Sūrreālisms - Luna Field - Diva (2005)

1. God Parade
2. Kill Bastard Kill
3. Revolution Restart
4. Camoflage
5. Moral Masquerade
6. Jokers
7. The Great Monologue
8. Zenith
9. Full Vanity Fair
10. Egoism Divine
11. Diva Messiah

Žanrs: Death/Black Metal
Izdots: Black Lotus Records, 2005

---------------------------------------------------------

Nezinu gan kā Luna Field to panāk, bet viens ir skaidrs – albumā Diva esošā mūzika teju vai spēj paņemt mani un iesviest jautri jestrā, lustīgā headbang dancī ar sajūtamiem maskarādes elementiem – sākot no pirmās, beidzot ar pēdējo dziesmu.
To varētu skaidrot ar patīkamo dažu elementu kokteilīti – pamatā ir Death Metal, kurš variē no brutāla līdz melodiskam, kuram pievienota deva Black Metal dziesmu kompozīciju veidojošie elementi rifu uzbūves ziņā + taustiņi, kuriem skanot prātā nāk daļa no albuma tematikas – maskarāde. Ir arī nedaudz industriālas skaņas taustiņi, kuri visu šo albumu padara vēl par nedaudz jestrāku, lustīgāku un šizīgāku esam ar tādu skaņu un melodijām, kuras uz ilgu laiku ielien prātā.
Bet nedomāju, ka speciāli ir gribēts panākt jautrumu un lusti – tā drīzāk ir manas uztveres vaina, hehe.

Iekš Luna Field man patīk teju vai absolūti viss – interesantais growls ar tam piemītošo skaidruma dzestro dabu, kuras rezultātā no rīkles nākošās skaņas ir skaidri uztveramas, patīkamas ir arī dziesmu kompozīcijas – ir daudz variāciju, plūstošu ritma pāreju, mainīgi un plūstoši salikti akcenti uz instrumentiem.
Bet kā mīnuss jāmin ir pašķidrais dziesmu saturs liriku ziņā, kuram uzmanību liek pievērst tas, ka grupa savā skaņā izmanto bleķi, kuram nereti liriskais saturs ir tikpat svarīgs kā audiālais skanējums. Iekš Luna Field nekādas liriskās pērles, pie kurām pieķerties nebūs, bet nebūs arī gluži tas gadījums, kad nekas vairāk par skaistu konfektes papīrīti (skaņas) bez satura nav gaidāms. Un varbūt ļoti spēcīgs saturs šajā gadījumā arī nemaz nav vajadzīgs (nē, nesaku, ka saturu nevajag – tāds ir vajadzīgs vienmēr), jo muzikāli šis albums ir daiļš un man tīkams – esmu noklausījies to vismaz desmit reižu, bet tas nav nemaz sācis apnikt, un ikreiz tas dīvainā kārtā paķer ar savu rotaļīgi tumšo, nedaudz galminiecisko (vietām saklausāmas dažu pasenu instrumentu sintezētas skaņas + vairākkārt albuma dziesmu nosaukumā minētā maskarāde) pozitīvismu. Bet piestrādāšana pie lirikām, to satura gan derētu – lai nebūtu tik šķidra garša mutē.
Ja salīdzinam šo albumu ar grupas pirmo veikumu zem nosaukuma Close To Prime – tad šķiet, ka šajā albumā grupa ir atradusi savu skanējumu vai arī ir tuvu tam, un nesvaidas vairs no Death Metal uz Black Metal, sadalot albumu uz pusēm – abi žanri šajā albumā ir sapludināti kopā, radot patīkami zemus, vidēja un ātra ātruma Black Metal rifus, papildinātus ar growliņu un groovīgu/blastbeatainu bungu darbu. Bet viena lieta gan no vecā albuma derēja arī te varbūt - un tas ir bleķiskāks vokāla darbs, schriek izpausmē. Man patika kā to viņi darīja debijas albumā – tas bija visai dīvains un unikāls bleķspiedziens.
Arī tehniskajā ziņā šis albums ir spēcīgāks par pirmo, un tas ir loģiski – jaunai grupai ir potenciāls un vieta izaugsmei, kura atspoguļojas šajā albumā. Nu, nevaru vien beigt priecāties par albuma dzīvības pilno skaņu un to, kā tā mani paķer tieši proporcionāli uzgrieztajam skaļumam, hehe.

Manuprāt, visai patīkams un interesants piemērs kā desu savienot ar bleķi un šizīgā kārtā iekļaut pozitīvisma un jestruma garu caurcaurēm, visā albumā. Bet albums nav tikai ar ātriem, pavisam nedaudz trešīgiem rifiem, ir arī daži miera gaitas atmosfēriskie gabali (The Great Monologue (īss industriāls/Dark Ambient darbiņš), Full Vanity Fair, Egoism Divine, Diva Messiah), kuros atmosfēru rada lēnāki rifi, stieptākas kompozīcijas un sintiņš, kurš patīkami sēž apakšā – tieši tur, kur tam jābūt, bet kurš arī nedaudz izlec un paspīd vienā līmenī ar tik gardajiem Metal veidojošiem elementiem – rīkli, ģitārām, bungām.

Visnotaļ ātrā ritma albums, ar spēcīgi sakausētu gaļu ar bleķi, kurā pat dažas dziesmas albumā ir prasmīgi sakausētas tā, ka dažkārt nevar īsti noprast kur beidzas iepriekšējā, kur sākas nākamā. Tātad uzslava arī producēšanas sfērā + skaņa ir kristāldzidra ar patīkamu balansu – nekas nekur par daudz nelien ārā no kopējās nāves masas, manuprāt.

Albums noslēdzas ar visai patīkamu gabalu lēnos, izvadošos ritmos – bet sevišķi šādās vietās ir jūtama grupas tekstuāli šķidrā vēdera izeja – prasās ko smalkāku, dziļdomīgāku, dziļāku, ne tik seklu un dvakojošu masu. Ja labs saturs satiktos ar Luna Field radīto mūziku – būtu vēl viens albums, kurš šādā griezumā būtu labāks par šo. Kas zina, varbūt nākamais būs krietni tuvāks pilnībai?

Rezumējot – visai spēcīgs albums, kurš manās ausīs ir teju vai pērle (vismaz uz šo brīdi) – bet vai tas tāds būs arī jūsējās – tā jau ir jūsu muzikālās gaumes un tās pieredzes/nelietojamības jautājums.

----------
Pirmā albuma recenzija: http://klab.lv/users/disfigurator/28663.html
----------

Oficiālā mājas lapa
MA profils
MySpace profils