Diapozitīvs

Kā vakardienas ierakstā minēju - baigi labi bija vakar ieslēgt pieregulēto diaprojektoru, parādīt draugiem jaunākos diapozitīvus.
Šodienas gaismā vēl labāk. Noņemas nost melnas bezcerības plīvurs un iezīmējas skaidra taciņa nākotnei. Depresso nomaina gaismas espresso. Koncentrēti, motivējoši.


Fokusa problēmas?
Šajā Padomju zvērā radušās droši vien laika gaitā, neskaitāmas reizes man to izjaucot un saliekot - īsti neapzinoties, ka mainu kādu elementu ķēdē, tādējādi nojaucot visu precizitāti. Precizitāti, kas tur, zinot PSRS ražošanas tradīcijas, visticamāk, ka nemaz nebija. Lai nu kā - šīs problēmas ir risināmas un to pierāda jau paveiktais! Vēl tikai mazliet tālāk pa šo taku un diapozitīvs beidzot kļūs perfekti paralēls optikai, nodrošinot asumu no stūra līdz stūrim, beidzot reproducējot bildi ar tādu asuma dziļumu (Depth Of Field), kādu izvēlējos fotografēšanas brīdī. Laba sajūta to apzināties, ka te viss ir risināms!

Optikas un attēla lieluma salāgošanas problēma?
Atrisināta - nav, ko tēmēt uz perfektu attēla platuma salāgošanu ar ekrāna platumu - to reāli grūti panākt. Reāli grūti ir salāgot vienu ražoto elementu - optiku - ar citu ražoto elementu - projekcijas ekrānu - un salikt šos kopā allaž mainīgu izmēru telpās tā, lai projicētā bilde perfekti ierakstītos projekcijas ekrānā - no malas līdz malai. Kaut kur tas izdodas, kaut kur - nē. To jāņem vērā un nav nekādu ciešanu, ja attēls zīmējas mazāks par pieejamo nolaižamā ekrāna izmēru. Faktiski atrisināta problēma!

Slēdža problēmas?
Ārpus manas šī brīža kompetences, bet ir risināmas! Iespējams, ka te noderēs MI, lai saliktu kopā vienkāršu, elektriski sakārtotu 12V strāvas padevi uz elektromagnētu, izmantojot signālstrāvai paredzētu mikroslēdzi, kas vienkārši šīs slodzes netur un ar laiku izkūp gaisā. Šis ir visneskaidrākais pagaidām - elektronika pasveša lieta, kur nu vēl prasme uzprojektēt shēmu. Tur vajadzētu kāda elektroniku zinoša drauga palīdzību. Drauga, vai vismaz mākslīgā intelekta. Risināms!

Arhivēšanas problēmas?
Pirms kāda laika saliku dipus pa tēmām, bet tas nebija pareizi. Tas nenodrošina kontrastus, tas viendabīgumā noslīcina. Salikt visu atpakaļ - iespēja pasākt ko radošu. Iespēja sekot vecajiem pierakstiem un atveidot hronoloģiju +- pareizi. Ko izvēlēšos? Vēl nezinu, bet tas ir tikai izvēles un darba jautājums. Pirms mēnešiem citā tēmā biju rakstījis, ka man ir talants pieķerties kam tādam, kas drīz mirst. Ar diapozitīvu glabāšanas kastītēm ir precīzi tas pats. Bet hei - kāpēc man raudāt, ka neeksistē vairs izcils produkts, ja tā nāve man sniedz iespēju pašam pagatavot savu vizuālo Dainu skapi no finiera? Darāms un pat ļoti - kokapstrāde man patīk, viena no dzīves mīlestībām, tikai darbnīcas radošajam bomzim nav! Bet tas nekas - esmu patapinājis mēbeles tepat dzīvoklī. Visu var izdarīt ar primitīviem instrumentiem,

Projicētā attēla asuma problēma, tehnoloģijas un materiāla limits?
Te nu iezīmējas visinteresantākais un varbūt praktiskākais, pat ekonomiskākais faktors hobijā, runājot par atbilstošākā materiāla izvēli. Realitāte aiz loga absurdi vienkārša un ņemšu to par pamatu skaidrojumam, materiāla izvēlei:
1) sudraba graudiņa nestā informācija (melnbaltā filmiņa) ir ar augstāku izšķirtspēju, nekā pigmentu mākoņu nestā informācija (krāsu filmiņa)*;
2) melnbaltā filmiņa ir daudz lētāka par krāsu filmiņu. Sevišķi, kad pērc garos ruļļus un pats tin tos kasetnēs. Sevišķi, kad pērc tehnisko filmu;
3) melnbaltais attēls abstrahē. Esmu drīzāk par abstrakciju, nevis dokumentēšanu, lai gan mana fotogrāfija fiksē dabā esošo, neinscinē;
4) tehniskās melnbaltās filmiņas Aviphot Pan 80 un Aviphot Pan 200 sniedz iespēju izbaudīt infrasarkanās gaismas fotogrāfiju.
Saliekot šo visu kopā - lai tā krāsa ieskrienas! Mans materiāls ir augstas izšķirtspējas un zema ISO melnbaltā filmiņa ar jutību Infrasarkanajā spektra daļā - tehniskā aerofotogrāfijas filmiņa, tātad. Melnbaltais materiāls, kas ir abstrahējošs pats par sevi un no realitātes varu distancēties vēl tālāk, fotografējot caur infrasarkano filtru. Melnas debesis, melni ūdeņi, bāla lapotne, bālas un savāda izskata sejas, melnas acis. Citāda āda. Par daļēji caurspīdīgu kļuvis sarkanais apģērbs. Nenopriecāties!


35mm melnbaltā diafilmiņa mierīgi iztur 50x palielinājumu no tuva skatīšanās attāluma pieņemamā kvalitātē.
Ja nolemju, ka jau esmu pasaulei pierādījis to, ka ar Ilford Reversal Processing var panākt brīnišķīgus rezultātus ar teju jebkuru filmiņu uz Zemes, tad man atliek tikai šo ideju noslēgt ar mazu neizpildījuma astīti. Atliek psiholoģiski noslēgt šo projektu. Atliek vien izvēlēties spēcīgāko pieejamo materiālu un lietot jēdzīgu optiku. Jēdzīga optika jau lēnām uzrodas un visu pasaules filmiņu mocīšana ir skaidri iezīmējusi manu ideālo materiālu maksimālas kvalitātes nodrošināšanai: Aviphot 80 un Aviphot 200 izcelsmes filmiņas - vienalga ar kādu firmas zīmi uz iepakojuma. Tās projekcijas lampas siltumā praktiski nedeformējas. Tās nodrošina arī tālas veģetācijas augstu izšķirtspēju, nav tik jutīgas pret atmosfēras plīvuru (haze). Tās nodrošina iespēju fočēt infrasarakanajā gaismā. Šīs filmiņas kopā ar Ilford Delta 100 un FP4 Plus 125 jau faktiski nodrošina manas vajadzības! Pietiks censties pierādīt jau uzskatāmo. Laiks laboranta ķiteli nomainīt pret mākslinieka cepuri, laiks domāt abstraktāk, tematiskāk, absurdu komentējoši, kontrastaini. Laiks censties fotogrāfijai piešķirt papildus slāni. Moš izdodas?!

Krāsa? Krāsas vieta ir saulrieti un saullēkti, kāds portrets un tuvplāns kvalitatīvā gaismā.
Tā kā krāsa projekcijas palielinājumā izpildās sliktāk, domājot par fotografēšanu ar to, jādomā jau pielietojuma virzienos. Šajos minētajos virzienos nav jāsaglabā daudz detaļu un runa ir par formām, par krāsām, to kontrastiem. Krāsas joprojām ir nepārspējams filmiņas spēks. Bet nu - es tāpat esmu kļuvis par BW Reversal cilvēku. Tirgus un fizika mani tādu veidoja.


Vakardienas ieraksta kontekstā - ļoti noderīga introspekcija. Patiesi dzīvinoša. Terapeitiska tukšuma apcere.
Šo visu apzināties šobrīd ir atbrīvojoši, jēgpilni. Visu rīcību sasaldējošu barjeru vietā iezīmējas ceļš, kuru man skaidri iet. Iezīmējas arī laika limits - jāsakārto diaprojektors līdz galam, līdz riskēju ar to nodrošināt publisku projekcijas vakaru. Terapija indeed :)

Pavasarī paņēmu un pieregulēju diaprojektoru. Noliku to maliņā, nemaz nepārbaudījis regulēšanas sekas. Sēž cilvēks uz sāpes savas, uz neziņas akmens visu šo laiku. "Pārbaudīšu kaut kad vēlāk". Vēlāk? Tas ir kad? Tad, kad būs pārāk garlaicīgi? Kad būs atjaunota nervu rezerve jaunām vilšanās sajūtām? Nekad?
Vismaz dzelzi tu vari nolikt maliņā, lai risinātu tā problēmas tad, kad zvaigznes nostāsies beidzot pareizi. Ļaut laikam ritēt, diskomfortam sevi pažļambāt. Tie zobi pazīstami, varbūt tas sakodiens mīļš kļuvis jau?
Nē nu, fakts arī tāds, ka tā nolikšana maliņā mēdz strādāt, bet šaurā situāciju klāstā: kad smadzenes saasinātas par daudz un kļuvušas pārāk piekasīgas, tad vajag atiet maliņā indeed...


Sirdī konstants caurums, dvēselei kas visu laiku nepietiek. Tāpēc lieliski varu iztikt bez jaunām problēmām - lai tās pagaida maliņā. Dienu, divas, mēnesi vai gadu. Tieši tik, cik vajadzēs - ne ātrāk, ne ilgāk.


Vasara iet uz beigām, uzprasījās draugi paskatīties manus jaunākos diapozitīvus. Izrādās, ka diezgan labi bija sanācis visu noregulēt. Vēl tikai mazliet jāpiečikina Y asi un būs pavisam ideāli. Prieks uzzināt - aiz neziņas akmens šoreiz neslēpās kas pavisam bargs.
Jauna problēma.
Izrādās, ka aiz neziņas akmens tomēr slēpās kas baiss. Fokuss tagad ir relatīvi ok, bet kadru pārslēgšana? Kamēr rādu dipus draugiem, aparāts izmet ko jaunu - sāk slēgāt kadrus pats un strauji - ballīte pagalam. Atspere. Es jau zinu, kura atspere. Draugi gaida, bet es 10 min. laikā izjaucu aparātu un optimizēju lietu. Tagad strādā. Kādu laiciņu strādās. Vajag jaunu atsperi, bet kur lai ņem tādas pašas jaudas/parametru atsperi? Nepastāv vairs valsts, kas to aparātu ražoja, nepastāv visa tās industrija. Izgaisa politikā. Esmu vairs neesošas pasaules bērns.
Veca problēma.
Aiz neziņas akmens atkārtoti parādās vēl kāda neglīta seja - kadri neslēdzas no pults nu jau pavisam. Diodes un mikroslēdzis. Es jau zinu, kuras diodes un kurš mikroslēdzis...
Pabeidzu seansu, spiežot pogu pašā diaprojektorā, sēžot šķībi un greizi uz dīvāna atzveltnes: Show must go on, es te neesmu svarīgs, svarīgs ir process, bilde. Ehh, jārisina arī šo problēmu.


Sirdī kaut kāda globāla skumja. Nekas nav pareizi. Lietas mirst, nenotiek, kā vajag. Problēmas šķiet, ka tikai krājas + sabiedrība šķiet, ka apzināti stūrē dirsas virzienā, ka uzlikts ir globāls Pohuj uz visu.


Moš ierakt galvu smiltīs un nedarīt neko? Nē, tā nevar. To nevar pieļaut, tas nav labs ceļš. Darīt neko nozīmē degradēties, bet ārstēt lietas nemitīgi - tur arī kaut kā nervi tik labi kā agrāk šo pasākumu vairs netur. Sāk samazināties kapacitāte pārvarēt sūdus?
Nekas, atrisināšu fokusu un slēdzi, varēšu uztaisīt publisku projekcijas pasākumu. "Bolderāja" jau mani gaida, piemēram. Motivācija tā kā būtu, bet iekšējā pasaule?


Tukšums, bezjēdzība. Augošā problēmu nasta, nepareiza dzīve. Bet es tak pats esmu tās veidotājs. Kas, tātad, manī nav "pareizs", ko es nejēdzu? Savu tehniku es beigās sakārtošu, bet cilvēks?


Ehhh, problēmas ar cilvēku gan tā nevar nolikt maliņā. Tur iestājas noilgums, tur sāp abiem. Tur nepieciešams operatīvs un rāms prāts, tur nepieciešams viedums, lēnprātība, pacietība, ieklausīšanās, sapratne, sadarbība, mērķis un kompromiss. Vai man kas tāds ir?
Vai man kas tāds ir, kad es bļauju uz savu mīļo cilvēku ne pa tēmu, jo vienkārši man ir par daudz un reizē - par maz? Bļauju un turpat - nožēloju savu nesavaldību, dusmas nez no kurienes izskrējušās? Sirds kambari mēslu pilni? Dusmas nav parliecinātības un spēcīga cilvēka pazīme. To ir vērtīgi apzināties.

Bijusī man sāp. Smagas bija mūsu attiecības. Ar viņu mums bija māja, tur cēlu terasi, mainīju jumtu, taisīju siltumnīcas, vilku ūdeņus, laboju viņas mocīti - saimniekoju karoč, bet visu laiku fonā jutos, ka tas viss nav mans, ka neesmu pelnījis, ka esmu tikai īrnieks tur, ka nepienākas, ka nav kaut kas līdz galam tīrs. Vai tā runāja mans tukšums, kas beigās dabūja savu?
Viņa bija mans galvenais skatītājs, mans prieks, mana Mūza, kuru nemācēju noturēt un apieties tā, kā man pienāktos. Nevar pret cilvēku kā pret dzelzi. Nevar. Ego ir masīvs riebeklis, palaists savvaļā tas tikai bojā lietas.
Tieši kopā ar viņu es iemācījos to savu tukšumu nenostumt maliņā, bet gan pētīt, rakties, mēģināt izprast, sataustīt... No sākuma tam pretojos, pat agresiju pavilka, kad gar manām iekšām kāds taustās neaicināts, bez atlaišanās.

Viņa tagad ir ceļojumā ar savu ģimeni. Bet nonākusi slimnīcā. Iedomājies - slimnīca ceļojuma laikā, ģībšanas lietas teju, kas tāds. Veselība viņai ļoti trausla un ļoti ilgi - manējā daudz labāka, lai gan esmu vecāks + vīriešu ķermeņi ātrāk taču sabrūkot, kā vēsta sabiedrība.
Ehhh, cerams, ka viņai nekas nopietns. Lai gan tā hroniski dirsā esošā viņas veselība iezīmē citu realitātes ainu, gatavo citam scenārijam... Mokās jauns, skaists cilvēks. Nepareizi.
Rodas sajūta līdzīga tai, kas radās, tuvojoties tēta nāves dienai. Slimība viņam bija virs slimības, insults virs insulta. Mani studiju gadi, dzīve Rīgas pusē un nespēju to lēno sairšanu turēt, bēgu laikam no tā sūruma savā ziņā, lai gan vajadzēja tieši vairāk pretējo - nevajadzēja cilvēku nostumt maliņā, lai gan pats bērnībā biju savā ziņā nostumts maliņā. Vajadzēja biežāk apciemot, tas bija darbs piepildījuma virzienā. Un cilvēks aizgāja slimnīcā viens, neatvadījos.
Varēju atvadīties dienas dažas iepriekš, aizbraucot uz slimnīcu, nevis bradāt tad, kad mana bijusī apciemoja manu senci. Bļa, kāds es lunis Lunahodu zemē... Rīkoties tik brīnišķīgi, jo spēka nav un nebija stāties pretim patiesībai, bija labāk ierakties smiltīs un pastrādāt šādu mākslas darbu? Veci, tiešām?

...

Vai tas tukšums ir dzinulis pēc piepildījuma, vai traumu sekas? Kā nepareiza signāls? Sāls šāviens dirsā, kas fonā ne lidz galam apzināti, bet viennozīmīgi bīda mani?

Atsēžot atvaļinājumu vienatnē, tas ir izteikti jūtams, lai gan man tomēr ir kāda bagātība - ieinteresēts skatītājs, draugs. Taču ar šo bagātību tos caurumus, motivācijas trūkumus manī neaizpildīt. Skumji un negodīgi pret līdzcilvēkiem, pret sevi.

Kam man censties? Sev?

Sēž draugi dīvānā un skatās, kā es rokos pa sava aparāta iekšām. Man vajag censties viņu dēļ.
Radīt mūsu dzīves pierakstu un bagātināt citu dzīves, lai cik tukši, bezjēdzīgi un bez motivācijas man pašam iekšā arī nebūtu. Jo viņi ir mana bagātība - cilvēki, kas prasa un skatās, ko esmu šaisaulē caur foto kameru materializējis.
Bet Mūza? Man vairs nav savas Mūzas. Vai man tādu vispār vajag?
Vai neesmu tam jau par vecu uz papīra? Kad vispār cilvēks kļūst "vecs"? Liela loma tur ir iekšējās pasaules vecumam, varbūt pat libido faktoram.

Sirds alkst sava cilvēka.
Bet "savs" cilvēks nav īsti dabas parādība vai dievišķais neprāts. Tas ir darbs, savaldība, lēnprātība, nelikšana cilvēku maliņā, kad ir par daudz. Pavilkt sev tuvāk pat tad, kad gribas rīkoties asi un pretēji. Cilvēks nav dzelzis, vajag citādi.
Vai esmu mācījies no savām kļūdām, kļuvis bik citāds, ar kaut kripatiņu praktiskās emocionālās inteliģences?
Esam šķirti jau gadus 4. Mana gulta šo laiku ar nevienu dvēseli ne reizi nav dalīta. Man bija nepieciešams šis nevaldāmā libido maliņā nolikšanas laiks, lai sevi sakārtotu. Vai man tas nepieciešams joprojām? Foniņā šis signāls gan jau to tukšumu nepilda, tieši otrādi.

Laiks bezjēdzīgi skrien. Kad ikdiena vienāda, tad it sevišķi. Kad nekam nav jēga, sezonām un dienām arī nav jēga un svars. Viss ir pirmdiena, viss ir piektdiena. Viss ir trešdiena, ja vēlies - man tak pohuj.

Bijusī ceļo ar savu ģimeni. Es tikai varu iedomāties un bik atcerēties, cik liela bagātība tā ir - ģimene. Kad tevi kādam vajag vienkārši tāpat, jo tu esi un esi gana.
Kā man riebjas, ka daži politiskie spēki ģimeni ir uztaisījuši par ieroci. Cik tas ir aplami un nepieņemami.


Sirdī konstants caurums, dvēselei kas visu laiku trūkst... Bet nekas, tas ir mans tukšums. Mana dzīve. Vēl ir laiks to censties aizlāpīt ar darbu, lēnprātību, sapratni un tādām lietiņām :)


Varbūt beigās šis tukšums ir mana bagātība un laiks to atzīt, izvilkt galvu no savas dirsas?

TuTrubā ir foršs kanāls: Crafted History
Nulle muldēšanas, visu stāsta dokumentētais darbs.


Kā reiz bez elektriskajiem instrumentiem un sintētiskajiem materiāliem taisīja ozolkoka mucas:

https://www.youtube.com/watch?v=SSa6hUUrq-8

Visu dienu nočakarējos ar jauno un smalko platenieka kārtridžu un preampu,
regulēdams tos un cenšoties samazināt vietām dīvainās augšas, kas maina atskaņoto priekšmetu raksturu, pārvēršot vienu skaņu teju citā. Gribējās teju norakstīt pirkumu kā nesekmīgu vai pat defektīvu... Taču no sākuma jāpārliecinās, ka savā galā visu izpildu pēc grāmatas. Tāpēc palūdzu draugam 3D izprintēt Technics Overhang Gauge klonu jeb adatas attāluma un izvērsuma kalibrēšanas instrumentu, jo varbūt, ka ar bīdmēru un aci netrāpīju pusmilimetra tolerancē, tā kā konstrukcijai klāt īsti netiek un jāmēra leņķī. Bet leņķī lomu spēlē parallax un mainīgie malu garumi, tādēļ var aizšaut viegli tos 52mm garām, jo milimetrs Line Contact adatai ir jau kritiski, problēmu potenciāli skaidrojoši.

Vēl jau fakts kā tāds, ka jaunajam verķim ir jādod stundas 50-100 iestrādāties. Šīs darba stundas vēl nav sasniegtas. Vēl jau fakts, ka man tinīts ap 14kHz. Vēl jau fakts, ka no pasākuma skaņošanas pirms divām dienām prāts joprojām noguris varētu būt un hipersaasināti uztver sibilances, kuras graizīju nost un liku klāt, atkarībā no runātāja skaņas īpatnībām. Vēl varētu lomu spēlēt tinīta skaļuma pieaugums, vakar izmantojot tagad sev reti nozīmētās suverēnās tiesības ko foršu apsisties, kas ieveda skaisti mainītā realitātē, pēc kuras biju teju sailgojies, tādējādi ar smaidu un nostalģisku krāsojumu izbaudīju katru tās minūti...
Vēl jau telpas faktors - primārajos atstarojuma punktos man nekādu absorbētāju vēl nav un austiņas... Austiņas, jā - tur vajadzētu nopirkt vai uztaisīt pāreju, lai nākotnē varu izolēt telpas īpatnības šādos čakaru gadījumos, klausīties skaņu pa tiešo - bez telpas iekrāsojuma/kropļojuma. Varētu principā uztaisīt no instrumentu kabeļa pāreju - vienā galā lielais austiņu štekeris, bet otrā - mazā štekera ligzda un varētu ērti vērtēt muzonu ar Marshall IEM/Earbuds, piržot taisni turētu toni ierastajā dīvāna spotā.


Tāpēc metu padarīšanu pie malas un skatos YouTube, atpūtinu ausis,
tikai nu - diža atpūtināšana nesanāk - dīvainā augšu skaņa, akcents uz tām un mainītais raksturs/skanējums dzirdams arī YouTube video - un ne vienā vien!!! Tagad domāju - mana resīvera gļuks, vai arī šajā video augšas (S burti un augstāki šņāceņi/skaņas) ir stipri dīvainas - tādas, it kā sasmērējušās gar smiltīm noklāta plāna tērauda vai ar stikla šķiedru stiprinātas plastmasas loksni + akcentētas lieki par decibeliem 2?

Vai arī man vienkārši rādās/nogurušas ausis?


https://www.youtube.com/watch?v=2TjzI35I6Sc

Manā uzmanības lokā nonāca šis piemirstais cilvēks, kas dara zelta darbu, mērot skaņas signāla apstrādes lietiņas, medījot to elementu, kas atbild par to, kā konkrētais verķis skan. Tā kā interesējos par mūziku no visādiem leņķiem, biju viņu uzgājis pirms gadiem 3, bet aizmirsis abonēt. Abonēts!

https://www.youtube.com/watch?v=K-vIeA7yy6Q

Jēze, kādu darbu viņš te ir paveicis - es stundām čakarējos vien ar pieejamas cenas plašu atskaņotāja skaņu (ar bik sačakarētu adatu uz tās mūža beigām) Vs studijas FLAC, bet viņš te ir izdarījis vismaz 666x lielāku darbu

*dziļi paklanās*


Mana testa rezultāts ar paša ausīm: grūti atšķirt plati no FLAC. Bet eksistē piemēri, kuros var - sevišķi, pievēršot uzmanību augšām.
Reku mans sagatavotais tests - pamēģini noteikt, kur skan plate, kur - FLAC.

Tests parādīja, ka Line Contact adata skaisti gandrīz pilnībā novērš Inner Groove Distortion un paceļ plates detaļas tā, ka grūti atšķirt no perfektā FLAC, kamēr video pieminētie "Big Professional Guys" dirš ko citu (ka plate sūkā, jo X un Y), jo paši nekad nav veikuši šādus mērījumus un A-B salīdzinājumus, vai nav nekad klausījušies ar Line Contact profila stylus, kas taisīts max precizitātei.

Vai arī nekad nav mainījuši adatu.

Adata ir izsmeļams resurss. Tai nodilstot, sākas ievērojamāki kropļojumi. Plate (putekļi celiņā) nodeldē dimantu, kur nu vēl safīru vai prosta tēraudu. Line Contact profils izceļas te arī ar ilgmūžību - štuka stundas jeb gadiņi divi, klausoties pāris albumus dienā. Pārējie profili nodilst krietni ātrāk - pat uz pusi vai divām trešdaļām ātrāk - mazāka kontakta laukuma un formas dēļ, kas dilstot sāk mainīties. Mainās forma, mainās skanējums. Tikmēr Line Contact "kalts" ir simetrisks un noveco elegantāk, simetriskāk. Pat uz nopietnu vecumu vai jau aizsaulē tas kropļojas mazāk.
Bet kropļojas tāpat un jāmaina.

Arī taktīlajai pieredzei ir loma visā audio baudīšanas ķēdē.
Ja cepī, kā plate griežas un izteikti cepī rokās turēt lielformāta māksliņu, saost tipogrāfijas smaržas un apzināties, ka māksliniekam esi samaksājis ar krietnu uzviju, tad cepī leģitīmi, jo cilvēks nav robots, bet jūtu būtne.
Sevišķi gadījumos, kad plates signālu apstrādā citi verķi ar savām podziņām un kloķīšiem, nekā tie, kas neceremoniāli apstrādā datora/pleijera signālu, ar kuru palīdzību mēģini veikt šo Plate Vs FLAC testu

Mmmm, rituāls: Cryo Chamber sagādāts Dark Ambient un diendusa ^^
Šoreiz sapņu skaņu celiņš bija šis:

https://www.youtube.com/watch?v=vDWYdiLy94E


Tagad mierīgi var turpināt mielot dvēseli ar Rise Of The Tomb Raider - piedzīvojumu spēli, kuras darbība notiek Sibīrijā. Centrālās tēmas:
1) kā mongoļi krievus patīkami varoja un 2) kā konspiratīva brālība pravieti slānīja un nedaslānīja, meklējot The Divine Source artefaktu.

Sniegi, ziemas vētras un interesants saturs garam.


Drīz būs man atvaļinājums un dāvana sev: Preamps plašu atskaņotājam.
Iebūvētais vairs neder, kropļo jaunā un daudz smalkāka/precīzāka/detalizētāka kārtridža signālu, nesaliekoties kopā strāvas apstrādei: nenormāli būsto un kropļo augšas. Bet ar jauno to varēs izlabot un tad baudīt mūziku ar plašu vērienu, nometot kapacitāti uz leju.

Nemaz nerunājot par to, ka noskatītais zvērs ir būvēts diskrēti, kas audio pacels citā līmenī: Pro-Ject Phono Box S2 Ultra :)


EDIT: O, beidzot labs šī preampa radinieka apskats izpeldēja! Modelis vecāks un gatavots ar zemākas kvalitātes materiāliem/pieeju prātā, bet uzrāda jau zolīdu rezultātu. Ultra versija būs vēl labāka!

https://www.youtube.com/watch?v=_3yjau_P7Fo

Interesēs spēlēties ar to zemā gala apgraizīšanu,
jo citādi infraskaņa nonāk līdz skaļruņiem, kurus pastūzis mēģina dzenāt nedzirdamā spektra daļā, tādējādi potenciāli pārslogojot/kropļojot dzirdamo daļu. Nemaz nerunājot par to, ka izskatās krīpī, ka skaļruņi lēnām kustās tur 3-5cm amplitūdā, kad smags soļotājs noiet garām atskaņotājam. Kustība ir mazākā amplitūdā, kad plate ir viļņaina un katrs palēciens/kritiens ģenerē zemas frekvences signālu, kas tiek padots uz skandām - tā amplitūdai esot atkarīgai no kārtridža masas. Yamaha RX-V677 resīveris, kuru te saukāju par pastūzi, negriež neko ārā no analogā signāla. Kas ienāk, tas tiek pa tiešo padots skandām.
Darbs tiek darīts, pastūzis noslogots, bet to visu lieko darbu būtu prātīgi vienkārši nedarīt, atbrīvojot jaudas derīgajam darbam: nesaudzīgam un asam basa spērienam pa nierēm!

Kad šis preamps noorganizēs pareizu signāla apstrādi (kapacitāti),
tad ceru, ka plates troksnīši vairs tik ļoti neizcelsies. Jo baigi šobrīd kaitina, ka jaunais stylus ir tik precīzs, ka vienā platē trokšņi skan dominanti kreisajā, bet citā platē - labajā kanālā. Un, tā kā tie klikšķi ir augstā frekvencē, tad pareizai augšu atskaņošanai vajadzētu arī šo kaitinājumu samazināt - klikšķēs joprojām, bet ne tik uzkrītoši. Iebūvētais preamps sabūsto augšas, izceļ troksnīšus.
Ar šo galīgi nebiju rēķinājies/saskāries/dzirdējis no citiem, ka tāda troksnīšu asimetrija vispār var notikt lol. Tas tikai vēlreiz parāda, cik augsta atskaņošanas precizitāte ir iespējama arī ar budžeta atskaņotājiem un adatām atskaņotāja cenā (300 par atskaņotāju + 260 par kārtridžu).

Sēžu un priecājos, cik ļoti overendžinērdoju savus paštaisītos kabelīšus.
Perfekts lodējums, pielietojot pareizos kušņus. Perfekta kontaktu izolācija ar termogumijām. Perfekta izturība, atstājot pielodētajiem vadiem kustības rezervi un slodzi liekot nest termogumijai ar līmi, kas pielīp pie vada un tā satvērēja, visam kļūstot par diezgan monolītu "plauktu". Un tad šo plauktu piespiež konektora skrūvējamais korpuss - visa mehāniskā slodze pāriet uz korpusu, nevis pielodētajiem signāla vadiņiem.
Bonusā - kustīgās daļas stiprināšana ar papildus termogumiju, kas izbāž galvu ārpus konektora elastīgās daļas - dubulta aizsardzība pret locījumiem, piemērotāka diametra panākšana no konektora perspektīvas un arī estētiskāk! Fukk jē!

Skolai būs kārtīgs 3,5mm TRS (Tip-Ring-Sleeve jeb standarta austiņu štekeris) pāreja uz XLR
Tāda izrādījās nepieciešama, lai dators dotu mono signālu uz aktīvo skandu. Mono, jo no skandas pienāk viens XLR un nav prāta darbs kompja skaņas kartē īsināt labo un kreiso kanālu. Tā vietā izmantoju tikai austiņu štekera T un S daļas, R paliekot nepievienotam un izolētam. Tā rezultātā līdz XLR aiziet tikai kreisais kanāls, bet tieši tā arī vajag!
Kompja skaņas iestatījumos uzlieku, lai dod ārā mono un beigās - caur paštaisīto kabelīti iet pareizi cepts audio signāls, kas ir pilnībā ekranēts pret traucējumiem. Skanda nedūks. Un skanēs viss audio visā krāšņumā, nevis no bildes izkritīs labējā kanālā notiekošais, kā to parasti mēdz saķepļepot bez izpratnes/aiz slinkuma/whatever.

Daaamn, that girl is tight!
Ja kas lūzīs, tad paša štekera vai ligzdas konstrukcija, nevis mans darbs.


P.S.
Visādām šādām audio vadiņu DIY vajadzībām iesaku A&T Trade Music, aka BestMusic: https://attrademusic.com/lv/
Ja vēl tur varētu Amphenol RCA štekerus nopirkt, nebūtu jāminās līdz Argus :F

Katra jaunā tehnoloģija parāda, ka cilvēks ir dīvains un ārkārtīgi stulbs radījums.

Parādās DAW jeb Digital Audio Workflow/Workstation
Un mūziku sāk miksēt mērāmi sliktāk - zaudē dinamiku, visu pieejamo diapaonu kompresē skaļima virzienā un parādās inovācija: failu zipošanas trokšņi, kas īpaši labi traucē augšējām frekvencēm... Tā tas turas dekādēm, kamēr stulbeņi izballējas, izgul dzērumu, izārstē pohas un ar skaidru prātu sāk domāt, ka, hei - kaut kas ir par tālu, mūzika ir palikusi kā plastmasa bez tekstūras un kā tad tas tā gadījās?

Parādās digitālā fotogrāfija
Un notiek precīzi tas pats - visu čakarē, jo ir iespējams visu čakarēt. Vajag vai nē - šādi jautājumi izkrīt no apziņas, nepiedalās argumentu ķēdē. Lops kopē citu lopu līdz pienāk maģiskā apskaidrības stunda un cilvēki saprot, ka tone-mapping, sterilitāte un plastmasas ādas izskats tomēr nekam neder, ka vajag atpakaļ vecās vērtības. Nevis "vecās" vērtības, bet jēdzīgās un dabiskās. Vienīgās un pareizās. Pārbaudītās. Noslīpētās. Vizuālā valoda ir sena un tur nekādas digitālās "inovācijas" nav nepieciešamas, traucē tikai.

Parādās pilnfunkcionāls audio spēlēs
Un notiek precīzi tas pats - samuhļīts. Ar spēlēm vispār interesanti - cilvēki uzvedas tā, it kā skaņa vispār nebūtu svarīga. Diskursā ir HD/4k, HDR, Ray Tracing, hiperreālisms un cita ekskluzīvi vizuālā šņaga. Cilvēki pērk nez cik hercu un nez cik pikseļu monitorus, dzenas pēc jaunākā vizuālā kā stafetē, bet audio? Kas notiek ar to?
Notiek šis: Mass Effect Legendary Edition - portējot uz HD, smagi tiek sačākarēta daudzkanālu skaņa. Tomb Raider: Legend. Portējot uz HD, smagi sačakarēta skaņa. Tomb Raider: Underworld - visu spēles laiku bez apstājas dūc basi, nenormāli nogurdina ausis un kaimiņi arī nav priecīgi. Kāpēc tas darīts, vai to vajadzēja? Kam to vajadzēja? Nokāp alā un basī visu ārā. Piepeldi pie kuģa - basī visu ārā. Staigā pa kapenēm, kāp pa klintīm saulainā laikā, čivina putniņi un... Basī visu visur ārā. Ne tur tā vajag, ne tur tā piestāv. Izdarīts vienkārši tāpēc, ka kādam idiotam šķita, ka super un moderni, ka tā jāatzīmē konsoļu paaudžu maiņa. Tikmēr paaudzi vecākas spēles skan ideāli, jo tur bija limits, kas satur kopā disciplīnu.

Parādās MI lietojamā līmenī
Un precīzi tā pati cilvēka uzvedība. Atkal piedzēries un novēmies jaunietis (cilvēka daba) trako, ārdās un lepro, svin dzīvi ķipa, lien visur, kur vajag un nevajag, uzmācīgs tipiņš. Izgulēs vidusskolnieks savus studenta gadus, tad atradīs sev vietu zem saules. Jāgaida vēl šī pieaugšana, šobrīd tikai tīņa maksimālisms.


Diagnoze:
Sukas bļa normiji, smadzeņu audzējs un divpadsmitpirkstu dūre ānusā. Divas.
Cilvēks - stulbs idiots, kam sāk ļodzīties ceļi jebkā jauna priekšā. Atņem limitus un cilvēks pēkšņi un strauji saiet nelimitētā sviestā, deorbitējas. Un, kad tas beidzot pamana, ka strauji tuvojas melnajam caurumam, tikai tad sāk meklēt gaismu - "veco" un labo Sauli, kuras gravitācijas laukā atgriezties un orbitēt saprātīgi, rāmi, ilgtspējigi.

Un tā visu laiku, tipiski un cikliski. Human Condition, nekontrolēts crapitālisms.