Sūrreālisms

Filma iz plaukta, kurā dzīvojas ne gluži manas sviestmaizītes un tējas tases ("not my cup of tea"), kuru pamanīju vien nosaukuma dēļ - The Indian Runner. Pamanīju savas apsēstības un fetiša dēļ - Silent Hill, konkrēti šajā sakarībā (skat "bradājumā fiksētās nianses"). Lieta sekojoša - iekš pirmās Silent Hill spēles atrodams veikaliņš ar tādu pat nosaukumu (tajā, tāpat kā vienā veikalā filmā, tirgo autentiskos indiāņu kultūrpriekšmetus un ādas izstrādājumus; ja pareizi atminos, identisks bija arī veikaliņa uzraksta fonts), kuru uzreiz atminējos, ieraugot filmas nosaukumu.
Zinot, ka Team Silent prasmīgi savā radījumā ir inkorporējusi dažādu mākslas darbu elementus (daži zināmākie piemēri: Alice In Wonderland, Wizard Of Oz, Kinga (no šī daudz lietas ņemtas, piemēram, plakāts "Study Dammit!", filma Carrie) Pet Cemetery, Bredberija iela un daudzus citus mākslas dižgarus un viņu darbu elementus) un idejas - nolēmu to noskatīties un labi, ka tā: daži elementi iz Silent Hill universa (jebšu otrādāk - iekš SH universa inkorporētie) bija atrodami filmā, piemēram, klusi spriedzes brīži, kuri būvēti uz akcentētu ambiento troksni, kurš veido ritmisku paternu, ar kādu mūs biedē SH - tādi kā sliežu klaudzoņa, ventilatora troksnis, u.tml; tēlu mijiedarbība, kuri ir visnotaļ eleganti attīstīti, sevišķi "ļaunais" tēls, kurš šķiet bīstams pat brīžos, kad tas komunicē ar saviem tuviniekiem - izcili sabalansēts negāciju tēls, kurš iemieso dzīvniecisku pietāti pret fiziski pārāko; mazā pilsētiņa - tās vaigs ir visai līdzīgs Silent Hill pilsētiņas vaigam.

Ir vēl dažas līdzības, taču, ja izraisīju jūsos interesi, nevēlos sabojāt atklāšanas priekus.
Runājot par filmu - diždarbs tas nav, taču ir pietiekami labs, uz tēliem un stāstu balstīts "TV gabals"/drāma, lai to vērtētu ar 7/10 (figurē arī iekšējie dēmoni, taču ne Horror līmeņa), tātad, gana labs, lai to skatītos - it īpaši gadījumā, ja esam ar Silent Hill universa fīliju sirgstoši indivīdi. ( EDIT@12:16 - SH universa saknes )

Kino par pasaules sliktāko režisoru (?) Edward D. Wood Jr., kurš spārda gan ar savu stāstu, gan ar stilistiku - tā ne tikai stāsta par laiku pirms vairākām dekādēm, bet arī atdarina to laiku kinematogrāfiju (klasiski slīdoša kadru maiņa, butaforijas, u.tml.), šausmu izklaidi un romantiku, piedāvājot vairākus reanimētus izcilus tēlus, tādus kā Dracula, veco kinematogrāfiju (kā tēlu), Vampiria sievišķi - groteski pavedinošo, gaumīgi estētisko, sevis parodējošo dāmu, kā arī daudzus citus vārdus iz kino vēstures. Rezultāts: šausmu filmu sākumskola, gaumīgi kombinēta ar Holivudas pašironiju, Tim Burton romantiski drūmo jebšu groteski-barokaini-gotisko filmēšanas stilu (pareizāk sakot - rezultātu), komēdiju, satīru un drāmu. Taču visvairāk man patika filmā iemiesotā Horror klasika - Dracula aktiera atveidotājs un tā dialogi gan par, gan ārpus tēmas, vienkārši spārda pakaļu bez mitas! Ed Wood laikā tiek atspoguļota daļa no režisora dzīves un filmas Plan 9 from Outer Space (1959) tapšanas process.
Pēc filmas noskatīšanās ir tikai daži, taču ļoti spēcīgi secinājumi. Vienu var ietērpt iekš slēptajiem smailijiem iz draugiem.lv, attiecinot tos pret Vampiria tēlu; otrs - rodas pamatīgs stimuls un kāre pēc šausmu filmu klasikas - tās, kurā valdīja Dracula, Wolfman, Frankenstein, Vampiria...

8/10

Treileris: http://www.youtube.com/watch?v=51U0f4VKXIg

Ir visnotaļ bezjēdzīgi tā ņemt un mēģināt apskatīt tāda režisora darbus kā Linčs, jo pārāk daudz dažādās jēgās un virzienos var rakt, tā arī pasakot to pašu, vai to pašu neko - brīva vieta jūsu interpretācijām, gara un simbolu lidojumam, to atšifrēšanai un vizuāli audiālām baudām. Taču jēga ir - runāt par labu kino ar sarežģīti struktūru tā centrā, lai gan daudzi šī gala kino sauc par slimas, kaķēnu māti apēdušas kucītes murgiem - tā nu tas varētu būt, ja skatītājs nav sagatavojies atbrīvoties no iekšējās prāta kontroles/aizmirst prātu, sapratu, loģiku un šo būšanu cenzūru, un ļauties notiekošā ietekmei dziļākā sevis būtībā.
Taču varu mēģināt - filmas raksturelementi tā kā būtu: ahronoloģija, mistērija, sirreālisma elementi, Horror, romantiska drāma, trilleris, shitload of mindfuck, kā arī Linča kinematogrāfijas īpašais rokraksts, par kuru neņemšos daudz spriest, jo pārlieku stipri par maz esmu saskāries ar viņa filmām (šī būt pirmā).
Šo kino, kā jau sirreālām un sarežģītām filmām pieklājas, ieteicams baudīt gan ar prātu, gan (un tieši vairāk) ar dvēseli un sajūtām - ja jēgu definējošie un skaidrojošie simboli un notikumu ķēde, tās pavedieni un posmi netiks atrasti un galvā būs pulku caurumi no maindfaka (kas ir vēl viena sirreālā kino priekšrocība), paliks bauda dvēselei, kuru sniedz Linča filmtaisīšanas savādais un mistēriskais, šausminošais, dažkārt pat ļoti šausminošais rokraksts, kas spējīgs radīt kapitālu un dažviet grotesku atmosfēru. Un ja būs vēlēšanās - loģikas paliekas filmā varēs meklēt un atrast nākamajās skatīšanās reizēs.

8/10 par Horror elementiem (sevišķi beigu daļā), stāsta sarežģītību un tā salīdzinošo daudzveidību, romantiskajām ainām un abstrakcionismu. Filma i prātam, i dvēselei.

Lai nebūtu topiku plūdi, savu verbālo nesaturēšanu par tēmu (kā allaž) "kino" un "videospēles", ietērpšu kombikorm formātā: seko apraksti par tādiem lieliskiem kino darbiem kā A Tale Of Two Sisters; Takashi Miike filmām Gozu, Audition, Imprint un Box (kura atrodama iekš DVD "Three Extremes"), kā arī par idiotiski tizlām filmām [REC] un Dark Asylum; visbeidzot par neatkārtojami lieliski estētisko filmu The Cell un labu Survival Horror žanra videospēli Condemned: Criminal Origins.


( Gokudô kyôfu dai-gekijô: Gozu (2003, Miike Takashi); 8/10 )

( [REC] (2007); 1/10 )

( The Cell (2000, Tarsem Singh); 9/10 )

( Imprint (2006, Miike Takashi); 8/10 )

( Three... Extremes (2004; Fruit Chan, Takashi Miike, Chan-wook Park); 7/10 )

( Dark Asylum (2001); 3/10 )

( Ôdishon (Audition, 1999, Miike Takashi); 8/10 )

( Janghwa, Hongryeon (A Tale Of Two Sisters, 2003, Ji-woon Kim); 8/10 )

( Condemned: Criminal Origins (PC; 2006); 7/10 )
 

Tikko, tīri savas intereses pēc lasot rakstu par sirreālismu, atskārtu vēl vienu lietu, kas ir kopīga vairumam manām mīļākajām filmām un videospēlēm. Jā, tas ir sirreālisms, kurš dabīgi un nemanāmi iezagies manā dzīvē caur dažādām vairāk vai mazāk sirreālām filmām un videospēlēm (paraugi iz spēlēm būtu Silent Hill, Hellnight, Fatal Frame, Forbidden Siren), kuras dabiskā kārtā kļuva par favorītēm. Taču tikai tagad apjautu, ka esmu atradis vēl vienu vienojošo elementu bez psiholoģijas - arī sirreālismā iesaistīta lieta, kura man tuva, kopā ar manu visnotaļ asociālo dabu, u.c.
( ... tālāk ... )

Tīkams un domas pilns Sci-fi gabals, kuru sarakstījis William Gibson, balstoties uz savu darbu, nedaudz apcērpot to; kuru filmas formātā ar kameru palīdzību pārtulkojis režisors Robert Longo. Koncepts īsumā: tehnoloģiju nākotne un humanitāra kiberesība pasaulē, kurā galveno lomu atveido Keanu Reeves, kas ar savu personību pagātnē aiznes daļiņu Matrix kvalitāšu.
Kopš paša skatīšanās sākuma mani pārņēma izteikta astoņdesmito/deviņdesmito gadu sajūta, lai gan nebiju skatījies filmas datumu un neesmu pazīstams ar literātu - to panāca šīm dekādēm raksturīgais nākotnes atainojums filmā: tumša nākotne dekadences varā, kur kontroli ar tehnoloģiju palīdzību pārņem globālas korporācijas ar savtīgiem nolūkiem, pret kurām cīnās pagrīdes organizācijas kiberpanku veidolā (LoTek). Citiem vārdiem - stilistika, kura man ir tuva tīri savas estētikas dēļ, kura iemiesota arī tādās pērlēs kā The Terminator, RoboCop un Total Recall. Salīdzinu ar minētajām filmām ne gluži tāpat vien - visas tās vieno viens pamatkauls: cilvēks sagrautā un tumšā tehnoloģiju nākotnē, cīņā par esību, kā arī šajās kulta filmās vairāk vai mazāk figurē panki. Šajā filmā - cīņa ar eksistenci, kuras atslēga burtiski lejupielādēta protagonista galvā un aizņem daudz vairāk kapacitātes, nekā smadzenes ilgstoši spēj uzturēt, kas rada filmas ātrumu - izdzīvošanas un cilvēces esības tiesību sprints Vs Yakuza un globālo korporāciju garie instrumenti. Un bez interesantā filmas stāsta (kaut vai pati doma par smadzeņu kapacitāti ir interesanta), kuru dekorē deviņdesmito un B kino lieliskā atmosfēra un estētika, tīkams ir arī skaņas celiņš (izdevās pat atpazīt KMFDM, lai gan esmu šos klausījies tikai reizes 4-5, iekš Mortal Kombat filmas OST vai Spawn filmas OST - īsti neatminos, bet šķiet, ka tomēr MK) un pats astoņdesmito/deviņdesmito gadu atmosfēras pilnais kibarpancīgais humānisma Vs tehnoloģiju settings kā tāds. Un kas ir pats labākais šajā stāstā: labā filma nopērkama lielveikalos 59 santīmu iepakojumā.
Lieliska filma ar astoņdesmito/deviņdesmito gadu nepārspējāmo estētiku un labu - tiešām tīkamu stāstu.

Johnny Mnemonic: [swipes a pile of circuit boards and components off the desk and says to no one in particular] I need a Sino-logic 16.
Jane: [runs around the computer warehouse finding everything he calls for]
Johnny Mnemonic: Sogo 7 Data Gloves, a GPL stealth module, one Burdine intelligent translator... Thompson iPhone.

/10

Sākšu ar apgalvojumu, ka man ļoti tīkams ir fakts, ka Tarkovskim tīkami bija metaforu un metafizikas plaukti, kuri man izteikti tuvi ir kopš iepazīšanās ar Team Silent mīlestību pret šīm pašām lietām, pret šo pašu dzīves pilno un izteiksmes līdzekļos neizsmeļamo simbolismu.
Filma ieturēta labākajās hipnotizējošā Tarkovska tradīcijās – lēni kadrējumi; lēnas kameras kustības, kas pavadītas ar skaņu, noved skatītāju transam līdzīgā stāvoklī; spēles ar krāsu psiholoģiju, kas suģestē un izceļ lietas, kuras Tarkovskis no Stanisław Lem darba vēlas izcelt; absolūti mākslinieciskās kompozīcijas, kuras ir gatavas likšanai pie sienas kā lieliskas ainavas – šeit ir viss, ko es no Tarkovska redzēju pirmajā reizē caur Zonas simboliskajām aprisēm: tā pati perfekcija, tā pati dialogu estētika, līdzvērtīgi izstrādāti tēli un kopējā atmosfēra, kura ievelk sevī un izslēdz iespēju novērsties no hipnotizējošās mākslas, turklāt visam pa virsu – ar līdzīgiem elementiem un metafiziskām metaforām apveltīts stāsts par cilvēku, viņa cilvēcību, pasauli un to, kādu apkārtni tas veido dažādu stimulu ietekmē. Turklāt tas elements/koncepts par spēcīgu pārdzīvojumu manifestāciju fiziskā veidolā un manifestētās būtnes esības aplūkošana – vairāk kā vienkārši garda apcere par to, kas veido cilvēku, - vairāk kā garda kopsakarība ar Silent Hill universu – arī Stalker saturēja līdzības un šādas kopsakarības ir viens no ceļiem uz maniem simpātiju serveriem – un ja vēl piemetam Tarkovska ģenialitāti un arī audiovizuālās līdzības, tādas kā migla, mīklainā un biezā atmosfēra, skanošā mūzika, turklāt filmā ir arī savas "krīpī" vietas! ( ... tālāk ... )

Pavisam īsi – lieliska filma, kura apvieno jautru garu ar dramatisku mīlas daudzstūri, dažiem horror elementiem, filosofoju, mistēriju, metafiziku un psiholoģiju, stāstot stāstu par cilvēka esību un allaž klātesošo vēlmi būt kāda cita ādā – būt par kādu citu, stāsta laikā uzdodot jautājumus par to, vai vispār ir iespējams būt cita galvā (būt par citu) un kādas sekas tas atstāj uz ceļotāju cita prātā, kā arī uz adresātu, kuram ir tas gods būt par nelaimīgo, kura prātu okupē šie ceļotāji, kuri ieradušies caur mistisko tuneli/portālu, kas atrodas leļļu meistara jaunatrastā arhivāra darbavietas 7 ½ stāvā, lai pēc 15 minūtēm tiktu izmēzti no Malkoviča prāta, fiziskā veidolā tiekot izmestiem no nekurienes, ceļa malā.
Man kā geimerim šis ceļošanas motīvs ir pazīstams – tas lieliski tika apstrādāts un izmantots videospēlē Silent Hill 4 – tajā portāls bija vēl vairāk mistificēts, bet bez šaubām - aizgūts no šīs ģeniālās, gudrās, vizuāli pievilcīgās, daudzšķautņainās, bet ne gluži kompleksās filmas, kura vienkāršā, izklaidējošā veidā aplūko sarežģītas cilvēka esības tēmas savā īpašajā atmosfērā un manierē. Lielisks darbs, turklāt šī ir režisora Spike Jonze pirmā pilnmetrāžas filma – līdz šim viņš bija taisījis reklāmas un videoklipus, bet ar šo filmu pieteica sevi par spējīgu mākslinieku. No vizuālās estētikas puses ir jāizceļ kaut vai pats mistiskais 7 ½ stāvs, tunelis, kā arī simboliski izmantotās marionetes un stāstiņi, kuri atklāj filmas kopstāstu vai detaļas – labs paņēmiens, kurš atsauc atmiņā lielisko filmu Dolls (2002). Protams, par filmu var runāt un rakstīt krietni plašāk, bet tad man ir jānoskatās tā vismaz vēl vienu reizi, ko arī bez šaubām darīšu, bet pagaidām - filmas aprakstu varētu reducēt līdz citātiem:

„Craig Schwartz: There's a tiny door in my office, Maxine. It's a portal and it takes you inside John Malkovich. You see the world through John Malkovich's eyes... and then after about 15 minutes, you're spit out... into a ditch on the side of The New Jersey Turnpike.
Maxine: Sounds great!. Who the fuck is John Malkovich? ( ... tālāk ... )

Sapņaini-transveidīgi-tumšas atmosfēras un drūmi tīkamas vizualizācijas pilna filma, kura caurcaurēm būvēta uz fiziskajā realitātē piedzīvoto saskarsmi ar nefiziskās realitātes izpausmēm - cilvēku/acu liecinieku stāstiem par neizskaidrojamo, mītisko un leģendām apvīto nāves pareģi. Subjektīvi: ļoti baisa filma un te nu ir viela pārdomām: kas tik baiss bija šajā filmā?
- Vai šis neizbēgamo pārdabisko, reizē reālo briesmu allažās klātesības smacējoši saltais un klaustrofobiskais vaigs? Jo ne tikai nāve mums ir allaž blakus esoša, bet arī vairākas būtnes, kuras mitinās ārpus mūsu (vairuma) uztveres. Tāpat, pamatojoties uz filmā aplūkoto un apspēlēto acu liecinieku teikto, arīdzan šī Mothman būtne ir līdzās esoša un pilda nāves vēstneša funkciju. Pati nāve un šis groteskais pareģa tēls, kurš ir baiss gan vizuāli, gan pēc tā sūtības – tas noteikti ieliek krietnu šķipsniņu šausmu esences Horror katlā;
- Varbūt pēkšņo, negaidīto pārsteigumelementu biedējošā būtība? Jo filmā ir visnotaļ krietni daudz šausmu, kuras skatītāju paņem ar savu negaidītumu, kurš izlec no šīs nāvējoši piesātinātās atmosfēras, radot krietnu daudzumu baiļu tirpas;
- Varbūt šī pati tumšā atmosfēra un filmas tematika par cilvēka psihes reakciju uz racionāli neizskaidrojamo, nesaprotamo, bet viennozīmīgi klātesošo, tādējādi nospiedošo? Atmosfēra, kura liek atcerēties izcilo Adrian Lyne meistardarbu Jacob’s Ladder.
Manuprāt, filmas spēka formula sastāv no visiem šiem elementiem, kurus savieno un izceļ proporcijas, kādās šie elementi savienoti, radot negaidītuma un svaiguma iespaidu. Lai nu kā – zinu arī cilvēku, kuram filma nešķita baisa un droši, ka viņa nav vienīgā. Jo jāņem vērā ir pati Horror žanra pamatteorija – sabaidīt vizuālais un audiālais mēdijs var vien ar to, no kā pašam ir bail, kā arī ar pārsteigumu palīdzību. Attiecīgajai Dāmai ir krietni plašāka izpratne par pārdabisko, kā arī viņas nebaidīšanas lomu spēlēja tas, ka Mothman ir pozitīvas esences tēls, kurš ir attēlots groteski estētiskā manierē, tādējādi apvienojot sevī divus būtību pretmetus – šausminošo ar labestīgo. Bet pēc būtības Mothman ir „labais” tēls, ja runājam Holivudas šaurpierīgās terminu vārdnīcas ietvaros. Un tomēr – šī būtne un minētie filmas elementi man šķita ļoti baisi esam, kamēr dāmai – Mothman ir labestības un gādības iemiesojums, kas tā arī ir pēc būtības un sūtības. ( ... tālāk ... )

Režisors Kaige Chen ir radījis tiešām aizkustinošas un saviļņojošas, poētiskas kinematogrāfiskās estētikas pilnu Action/Drama/Adventure/Fantasy žanru kokteiļ-filmu, kura ar austrumu cīņu mākslu veiklību un sirreālismu manipulē ar tādām tēmām kā Senās Ķīnas impērija, goda kodekss, mīlestība un tās adresāti, nodevība, kā arī ar estētiku vizuālā teicēja lomā.
Viena no tām filmām, kura kinematogrāfiski patīkami pārkāpj gandrīz jebkādus skatītājam ierastos laika un telpas fizikālos raksturlielumus, ar šiem pārkāpumiem radot vizuāli spēcīgu mākslu - ja vien skatītāja gaumei šāda aziātu pieeja Action žanram ir pa prātam -, kurā vējā plandošas krāšņas augstmaņu un dieviešu drānas mijas ar mežoņu augumu sedzošajām drānām, neatkārtojamu un aziātisku dabas atveidojumu (daudz skaisti skaisto krītošo Sakura (ķirsis) lapiņu, piemēram, kā arī daudz visnotaļ abstraktu un sirreālu dabas skatu) lidojošu un pārdabiskā ātrumā skrienošu cilvēku ķermeņiem, kuri apveltīti ar neticamu (kas arī filmai piešķir vismaz vēl vienu +punktu), bet skaistu veiklību un goda kodeksu. Ja vajag salīdzināt, tad tīri mazās salīdzinājumbibliotēkas dēļ droši varam salīdzināt šo filmu ar House Of A Flying Daggers, kaut vai vērtējot tīri iz estētikas un nosprausto fizikas likumu ložas. Ja tā varētu teikt, tad es teiktu, ka filma ir estētisks horeogrāfijas (nē, neviens tur nedejo, bet prātā nenāk labāks termins), austrumu cīņu un vizuālās mākslas apvienojums ar vienkāršu, bet aizkustinošu un dzīvības pilnu stāstu par dzīves pamatvērtībām, kurš ļoti spēcīgi iedarbojas uz sajūtu pasauli tieši caur vizuāli sirreālo krāšņumu. Wu ji – viens no skaistākajiem režisora fantāziju lidojumiem, kuru papildina lielisks aktieru darbs - piemēram: Hiroyuki Sanada (Tasogare Seibei, Ringu, The Last Samurai; bet arī pārējie aktieri savu darbiņu dara krāšņi).( ... tālāk ... )

Līdzīgi kā ar Jacob’s Ladder – nepienācīgi esmu uzteicis Session 9 pirmās wanabe recenzijas ietvaros. Līdz ar to, labojos: Session 9 radīšanu iedvesmojusi pati ēka, kura reāli atrodas ASV Denveras štatā, kurā līdz 1982. gadam bijusi psihiatriskā slimnīca ar nosaukumu State Lunatic Hospital at Danvers. Vieta, kurā ar dažādām metodēm ārstētas dažādas garīgas slimības dažādās sabiedrībai bīstamās fāzēs, bet mūsdienās - pamesta un groteski iemieso gan prāta pamestību, gan UE estētisko pamestību, dažbrīd radot arī bailes no neapzinātajiem savas esības elementiem, kuri rezumēti filmas taglainā: „Fear is a place” - rindiņa, kura kopā ar filmas nosaukumu iemieso šī darba būtību: vieta, kura iedarbojas uz tēlu psihēm, neganti rotaļājoties ar subjektu vājākajām vietām, konfrontējot subjektus ar saviem iekšējiem dēmoniem – varaskāre, alkatība, tendence uz vardarbību, u.c. - , novedot tos bīstami tuvu stāvoklim, kādu varētu raksturot ar filmas ainu: psihiatriskās slimnīcas gaitenis pagrabā, kuru pa vidu atdala žogs, kura funkcija ir sadalīt pacientu un personāla maršrutus. Šī aina visnotaļ uzskatāmi parāda vienu no filmas idejām – kurā pusē žogam esam – personāla vai pacientu?
Filma savā izpildījumā ir estētisks kinobradājums (UE izpratnē), kura ietvaros tiek pētīti cilvēka prāta iekšējie darbības mehānismi un vietas, notikumu ietekme uz psihi.

Kā interesanti elementi filmā, kurus uzskatāmi atklāj režisora un aktiera komentāri, jāpiemin: ( ... tālāk ... )

Pavisam īsi un kodolīgi: garu apsēstības un tās radītās personības dalīšanās (šajā gadījumā pareizāk, šķiet, būtu lietot terminu „duālisms”) skatījums no malas, t.i., no psiholoģijas kā zinātnes skatu punkta.
Nedaudz garāk: filma par to kā sabiedrība uztver cilvēku, kura uztveres īpatnības/rāmji ir ārpus sabiedrībā vispārpieņemtajām normām un izpratnei par veselu psihi; filma par divām sievietēm, kurām uztveres robežas iestiepjas krietni ezotēriskā plātnē, kas ļauj viņām uztvert pasauli plašāk un redzēt to tādu, kādu vairums to neredz, līdz ar to, reaģēt uz šiem stimuliem, kas no veselā sociuma skatu punkta var izskatīties par prāta aptumsumu – un darīt to ne tikai ar savas esības palīdzību, bet arī gribot vai negribot, atverot savas personības čaulas durvis citām personībām. Un šeit sākas interesantās lietas filmā: kā lai uzticas sabiedrībai, kura uzskata, ka esi traks; kā lai sabiedrībai pastāsta un parāda to, kas ir ārpus tās redzesloka un izpratnes; kā lai savieto šķietamu šizofrēniju ar vispārpieņemto objektīvās realitātes izpratni (runājot Silent Hill 3 vārdiem, vai mums ir tiesības kādu izvilkt no kāda iedomu pasaules, ja subjekts tajā jūtas laimīgs?); kā lai zinātniski - caur psiholoģijas prizmu - izskaidro šīs „ilūzijas”, kas dāmām ir objektīvā realitāte, uztverama ar visām maņām? Kā lai dāmas apvieno šīs divas pretrunīgās pasaules sevī, esot harmonijā ar vispārpieņemto? Bet ne stāsts un tā psiholoģiskā šķautne vien filmā ir saistoša. Ja neņemam vērā tehniskās kļūdas, no filmas varam ekstraktēt arī gana daudz visnotaļ labas Amerikas Šausmu kino izpratnes, kā arī dažus labus teikumus iz kinematogrāfijas valodas (dažādi kameras darbības ātrumi, kuri rada dažādas atmosfēras; dažādi leņķi, kuri pauž šausmu kontekstu; krāsu gamma filmā, u.c.). Patiesībā - filma agrāk (pirms gadiem 5) bija viena no manām mīļākajām un arī uz šo brīdi tā visnotaļ labi turas to filmu listē, kuras ir ar birku "vērts skatīties vēlreiz". Patīkama un visnotaļ pat intelektuāla šausmu filma, kura saturiski ir par to, kurā trako mājās žoga pusē tad īsti atrodamies, un šādas pārdomas netiek stimulētas ar stāsta palīdzību vien, bet arī tīri ar kinematogrāfijas palīdzību, kur lomu spēlē arī kameras pārejas no vienas žoga/barjeras puses uz otru.
( ... tālāk ... )

Filma sākas ar Bunraku priekšnesumu – sena Japānas teātra forma, kura tematiski ir par traģisku mīlestību. Teātri pasniedz interesantā veidā: lelles (detālas un ap metru garas, 5-20 kilogramus smagas) kustina cilvēki izcili precīzā un dabīgā manierē - tā, ka pazūd robežas starp nekustīgi priekšmetīgo un animēto, - lelles atdzīvojas un mākslinieciskā formā stāsta savu traģēdiju caur vienas balss pozīciju. Un nav kā mums pierastajā leļļu teātrī - šeit vadītāji ir redzami - daži ir melnā apģērbā ar nosegtu seju, bet daži ar redzamu fizionomiju. Pilnībā melnā tērptie ir uztverami kā "neredzami", bet tie, kuriem redzamas sejas, protams, redzami. Un viņu redzēšana simbolizē protagonistus un pilnībā nosegto kustinātās lelles norāda uz otro plānu. Bet teātra formas nozīmīgā kopība - lelles ir tās, kas spēlē teātri, redzamie cilvēki teātri nespēlē. Un neba leļļu meistari ir vienīgie šajā teātra formā. Bunraku ir perfekta sinhronizācija starp leļļu meistariem, teicēju un mūziku, ar mērķi sasniegt vienotu veselumu.
Stāsta teicējs ir visu leļļu balsis un episkā stāsta stāstītājs, komentētājs. Muzikāli teātri pavada senā trīsstīgu mūzikas instrumenta Shamisen spēle, kuru mums saprotamā valodā varētu paslēpt zem Ambient žanra izpratnes. Šī izklaides forma radusies 16. gs., zelta laikus piedzīvojot 17. gs. otrajā pusē. Bet mūsdienās – par spīti šīs mākslas formas cienītajai un populārajai eksistencei, vērojama šīs mākslas formas bojāeja - noveco svarīgi darbinieki/leļļu izgatavošanas meistari, kurus maz, kuri aizvieto, diemžēl.
Izvilkums no autora Monazemon Chimakatsu stāsta "Meido No Kikaku" (The Courier Of Hell) teātra izrādes, eleganti ievada filmu, norādot uz to, par ko un kādā dinamikas formā tā būs, savienojot jauno kino ar seno teātra mākslu.

Ar šo teātra izrādes izvilkumu filma atklāj, ka tā būs par traģisko, par egoistiskām dzīvēm un narcisismu – parādības, kuras filmas tēli cilvēki sev sagādājuši, lai ciestu mūžīgu, nāves estētikas bagātinātu mīlestību. Bet, lai neatklātu pārāk daudz no stāsta, pirms runāšanas par kinematogrāfiju, minēšu vien to, ka režisors no sākuma vēlējās tikai vienu stāstu, to, kurš filmā spēlē centrālo teicēja lomu. Bet, tā kā tas izrādījās esam par īsu, lai būtu pilna filma, viņš pievienoja vēl divus īsstāstus, kuri visu filmas laiku visnotaļ apslēpti mijiedarbojas savā starpā, radot noslēgtu, savādi mijiedarbojošos likteņu un traģēdiju pasauli. Kā apgalvoja režisors: „Rudens viņam mīļākais, bet vasara arī, - ja tajā nav cilvēku.”. Šis apgalvojums visnotaļ daiļi runā par filmas esenci, kuru iztirzāšu zemāk.( ... tālāk ... )

Diskutējot draugiem.lv DB grupā Šausmenes, aizdiskutējos līdz domu apkopojumam, kuru iekopēšu te ar:

1) Kinematogrāfijas aizrautību - labai filmai ir jābūt skatāmai un pilnai ar uzreiz neredzamiem elementiem, kuri padziļina filmas vērtību - ir filmas, kuras ar vieglu prātu var uzveikt citas uz stāsta bāzētās un to var panākt tikai ar vizuālās estētikas un tajā ietverto simbolu, triku palīdzību. Kā piemērs - korejiešu gabals Into The Mirror, kur ikkatrā kadrējumā ir vismaz viens simbols, vismaz viena pamatideja, kura izriet tīri no kameras atrašanās vietas attiecībā pret spoguli un tēliem. Bet arī stāsts šajā filmā ir glīti noslīpēts: psihoanalītisks detektīvs ar spēcīgu Āzijas Horror piedevu tā teikt. No ne-horror gala jāpiemin Stalker, kur vizuālā estētika ir teicēja lomā.

2) Ideju, stāstu - nekādi maniaku idiotismi (Frediji, Džeisoni un tamlīdzīgi stulbeņi ar nazīti, motorzāģi vai tamlīdzīgi) nespēj mani uzrunāt. Pavisam cita lieta ir ar pārdabisko un cilvēka iekšējiem dēmoniem. Abas fāzes ir kas baisāks, jo ietver sevī bailes no nezināmā un neizbēgamību, simbolismu un psihoanalīzi, kā arī - šī Horror apakštipa filmas ir ar daudz gudrākiem stāstiem, kā redzams pēc uzskaitīto elementu klātesības. Piemēri: The Shining; Jacob's Ladder; Gin gwai; Session 9; Silent Hill; Geoul sokeuro (Into The Mirror); Ringu; Ju-on. No ne-horror: Stalker; Dolls; Total Recall. Citiem vārdiem - stāstam ir jābūt tādam, kurš aicina uz domāšanu, simbolisma analīzi un pamatīgu iedziļināšanos. Šie aspekti pēc noklusējuma nav iekš mainstream kino, kur nu vēl iekš mainstream šausmu kino. Līdz ar to - Splatter Horror un idiotiskie tīņu slašeri pēc noklusējuma var iet izpist sevi (skat. pēdējo diskusiju kalnus par bezsatura ASV Horror filmām). ( ... tālāk ... )

Jāpastāsta jums būs par vienu no manām bērnības filmām.
Ir deviņdesmitie gadi. PSRS nule kā nav un postpadomju telpā nu jau brīvi ieplūst ārzemju kino, tajā skaitā šī Sci-fi/Action filma. Bērnības laikos bija mums videokasete, kuru ierunājis bija tas krievs, kurš runāja iz aizvākotas mucas, kura bija aiz loga. Bet tagad - svaigi pirkts Special Edition DVD disks un nu ar savu prātu varu ceļot padsmit gadu senā pagātnē.
Pārsteidzoši, bet nekas nebija aizmirsts - kā nekā tā bija tā laika viena no mīļākajām filmām, kopā ar tādiem monstriem kā Robocop, Terminator, Lone Wolf McQuade, kādu nindzju filmu, filmu par ļaunu bezpilota mašīnu (lasīt: īvl Knight Rider) un kādu čupiņu šausmeņu, kur vienā bija ļaunas jūraszvaigznēm līdzīgas dzīvības formas, kuras lidoja uz sejas un sūcot asinis nogalēja – pēdējo filmu nosaukumus, diemžēl, neatceros. Pirms skatīšanās bija nedaudz bail - ne tikai filmas dēļ, kura satur arī vairākus Horror elementus un eriģējoši asiņainas ainas, bet galvenokārt vienas domas dēļ: negribēju sabojāt šīs šaušalīgi labās atmiņu ainas par filmu. Beigu galā, runājot caur filmas pamatidejas prizmu, cilvēks ir tas, kas ir viņa prāts, proti, atmiņas veido cilvēku. Un tomēr - ceļojums uzsākts - Welcome to Rekall!

Ceļojumu uzsāk eleganti nostrādātais DVD Menu, kurā replicētas dažādas filmā esošās ietaises, kuras mērcējās savādi priekšvēstošā Akadēmiskā Ambient mūzikā iz filmas - un viss šis tik dzīvi stāv manā atmiņā, it kā filma būtu skatīta vakar, nevis pirms gadiem 15, varbūt vairāk. Filmas radīšana iedvesmota no Phillp K. Dick darba "We can remember it for you wholesale" un tā stāsta par realitātes un ilūzijas krustošanos kāda cilvēka dzīvē. Total Recall satur visnotaļ spēcīgu Sc-fi stāstu, kurā ir daudz elementu, kuri nodrošina visnotaļ tīkamu maindfaku. Filmas būtība: izklaidēt, izraisīt domāšanu un apjukumu domāšanas procesā: vai redzētais ir realitāte vai tikai nopirktais sapņu atvaļinājums, iegādātās atmiņas?!

Filma jau kopš paša sākuma skatītājam sniedz paplāti ar vairākiem īsiem, slēptiem turpmāko ~30 minūšu stāsta kopsavilkumiem, kas nodrošina patīkamu deja-vu sajūtu, tā, piemēram, pirmais kadrs sapnī, kurā redzama piramīda. Tā ir redzama vairākkārt filmas otrajā pusē, kā arī vēlāk šis kadrs iegūst visnotaļ izteiktu puzles būtību – ja aizdomājamies, tad ir jādomā – sapnī viņš redz to bruneti un piramīdu. Nopirktajās atmiņās viņš arīdzan to redz. Un viņš to pašu piramīdu redz arī caur citas, slēptas un neapzinātas identitātes prizmu… Tas rada tādus jautājumus kā: "Kas, pie velna, te notiek?", "WTF?", "Vai viņš tagad sapņo vai beidza sapņot?". Un šie jautājumi pakārtoti ved uz patīkamo detaļu medību, lai atkostu stāstu. Bet arī detektīva darbs atstāj vietu interpretācijai. Šāda saturiskā būšana ir viena no filmas odziņām! ( ... tālāk ... )

Esmu jau krietni daudz runājis par Silent Hill universu, tajā skaitā arī par filmu. Līdz šim esmu apskatījis tās notikumus kontekstā ar spēļu stāstiem, bet šī raksta mērķis – atspoguļot filmas kinematogrāfiskās un stāsta detaļas, tādējādi nostiprinot filmas notikumu izpratni. Zemāk esošais raksts ir uztverams kā filmas kinematogrāfijas, scenārija un stāsta elementu padziļināta analīze, kura skaidro filmā notiekošo. Brīdinājums: 7 MSWord lapas, 3946 vārdi, 22461 rakstu zīmes.


Pirms notikumu/stāsta analīzes, vēlos nedaudz parunāt par kinematogrāfiju un audio darbu – lietas, kuras kopā ar stāstu definē unikālo Silent Hill pasauli: filmā ir ne tikai interesants stāsts par un ap psihes duālismu un daudzšķautņainību, bet tajā ir arī vēl kas interesants – franču režisora Cristophe Gans kinematogrāfija un Akira Yamaoka mūzika. Kā zināms, filma ir balstīta uz videospēļu sēriju ar tādu pat nosaukumu un tā gandrīz divu stundu ilgumā mēģina apvienot elementus no pirmās un trešās spēles. Visnotaļ neiespējama misija, ņemot vērā to, ka viena spēle ir apmēram 8 stundas ilga. Tātad, režisors ir mēģinājis aptuveni 20 stundu ilgu stāstu saspiest līdz divu stundu kino formātam. Protams, ka ĻOTI daudz notikumi paliks aiz kadra. Uzsveru: ĻOTI daudz! Un tomēr – režisors ir pamanījies paņemt atlēgnotikumus no spēlēm un apvienot tos filmā, klāt pieliekot arī savu interpretāciju par sarežģītajiem spēļu notikumiem. Runājot par to, kas ņemts no spēlēm, kontekstā ar kinematogrāfiju, nedrīkst nepieminēt kameras darbu, kas raksturojam kā cauri sienām, simbolismam, laikam un telpai ceļojošas kameras; spēles kameras leņķu replicējošs darbs. Acis priecē no tieši šie no spēles ņemtie kameru leņķi, kuri rada apjukumu, sirreālismu (pats stāsts arī grauj realitāšu robežas) un notiekošā dinamiku, ar savu īpatnēju kustības brīvību kairinot periferiālo redzi, kas, savukārt, kairina fantāziju ar domām: vai tur kaut kas bija, vai man rādījās? Tas savukārt rada spēcīgu devu papildus šausmu.
Pamestās Silent Hill pilsētas (prātā nāk uzreiz pamestu pilsētu simbolisms) estētika ir ieturēta otrās spēles vizuālajās vērtībās, klāt ņemot pirmās spēles elementus pilsētvides un notikumu atveidošanai. Kā interesanta kameras darbība ir jāizceļ kustības sinhronizēšana ar gaismas stara kustību, tādējādi piedāvājot videospēļu vizuālo estētiku, dramatiskumu. Šāda pasaule ir skatāma, kad spēlētājs aplūko spēli caur free look opciju.
Runājot par tēliem – antagonisti pamatā ir no Silent Hill 2 un arī no pirmās daļas (bērniņi un apkopējs, vaboles). Bet, tā kā stāsts ir par pirmo un trešo spēli, tas nozīmē to, ka personības arīdzan ir no pirmās un trešās spēles, bet pamatā no pirmās: Šērona (spēlē - Šerila) policiste Sibila, Roze (pilda Harry Mason funkciju), kulta līdere (spēlē viņa bija Alesas mamma), māsiņa, Alesa (spēlē bija viņas manifestācijas maza bērna veidolā, bet filmā ir izveidota otra personība – Tumšā Alesas puse).
Šausmas – šī filma ir drāmas un psiholoģisku šausmu apvienojums, līdz ar to jārunā – kas tad te tik ļoti biedējošs? Atbilde: bezpalīdzība: no pilsētas izkļūt nevar, nepārtraukti uzglūn neizprotama, šaušalīga tumsa, mobilie telefoni īsti nedarbojas, fantāzija miglā rada grotesku tēlu figūras… - esi tikai tu pats un tavas bailes – perfekts šausmu radīšanas kokteilis Āzijas izpratnē (spēles radīja japāņi, kuri tajās aiz amerikāniskā settinga ielikuši tīrasiņu J-Horror).
Runājot par mūziku – protams, ka tā ir lieta, kura stāstam un interesantajam kameras darbam pievieno papildus atmosfēru. Šajā gadījumā mums ir agresīvas, aukstas Industrial mūzikas apvienojums ar šaušalīgu Dark Ambient/Ambient, kam klāt pieliktas melanholiskas pasāžas, kuras rada sapnim līdzīgu atmosfēru. Kā interesantas detaļas, spēļu mūzikas adaptācijā filmā: Rozes mašīnā, kad viņa ar meitiņu brauc uz Silent Hill, skan mūzika no 3. spēles, kura arīdzan skanēja mašīnā; kā arī bārā pie degvielas uzpildes stacijas skan mūzika no Silent Hill spēlēm. Bet, bez šiem interesantajiem mūzikas adaptācijas elementiem, arī visu pārējo filmas muzikālo recepti veido minēto žanru mūzika no spēlēm. Mūzika, kura ir krāšņākā no visām filmas mūzikām, kādu esmu dzirdējis un baudījis. Vairāk par Silent Hill mūziku esmu runājis šeit: http://klab.lv/users/disfigurator/782.html ( ... tālāk ... )

Pirmo reizi runājot par šo Adrian Lyne filmu, netiku pret to bijis pienācīgi izzinošs un informējošs - sajūsma par filmu pirmajā gadījumā radīja zemas kvalitātes rakstu. Jā, protams, ka filma ietekmēja Silent Hill universu un protams, ka tā vizuālo šausmu mēdiju valodā ieviesa iepriekšējā rakstā minēto jauninājumu. Bet ko tas īsti pasaka par filmu un tajā esošo? Tā īsti neko...

Stāsts:
Īsumā - Vjetnamas kara veterāns ved vienkāršu, idillisku un dvēseliski siltu dzīvi - iet uz darbu pastā un tur, kā arī mājās, viņu sagaida mīlēta, rūpju un mīlestības pilna sieviete. Bet paralēli šai idillei ir vēl vairākas protagonista esības dažādos savas dzīves laika posmos un viņa šausmīgākie murgi nav vis sapnis - tas ir viņš pats! "The most frightening thing about Jacob Singer's nightmare is that he isn't dreaming."
Stāsts ir par cilvēka psihi un nāves uztveri, kura glīti savienota ar Austrumu un arī kristietības priekšstatiem par nāvi un pēcnāvi, dvēseles ceļošanu uz pēcnāves dzīvi. Stāstu var mēģināt sadalīt trijās daļās - trīs protagonista dzīves laika posmos, trīs realitātēs: dzīve ar sievu un trim bērniem; Vjetnamas karš, kura traumas atstājušas pamatīgu iespaidu uz trešo esību, kura ir dzīve ar citu sievieti, kuru iepazinis pēc kara un pēc tam, kad sieva viņu izmetusi no savas dzīves. Vēl var pievienot vienu atsevišķu, pastāvīgu, vienmēr līdzi esošu realitāti un prāta instanci: nāve. Pirmajā dzīves posmā protagonists ir mīlošs vīrs un tēvs 3(2) bērniem; karā - ierindnieks; trešajā - pamatposmā - pastnieks ar iepriekšējo posmu atmiņām. Bet šīs trīs filmas būtības nav saistītas vienotā hronoloģiskā ritējumā, t.i., nav tā, ka posmi cits citu secīgi mainītu, veidojot stāstījumu - Jacob's prāts filmā nepārtraukti šaudās pa šiem dzīves posmiem, izdzīvojot notikumus no jauna - vienu brīdi stāsts ir par pirmo posmu, pēcāk par trešo un tad par otro, bet tad kārtība mainās - stāsts par trešo posmu, tad pirmo un otro un pēcāk kārtība mainās atkal. Ar šādu struktūru filma rada apjukumu, sirreālisma izjūtu un rosina skatītājā sekošanu sev līdzi, lai izprastu un atrastu kopīgu skalu, pēc kuras definēt filmas laika ritējumu.

Kinematogrāfija:
Progress filmā/stāstā vērojams kaut vai tīri sekojot tam līdzi un domājot, vai arī ievērojot kino valodas paņēmienus - kopīgus elementus, kuri savieno šos četrus hronoloģiski analizējamos laikus/stāstus - pārtrauktos un savstarpēji sajauktos, mijiedarbojošos fragmentos, kur katrs no tiem rit savu laiku, kurš tiek pārtraukts ar pēkšņu prāta ceļojumu citā instancē, lai pēcāk atsāktos pārtrauktājā vietā ja ne hronoloģiski, tad vai nu idejiski, vai simboliski, vai vēstoši. Kinematogrāfiski šāda ceļošana ir nodrošināta ar dažādām detaļām: elementiem, kuri savstarpēji savieno visas protagonista prāta esības. Tādiem kā tuvinātiem (zoom +) un attālinātiem (zoom -) tuvplāniem, kuri sasaista un veido subjektīvo realitāšu pārejas; notikumi - aizmigšana/atslēgšanās, piemēram, - kuri katalizē pārejas uz šīm šķietami sapņainajām vietām, radot sajūtu, ka nav iespējams noteikt kura no īstenībām ir patiesā, bet kura ir atmiņas un vīzijas, sapnis... Līdzīgu funkciju pilda arī kadrējumi, kuros esošā vide vai priekšmeti saista šos posmus, u.c. Un kopā šīs stāsta puzles detaļas, apvienotas ar minētajām kinematogrāfiskajām gudrībām, veido kopīgu stāstu un kino - prāta cīņu ar nāvi un saviem iekšējiem dēmoniem - parādību, kura ir daudzkārt baisāka par jebkuru fikciju, jo no tās nevar aizbēgt, jo tā dēmoniskā parādība esi tu pats un tavas iekšējās cīņas ar to, kas tevi saista un notur pie fiziskās pasaules. Bet šī parādība ne vienmēr ir ar dēmonisku, baisu dabu - viss ir atkarīgs no subjekta. ( ... tālāk ... )

B budžeta filma, kura uzņemta 1996. gadā, bet plašāku dienas gaismu ieraudzījusi tikai 2005. gadā. Filma ir ar šī gala budžeta kino raksturīgajiem tīriem settingiem bez specefektiem (dabīgumu) un tā balstīta uz labā un ļaunā tuvcīņām globālas dominantes dēļ, kur ļaunums nāk ne gluži no šī izplatījuma (šī Realma) un kur tas tiecas pēc varas mūsu Realmā. Ja tas neskan nedaudz aizdomīgi pazīstami, tad norādīšu tieši: Mortal Kombat!
Tieši MK sajūta ir sajūtāma viscaur filmā jau no paša sākuma! Tiesa, sākotnēji nesapratu, kas to sajūtu rada, līdz filmas laikā konstatēju: to rada ļaundabīgi, amerikanizēti Šaolin mūki, stāsts ar vairākiem paralēliem Realmiem, Quai Chin (ja pareizi saklausīju) tēls (iekš MK4 ir Quan Chi), protagonists Lang (aktieris: Ho-Sung Pak) ar savu audiālo un vizuālo līdzību Earth Realm pārstāvim Liu Kang. Patiesībā līdzība ir vairāk kā tikai līdzība - videospēlēs viņš ir tas, kurš Liu Kang (videoliecība iz 1992. gada - Action zelta laikiem), līdz ar to, filmā ir arī nedaudz kaitinošie kaujas izsaucieni un kopsaucējs ir arī personības totēmiskais dzīvnieks - pūķis). Līdzīgi ir arī ar vienu no galvenajiem antagonistiem ar savu līdzību Baraka - aktieris Richard Divizio šajā filmā spēlē tēlu, kurš ir subordinēts tieši zem galvenā ļaunuma, bet Mortal Kombat videospēlēs viņš ir tas, kurš digitalizēts Baraka, Kano un Quan Chi.
Pārsvarā šīs līdzības līdz galam apzināju tikai filmas otrajā pusē, lai gan jau sākuma titros pamanīju pazīstamos uzvārdus - Pesina un Divizio. Tāpat teju nekaunīgi MK sajūtu piedāvā antagoniste ar sejas masku un pārīti glītu Sai (Mileena, FTW), kā arī urbānās notikumu un kauju vietas un senā apvienojums ar moderno pasauli (leģendas mūsdienu urbanizētajā vidē) un daļēji arī mūzika un ASV kino skatījums uz Austrumu cīņu mākslu filosofiju/leģendām kā tāds. Jāsaka, ka vēl MK sajūtu nodrošina arī protagonista loma - izredzētais cīņai ar gandrīz bezķermenisku ļaunumu.

[offtopic]
Pie filmas tiku, pērkot to iekš Rimi tajā papīra iepakojumā pa 59 santīmiem. Kāpēc to pieminu? Diemžēl, Videoleader atkal klaji demonstrē savu izkropļoto biznesa politiku: šoreiz priekšroka krievu/lietuviešu valodām ir dota pat tādā līmenī, ka oriģinālvalodas (angļu) skaņa filmas otrajā pusē (līdz ar nonākšanu Quai Chin Realmā @ 01:08:14) gluži vienkārši pazūd, kamēr krievu un lietuviešu skaņas turpina eksistēt abpus Realmiem. Līdz šim citās filmās viņi vienkārši meloja - uz vāciņa bija minēts, ka filmas oriģinālskaņa ir 5.1 formātā, bet realitātē viņi oriģinālskaņu vienkārši pārkodēja uz Stereo, lai taupītu diska vietu, droši vien, vai arī, lai nodrošinātu ātrāku ražošanu. Un protams, ka krievu skaņai bija 5.1 formāts. Bet te - oriģinālskaņa tiek vienkārši fatalizēta, filmas otrajā pusē, liekot skatītājam izvēlēties citu likteni. Nepērciet Video Leader produkciju, ja vien tas Latvijas DVD tirgū būtu iespējams... Monopols rada Anālpolu, šķiet.
[/offtopic]( ... tālāk ... )