Sūrreālisms

Droši vien, ka turpmākos apskatus par koncertiem un citām ar mūziku saistītām lietām cepšu iekš piemērotākas vietas: last.fm
http://www.last.fm/user/Disfigurator/journal
 

Droši vien, ka nomiršu no uztraukuma un kādas 5min nevarēšu skaidri parunāt, taču šādu pasākumu vajag gan un tas solās būt labs visos aspektos. 3 runātāji būsim. Plānā:

- Preses nama patvertnes (sturmbunkurs) atrādīšana, ekskursija pa to, ekipējuma darbināšana;
- informatīvi par UE jēdzienu, bradāšanas ekipējumu, CA aprīkojumu;
- pastāstiņi par jaunatklātiem objektiem, kuri laika gaitā ir piedzīvojuši totālu destrukciju;
- dalīšanās ar dažādu pieredzi, kas radusies UE laikā: slēpšanās no apsargiem, mukšana, u.tml.
- u.c.

Pastāsti tiks dekorēti gan ar analogām, gan digitālām bildēm (diapozitīvi un video projekcija)

Objektā darbojas bārs.

Kamēr tautas prātā vājie absolūti bez jebkādas kritiskās un analītiskās domāšanas, un domāšanas kā tādas, demolēja savu maku, bija man iespēja baudīt savdabīgu priekšnesumu Jaunajā Rīgas teātrī:

Noskatījos otru reizi Spilvencilvēku.

Tiešām ir jautri un amizanti (mizantropiskā izpratnē) skatīties uz tām, atvainojos, cacām, kuras pirms izrādes vēl apvaicājās par to, kas tā ir par izrādi un kādus žanrus tā sevī apvieno.
Vēl amizantāk bija dzirdēt pārmetumus no plaukta "dažādas lietas, par kurām NEDRĪKST smieties". Pie velna, cilvēki, jūs nākat uz drāmas un šausmu pilnu MELNO KOMĒDIJU, līdz ar to, jums ir jābūt tādiem, kuri šādu humoru saprot, kuri saprot satīru, sarkasmu un ironiju, smiešanos par cilvēkiem, to psihēm caur traģisku notikumu prizmas.
Un tas, ja jūs neprotat saskatīt tās stāsta un aktierspēles nianses, kuras caur traģēdiju pauž humoru, jums NAV tiesību pārmest smiešanos "nevietā" tiem, kas šīs smalkās McDona radītās, mūsu talantīgo aktieru izspēlētās nianses itin labi redz. Tas pa tiešām ir amizanti. Amizanti ir arī klausīties svešinieku interpretācijās, kuras aprobežojas ar vārdiem "šīze", liecinot tikai un vienīgi par nespēju salipināt/atšķetināt stāstu, nespēju veikt pašiem savu smadzeņu darbu, izmeklēšanu. Azmizantie cilvēciņi - jūs diskreditējat tikai un vienīgi paši sevi, akcentējot savu impotenci.

Par izrādes otro noskatīšanos runājot, jāsecina, ka aktierspēle bija tikpat augstā līmenī: joprojām izmeklētāju tēli spēja iedvest bijību un pārākuma skarbo roku, spēja radīt kapitālu spriedzi, tajā pat laikā izsmejošu, izņirgājošu, kārtīgu britu melno humoru. Nopratināšanas ainas tik tiešām atkārtoti radīja nevis izrādes, bet nopratināšanas vērošanas sajūtu, kad mēs, skatītāji, esam aiz tā spoguļstikla un vērojam notiekošo tajā telpā, kura cieņu pret pratināmo indivīdu atstāj aiz savām durvīm. Visu, tiešām visu cieņu Auziņa, Kalniņa un Gaudiņa talantiem, kuri spēja tik ļoti iejusties savās lomās - atdeve, kungi, ir redzama gan vizuāli, gan noprotama no ķermeņu valodas, kustībām un daudz kā cita, paviršam vērotājam neredzama.

Cietuma ainas savukārt spilgti demonstrēja režijas, dramaturga, Auziņa un Skrastiņa talantus - telpas iekārtojums, izgaismojums, notikumu gaita un to izspēlēšanas maniere radīja gan skumjas, gan ķertu sarkasmu, gan līdzjūtību, gan spriedzi - viena no dziļākajām, atklājošākajām, nebēdnīgi jautrākajām ainām izrādē.

Arī šiem aktieriem, kuri spēlēja pagātnes rēgus, atdzīvinātus Katuriana stāstos un atmiņās, projicētus uz pratināmās telpas sienām - tiem arī pienākas cepums par izrādes satura un formas demonstrēšanu, kura paskrēja garām tiem, kuri kritizēja tos, kuriem piemīt brīvība sirdī, lieku tabu trūkums un spēja pasmieties, redzēt skaisto tumšajā, redzēt melnu, bet sirsnīgu humoru - tādu, kādu var atļauties teikt tikai patiess draugs draugam.

Un Zaļā sivēntiņa meitene - nespēju valdīt sirsnīgu smaidu un smieklus brīdī, kad viņa ienāk pratināšanas telpā, kurā ir arī tas izmeklētājs ar savu izmeklēšanas ezi: viss ir atkarīgs tikai un vienīgi no tā izmēra un skarbuma, hehe.

Kārtējo aplausu grēdu veltu gan saturiskajam, gan verbālajam cenzūras trūkumam izrādē un nebaidīšanos izspēlēt to tiem tur - ar stereotipiem un tabu apkrautajiem. Patīkami bija vērot kā sakrālais trīs "P" burtu salīdzinājums apstulbināja zāli - bravo!

P.S. Patīkami (ļoti) ir arī saņemt personisku atzinību no aktiera par manu pirmo Spilvencilvēka recenziju, lasīt to no paša rīta kā pirmo saņemto e-pastu mobilajā telefonā ^^

 

Ehh, sagribēju atkal teātra izrādi Spilvencilvēks
Aizkustinoša, psiholoģiska, vardarbīga, dramatiska un ar melnu humoru pārsātināta daile, kura, atklāti sakot, pat atmiņu tēlu veidā aizkustina dziļi un penetrē dvēseles melanholiskās dzelmes ^^

http://dailesteatris.lv/index.php?1&378&videoid=11

 

Angļu dramaturga Mārtina Makdona izrāde, kura tapusi sadarbībā Lielbritānijas Padomi, kuru no angļu valodas plūstoši un radoši tulkojis Uģis Segliņš, un kura pirmizrādi Latvijā piedzīvojusi 2005. gada 15. novembrī.

Teātrī nebiju bijis dažus gadus un teju vai biju noilgojies pēc tā. Pēdējā mana izrāde bija Krievu drāmas teātrī – par Žani Lipki.
Tagad jau ir 2008. gada beigas, kad devāmies uz Spilvencilvēku. Izrāde tika noturēta Dailes teātra mazajā zālē un mūsu vieta bija otrā rindas viducī – izcilās vietās, tā teikt.

Izrādi es raksturotu kā psiholoģisku trilleri/detektīvu ar šausmu žanra elementiem, ar kaudzi melnā humora, kurš apliets ar gardāko mērci, kādu vien mākslinieciski brīvai izrādei var iedomāties – piparotais, asprātīgais un gardais spēriens ar nosaukumu “Ej dirst, cenzūra”. Dzirdēt izrādē kaudzi brīvi, dabiski un nepiespiesti izteiktu necenzētu vārdu, kuru konteksts ir absolūti melnkomēdisks, skarbi patiess un oriģināls – tā ir tīra bauda, kura kulmināciju gūst apvienojumā ar kolosālu dramaturģiju un stāstu saturu.

Izrādē ir par kādu hiperaktīvu, talantīgu stāstnieku, kurš kopš bērnības sarakstījis 400 tematiski tumšus, perversus un maniakālus īsstāstus, kuros tīri slima prāta simboliskie radījumi eleganti savijas ar tikpat simboliskiem, pozitīviem stāsta elementiem, kopā radot psiholoģiski izsmalcinātus saturus (psihe, iztēle Vs realitāte), kuru morāles satur cilvēka psihes tumšās, i gaišās puse atspoguļojumus, t.i., stāstiņi, kuros katrs var saskatīt ko citu – vadoties pēc savas “psihiskās veselības”, samaitātības un iztēles.( ... tālāk ... )