auru, nepārtraukti līstošs lietus, visapkārt pa retam dzirdamās Shibito un Yamibito skaņas (antagonisti, kuri ir dzīvi mirušie, bet ne zombiji, un kuri nav nogalināmi, jo ir jau miruši – viņus var tikai uz kādu laiku apturēt, pēc tam tie reģenerējas), no kuru radītājiem, staigājot pa pamestām industriālām un civilām ēkām (graustiem), jāmēģina izvairīties pēc iespējas talantīgāk. Siren nav konfrontāciju spēle, nav šaujamgabals un nav arī Puzzle tipa spēle, lai gan sevī vairāk vai mazāk ietver minētos elementus - ir gan tuvcīņas, gan šaušana, ir arī daudz smadzeņu lietošanas un lavīšanās – cīņas, savukārt, ir kā galējās nepieciešamības risinājums. Siren 2 ir izcils Survival Horror radījums ne tikai piedāvāto novitāšu, bet arī satura dēļ.

Pie spēles novitātēm obligāti ir jāmin spēles variantu struktūra un maz izteiktais lineārisms tajā: pēc variantu iziešanas tiek izpildīti kritēriji citiem variantiem, kuri tiek atslēgti (daudzos gadījumos vairāki uzreiz), un spēlētājam atliek vien izlemt, kuru spēlēt tālāk un vai sekot konkrētā stāsta puzles gabaliņam uzreiz, vai vēlāk.
Stāsts spēlē tiek pasniegts ļoti komplicēti un kā puzles gabaliņi, kur katrs atsevišķais stāsta gabaliņš ir dokuments, priekšmets vai notikums un to kopums katrā atsevišķajā variantā. Šādai struktūrai ir visnotaļ grūti sekot līdzi, jo katrs variants būs jāpārspēlē vismaz vienu reizi un katra viesošanās reize stāsta ko jaunu un katrā spēlēšanas reizē ir citi uzdevumi (ja vien izpildīti iepriekšējie) un mērķi variantā, turklāt tas, vai varēsi sekot konkrētajam pavedienam tālāk, ir atkarīgs no tā, kas darīts un kas atrasts iepriekšējos variantos. Ja nebūs izpildīti pavediena turpināšanas kritēriji, būs jādodas to medībās citos variantos, sekojot norādēm iekš Link Navigator, iegūstot šos progresam nepieciešamos elementus, kā arī jaunus stāsta puzles gabaliņus. Katram protagonistam ir sava vieta spēlē, savi stāsta pavedieni (laikā nesaistīti ar citiem, vismaz ne gluži lineārā izpratnē) un devums lielā stāsta izpratnē. Un šīs šķietami haotiskās struktūras dēļ atsevišķie stāsta puzles gabaliņi nereti veido pamatīgu haosa kaudzi, kuru tomēr salikt ir iespējams un ir aizraujoši to darīt. Ģeniāla, nelineāra struktūra un stāsts kā mīkla.
( ... tālāk ... )

Noskatījos šo radījumu, kurš man drīzāk bija kā korejiešu oriģinālfilmas Geoul sokeuro (2003) reklāma - Mirrors esot tās rimeiks un, zinot ASV kino mašinērijas tendences, pilnīgi šādam apgalvojumam piekrītu un to apstiprina korejiešu filmas scenārija kopsavilkums: "An ex-cop now working as a security guard in a shopping mall tries to uncover the secret behind a series of mysterious deaths linked to mirrors" - teju identisks plots.
Lai nu kā, korejiešu darbs ir ielikts pērkamo filmu sarakstā - neesmu to vēl redzējis, tamdēļ patreiz varu runāt par Mirrors bez salīdzināšanas ar "iedvesmas" avotu:

Sākotnēji mani atbaidīja tipiskās amerikāņu sejiņas, no kurām vien staroja dekādēm sakņotais un ļoti bieži iekš šī žanra kino (Amerikas izpildījumā) novērotais apgalvojums: "Horror is cheap" (sevišķi labi atspoguļojas kontekstā nievājošā terminā “Horror Flick”) - nešķita, ka Kiefer Sutherland, Paula Patton un Cameron Boyce der iekš šausmu kino - varbūt esmu pārāk noguris no amerikāņu centieniem savienot šausmas ar seksualitāti... Un tomēr bija patīkami secināt, ka šis negatīvisms pamazām, ritot filmai, aiziet spoguļu otrajā pusē.

Interesants stāsts, kurš varētu pretendēt uz godpilno psiholoģiskā šausmu kino plauktiņu, ja vien akcenti tiktu salikti trāpīgāk. Bet labs vērotājs arī bez akcentiem spēs samest filmu pa žanriem, jo stāstā bija samērā daudz no psiholoģiskā.
Diemžēl visa filmas stāsta psiholoģiskā daile tika slēpta aiz kaudzes paredzamām "boo" un spoku gala šausmām, kuras tomēr tika veldzētas tīkamā, atmosfēriskā krīpīguma mērcē, radot visnotaļ elementiem bagāta šausmu kino garšu – bija i “spoki” (pēdiņas, jo tie nebija gluži spoki), i sirreālais, i apsēstība, i izdzīvošanas instinktu kacināšana, i asinis un gaļa – tīkama šausmu recepte, bet tieši tā paredzamība atņēma filmai daļu burvības, liekot domāt par to, ka korejiešu darbā noteikti nebija šādas klišejas. ( ... tālāk ... )