Saldus, Lielā iela ~3,5
Jan. 9th, 2013 | 09:52
No: : disfigurator
Mēģinot atcerēties visus objektus, kuros no laika gala esmu apzināti bradājis vai veicis bradāšanai līdzīgas darbības, atminējos teju duci!
Par bradāšanas sākumu var uzskatīt dažādas darbības. Piem., a) ieiešana kādā celtnē un pilna tās apskate (stāvu pa stāvam), vai arī b) pirmā lukturīša iegāde, lai izpētītu kādu pamestu vietu. Ja A variants liecina par kaut kādu interesi, tad B jau ir kas specifiskāks un vedina domāt par padziļinātu interesi.
Lūk.
Saldū Lielajā ielā bija dīvaina būve. Tās iekšienē, ja pareizi atceros ~20(!) gadus vecus notikumus, veda slīpa, pusaizbērta eja, kas varētu būt lietojama īstenībā arī kā rampa. Kad mēs ar brāli, divi cilvēkbērni būdami, mērojām šo slīpo plakni lejup, dienasgaisma progresīvi ar katru soli izzuda. Ieejot iekšā, acīm pavērās akmens mūris un velvēti griesti ar balstiem, kas turēja jumtu. Pēc skata - izteiksmīgi kolosāli pēc pagraba smaržojošs ~200 kvadrātmetru plašums. Pirmajā apmeklējumā gan ilgi neizdevās palikt - sākām jokoties ar spoku stāstiem. Un, kā jau tas mēdz notikt šādos apstākļos, joki pārvēršas bailēs. Mukām prom.
Man bija āķis lūpā - vieta šķita kā no cita laika. Ar pavisam citu tā ritējumu. Tai bija sava balss, kas vilināja atkārtot apmeklējumu. Un tai bija ne tikai balss - arī smarža un īstu akmeņu mūri ar ķieģeļu velvēm! Iespējams, ka šī bija pirmā reize, kad redzēju tādu celtniecības risinājumu un tas man šķita grandiozs esam, bet es pats - maziņš šī spēka priekšā.
Neatminos, kur, bet sadabūju latiņu (iespējams, ka izzagu no senča kabatas vai nopelnīju, izdarot kādu mājas darbiņu) un devos iegādāties savu pirmo(!) lukturīti. Man kaut kā vilka uz tiem jaunajiem, mazajiem, ar interesanto spuldzi bez vītnes iekšā. Darbināmi šie, ja nemaldos, bija ar 2gab AA baterijām un slēdzis bija bīdāms - korpusa sānos. Konstrukcija bija viegla, no metāla un šis man tolaik šķita riktīgi kruts. Nopirku. Ja nemaldos, lukturītis maksāja 50 santīmus. Tāpēc sanāca naudiņa arī baterijām. Kad nepieciešamais bija iegādāts, bija laiks atsaukties tumšās balss aicinājumam. Atkārtojām vizīti un nu ar gaismu varēju glāstīt ikkatru senā mūra akmini un velvju ķieģeli. Skats, interese un sajūsma par visu mani vienkārši pārņēma savā varā. Apejot perimetru, ieraudzīju ko interesantu - caurumu sienā. Paspīdināju gaismu un sapratu, ka varam tajā ielīst, ko arī darījām.
Tajā pusē pavisam cita aina - ieplūst kaut kāda gaisma, viss sakopts, sauss un sienas ir dzeltenas. Kas šī par vietu? Izskatās, ka telpa ierīkota pasēdēšanai - DIY galdiņš un kastes, kur sēdēt. Tā nu arī sēdējām, blisinājāmies - pārsteigti par atradumu un interesantos lietas apstākļus. Tas bija mūsu atradums, mūsu noslēpums. Un, šodien to atceroties, sapratu, ka tas bija veikala pagrabs! Bet no kurienes tā mistiskā gaisma? Neatminos, ka tur būtu bijis kāds logs.
Atminos, ka viens no pēdējiem šīs dīvainās būves (tagad tur tukšs laukumiņš) apmeklējumiem (pirms to nojauca) bija citāds: ievedām iekšā meitenes, lai paspaidītu viņu rožainās, pievilcīgi mazās, tvirtās un nejēdzīgi pievilcīgās krūtis, kā arī, lai vienkārši paskatītos uz tām, apbrīnojot šo daili.
Pēc tam līdzīgu nodarbi atkārtojām arī baznīcas pagalmā. Piedrāzt reliģiju. Tiesa, tolaik gan dzimumbriedums vēl nebija īsti iestājies.
Savās pirmajās bradājumgaitās atminos, ka piefiksēju: lukturītis bija trausls - slēdzis ātri mira. Tas laikam neizturēja manus daudzos uzmanības apliecinājumus. Un 2 „AA” baterijas nenodrošināja pietiekamu kvēlspuldzes darbības laiku, lai izbaudītu pasēdēšanu tumsā ilgāk par ~stundu. Reiz nopirku pamatīgāku lukturi. To ar rokturi, ar kuriem kādreiz menti vazājās. Iekšā bija vismaz 6 „D” tipa baterijas un viena spuldze. Gaismu deva diezgan pamatīgu, koncentrētu kūlī. Mēdzu ar šo lukturi tāpat vien vandīties un priecāties, kā tas spēcīgi lauž tumsu. Tā nu vienā vakarā, ziemā, devos uz Lauktehnikas rajonu (mežainu parciņu), kur mums bija štābiņš. Spīdināju gaismu ar savu jauno lukturi viņu virzienā un zēni, kas sēdēja koka štābiņā, būdami personiski pazīstami ar jēdzienu „sūdu vārīšana”, nodomāja, ka esmu ments un metās bēgt :D Kad situācija bija noskaidrota un es biju atzīts par nementu, priecājāmies par luktura jaudu, spīdinot to uz tumšajiem kokiem, zemi un debesjumu.
Un, kas mainījies? Joprojām bradāju, joprojām patīk krūtis (slava to radītājam!) un joprojām patīk mazi, bet jaudīgi lukturīši.
Par bradāšanas sākumu var uzskatīt dažādas darbības. Piem., a) ieiešana kādā celtnē un pilna tās apskate (stāvu pa stāvam), vai arī b) pirmā lukturīša iegāde, lai izpētītu kādu pamestu vietu. Ja A variants liecina par kaut kādu interesi, tad B jau ir kas specifiskāks un vedina domāt par padziļinātu interesi.
Lūk.
Saldū Lielajā ielā bija dīvaina būve. Tās iekšienē, ja pareizi atceros ~20(!) gadus vecus notikumus, veda slīpa, pusaizbērta eja, kas varētu būt lietojama īstenībā arī kā rampa. Kad mēs ar brāli, divi cilvēkbērni būdami, mērojām šo slīpo plakni lejup, dienasgaisma progresīvi ar katru soli izzuda. Ieejot iekšā, acīm pavērās akmens mūris un velvēti griesti ar balstiem, kas turēja jumtu. Pēc skata - izteiksmīgi kolosāli pēc pagraba smaržojošs ~200 kvadrātmetru plašums. Pirmajā apmeklējumā gan ilgi neizdevās palikt - sākām jokoties ar spoku stāstiem. Un, kā jau tas mēdz notikt šādos apstākļos, joki pārvēršas bailēs. Mukām prom.
Man bija āķis lūpā - vieta šķita kā no cita laika. Ar pavisam citu tā ritējumu. Tai bija sava balss, kas vilināja atkārtot apmeklējumu. Un tai bija ne tikai balss - arī smarža un īstu akmeņu mūri ar ķieģeļu velvēm! Iespējams, ka šī bija pirmā reize, kad redzēju tādu celtniecības risinājumu un tas man šķita grandiozs esam, bet es pats - maziņš šī spēka priekšā.
Neatminos, kur, bet sadabūju latiņu (iespējams, ka izzagu no senča kabatas vai nopelnīju, izdarot kādu mājas darbiņu) un devos iegādāties savu pirmo(!) lukturīti. Man kaut kā vilka uz tiem jaunajiem, mazajiem, ar interesanto spuldzi bez vītnes iekšā. Darbināmi šie, ja nemaldos, bija ar 2gab AA baterijām un slēdzis bija bīdāms - korpusa sānos. Konstrukcija bija viegla, no metāla un šis man tolaik šķita riktīgi kruts. Nopirku. Ja nemaldos, lukturītis maksāja 50 santīmus. Tāpēc sanāca naudiņa arī baterijām. Kad nepieciešamais bija iegādāts, bija laiks atsaukties tumšās balss aicinājumam. Atkārtojām vizīti un nu ar gaismu varēju glāstīt ikkatru senā mūra akmini un velvju ķieģeli. Skats, interese un sajūsma par visu mani vienkārši pārņēma savā varā. Apejot perimetru, ieraudzīju ko interesantu - caurumu sienā. Paspīdināju gaismu un sapratu, ka varam tajā ielīst, ko arī darījām.
Tajā pusē pavisam cita aina - ieplūst kaut kāda gaisma, viss sakopts, sauss un sienas ir dzeltenas. Kas šī par vietu? Izskatās, ka telpa ierīkota pasēdēšanai - DIY galdiņš un kastes, kur sēdēt. Tā nu arī sēdējām, blisinājāmies - pārsteigti par atradumu un interesantos lietas apstākļus. Tas bija mūsu atradums, mūsu noslēpums. Un, šodien to atceroties, sapratu, ka tas bija veikala pagrabs! Bet no kurienes tā mistiskā gaisma? Neatminos, ka tur būtu bijis kāds logs.
Atminos, ka viens no pēdējiem šīs dīvainās būves (tagad tur tukšs laukumiņš) apmeklējumiem (pirms to nojauca) bija citāds: ievedām iekšā meitenes, lai paspaidītu viņu rožainās, pievilcīgi mazās, tvirtās un nejēdzīgi pievilcīgās krūtis, kā arī, lai vienkārši paskatītos uz tām, apbrīnojot šo daili.
Pēc tam līdzīgu nodarbi atkārtojām arī baznīcas pagalmā. Piedrāzt reliģiju. Tiesa, tolaik gan dzimumbriedums vēl nebija īsti iestājies.
Savās pirmajās bradājumgaitās atminos, ka piefiksēju: lukturītis bija trausls - slēdzis ātri mira. Tas laikam neizturēja manus daudzos uzmanības apliecinājumus. Un 2 „AA” baterijas nenodrošināja pietiekamu kvēlspuldzes darbības laiku, lai izbaudītu pasēdēšanu tumsā ilgāk par ~stundu. Reiz nopirku pamatīgāku lukturi. To ar rokturi, ar kuriem kādreiz menti vazājās. Iekšā bija vismaz 6 „D” tipa baterijas un viena spuldze. Gaismu deva diezgan pamatīgu, koncentrētu kūlī. Mēdzu ar šo lukturi tāpat vien vandīties un priecāties, kā tas spēcīgi lauž tumsu. Tā nu vienā vakarā, ziemā, devos uz Lauktehnikas rajonu (mežainu parciņu), kur mums bija štābiņš. Spīdināju gaismu ar savu jauno lukturi viņu virzienā un zēni, kas sēdēja koka štābiņā, būdami personiski pazīstami ar jēdzienu „sūdu vārīšana”, nodomāja, ka esmu ments un metās bēgt :D Kad situācija bija noskaidrota un es biju atzīts par nementu, priecājāmies par luktura jaudu, spīdinot to uz tumšajiem kokiem, zemi un debesjumu.
Un, kas mainījies? Joprojām bradāju, joprojām patīk krūtis (slava to radītājam!) un joprojām patīk mazi, bet jaudīgi lukturīši.