Sūrreālisms - Post a comment

Ja neesam pazīstami ar Fatal Frame (Eiropā un citur zināms kā Project Zero) saknes būtību, iesaku vismaz ievaddaļu no iepriekšējā ieraksta.
Tā, tagad pieņemu, ka tagad jums ir aptuvena nojausma par šo citādo Survival Horror žanra spēli, tāpēc varam mierīgi turpināt par otro daļu no Fatal Frame sērijas.

Pirmajā daļā ietverts un izbaudīts lielisks stāsts par Shinto rituālu, kura viens no stūrakmeņiem – nest cilvēka upuri elles tumsas vārtu aizdarīšanai. Turklāt ne jau nu nejauši izvēlēta cilvēka – upurējamais materiāls tika izvēlēts no ģimenes bērnu loka “Demon Tag” spēles laikā – spēle ir līdzīga aklajām vistiņām. Atšķirība ir tikai tā, ka šeit kādu noķerot tas tiek izvēlēts par cilvēka upuri tumsas noslēgšanai, visas apkārtnes drošībai un mierinājumam. Bērni par šīs spēles būtību un nozīmību nekā, protams, nezina. Tie to uztver par rotaļu. Tiesa, rotaļas sekas ir ļoti būtiskas...
Kopš spēles iznākuma, kad izvēlēts sienamais, gandrīz gabalos raujamais materiāls, izvēles subjekts piedzīvo audzināšanu tieši šim mērķim – bērns (visbiežāk meitene, lai gan arī zēni netiek smādēti), kopš tās dienas tiek izolēts no apkārtējiem, tam tiek liegti daudzas pašsaprotamas ikdienas brīvības. Upurim tiek liegta iemīlēšanās, tiek liegta brīvība. Augot bērns kļūst par pieaugušu, kniebtspējīgu, mīlestības alkstošu jaunieti, kādi reiz visi būsim, esam vai bijām.
Bet šai personai tas tiek liegts, turklāt nu jau upurējamais materiāls skaidri zina savu likteni, sūtību zemes virsū, un visu savu skaitīto dienu garumā apzinīgi, pašaizliedzīgi gatavojas rituālam, kurā tā tiks nogalināta, un pēc nāves dvēselei mūžīgi būs jāpaliek piesietai aiz ekstremitātēm pie lielām, masīvām durvīm, aiz kurām mīt izplesties alkstoša tumsa. Tāds ir šī nu jau jaunieša liktenis – kalpot par drošības garantu visai apkārtnei, varbūt pat pasaulei.
Turklāt rituālu veic pati ģimene, rituālistiski, mistiski, pat skaisti noslaktējot sevis paša bērnu, kurš audzināts tieši šim nolūkam.
Protams, ir reizes, kad upurējamais materiāls grib aizmukt, izbēgt no likteņa, kad viņš vēlas dzīvot pilnvērtīgu dzīvi – rotaļāties, brīvi rīkoties, mīlēt, izveidot savu ģimenes ligzdiņu... Kad upuris vēlas saņemt tādas pat tiesības, kādas ir citiem – tiesības mīlēt. Šādās vājuma reizēs upuris bēg, lai gan skaidri apzinās savu būtību.

Par šādu bēgšanu un atgriešanos pie nolemtā pienākuma ir arī stāstīts spēles otrajā daļā. Tikai šeit mums ir skatījums no cita, pirmajā daļā neredzēta, daudz emocionālāka, dziļāka, atmosfēriskāka, vainas sajūtu izraisoša, filozofiskāka, sirreālāka leņķa
Vēl atšķirīgais – viens no rituāliem ir izgāzies, tāpēc tiek prasīts divu upuris – dvīņu māsu upuris!
Bet vai bēg šīs māsas, vai arī citas?! Citas!

Spēles sākumā uzskatāmi, nepārprotami tiek parādīta divu māsu bezprecedenta mīlestība, rūpes vienai par otru. Tiek dots solījums rūpēties par otru, būt vienmēr kopā. Droši varam domāt un izjust to, ka māsas viena otras dēļ darīs faktiski jebko.
Bet viņu liktenis ir nojaušams un zināms – jaunākajai māsai būs jāmirst! Bet kurš izpildīs šo mežonīgo, bet nepieciešamo rituālu? Ko māsas darīs, ir darījušas lai izprastu savu likteni, varbūt izvairītos no tā?
To visu mums spēle elegantā manierē pastāsta - no dažādu, nu jau tumsas un ļaunuma, kurš pārņēmis zudušo Visu dievu ciematu, paņemtu personu viedokļa, kurš ierakstīts dažādās piezīmēs, amuletos, notikumos, senatnīgās kinofilmās.

Ļoti patīkami mani paņēma spēles atmosfēra, kuru varēju izjust arī pilnīgāk! Pilnībai traucēja darbs, hehe. Lai pilnībā iegrimtu atmosfērā ir nepieciešami daži elementi: dažu sveču kliedēta tumsa istabā, vienatne, griba spēlēt šāda šausmu žanra spēli, un tad arī vajadzīgā tehnika un laiks kā tāds, protams. Problēmas mēdza gadīties ar otro, ceturto un pēdējo elementu, jo pilnībai ir nepieciešams ļaut šiem elementiem saplūst vienotā veselumā. Bet brīvdienās – jā, to dienu vakari ir tie īstie, lai iegrimtu tumšajā, izzinošajā spēles ļaunumā, ar cerību uz gaismu un pozitīvu atrisinājumu.

Survival Horror žanru raksturojošie lielumi šajā spēlē ir pa pilnam – ir tev matiņus saceļošas bailes viscaur spēlē, ir tumšs, bēdīgs, traumējošs stāsts, ir bezizejas, ir dažādu uzdevumu risināšana lai tiktu spēlē uz priekšu. Ir arī ierocis – kamera – vienīgais, kas tevis paša ādu šķir no atriebes, izmocītiem, moku atdarīšanas alkstošiem spokiem, kā arī no labvēlīgiem un ne tik labvēlīgiem rēgiem – bērniem, kuri vēl nenojauš to, ka ir miruši.
Caur kameru tāpat redzi arī lietas, kas acij ir slēptas – dažādus objektus, kuri ir kā padomdevējs dažādu situāciju atrisināšanai, kuri dāsni dāvā norādes par progresam vitālām lietām, kā iesprostotus rēgus u.c. baiļu tirpas izsaucošas nejaucības – arī minēto, nu jau mirušo bērnu bezbēdīgās rotaļas un interesi par tevi.

Par pašu gameplay runājot – tas ir uzlabots it visās tā jomās – spoku izdzīšana, nāve (sauc kā gribi) nav vairs tik absurdi un smieklīgi animēta kā pirmajā daļā – tas ir ļoti gaidīts un patīkams jaunums, kurš pamanās manāmi uzlabot spēli. Vēl ir uzlabota protagonistu vadāmība – personāži vairs neķeras aiz objektiem, nelīp pie sienām.
Ja to savienojam ar pārējiem spēles elementiem (aplūkoti zemāk), iegūstam mēs kārtīgu baiļu festiņu, kurš ir ļoti atmosfērisks, biedējošs, vietām skumjš, bet visumā – jēgpilns, uz atrisinājumu ejošs. Uzlabots ir viss – tēlu animācija, skaņa, spēles grafiskā puse, kā arī idejiskā, un dažiem laimīgajiem ir dotas visas tiesības ņemt un bradāt par spēles tumšajām ārēm un ēkām.
Viens no spēles atpazīstamības elementiem ir sārtais tauriņš, kurš arī ir spēles nosaukumā. Tam ir filozofiska un arī praktiska nozīme – dažkārt tas rāda ceļu, kuram tev būs sekot.

Par grafisko spēles daļu runājot – uzlabojami ir it visur – gaismas spēlēs, struktūrās, animācijā, idejās, grafiskajā atmosfēriskumā kā tādā – sauksim to tā. Cilvēki ir tik labi uztaisīti, pat viņu emocijas un dvēseles stāvokli ir viegli noteikt. Un geimeri jau nu zinās, ka kvalitatīvs emociju attēlojums ir visai reti sastopams. Bet šeit tas tiek dēvēts mums kvantumos, un tas ļoti palīdz iegrimt ellišķajos spēles dziļumos, kurus padziļina multenītes, jeb cutscenes, kuras ir gandrīz uz ikkatra soļa. Un zinat ko – tas pamatīgi biedē, līdz ar to vēl pamatīgāk spārda par tavu baiļu alkstošo pakaļu – vispirms pa kreiso, tad pa labo vaigu, atkārtojot ar nežēlīgu un brutālu intensitāti, kura sajūtama pults mežonīgajā vibrācijā! Vēl nekad mans PS2 kontrolrīks nebija tā trakojis manās Survival Horror kontrolēšanas alkstošajās rokās!

Par audiālo pusi – arī šeit ir uzlabojums. Skaņa ir viens no Survival Horror žanra spēļu baidošajiem elementiem, un tā šeit spīd visā tās biedējošajā krāšņumā, sākot ar salauzto, izmocīto dvēseļu agoniskajiem, nesvētajiem lāstiem, čukstiem, beidzot ar telpu un apkārtnes skaņām – grīdas dēļu čīkstēšanu, durvju eņģu čīkstēšanu, papīra sienu, ekrānu sausā skaņu, pērkona, lietus, un citām atmosfēras skaņām. Un protams, skaņa visā šajā spēles tumsā spīd arī mūzikas jomā. Tā ir ļoti atmosfēriska, spēcīga, iederīga. Skaņa visās jomās ir vienkārši lieliski nostrādāta!

Bet beigas – spēles baigas TĀ IEBELZA pa pakaļu, ka atliek tikai nobrīnīties!

Tālākam izklāstam šeit nolieku zīmīti: SPOILERA BRĪDINĀJUMS (tiek atstāstīts viens no daudzajiem spēles nobeigumiem):

Rituāla izpilde mums tiek celta acu priekšā, kurā ģimenes un citu rituālam piederīgu personu lokā, uzraudzībā tiek izpildīta darbība, par kuru ir visa spēle – tiek nogalināta viena no māsām! Bet kurš to dara? Neteikšu : P

Labi, labi, pateikšu, hehe.
Spēles sākumā, vidusdaļā jau uzzinām, ka viņa savas dzīvības atņemšanu, saskaņā ar rituāla prasībām atdos māsas ciešajās rokās ap savu kaklu...
Pēc skumja, atrisinoša, žēla stāsta atskan lūdzoši, mierīgi vārdi, kuri nedaudz sniedzas pavēles formas dārziņā: “Kill me!”

Un tumšajā pazemes alā, kurā tikko pieveikts pēdējais boss – iepriekšējā rituālā upurētā jaunava - dvīne, kura vēlējās izbēgt no sava likteņa - atrada atkārtotu izbēgšanas iespēju caur šīm, spēles centrālajām dvīnēm, ĻOTI ĪVL, iespaidīga, biedējošs rēga veidā, atskan rituālu uzraugu scepteri, kuri ritmiski tiek sisti pie zemes, kamēr tiek izpildīts rituāls. Skaņa un kopskats kā tāds ir ĻOTI episks un tevi paņemošs – atliek vienīgi skatīties un izteikt nepārprotamu emociju izklāstošu triju burtu savienojumu: “WOW”!
Un rituāla beigās dzimst vēl viens ciematu sargājošs sārtais tauriņš, kurš paceļas no sarkanajiem žņaugšanas nospiedumiem uz māsas kakla.

Un te nu ir noticis, spēle iespaidīgā manierē noslēdzas, atstādama aiz sevis Silent Hill’iskus noslēpumus un neatbildētus jautājumus.
Varbūt atbildēs man cits spēles nobeigums, pārspēlēšana. Domāju, ka jā. Tāpēc arī gremdējoties patīkamās atmiņās nolemju vēl kādreiz iziet šo burvīgo, tumšas atmosfēras bagāto, skumjo spēli. LIELISKO spēli.



Spēlējama uz PlayStation 2, XBOX

http://en.wikipedia.org/wiki/Fatal_Frame_2
http://www.fatalframe.com