Sūrreālisms

Vienu lietu es zinu skaidri: mana dzīve būtu krietni nabadzīgāka bez Āzijas, konkrētāk - Japānas, kultūras bagātās rokas, kura izdaiļojusi ir ikkatru mākslas formu, ieviešot tajā savu izpratni un korekcijas - savu burvību, mistēriju, noslēpumainību, izsmalcinātību, domas dziļumu un aristokrātismu.

Sevišķi nevarētu iztikt bez tādiem radījumiem kā Japānas filmām, spēlēm ar izteiktu vai mazāk izteiktu japāniskuma saturu: nu paskaties, paskaties tikko izietās spēles kredītus - vai nu visi, vai vismaz saujiņa izstrādātāju būs japāņi!
Tāpat grūši būtu bez stāstiem un mūzikas - visnotaļ bieži paklausos Japānas tradicionālo mūziku Ensemble Nipponia izpildījumā, kā arī tās aranžējumu dažādu filmu/spēļu skaņu celiņos un paliek labi - ļoti labi ap iekšām.
Nemaz nerunāsim par japāņu tīnēm, kuru dēļ visa pasaule, tajā skaitā arī es, ir padarīta par pedofīliem - gaumīgiem pedofīliem.

Un visu šo mīlestību pret Āziju un Japānu es agrāk un turpmāk manifestēju iekš taga "orient"!
 

Tā kā priekšrecenzijai līdzīgs priekšmets par dažiem ļoti sasodīti glītās un lieliskās Survival Horror videospēles Siren aspektiem.

Šķiet, ka beidzot būšu iemācījies mīlēt šo spēli, kuru līdz šim cienīju tās inovativitātes un ūberfakinētā grūtuma dēļ.
Iemācījos to novērtēt un tās daudzos, īsos, bet sasodīti ilgi spēlējamos, atkārtojošos variantus - viena karte var saturēt vairākas spēlējamās reizes - misijas: līdz pat trim, šķiet.

Iemācījos cieīt spēles mazlineāro uzbūvi un šo rekursīvo variantu repetetīvo, tomēr citādo, savādo dabu: ir karte, no sākuma dod pirmo misiju, pēc tās iziešanas: otro. Un ja neesi kaut ko variantā pamanījis, tad atsviedīs nepieciešamību iziet variantu vēlreiz, lai atrastu pazaudēto. Un ne vienmēr viena varianta visas instances būs spēlējamas ar vienu un to pašu personāžu. Iekš Siren ir kādi 9 spēlējamie personāži, kuri savu gaitu laikā satiek viens otru tiešā vai pastarpinātā veidā, vai nesatiek vispār. Un spēles stāsts ir lipināms kopā kā puzle, kur viens tās gabaliņš ir viena protagonista piedzīvotais viena varianta instancē. Interesants koncepts.

Interesants ir arī progress: nav gluži lineāri, nav arī hronoloģiski, bet ir pakārtoti atslēgnotikumiem, kuri savstarpēji saista protagonistus vai protagonistu + notikumu: savāc to, atrodi to, izmanto to un tad parādās uzraksts, ka ar to un to cilvēciņu var spēlēt tās un tās kartes otro misiju. ( ... tālāk ... )

OMG, kawaii, OMG, OMG!

Nezināma iemesla dēļ, skatījos LTV1 un tā raidījumu Zootrops (tizls, bet informatīvs). Labi, varbūt ne tik nezināmu iemeslu dēļ - kino man ir tuvs.

Tur uzzināju ko tādu, kas manu epidermu iekārtoja kaifa agregātstāvoklī, proti:

No 6. - 12. novembrim, kinoteātrī K Suns, būs "Japānas filmu nedēļa", aww

Katru dienu būs pa vienai filmai un visas rādīs 18:30, ja pareizi sapratu.

Sacerējos, ka būs par velti, jo iekš Zootropa vairākas šādas filmu nedēļas ziņoja kopā un nevarēja saprast, uz ko īsti attiecas paziņojums par bezmaksas ieeju.
Bet. Žēl, ka nebūs par velti (dažas mūsu vai Eiropas filmas būs par velti), bet biļetes cena uz vienu filmu ir zem 3Ls - vismaz vienu Japānas filmu var atļauties jebkurš kino mīļotājs. Es jau nu gribētu atļauties visas, ippum!

Paldies šim kinoteātrim un Japānas vēstniecībai par lielisku topošās dzimšanas dienas dāvanu!


http://www.kinogalerija.lv/ksuns.php

Pietiekami daudz esmu runājis par to, kā es saprotu filmu un tajā notiekošos procesus, to iniciatorus, secību un vispār – kamdēļ viss tas ir tā, kā ir. Visbiežāk gan nākas skaidrot savu filmas beigu redzējumu. Tā kā tas ir jādara visai nereti, izdomāju uzrakstīt savu filmas interpretāciju visiem turpmākajiem interesentiem.

Vispārēji:

Režisors – Cristophe Gans, kurš sevi definē par ļoti lielu Silent Hill fanu esam un savas idejas realizācijai viņam vajadzēja piecus gadus – lai ideju, scenāriju, tēlus un filmas dizainu saskaņotu ar Silent Hill autortiesību turētājiem – Konami.
Pēc visas šīs neatlaidības un apņēmības, mīlestības pret Silent Hill bezprecedenta universa daili, mums ir filma, kura veidota pēc psiholoģisku šausmu piesātinātas videospēļu sērijas ar tādu pat nosaukumu – Silent Hill.
Tajā ir apvienotas pirmās trīs šīs spēļu sērijas daļas - to elementi, par sakni ņemot Silent Hill pirmās daļas protagonistus, antagonistus un notikumus, kā arī palielu daļu vizuālā dizaina; Silent Hill 2 antagonistus un daļu vizuālā dizaina, Silent Hill 3 notikumus un atlikušo daļu vizuālā dizaina, klāt piemetot pašu filmas veidotāju radītus antagonistus un notikumu virknes, korelācijas, stāsta mīklas un citus Silent Hill’īgus elementus.

Nedaudz konkrētāk par elementiem no spēlēm:
No pirmās un trešās daļas (trešā ir pirmās tiešs turpinājums) ir ņemts stāsts, tā galvenie elementi un tēli (pamatā no SH1):( ... tālāk ... )

Baidījos vakar. Smējos vakar. Drāmojos vakar. Jutu līdzi vakar. Tiku turēts spriedzē vakar. Biju ieinteresēts. Un tas viss iekš viena materiāla – ģeniālo Pang brāļu filmā Gin gwai 10 (The Eye ...Infinity), kura pēc būtības ir vēl dažu Budisma aizkapa dzīves priekšstatu atspoguļojums.
Pirmās divas filmas bija katra par savu veidu, kā ieraudzīt spoku, bet šī filma samet kopā astoņus šos Horror stāstus/reālas pieredzes, kurus elegantā manierē saliek kopā ar līksmu uzsaucienu Amerikas šausmu kino – Teen Slash Horror.
Vēl klāt piemet veselīgu devumu humora un satīras, drāmas. Kopā iekš šīs filmas mums ir 8 veidi, kā ieraudzīt spoku, astoņi veidi kā sabaidīties (uh, kā Pang brāļi māk baidīt!), astoņi veidi kā izsmieties no sirds, sevišķi brīžos, kad Pang brāļi pasmejas par saviem pirmajiem šīs sērijas meistardarbiem. Rezultāts – humora un drāmas piesātināts Horror gabals!
Bet, ja atmetam “Hail!” amerikāņiem, tad apakšā joprojām ir tīrasiņu J-Horror, tīrasiņu šausmu stāsti, tīrasiņu talants iz filmas radītāju dvēselēm!( ... tālāk ... )

Noskatījos arī šo brīnumu, kurš manā plauktā padusēja pāris nedēļas blakus nesen noskatītajai un par lielisku atzītajai Gin gwai pirmajai daļai.

Arī šī ir viennozīmīgi laba manta, kuru baudīt Āzijas gala Horror (tips: J-Horror) cienītājiem. Filmas pamatā ir visnotaļ interesants un intelektuāls stāsts, kurš skar reinkarnācijas un pēcnāves dzīves tēmas un piedāvā savas idejas par lietām, kuras miesīgie spēj vienīgi interpretēt – par būtņu eksistenci pēc nāves un pirms dzimšanas, dzīvības apli. Un visu šo Budisma “mistēriju” uz ekrāna izdzīvo ikdienas dāma, kura nav pazīstama ar šiem procesiem un pateicoties grūtniecībai sāk redzēt būtnes, kuri citi neredz. Smalkāk uzzināsiet paši, ja neuzskatīsiet šādu darbību par spoileri esam.

Diemžēl stāstam ir savi pamatīgie caurumi, sakņojami iekš likumdošanas īpatnībām šeit un Honkongā (varbūt tā ir Honkongas tiesību normu atšķirība no Eiropas tiesību normām) un stāsta nepabeigtības kā tādas. Filmas laikā pamanīju kādus 3, varbūt vairāk šādus caurumus, kuri visnotaļ pabojāja labo stāstu. Katrā ziņā – skatīsies, redzēsi. ( ... tālāk ... )

Nedēļas nogalē guvu visai labu, ja ne pat iespaidīgi lielisku Horror devu, par kuru domāju pat šobrīd.
Tā bija Ķīnas filma, kuru pirku tikai tā iemesla dēļ, ka biju lasījis, ka filmu varot uzskatīt par Psiholoģisku J-Horror (Kansen, piemēram). Pēc filmas noskatīšanās secināju, ka nedošu gan filmai šādu birku, bet došu citu - kvalitatīvs Āzijas Horror ar J-Horror garšu.
Filma, kura parādīja labu (tiesa, visai apspēlētu) stāstu un izcilu tā kinematogrāfisko apdari - režisora darbs pats par sevi veidoja gana baisu atmosfēru, kuras ietvaros varēja dzimt (un dzima) gan iztēles dibināts, gan filmas veidotāju piedāvāts Horror riecieniņš gan caur tēliem, gan notikumiem.

Visai sen nebiju baudījis tik patīkamu un kvalitatīvu Horror, paustu caur kino mēdija.
Baisa un tīkama filma, kurā atspoguļojās arī daži Silent Hill un Fatal Frame universu koncepti. Bet visas filmas un stāsta pamatā - Āzijas reliģiju priekšstati un priekšraksti par nāvi un pēckapa dzīves likumiem, apvienojumā ar kristietības elementiem.

Šovakar būs jānoskatās otrā daļa ^^

Video, kurš parāda dažus no filmas lieliskajiem baismes elementiem, tādējādi spoilojot to.
http://www.youtube.com/watch?v=IPYdK-R4Tyo&feature=related
 

Te nu man sāk riebties mākslas veida – videospēles komerciālā puse.

Fatal Frame sērija triloģijas sastāvā (zināma arī kā Project Zero un vienkārši Zero) līdz šim dzīvoja uz PlayStation 2 un X-Box platformām – tur tās tika radītas un tur tās auga. Ja precīzāk – izcelsmes platforma bija un ir PlayStation 2, bet XBox ieguva papildinātus izdevumus vēlāk dažādās Director’s Cut formās. Bet nu, šķiet, ka komercijas negatīvās puses dēļ, Fatal Frame faniem jānoskatās, kā viņu mīļotais (esmu drošs šādi apgalvot) radījums, kurš viņiem licis, atvainojos, pļūtīt bailes biksēs, tagad ņem un aizceļo uz šo sekundāro “Family thing”, sauktu par Wii (man patīk ienīst šo gaišo ģimenes sūdu ar visu WiiFit aksesuāru priekšgalā, bet neesmu kaut kāds konsoles, šajā gadījumā PS2, slims fans – labprāt paniekotos ar Wii – konsole, kura psiholoģiski “nevelk” uz nopietnām spēlēm, konsole, kuras mērķauditorija ir svētdienas geimeri un ģimenes, kuras videospēles nepazīst un baidās no tām...) ( ... tālāk ... )

Gribētu piedāvāt Jūsu uzmanībai vienu ārkārtīgi interesantu apvienību no Indonēzijas, kura man zināma no kāda 2003. gada - Kekal, kuru, līdzīgi kā Opeth, ir grūti iebāzt kaut kādos konkrētos rāmjos.

Grupa savu eksistenci sāka kā Black Metal banda kristīgā izpildījumā, kur vienīgais kristietības elements bija lirikas un pāris dziesmu nosaukumi, bet muzikāli - bija ļoti tīkams, atmosfērisks un piesātināts Black Metal - kvalitatīvs bleķis, lai gan bija pāris caurumu izpildījumā (daži sviestaini vokāli un taustiņi).
Bet visā visumā - grupas pirmais pilnmetrāžas albums ir iesakāma manta visiem Black Metal cienītājiem, ja vien kristīgas tēmas netraucē. Sevišķi pa bumbām pļaukā dziesma Spirits.

Līdz ar kristietības, kā liriskās tēmatikas atmešanu, grupa beidza arī spēlēt uz mazmazītiņas simfoniskās bāzes stiprināto, skaisto Black Metal (lieliskā izpildījumā ieturētu, manuprāt) un devās eksperimentu meklējumos, pamatīgi mainot skanējumu un liriskās tēmas. Un te nu lietas kļūst interesantas.


Agrīna bleķa netīrā (tātad, tīkamā) skaņa tiek nedaudz aizbīdīta aiz sintezatoru un elektroniskas mūzikas skaļruņiem, kristietība tiek aizlikta aiz necaursitamas filosofijas sienas un klāt tiek pielikti prātam neaptverami, tomēr ļoti tīkami eksperimenti:
Ar Metal (pārsvarā Thrash, i Death, i Black, i nedaudz Power) kopā tiek jaukts tucinieks (house un rave, pamatā), tehno, tradicionālā mūzika (tribal bungas), Industrial, džezs, nedaudz reps, čillout variācija par tuciniekveida elektronisko mūziku, un pat tādu elektronisko mūziku, kura šķiet pa taisno ņemta no Sega Genesis paaudzes videospēlēm + tīri vokāli, growli, shrieki [...]

Un gan jau vēl kādu elementu palaidu garām.

Un šīs šķietami haotiskās sastāvdaļas vēlākajā Kekal daiļradē tiek sajauktas neticami atmosfēriskās, arī spēcīgās un agresīvās kompozīcijās, turklāt - nav haosa.
Katrs elements ir kā vesela rotaļa - ir interesanti klausīties kā nu kurš elements kuru nomainīs. Un jāsaka kā ir - nomaina neticami plūstoši, tajā pat laikā negaidīti. Ir interesanti klausīties ikkatru Kekal kompozīciju - gan tādu, kura met neaptveramus muzikālos līkločus, gan vairāk iekš Straight-forward manieres ieturētu.


Labs Bleķis Kekal agrīnajā laikā un Kārtīgs Avant-Garde/Experimental metāls vēlīnajā Kekal izpildījumā - ko tur vairs ko piebilst.

http://www.metal-archives.com/band.php?id=4418
http://www.kekal.cjb.net/

http://www.gametrailers.com/search.php?s=silent+hill+origins

Pavisam drīz tikšu pie šī radījuma, kura izlaišanas datums = 16. maijs.
Spēlēšu, vērtēšu, cerams, ka baudīšu. Bet vienu zinu skaidri - tikšu baidīts ^^

Ģēnijs, kura daiļrade ir aplūkota šeit: http://klab.lv/~disfigurator/#entry_782

Tas, ko gribēju pa jaunam teikt, ir šis (seko izrāvieni no intervijas):

Do you yourself like that kind of industrial/synth music? We’ve heard that you like bands like Coil, and their music sometimes sounds industrial.

– In fact, I never listen to industrial music at all (neither at work nor during private time). I think you need to have a lot of courage and guts and patience to listen to the industrial sound (laughs).

Tas jau ir pārsteidzoši - cilvēks, kurš nekad neklausās Industrial rada pašu labāko, izteiksmīgāko, brutālāko, emocionālāko industrial, kādu vien esmu klausījies( ... tālāk ... )

Cik patīkami bija nejauši atrast šo spēli - vazājos pa netu un kārtējo (neskaitāmo) reizi nonācu līdz informācijai par Silent Hill iekš wikipedia.com. Šķiet, ka vēlējos info par SH5, cik atceros. Bet nu, lai paliek.
Tas, ko es ieraudzīju un kas pilnībā "paņēma" mani, bija manis līdz šim nepamanīts burtu salikums iekš tantes Wikijas, proti, Silent Hill: Orphan, jeb Mobile. Lieki piebilst, ka Eiropā pazīstamākais nosaukums (es tomēr dodu priekšroku oriģinālnosaukumam, lai gan titullapā neviens no abiem nefigurē - ir tikai Silent Hill) pasaka visu priekšā - tā ir SH spēle, spēlējama uz mobilajām iekārtām ar Java.
Domāju, ka lieki ir piebilst, ka mans prieks bija neizmērojams un atlikusī darba diena norakstīta, hehe.

Devos meklēt papildus info par spēli un visai drīz to atradu. Vēl vēlāk jau biju atradis vietu, kur spēli iegādāties, un tiklīdz biju darbā pēc slimošanas, nopirku un tajā pat vakarā ķēros klāt. Patīkami.
Bet nu, turpmāk par pašu spēli.( ... tālāk ... )

Ja neesam pazīstami ar Fatal Frame (Eiropā un citur zināms kā Project Zero) saknes būtību, iesaku vismaz ievaddaļu no iepriekšējā ieraksta.
Tā, tagad pieņemu, ka tagad jums ir aptuvena nojausma par šo citādo Survival Horror žanra spēli, tāpēc varam mierīgi turpināt par otro daļu no Fatal Frame sērijas.

Pirmajā daļā ietverts un izbaudīts lielisks stāsts par Shinto rituālu, kura viens no stūrakmeņiem – nest cilvēka upuri elles tumsas vārtu aizdarīšanai. Turklāt ne jau nu nejauši izvēlēta cilvēka – upurējamais materiāls tika izvēlēts no ģimenes bērnu loka “Demon Tag” spēles laikā – spēle ir līdzīga aklajām vistiņām. Atšķirība ir tikai tā, ka šeit kādu noķerot tas tiek izvēlēts par cilvēka upuri tumsas noslēgšanai, visas apkārtnes drošībai un mierinājumam. Bērni par šīs spēles būtību un nozīmību nekā, protams, nezina. Tie to uztver par rotaļu. Tiesa, rotaļas sekas ir ļoti būtiskas...( ... tālāk ... )

Vēl viena tumša videospēle tumšiem ļautiņiem, kuri sev tuvu tur šādu izklaidi. Šoreiz ļautiņu skaits ierobežots – spēle pašlaik ir tikai uz PlayStation 2 un X-Box (divas daļas no trim – 1. un 2.)
Tātad, ja tev ir PS2 vai X-Box, vai arī spēcīgs PC, kurš varētu bez problēmām palaist minēto sistēmu emulatorus, vari lasīt tālāk. Ja tev nav neviens no šiem abiem (konsole vai spēcīgs PC), neliegšu jau turpināt apmierināt tev savu zinātkāri un uzzināt to, kas tad ir šis japāņu brīnums spēlētāju monitoros un skaļruņos.

Spēle un visas tās daļas liekamas plauktiņā pie pārējām Survival Horror spēlēm. Bet tas nepadara to par kārtējo šķaidāmgabalu, kādas mēdz būt Survival Horror spēles (protams, ka tas nebūt nav slikti). Parasti ir tā – tu ej pa vāji izgaismotām telpām, citām vidēm, tavā rīcībā ir kabatas lukturītis vai citāds telpas izgaismojums, kurš rada baisu atmosfēru. Tad no kāda stūra izlien kāds neapmierināts dīvainis zombija vai kāda mistiskāka tēla, personifikācijas veidolā. Tas tevi sabaida kārtīgi, un tu atriebjoties izšķaidi viņam smadzenes, ja tādas tam radījumam ir. Īsāk sakot – tu sadali pirmreizinātājos tos, kuri tevi sabaidīja. Jo spēcīgāk tie tevi sabaidīja, jo kvēlāka vēlēšanās ir redzēt viņa ķermeņa daļas rotājam apkārtējās telpas sienas. Apmēram tāds gameplay sastopams vairumā Survival Horror spēļu.
Bet Fatal Frame (Japānas, ASV nosaukums. Eiropā spēle zināma kā Project Zero, līdz ar to manā disku skapī gulst 3 Project Zero daļas) ir citāda savā manierē, kādā tā tiek galā ar gadsimtiem cietušu spoku, izmocītu dvēseļu izkropļotajiem, baisajiem, sirreālajiem tēliem un to vēlmēm pēc atriebības, pēc tā, lai arī tu izjustu tās ciešanas, kuras ir viņiem visu šo gadu garumā... Fatal Frame (atvaino, Eiropa, dodu priekšroku šim nosaukumam, jo tas visvairāk atbilst spēles būtībai, un tas ir oriģinālais nosaukums) spēlēs vienīgais ierocis pret agoniskajiem, tumsas apsēstajiem, slēptajiem tēliem ir antīka fotokamera! Nekas vairāk. Ar šīs mistiskās, maģisku spēku apveltītās kameras + dažādu fotofilmiņu palīdzību ir iespējams šiem nemierīgajiem gariem, kuri dažādu iemeslu dēļ atgriežas vai klejo mūsu vidū, meklēdami mieru, nodarīt dažādu kaitējumu. Kā arī ar kameru ir iespējams redzēt to, kas acīm ir nesaskatāms, bet vitāls spēles gaitai, iziešanai. Kamera ir vienīgais, kas tevi šķir no nezināmā, nesaskatāmā, draudīgā, kas ir tev apkārt un vēlas tavas bailes, tavu mieru, tavu miesu, tavu laimi – sabradāt, pakļaut, baroties, iznīcināt. Sākotnēji tā ir ar mazāku spēku, iespējām, bet spēles laikā to var uzlabot ar dažādiem papildinājumiem, spēcīgākām fotofilmām, papildus funkcijām. Uzlabošana būs nepieciešama, jo progresējot spēlei progresē arī spoki – kļūst izveicīgāki, asinskārāki, spēcīgāki, izturīgāki.
( ... tālāk ... )

Domāju, ka daudziem nav noslēpums, ka videospēlēs atrodamā mūzika nereti ir sava žanra paraugdarbs! Ir daudzas spēles, kurām radītā mūzika ir ļoti dzīvotspējīga ārpus uz ekrāna redzamās darbības, kura mierīgi, pilnvērtīgi skan kā patstāvīgs lielums.
Ņemot vērā augstāk teikto – sniegšu jums nelielu ieskatu man ļoti tuvas spēles - Silent Hill (žanrs: Survival Horror) sērijas oriģinālajā mūzikas celiņā.

Jāpiezīmē uzreiz – visu mūziku manis apskatītajos darbos radījis Akira Yamaoka, kura darbu es nespēju beigt cienīt, apbrīnot, par kura radītajām skaņām Silent Hill sērijas videospēlēs es nespēju beigt jūsmot. Šī cilvēka radītā mūzika variē un balansē starp dažādiem mūzikas žanriem, no kuriem visbiežāk pamanāmākie ir Industrial, Darkwave/Dark Ambient, nedaudz Tehno un vēl mazāk zem Rock un Pop kategorijas liekama daiļrade. Bet radītais pamatēdiens – ellišķīgas tumsas, skumju, emocionālas slodzes piesātināts Dark Ambient ar dažādiem iespraudumiem, sametinājumiem no iepriekšminētajiem žanriem – pamatā Industrial. Akira sadarbojies arī ar citiem māksliniekiem – ar talantīgas balss īpašnieci Mary Elizabeth McGlynn un daudzpusējo talantu Joe Romersa, kopā radot lieliskas kompozīcijas, liekamas Pop/Rock plauktiņā. Kompozīcijas, kuras sevī uzbur arī sirreālismu, jo skan tās liegi, mierīgi, pat mīloši, bet palasot lirikas – atklājam šo sirreālo šķautni – pie mierīgās mūzikas pielikti absolūti iznīcinoši, sirdi ārā raujoši vārdi, par kuriem mums jāpateicas: Norah Stevens Heath (Silent Hill 3 liriku atdzejojums no japāņu valodas (Oriģinālvalodā dziesmu vārdus sarakstījis Hiroyuki Owaku)) un Joe Romersa (Silent Hill 4 anglisko liriku radītājs (oriģinālvalodā lirikas sarakstījis tas pats Hiroyuki Owaku)).
Kopā tas rada ļoti spēcīgu emociju gammu – sevišķi tajos, kuri šo spēli ir spēlējuši un iedziļinājušies tās ārkārtīgi dziļajā filozofiskajā bezdibenī.( ... tālāk ... )