Sūrreālisms - Martin McDonagh, “Pillowman”, 2003 [pie mums: “Spilvencilvēks” – pirmizrāde 2005. gadā]

Angļu dramaturga Mārtina Makdona izrāde, kura tapusi sadarbībā Lielbritānijas Padomi, kuru no angļu valodas plūstoši un radoši tulkojis Uģis Segliņš, un kura pirmizrādi Latvijā piedzīvojusi 2005. gada 15. novembrī.

Teātrī nebiju bijis dažus gadus un teju vai biju noilgojies pēc tā. Pēdējā mana izrāde bija Krievu drāmas teātrī – par Žani Lipki.
Tagad jau ir 2008. gada beigas, kad devāmies uz Spilvencilvēku. Izrāde tika noturēta Dailes teātra mazajā zālē un mūsu vieta bija otrā rindas viducī – izcilās vietās, tā teikt.

Izrādi es raksturotu kā psiholoģisku trilleri/detektīvu ar šausmu žanra elementiem, ar kaudzi melnā humora, kurš apliets ar gardāko mērci, kādu vien mākslinieciski brīvai izrādei var iedomāties – piparotais, asprātīgais un gardais spēriens ar nosaukumu “Ej dirst, cenzūra”. Dzirdēt izrādē kaudzi brīvi, dabiski un nepiespiesti izteiktu necenzētu vārdu, kuru konteksts ir absolūti melnkomēdisks, skarbi patiess un oriģināls – tā ir tīra bauda, kura kulmināciju gūst apvienojumā ar kolosālu dramaturģiju un stāstu saturu.

Izrādē ir par kādu hiperaktīvu, talantīgu stāstnieku, kurš kopš bērnības sarakstījis 400 tematiski tumšus, perversus un maniakālus īsstāstus, kuros tīri slima prāta simboliskie radījumi eleganti savijas ar tikpat simboliskiem, pozitīviem stāsta elementiem, kopā radot psiholoģiski izsmalcinātus saturus (psihe, iztēle Vs realitāte), kuru morāles satur cilvēka psihes tumšās, i gaišās puse atspoguļojumus, t.i., stāstiņi, kuros katrs var saskatīt ko citu – vadoties pēc savas “psihiskās veselības”, samaitātības un iztēles.
Darbība norisinās totalitārā režīma laikā (laika atveidojumu uzreiz asociēju ar PSRS laikiem, pirms guvu apstiprinājumu par atspoguļoto notikumu laiku), kādā policijas iestādē, kurā Katurians un viņa psihiski slimais brālis ticis aizturēts. Brāļi divu sadistisku miliču izpildījumā tiek pratināti. Akcents ir uz Katuriana pratināšanu par viņa stāstiem – miličiem tie nepatika... tā sākotnēji domāja Katurians.
Bet viss ir krietni vien izsmalcinātāks un sižetiski interesantāks. Kāds? To lai jums rāda pati izrāde. Varu pateikt vien to, ka izrāde ir par pieciem savstarpēji saistītiem, manipulējošiem Katuriana stāstiem (un pārējo 400 stāstu ietekme uz sociumu, paša stāstnieka un brāļa psihi) un tikai viens no tiem ir nosacīti “pozitīvs” (arī apspēlēts izrādē). Un no šiem pieciem stāstnieka stāstiem viens ir izrādes saknē, cits atspoguļo izrādes būtību un nosaukumu. Patīkami komplicēta saturiskā puse.
Izrādes saturiskais rezultāts: oriģināli sagatavots un vēl oriģinālāk, radošāk pasniegts stāstu kokteilītis, kurā apvienota tēlu psiholoģija ar tradicionālu dramaturģijas (aktierspēle, dažādi blakus stāsti jau esošajam pamat stāstam, kuri pamanās eleganti papildināt pamat stāstu) savienojumu ar netradicionālas dramaturģijas eksperimentiem, tādiem kā audiotehnikas un videoprojektoru, laiku apturoša slow-motion efektu izmantošana šo dažādo stāstu elementu atveidošanai. Kokteilis, kurš teju vai taustāmā veidolā manifestē radošu mīlestību pret dramaturģiju, šausmu literatūru/filmām, melno humoru un kinematogrāfiju (arī šādā šķautnē: daļa stāsta ideju oda pēc iekš laba kino apspēlētiem stāstiem). Daudzie dramaturģiskie eksperimenti, kuri paši par sevi, tehniskā izpildījuma līmenī, radīja manī WTF izteiksmi, šausmu stāsti, kuru melnais humors un cenzūras neesība tajā radīja manī apbrīnu, pārsteigumu un smieklu lēkmes (izteicieni “putās pista peža”, “izmeklētājs ar savu lielo izmeklēšanas ezi” burtiski triec gar zemi savā kontekstā) – lieliska izrāde gan satura, gan tā pasniegšanas ziņā.

Tātad, Spilvencilvēks ir izrāde, kura sevī apvieno romantizētu, tajā pat laikā skarbu nostalģiju pēc Padomju laikiem ar drāmas, detektīva, melnās komēdijas, šausmu literatūras un mākslā pasniegtiem psiholoģijas elementiem, stāsts, kurš dziļi aizkustinās, kurš pārsteigs (sevišķi kopā ar dramaturģijas eksperimentiem), kurš smīdinās līdz asarām un vienkārši sasodīti lieliski izklaidēs VISAS izrādes garumā, nevienu pat mirkli neliekot justies garlaikotam.
Pat mūzika bija lieliska (Ambient/Dark Ambient/Electonic un šūpuļdziesmiņas). Tā lieliski papildināja izrādes sniegto baudījumu. Horror estētika, psiholoģiski pasniegta caur melnu humoru.

Par aktierspēli un tēlu/notikumu ticamību vispār nav, ko runāt – pratināšanas ainas atgādināja manis paša tīņa gadus, tos sasodītos mirkļus policijas iestādēs (hehe), reālistiski liekot pašam atkal sajusties kā pratināmajam, kurš pratinātāju acīs nemanto i ne kripatiņu cieņas un cilvēktiesību; liekot it kā pašam skatīties uz sevis nopratināšanu – tikai šoreiz sēžot aiz pratināmās telpas spoguļstikla, kurš gaismu laiž cauri tikai vienā virzienā.
Arī pārējās ainas tika izspēlētas vienkārši lieliski, aizraujoši, mākslinieciski un radoši – taisni vai ar spēriena spēku cenzūras virzienā, kura tiešā veidā ierobežo māksliniecisko lidojumu.

Jūtu spilgtu vēlmi vēlreiz redzēt šo izrādi, ehh
(Runājot par nosaukumiem, kuri ir priekšā savam laikam...)

-----------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Režisors un scenogrāfs: Jan-Willem van den Bosch
Scenogrāfs konsultants: David Fielding
Kostīmu māksliniece: Ilze Vītoliņa
Komponists: Raimonds Tiguls
Videomākslinieks: Nils Jakrins
Gaismu mākslinieks: Oskars Timbars

Lomās:
Ivars Auziņš, Juris Kalniņš, Pēteris Gaudiņš, Artūrs Skrastiņš, Lidija Pupure, Juris Strenga, Laura Blūma, Voldemārs Uldis Vaļikovs, Mikus Breijers

Par izrādi:
http://www.dailesteatris.lv/index.php?1&136&view=view-show&show_id=1000005

Par dramaturgu:
http://www.dailesteatris.lv/index.php?&335

Fragmenti (montāža) no izrādes:
http://dailesteatris.lv/index.php?1&378&videoid=11

Kādas žurnālistes recenzija (2005. gads):
http://dailesteatris.lv/index.php?1&136&view=view-critics&show_id=1000005&cr_id=150



Neliels ieskats izcelsmes zemes izpildījumos, intervijas:
http://www.youtube.com/watch?v=s9-AeEzMtwI