Sūrreālisms

Tautu kultūrās eksistē dažādi nemirušie - no briesmoņiem vampīriem, līdz elegantiem vampīriem, no absolūti stulbiem zombijiem, līdz inteliģentiem.

He, šonakt bija sapnis no diezgan pasen nesapņotā cikla, kuru varētu nosaukt par "Izroc savu māti!"

Tika atrakta mamma no kapa, kurā tā guļ kopš man ~septiņi. Bet paskats vēl nebija nemaz tik šausminoši nelietojams - par spīti tam, ka man jau 32. Vien pamatīgi nes pēc līķa un ādas krāsa nekāda. Un šur-tur kāds zobs pavīd. Nekas, ko nevarētu pielabot. Ģimene ir priecīga - mamma atkal ir starp mums, bet es ievēroju distanci. Beigu galā tas ir vienkārši nepareizi. Un es nevaru samīļot labi izturētu līķi, lai kā arī gribētos visu šo zaudējuma sāpi izlikt viņas apskāvienos. Viņas āda vienkārši ir... Viņa ir mirusi. Par spīti tam, ka staigā. Un es vairāk rēķinos ar to mirušo aspektu. Nekā zombisko. Un neizskatās, ka mammas zombītis to pādzīvotu. Šis nav stulbais zombijs. Viņa nesiekalojas, nav tukšs skatiens, un viņa uzvedas cilvēkam absolūti adekvāti. Un tomēr kaut kas traucē. Tāds nieks kā nāve.

Ideja šiem sapņiem kā vienmēr - restaurēt saliedēto ģimeni, kas reiz bija pilnā sastāvā. Tāda mūžīgi ir šī sapņu cikla pamatideja, vien mēdz atšķirties tehniskā, jebšu resurektēšanas puse. Citreiz akcents tiek likts uz intravenoziem konservantiem (kaut kas uz Re-Animator), citreiz tīri uz Dr. Frankenstein metodiku. Bet gala rezultāts nekad nav kā filmās. Ja nu vienīgi neskaita Penny Dreadful. Jā, ar šo seriālu varētu salīdzināt. Rezultāts vienmēr ir kvalitatīvs - beigās būtu grūti atšķirt no vēl nemiruša civēka - gluži kā Proteus.

Pēc pamatīga strīda atkalapvienotās ģimenes izpildījumā atklājās šīs konkrētās epizodes centrālā tēma - mammzombija loma plašākā kontekstā. Cilvēces kontekstā. Proti., vai nemirušajiem vispār ir vietas cilvēku vidū. Skaitot no nelegālās atkalatdzimšanas, beidzot ar neskaitāmiem ētikas apsvērumiem. Viens no tiem: Nemirušajam nav pilns cilvēkam piemītošs un to raksturojošs apziņas komplekts. Pusdzīvē atgrieztais ir pusdzīvē atgrieztais. Nekas vairāk. Cilvēku raksturojošā elementu buķete daļēji tārpu aiznesta (un atpakaļ nedabūt - tārpi paši jau sen miruši), tā ir sapuvusi un iesūkusies arī zemē. Nepiemīt, piemēram, bailes no nāves. Līdz ar ko nepiemīt bailes kā tādas - gan par savu tuvinieku, gan par savu dzīvību. Un tas devalvē dzīvi kā tādu, jo, kā izrādās, šis pilnā komplekta trūkums noved līdz absolūti loģiskajam gala secinājumam sapnī - atgrieztais cilvēks nepaliek dzīvo starpā mīlestības, pieķeršanās vai kaut vai pazaudēšanas baiļu dēļ. Viņš paliek tāpēc, ka burtiski ir atkarīgs un pieradināts. Pastarpināti pārtiek no bijušo tuvinieku sāpēm un tieši pārtiek no viņu sniegtajiem pēckapa dzīves uzturēšanas līdzekļiem un metodikām. Un tas nav pareizais iemesls. Un atraktā par to nebēdājas - arī šī emocionālā izpausme iztrūkst, kas vēl vairāk apliecina, ka mammai starp mums vietas nav. Tā ir zaudēta pirms daudziem gadiem.


Ap pus četriem pamodos, samīļoju kaķīti un gulēju tālāk. Pēdējā laikā ne visai bieži sanāk sapņos skatīties kvalitatīvu Horror.
 

Kāds stāstīja par kādu cara laika arhitektūras ēku un darīja to mūsdienās.
Lēnām to rādīja kā kinorežisors un apliecināja, ka šeit padomju laikos mitinājās milicija. Bet arī tagad šī ēka nebija gluži pamesta un nebija arī dzīva. Bija kaut kas pa vidam - vienā ēkas spārnā it kā vēl kaut kāda darbība gruzdēja.
Blakus ieejas durvīm bijušajā milicijā (pusaktīvais spārns) bija ar dzelzs sietu aizklāta ieeja objektā no kura caur šo mazo actiņu žogu uz mums lūkojās dažādas neaiztiktas, PSRS auru izstarojošas lietas gan mēbeļu, gan priekšmetu izskatā - gluži kā laika kapsulas.
Pēc kāda laika jau bijām iešmaukušies iekšā un es ieslēdzu iecienīto lukturi, bet sapratu, ka baterijas tukšas. Gribēju iet atpakaļ pēc Duracell, bet tiku apturēts, jo atpakaļ iet nedrīkstēja.
Tā nu turpinājām ceļu, izmantojot ielu apgaismojuma un mana luktura -70% gaismas starus. Devāmies augšup pa kāpnēm un atradām neskartu telpu, pilnu ar septiņdesmito, astoņdesmito gadu darba kabinetu aprīkojumu pilnā darba kārtībā, kurš atradās starp dažādiem dokumentiem un darba mēbelēm. Pat smaržoja šeit pēc kādas iestādes darba.
Devāmies tālāk urbānajos pētījumos un drīz tikām apturēti - no augšas uz mums uzbļāva kāds visnotaļ neapmierināts kungs un, tam tuvojoties, saprātam, ka tas ir milicis, bet neskartā telpa - milicijas darba kantoris, kurā mēs bijām ielauzušies.
Un minētais kungs ar vēl dažiem asistentiem mūs, smaidot, laipni izveda ārā gan no ēkas, gan sava laika, nepiemērojot nekādas sankcijas.

P.S. Pirms gulētiešanas tika skatīts Сталкер, 1979
 

Sloka. Ierodos tur ar savam velosipēdam līdzīgu priekšmetu. Nostājos ar to gara koridora priekšā, pie lielā skursteņa. Nokāpju no tā, izņemu līdzpaņemto pārtiku un lēnā garā, pastaigādamies nelielā attālumā no braucamā, tiesāju to nosti.
Pastaigājos pa šo garo koridoru, acīs turēdams dārgo braucamo un izbaudu objekta sniegto grandiozitāti rīta gaisā.
Devos atpakaļ pie braucamā un sastapu tēti – nedaudz pie labākas veselības, bet vāji dzirdošu, nez kāpēc. Šis prasa – ko es te daru?
- Tā nu es te staigāju pa graustiem, baudu to estētiku, elpoju patreizējo rūpnīcas gaisu un, šķetinādams vāji pēc naftas produktiem un dzelzs smaržojošo apkārtni, iztēlojos rūpnīcu strādājam vai arī nododos Silent Hill tematiskai apcerei par objektu – visapkārt rūsa, asinis, lūpoša, savādi dzīva krāsa, lodā abstrakti monstri, grīdas un ielas betona/asfalta vietā klāj žogs un visapkārt skan metāliski trokšņi...
Garām iet kāda blonda sieviete, kura varēja būt bijusi kāda radiniece.
- Redz, kur nāk kāds!
- Jā, nāk gan.
Ar sastapto dāmu runājāmies un stāstīju viņai līdzīgu stāstu par to, ko šeit meklēju. izrādījās, ka šī arī nedaudz saprot no lietas un sarunas laikā viņa piezīmēja, ka viņai pazīstamajiem vajadzēja apmēram 20 stundas, lai šo objektu apskatītu. Es piemetināju, ka drīzāk visas 50 un tad vēl būtu par maz.
Pēc sarunas gājām katrs savu ceļu – ritenis kaut kā vairs neuztrauca un devos dziļāk objekta iekšienē.

Aizvandījos līdz kādām gaišas, sausas un putekļainas pamestības pilnām ofisa telpām un kaut kā iedomājos par ūdensapgādi objektā. Aizdomājos arī līdz tam, ka ūdenstorņa funkciju pildīja tas pats lielais skurstenis! Devos meklēt krānu, ar kuru piepildīt šo milzīgo ūdens tvertni.
Neilgi pēc tam biju to atradis un nedaudz no maksimuma piepildījis skursteni, cerēdams, ka patērētāju krāni objektā ir aizgriezti un ka varēšu iegūto spiedienu izmantot savam mērķim, kuru līdz galam nebiju vēl apzinājis.

Apzināju vien tik, kā atpakaļceļu uz sapņa sākumpunktu un tīkami stulbas idejas piepildītu sapni par Urban Exploration tēmu Slokā, kuru šoreiz pierakstīju.

Apmēram šeit beidzās manas atmiņas par konkrēto sapni. Lieki minēt, ka tas ir būvējies uz Silent Hill un Urban exploration pamata.
 

Vakar mājās mani pārsteidza seni draugi no Saldus. Rezultāts - tika skatīta filma Gin gwai 2 un dzerts čehu un krievu alus, runāts par krīzi un visādi citādi pavadīts vakars pēc teātra apmeklējuma. Visa starpā tika apspriestas un demonstrētas videospēles un atrādītas bradājumu bildes, kur visvairāk bija no Slokas. Varbūt šis kokteilis ietekmēja sapņoto, no kura atceros:

Krēsla. Ierados Slokas graustā ar daļu no svētdien plānotās ekspedīcijas komandas un škrobējos, ka neesmu paņēmis savu LED Lenser. Iegājām plašā, betonētā telpā - zem kājām gruvešu kaudzes, no kuriem vislabāk ir saskatāmi pusķieģeļi un ķieģeļu fragmenti. Telpas otrajā galā ieraugu zemē mētājamies zeltā spīdošus aplīšus - tuvojos tiem un redzēju, ka tās ir Laimas šokolādes monētas kādu 10cm diametrā, 1992. gada ražojuma. Veselajiem iepakojumiem sekoja izmētātas dzeltenās follijas sliede, kurai sekojot, ieraudzīju vāveri, kura ēda šo padsmit gadus veco konditorejas izstrādājumu, aiz sevis atstādama šīs pēdas.
Paņēmu veselo rokās un saucu pēc vāveres. Tajā pat mirklī tā ar sparu uzleca uz manas rokas un ēda tajā turēto šokolādi. Ieskatoties ciešāk, redzēju, ka tā nav gluži vāvere, bet masīvi pūkains, paneglīts, vāverei līdzīgs radījums. Lai nu kā, laipni ļāvu šim radījumam turpināt cienāties.

P.S.
Nu dikti glīši linkots raksts :D

Žēl, ka neprotu gleznot un žēl, ka nav kāda datorprogramma, kura spētu grafiski fiksēt manā sapnī redzēto.
Bet man ir teikuši, ka es protu rakstīt. Tamdēļ mēģināšu ar vārdiem uzgleznot Tev sava sapņa pārlielo krāšņumu.


Neatminos, kā mans sapnis sākās, bet atceros, ka nebiju tur viens un ka biju kādā vietā, kuras nav...

Ārkārtīgi milzīga ēka - aizmirsta, brūkoša, bez cilvēku dvēselēm tajā, bet ar savu dvēseli un notikumu ritējumu - teju vai dzīva ēka.
Sapnī es šo ēku sāku iepazīt no augšas, gluži kā aplams alpīnists, kuram jādodas lejup, nevis augšup.

Sapņa sākums, šķiet, bija ar izpēti apvīts - tāds kā tūrisma gars jūtams gaisā. Bet es atdalījos no pārējā bara un piegāju pie kādas parastas sienas, lai paskatītos, kas ir aiz tās.
Atminos, ka biju šokēts par neaptveramo daili. ( ... tālāk ... )