Sūrreālisms

Dienvidkorejiešu režisora Kim Sung-ho filma Geoul sokeuro (jeb "Into The Mirror") žanriski ir Detektīva krustojums ar Horror, bet pēc būtības ir oriģināla filma, kura daudzās, senās filmās aplūkotās spoguļu šausmas definēja citā pakāpē, piedāvājot skatītājam smalku spoguļattēla psiholoģisko interpretāciju. Tā ir viena no interesantākajām filmām ne tikai stāsta, bet arī (tieši) kinematogrāfiskā izpildījuma ziņā.
Filmas stāsts ir par slepkavību, tās izmeklēšanu un paralēlu cilvēka esību abās spoguļa pusēs - par cilvēka atspulgiem ne tikai fiziska spoguļattēla veidolā, bet arī (un vairāk) par tā atspulgiem psiholoģiskā kontekstā, kā arī sabiedrībā un vidē. Tāpat filma ir par spoguli kā logu starp šizofrēniski paralēli eksistējošām pasaulēm, kurās paralēlie tēli satiekas tajā brīdī, kad tie viens uz otru skatās spogulī. Un viena no filmas stāsta šķautnēm - "aizspogulija" jeb spoguļa otrā puse kā paralēls izplatījums, kurā dzīvi ved mūsu paralēlās personības ar fizisku ietekmi uz šaipus spogulim esošo spoguļattēlu vai arī kā vieta, kur viena mūsu esības daļa ved un turpina vest dzīvi pēc otras esības daļas bojāejas. Vieta, kura katram ir citāda – tāda, kādu to atspoguļo aplūkojamā subjekta psihe.
Filmas vērtību ceļ ne tikai spoguļa šausmināšana ar dažādiem lieliskiem kinematogrāfiskajiem trikiem, bet arī tas, ka filma ir arī par cilvēka psihi un tās glorificēto, mītizēto un mistificēto saistību ar spoguļattēlu gan tieši, gan metaforiski. Filmā ir ne tikai nozieguma un vaininieku pētniecība, bet arī cilvēka psihes, uztveres un paralēlā izziņa. Bet tas ir tikai stāsts - protams, pats par sevi tas ir aizraujošs, saistošs un labi nostrādāts, bet pašlaik runāju par filmu - kino mediju, kurš kādu stāstu padara par labu vai sliktu kino. Un šis, kā varat noprast, ir lieliska kino piemērs.

Kinematogrāfiski šīs spoguļpasaules mijiedarbojas tāpat kā stāstā jau no paša filmas sākuma, kad kamera eleganti ceļo no vienas spoguļrealitātes uz otru. Vērīgs skatītājs noteikti pamanīs sevis lutināšanu ar daudzajām detaļām filmas laikā - piemēram, daudz lietu un ainu tiek rādītas spoguļattēlā, tādējādi norādot un simbolizējot skatu uz mūsu pasauli no spoguļa otrās puses; filmā novērojamas vairāk vai mazāk izteiktas, vairāk vai mazāk simboliskas pārejas no vienas spoguļa puses uz otru, spēlējoties ar notikumu interpretāciju un simbolismu.
Bet bez spēlēm ar šausminoši labi atstarojošām virsmām, filmā ir arī kinematogrāfiskas rotaļas ap cilvēcības spoguļiem sabiedrībā - bieži taču novērojam to, ka cilvēki vēlas līdzināties citiem, kurus izvēlējušies par saviem etaloniem - apzināti vai neapzināti kopējot tos, tādējādi radot dzīvus to spoguļattēlus. Sevišķi jau nu tīņu vecumā, kad jaunā personība izvēlas sev elku. Režisors Kim Sung-ho piedāvā arī šādu gardu spoguļa un cilvēcības metaforu, simbolismu, kurš savā kinematogrāfiskajā izpildījumā dažbrīd lieliski konfliktē ar vispārpieņemto ainas un kadrējuma struktūru, radot gardu maindfaku - piemēram, simetriski iekārtotie detektīvu galdi, kuri ir kā spoguļattēls viens otram, norādot uz muļķīgā detektīva tieksmi būt par sava vadītāja spoguli; dvīņu modeles ar simetriskiem tērpiem, kuri ir kā spoguļattēls viens otram, nemaz nerunājot par simbolisko dvīņu spoguļbūtību kā tādu – lieta, kura filmā ir vairāk kā eleganti apspēlēta. ( ... tālāk ... )

Par šo filmu uzzināju pateicoties savai dvēseles šķautnei, kurai patīk tāda visnotaļ daudziem nesaprotama lieta kā urbānās dekadences estētika un kuras dēļ šo pieredzi un izjūtas esmu fiksējis un publicējis arī dažādos resursos plašajā interneta vidē. Proti, daudzi ar līdzīgu estētisko izjūtu interneta vidē bija runājuši par šo filmu, uzsakot tās neapšaubāmi lielisko vizuālo stilu un atmosfēru, īpaši izceļot notikumu vietu estētiku, bet sevišķi nerunājot par to, kas aiz šī vizuālā ekspresionisma neapšaubāmi mākslinieciskās vērtības slēpjas – Сталкер satur ne tikai izcilu kinematogrāfiju, hipnotisku atmosfēru un mākslinieciskumu, bet arī dažādas vīzijas, idejas un domas par cilvēka dvēseli un psihi, kā arī filosofēšanu par šo būtību iemiesojošās čaulas ietekmi uz apkārtni. Stalker noteikti ir filma, kura prasa domājošu, vērīgu skatītāju un, vēlams, estētu.
Iegādājos šo šedevru pagājušajā nedēļā - DVD, kurš paredzēts realizēšanai tikai un vienīgi ārpus bijušās PSRS robežām.


Filmas koncepts:
Filma, kā zināms, attāli ir balstīta uz brāļu Arkādija un Borisa Strugatsku darba „Pikniks ceļmalā” motīviem. Savā tempa un ritma ziņā tā ir lēna un varētu teikt, ka tendēta uz režisora mākslinieciskā gara un ego pašapmierināšanu caur ekspresionismu – taisni vai var sajust, cik ļoti Tarkovskim patīk detaļas un vairāk vai mazāk ikdienišķā dekorēšana ar kino mēdija palīdzību. Сталкер laikā Tarkovskis ir pamanījies tik šķietami netīru vidi padarīt par estētisku, saistošu un pat apveltīt to ar spēcīgu kontekstu un filosofēšanu par cilvēcīgo, kuru vietām rada gan stāsts, gan tīri kinematogrāfiskais izpildījums.
Filma nešaubīgi ir apveltīta ar filosofisku, apcerošu un poētisku dabu, ietverot tajā tādus elementus kā akadēmiskās mūzikas klasiķu darbus, kuri tika maskēti zem industriāli ritmiskajām, aranžētajām vilcienu sliežu skaņām un filmai caurvīto ritmisko un ambiento skaņas un mūzikas darbu; hipnotiskus elementus, kuri filmā tika iepīti gan caur redzamo, gan dzirdamo, gan aktieru darbu, gan vizuālo dekadences estētiku. Viss kopums jau no sākuma skatītāju ieved transam līdzīgā stāvoklī, kas liek aizmirst par uz ekrāna redzamā potenciālo saistīšanu ar realitāti, izraisot domāšanu gandrīz zemapziņas slāņos, sākot ar jau pašu pirmo filmas brīdi, bet sevišķi līdz ar nonākšanu Zonā, kurā tika izteiktas vairākas subjektīvi interpretējamas frāzes gan par pašu Zonu, gan istabu, gan cilvēka vietu šajā simboliskajā Zonā. ( ... tālāk ... )

Noskatījos šo radījumu, kurš man drīzāk bija kā korejiešu oriģinālfilmas Geoul sokeuro (2003) reklāma - Mirrors esot tās rimeiks un, zinot ASV kino mašinērijas tendences, pilnīgi šādam apgalvojumam piekrītu un to apstiprina korejiešu filmas scenārija kopsavilkums: "An ex-cop now working as a security guard in a shopping mall tries to uncover the secret behind a series of mysterious deaths linked to mirrors" - teju identisks plots.
Lai nu kā, korejiešu darbs ir ielikts pērkamo filmu sarakstā - neesmu to vēl redzējis, tamdēļ patreiz varu runāt par Mirrors bez salīdzināšanas ar "iedvesmas" avotu:

Sākotnēji mani atbaidīja tipiskās amerikāņu sejiņas, no kurām vien staroja dekādēm sakņotais un ļoti bieži iekš šī žanra kino (Amerikas izpildījumā) novērotais apgalvojums: "Horror is cheap" (sevišķi labi atspoguļojas kontekstā nievājošā terminā “Horror Flick”) - nešķita, ka Kiefer Sutherland, Paula Patton un Cameron Boyce der iekš šausmu kino - varbūt esmu pārāk noguris no amerikāņu centieniem savienot šausmas ar seksualitāti... Un tomēr bija patīkami secināt, ka šis negatīvisms pamazām, ritot filmai, aiziet spoguļu otrajā pusē.

Interesants stāsts, kurš varētu pretendēt uz godpilno psiholoģiskā šausmu kino plauktiņu, ja vien akcenti tiktu salikti trāpīgāk. Bet labs vērotājs arī bez akcentiem spēs samest filmu pa žanriem, jo stāstā bija samērā daudz no psiholoģiskā.
Diemžēl visa filmas stāsta psiholoģiskā daile tika slēpta aiz kaudzes paredzamām "boo" un spoku gala šausmām, kuras tomēr tika veldzētas tīkamā, atmosfēriskā krīpīguma mērcē, radot visnotaļ elementiem bagāta šausmu kino garšu – bija i “spoki” (pēdiņas, jo tie nebija gluži spoki), i sirreālais, i apsēstība, i izdzīvošanas instinktu kacināšana, i asinis un gaļa – tīkama šausmu recepte, bet tieši tā paredzamība atņēma filmai daļu burvības, liekot domāt par to, ka korejiešu darbā noteikti nebija šādas klišejas. ( ... tālāk ... )

Stāsta (noveles) autors: Shûhei Fujisawa
Režisors, scenārija autors: Yôji Yamada

Biju uz Japānas filmu nedēļu atklājošo filmu Tasogare Seibei, radītu 2002. gadā.

Filmas oficiālā anotācija Latviešu valodā:

"Zema ranga samurajs Iguči Seibejs ir atraitnis, kurš ar savu niecīgo algu tik tikko spēj uzturēt caur bērnus un veco māti. Katru vakaru, iestājoties mijkrēslim, viņš pēc darba ir spiests uzņemties citur uzdevumus, noraidot piedāvājumus iet izklaidēties ar priekšniekiem un kolēģiem. Darbabiedri Seibeju aiz muguras dēvē par Mijkrēšļa Samuraju. Kādu dienu Seibejs izglābj savu bērnu dienu mīlestību no vīra vardarbības. Redzot Seibeja cīnās prasmi, viņam tiek uzticēts uzdevums - noslepkavot citu samuraju."

Anotācijas angļu valodā:

"Seibei Iguchi, a low-ranking samurai, leads a life without glory as a bureaucrat in the mid-XIX century Japan. A widower, he has charge of two daughters (whom he adores) and a senile mother; he must therefore work in the fields and accept piecework to make ends meet. New prospects seem to open up when Tomoe, his long-time love, divorces a brutal husband. However, even as the Japanese feudal system is unraveling, Seibei remains bound by the code of honour of the samurai and by his own sense of social precedences. The consequences are cruel. Written by Eduardo Casais {casaise@acm.org}

In the Nineteenth Century, in Unasaka, Province of Yamagata, in the Feudal Japan, the widow samurai Seibei Iguchi works in the warehouse of the local Commissioner during the day and handicraftsman building cages in the night to have an income of 50 koku (meaning "a quantity of rice, historically defined as enough rice to feed one person for one year"). Seibei raises alone his two daughters, the five year-old Ito and the ten year-old Kayano and his senile mother in a simple property, and has a debt of 20 koku due to the expensive funeral of his wife, who died of tuberculosis, imposed by her family and can not afford to have another wife. His colleagues in the warehouse pejoratively call him "The Twilight Samurai" to express his life without glory. When Seibei meets Michinojo Iinuma, his childhood friend tells him that his sister Tomoe Iinuma has just divorced from he brutal husband Toyotarou Kouda. Seibei reencounters Tomoe, for whom he has been in love since he was a child, but Tamoe is member of a family of 400 koku and Seibei believes their difference of classes makes their marriage impossible. When Kouda challenges Iinuma to a duel, Seibei accepts to replace his old friend and needs to use his skills of swordsman again. Written by Claudio Carvalho, Rio de Janeiro, Brazil"

Mans sakāmais:( -tālāk- )