Diapozitīvs

Fočēt jaunpamestu rūpniecības objektu: mans labākais antidepresants, radoša "smilškaste", templis un maize garam :)
Arī šoreiz atstāju savas vizītkartes: izfočēto filmiņu kastītes glītās vietās - kaut kur turpat, kur lieku iekšā jaunu. Šoreiz Kentmere 200 un Ilford FP4 Plus 125. Kādam ieraugot šos artefaktus, var rasties jautājumi: kā te nonāca kaut kāda filmiņas kastīte un kāpēc tai derīguma termiņš ir 2027. gads? Ražo vēl filmiņas, vai? Un kāpēc ar filmiņu fočēts, mazohisms, vai? Nē, draugs, bauda!

Šajai vietai mazliet piemīt Rīgas alus noskaņa - kārtīga un jau gadsimtu sena arhitektūra ar interesantiem ražošanas telpu labirintiem. Kaltes un autoklāvi, boksi... Cehi un atdalītas maiņas meistaru būdiņas. Pabradāji un pastudēji vietas vēsturi - pilns dzīvās vēstures izziņas cikls.

Pamešanas gadu telpas pašas bieži pastāsta - atliek vien atrast kalendāru pie sienas. Modernajos laikos - ja objekta dokumenti un drošības norādes pie sienām vaid par kovidnieku, tad arī periods skaidrs - telpās iesaldēta interesanta un sociāli sarežģīta vēstures lapaspuse.


P.S.
Man vienīgajam akūti sāp, ka lielu bijušo rūpnīcu vietā kā likums tiek satupināti tupi tirdzniecības centri? ( ... tālāk ... )

Fototerapija - kad aizej uz blakus kvartālu pafočēt pamesta objekta piesnigušo interjeru. Hops pāri sētiņai un cibric, cibric telpiņās! Gājēji noskatās un lai jau šiem tiek! Vajag vairāk sniega sirreālākam paskatam, bet tāpat jauki un atmosfērīgi - papildināju logu un gaiteņu sēriju.

Līdu iekšā pa šauru šķirbu, bet izrādījās, ka parādes durvis uzlauztas - apmeklēta lieta un manīts, ka jaunieši tur nereti nolien zaļo kūpināt... Riskē čalīši - jācer, ka dūmošanu praktizē drošajā ēkas galā. Reiz tur eju un skatos - kā Stranger Things čalīši atbraukuši uz objektu pīpot, tikai pie objekta nomestu velo vietā - el. samokrati. 3 balsis, 3 boltiņi.
Šim objektam ar 4 caurbrukušiem stāviem miera nav un nebūs, kamēr to nenojauks. Tas labi, vēl ir laiks tur māksliņu taisīt :)

Trauma - atkal paķēru vēl nefočētu filmiņu, kuras attīstīšana būs jāatkož - patīk čalim slimi, pacietību prasoši izaicinājumi, šķiet. Tikai apnikuši jau, jānoslēdz šī ideja fočēt ar visām pasaules filmiņām, pauzi jāpaņem, citādi totāli vēl izdegšu.
Tagad priekšā dienēšana vannas istabā, lai no Kentmere 200 dabūtu dziedošus melnbaltos diapozitīvus. Un kamerā - tur palika objektā pusizšauta Ilford FP4 Plus 125 filmiņa - krietna manta!


EDIT:
Ik pa laikam nāk prātā doma pamēģināt no savas fočēšanas un attīstīšanas taisīt video - varētu būt niša, bet neesmu pārliecināts, vai to spētu pacelt un, vai es būtu interesants... Process arhaisks, bildes rādītos caur diaprojektoru - tas man pašam skan interesanti, bet Sašam?

... kad mirdzošie jāņtārpiņi mani un draugu ievilina pamesta objekta teritorijā un tu negaidīti iegūsti teicamu postbāra nakts pastaigu pārzinātā, bet sen neapmeklētā mīļgraustā.
Tas bija viens no maniem pirmajiem objektiem, uzsākot savas bradāšanas gaitas. Un prieks, ka tāds retrograusts vēl eksistē, citādi man Rīga garlaicīga, bezdvēseliska un banāla šķiet - kā pielaizīta un smāķi pārmālējusies slāvene, pret kuru grēks objektīvu vērst.

Pirms neilga laika objekts bija aizpakots, bet tagad - atkal vaļā! Nav lemts tai būdai ar unikālo pagalmu un caurbrukušajiem stāviem ilgi būt nepieejamai! Ja jau vaļā, tad dienas gaismā drīkstu doties turpināt tur savu foto sēriju. Lauzt man nepatīk, bet izmantot anonīmu uzlauzēju pakalpojumus noteikti nekautrēšos.

Kā Sprīdīši pēc maldugunīm :)

"Hops pāri sētiņai un cibric, cibric telpiņās!"

Vienkārši - gribētos vairāk redzēt ko šādu, kas notiek pārsvarā ne tik pielaizītās vietās, kurās atstāts kaut kas, kur piesiet aci un garu - arī Medemciemā, piemēram.

Un pabūt Radiotehnikas Eho un arī Anehoiskajās telpās bija lieliska dzīves pieredzīte. Abas bija telpas nu jau nojauktajā Radiotehnikas Audio inženieru korpusā (jo Depo vajag stāvvietu un krapitālismam eksistē tikai komercinterese), un tādu pasaulē nav diži daudz. Sākot jau ar to, ka abu telpu durvis bija motorizētas un uz savus 3m garām sliedēm - faktiski sienu fragmenti, kas ieslīd savā nišā, akustiski noslēdzot telpas. Vienu, lai atbalsi nogalinātu, bet otru - lai ļautu tam savvaļā līksmi skriet. Un abas tika lietotas uz vietas saražotās audiotehnikas testiem/mērījumiem - frekvenču līknes, korpusa izraisītās rezonanses/kropļojumi, projekcijas un tamlīdzīgi.

Telpā bez atbalss tika pavadītas kopumā vairākas stundas vairāku dienu ietvaros, bet eho kambaris nešķita tik interesants - vizuāli tā ir prosta flīžota telpa... Līdz brīdim, kamēr neieradāmies tajā kā cilvēki uz viena viļņa, lai uz vietas uzimprovizētu akustisku Ritual Dark Ambient/Industrial ar rīkles dziedājumiem un metāla krēsla perkusiju ar sūrkori stūros. Eksistē ieraksti, par kuriem pat nav jākrindžo :o



Vēl par vietu Flikrā

Linkot uz citiem resursiem nav smuki, saprotu. Un tomēr - manuprāt, nesmukāk varētu būt arī prosta kopīpasta.
Tāpēc labāk linkošu uz savām bildēm no attiecīgā sešstundu brauciena 16. gadā. Jā, tikai tagad saskenēts un sabakstīts netā. Gadās arī mēnešiem vēlāk... Jo vairāk safočēts, jo vairāk jāskenē pie "zibenīga" kompja, jo mazāk to gribas darīt, tāpēc tiek atlikts un atlikts. Bet nu vairs nē.


Bildes no Černobiļas un Pripetes, ar aprastu - te tā: http://www.post-apo.lv/forums/viewtopic.php?p=23840#p23840

Beidzot, kā jau kārtīgam bradātājam pieklājas, ir būts savā Mekā, Tibetā un Jeruzalemē - uz 7 stundām Černobiļas Zonā. Pasākums uzpeldēja visnotaļ spontāni, hobija kolēģim piedāvājot vietu busā. Attiecīgi - izturam padsmit stundas ceļā un kādas 7 uz Ukrainas/Polijas robežas, un esam tur, kur gaiss ir mazliet sūrāks par citiem nostūriem. Pilsētā, kur dzīvnieku skaits uz kvadrātkilometru krietni pārsit cilvēku skaitu. Pripetē. Viens no secinājumiem par Pripeti - ja tādus celtu Purčikus, Zepčikus, Pļavniekus un citas padomju svalkas/urlu fabrikas, man nebūtu absolūti nekādu iebildumu.

Saņemtā starojuma deva: ~17 mikrozīverti. Mazāk par krūšu RTG.

Pārējie secinājumi šeit: http://www.post-apo.lv/forums/viewtopic.php?p=23532#p23532
Bildes? Kaut kad uz mēneša beigām.

Izrādās, ka Saldus piena kombināts ir pamests - iekļūstam caur izsisto loga rūts stūrīti neadekvāti plašās, industriālās telpās. Visapkārt lieli piena produktu maisīšanas un apstrādes baseini. Sienas nolupušas un pat uz flīzēm uzaugusi tīkama sūnu kārtiņa. Ož pēc vasaras rīta mitruma (lasīt: Baldone, vannu māja) un tas vienmēr ir izcili patīkami.
Ko redzēt, fotografēt un apostīt bija daudz ko - sevišķi mansardā izvietotie kontroles agregāti, kas stiprināti pie sarkaniem dēļiem, ar daudzām krāsainām podziņām. Mansardā karsti un ož pēc sausa puteklīša. Uz statīva un objektīva rodas kondensāts, tāpēc pirms fotografēšanas nepieciešams mazliet aklimatizēties...

Patīkams objekts tika izpīpēts. Tagad bez maz vai jāgaida, kad šis bizness tik tiešām paputēs : D Bet nu, nekā tik interesanta tur noteikti nebūtu šajā silikātķieģeļu padomijas ēkā. Vismaz ne tas krāsainais mansards. Beigu galā - sapnis veidojies no bērnības ekskursijas un vakardienas brauciena garām Andrejostas TEC, xexexe.

Bet nu, pašlaik vēlams tikai viens: Lai SPK turpina ražot gotiņas, kas tik daudziem garšo. Es sagaidīšu to mansardu un ražošanas telpas : D