Martin McDonagh, “Pillowman”, 2003 [pie mums: “Spilvencilvēks” – pirmizrāde 2005. gadā]

« previous entry | next entry »
Oct. 8th, 2008 | 01:17
Skan: Akira Yamaoka - Silent Hill 2 Unreleased OST



Angļu dramaturga Mārtina Makdona izrāde, kura tapusi sadarbībā Lielbritānijas Padomi, kuru no angļu valodas plūstoši un radoši tulkojis Uģis Segliņš, un kura pirmizrādi Latvijā piedzīvojusi 2005. gada 15. novembrī.

Teātrī nebiju bijis dažus gadus un teju vai biju noilgojies pēc tā. Pēdējā mana izrāde bija Krievu drāmas teātrī – par Žani Lipki.
Tagad jau ir 2008. gada beigas, kad devāmies uz Spilvencilvēku. Izrāde tika noturēta Dailes teātra mazajā zālē un mūsu vieta bija otrā rindas viducī – izcilās vietās, tā teikt.

Izrādi es raksturotu kā psiholoģisku trilleri/detektīvu ar šausmu žanra elementiem, ar kaudzi melnā humora, kurš apliets ar gardāko mērci, kādu vien mākslinieciski brīvai izrādei var iedomāties – piparotais, asprātīgais un gardais spēriens ar nosaukumu “Ej dirst, cenzūra”. Dzirdēt izrādē kaudzi brīvi, dabiski un nepiespiesti izteiktu necenzētu vārdu, kuru konteksts ir absolūti melnkomēdisks, skarbi patiess un oriģināls – tā ir tīra bauda, kura kulmināciju gūst apvienojumā ar kolosālu dramaturģiju un stāstu saturu.

Izrādē ir par kādu hiperaktīvu, talantīgu stāstnieku, kurš kopš bērnības sarakstījis 400 tematiski tumšus, perversus un maniakālus īsstāstus, kuros tīri slima prāta simboliskie radījumi eleganti savijas ar tikpat simboliskiem, pozitīviem stāsta elementiem, kopā radot psiholoģiski izsmalcinātus saturus (psihe, iztēle Vs realitāte), kuru morāles satur cilvēka psihes tumšās, i gaišās puse atspoguļojumus, t.i., stāstiņi, kuros katrs var saskatīt ko citu – vadoties pēc savas “psihiskās veselības”, samaitātības un iztēles.
Darbība norisinās totalitārā režīma laikā (laika atveidojumu uzreiz asociēju ar PSRS laikiem, pirms guvu apstiprinājumu par atspoguļoto notikumu laiku), kādā policijas iestādē, kurā Katurians un viņa psihiski slimais brālis ticis aizturēts. Brāļi divu sadistisku miliču izpildījumā tiek pratināti. Akcents ir uz Katuriana pratināšanu par viņa stāstiem – miličiem tie nepatika... tā sākotnēji domāja Katurians.
Bet viss ir krietni vien izsmalcinātāks un sižetiski interesantāks. Kāds? To lai jums rāda pati izrāde. Varu pateikt vien to, ka izrāde ir par pieciem savstarpēji saistītiem, manipulējošiem Katuriana stāstiem (un pārējo 400 stāstu ietekme uz sociumu, paša stāstnieka un brāļa psihi) un tikai viens no tiem ir nosacīti “pozitīvs” (arī apspēlēts izrādē). Un no šiem pieciem stāstnieka stāstiem viens ir izrādes saknē, cits atspoguļo izrādes būtību un nosaukumu. Patīkami komplicēta saturiskā puse.
Izrādes saturiskais rezultāts: oriģināli sagatavots un vēl oriģinālāk, radošāk pasniegts stāstu kokteilītis, kurā apvienota tēlu psiholoģija ar tradicionālu dramaturģijas (aktierspēle, dažādi blakus stāsti jau esošajam pamat stāstam, kuri pamanās eleganti papildināt pamat stāstu) savienojumu ar netradicionālas dramaturģijas eksperimentiem, tādiem kā audiotehnikas un videoprojektoru, laiku apturoša slow-motion efektu izmantošana šo dažādo stāstu elementu atveidošanai. Kokteilis, kurš teju vai taustāmā veidolā manifestē radošu mīlestību pret dramaturģiju, šausmu literatūru/filmām, melno humoru un kinematogrāfiju (arī šādā šķautnē: daļa stāsta ideju oda pēc iekš laba kino apspēlētiem stāstiem). Daudzie dramaturģiskie eksperimenti, kuri paši par sevi, tehniskā izpildījuma līmenī, radīja manī WTF izteiksmi, šausmu stāsti, kuru melnais humors un cenzūras neesība tajā radīja manī apbrīnu, pārsteigumu un smieklu lēkmes (izteicieni “putās pista peža”, “izmeklētājs ar savu lielo izmeklēšanas ezi” burtiski triec gar zemi savā kontekstā) – lieliska izrāde gan satura, gan tā pasniegšanas ziņā.

Tātad, Spilvencilvēks ir izrāde, kura sevī apvieno romantizētu, tajā pat laikā skarbu nostalģiju pēc Padomju laikiem ar drāmas, detektīva, melnās komēdijas, šausmu literatūras un mākslā pasniegtiem psiholoģijas elementiem, stāsts, kurš dziļi aizkustinās, kurš pārsteigs (sevišķi kopā ar dramaturģijas eksperimentiem), kurš smīdinās līdz asarām un vienkārši sasodīti lieliski izklaidēs VISAS izrādes garumā, nevienu pat mirkli neliekot justies garlaikotam.
Pat mūzika bija lieliska (Ambient/Dark Ambient/Electonic un šūpuļdziesmiņas). Tā lieliski papildināja izrādes sniegto baudījumu. Horror estētika, psiholoģiski pasniegta caur melnu humoru.

Par aktierspēli un tēlu/notikumu ticamību vispār nav, ko runāt – pratināšanas ainas atgādināja manis paša tīņa gadus, tos sasodītos mirkļus policijas iestādēs (hehe), reālistiski liekot pašam atkal sajusties kā pratināmajam, kurš pratinātāju acīs nemanto i ne kripatiņu cieņas un cilvēktiesību; liekot it kā pašam skatīties uz sevis nopratināšanu – tikai šoreiz sēžot aiz pratināmās telpas spoguļstikla, kurš gaismu laiž cauri tikai vienā virzienā.
Arī pārējās ainas tika izspēlētas vienkārši lieliski, aizraujoši, mākslinieciski un radoši – taisni vai ar spēriena spēku cenzūras virzienā, kura tiešā veidā ierobežo māksliniecisko lidojumu.

Jūtu spilgtu vēlmi vēlreiz redzēt šo izrādi, ehh
(Runājot par nosaukumiem, kuri ir priekšā savam laikam...)

-----------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Režisors un scenogrāfs: Jan-Willem van den Bosch
Scenogrāfs konsultants: David Fielding
Kostīmu māksliniece: Ilze Vītoliņa
Komponists: Raimonds Tiguls
Videomākslinieks: Nils Jakrins
Gaismu mākslinieks: Oskars Timbars

Lomās:
Ivars Auziņš, Juris Kalniņš, Pēteris Gaudiņš, Artūrs Skrastiņš, Lidija Pupure, Juris Strenga, Laura Blūma, Voldemārs Uldis Vaļikovs, Mikus Breijers

Par izrādi:
http://www.dailesteatris.lv/index.php?1&136&view=view-show&show_id=1000005

Par dramaturgu:
http://www.dailesteatris.lv/index.php?&335

Fragmenti (montāža) no izrādes:
http://dailesteatris.lv/index.php?1&378&videoid=11

Kādas žurnālistes recenzija (2005. gads):
http://dailesteatris.lv/index.php?1&136&view=view-critics&show_id=1000005&cr_id=150



Neliels ieskats izcelsmes zemes izpildījumos, intervijas:
http://www.youtube.com/watch?v=s9-AeEzMtwI

Pilns sakāmais | Komentēt | Add to Memories


Comments {7}

viss mans

(nav)

from: [info]mandariina
date: Oct. 8th, 2008 - 01:12
Pilns sakāmais

viena no manām mīļākajām izrādēm, ka ne pati mīļākā.
noskatījos divreiz.

Atbildēt | Pavedinājums


Ivo

(nav)

from: [info]disfigurator
date: Oct. 8th, 2008 - 01:15
Pilns sakāmais

Hehe, lieliski ir saprotams, kādēļ :)

Atbildēt | Ļaunuma sakne


Silverflame

(nav)

from: [info]simri
date: Oct. 8th, 2008 - 03:32
Pilns sakāmais

Es sapratu, kas te nav labi. Centies izvēlēties vienu noteiktu veidu, kā Tu raksti (labi, savs stils Tev it kā ir) - vai nu sarunvalodā (ar visiem slengismiem, žargonismiem un profesionālismiem), vai nu poētiskajā (liriskajā) valodā, vai nu parastajā literārajā valodā. Šāda jaukšana kopā ārkārtīgi kairina uztveri, un bieži vien ne gluži labākajā no veidiem.

Prieks, ka beidzot arī Tu esi pabijis teātra telpās, īpaši ņemot vērā, cik daudz brīvā laika Tev parasti ir.

Atbildēt | Pavedinājums


Ivo

(nav)

from: [info]disfigurator
date: Oct. 8th, 2008 - 04:02
Pilns sakāmais

Tas, kā es rakstu, ir tikai un vienīgi mana darīšana, cienītā.

Tāpat kā manis rakstītā lasīšana ir tikai un vienīgi lasītāja izvēle/darīšana.

Savai vēlmei izpausties netaisos likt literāras vai sarunvalodas rāmi (lasīt: ieturēt konkrētu, striktu stilu - vienu vai otru), ja vien to neprasa mērķauditorija.
Šajā gadījumā šāda ierobežojuma nav, bet kāda cilvēka gaume ir tikai un vienīgi personiskā gaume.

Ko Tev darīt ar šo subjektīvo gaumi? Bingo - turēt pie sevis!

Bet paldies par info - beidzot uzzinu kamdēļ piekasies manis rakstītajam. Bet ņem vērā to, ka tās ir Tavas gaumes īpatnības, kuras uzspiest citam ir vienkārši muļķīgi.

Atbildēt | Ļaunuma sakne | Pavedinājums


Silverflame

(nav)

from: [info]simri
date: Oct. 8th, 2008 - 04:56
Pilns sakāmais

Tās nav gluži gaumes īpatnības. Tikai padoms, kas izriet no...nu, no tā, ar ko filologi pusi mūža noņemas. Valodas teorija, ir tāda lieta. Kaut ko jau viņi tajos rakstnieku institūtos mācās, ne?

Un tā nebija arī pavēle, neuztver nu tik saasināti. Kā jau teicu, tikai padoms. Tas, ka es nelietoju smaidiņu aiz katra teikuma, nenozīmē, ka neesmu daudz maz draudzīgi noskaņota.

Pietam "es beidzot sapratu, kas man nepatīk" pavisam noteikti norāda uz to, ka es lieliski apzinos to, ka gluži vienkārši pastāstu Tev beidzot konkrētāk, kas tieši man nav paticis. (Lai arī balstos uz teoriju, ko neesmu izdomājusi es.)

Atbildēt | Ļaunuma sakne | Pavedinājums


Ivo

(nav)

from: [info]disfigurator
date: Oct. 8th, 2008 - 05:32
Pilns sakāmais

Paldies, paldies - to es sapratu, ka Tu nebrauc virsū. Bet filoloģiju neesmu apguvis un nedomāju, ka šis teoriju/mācību kopums šādā pielietojumā (ikdienas blogošana) sniedz ko radošam garam derīgu (pretstatā datorterminu latviskošanai) :D
Nē, nu ir labi, ja rakstītais turas kopā. Bet vai kopā turas tikai literāri vai vulgārā sarunvalodā rakstītais, t.i., rakstīts tikai iekš vienas valodas formas?

Un vai tiešām manis rakstītais no filoloģijas viedokļa ir tik ļoti kopā "neturīgs" un šķelts izteiksmes līdzekļos, valodas formās?
Bet, ja tā, tad man nospļauties (blogošanas ietvaros), jo rakstu savam priekam, publicēju citu priekam (ja tāds ir gūstams no manis rakstītā).

Valodas teoriju ņemu vērā tikai darbā. Ārpus tā - brīvs mana gara lidojums, materializēts rakstveida formā.

Atbildēt | Ļaunuma sakne | Pavedinājums


Silverflame

(nav)

from: [info]simri
date: Oct. 8th, 2008 - 05:40
Pilns sakāmais

Bet tavs gara lidojums ir gana sakarīgs, lai to varētu vērst tikai vēl vairāk par labu, pielitojot šādus tādus literārus paņēmienus.
(Hint: you can make money with this.)

Datorterminu latviskošana gan ir sāpīga tēma. Lai Dievs svētī tos cilvēkus, kas izdomāja ieviest Latvijā starptautisko programmu, kas mani atpestī no minētā latviešu neprāta datorzinātnēs.

Atbildēt | Ļaunuma sakne