Sūrreālisms - Fricis Bārda. Dzeja. Ambients.

“Vienots skaņdarbs balsij un koklēm. Izrāde, kuru tik pat labi varētu spēlēt pilnīgi tumšā telpā, jo šoreiz nozīme ir tikai skaņai. Tiem, kas kādreiz interesējies par ambiento mūziku (piemēram, Braienu Īno) vai sūfisma (mistiskā musulmaņu mācība) rituāliem, vai 20.gs. sākuma simbolisma transcendentālo dabu, viņiem visiem būs liels pārsteigums, ka ar to visu var satikties, klausoties Friča Bārdas dzeju un latviešu instrumentu – kokli.”

Sevi es pazīstu kā cilvēku, kuram dzeja vairāk vai mazāk vienaldzīga. Ir vien daži izņēmumi: klasiķi un līdzcilvēki, kuru dzeja satur nakti un dzīvību. Tātad, visnotaļ droši var teikt, ka man dzeja nepatīk – puķītes, rozītes un saulītes un visam pa vidu atskaņas. Banāli. Tā man šķiet. Kur nu vēl lai man patiktu dzeja no kaut kāda latviešu dzejnieka, kura darbi baroti skolas solos?!
Bet, vismaz virspusēji pazīstot sevi, viennozīmīgi varu apgalvot – Ambient mūzikas žanrs man pat ļoti iet pie sirds. Lai nu kā - tapu negaidīti uzcienāts ar šo izrādi un pēc citētās anotācijas nospriedu, ka varētu būt interesanti kaut vai pirmatklājuma, pirmbaudījuma dēļ. Šķita, ka priekšnesums būs tumsā, bet konkrēti to, kas un kā tur notiks, nespēju sev stādīt priekšā minētās nezināšanas dēļ.

Nonākot galā, konstatēju mazu, visnotaļ tradicionāli iekārtotu teātra telpu bez dekorācijām, bet ar četrām daiļām koklēm pretim augošajām skatītāju krēslu rindām; četriem beņķiem – katrs pie savas kokles; divām ūdens glāzēm pie divām koklēm. Un visu telpu piepildīja silta, nedaudz lakota koka smarža un starmešu gaismas, kuru ēnas uz sienām atdarināja gan kailus kokus, gan Friča Bārda dzeju.
Apsēdāmies pirmās rindas vidū un sagaidījām priekšnesumu – ieradās četras sirdsskaistas dāmas, nosēdās katra pie savas kokles, ieskatījās pretim koklēm novietotajos nošu grāmatu turētājos, kuri lepni turēja Friča Bārdas dzeju un dažus piktogrāfiskus attēlus, un sāka radīt klusinātas skaņas, kuras, lai gan spēlētas uz kokles, neradīja manī tradicionālas koklēšanas sajūtu, bet gan gara improvizācijas iespaidu.
Nedaudz vēlāk maigajām, dzidrajām, netradicionāli spēlēto kokļu skaņām pievienojās dāmu balsis – cita spēcīga kā pērkons, cita maiga kā zirnekļa muguriņa, cita noslēpumaina kā mironis, kurš cēlies no kapa, lai priecātos par naksnīgās dabas veltēm, cita izteikta un teiksmaina kā viedā, nogurušā ceļinieka balss -, kuras Ambientajām kokļu skaņām pievienoja izcilā izpildījumā rotātu dzejas lasījumu, radot unikālu, atmosfērisku un tēlainu piedzīvojumu, kura būtība slēpjas projekta nosaukumā.
Šādā siltā, ambientā atmosfērā balsu un kokļu skaņas plūstoši un dabiski mainīja cita citu un ap kādu trešo – piekto dzejoli man nācās mainīt savu priekšstatu par latviešu dzejnieku garu lidojumiem. Nezinu, kas bija lielākais katalizators šādai viedokļa pārkārtošanai, bet izvirzīju versijas – varbūt tās bija dāmas, kuras caur lasījumiem pauda mīlestību pret Friča Bārdas dzeju, - bet varbūt tas bija jaunatklājums, ka koklēšana spēj būt tik interesanta, ambienta un ka koklēm ir tik plašs skaņas spektrs, jo līdz šim bija redzēta un klausīta tradicionāli tautiska koklēšana vidējā toņkārtā, kura man neiet pie sirds. Bet te – te bija pavisam cits koklēšanas priekšnesums un cits skaņu spektrs – sākot ar spēcīgo, pārliecināto, drošo un telpu tricinošu pirmo stīgu, beidzot ar pēdējo – smalko, naivi kluso un nebēdnīgo.
Visticamāk, ka pārvērtēt domas par dzeju lika priekšnesuma teju simfoniskā būtība – elementu kopums, jo tīkama bija it visa skaņas peizāža, kuru vēl tonēja dažādas lasījuma un koklēšanas tehnikas.
Priekšstatu par dzeju dažbrīd nācās mainīt pat ļoti krasi – tik krasi, ka acs kaktiņos sarosījās asaras – šādi dvēseles orgasmi piemeklēji mani tajos tumšajos dzejoļos, kuros miroņi cēlās no kapa, lai baudītu dabu, nakti un sievietes, kuros saule rietēja savās asinīs un kur mīlnieki bija nakts, čūsku un savu asiņu ieskauti. Tīkams dzejas saturs, kurš tika kulminēts ar prasmīgo, brīvi plūstošo, ambiento koklēšanu, kura bija gan patīkams pārsteigums, gan audiāli estētisks piedzīvojums.

Priekšnesuma laikā, kā arī pēc tā, pie sevis konstatēju – kārtējo reizi skolā ir barotas ne tās lietas, kuras es būtu vēlējies, lai man baro – tā vietā bija dzeja par puķītēm un saulītēm un tautu meitām – pliekana dzeja par banālām un tukšām lietām – dzeja, no kuras bēgu.
Bet te – pavisam citas Friča Bārdas dzejas šķautnes iepazīšana – dzeja par mūžīgajām, tām pat šķietami banālajām vērtībām, bet kuras bija ietērptas dzejnieka filosofiskajā skatījumā, tumši, krāšņos un spēcīgi izteiksmīgos epitetos par nāvi, dabu, dvēseli un mīlestību. Dzeja, kuras audiāli-verbālais izpildījums bija patiess mielasts garam – tradicionālas koklēšanas elementi mijās ar ambientu skaņu rindām, kuras locījās gan ap tradicionāli izpildītiem dzejas lasījumiem, gan rituālistiskiem, ezotēriskiem čukstiem, klusumu un smaidiem, radot patiesi baudāmu priekšnesumu.


Režisors – Alvis Hermanis
Komponists – Jēkabs Nīmanis
Kokles pedagogs – Māra Vanaga
Piedalās: Regīna Razuma, Maija Apine, Liena Šmukste, Jana Čivžele

Ilgums: 50 min
Cena: 7Ls