Psychological Horror - pazīmes, definīcijas, piemēri
Nov. 24th, 2008 | 03:30
No: : disfigurator
(re-post)
Bieži, pārāk bieži redzu, ka tipiskas Splatter-Horror filmas tiek nosauktas par psiholoģiskām šausmu filmām, turklāt tie, kuri šādi rīkojas, nespēj argumentēti pamatot savu šādu definējumu, tajā pat laikā – ja izsaku kritiku šādai nepareizai definīcijai, momentāni tiek uzbrukts manai gaumei un tam, ka es neko nejēdzu. Tad nu, noskaidrosim to, vai jēdzu, vai nejēdzu, pa ceļam noskaidrojot to, kas, pie velna, ir šis šausmu kino apakšžanrs, angļu mēlē saukts par Psychological Horror.
Sāksim ar pazīmju definēšanu:
Diemžēl vienīgo kopsaucēju piedāvā Wikipedia (un šādai definīcijai sliecos piekrist):
“"Psychological horror" is a subgenre of horror fiction that relies on character fears, guilt, beliefs, and emotional instability to build tension and further the plot. Psychological horror is different from the type of horror found in "splatter films," which derive their effects from gore and violence, and from the sub-genre of horror-of-personality, in which the object of horror does not look like a monstrous other, but rather a normal human being, whose horrific identity is often not revealed until the end of the work”
Mana personiskā definīcija, kura sasaucas ar Wikipedia definīciju, nedaudz paplašina, precizē to:
Psiholoģisks šausmu kino tāda šausmu filma, kur spriedze, bailes un šausmu elementi tiek radīti vai nu caur kāda protagonista vai antagonista psihes mijiedarbību ar citiem tēliem, notikumiem vai vietu un laiku (Silent Hill), vai tāda šausmu filma, kur kāds notikums, vieta, kura apvienojusi vairākus cilvēkus vienā laikā un telpā, atstāj graujošu ietekmi uz protagonistu/antagonistu psihēm un kur šo tēlu psihes sāk mijiedarboties viena ar otru, tādējādi radot spriedzi un šausmu elementus (The Shining, Session 9), vai arī tāda šausmu filma, kurā atspoguļots kāds notikums, skatoties no protagonistu un antagonistu psihes viedokļa (Jacob’s Ladder).
Zemāk iztirzāšu manā definīcijā minētos psiholoģiskā šausmu kino šedevrus tādā kārtībā, kādā tie ir minēti, tādējādi konkretizējot uzstādīto definīciju (uzmanību, spoileri):
Silent Hill – tīrs psiholoģisko šausmu šedevrs, 2006. gads:
Filma, kura veidota pēc psiholoģisku šausmu piesātinātas videospēļu sērijas ar tādu pat nosaukumu – Silent Hill. Filmā ir apvienotas 3 spēļu daļas un filmas notikumu centrā ir meitenīte Šērona, kura tiek saukta uz Silent Hill pilsētu, lai tā atkal apvienotos ar otru Alesas personības daļu – dark Alessa (mazā, atriebes kārā Šēronas dvīne). Turklāt, visas realitāšu pārejas (no tumšās (Otherworld) uz miglas un parasto (izdegusī, pamestā pilsēta bez miglas, redzama izmeklētājiem Krisam)) rada tumšā Alesa, kuras atriebes kāre un naids ir tik stiprs, ka tas sāk mainīt pasauli ap sevi. Un psiholoģiskajā saldajā ēdienā: abas meitenītes (Šēronu (labā puse) un tumšo Alesu (tumšā puse, protams)) ir radījusi sieviete, kura tikusi upurēta reliģiska kulta laikā, bet izdzīvojusi – apdegusi līdz nepazīšanai un gadiem gulējusi slimnīcā, brūcēm nekad nesadzīstot. Šo ciešanu dēļ Alesa paglāba daļu sevī palikušā labuma (radot Šēronu) un savu personisko atriebes kāri manifestēja Alesas (mazā meitenīte) formā. Tad nu šīs abas Alesas ir tās, kuras ļauj vai neļauj kādam ienākt šajās dažādajās Silent Hill dimensijās, kuras neredz citi (miglas klātā Silent Hill un Otherworld) un Šērona ir atlikusī sadalītās dvēseles daļa, kura ir jāatgūst, lai tiktu īstenota gadu desmitiem krātā atriebes kāre un naids. Vēl vajag saldo mērcīti saldajam ēdienam? OK, lūdzu: tāpat arī šie monstri ir abu Alesu radīti tēli, kuri reprezentē gan skolēnus, kuri skolā Alesu (sadegušo) mocīja un pazemoja (tēls: Demon Children, jeb Gray Children iekš filmas), gan apkopēju, kurš seksuāli izmantoja Alesu (sadefušo; tēls: Janitor – tas, kurš tualetēs bija saistīts ar dzeloņdrātīm un kļuva aktīvs iekš Otherworld). Un arī pārējie filmas tēli – cilvēki ir daļēji Alesu ietekmē. Tikai līdz filmas beigām šī reliģiskā kulta locekļi bija atraduši izeju no soda par savu rīcību (Alesas dedzināšana) bet beigās, kad abas sadalītās personas bija gatavas apvienoties, varēja notikt atriebība – kults nežēlīgā veidā tika novākts no zemes virsmas. Un vēl odziņa uz saldā ēdiena – filma atstāj visai brīvi interpretējamas beigas, atstāj vietu, kur domāt un atstāj vēlēšanos skatīties vēl un vēl, lai izprastu.
Tamdēļ, lūk, Silent Hill ir psiholoģiska šausmu filma, kura savas efektivitātes paaugstināšanai nesmādē šokējošas, abstraktas asiņu kaudzes.
The Shining – 1980. gada filma, kura tiek minēta kā viena no vislabākajām psiholoģiskajām šausmu filmām. Kas tur psiholoģisks?
1. Trim no filmas tēliem piemīt telepātiskas spējas sazināties ar citiem cilvēkiem - ar domu/atmiņu palīdzību; spējas, kuras darbojas arī telpas un laika ietvaros – ir iespējama sazināšanās ar senākiem notikumiem kādā vietā, notikumiem, kuras veica citi cilvēki;
2. Šī spējas šiem tēliem ir neapzinātas un tikai mazajam puikam melnādainas cilvēks tās izskaidro, bet otru tēlu šīs viņam neskaidrās un neizskaidrojamās parādības/spējas sāk mainīt – mainīt viņa psihi, transformēt viņu par to, kurš dekādēm atpakaļ pastrādāja kādus konkrētus notikumus, līdz pašam nemaz neapzinoties viņš kļūst par slepkavu, kura psihi darbina un kuru rīcības motivē čaur šo spēju (shining) iegūtā informācija no pagātnes, citiem vārdiem – viņu kontrolē cita tēla psihe, tās atstātās pēdas laikā un telpā, kuras redzamas (apzināti un neapzināti) ir tiem, kuriem piemīt šī spēja.
Visai līdzīgi ir ar 2001. gada Session 9 – šajā filmā arī vieta (“Fear is a place”) iedarbojas uz tēlu psihēm, atspoguļojot dažādus notikumus, kurus šie protagonisti ir veikuši – jo ilgāk uzturas telpā, jo ietekmētākas kļūst tēlu psihes, jo sarežģītāks kļūst sižets, jo smagāka kļūst psiholoģiskā apsēstība, tēlu savstarpējā saistība un nespēja valdīt pār savu būtību (apsēstības forma).
Jacob’s Ladder, 1990 – psiholoģiska šausmu filma, kura ietekmēja Silent Hill videospēles izveidi, līdz ar to, pastarpināti ietekmējusi arī Silent Hill filmas izveidi.
Šeit psiholoģisko aspektu veido psihes (drīzāk dvēseles) skatījums uz miršanas faktu un ceļu uz pēcnāves gaitām, rezultāts ir tāds, ka cilvēks, kurš neapzinās savas nāves faktu saraustīti ceļo dažādos savas dzīves laika posmos, šķietami nesaistīti un katrā no šīm posmiem Jēkabs tiek atspoguļots kā ikdienišķs cilvēks ar savu mazo ģimenes dzīvīti (viens posms) vai kā dzīvelīgs mīļākais (cits posms), vai kā Vjetnamas kara aktīvi karojošs karavīrs (vēl cits posms), u.c. Un visos šajos posmos viņš redz lietas, kuras neredz citi. Tās redz tie, kuri atsakās pieņemt savas nāves faktu vai ir atstājuši neatrisinātas saistības ar šo pasauli, proti, viņš redz dažādus neizskaidrojamus un ellišķi baisus dēmonus, bet cits, kurš pieņem savas nāves faktu šīs pašas būtnes redz kā eņģeļus (sasaucas pamatīgi ar SH3), kuri pavada viņu uz turpmāko eksistences formu (budisma priekšstati par pēcnāves dzīvi, kuri atspoguļoti Gin gwai filmu sērijā). Tad nu filma ir par to, kā cilvēks tiek raustīts caur šiem notikumiem, laika posmiem, apzinoties savu šādu ceļošanu, par to, kā šie neizskaidrojamie notikumi un to maiņa (sasaucas ar realitāšu maiņu iekš SH universa) viņu ietekmē, maina un liek noprast – vecīt, Tu esi miris... Tālāk stāstīti būtu lieki – tas ir jāredz. Lieliska, tiešām lieliska filma.
Pavisam nedaudz par to, kas nav psiholoģisks šausmu kino:
Tātad, skatāmies žanra definīciju un secinām - psiholoģiska šausmene nav tāda, kuras pazīme ir asins neizliešana, psiholoģiska šausmene ir tāda filma, kuras notikumus un šausmas rada tēlu psihes mijiedarbības ar dažādiem procesiem, telpām, lietām, līdz ar to, spoku un apsēstības filmas nav psiholoģiskas šausmenes (bieža kļūda – apgalvojums, ka Exorcist ir pie šī žanra pieskaitāma, jo tur nav gore, bet baida ar spokiem, atmosfēru, notikumiem). Exorcist ir tipiska apsēstības/spoku šausmu filma ar nelabo garu izdzīšanas elementiem. Tas pats ir attiecināms uz jebkuru citu filmu bez asinīm, maniakiem un redzama ļaunuma (j-Horror).
Bet visbiežāk nepareizi lietotais apgalvojums: “SAW ir psiholoģiska šausmene”. Atspēkojums:
Iekš SAW psiholoģijas ir tik maz, cik melns aiz naga (vienīgie psiholoģiskie motīvi, kuri tur ir varbūt saskatāmi, ir antagonista Jigsaw iemesli tā rīkoties. Manuprāt - tie nav psiholoģiski iemesli - tā ir viņa apmātība un misijas izjūta, kuru radījusi pārdzīvotā trauma – vēzis un avārija). Ar šo vienu elementu ir krietni par maz, lai SAW nosauktu par psiholoģisku šausmeni. SAW visprecīzāk iederas iekš nedaudz izsmalcinātas Splatter Horror definīcijas.
Tātad, lai kādu šausmu filmu (vai spēli, vai prozu) nosauktu par psiholoģisku, tajā ir jābūt pazīmēm (elementiem) no augstāk minētajām psiholoģiska šausmu kino definīcijām – tik vienkārši, lūk.
Bieži, pārāk bieži redzu, ka tipiskas Splatter-Horror filmas tiek nosauktas par psiholoģiskām šausmu filmām, turklāt tie, kuri šādi rīkojas, nespēj argumentēti pamatot savu šādu definējumu, tajā pat laikā – ja izsaku kritiku šādai nepareizai definīcijai, momentāni tiek uzbrukts manai gaumei un tam, ka es neko nejēdzu. Tad nu, noskaidrosim to, vai jēdzu, vai nejēdzu, pa ceļam noskaidrojot to, kas, pie velna, ir šis šausmu kino apakšžanrs, angļu mēlē saukts par Psychological Horror.
Sāksim ar pazīmju definēšanu:
Diemžēl vienīgo kopsaucēju piedāvā Wikipedia (un šādai definīcijai sliecos piekrist):
“"Psychological horror" is a subgenre of horror fiction that relies on character fears, guilt, beliefs, and emotional instability to build tension and further the plot. Psychological horror is different from the type of horror found in "splatter films," which derive their effects from gore and violence, and from the sub-genre of horror-of-personality, in which the object of horror does not look like a monstrous other, but rather a normal human being, whose horrific identity is often not revealed until the end of the work”
Mana personiskā definīcija, kura sasaucas ar Wikipedia definīciju, nedaudz paplašina, precizē to:
Psiholoģisks šausmu kino tāda šausmu filma, kur spriedze, bailes un šausmu elementi tiek radīti vai nu caur kāda protagonista vai antagonista psihes mijiedarbību ar citiem tēliem, notikumiem vai vietu un laiku (Silent Hill), vai tāda šausmu filma, kur kāds notikums, vieta, kura apvienojusi vairākus cilvēkus vienā laikā un telpā, atstāj graujošu ietekmi uz protagonistu/antagonistu psihēm un kur šo tēlu psihes sāk mijiedarboties viena ar otru, tādējādi radot spriedzi un šausmu elementus (The Shining, Session 9), vai arī tāda šausmu filma, kurā atspoguļots kāds notikums, skatoties no protagonistu un antagonistu psihes viedokļa (Jacob’s Ladder).
Zemāk iztirzāšu manā definīcijā minētos psiholoģiskā šausmu kino šedevrus tādā kārtībā, kādā tie ir minēti, tādējādi konkretizējot uzstādīto definīciju (uzmanību, spoileri):
Silent Hill – tīrs psiholoģisko šausmu šedevrs, 2006. gads:
Filma, kura veidota pēc psiholoģisku šausmu piesātinātas videospēļu sērijas ar tādu pat nosaukumu – Silent Hill. Filmā ir apvienotas 3 spēļu daļas un filmas notikumu centrā ir meitenīte Šērona, kura tiek saukta uz Silent Hill pilsētu, lai tā atkal apvienotos ar otru Alesas personības daļu – dark Alessa (mazā, atriebes kārā Šēronas dvīne). Turklāt, visas realitāšu pārejas (no tumšās (Otherworld) uz miglas un parasto (izdegusī, pamestā pilsēta bez miglas, redzama izmeklētājiem Krisam)) rada tumšā Alesa, kuras atriebes kāre un naids ir tik stiprs, ka tas sāk mainīt pasauli ap sevi. Un psiholoģiskajā saldajā ēdienā: abas meitenītes (Šēronu (labā puse) un tumšo Alesu (tumšā puse, protams)) ir radījusi sieviete, kura tikusi upurēta reliģiska kulta laikā, bet izdzīvojusi – apdegusi līdz nepazīšanai un gadiem gulējusi slimnīcā, brūcēm nekad nesadzīstot. Šo ciešanu dēļ Alesa paglāba daļu sevī palikušā labuma (radot Šēronu) un savu personisko atriebes kāri manifestēja Alesas (mazā meitenīte) formā. Tad nu šīs abas Alesas ir tās, kuras ļauj vai neļauj kādam ienākt šajās dažādajās Silent Hill dimensijās, kuras neredz citi (miglas klātā Silent Hill un Otherworld) un Šērona ir atlikusī sadalītās dvēseles daļa, kura ir jāatgūst, lai tiktu īstenota gadu desmitiem krātā atriebes kāre un naids. Vēl vajag saldo mērcīti saldajam ēdienam? OK, lūdzu: tāpat arī šie monstri ir abu Alesu radīti tēli, kuri reprezentē gan skolēnus, kuri skolā Alesu (sadegušo) mocīja un pazemoja (tēls: Demon Children, jeb Gray Children iekš filmas), gan apkopēju, kurš seksuāli izmantoja Alesu (sadefušo; tēls: Janitor – tas, kurš tualetēs bija saistīts ar dzeloņdrātīm un kļuva aktīvs iekš Otherworld). Un arī pārējie filmas tēli – cilvēki ir daļēji Alesu ietekmē. Tikai līdz filmas beigām šī reliģiskā kulta locekļi bija atraduši izeju no soda par savu rīcību (Alesas dedzināšana) bet beigās, kad abas sadalītās personas bija gatavas apvienoties, varēja notikt atriebība – kults nežēlīgā veidā tika novākts no zemes virsmas. Un vēl odziņa uz saldā ēdiena – filma atstāj visai brīvi interpretējamas beigas, atstāj vietu, kur domāt un atstāj vēlēšanos skatīties vēl un vēl, lai izprastu.
Tamdēļ, lūk, Silent Hill ir psiholoģiska šausmu filma, kura savas efektivitātes paaugstināšanai nesmādē šokējošas, abstraktas asiņu kaudzes.
The Shining – 1980. gada filma, kura tiek minēta kā viena no vislabākajām psiholoģiskajām šausmu filmām. Kas tur psiholoģisks?
1. Trim no filmas tēliem piemīt telepātiskas spējas sazināties ar citiem cilvēkiem - ar domu/atmiņu palīdzību; spējas, kuras darbojas arī telpas un laika ietvaros – ir iespējama sazināšanās ar senākiem notikumiem kādā vietā, notikumiem, kuras veica citi cilvēki;
2. Šī spējas šiem tēliem ir neapzinātas un tikai mazajam puikam melnādainas cilvēks tās izskaidro, bet otru tēlu šīs viņam neskaidrās un neizskaidrojamās parādības/spējas sāk mainīt – mainīt viņa psihi, transformēt viņu par to, kurš dekādēm atpakaļ pastrādāja kādus konkrētus notikumus, līdz pašam nemaz neapzinoties viņš kļūst par slepkavu, kura psihi darbina un kuru rīcības motivē čaur šo spēju (shining) iegūtā informācija no pagātnes, citiem vārdiem – viņu kontrolē cita tēla psihe, tās atstātās pēdas laikā un telpā, kuras redzamas (apzināti un neapzināti) ir tiem, kuriem piemīt šī spēja.
Visai līdzīgi ir ar 2001. gada Session 9 – šajā filmā arī vieta (“Fear is a place”) iedarbojas uz tēlu psihēm, atspoguļojot dažādus notikumus, kurus šie protagonisti ir veikuši – jo ilgāk uzturas telpā, jo ietekmētākas kļūst tēlu psihes, jo sarežģītāks kļūst sižets, jo smagāka kļūst psiholoģiskā apsēstība, tēlu savstarpējā saistība un nespēja valdīt pār savu būtību (apsēstības forma).
Jacob’s Ladder, 1990 – psiholoģiska šausmu filma, kura ietekmēja Silent Hill videospēles izveidi, līdz ar to, pastarpināti ietekmējusi arī Silent Hill filmas izveidi.
Šeit psiholoģisko aspektu veido psihes (drīzāk dvēseles) skatījums uz miršanas faktu un ceļu uz pēcnāves gaitām, rezultāts ir tāds, ka cilvēks, kurš neapzinās savas nāves faktu saraustīti ceļo dažādos savas dzīves laika posmos, šķietami nesaistīti un katrā no šīm posmiem Jēkabs tiek atspoguļots kā ikdienišķs cilvēks ar savu mazo ģimenes dzīvīti (viens posms) vai kā dzīvelīgs mīļākais (cits posms), vai kā Vjetnamas kara aktīvi karojošs karavīrs (vēl cits posms), u.c. Un visos šajos posmos viņš redz lietas, kuras neredz citi. Tās redz tie, kuri atsakās pieņemt savas nāves faktu vai ir atstājuši neatrisinātas saistības ar šo pasauli, proti, viņš redz dažādus neizskaidrojamus un ellišķi baisus dēmonus, bet cits, kurš pieņem savas nāves faktu šīs pašas būtnes redz kā eņģeļus (sasaucas pamatīgi ar SH3), kuri pavada viņu uz turpmāko eksistences formu (budisma priekšstati par pēcnāves dzīvi, kuri atspoguļoti Gin gwai filmu sērijā). Tad nu filma ir par to, kā cilvēks tiek raustīts caur šiem notikumiem, laika posmiem, apzinoties savu šādu ceļošanu, par to, kā šie neizskaidrojamie notikumi un to maiņa (sasaucas ar realitāšu maiņu iekš SH universa) viņu ietekmē, maina un liek noprast – vecīt, Tu esi miris... Tālāk stāstīti būtu lieki – tas ir jāredz. Lieliska, tiešām lieliska filma.
Pavisam nedaudz par to, kas nav psiholoģisks šausmu kino:
Tātad, skatāmies žanra definīciju un secinām - psiholoģiska šausmene nav tāda, kuras pazīme ir asins neizliešana, psiholoģiska šausmene ir tāda filma, kuras notikumus un šausmas rada tēlu psihes mijiedarbības ar dažādiem procesiem, telpām, lietām, līdz ar to, spoku un apsēstības filmas nav psiholoģiskas šausmenes (bieža kļūda – apgalvojums, ka Exorcist ir pie šī žanra pieskaitāma, jo tur nav gore, bet baida ar spokiem, atmosfēru, notikumiem). Exorcist ir tipiska apsēstības/spoku šausmu filma ar nelabo garu izdzīšanas elementiem. Tas pats ir attiecināms uz jebkuru citu filmu bez asinīm, maniakiem un redzama ļaunuma (j-Horror).
Bet visbiežāk nepareizi lietotais apgalvojums: “SAW ir psiholoģiska šausmene”. Atspēkojums:
Iekš SAW psiholoģijas ir tik maz, cik melns aiz naga (vienīgie psiholoģiskie motīvi, kuri tur ir varbūt saskatāmi, ir antagonista Jigsaw iemesli tā rīkoties. Manuprāt - tie nav psiholoģiski iemesli - tā ir viņa apmātība un misijas izjūta, kuru radījusi pārdzīvotā trauma – vēzis un avārija). Ar šo vienu elementu ir krietni par maz, lai SAW nosauktu par psiholoģisku šausmeni. SAW visprecīzāk iederas iekš nedaudz izsmalcinātas Splatter Horror definīcijas.
Tātad, lai kādu šausmu filmu (vai spēli, vai prozu) nosauktu par psiholoģisku, tajā ir jābūt pazīmēm (elementiem) no augstāk minētajām psiholoģiska šausmu kino definīcijām – tik vienkārši, lūk.