disfigurator

Dolls (2002, Takeshi Kitano)

Mar. 27th, 2009 | 11:33
No: : disfigurator

Izcili traģisku mīlas stāstu savienība kinematogrāfiski bagātā filmā.
Mielasts, nē, dzīres dvēselei! Filmā izteikta dzīves esence.

Filma sākas ar Bunraku priekšnesumu – sena Japānas teātra forma, kura tematiski ir par traģisku mīlestību. Teātri pasniedz interesantā veidā: lelles (detālas un ap metru garas, 5-20 kilogramus smagas) kustina cilvēki izcili precīzā un dabīgā manierē - tā, ka pazūd robežas starp nekustīgi priekšmetīgo un animēto, - lelles atdzīvojas un mākslinieciskā formā stāsta savu traģēdiju caur vienas balss pozīciju. Un nav kā mums pierastajā leļļu teātrī - šeit vadītāji ir redzami - daži ir melnā apģērbā ar nosegtu seju, bet daži ar redzamu fizionomiju. Pilnībā melnā tērptie ir uztverami kā "neredzami", bet tie, kuriem redzamas sejas, protams, redzami. Un viņu redzēšana simbolizē protagonistus un pilnībā nosegto kustinātās lelles norāda uz otro plānu. Bet teātra formas nozīmīgā kopība - lelles ir tās, kas spēlē teātri, redzamie cilvēki teātri nespēlē. Un neba leļļu meistari ir vienīgie šajā teātra formā. Bunraku ir perfekta sinhronizācija starp leļļu meistariem, teicēju un mūziku, ar mērķi sasniegt vienotu veselumu.
Stāsta teicējs ir visu leļļu balsis un episkā stāsta stāstītājs, komentētājs. Muzikāli teātri pavada senā trīsstīgu mūzikas instrumenta Shamisen spēle, kuru mums saprotamā valodā varētu paslēpt zem Ambient žanra izpratnes. Šī izklaides forma radusies 16. gs., zelta laikus piedzīvojot 17. gs. otrajā pusē. Bet mūsdienās – par spīti šīs mākslas formas cienītajai un populārajai eksistencei, vērojama šīs mākslas formas bojāeja - noveco svarīgi darbinieki/leļļu izgatavošanas meistari, kurus maz, kuri aizvieto, diemžēl.
Izvilkums no autora Monazemon Chimakatsu stāsta "Meido No Kikaku" (The Courier Of Hell) teātra izrādes, eleganti ievada filmu, norādot uz to, par ko un kādā dinamikas formā tā būs, savienojot jauno kino ar seno teātra mākslu.

Ar šo teātra izrādes izvilkumu filma atklāj, ka tā būs par traģisko, par egoistiskām dzīvēm un narcisismu – parādības, kuras filmas tēli cilvēki sev sagādājuši, lai ciestu mūžīgu, nāves estētikas bagātinātu mīlestību. Bet, lai neatklātu pārāk daudz no stāsta, pirms runāšanas par kinematogrāfiju, minēšu vien to, ka režisors no sākuma vēlējās tikai vienu stāstu, to, kurš filmā spēlē centrālo teicēja lomu. Bet, tā kā tas izrādījās esam par īsu, lai būtu pilna filma, viņš pievienoja vēl divus īsstāstus, kuri visu filmas laiku visnotaļ apslēpti mijiedarbojas savā starpā, radot noslēgtu, savādi mijiedarbojošos likteņu un traģēdiju pasauli. Kā apgalvoja režisors: „Rudens viņam mīļākais, bet vasara arī, - ja tajā nav cilvēku.”. Šis apgalvojums visnotaļ daiļi runā par filmas esenci, kuru iztirzāšu zemāk.

Kinematogrāfija
Filma, kā minēju, ir par trim savstarpēji saistītiem mīlas stāstiem, kurus pilda ne tikai šī dzīvinošā sajūtu pasaule, bet arī traģiskais, egoistiskais un narcisistiskais, piepildot filmu ar cilvēcības būtību. Šo likteņstāstu mijiedarbošanās kinematogrāfiski tiek panākta ar vairāku saistošu elementu klātbūtni, kuri ietver sevī interpretējamu simbolismu:
- centrālie mīlnieki ar kameras darbu mijiedarbojas ar diviem invalīdiem, kur viens ir elektriskajos ratiņkrēslos, bet otrs viņu pavada. Aina rada spēcīgu kopības sajūtu, kura izpaužas kā traģiskā un skaistā nešķirama savienība. Protams, skatāmais ir uztverams negatīvi, sevišķi, ja skatās lētā pozitīvisma piesūcināts cilvēks: iet skumjš pāris, kur meitene ir neatgriezeniski garīgi slima un abi mazā ieliņā satiek šos divus invalīdus… Ratiņkrēslā sēdošais vēl pabrīnās par to, cik tie pirmie divi ir jocīgi, lai gan paši tādi ir. Šo elementu kopība caur traģēdiju parāda, ka dzīve nebeidzas, bet sākas. Un bez šīs ainas simboliskā jēdzieniskuma tā dara vēl kaut ko ar skatītāju, sevišķi otrajā skatīšanās reizē – aizkustina līdz sirds dziļumiem un tā satur gana daudz potenciāla, lai liktu vīrieša asaru dziedzeriem kaunpilni, bet dabiski strādāt;
- mobilā telefona zvans ar popa dziesmiņu, kas kalpo par norādi uz vēlāko, piesaistīto, bet ne mazāk saistošo un traģisko mīlas stāstu;
- pirmo mīļoto cepure pludmalē savieno divus laikus: pagātnes prieku ar šodienas traģēdiju un šis priekšmets arīdzan kalpo par pāreju uz vēl vienu mīlas stāstu. Seko nākamā aina, kur tagadnē protagonistu pāris iet garām aklajam ar pavadoni. Ņemot vērā filmā jau skatīto, šo ainu varam uztvert kā mīlestības un likteņu ceļu, kurā satiekas traģēdija? Aina filmā tiek izspēlēta vairākkārt, tādējādi apturot laiku, kura ietvaros tiek parādīts nule sastaptais mīlasstāsts, kurā aklais ir izgriezis sev acis, lai Viņa būtu pēdējais, ko viņš atceras.
- Seko pastaiga pirmā pāra izpildījumā pa sliedēm, kuru nomaina nākamais kadrs - boss ar atraidīto pagātnes dāmu. Caur notikumiem tiek parādīts, ka viņa neatceras viņu… Un šo kadru nomaina pirmo pastaiga pa sliedēm cauri vasarai, kam seko aklā pastaiga ar Mīļoto. Viņa ir laimīga – viņš neredz Viņas kroplību un Viņa atceroties viņu, var izbaudīt veco laiku burvību. Aklais ar Viņu ir rožu dārzā, kurā vizuālā poēzija mijiedarbojās ar audiālo - mūzika ritmiski spēlējas ar kadrējumiem, kuru noslēgumā jau runā citi protagonisti iz cita, - bosa kadra. Viņa viņu joprojām neatceras, bet dod viņam pusdienas, savienojot pagātni ar tagadni caur to pašu, bet neatpazīto;
- Pirmo pastaiga rudenī, kuru nomaina aklais ar ermoņikām, kurš mācās Viņas dziesmu, - kuru nomaina atkal pirmo pastaiga;
- Bosa mīļotā mijiedarbojas ar popa mīlnieku. Abi ir kaimiņi.
- Tāpat arī tīri traģēdija savieto tēlu dzīves, kā, piemēram, rudens ar savu simbolismu, kurš koncentrēts nāvi manifestējošā, sarkanā rudens lapiņā, kura poētiski skaisti savieno vairāku tēlu nāves un arī gadalaikus.

Aptuveni ar šādiem paņēmieniem tiek radīta mīlestības, noslēgtības, narcisisma un egoisma pilna, mīlama un poētiska filmas pasaule, kurā materiālajam nav nozīmes. Bet šīs metodes nebūt nav viss režisora gara repertuārs. Patiesību sakot, filma ir interesanta arī ar to, ka kostīmu mākslinieks ir arīdzan netieši spēlējis režisora lomu, jo pēc viņa tērpiem, to estētikas tika pieskaņota pārējā filma, nevis otrādi. Un, lai gan tas var šķist nepareizi, tas īsti ar prātu neuztverami, bet nenoliedzami klātesoši piešķir filmai unikālu šķautni. Bet, mēģināšu sadalīt reizinātājos to, kas vizuāli un iedarbīti saista tēlus, kas vizuāli izsaka saites un attiecības starp tiem:
- pirmkārt jau pati sarkanā virve, kura saista abus tēlus ne tikai simboliski, bet arī saturiski (koncentrē filmas būtību) un tīri fiziski;
- mirušais taurenītis slimnīcas pagalmā, kas vēlāk sasaista tieksmi pēc zaudētā, kad tas atkārtoti parādās autostāvvietā zem auto riepām, kurā nu ir abi, nevis viens;
- eņģelītis daudzos kadros – nav tikai prasta aina, iespraudums, runājot gramatikas terminiem. Šīm daudzajām ainām var piešķirt dažādas nozīmes: pagātne, gaišums un jūtu tīrības dievinājums, kas filmā parādās vairākkārt un tiek novests ekstrēmos pašizpausmes līmeņos. Šīs interpretācijas rada filmas beigu daļa - pie kafejnīcas loga viņi ceļo atmiņu laikā - uz kāzu paziņošanu. Gredzena vietā ir piekariņš ar eņģelīti. Pēc ainas viņa it kā atceras kaut ko no sevis, kas ir burvīgi aizkustinošs moments - skumja slimnieka atklāsme, zudis smaids, kas mijiedarbojās ar trakā apātiju, radot spēcīgu pārdzīvojumu skatītājā.
- saplēstā rotaļlietas bumbiņa, kura varētu simbolizēt saplēsto, bet joprojām mīlamo un mīlēto dzīvi;
- sinhrona kāju/soļu aina, kas nenoliedzami norāda uz kopējiem likteņiem;
- atmiņu uzplaiksnījumi, kuri ne tikai parāda pagātni, bet arī caur dažādiem sasaistošiem elementiem rada pārejas gan savstarpēji, gan attiecībā uz pārējiem mīlas stāstiem, kā jau minēts augstāk.

Bet bez tēlu saistīšanas un kinematogrāfiskas jūtu pasaules atainošanas, filmā ir vēl daži estētikas elementi, tādi kā:
- zivs kimono tērpā un plikais parkā: bojāta prāta ilūzijas ar simbolismu vai pagātnes traumas tēli?
- telefona zvani bez teiktā, kas skatītājos atstāj nezināmo, interpretējamo.
- pārejas laikā un telpā ar atšķirīgu audiovizuālo pasauli - atmiņām nav skaņas, tām ir bremzēts laiks un kustību neskaidrība, un ne tikai…;
- aina, kura kaut kā īsti neaizskaidrojami atgādina leļļu teātri. Un nedaudz vēlāk šī aina tiek saistīta ar nojausto teātri: kārtī parādās Bunraku lelles ar kimono, bet vēl pēcāk - vieni paši apģērbi, kurus viņi paņem, vēlreiz sasaistot sevi ar Bunraku teātri, kas filmā ir vairākkārt, arī vienā no noslēdzošajām ainām, kurā skrien kalnā abi draudziņi, ar šo skrējienu atgādinot sākuma teātra ainu, kas nedaudz vēlāk arī tiek mijiedarbota ar sākuma izrādi, kur tēli līdzīgi bēg no nepatīkamā, saviem likteņiem.

Bet, atstājot detaļas labākiem medību laukiem, par filmu var izteikt šādu kopsavilkumu
Viena no filmām, kurā klusums ir teicējs. Dialogus aizvieto vizuālisma poēzija, metaforas, simbolisms un paša skatītāja domas. Un tikai pēc filmas noskatīšanās tā īsti var redzēt to, ka filmā tēli runāja ļoti maz, bet nebija taču tukšuma filmā! Augstāk minētie elementi izslēdz tukšumu. Nākas konstatēt – klusums runāja ar mani caur manu dvēseli un subjektīvajiem pārdzīvojumiem, piepildot filmas un manas dvēseles telpu. Tā ir skatāma ne tikai burtiski, bet vairāk – metaforiski, apcerot savu dzīvi un domājot: vai redzamais ir notikums tēlu dzīvē, vai pagātnes aina, vai fantāzija… Filma, kuru ar smaidu uz lūpām baudīt kā attēloto mīlestību, sāpes, pamestību, sarkanvīnu, skumjas, asaras, naidu - kā dzīvi pašu, tverot pēc ikkatras tās izpausmes; kā izcils mākslas darbs un vīns - daudz labāk garšo atkārtoti, kad tas ir izzināts, izpētīts un noturēts dvēseles pagrabos esences attīstīšanai. Dolls ir nešķirama skumju un jūtu pasaules skaistuma savienība un norāda uz to, kamdēļ kino saucam par mākslu. Poētiska, dzīvu skumju pilna filma, kura caur traģisko parāda dzīves netveramo skaistumu. Bīstami skatīties otru reizi - emocionālā pasaulē neapturami atdzīvojas...
Filma iemieso mīlestību pret skumjām kā vienu no dzīves pamatelementiem, kura laikā patiesi dzīvojam. Režisors tīšuprāt ieviesis brīvu interpretāciju savā darbā, kura atkarīga no garastāvokļa, zināšanām un dzīves pieredzes. Un pat skatoties filmu saraustīti, medījot detaļas, lai uzrakstītu, tā spēcīgi iedarbojas uz emocionālo pasauli.
Takeshi Kitano pārsvarā taisa vizuāli vardarbīgas filmas par yakuza gaitām – gangsteriem Japānā. Bet, savā intervijā, viņš norādīja, ka, iespējams, viņa Dolls ir visvardarbīgākā no visām. Un, noskatoties filmu otru reizi, viennozīmīgi varu piekrist šim apgalvojumam.
Spēlējoties ar režisora domu: Nāve - pavedinošs un mīlams dēmons.

/10


Treileris: http://www.youtube.com/watch?v=W-7eNtLia6o
Bunraku aina + sākums: http://www.youtube.com/watch?v=Btz0yQRVP_M


 

Pilns sakāmais | Rādīt visus komentārus


Reply

From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message:

Notice! This user has turned on the option that logs IP addresses of anonymous posters.