Diapozitīvs

Prieka vēsts
Redzēju kravinieku, kuru darbina šķidrinātā gāze. Rūc klusām, nesmird un uzrāviens - pārliecinošs, iekļaujas satiksmē. Re, piemērs: var nebojāt vidi UN reizē arī nebremzēt ekonomiku. Vajag tikai gribu un smadzenes - risinājumi ir jau šodien, indēties dīzelī ir izvēle un sabiedrības stulbums/vēsturiska centu pišana! Dīzeļmotoru dominance ir tas galvenais faktors, kāpēc Rīga smird un tajā dzīvot - diezgan riebīgi. Turklāt - no tiem dīzeļiem cilvēki spiež lielāku jaudu ārā, izgriežot eko sistēmas... Sātans virs sātana ar papildus toksiskajiem izmešiem, kas koncetrēti pilsētvidē. Tāda tā kreistietiskā sabiedrība - ar prātu neoperē un dirš savā pusdienu šķīvī.

Vilciena bars
Nez kuro reizi vesela klases grupiņa stāv perona/vilciena priekšā. Stāv, aizsprosto ceļu un viss - ne garām, ne apkārt. Bet garām un apkārt jātiek ~400 cilvēkiem... Man pohuj - kerzi smagi klaudz un lisaks pis aitu baram cauri, acīs skatīdamies. Bars pašķiras, Mozus nāk, bļe. Aiz manis izlauztā ceļa seko maziņš bariņš, kas iepriekš nekur netika.
Sēžu vilcienā un rakstu šo skreceli, un tikai pēc 2 min. pārējie tiek nākt uz vilcienu, riskējot nokavēt reisu. Tiešām pedagogs nevar bik piedomāt pilsoniski un paiet uz tālāko galu? Tur bļa ~66.6m vieta (vilciena garums esot ~100m)! Sen novērots, būs arī nākotnē. Jo atsakās navigēt ar smadzenēm, tā vietā navigē ar ego un baru. Kad galviņas uz pleciem nav, tad ķermenītis cieš!
Nav mums arī perona personāla, kas aitas dzenātu pareizi kā Japānā. Ja tā japāņu prakse kādreiz man šķita cringe, tad, vērojot paša sabiedrību - tomēr nepieciešams!

Zvana kolēģe
Vai esot variants, kā pieslēgt MacBook pie skolas Svētku zāles skaņas un video sistēmas. Nepakautrējos un sāku rēkt, sakot: -"Re, kā nu ir - stila vārdā paši sev rokat bedri un par to tūkstošus maksājat... Bet nu, neuztraucies - esmu parūpējies par risinājumu!" -"Nu, bet dāvinātam zirgam zobos neskatās!" -"Ā, nu jā, jā. Smalki, smalki!" Ierēcām un tā. Sakarīga būtne!
fApple - dongļu augonis un grēkābolu iekodušie vazājas kā nepieņemti nabagi ar visādām pārejām apkārt, jo fApple zina labāk, kā tev, aita, būs būt! Un pārsteidzoši vai nē, bet eleganti - kristietība gana aitas un iekostais ābols arī gana aitas, atņemot iespējas, kuras citi dod. Un tas esot ekskluzīvi, forši :D :D :D Jā, ražot dongļu e-waste ir super tālredzīgi un forši! Un Sapiens tad jārod risinājumi, kā pielāgoties Neanderthalensis.

Domājat, ka man patīk daudzus par aitām saukāt? Nē! Bet salīdzinājums ir akūti trāpīgs un izvairīties no precīzas valodas jūtiņu dēļ - nu, nē. Nē! Jūsu pašu kreistietība jūs par aitām sauc - es sliktāks, vai? Es labprātāk dzīvotu bik viedākā sabiedrībā. Bet, kāds pimpis nu ir, ar tādu jāmīž.

Audio-Technica nez kāpēc iesaka kārtridžu pozicionēt pēc Stīvensona ģeometrijas pat Line Contact adatām...
Visa lielā, smirdīgā skaņa iz jaunā kārtridža stakles nāca šīs ražotāja rekomendācijas dēļ, kuru man apstiprināja arī šo support. Palasījos, paizglītojos - Stīvensons minimizē iekšējā celiņa kropli - visur citur kropļo vēl vairāk. To ārstē ar Baerwald ģeometriju.

Pamēģināju un atpakaļceļa vairs nav.
Baerwald optimizē skanējumu visā plates laukumā un piešķir sirdsmieru, bet Stīvensons optimizē tikai pašas plates beigas.
Nav tāpēc arī jābrīnās, ka ar jauno galviņu beigām man nudien nebija jāpiesienās! Bet citviet - it sevišķi sākumā - vairākas plates vienkārši gribējās izslēgt un visu plašu padarīšanu - uzmest, jo dārgi un ja vēl šādas problēmas... Bet nu - problēmas ir fakin Stīvensonā un ražotājā, kas neņem vērā klausītāja aprīkojuma nianses!

Uzlabojumi:
- Kārtridžs pozicionēts atbilstoši Baerwald 2-point Protractor un izolēts no sistēmas ar teflona starplikām no abām turētāja pusēm!
- Azimuts piedzīts, mazliet parotējot galviņas turētāju tonarmā, to pievelkot. Ar USB mikroskopu redzams, ka ir OK!
- Rīt uz glancēta fotopapīra izdrukāšu Baerwald lokveida šablonu, kas piedzīts mana atskaņotāja specenei - loks max precizitātei!
- Stīvensona kroplības dēļ nopirku ārējo preampu, domājot, ka visa problēma ir kapacitātes jeb pikofarādu neatbilstībā... Beigās gan tā nav izmesta nauda, jo indeed arī šis verķis uzlabo skaņu un tās skatuvi. Bass per asi, dziļi un dāmas dzied ekstra samtaini; viss notiek!

Ja augšas pēc lokveida LāčMeža regulācijas kropļosies vēl - viennozīmīgi būs norakstāms uz plates māsteringa un spiešanas problēmām rūpnīcā.




Analogā pasaule pieprasa ļoti pacietīgu vērot, secināt un iterēt protošu cilvēku ar zemu roku izliekuma koeficientu - to es teicu par filmas foto, bet tas pats ir spēkā arī ar platēm. Prasības attiecas gan uz ražotāju, gan lietotāju.

To, ko gribējās mest pie malas, tagad gribas apskaut vēl vairāk! Plates - bez DIY hobija asinīs bīstami ķerties klāt - fun & educational stuff!

Pienāca tā diena, kad ienāca skolēni manā kabinetā pajautāt:
- Vai Jūs nezināt, kāpēc tad, kad datoros raksta Microsoft, parāda Microslop?
- Tāpēc, ka es Microsoft ciest nevaru un tā uzliku.
- Hehehehehe. Tad jau Jums Linux jābūt.
- Privātā lietošanā jā, bet darbā jābūt tam, kas ir - centralizēta pārvaldība, resursu pieejamība un tā, lai man pie katra kompja nav jāskraida...
- Ā.
- Pamanīja kāds beidzot! Patīk?
- Jā!
- Nu, re - es šobrīd kā reiz pārvēršu šos Windows laptopus par ChromeOS Flex datoriem. Lai Microslop ieskrienās.
- Oho, nu, jā. Labu dienu!
- Visu gaišu!

No rīta iekāpju RVR darinātajā vilcienā ar to fifīgi slīpo priekšu, sarkanajiem solo sēdekļiem ar ādas paskata pagalvjiem, interesanto salona izkārtojumu, kā arī elektriski atveramajām durvīm un citāda paskata ekrāniem, kuros rāda vilciena ātrumu, temperatūru salonā, pieturas: gluda teksta ritināšana un sajūta, ka tiktu lietota kāda e-reader tuvāka ekrāna tehnoloģija... Viss melnbalts, nulle reklāmu. Ļoti pareizi.

Iekšā nevis konduktore, bet gan teju stjuarte - "Ja gribas vēsāk, pārsēdieties vagona aizmugurē", "Paldies, ka izvēlējāties braukt ar mums", u.tml. lidmašīnām raksturīgās pieklājības.

Sajutos kā iekāpis dzīvā retrofutūrismā :)


RVR DR1AC laikam.
https://gallery.balticrailpics.net/displayimage.php?album=11&pid=1384038874#top_display_media

Pa īstam tā manās mājās notiek laikam tad, kad ir saliekts dimanta turētājs jeb Cantilever
Arī jauno beidzot salocīju un iztaisnoju, mēģinot piedzīt ģeometriju pēc Stevenson Arc Protractor.

Iezīmēta teritorija. Līkrocis : D
Skan labi tho!

Rīt jāizdukā būs Baervald lokveida šablons salīdzināšanai.
Katrs no tiem tēmē dažādi kontrolēt kropļojumus konkrētās plates daļās. Kaut kāds izlīdzinošs variants - kas šis solās būt - ir kā reiz tas, kas man nepieciešams, jo vairākām platēm sākums diezgan kropļojas augšās, bet uz beigām paliek prīmā. Značit - iepriekšējā ģeometrija/kārtridža pozīcija hedšelā izteikti deva priekšroku plates puses pēdējai dziesmai (un otrajai) - tajās pozīcijās, kurās šie šabloni tēmē perfektu stylus pozīciju celiņā, tādējādi ļaujot tām skanēt vislabāk.

Perfekti viscaur platē nevar. Fizika ar nelineāro tonarmu neļauj.
Tātad - jāatrod tikai "pareizo" šablonu, kas nostādītu adatu manai ausij tīkamā ģeometrijā, lai kroplītis būtu izsmērēts pēc iespējas vienādi pa visu plati, pēc iespējas nenostādot izteiktu preferenci kādā no riņķa gredzeniem, bet izlīdzinātu kaifu pēc iespējas pa visu laukumu.


Nākamā adata, kuru mēģināšu, būs eliptiskā profila. Man ir aizdomas, ka manā setupā tā varētu diezgan izpildīties - sevišķi ar sliktākas kvalitātes (mastering, pressing) platēm, kas veido ievērojamu piedāvājuma daļu - ja ne vairumu.
Tā arī nebūs tik prasīga pret šo ģeometriju, sliecoties vienmērīgāk izsmērēt kvalitāti pa visu plati. Jo mana šī brīža Line Contact profila adata ir baigi atklājoša - viena dziesma var skanēt prīmā, bet otra - kakaini - sevišķi vājākās platēs. Šī īpašība mierīgi varētu tikt nomierināta ar ne tik smalku - eliptisko adatu. Iespējams. Redzēs! Tiesa - ar smalko adatu ir forši pastiprināti dzirdēt lakas griežamās mašīnas atstātos motora troksnīšus - plates klusajā ievadā un izskaņā. Citreiz arī pa vidu, kas vecajās platēs tā neparādās. Grieztuvei veci gultņi/slikta izolācija :)

Krietni ceptās platēs MicroLine® (Audio Technica firmaszīme Line Contact profilam) adata izpildās vienkārši kolosāli!


Man ir jāšķiro plates 2 plauktos: Kaifs | Šmuce
Kaifa plauktu baudām ar mikrolīniju, bet Šmuces plauktu ar eliptisko. Vienādi hedšeli, vienādi kārtridži, vienādas stylus masas - atliek tikai pārskrūvēt galviņu pēc vajadzības, kas ir 10s darbs - nav jākrāmējas gar atsvaru! Izlīdzināt šmuci - tāds tas lielais mērķis.
Vēlākais tad nākamgad varēšu šo salāgojamību baudīt.

Tagad - tagad varu uzlikt kādu plati atskaņoties ar precīzo adatu un piezīmēt: kaifs vai šmuce!

Kā vakardienas ierakstā minēju - baigi labi bija vakar ieslēgt pieregulēto diaprojektoru, parādīt draugiem jaunākos diapozitīvus.
Šodienas gaismā vēl labāk. Noņemas nost melnas bezcerības plīvurs un iezīmējas skaidra taciņa nākotnei. Depresso nomaina gaismas espresso. Koncentrēti, motivējoši.


Fokusa problēmas?
Šajā Padomju zvērā radušās droši vien laika gaitā, neskaitāmas reizes man to izjaucot un saliekot - īsti neapzinoties, ka mainu kādu elementu ķēdē, tādējādi nojaucot visu precizitāti. Precizitāti, kas tur, zinot PSRS ražošanas tradīcijas, visticamāk, ka nemaz nebija. Lai nu kā - šīs problēmas ir risināmas un to pierāda jau paveiktais! Vēl tikai mazliet tālāk pa šo taku un diapozitīvs beidzot kļūs perfekti paralēls optikai, nodrošinot asumu no stūra līdz stūrim, beidzot reproducējot bildi ar tādu asuma dziļumu (Depth Of Field), kādu izvēlējos fotografēšanas brīdī. Laba sajūta to apzināties, ka te viss ir risināms!

Optikas un attēla lieluma salāgošanas problēma?
Atrisināta - nav, ko tēmēt uz perfektu attēla platuma salāgošanu ar ekrāna platumu - to reāli grūti panākt. Reāli grūti ir salāgot vienu ražoto elementu - optiku - ar citu ražoto elementu - projekcijas ekrānu - un salikt šos kopā allaž mainīgu izmēru telpās tā, lai projicētā bilde perfekti ierakstītos projekcijas ekrānā - no malas līdz malai. Kaut kur tas izdodas, kaut kur - nē. To jāņem vērā un nav nekādu ciešanu, ja attēls zīmējas mazāks par pieejamo nolaižamā ekrāna izmēru. Faktiski atrisināta problēma!

Slēdža problēmas?
Ārpus manas šī brīža kompetences, bet ir risināmas! Iespējams, ka te noderēs MI, lai saliktu kopā vienkāršu, elektriski sakārtotu 12V strāvas padevi uz elektromagnētu, izmantojot signālstrāvai paredzētu mikroslēdzi, kas vienkārši šīs slodzes netur un ar laiku izkūp gaisā. Šis ir visneskaidrākais pagaidām - elektronika pasveša lieta, kur nu vēl prasme uzprojektēt shēmu. Tur vajadzētu kāda elektroniku zinoša drauga palīdzību. Drauga, vai vismaz mākslīgā intelekta. Risināms!

Arhivēšanas problēmas?
Pirms kāda laika saliku dipus pa tēmām, bet tas nebija pareizi. Tas nenodrošina kontrastus, tas viendabīgumā noslīcina. Salikt visu atpakaļ - iespēja pasākt ko radošu. Iespēja sekot vecajiem pierakstiem un atveidot hronoloģiju +- pareizi. Ko izvēlēšos? Vēl nezinu, bet tas ir tikai izvēles un darba jautājums. Pirms mēnešiem citā tēmā biju rakstījis, ka man ir talants pieķerties kam tādam, kas drīz mirst. Ar diapozitīvu glabāšanas kastītēm ir precīzi tas pats. Bet hei - kāpēc man raudāt, ka neeksistē vairs izcils produkts, ja tā nāve man sniedz iespēju pašam pagatavot savu vizuālo Dainu skapi no finiera? Darāms un pat ļoti - kokapstrāde man patīk, viena no dzīves mīlestībām, tikai darbnīcas radošajam bomzim nav! Bet tas nekas - esmu patapinājis mēbeles tepat dzīvoklī. Visu var izdarīt ar primitīviem instrumentiem,

Projicētā attēla asuma problēma, tehnoloģijas un materiāla limits?
Te nu iezīmējas visinteresantākais un varbūt praktiskākais, pat ekonomiskākais faktors hobijā, runājot par atbilstošākā materiāla izvēli. Realitāte aiz loga absurdi vienkārša un ņemšu to par pamatu skaidrojumam, materiāla izvēlei:
1) sudraba graudiņa nestā informācija (melnbaltā filmiņa) ir ar augstāku izšķirtspēju, nekā pigmentu mākoņu nestā informācija (krāsu filmiņa)*;
2) melnbaltā filmiņa ir daudz lētāka par krāsu filmiņu. Sevišķi, kad pērc garos ruļļus un pats tin tos kasetnēs. Sevišķi, kad pērc tehnisko filmu;
3) melnbaltais attēls abstrahē. Esmu drīzāk par abstrakciju, nevis dokumentēšanu, lai gan mana fotogrāfija fiksē dabā esošo, neinscinē;
4) tehniskās melnbaltās filmiņas Aviphot Pan 80 un Aviphot Pan 200 sniedz iespēju izbaudīt infrasarkanās gaismas fotogrāfiju.
Saliekot šo visu kopā - lai tā krāsa ieskrienas! Mans materiāls ir augstas izšķirtspējas un zema ISO melnbaltā filmiņa ar jutību Infrasarkanajā spektra daļā - tehniskā aerofotogrāfijas filmiņa, tātad. Melnbaltais materiāls, kas ir abstrahējošs pats par sevi un no realitātes varu distancēties vēl tālāk, fotografējot caur infrasarkano filtru. Melnas debesis, melni ūdeņi, bāla lapotne, bālas un savāda izskata sejas, melnas acis. Citāda āda. Par daļēji caurspīdīgu kļuvis sarkanais apģērbs. Nenopriecāties!


35mm melnbaltā diafilmiņa mierīgi iztur 50x palielinājumu no tuva skatīšanās attāluma pieņemamā kvalitātē.
Ja nolemju, ka jau esmu pasaulei pierādījis to, ka ar Ilford Reversal Processing var panākt brīnišķīgus rezultātus ar teju jebkuru filmiņu uz Zemes, tad man atliek tikai šo ideju noslēgt ar mazu neizpildījuma astīti. Atliek psiholoģiski noslēgt šo projektu. Atliek vien izvēlēties spēcīgāko pieejamo materiālu un lietot jēdzīgu optiku. Jēdzīga optika jau lēnām uzrodas un visu pasaules filmiņu mocīšana ir skaidri iezīmējusi manu ideālo materiālu maksimālas kvalitātes nodrošināšanai: Aviphot 80 un Aviphot 200 izcelsmes filmiņas - vienalga ar kādu firmas zīmi uz iepakojuma. Tās projekcijas lampas siltumā praktiski nedeformējas. Tās nodrošina arī tālas veģetācijas augstu izšķirtspēju, nav tik jutīgas pret atmosfēras plīvuru (haze). Tās nodrošina iespēju fočēt infrasarakanajā gaismā. Šīs filmiņas kopā ar Ilford Delta 100 un FP4 Plus 125 jau faktiski nodrošina manas vajadzības! Pietiks censties pierādīt jau uzskatāmo. Laiks laboranta ķiteli nomainīt pret mākslinieka cepuri, laiks domāt abstraktāk, tematiskāk, absurdu komentējoši, kontrastaini. Laiks censties fotogrāfijai piešķirt papildus slāni. Moš izdodas?!

Krāsa? Krāsas vieta ir saulrieti un saullēkti, kāds portrets un tuvplāns kvalitatīvā gaismā.
Tā kā krāsa projekcijas palielinājumā izpildās sliktāk, domājot par fotografēšanu ar to, jādomā jau pielietojuma virzienos. Šajos minētajos virzienos nav jāsaglabā daudz detaļu un runa ir par formām, par krāsām, to kontrastiem. Krāsas joprojām ir nepārspējams filmiņas spēks. Bet nu - es tāpat esmu kļuvis par BW Reversal cilvēku. Tirgus un fizika mani tādu veidoja.


Vakardienas ieraksta kontekstā - ļoti noderīga introspekcija. Patiesi dzīvinoša. Terapeitiska tukšuma apcere.
Šo visu apzināties šobrīd ir atbrīvojoši, jēgpilni. Visu rīcību sasaldējošu barjeru vietā iezīmējas ceļš, kuru man skaidri iet. Iezīmējas arī laika limits - jāsakārto diaprojektors līdz galam, līdz riskēju ar to nodrošināt publisku projekcijas vakaru. Terapija indeed :)

Pavasarī paņēmu un pieregulēju diaprojektoru. Noliku to maliņā, nemaz nepārbaudījis regulēšanas sekas. Sēž cilvēks uz sāpes savas, uz neziņas akmens visu šo laiku. "Pārbaudīšu kaut kad vēlāk". Vēlāk? Tas ir kad? Tad, kad būs pārāk garlaicīgi? Kad būs atjaunota nervu rezerve jaunām vilšanās sajūtām? Nekad?
Vismaz dzelzi tu vari nolikt maliņā, lai risinātu tā problēmas tad, kad zvaigznes nostāsies beidzot pareizi. Ļaut laikam ritēt, diskomfortam sevi pažļambāt. Tie zobi pazīstami, varbūt tas sakodiens mīļš kļuvis jau?
Nē nu, fakts arī tāds, ka tā nolikšana maliņā mēdz strādāt, bet šaurā situāciju klāstā: kad smadzenes saasinātas par daudz un kļuvušas pārāk piekasīgas, tad vajag atiet maliņā indeed...


Sirdī konstants caurums, dvēselei kas visu laiku nepietiek. Tāpēc lieliski varu iztikt bez jaunām problēmām - lai tās pagaida maliņā. Dienu, divas, mēnesi vai gadu. Tieši tik, cik vajadzēs - ne ātrāk, ne ilgāk.


Vasara iet uz beigām, uzprasījās draugi paskatīties manus jaunākos diapozitīvus. Izrādās, ka diezgan labi bija sanācis visu noregulēt. Vēl tikai mazliet jāpiečikina Y asi un būs pavisam ideāli. Prieks uzzināt - aiz neziņas akmens šoreiz neslēpās kas pavisam bargs.
Jauna problēma.
Izrādās, ka aiz neziņas akmens tomēr slēpās kas baiss. Fokuss tagad ir relatīvi ok, bet kadru pārslēgšana? Kamēr rādu dipus draugiem, aparāts izmet ko jaunu - sāk slēgāt kadrus pats un strauji - ballīte pagalam. Atspere. Es jau zinu, kura atspere. Draugi gaida, bet es 10 min. laikā izjaucu aparātu un optimizēju lietu. Tagad strādā. Kādu laiciņu strādās. Vajag jaunu atsperi, bet kur lai ņem tādas pašas jaudas/parametru atsperi? Nepastāv vairs valsts, kas to aparātu ražoja, nepastāv visa tās industrija. Izgaisa politikā. Esmu vairs neesošas pasaules bērns.
Veca problēma.
Aiz neziņas akmens atkārtoti parādās vēl kāda neglīta seja - kadri neslēdzas no pults nu jau pavisam. Diodes un mikroslēdzis. Es jau zinu, kuras diodes un kurš mikroslēdzis...
Pabeidzu seansu, spiežot pogu pašā diaprojektorā, sēžot šķībi un greizi uz dīvāna atzveltnes: Show must go on, es te neesmu svarīgs, svarīgs ir process, bilde. Ehh, jārisina arī šo problēmu.


Sirdī kaut kāda globāla skumja. Nekas nav pareizi. Lietas mirst, nenotiek, kā vajag. Problēmas šķiet, ka tikai krājas + sabiedrība šķiet, ka apzināti stūrē dirsas virzienā, ka uzlikts ir globāls Pohuj uz visu.


Moš ierakt galvu smiltīs un nedarīt neko? Nē, tā nevar. To nevar pieļaut, tas nav labs ceļš. Darīt neko nozīmē degradēties, bet ārstēt lietas nemitīgi - tur arī kaut kā nervi tik labi kā agrāk šo pasākumu vairs netur. Sāk samazināties kapacitāte pārvarēt sūdus?
Nekas, atrisināšu fokusu un slēdzi, varēšu uztaisīt publisku projekcijas pasākumu. "Bolderāja" jau mani gaida, piemēram. Motivācija tā kā būtu, bet iekšējā pasaule?


Tukšums, bezjēdzība. Augošā problēmu nasta, nepareiza dzīve. Bet es tak pats esmu tās veidotājs. Kas, tātad, manī nav "pareizs", ko es nejēdzu? Savu tehniku es beigās sakārtošu, bet cilvēks?


Ehhh, problēmas ar cilvēku gan tā nevar nolikt maliņā. Tur iestājas noilgums, tur sāp abiem. Tur nepieciešams operatīvs un rāms prāts, tur nepieciešams viedums, lēnprātība, pacietība, ieklausīšanās, sapratne, sadarbība, mērķis un kompromiss. Vai man kas tāds ir?
Vai man kas tāds ir, kad es bļauju uz savu mīļo cilvēku ne pa tēmu, jo vienkārši man ir par daudz un reizē - par maz? Bļauju un turpat - nožēloju savu nesavaldību, dusmas nez no kurienes izskrējušās? Sirds kambari mēslu pilni? Dusmas nav parliecinātības un spēcīga cilvēka pazīme. To ir vērtīgi apzināties.

Bijusī man sāp. Smagas bija mūsu attiecības. Ar viņu mums bija māja, tur cēlu terasi, mainīju jumtu, taisīju siltumnīcas, vilku ūdeņus, laboju viņas mocīti - saimniekoju karoč, bet visu laiku fonā jutos, ka tas viss nav mans, ka neesmu pelnījis, ka esmu tikai īrnieks tur, ka nepienākas, ka nav kaut kas līdz galam tīrs. Vai tā runāja mans tukšums, kas beigās dabūja savu?
Viņa bija mans galvenais skatītājs, mans prieks, mana Mūza, kuru nemācēju noturēt un apieties tā, kā man pienāktos. Nevar pret cilvēku kā pret dzelzi. Nevar. Ego ir masīvs riebeklis, palaists savvaļā tas tikai bojā lietas.
Tieši kopā ar viņu es iemācījos to savu tukšumu nenostumt maliņā, bet gan pētīt, rakties, mēģināt izprast, sataustīt... No sākuma tam pretojos, pat agresiju pavilka, kad gar manām iekšām kāds taustās neaicināts, bez atlaišanās.

Viņa tagad ir ceļojumā ar savu ģimeni. Bet nonākusi slimnīcā. Iedomājies - slimnīca ceļojuma laikā, ģībšanas lietas teju, kas tāds. Veselība viņai ļoti trausla un ļoti ilgi - manējā daudz labāka, lai gan esmu vecāks + vīriešu ķermeņi ātrāk taču sabrūkot, kā vēsta sabiedrība.
Ehhh, cerams, ka viņai nekas nopietns. Lai gan tā hroniski dirsā esošā viņas veselība iezīmē citu realitātes ainu, gatavo citam scenārijam... Mokās jauns, skaists cilvēks. Nepareizi.
Rodas sajūta līdzīga tai, kas radās, tuvojoties tēta nāves dienai. Slimība viņam bija virs slimības, insults virs insulta. Mani studiju gadi, dzīve Rīgas pusē un nespēju to lēno sairšanu turēt, bēgu laikam no tā sūruma savā ziņā, lai gan vajadzēja tieši vairāk pretējo - nevajadzēja cilvēku nostumt maliņā, lai gan pats bērnībā biju savā ziņā nostumts maliņā. Vajadzēja biežāk apciemot, tas bija darbs piepildījuma virzienā. Un cilvēks aizgāja slimnīcā viens, neatvadījos.
Varēju atvadīties dienas dažas iepriekš, aizbraucot uz slimnīcu, nevis bradāt tad, kad mana bijusī apciemoja manu senci. Bļa, kāds es lunis Lunahodu zemē... Rīkoties tik brīnišķīgi, jo spēka nav un nebija stāties pretim patiesībai, bija labāk ierakties smiltīs un pastrādāt šādu mākslas darbu? Veci, tiešām?

...

Vai tas tukšums ir dzinulis pēc piepildījuma, vai traumu sekas? Kā nepareiza signāls? Sāls šāviens dirsā, kas fonā ne lidz galam apzināti, bet viennozīmīgi bīda mani?

Atsēžot atvaļinājumu vienatnē, tas ir izteikti jūtams, lai gan man tomēr ir kāda bagātība - ieinteresēts skatītājs, draugs. Taču ar šo bagātību tos caurumus, motivācijas trūkumus manī neaizpildīt. Skumji un negodīgi pret līdzcilvēkiem, pret sevi.

Kam man censties? Sev?

Sēž draugi dīvānā un skatās, kā es rokos pa sava aparāta iekšām. Man vajag censties viņu dēļ.
Radīt mūsu dzīves pierakstu un bagātināt citu dzīves, lai cik tukši, bezjēdzīgi un bez motivācijas man pašam iekšā arī nebūtu. Jo viņi ir mana bagātība - cilvēki, kas prasa un skatās, ko esmu šaisaulē caur foto kameru materializējis.
Bet Mūza? Man vairs nav savas Mūzas. Vai man tādu vispār vajag?
Vai neesmu tam jau par vecu uz papīra? Kad vispār cilvēks kļūst "vecs"? Liela loma tur ir iekšējās pasaules vecumam, varbūt pat libido faktoram.

Sirds alkst sava cilvēka.
Bet "savs" cilvēks nav īsti dabas parādība vai dievišķais neprāts. Tas ir darbs, savaldība, lēnprātība, nelikšana cilvēku maliņā, kad ir par daudz. Pavilkt sev tuvāk pat tad, kad gribas rīkoties asi un pretēji. Cilvēks nav dzelzis, vajag citādi.
Vai esmu mācījies no savām kļūdām, kļuvis bik citāds, ar kaut kripatiņu praktiskās emocionālās inteliģences?
Esam šķirti jau gadus 4. Mana gulta šo laiku ar nevienu dvēseli ne reizi nav dalīta. Man bija nepieciešams šis nevaldāmā libido maliņā nolikšanas laiks, lai sevi sakārtotu. Vai man tas nepieciešams joprojām? Foniņā šis signāls gan jau to tukšumu nepilda, tieši otrādi.

Laiks bezjēdzīgi skrien. Kad ikdiena vienāda, tad it sevišķi. Kad nekam nav jēga, sezonām un dienām arī nav jēga un svars. Viss ir pirmdiena, viss ir piektdiena. Viss ir trešdiena, ja vēlies - man tak pohuj.

Bijusī ceļo ar savu ģimeni. Es tikai varu iedomāties un bik atcerēties, cik liela bagātība tā ir - ģimene. Kad tevi kādam vajag vienkārši tāpat, jo tu esi un esi gana.
Kā man riebjas, ka daži politiskie spēki ģimeni ir uztaisījuši par ieroci. Cik tas ir aplami un nepieņemami.


Sirdī konstants caurums, dvēselei kas visu laiku trūkst... Bet nekas, tas ir mans tukšums. Mana dzīve. Vēl ir laiks to censties aizlāpīt ar darbu, lēnprātību, sapratni un tādām lietiņām :)


Varbūt beigās šis tukšums ir mana bagātība un laiks to atzīt, izvilkt galvu no savas dirsas?

TuTrubā ir foršs kanāls: Crafted History
Nulle muldēšanas, visu stāsta dokumentētais darbs.


Kā reiz bez elektriskajiem instrumentiem un sintētiskajiem materiāliem taisīja ozolkoka mucas:

https://www.youtube.com/watch?v=SSa6hUUrq-8