Stalker @ Valsts Slokas CPF+HVZobjekts
Mar. 6th, 2009 | 10:18
Skan: Insision - Sado God
Vilciens un dzelzceļš pļavas vidū. Uzrāpjos uz pirmspēdējā vagona un ar tiešu mašīnīsta svētību uzsākām ceļu. Viens no vagona pēdējiem riteņiem negriezās - bija pārlieku ierūsējis. Man sametās nedroši, bet turpināju ceļu, sēžot jāšus uz sarūsējušās kravas mucas vagona.
Bija uzņemts krietns ātrums, līdz redzēju šķēršļus - stabus un elektrolīniju. Sāku manevrēt un izvairīties, veicot rodeo cienīgus trikus. Bet zem tilta tomēr nenoturējos un nokritu, paliekam karājoties pie kādas atlūzušas tilta caurules. Tā bija kā rene un ar savu gredzenu turējās pie citām spīdīgām un jaunām caurulēm, kuras bija pie griestiem, ļaujot pa tām slīdot, izvairīties no ķīmiskajām briesmām zem kājām dažādu toksisku un skābes peļķu izskatā.
Kāda mākslīga balss nosauca un aprakstīja katru no tām un ar šo cauruļu sistēmas palīdzību man izdevās pārvarēt visus šķēršļus.
Bet joprojām bija jāgaida vilciens. To arī darīju. Nākamais mans vagons bija kāda milzīga trapecveida tvertne. Un sēdējām uz tās mājām - es un kāds svešinieks. Vagons bija reizes 5 augstāks par iepriekšējā vilciena mucas vagonu un es nodomāju - ja jau šāds milzīgs vagons tiek cauri visam, tad kamdēļ es baidījos no tiem šķēršļiem, kuru dēļ nokritu?
Lai nu kā, arī te nācās pieliekties, lai galvu nepazaudētu elektrolīnijas dēļ, nācās arī karāties kā karogam pie vagona sāniem, kad elektrolīnija bija pārāk zemu, un censties nepazaudēt kājas ceļmalas metāla stabos...
Rūsa bija pieteikusi vagona malas un tās sāka locīties kā konservu bundžas vāki, uz kuriem bija liktas mūsu dzīvības, kad elektrolīnija tik tikko neskāra vagona augšu.
Veiksmīgi pārvarējuši nāves briesmas un veselā sastāvā drīz bijām vagona iekšpusē un turpinājām mierīgi baudīt braucienu, līdz nokļuvām galā.
Mērķis: kāds objekts. Nodevos tā pētniecībai gaišajā rīta gaismā, lēnām dodoties uz priekšu. Izpētes laikā sastapu
kādus bērnus, kuri neticami veikli kāpelēja pa bīstamajām konstrukcijām. Saņēmos arī drosmi un pats sev par pārsteigumu drīz vien atrados augstākajā punktā tajā angārā, līdzās zēnam, ar kuru aprunājos un smējos, ka nu ir sūdi - kā es tikšu lejā? Par laimi tur bija nepieklājīgi gluda un branga armatūra, pa kuru varēja glīti nolaisties lejup. ( ... tālāk ... )
Bija uzņemts krietns ātrums, līdz redzēju šķēršļus - stabus un elektrolīniju. Sāku manevrēt un izvairīties, veicot rodeo cienīgus trikus. Bet zem tilta tomēr nenoturējos un nokritu, paliekam karājoties pie kādas atlūzušas tilta caurules. Tā bija kā rene un ar savu gredzenu turējās pie citām spīdīgām un jaunām caurulēm, kuras bija pie griestiem, ļaujot pa tām slīdot, izvairīties no ķīmiskajām briesmām zem kājām dažādu toksisku un skābes peļķu izskatā.
Kāda mākslīga balss nosauca un aprakstīja katru no tām un ar šo cauruļu sistēmas palīdzību man izdevās pārvarēt visus šķēršļus.
Bet joprojām bija jāgaida vilciens. To arī darīju. Nākamais mans vagons bija kāda milzīga trapecveida tvertne. Un sēdējām uz tās mājām - es un kāds svešinieks. Vagons bija reizes 5 augstāks par iepriekšējā vilciena mucas vagonu un es nodomāju - ja jau šāds milzīgs vagons tiek cauri visam, tad kamdēļ es baidījos no tiem šķēršļiem, kuru dēļ nokritu?
Lai nu kā, arī te nācās pieliekties, lai galvu nepazaudētu elektrolīnijas dēļ, nācās arī karāties kā karogam pie vagona sāniem, kad elektrolīnija bija pārāk zemu, un censties nepazaudēt kājas ceļmalas metāla stabos...
Rūsa bija pieteikusi vagona malas un tās sāka locīties kā konservu bundžas vāki, uz kuriem bija liktas mūsu dzīvības, kad elektrolīnija tik tikko neskāra vagona augšu.
Veiksmīgi pārvarējuši nāves briesmas un veselā sastāvā drīz bijām vagona iekšpusē un turpinājām mierīgi baudīt braucienu, līdz nokļuvām galā.
Mērķis: kāds objekts. Nodevos tā pētniecībai gaišajā rīta gaismā, lēnām dodoties uz priekšu. Izpētes laikā sastapu
kādus bērnus, kuri neticami veikli kāpelēja pa bīstamajām konstrukcijām. Saņēmos arī drosmi un pats sev par pārsteigumu drīz vien atrados augstākajā punktā tajā angārā, līdzās zēnam, ar kuru aprunājos un smējos, ka nu ir sūdi - kā es tikšu lejā? Par laimi tur bija nepieklājīgi gluda un branga armatūra, pa kuru varēja glīti nolaisties lejup. ( ... tālāk ... )
Pilns sakāmais | Komentēt (3 gab) | Add to Memories
Milicijas laika spirāle
Feb. 17th, 2009 | 10:42
Skan: Amagortis - History Bodies
Kāds stāstīja par kādu cara laika arhitektūras ēku un darīja to mūsdienās.
Lēnām to rādīja kā kinorežisors un apliecināja, ka šeit padomju laikos mitinājās milicija. Bet arī tagad šī ēka nebija gluži pamesta un nebija arī dzīva. Bija kaut kas pa vidam - vienā ēkas spārnā it kā vēl kaut kāda darbība gruzdēja.
Blakus ieejas durvīm bijušajā milicijā (pusaktīvais spārns) bija ar dzelzs sietu aizklāta ieeja objektā no kura caur šo mazo actiņu žogu uz mums lūkojās dažādas neaiztiktas, PSRS auru izstarojošas lietas gan mēbeļu, gan priekšmetu izskatā - gluži kā laika kapsulas.
Pēc kāda laika jau bijām iešmaukušies iekšā un es ieslēdzu iecienīto lukturi, bet sapratu, ka baterijas tukšas. Gribēju iet atpakaļ pēc Duracell, bet tiku apturēts, jo atpakaļ iet nedrīkstēja.
Tā nu turpinājām ceļu, izmantojot ielu apgaismojuma un mana luktura -70% gaismas starus. Devāmies augšup pa kāpnēm un atradām neskartu telpu, pilnu ar septiņdesmito, astoņdesmito gadu darba kabinetu aprīkojumu pilnā darba kārtībā, kurš atradās starp dažādiem dokumentiem un darba mēbelēm. Pat smaržoja šeit pēc kādas iestādes darba.
Devāmies tālāk urbānajos pētījumos un drīz tikām apturēti - no augšas uz mums uzbļāva kāds visnotaļ neapmierināts kungs un, tam tuvojoties, saprātam, ka tas ir milicis, bet neskartā telpa - milicijas darba kantoris, kurā mēs bijām ielauzušies.
Un minētais kungs ar vēl dažiem asistentiem mūs, smaidot, laipni izveda ārā gan no ēkas, gan sava laika, nepiemērojot nekādas sankcijas.
P.S. Pirms gulētiešanas tika skatīts Сталкер, 1979
Lēnām to rādīja kā kinorežisors un apliecināja, ka šeit padomju laikos mitinājās milicija. Bet arī tagad šī ēka nebija gluži pamesta un nebija arī dzīva. Bija kaut kas pa vidam - vienā ēkas spārnā it kā vēl kaut kāda darbība gruzdēja.
Blakus ieejas durvīm bijušajā milicijā (pusaktīvais spārns) bija ar dzelzs sietu aizklāta ieeja objektā no kura caur šo mazo actiņu žogu uz mums lūkojās dažādas neaiztiktas, PSRS auru izstarojošas lietas gan mēbeļu, gan priekšmetu izskatā - gluži kā laika kapsulas.
Pēc kāda laika jau bijām iešmaukušies iekšā un es ieslēdzu iecienīto lukturi, bet sapratu, ka baterijas tukšas. Gribēju iet atpakaļ pēc Duracell, bet tiku apturēts, jo atpakaļ iet nedrīkstēja.
Tā nu turpinājām ceļu, izmantojot ielu apgaismojuma un mana luktura -70% gaismas starus. Devāmies augšup pa kāpnēm un atradām neskartu telpu, pilnu ar septiņdesmito, astoņdesmito gadu darba kabinetu aprīkojumu pilnā darba kārtībā, kurš atradās starp dažādiem dokumentiem un darba mēbelēm. Pat smaržoja šeit pēc kādas iestādes darba.
Devāmies tālāk urbānajos pētījumos un drīz tikām apturēti - no augšas uz mums uzbļāva kāds visnotaļ neapmierināts kungs un, tam tuvojoties, saprātam, ka tas ir milicis, bet neskartā telpa - milicijas darba kantoris, kurā mēs bijām ielauzušies.
Un minētais kungs ar vēl dažiem asistentiem mūs, smaidot, laipni izveda ārā gan no ēkas, gan sava laika, nepiemērojot nekādas sankcijas.
P.S. Pirms gulētiešanas tika skatīts Сталкер, 1979
Pilns sakāmais | Komentēt | Add to Memories
Sapnis: Horror
Feb. 16th, 2009 | 09:58
Skan: Fear Factory - Desecrate
Sanatorija Baltezers, apvienojumā ar Cēsu sanatorijas internātskolu un Krimuldas sanatoriju.
Ierodos kārtējo reizi uz sanatoriju un, pa ceļam uz istabiņu, sastapu ne visai draudzīgu kompāniju pie durvīm, kura neatņēma manu sveicienu... Sasniedzu galamērķi un iekārtojos tajā -omulīgas vasaras krēslas pilnajā telpā ir kādas 5 gultas un mana gulta nolikta pie loga, paralēli tam un perpendikulāri telpai.
Nolieku mantas un citādi iekārtojos.
Pēcāk pametu telpu un dodos laukā, savās gaitās. Iespējams, ka pastaigāties un citādi novērst domas par to, ka atkal esmu šāda tipa iestādē un ka drošības labad neesmu paņēmis savu videospēlēšanās aprīkojumu...
Pēc kāda laika, kad apkārt jau ir tumsa, atgriežos istabiņā no pilsētas izpētes, un aptuveni iepazīstos ar istabiņas biedriem. Notiek sarunas par visnotaļ šauro un zemu griestu telpu, dzīvi un citām lietām.
Bet tad sākas interesantās lietas - neesošā, bet skaidri redzamā augstumā ieraugu durvis, kuras varētu būt pieejamas ar attiecīgā instrumenta palīdzību. Paņēmu kāpnes un telpas vidū piestutēju tās pie durvīm, kuras ir aptuveni 2. stāvā augstumā - krietni augstāk par griestiem.
Ieeju jaunatklātajā telpā un man pievienojās citi.
Drīz visi esam mazākā telpā, kura atgādina mākslinieka darbnīcu. Izpētam to, paņemot dažas interesantas lietas.
Pēkšņi kāds man rāda kādas telpas tehnisko zīmējumu, kurš atgādina būvju kadastrālās uzmērīšanas dokumentu - viss glīti uztaisīts, saliktas nervienības un citas tehniskā pieraksta estētiski pedantiskās būšanas. Pēc tam viņš noliek to papīru uz galda, bet man rodas atkārtota vēlme to apskatīt. ( ... tālāk ... )
Ierodos kārtējo reizi uz sanatoriju un, pa ceļam uz istabiņu, sastapu ne visai draudzīgu kompāniju pie durvīm, kura neatņēma manu sveicienu... Sasniedzu galamērķi un iekārtojos tajā -omulīgas vasaras krēslas pilnajā telpā ir kādas 5 gultas un mana gulta nolikta pie loga, paralēli tam un perpendikulāri telpai.
Nolieku mantas un citādi iekārtojos.
Pēcāk pametu telpu un dodos laukā, savās gaitās. Iespējams, ka pastaigāties un citādi novērst domas par to, ka atkal esmu šāda tipa iestādē un ka drošības labad neesmu paņēmis savu videospēlēšanās aprīkojumu...
Pēc kāda laika, kad apkārt jau ir tumsa, atgriežos istabiņā no pilsētas izpētes, un aptuveni iepazīstos ar istabiņas biedriem. Notiek sarunas par visnotaļ šauro un zemu griestu telpu, dzīvi un citām lietām.
Bet tad sākas interesantās lietas - neesošā, bet skaidri redzamā augstumā ieraugu durvis, kuras varētu būt pieejamas ar attiecīgā instrumenta palīdzību. Paņēmu kāpnes un telpas vidū piestutēju tās pie durvīm, kuras ir aptuveni 2. stāvā augstumā - krietni augstāk par griestiem.
Ieeju jaunatklātajā telpā un man pievienojās citi.
Drīz visi esam mazākā telpā, kura atgādina mākslinieka darbnīcu. Izpētam to, paņemot dažas interesantas lietas.
Pēkšņi kāds man rāda kādas telpas tehnisko zīmējumu, kurš atgādina būvju kadastrālās uzmērīšanas dokumentu - viss glīti uztaisīts, saliktas nervienības un citas tehniskā pieraksta estētiski pedantiskās būšanas. Pēc tam viņš noliek to papīru uz galda, bet man rodas atkārtota vēlme to apskatīt. ( ... tālāk ... )
Pilns sakāmais | Komentēt (2 gab) | Add to Memories
UE sapnis: VSCPF
Feb. 1st, 2009 | 11:24
Skan: Nokturnal Mortum - Lunar Poetry
Sloka. Ierodos tur ar savam velosipēdam līdzīgu priekšmetu. Nostājos ar to gara koridora priekšā, pie lielā skursteņa. Nokāpju no tā, izņemu līdzpaņemto pārtiku un lēnā garā, pastaigādamies nelielā attālumā no braucamā, tiesāju to nosti.
Pastaigājos pa šo garo koridoru, acīs turēdams dārgo braucamo un izbaudu objekta sniegto grandiozitāti rīta gaisā.
Devos atpakaļ pie braucamā un sastapu tēti – nedaudz pie labākas veselības, bet vāji dzirdošu, nez kāpēc. Šis prasa – ko es te daru?
- Tā nu es te staigāju pa graustiem, baudu to estētiku, elpoju patreizējo rūpnīcas gaisu un, šķetinādams vāji pēc naftas produktiem un dzelzs smaržojošo apkārtni, iztēlojos rūpnīcu strādājam vai arī nododos Silent Hill tematiskai apcerei par objektu – visapkārt rūsa, asinis, lūpoša, savādi dzīva krāsa, lodā abstrakti monstri, grīdas un ielas betona/asfalta vietā klāj žogs un visapkārt skan metāliski trokšņi...
Garām iet kāda blonda sieviete, kura varēja būt bijusi kāda radiniece.
- Redz, kur nāk kāds!
- Jā, nāk gan.
Ar sastapto dāmu runājāmies un stāstīju viņai līdzīgu stāstu par to, ko šeit meklēju. izrādījās, ka šī arī nedaudz saprot no lietas un sarunas laikā viņa piezīmēja, ka viņai pazīstamajiem vajadzēja apmēram 20 stundas, lai šo objektu apskatītu. Es piemetināju, ka drīzāk visas 50 un tad vēl būtu par maz.
Pēc sarunas gājām katrs savu ceļu – ritenis kaut kā vairs neuztrauca un devos dziļāk objekta iekšienē.
Aizvandījos līdz kādām gaišas, sausas un putekļainas pamestības pilnām ofisa telpām un kaut kā iedomājos par ūdensapgādi objektā. Aizdomājos arī līdz tam, ka ūdenstorņa funkciju pildīja tas pats lielais skurstenis! Devos meklēt krānu, ar kuru piepildīt šo milzīgo ūdens tvertni.
Neilgi pēc tam biju to atradis un nedaudz no maksimuma piepildījis skursteni, cerēdams, ka patērētāju krāni objektā ir aizgriezti un ka varēšu iegūto spiedienu izmantot savam mērķim, kuru līdz galam nebiju vēl apzinājis.
Apzināju vien tik, kā atpakaļceļu uz sapņa sākumpunktu un tīkami stulbas idejas piepildītu sapni par Urban Exploration tēmu Slokā, kuru šoreiz pierakstīju.
Pastaigājos pa šo garo koridoru, acīs turēdams dārgo braucamo un izbaudu objekta sniegto grandiozitāti rīta gaisā.
Devos atpakaļ pie braucamā un sastapu tēti – nedaudz pie labākas veselības, bet vāji dzirdošu, nez kāpēc. Šis prasa – ko es te daru?
- Tā nu es te staigāju pa graustiem, baudu to estētiku, elpoju patreizējo rūpnīcas gaisu un, šķetinādams vāji pēc naftas produktiem un dzelzs smaržojošo apkārtni, iztēlojos rūpnīcu strādājam vai arī nododos Silent Hill tematiskai apcerei par objektu – visapkārt rūsa, asinis, lūpoša, savādi dzīva krāsa, lodā abstrakti monstri, grīdas un ielas betona/asfalta vietā klāj žogs un visapkārt skan metāliski trokšņi...
Garām iet kāda blonda sieviete, kura varēja būt bijusi kāda radiniece.
- Redz, kur nāk kāds!
- Jā, nāk gan.
Ar sastapto dāmu runājāmies un stāstīju viņai līdzīgu stāstu par to, ko šeit meklēju. izrādījās, ka šī arī nedaudz saprot no lietas un sarunas laikā viņa piezīmēja, ka viņai pazīstamajiem vajadzēja apmēram 20 stundas, lai šo objektu apskatītu. Es piemetināju, ka drīzāk visas 50 un tad vēl būtu par maz.
Pēc sarunas gājām katrs savu ceļu – ritenis kaut kā vairs neuztrauca un devos dziļāk objekta iekšienē.
Aizvandījos līdz kādām gaišas, sausas un putekļainas pamestības pilnām ofisa telpām un kaut kā iedomājos par ūdensapgādi objektā. Aizdomājos arī līdz tam, ka ūdenstorņa funkciju pildīja tas pats lielais skurstenis! Devos meklēt krānu, ar kuru piepildīt šo milzīgo ūdens tvertni.
Neilgi pēc tam biju to atradis un nedaudz no maksimuma piepildījis skursteni, cerēdams, ka patērētāju krāni objektā ir aizgriezti un ka varēšu iegūto spiedienu izmantot savam mērķim, kuru līdz galam nebiju vēl apzinājis.
Apzināju vien tik, kā atpakaļceļu uz sapņa sākumpunktu un tīkami stulbas idejas piepildītu sapni par Urban Exploration tēmu Slokā, kuru šoreiz pierakstīju.
Pilns sakāmais | Komentēt | Add to Memories
Sapnis: UE + SH
Jan. 14th, 2009 | 02:50
Skan: Lustmord - Born Of Cold Light
Mēģinājums atminēties vairākus mēnešus vecu, spilgtu sapni.
Bija liela ēka, savā konfigurācijā levitējoša starp slimnīcu un skolu. Tās sienas rotāja krāšņi nolupušu krāsojuma un apmetuma raksts un atkailninātie metāla priekšmeti visapkārt dāvāja savu rūsu, kura dažviet tonēja apkārtni ap sevi, gluži vai uzstājīgi demonstrējot savu devīgumu. Bija neliels caurvējš, kurš neatlaidīgi ķēra pats savu sākumu, traucoties tukšajiem ēkas gaiteņiem
Segumu zem kājām klāja ierasta betona grīda. Bijām vairāki tur. Staigājām.
Drīz vien sajutu, ka man seko kāds grotesks tēls, aiz sevis mainot telpas - betona grīda transformējās par tērauda sieta grīdu, kurš atgādināja parastu, bet izturīgāku žogu, apmetums ieguva rūsas nokrāsu, bet rūsa kļuva par svaigu asiņu šaltīm. Sajūtot tuvojošos tumsu, ņēmos bēgt no šī neradījuma, pa ceļam raustot neskaitāmu slēgtu durvju rokturus, ar katru nākamo ļaujot neskaidrajam radījumam tuvoties man.
Beidzot sasniedzu kādas durvis, kuras pārmaiņu pēc bija vaļā un devos to sargātajā telpā pēc patvēruma. Šajā telpā atradu arī pārējos līdzgaitniekus un panisku baiļu mākti mēs sēdējām šajā klases telpā un apspriedām tālāko rīcības plānu.
Aiz durvīm bija jau kāds desmits šo neradījumu, kuru skaļās nelabi, dobji spiedzošās balsis lika atmest jebkādu domu par niecīgāko konfrontāciju ar šiem radījumiem. Vismaz man. Liku priekšā vienīgo izeju – jāsagaida ir laiks, kad gaisma izstaros tumsu, kad tumsa atkāpsies, līdzi ņemot savus groteskos, abstraktos radījumus.
Bet cilvēks, kurš stāvēja pie durvīm, bija citādās domās – neklausot manai gribai un notiekošā pārzināšanai viņš ar varu devās ārā un sagaidīja manis paredzēto galu savu...
Bet atlikušie turpināja būt iespiesti stūrī un gaidīt.
Segumu zem kājām klāja ierasta betona grīda. Bijām vairāki tur. Staigājām.
Drīz vien sajutu, ka man seko kāds grotesks tēls, aiz sevis mainot telpas - betona grīda transformējās par tērauda sieta grīdu, kurš atgādināja parastu, bet izturīgāku žogu, apmetums ieguva rūsas nokrāsu, bet rūsa kļuva par svaigu asiņu šaltīm. Sajūtot tuvojošos tumsu, ņēmos bēgt no šī neradījuma, pa ceļam raustot neskaitāmu slēgtu durvju rokturus, ar katru nākamo ļaujot neskaidrajam radījumam tuvoties man.
Beidzot sasniedzu kādas durvis, kuras pārmaiņu pēc bija vaļā un devos to sargātajā telpā pēc patvēruma. Šajā telpā atradu arī pārējos līdzgaitniekus un panisku baiļu mākti mēs sēdējām šajā klases telpā un apspriedām tālāko rīcības plānu.
Aiz durvīm bija jau kāds desmits šo neradījumu, kuru skaļās nelabi, dobji spiedzošās balsis lika atmest jebkādu domu par niecīgāko konfrontāciju ar šiem radījumiem. Vismaz man. Liku priekšā vienīgo izeju – jāsagaida ir laiks, kad gaisma izstaros tumsu, kad tumsa atkāpsies, līdzi ņemot savus groteskos, abstraktos radījumus.
Bet cilvēks, kurš stāvēja pie durvīm, bija citādās domās – neklausot manai gribai un notiekošā pārzināšanai viņš ar varu devās ārā un sagaidīja manis paredzēto galu savu...
Bet atlikušie turpināja būt iespiesti stūrī un gaidīt.
Apmēram šeit beidzās manas atmiņas par konkrēto sapni. Lieki minēt, ka tas ir būvējies uz Silent Hill un Urban exploration pamata.
Pilns sakāmais | Komentēt | Add to Memories
UE sapnis
Jan. 14th, 2009 | 01:40
Skan: Lustmord - The Conflict Of Symbols
Vakar mājās mani pārsteidza seni draugi no Saldus. Rezultāts - tika skatīta filma Gin gwai 2 un dzerts čehu un krievu alus, runāts par krīzi un visādi citādi pavadīts vakars pēc teātra apmeklējuma. Visa starpā tika apspriestas un demonstrētas videospēles un atrādītas bradājumu bildes, kur visvairāk bija no Slokas. Varbūt šis kokteilis ietekmēja sapņoto, no kura atceros:
P.S.
Nu dikti glīši linkots raksts :D
Krēsla. Ierados Slokas graustā ar daļu no svētdien plānotās ekspedīcijas komandas un škrobējos, ka neesmu paņēmis savu LED Lenser. Iegājām plašā, betonētā telpā - zem kājām gruvešu kaudzes, no kuriem vislabāk ir saskatāmi pusķieģeļi un ķieģeļu fragmenti. Telpas otrajā galā ieraugu zemē mētājamies zeltā spīdošus aplīšus - tuvojos tiem un redzēju, ka tās ir Laimas šokolādes monētas kādu 10cm diametrā, 1992. gada ražojuma. Veselajiem iepakojumiem sekoja izmētātas dzeltenās follijas sliede, kurai sekojot, ieraudzīju vāveri, kura ēda šo padsmit gadus veco konditorejas izstrādājumu, aiz sevis atstādama šīs pēdas.
Paņēmu veselo rokās un saucu pēc vāveres. Tajā pat mirklī tā ar sparu uzleca uz manas rokas un ēda tajā turēto šokolādi. Ieskatoties ciešāk, redzēju, ka tā nav gluži vāvere, bet masīvi pūkains, paneglīts, vāverei līdzīgs radījums. Lai nu kā, laipni ļāvu šim radījumam turpināt cienāties.
P.S.
Nu dikti glīši linkots raksts :D
Pilns sakāmais | Komentēt (2 gab) | Add to Memories
Sapnī redzētais
Oct. 30th, 2008 | 07:36
Jūtos: 
creative
Skan: Arcana
Žēl, ka neprotu gleznot un žēl, ka nav kāda datorprogramma, kura spētu grafiski fiksēt manā sapnī redzēto.
Bet man ir teikuši, ka es protu rakstīt. Tamdēļ mēģināšu ar vārdiem uzgleznot Tev sava sapņa pārlielo krāšņumu.
Neatminos, kā mans sapnis sākās, bet atceros, ka nebiju tur viens un ka biju kādā vietā, kuras nav...
Ārkārtīgi milzīga ēka - aizmirsta, brūkoša, bez cilvēku dvēselēm tajā, bet ar savu dvēseli un notikumu ritējumu - teju vai dzīva ēka.
Sapnī es šo ēku sāku iepazīt no augšas, gluži kā aplams alpīnists, kuram jādodas lejup, nevis augšup.
Sapņa sākums, šķiet, bija ar izpēti apvīts - tāds kā tūrisma gars jūtams gaisā. Bet es atdalījos no pārējā bara un piegāju pie kādas parastas sienas, lai paskatītos, kas ir aiz tās.
Atminos, ka biju šokēts par neaptveramo daili. ( ... tālāk ... )
Bet man ir teikuši, ka es protu rakstīt. Tamdēļ mēģināšu ar vārdiem uzgleznot Tev sava sapņa pārlielo krāšņumu.
Neatminos, kā mans sapnis sākās, bet atceros, ka nebiju tur viens un ka biju kādā vietā, kuras nav...
Ārkārtīgi milzīga ēka - aizmirsta, brūkoša, bez cilvēku dvēselēm tajā, bet ar savu dvēseli un notikumu ritējumu - teju vai dzīva ēka.
Sapnī es šo ēku sāku iepazīt no augšas, gluži kā aplams alpīnists, kuram jādodas lejup, nevis augšup.
Sapņa sākums, šķiet, bija ar izpēti apvīts - tāds kā tūrisma gars jūtams gaisā. Bet es atdalījos no pārējā bara un piegāju pie kādas parastas sienas, lai paskatītos, kas ir aiz tās.
Atminos, ka biju šokēts par neaptveramo daili. ( ... tālāk ... )