Diapozitīvs

Ieeju objektā un sajūtu tā smaržu. Paskatos augšup – laba daļa griestu sastāv no mozaīkas, kas darināta no stikla blokiem. Tie darbojas kā gaismas mīkstinātājs - cauri plūstošā gaisma kļūst mīksta un izkliedēta. Patīkama gaisma.
Veicot pirmo iepazīšanos ar telpu, kurā esmu nonācis, pamanu, ka pie vienas no sienām pieslieta padilusi izkārtne. Tā vēstī: Nemo ir atrasts! Prātā nāk uzreiz divi Nemo. Tas, kurš ūdenī (nav man pazīstams) un tas, kurš vienā jaukā filmā spēlējās ar likteni un pašu laiku. Jocīga zīme, nodomāju.

Paskatos apkārt un vieglajā rīta svelmē, kas nes vasaras sajūtas un ir tieši tik lieliska, lai neradītu diskomfortu, objekts patīkami smaržo pēc pamestības. Un notikumiem. Atskārstu, ka esmu nule kā pamodies pēc nakšņošanas uz objekta grīdas un ka mani visticamāk piecēla mozaīkas izkliedētā gaisma.
Pavēries vēlreiz apkārt, jūtu, ka priekšā būs lielisks bradājums. Sāku ar apkārtnes izpēti. Izeju uz ielas. „Nemo iela”. Protams, ka Nemo ir atrasts.

Kad dodos atpakaļ objektā, pamanu, ka aiz durvīm nozūd kāda ēna, kuru met vīrieša ķermenis. Tā kā bieži vien ar apsargiem var sarunāt, un tā kā droši vien sen esmu pamanīts, nolemju tuvoties un sākt dialogu.
- Khem, labdien!
Kā lai sāk, domāju. Vīrietis ir ap 40, labi kopts, stalts un uzvalkā. It kā saposies uz pasākumu. Dīvaini. O, sākšu ar situācijas izklāstu!
- Esmu saldenieks! ( Mmmm, fočējama gaisma )