Diapozitīvs

Mēģinot atcerēties visus objektus, kuros no laika gala esmu apzināti bradājis vai veicis bradāšanai līdzīgas darbības, atminējos teju duci!
Par bradāšanas sākumu var uzskatīt dažādas darbības. Piem., a) ieiešana kādā celtnē un pilna tās apskate (stāvu pa stāvam), vai arī b) pirmā lukturīša iegāde, lai izpētītu kādu pamestu vietu. Ja A variants liecina par kaut kādu interesi, tad B jau ir kas specifiskāks un vedina domāt par padziļinātu interesi.
Lūk.

Saldū Lielajā ielā bija dīvaina būve. Tās iekšienē, ja pareizi atceros ~20(!) gadus vecus notikumus, veda slīpa, pusaizbērta eja, kas varētu būt lietojama īstenībā arī kā rampa. Kad mēs ar brāli, divi cilvēkbērni būdami, mērojām šo slīpo plakni lejup, dienasgaisma progresīvi ar katru soli izzuda. Ieejot iekšā, acīm pavērās akmens mūris un velvēti griesti ar balstiem, kas turēja jumtu. Pēc skata - izteiksmīgi kolosāli pēc pagraba smaržojošs ~200 kvadrātmetru plašums. Pirmajā apmeklējumā gan ilgi neizdevās palikt - sākām jokoties ar spoku stāstiem. Un, kā jau tas mēdz notikt šādos apstākļos, joki pārvēršas bailēs. Mukām prom.

Man bija āķis lūpā - vieta šķita kā no cita laika. Ar pavisam citu tā ritējumu. Tai bija sava balss, kas vilināja atkārtot apmeklējumu. Un tai bija ne tikai balss - arī smarža un īstu akmeņu mūri ar ķieģeļu velvēm! Iespējams, ka šī bija pirmā reize, kad redzēju tādu celtniecības risinājumu un tas man šķita grandiozs esam, bet es pats - maziņš šī spēka priekšā.
( Trespass here, it's silly fun! )
 

Īres tūrisms: pārvākšanās uz jaunu dzīvesvietu/rajonu sniedz to lielisko iespēju iepazīt vēl kripatiņu Latvijas pamestās, ceļamās un jau eksistējošās pilsētvides. Pamatā ir divi iepazīšanas varianti:
1) fiziska apskate;
2) Google Street View + Bing Maps Bird’s eye.

Priekšroka, protams, pirmajam variantam. Taču vispirms ir derīgi izraut ērglim to aci un pārsviest pāri rajonam, ievācot datus par aptuveniem iešanas virzieniem, vadoties pēc izdauzītajiem logiem un citām liecībām. Tad nu, lūk, noskatīju dažus objektus un devos ceļā. Vienu objektu iešu ar priekšniecību runāt rīt (ja nesekmīgi - vienmēr ir vecais, labais trespasings), otru izdevās „bez” starpgadījumiem apostīt, trešais ir muitas zonā vai blakus tai - katrā gadījumā īsti neģeld.

Objekts, kuru izdevās
Patīkams putna lidojuma skats. Šur - tur trūkst jumta, šur-tur trūkst ne tikai jumts, bet arī grīdas, tāpēc skats ir tāds pats, kā no augšas ielūkoties kartona kastītē, kurai izgriezti logi un durtiņas! Ieradāmies tur divatā, bet lielāko daļu apskatīju vienatnē. Arhitektūra vietām atgādināja Slokas papīrfabrikas veco arhitektūru ar Vārpas fragmentiem. Tā nu tur klusītiņām vandos un ne tik klusiņām patīru kādas kritušas spoles apkārtni, lai bildē nebūtu jaušams pārlieks haoss. Periodiski skan ritmiski trokšņi - tālumā garšīgi strādā mazapgriezienu dīzeļmotors un laiku pa laikam fonētisko atmosfēru papildina vilcienu sliežu dziesma. Šur-tur pil ūdens. Bet kaut kas tomēr nav ar ambienci kārtībā - ir kāda ritmiska skaņa, kas neizklausās distances kropļota - kaut kur tepat kāds kaut ko mērķtiecīgi kaļ. Iedomājos, ka varētu būt kāds kreisā labuma meklētājs, kas ievāc kritušo ķieģeļu ražu, atbrīvojot tos no pielipušās saistvielas.
Te nu man jāpiezīmē viena mana īpašība: kad bradāju, man iestājās kaut kāds pohujistisks nihil stāvoklis pret objektos notiekošo jebkāda veida darbību - lai tā būtu legāli saimnieciskā, vai kādas bandas darbs pie ķieģeļu nelegālas iešņaukšanas nāsī. Šādos gadījumos racionālā (iz pašsaglabāšanās viedokļa) pieeja būtu pārtraukt savas darbības un meklēt tuvāko izeju. Bet nē. Man ne. Nezinu, vai tas uz labu vai kā? Taču, tā kā objektā ir uzradies riska faktors, izslēdzu Lustmord un turpinu bradāt klusumā, klausoties metāla un keramikas šķindās.( OSTa )
 

Uzlūkojot šo bildi, kuru tomēr nolēmu ieskenēt, atceros kādu stāstu no bērnības. Bilde atgādina par mani un manu brāli. Bijām kādus deviņus gadus veci un, acīm redzot, garlaikojāmies pie krustmātes. Tad devāmies laukā un izdomājām aiziet uz netālu esošo stroiku, kur ceļ daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku. Patiesību sakot, būvniecība tur kādu laiku bija apturēta, bet ceļamkrāns, cementa mucas un cita celtniecības tehnika stāvēja vēl uz vietas. Ķieģeļu-paneļu tipa ēka ar sarkanu mūri, kuru Elga gan jau zinātu apsaukāt sērijas numurā.
Par šo ēku saldenieki zināja teikt ne vienu vien spoku stāstu, beigu galā ne jau velti - ēka tika celta uz otrā pasaules kara kritušo vāciešu kapiem, par ko vesela ažiotāža bija dzimtajā pilsētā. Viens no spilgtākajiem spoku stāstiem: Uz ārējās ķieģeļu sienas, kas vērsta pret ielu, regulāri sāka parādīties pleķis, kas atgādināja izplūdušu un abstrahētu cilvēka figūru: galva, kas mazliet nošķiebta uz vienu pusi, rumpis, kas vēja nests aizslīdējis mazliet uz sāniem un ekstremitātes, gluži kā atrautas un sakropļotas. Izskatījās, ka šai figūrai rokās bija automāts - gatavības pozīcijā. Pleķis tur bija gan lietus, gan sausā laikā. Tauta runāja: draudīgo pozu ieņēmušais kareivis uz sienas apliecināja, ka šeit apglabātie, kuru atdusas vieta apgānīta, cīnīsies par savām tiesībām uz mieru ar jebkuru, kas pārkāpj viņu teritoriju.( ... tālāk ... )
 

Lūk, kāpēc man ne visai patīk tērēt laiku, enerģiju un naudu, lai sarunātu bridienu kādā objektā. Nesenais gadījums: mēs, neliela kompānija, kā jau normāli cilvēki, kas nodarbojas ar pieklājīgu trespassingu, pārlīdām pāri kādas šķietami pamestas industriālās teritorijas žogam. Skatāmies, ka netālu stāv normāls mersis un vēl drazas kaut kādas. Izskatās, ka ir apsardze. Domājam: lauks te tāpat ir pārskatāms kā uz delnas - davai, iesim pieteikties pie apsarga un uzprasīsim, vai drīkstam pabradāt. Pieejam un apsargam (neoficiāls, bez uniformas) ar vienu aizduļķojošos aci sejā šoks un mazs izbīlis. Uz mūsu runām šis nereaģē un izturās tā, it kā būtu sabijies un ātrāk gribētu no mums tikt vaļā. Atkratoties no viņa, tomēr izspiedām info kur kā ko darīt - nāciet pirmdien, runājiet ar otro apsargu. Aizejam.
Atnākam - jauns puika (zem 30), arī bez uniformas. Uzņēmums značit nelikumīgi nodarbina. Bet par to pofig, galvenais sarunāt ģēlu. Lūk, iegūstam telefona Nr. Zvanu - savieno ar ārzemēm. Pastāstu ko gribam, pretim dzirdu kārtējo "tur nav, ko darīt" un "nav kultūrvēsturiski", bet tomēr adresāts izrādās laipns un sarunājam, ka viņš atmetīs man SMS ar uzņēmuma vadītājas (vai tamlīdzīgi) telefona Nr. Pēc kādām 30min, braucot jau uz citu, uz pusi pliekanāku objektu, saņemu SMS ar telefona Nr. Zvanu. Paceļ - "jā, lūdzu, tikai iepriekš gribētu faksētu oficiālu iesniegumu brīvā formā". Nav problēmu, saku. Piesaku aptuveni sestdienu uz 14:00. Lūk, smadzeņoju un rakstu, un uzcepu beigu galā to, manuprāt, tīri glītu un pārdomātu. Tad parakstījām un nesu uz pastu. Samaksāju par faksu 0,48Ls un gaidījām sestdienu. Piektdien saņemu zvanu no faksa adresāta: "jā, ok, nāciet, bet iekšā gan nevarēs iet un, lūdzu, ievērojiet mūsu prasības objektā". Nopūšos, bet domāju - jāaiziet ir, beigu galā nevar šādu čakarēšanos atmest ar nepiepildītu roku un gan jau, ka varēs iešmaukt ēkās. Beigu galā - ja sarunāts, jāaiziet vismaz apostīt un nopētīt situāciju. Pienāk sestdiena un biedrs Maita atmet ar roku, jo neesot tā vērts. Mēs ar cienīto gan aizbraucam.
Sagaida mūs trešais apsargs - izskatās mazliet pēc zeka un protams, ka bez formas. Ielaiž iekšā un saka, ka vilksies līdzi. Tā nu arī staigājām, pļāpājām un mēģinājām visādi teikt, ka iekštelpās, ja domā ar galvu, uz tās nekas nekrīt. Bet bez augļiem. Toties cilvēks izrādījās tīri zinošs un ar cienījamu humora izjūtu. BET.

1) Pieklājīgi trespasseri redz, ka objekts apsargāts - pieiet pie apsarga papļāpāt. Rezultāts 0/5;
2) Aizejam citu dienu, dabūjām numurus. Rezultāts 2/5;
3) Zvani uz diviem tel. Nr. Rezultāts 3/5;
4) Sarunā, uzraksti iesniegumu, aizfaksē. Rezultāts 3/5;
5) Aizej, dabū piespiedu gidu un tomēr netiekam interesantākajā daļā. Rezultāts 1/5.

Vai šāds čakars ir tā vērts? Atkarīgs no rezultātiem, protams. Ja cilvēki ir spriestspējīgi un zina, ka neeksistē normatīvais akts (vai arī parādiet man to, lūdzu), kas viņiem piespiedu kārtā uzliktu atbildību par cilvēkiem (nedarbiniekiem un citādi nesaistītiem ar uzņēmējdarbību konkrētā objektā), kas iesniegumā atbildību noņēmuši no viņu pleciem... Ja cilvēki netēlotu mammas, norādot pieredzējušiem urbexeriem, kas bijuši krietni nolaistākās ēkās, kur var un kur nevar iet... Ja iesniegums rezultētos iekš tā, ka atver vārtus un laiž pastaigāties brīvā vaļā (porcelāns un RGK, piemēram), tad tas būtu tā vērts, protams. Bet konkrētais gadījums? Kā izlūkpasākums: jā. Kā interesanta pieredze: daļēji. Kā bradājums: SKUJU! Bet nu, vismaz dažas filmas fočenes un viena HTC Sensation bilde kabatā. Tas tā, ja cenšamies uz lietām skatīties kaut cik pozitīvi

Hail trespasser!
 

Lai netā nedublētu lietas un ņemot vērā to, ka šeitan tomēr man dikti šaurs lasītāju loks, intro no bradājuma un pārējais tad linkā.

Kā iepriekš tiku minējis, objekts manu bridējaci vilināja kopš kāda 2000. gada, kad, braucot tur garām ar starppilsētu un mazliet vēlāk ar RS autobusu, manīju gar žoga iekšpusi stratēģiski izvietotus tornīšus un platformas ar vīriem tajos. Vīru rokās – letāli automātiņi… Interese īstenotā objekta apmeklējumā materializējās tikai šomēnes, sarunājot apmeklējumu ar objekta teritorijā esošajiem saimnieciskās darbības veicējiem.
Bradājuma laikā acis glāstīja ar dzeloņdrātīm nodrošināts perimetrs, kurš sevī ietvēra ēku, kuras vēderā spīguļoja dažādi telpu nosaukumi, piemēram: „111. Neizmantota telpa”; „207. Kriminālizmeklēšanas nodaļa”; „407. Sardzes norīkojuma tualete”; „413. Arestēto karavīru ēdnīca”; „414. Sardzes personālsastāva ēdnīca”; „1. Viennīca” u.tml. Aizturēto kameru blokā ir arī „Aizturēto virsniekvietnieku kamera” un „Aizturēto virsnieku kamera”. Kādas kameras durvis no iekšpuses rotā vājš, specifiskā gaismas leņķī manāms uzraksts ar zīmuli: „Свобода это рай” (Brīvība – tā ir paradīze), kas droši vien ir 1989. gada filmas С.Э.Р – Свобода это рай (1989) referencīte. Turpinājums te