Diapozitīvs

Pavasarī paņēmu un pieregulēju diaprojektoru. Noliku to maliņā, nemaz nepārbaudījis regulēšanas sekas. Sēž cilvēks uz sāpes savas, uz neziņas akmens visu šo laiku. "Pārbaudīšu kaut kad vēlāk". Vēlāk? Tas ir kad? Tad, kad būs pārāk garlaicīgi? Kad būs atjaunota nervu rezerve jaunām vilšanās sajūtām? Nekad?
Vismaz dzelzi tu vari nolikt maliņā, lai risinātu tā problēmas tad, kad zvaigznes nostāsies beidzot pareizi. Ļaut laikam ritēt, diskomfortam sevi pažļambāt. Tie zobi pazīstami, varbūt tas sakodiens mīļš kļuvis jau?
Nē nu, fakts arī tāds, ka tā nolikšana maliņā mēdz strādāt, bet šaurā situāciju klāstā: kad smadzenes saasinātas par daudz un kļuvušas pārāk piekasīgas, tad vajag atiet maliņā indeed...


Sirdī konstants caurums, dvēselei kas visu laiku nepietiek. Tāpēc lieliski varu iztikt bez jaunām problēmām - lai tās pagaida maliņā. Dienu, divas, mēnesi vai gadu. Tieši tik, cik vajadzēs - ne ātrāk, ne ilgāk.


Vasara iet uz beigām, uzprasījās draugi paskatīties manus jaunākos diapozitīvus. Izrādās, ka diezgan labi bija sanācis visu noregulēt. Vēl tikai mazliet jāpiečikina Y asi un būs pavisam ideāli. Prieks uzzināt - aiz neziņas akmens šoreiz neslēpās kas pavisam bargs.
Jauna problēma.
Izrādās, ka aiz neziņas akmens tomēr slēpās kas baiss. Fokuss tagad ir relatīvi ok, bet kadru pārslēgšana? Kamēr rādu dipus draugiem, aparāts izmet ko jaunu - sāk slēgāt kadrus pats un strauji - ballīte pagalam. Atspere. Es jau zinu, kura atspere. Draugi gaida, bet es 10 min. laikā izjaucu aparātu un optimizēju lietu. Tagad strādā. Kādu laiciņu strādās. Vajag jaunu atsperi, bet kur lai ņem tādas pašas jaudas/parametru atsperi? Nepastāv vairs valsts, kas to aparātu ražoja, nepastāv visa tās industrija. Izgaisa politikā. Esmu vairs neesošas pasaules bērns.
Veca problēma.
Aiz neziņas akmens atkārtoti parādās vēl kāda neglīta seja - kadri neslēdzas no pults nu jau pavisam. Diodes un mikroslēdzis. Es jau zinu, kuras diodes un kurš mikroslēdzis...
Pabeidzu seansu, spiežot pogu pašā diaprojektorā, sēžot šķībi un greizi uz dīvāna atzveltnes: Show must go on, es te neesmu svarīgs, svarīgs ir process, bilde. Ehh, jārisina arī šo problēmu.


Sirdī kaut kāda globāla skumja. Nekas nav pareizi. Lietas mirst, nenotiek, kā vajag. Problēmas šķiet, ka tikai krājas + sabiedrība šķiet, ka apzināti stūrē dirsas virzienā, ka uzlikts ir globāls Pohuj uz visu.


Moš ierakt galvu smiltīs un nedarīt neko? Nē, tā nevar. To nevar pieļaut, tas nav labs ceļš. Darīt neko nozīmē degradēties, bet ārstēt lietas nemitīgi - tur arī kaut kā nervi tik labi kā agrāk šo pasākumu vairs netur. Sāk samazināties kapacitāte pārvarēt sūdus?
Nekas, atrisināšu fokusu un slēdzi, varēšu uztaisīt publisku projekcijas pasākumu. "Bolderāja" jau mani gaida, piemēram. Motivācija tā kā būtu, bet iekšējā pasaule?


Tukšums, bezjēdzība. Augošā problēmu nasta, nepareiza dzīve. Bet es tak pats esmu tās veidotājs. Kas, tātad, manī nav "pareizs", ko es nejēdzu? Savu tehniku es beigās sakārtošu, bet cilvēks?


Ehhh, problēmas ar cilvēku gan tā nevar nolikt maliņā. Tur iestājas noilgums, tur sāp abiem. Tur nepieciešams operatīvs un rāms prāts, tur nepieciešams viedums, lēnprātība, pacietība, ieklausīšanās, sapratne, sadarbība, mērķis un kompromiss. Vai man kas tāds ir?
Vai man kas tāds ir, kad es bļauju uz savu mīļo cilvēku ne pa tēmu, jo vienkārši man ir par daudz un reizē - par maz? Bļauju un turpat - nožēloju savu nesavaldību, dusmas nez no kurienes izskrējušās? Sirds kambari mēslu pilni? Dusmas nav parliecinātības un spēcīga cilvēka pazīme. To ir vērtīgi apzināties.

Bijusī man sāp. Smagas bija mūsu attiecības. Ar viņu mums bija māja, tur cēlu terasi, mainīju jumtu, taisīju siltumnīcas, vilku ūdeņus, laboju viņas mocīti - saimniekoju karoč, bet visu laiku fonā jutos, ka tas viss nav mans, ka neesmu pelnījis, ka esmu tikai īrnieks tur, ka nepienākas, ka nav kaut kas līdz galam tīrs. Vai tā runāja mans tukšums, kas beigās dabūja savu?
Viņa bija mans galvenais skatītājs, mans prieks, mana Mūza, kuru nemācēju noturēt un apieties tā, kā man pienāktos. Nevar pret cilvēku kā pret dzelzi. Nevar. Ego ir masīvs riebeklis, palaists savvaļā tas tikai bojā lietas.
Tieši kopā ar viņu es iemācījos to savu tukšumu nenostumt maliņā, bet gan pētīt, rakties, mēģināt izprast, sataustīt... No sākuma tam pretojos, pat agresiju pavilka, kad gar manām iekšām kāds taustās neaicināts, bez atlaišanās.

Viņa tagad ir ceļojumā ar savu ģimeni. Bet nonākusi slimnīcā. Iedomājies - slimnīca ceļojuma laikā, ģībšanas lietas teju, kas tāds. Veselība viņai ļoti trausla un ļoti ilgi - manējā daudz labāka, lai gan esmu vecāks + vīriešu ķermeņi ātrāk taču sabrūkot, kā vēsta sabiedrība.
Ehhh, cerams, ka viņai nekas nopietns. Lai gan tā hroniski dirsā esošā viņas veselība iezīmē citu realitātes ainu, gatavo citam scenārijam... Mokās jauns, skaists cilvēks. Nepareizi.
Rodas sajūta līdzīga tai, kas radās, tuvojoties tēta nāves dienai. Slimība viņam bija virs slimības, insults virs insulta. Mani studiju gadi, dzīve Rīgas pusē un nespēju to lēno sairšanu turēt, bēgu laikam no tā sūruma savā ziņā, lai gan vajadzēja tieši vairāk pretējo - nevajadzēja cilvēku nostumt maliņā, lai gan pats bērnībā biju savā ziņā nostumts maliņā. Vajadzēja biežāk apciemot, tas bija darbs piepildījuma virzienā. Un cilvēks aizgāja slimnīcā viens, neatvadījos.
Varēju atvadīties dienas dažas iepriekš, aizbraucot uz slimnīcu, nevis bradāt tad, kad mana bijusī apciemoja manu senci. Bļa, kāds es lunis Lunahodu zemē... Rīkoties tik brīnišķīgi, jo spēka nav un nebija stāties pretim patiesībai, bija labāk ierakties smiltīs un pastrādāt šādu mākslas darbu? Veci, tiešām?

...

Vai tas tukšums ir dzinulis pēc piepildījuma, vai traumu sekas? Kā nepareiza signāls? Sāls šāviens dirsā, kas fonā ne lidz galam apzināti, bet viennozīmīgi bīda mani?

Atsēžot atvaļinājumu vienatnē, tas ir izteikti jūtams, lai gan man tomēr ir kāda bagātība - ieinteresēts skatītājs, draugs. Taču ar šo bagātību tos caurumus, motivācijas trūkumus manī neaizpildīt. Skumji un negodīgi pret līdzcilvēkiem, pret sevi.

Kam man censties? Sev?

Sēž draugi dīvānā un skatās, kā es rokos pa sava aparāta iekšām. Man vajag censties viņu dēļ.
Radīt mūsu dzīves pierakstu un bagātināt citu dzīves, lai cik tukši, bezjēdzīgi un bez motivācijas man pašam iekšā arī nebūtu. Jo viņi ir mana bagātība - cilvēki, kas prasa un skatās, ko esmu šaisaulē caur foto kameru materializējis.
Bet Mūza? Man vairs nav savas Mūzas. Vai man tādu vispār vajag?
Vai neesmu tam jau par vecu uz papīra? Kad vispār cilvēks kļūst "vecs"? Liela loma tur ir iekšējās pasaules vecumam, varbūt pat libido faktoram.

Sirds alkst sava cilvēka.
Bet "savs" cilvēks nav īsti dabas parādība vai dievišķais neprāts. Tas ir darbs, savaldība, lēnprātība, nelikšana cilvēku maliņā, kad ir par daudz. Pavilkt sev tuvāk pat tad, kad gribas rīkoties asi un pretēji. Cilvēks nav dzelzis, vajag citādi.
Vai esmu mācījies no savām kļūdām, kļuvis bik citāds, ar kaut kripatiņu praktiskās emocionālās inteliģences?
Esam šķirti jau gadus 4. Mana gulta šo laiku ar nevienu dvēseli ne reizi nav dalīta. Man bija nepieciešams šis nevaldāmā libido maliņā nolikšanas laiks, lai sevi sakārtotu. Vai man tas nepieciešams joprojām? Foniņā šis signāls gan jau to tukšumu nepilda, tieši otrādi.

Laiks bezjēdzīgi skrien. Kad ikdiena vienāda, tad it sevišķi. Kad nekam nav jēga, sezonām un dienām arī nav jēga un svars. Viss ir pirmdiena, viss ir piektdiena. Viss ir trešdiena, ja vēlies - man tak pohuj.

Bijusī ceļo ar savu ģimeni. Es tikai varu iedomāties un bik atcerēties, cik liela bagātība tā ir - ģimene. Kad tevi kādam vajag vienkārši tāpat, jo tu esi un esi gana.
Kā man riebjas, ka daži politiskie spēki ģimeni ir uztaisījuši par ieroci. Cik tas ir aplami un nepieņemami.


Sirdī konstants caurums, dvēselei kas visu laiku trūkst... Bet nekas, tas ir mans tukšums. Mana dzīve. Vēl ir laiks to censties aizlāpīt ar darbu, lēnprātību, sapratni un tādām lietiņām :)


Varbūt beigās šis tukšums ir mana bagātība un laiks to atzīt, izvilkt galvu no savas dirsas?

TuTrubā ir foršs kanāls: Crafted History
Nulle muldēšanas, visu stāsta dokumentētais darbs.


Kā reiz bez elektriskajiem instrumentiem un sintētiskajiem materiāliem taisīja ozolkoka mucas:

https://www.youtube.com/watch?v=SSa6hUUrq-8

Visu dienu nočakarējos ar jauno un smalko platenieka kārtridžu un preampu,
regulēdams tos un cenšoties samazināt vietām dīvainās augšas, kas maina atskaņoto priekšmetu raksturu, pārvēršot vienu skaņu teju citā. Gribējās teju norakstīt pirkumu kā nesekmīgu vai pat defektīvu... Taču no sākuma jāpārliecinās, ka savā galā visu izpildu pēc grāmatas. Tāpēc palūdzu draugam 3D izprintēt Technics Overhang Gauge klonu jeb adatas attāluma un izvērsuma kalibrēšanas instrumentu, jo varbūt, ka ar bīdmēru un aci netrāpīju pusmilimetra tolerancē, tā kā konstrukcijai klāt īsti netiek un jāmēra leņķī. Bet leņķī lomu spēlē parallax un mainīgie malu garumi, tādēļ var aizšaut viegli tos 52mm garām, jo milimetrs Line Contact adatai ir jau kritiski, problēmu potenciāli skaidrojoši.

Vēl jau fakts kā tāds, ka jaunajam verķim ir jādod stundas 50-100 iestrādāties. Šīs darba stundas vēl nav sasniegtas. Vēl jau fakts, ka man tinīts ap 14kHz. Vēl jau fakts, ka no pasākuma skaņošanas pirms divām dienām prāts joprojām noguris varētu būt un hipersaasināti uztver sibilances, kuras graizīju nost un liku klāt, atkarībā no runātāja skaņas īpatnībām. Vēl varētu lomu spēlēt tinīta skaļuma pieaugums, vakar izmantojot tagad sev reti nozīmētās suverēnās tiesības ko foršu apsisties, kas ieveda skaisti mainītā realitātē, pēc kuras biju teju sailgojies, tādējādi ar smaidu un nostalģisku krāsojumu izbaudīju katru tās minūti...
Vēl jau telpas faktors - primārajos atstarojuma punktos man nekādu absorbētāju vēl nav un austiņas... Austiņas, jā - tur vajadzētu nopirkt vai uztaisīt pāreju, lai nākotnē varu izolēt telpas īpatnības šādos čakaru gadījumos, klausīties skaņu pa tiešo - bez telpas iekrāsojuma/kropļojuma. Varētu principā uztaisīt no instrumentu kabeļa pāreju - vienā galā lielais austiņu štekeris, bet otrā - mazā štekera ligzda un varētu ērti vērtēt muzonu ar Marshall IEM/Earbuds, piržot taisni turētu toni ierastajā dīvāna spotā.


Tāpēc metu padarīšanu pie malas un skatos YouTube, atpūtinu ausis,
tikai nu - diža atpūtināšana nesanāk - dīvainā augšu skaņa, akcents uz tām un mainītais raksturs/skanējums dzirdams arī YouTube video - un ne vienā vien!!! Tagad domāju - mana resīvera gļuks, vai arī šajā video augšas (S burti un augstāki šņāceņi/skaņas) ir stipri dīvainas - tādas, it kā sasmērējušās gar smiltīm noklāta plāna tērauda vai ar stikla šķiedru stiprinātas plastmasas loksni + akcentētas lieki par decibeliem 2?

Vai arī man vienkārši rādās/nogurušas ausis?


https://www.youtube.com/watch?v=2TjzI35I6Sc

Manā uzmanības lokā nonāca šis piemirstais cilvēks, kas dara zelta darbu, mērot skaņas signāla apstrādes lietiņas, medījot to elementu, kas atbild par to, kā konkrētais verķis skan. Tā kā interesējos par mūziku no visādiem leņķiem, biju viņu uzgājis pirms gadiem 3, bet aizmirsis abonēt. Abonēts!

https://www.youtube.com/watch?v=K-vIeA7yy6Q

Jēze, kādu darbu viņš te ir paveicis - es stundām čakarējos vien ar pieejamas cenas plašu atskaņotāja skaņu (ar bik sačakarētu adatu uz tās mūža beigām) Vs studijas FLAC, bet viņš te ir izdarījis vismaz 666x lielāku darbu

*dziļi paklanās*


Mana testa rezultāts ar paša ausīm: grūti atšķirt plati no FLAC. Bet eksistē piemēri, kuros var - sevišķi, pievēršot uzmanību augšām.
Reku mans sagatavotais tests - pamēģini noteikt, kur skan plate, kur - FLAC.

Tests parādīja, ka Line Contact adata skaisti gandrīz pilnībā novērš Inner Groove Distortion un paceļ plates detaļas tā, ka grūti atšķirt no perfektā FLAC, kamēr video pieminētie "Big Professional Guys" dirš ko citu (ka plate sūkā, jo X un Y), jo paši nekad nav veikuši šādus mērījumus un A-B salīdzinājumus, vai nav nekad klausījušies ar Line Contact profila stylus, kas taisīts max precizitātei.

Vai arī nekad nav mainījuši adatu.

Adata ir izsmeļams resurss. Tai nodilstot, sākas ievērojamāki kropļojumi. Plate (putekļi celiņā) nodeldē dimantu, kur nu vēl safīru vai prosta tēraudu. Line Contact profils izceļas te arī ar ilgmūžību - štuka stundas jeb gadiņi divi, klausoties pāris albumus dienā. Pārējie profili nodilst krietni ātrāk - pat uz pusi vai divām trešdaļām ātrāk - mazāka kontakta laukuma un formas dēļ, kas dilstot sāk mainīties. Mainās forma, mainās skanējums. Tikmēr Line Contact "kalts" ir simetrisks un noveco elegantāk, simetriskāk. Pat uz nopietnu vecumu vai jau aizsaulē tas kropļojas mazāk.
Bet kropļojas tāpat un jāmaina.

Arī taktīlajai pieredzei ir loma visā audio baudīšanas ķēdē.
Ja cepī, kā plate griežas un izteikti cepī rokās turēt lielformāta māksliņu, saost tipogrāfijas smaržas un apzināties, ka māksliniekam esi samaksājis ar krietnu uzviju, tad cepī leģitīmi, jo cilvēks nav robots, bet jūtu būtne.
Sevišķi gadījumos, kad plates signālu apstrādā citi verķi ar savām podziņām un kloķīšiem, nekā tie, kas neceremoniāli apstrādā datora/pleijera signālu, ar kuru palīdzību mēģini veikt šo Plate Vs FLAC testu

Mmmm, rituāls: Cryo Chamber sagādāts Dark Ambient un diendusa ^^
Šoreiz sapņu skaņu celiņš bija šis:

https://www.youtube.com/watch?v=vDWYdiLy94E


Tagad mierīgi var turpināt mielot dvēseli ar Rise Of The Tomb Raider - piedzīvojumu spēli, kuras darbība notiek Sibīrijā. Centrālās tēmas:
1) kā mongoļi krievus patīkami varoja un 2) kā konspiratīva brālība pravieti slānīja un nedaslānīja, meklējot The Divine Source artefaktu.

Sniegi, ziemas vētras un interesants saturs garam.


Drīz būs man atvaļinājums un dāvana sev: Preamps plašu atskaņotājam.
Iebūvētais vairs neder, kropļo jaunā un daudz smalkāka/precīzāka/detalizētāka kārtridža signālu, nesaliekoties kopā strāvas apstrādei: nenormāli būsto un kropļo augšas. Bet ar jauno to varēs izlabot un tad baudīt mūziku ar plašu vērienu, nometot kapacitāti uz leju.

Nemaz nerunājot par to, ka noskatītais zvērs ir būvēts diskrēti, kas audio pacels citā līmenī: Pro-Ject Phono Box S2 Ultra :)


EDIT: O, beidzot labs šī preampa radinieka apskats izpeldēja! Modelis vecāks un gatavots ar zemākas kvalitātes materiāliem/pieeju prātā, bet uzrāda jau zolīdu rezultātu. Ultra versija būs vēl labāka!

https://www.youtube.com/watch?v=_3yjau_P7Fo

Interesēs spēlēties ar to zemā gala apgraizīšanu,
jo citādi infraskaņa nonāk līdz skaļruņiem, kurus pastūzis mēģina dzenāt nedzirdamā spektra daļā, tādējādi potenciāli pārslogojot/kropļojot dzirdamo daļu. Nemaz nerunājot par to, ka izskatās krīpī, ka skaļruņi lēnām kustās tur 3-5cm amplitūdā, kad smags soļotājs noiet garām atskaņotājam. Kustība ir mazākā amplitūdā, kad plate ir viļņaina un katrs palēciens/kritiens ģenerē zemas frekvences signālu, kas tiek padots uz skandām - tā amplitūdai esot atkarīgai no kārtridža masas. Yamaha RX-V677 resīveris, kuru te saukāju par pastūzi, negriež neko ārā no analogā signāla. Kas ienāk, tas tiek pa tiešo padots skandām.
Darbs tiek darīts, pastūzis noslogots, bet to visu lieko darbu būtu prātīgi vienkārši nedarīt, atbrīvojot jaudas derīgajam darbam: nesaudzīgam un asam basa spērienam pa nierēm!

Kad šis preamps noorganizēs pareizu signāla apstrādi (kapacitāti),
tad ceru, ka plates troksnīši vairs tik ļoti neizcelsies. Jo baigi šobrīd kaitina, ka jaunais stylus ir tik precīzs, ka vienā platē trokšņi skan dominanti kreisajā, bet citā platē - labajā kanālā. Un, tā kā tie klikšķi ir augstā frekvencē, tad pareizai augšu atskaņošanai vajadzētu arī šo kaitinājumu samazināt - klikšķēs joprojām, bet ne tik uzkrītoši. Iebūvētais preamps sabūsto augšas, izceļ troksnīšus.
Ar šo galīgi nebiju rēķinājies/saskāries/dzirdējis no citiem, ka tāda troksnīšu asimetrija vispār var notikt lol. Tas tikai vēlreiz parāda, cik augsta atskaņošanas precizitāte ir iespējama arī ar budžeta atskaņotājiem un adatām atskaņotāja cenā (300 par atskaņotāju + 260 par kārtridžu).

Sēžu un priecājos, cik ļoti overendžinērdoju savus paštaisītos kabelīšus.
Perfekts lodējums, pielietojot pareizos kušņus. Perfekta kontaktu izolācija ar termogumijām. Perfekta izturība, atstājot pielodētajiem vadiem kustības rezervi un slodzi liekot nest termogumijai ar līmi, kas pielīp pie vada un tā satvērēja, visam kļūstot par diezgan monolītu "plauktu". Un tad šo plauktu piespiež konektora skrūvējamais korpuss - visa mehāniskā slodze pāriet uz korpusu, nevis pielodētajiem signāla vadiņiem.
Bonusā - kustīgās daļas stiprināšana ar papildus termogumiju, kas izbāž galvu ārpus konektora elastīgās daļas - dubulta aizsardzība pret locījumiem, piemērotāka diametra panākšana no konektora perspektīvas un arī estētiskāk! Fukk jē!

Skolai būs kārtīgs 3,5mm TRS (Tip-Ring-Sleeve jeb standarta austiņu štekeris) pāreja uz XLR
Tāda izrādījās nepieciešama, lai dators dotu mono signālu uz aktīvo skandu. Mono, jo no skandas pienāk viens XLR un nav prāta darbs kompja skaņas kartē īsināt labo un kreiso kanālu. Tā vietā izmantoju tikai austiņu štekera T un S daļas, R paliekot nepievienotam un izolētam. Tā rezultātā līdz XLR aiziet tikai kreisais kanāls, bet tieši tā arī vajag!
Kompja skaņas iestatījumos uzlieku, lai dod ārā mono un beigās - caur paštaisīto kabelīti iet pareizi cepts audio signāls, kas ir pilnībā ekranēts pret traucējumiem. Skanda nedūks. Un skanēs viss audio visā krāšņumā, nevis no bildes izkritīs labējā kanālā notiekošais, kā to parasti mēdz saķepļepot bez izpratnes/aiz slinkuma/whatever.

Daaamn, that girl is tight!
Ja kas lūzīs, tad paša štekera vai ligzdas konstrukcija, nevis mans darbs.


P.S.
Visādām šādām audio vadiņu DIY vajadzībām iesaku A&T Trade Music, aka BestMusic: https://attrademusic.com/lv/
Ja vēl tur varētu Amphenol RCA štekerus nopirkt, nebūtu jāminās līdz Argus :F

Katra jaunā tehnoloģija parāda, ka cilvēks ir dīvains un ārkārtīgi stulbs radījums.

Parādās DAW jeb Digital Audio Workflow/Workstation
Un mūziku sāk miksēt mērāmi sliktāk - zaudē dinamiku, visu pieejamo diapaonu kompresē skaļima virzienā un parādās inovācija: failu zipošanas trokšņi, kas īpaši labi traucē augšējām frekvencēm... Tā tas turas dekādēm, kamēr stulbeņi izballējas, izgul dzērumu, izārstē pohas un ar skaidru prātu sāk domāt, ka, hei - kaut kas ir par tālu, mūzika ir palikusi kā plastmasa bez tekstūras un kā tad tas tā gadījās?

Parādās digitālā fotogrāfija
Un notiek precīzi tas pats - visu čakarē, jo ir iespējams visu čakarēt. Vajag vai nē - šādi jautājumi izkrīt no apziņas, nepiedalās argumentu ķēdē. Lops kopē citu lopu līdz pienāk maģiskā apskaidrības stunda un cilvēki saprot, ka tone-mapping, sterilitāte un plastmasas ādas izskats tomēr nekam neder, ka vajag atpakaļ vecās vērtības. Nevis "vecās" vērtības, bet jēdzīgās un dabiskās. Vienīgās un pareizās. Pārbaudītās. Noslīpētās. Vizuālā valoda ir sena un tur nekādas digitālās "inovācijas" nav nepieciešamas, traucē tikai.

Parādās pilnfunkcionāls audio spēlēs
Un notiek precīzi tas pats - samuhļīts. Ar spēlēm vispār interesanti - cilvēki uzvedas tā, it kā skaņa vispār nebūtu svarīga. Diskursā ir HD/4k, HDR, Ray Tracing, hiperreālisms un cita ekskluzīvi vizuālā šņaga. Cilvēki pērk nez cik hercu un nez cik pikseļu monitorus, dzenas pēc jaunākā vizuālā kā stafetē, bet audio? Kas notiek ar to?
Notiek šis: Mass Effect Legendary Edition - portējot uz HD, smagi tiek sačākarēta daudzkanālu skaņa. Tomb Raider: Legend. Portējot uz HD, smagi sačakarēta skaņa. Tomb Raider: Underworld - visu spēles laiku bez apstājas dūc basi, nenormāli nogurdina ausis un kaimiņi arī nav priecīgi. Kāpēc tas darīts, vai to vajadzēja? Kam to vajadzēja? Nokāp alā un basī visu ārā. Piepeldi pie kuģa - basī visu ārā. Staigā pa kapenēm, kāp pa klintīm saulainā laikā, čivina putniņi un... Basī visu visur ārā. Ne tur tā vajag, ne tur tā piestāv. Izdarīts vienkārši tāpēc, ka kādam idiotam šķita, ka super un moderni, ka tā jāatzīmē konsoļu paaudžu maiņa. Tikmēr paaudzi vecākas spēles skan ideāli, jo tur bija limits, kas satur kopā disciplīnu.

Parādās MI lietojamā līmenī
Un precīzi tā pati cilvēka uzvedība. Atkal piedzēries un novēmies jaunietis (cilvēka daba) trako, ārdās un lepro, svin dzīvi ķipa, lien visur, kur vajag un nevajag, uzmācīgs tipiņš. Izgulēs vidusskolnieks savus studenta gadus, tad atradīs sev vietu zem saules. Jāgaida vēl šī pieaugšana, šobrīd tikai tīņa maksimālisms.


Diagnoze:
Sukas bļa normiji, smadzeņu audzējs un divpadsmitpirkstu dūre ānusā. Divas.
Cilvēks - stulbs idiots, kam sāk ļodzīties ceļi jebkā jauna priekšā. Atņem limitus un cilvēks pēkšņi un strauji saiet nelimitētā sviestā, deorbitējas. Un, kad tas beidzot pamana, ka strauji tuvojas melnajam caurumam, tikai tad sāk meklēt gaismu - "veco" un labo Sauli, kuras gravitācijas laukā atgriezties un orbitēt saprātīgi, rāmi, ilgtspējigi.

Un tā visu laiku, tipiski un cikliski. Human Condition, nekontrolēts crapitālisms.

Skatos PS4 virzienā un roka neceļas.
Mirušās mūsdienu spēles, kas teju visas bāzētas Unreal Engine un tāpēc izskatās vienādi, spēlējas vienādi, gļuko vienādi. Nogurums no tā jau, eBāls un zaeBāls. Radošais bankrots, necieņa, ekspluatācija un otstojs... PS5 nemaz negribas - nav iemesla man tiekties pēc šādām spēlēm, pēc šāda videospēļu tirgus produkta. Nav iemesls gribēt arī PlayStation 6, kas noteikti ies vēl soli tālāk šajā neprāta virzienā.
Lietas mainās, progresīvi degradējas, ekspluatē geimeri, iznieko viņa laiku. Mikrotransakciju vēzis, ekonomika spēlēs, nepabeigti produkti, pirmās dienas ielāpi un tā tālāk. To visu WEB-enabled bulšitu man nevajag.

Ieslēdzu PS3 un parauj jūtiņas.
Manā konsolē ir cilvēku profili, ar kuriem attiecību īsti vairs nav. Saldsērigi, interesanti. Dzīve tāda.
Pagājis jau gana ilgs laiks, lai vairums PS3 spēļu būtu aizmirstas un pelnījušas atkārtotu spēlēšanu. Tāpēc ielieku Tomb Raider HD triloģijas disku un palaižu tās pirmo daļu "Legend" un negaidīti jūtu masīvu svaiga gaisa pieplūdumu. Kāds atvēra logu, vai?
Spēlēju, baudu un jūtu - nulle modernā bulšita! Nekāda visa tā aiz rociņas vadāšana kā rītārdu bērnudārza grupiņā. Nekāda lieka un nogurdinoša laika tērēšana pa nodrāztām atvērtajām pasaulēm ar pilnīgi liekiem saidkvestiem un tamlīdzīgu sūdu, kas noēd stāstu, noēd ritmu, noēd jēgu. Tā vietā - spilgti jūtams tvirts saturs, progresija un diemžēl jau aizmirstais aspekts - spēle tevi ciena. Un tematika foršā - Mezoamerikas civilizācijas :)
Ciena un uzticas, ka tiksi galā ar puzlēm, ka atradīsi, kur jāiet tālāk, ka viss būs ok bez palīgritenīšiem. Nevis notašķī visu spēles vidi ar dzelteno krāsu, uzbāžas ar misijas mērķa atgādinājumu po-pupiem, uzliek resnu bultiņu, kas visu laiku rāda, kurp uz katra soļa iet kā totālam daunim. Nevis iestrādā režīmus, kas vizuāli tev visu spēlē atrodamo ar zelta karotīti ieliek tev ānī. Tā vietā - kolosāla atmosfēra, vides dažādība, repsekts un kaifs. Bet nu, nav gluži 100% PS3 nopelns. Legend nāk no vecākas paaudzes. Legend ir no laika, kurā geiminga politikas nebija izdrātētas. No laika, kurā bija pavisam cita pieeja, citi tirgus darbības principi. No laika, kad diskos bija pilns un pabeigts produkts.

Tas ir PlayStation 2 spēles HD ports.
Tāpēc to cieņu un svaigumu jūt izteikti. Spēle tiek pilnībā lasīta no diska un nulle online bulšita. Tā vietā - pabeigta un noslīpēta spēle, totāla neatkarība no interneta, totāls kaifs dzirdēt jau piemirsto lāzera mehānisma kustības skaņu - mehāniskā simfonija... No jaunajām paaudzēm paņemts tikai labais/pieņemamais - uzlabota gaisma, papildināts ar trofejām/ačīvmentiem.
Rīt ar RGB SCART pieslēgšu PS3 pie Trinitron CRT un kineskopa ekrāns iepūtīs dzīvību šajā vecajā, bet uzfrišinātajā spēlē, kas tika radīta tieši šajai kineskopa tehnoloģijai. Ja modernā OLED ekrānā PS2 tekstūras ir plakanās un izsmērētas, tad CRT tās rādīs dzīvas un trīsdimensionālas. Spēle būs savās mājās un man būs 100% kaifs, nevis 80% tieši tekstūru smēres un kustības šmiglas/raustīšanās dēļ. Jācer vien, ka HD portā nebūs sačakarēta oriģinālā 4:3 būšana.
Ja būs sačakarēta, tad notiek interesanta lieta - iemesls papildināt savu PS2 kolekciju ar Tomb Raider: Legend un Anniversary (pirmās daļas uzfrišinājums)! Otrā pleisīša spēles nav pirktas gadus 20 un droši vien tām nācis klāt "retro nodoklis", hehe.


P.S.
Vajadzētu nopirkt jaunu PS3 DualShock 3 pulti. Ja ne jaunu, tad vismaz pašam pārlodēt analogos stikus - manāms krietns nolietojums, kas rada liekas problēmas.
Norāde Zivij un Robinam: ieraksts 100% tapis no mobilā, dodoties pie miega.

EDIT un P.P.S.
Pulti izjaucu, karbona konektorus notīrīju un visas iekšas attīrīju arī no dekādi krātā kultūrslāņa! Tad izskaloju potenciometrus ar izopropilspirtu un tā visa rezultātā Stick Drift problēma ir ja ne atrisināta, tad būtiski samazināta! Līdz līmenim, kad Lara vairs strauji neapgriežas par 180°, kad atlaiž stiku! Un arī pārējās pogas spiežas tagad daudz patīkamāk. Fukkk jē!
Man esot retais pults modelis - stiki ir ieklipsēti rāmī un komutācija izpildīta ar karbona konektoriem. Kaut kad mainot stikus, man nebūs pat nekas jālodē - Sony engineerding un pults glābta par velti - DIY spēks!
Esmu pelnījis CRT geimingu ar kolu, kafiju un vafeļu torti Moka! Un spēles daudzkanālu skaņa ar Dali 109 priekšējām skandām rībinās kārtīgi, kad visapkārt kapenes bruks, lamatas dārdēs un neradījumi šaus manā virzienā! Mmmm-hmmm!