annu
30 October 2014 @ 10:35 am
Sapņi, atkal  
Šodien aizdomājos par tādu varbūtību, ka:
Ir ~1% no maniem sapņiem, kas "paredz" un "piepilda" nākotni - dažreiz simboliskā, dažreiz vistiešākajā veidā, kadrs aiz kadra. (Un te es nerunāju par dežavū sajūtu, ka šitais jau kaut kur ir bijis).
Un, tātad, šis 1% piepildījušos sapņu varētu būt iemesls, kāpēc es tā ceru un ticu atlikušajiem 99% sapņu, kas nepiepildās. Meh.
 
 
annu
20 October 2014 @ 04:01 pm
Viņš  
Viņš man atkal bija sapņos nesen. Mēs sēdējām pie Viņa un spēlējām tanciņus. Viss bija tieši tik vienkārši - tā kā tam būtu bijis jānotiek dzīvē, ja es nenolohotos.

Patiesībā man nekad nav paticis, ja kāds ieņem manu sapņu teritoriju. Tā man liekas visintīmākā un svētākā, jo tieši no šīs pasaules izejot, manī rodas pārlieku lieli, nereti nerealizējami sapņi un mērķi dzīvē. No vienas puses, tas mēdz būt labi. No otras... tas padara reālo dzīvi tik ļoti bezgaršaināku. Man tā nepatīk, man patīk dzīve ar visām tās krāsām, garšām un smaržām. Tāpēc man tik ļoti nepatīk sapņot ko tik nereālu.

Dzīvošana tik tuvu sapņiem, tik ļoti brīžiem tālu no realitātes, šķiet, ir tuvākais sajukšanai prātā. Jādomā, ka tie jukušie klīnikās, kas vārda tiešākajā nozīmē dzīvo savā pasaulītē, noteikti spēj būt patiesi laimīgi.
 
 
annu
20 October 2014 @ 03:05 pm
Pārticība  
Pēc pusotra pilna vājprāta un trakumu viļņiem, kas mijās un vijās viscaur skumjām un bezjēdzībai, es nonācu pie mazas jēdziņas.
Amizanti ir tas, ka mazā jēdziņa dzima patiesībā no kārtējām neveiksmēm un problēmām, ar ko ikdienā ir jācīnās un kas traucē dzīvot.

Tagad atliek vien nesacerēties tik ļoti, kā pagājušajā reizē, jo es vēl neko nedabūju, bet paspēju sasapņoties un sacerēties. Un tad, dienu pirms tikšanās, man to sapni un cerību atņēma, sadragāja un izmeta miskastē. Tā vienkārši. Nu, tas ir pašsaprotami, tā man vienmēr mācība, kad saceros par kaut ko, kas nav un kas var nebūt mans. Tāpēc tagad... atliek tikai nesacerēties.
Nesaceries, Elga, nesaceries. Negaidi.

***

Tā ir viena vareni grūta lieta man - iemācīties dzīvē neko negaidīt. Tas ir grūti ar tādu pasauli iekšējo, kas tik daudz sapņo un cer. Bet man vajadzētu to reiz iemācīties. Oktobra sākumā dabūju ar ķieģeli pa seju kārtējo reizi (gluži kā pirms pieciem gadiem), oktobra vidū dabūju to pašu. Un tagad mācos ne-sa-ce-rē-ties. Tā, šķiet, ir viena no grūtākajām lietām dzīvē - iemācīties nedzīties pakaļ tam, ko tā gribi un uz ko tā tiecies, iemācīties saprast, ka apgalvojums "viss var būt tavs" nav burtiski uztverams. Jā, cilvēks var daudz ko, ļoti daudz, bet nedrīkst aizmirst, ka ir lietas, kas vienkārši nav atkarīgas no tevis. Vai arī ka pienāk tāds posms, kur viss, ko tu varēji darīt, izdarīts, un ka vairs/vairāk tu ietekmēt situāciju nevari.

***

Es ļoti priecātos, ja otrā reize būtu veiksmīgāka. Šosestdien redzēsim. Un tad, ja viss notiksies kā plānots, es sarīkošu lielus, foršus svētkus visiem foršajiem cilvēkiem man apkārt. Ja nē - tad klusībā turpināšu tiekties uz mazo jēdziņu. Kas beigās izrādījās tuvāk nekā domāju.
 
 
annu
12 October 2014 @ 11:41 am
 
Kad viņš mani skūpstīja, es biju universs. Laimes universs. Tirpas un trīsas skrēja pār mani un caur mani kā mežonīgi kaķi. Viņa skavas bija vieta, kur es jutos kā mājās - visdrošāk un vislabāk. Viņa skavas. Neko citu labāku iedomāties nevar.

Ak, sapņi.
 
 
10 October 2014 @ 11:07 am
***  
Cīņas ar iekšējiem dēmoniem kā vienmēr - uz naža asmens. Karsts.
Ir auksti un viss garlaiko, viss liekas pliekans, pelēks un bezgaršīgs. Dzīve šķiet nedzīva.
 
 
annu
04 October 2014 @ 01:55 pm
apšaubāmas izcelsmes dzeja  
debesis kritīs kad virsū
zibeņiem sprādzieniem sēcošiem
mēs saķersim viens otra roku
un laidīsim dzīvē uz franciju
dzersim tur vīnu un viens otra prātu
un mīlēsim īstā franču mīlestībā
gluži kā franču senajās filmās
o mans dārgais
o mans neaizsniedzamais
tur viss būs pa īstam
kā manos sapņos
 
 
annu
03 October 2014 @ 02:43 pm
Увы  
Mana destruktīvisma pakāpe cieši sadarbojas ar fizioloģisko destrukciju - nespēja ieēst, šķiet, kļūst pamazām atkal bīstama.
 
 
annu
02 October 2014 @ 07:02 pm
Sviests  
It kā vajadzētu atvainoties, bet fuck that, es nejūtos vainīga itin ne par ko. Tikai nedaudz kauns/pārsteigums par sevi, ka varēju tik nekaunīgi uzprasīties uz tēju pie sveša cilvēka.

*

Viņam riebjas mans destruktīvisms. Man gan patīk - liekas kaut kā saistoši.

*

Atsāku oficiāli nēsāt somā piparu gāzi. Vakardienas incidents bija pietiekoši pārliecinošs. Labi, ka viss beidzās veiksmīgi un ka spēju arī normāli noreaģēt.

*

Vispār, vakardiena bija diezgan episka. Sākot ar ļoti labu draugu, kurš mēģina mani noskūpstīt, kad es atlecu tā, ka aplēju sevi visu ar vīnu, beidzot ar ?!iemaldīšanos!? pilnīgi svešu cilvēku kompānijā, kurā nez kāpēc mani pat neatšuva - manā stāvoklī esam. Viņu vietā es laikam nebūtu par Elgu baigi labās domās šobrīd.

*

Tas viss, viss ir ļoti kuriozi. Viss mans septembra mentālais stāvoklis rezultējās vakardienas trakumā.

*

Grogs nav garšīgs.

*

>^.^
 
 
annu
02 October 2014 @ 09:38 am
piedzerties tevi  
es iedzēru sevī
kvadriljonu zvaigžņu
un paliku nedaudz
mīlestības pilna
es tevi gribu
viss ko es
no tevis gribu
ir bēgt
kamēr tas vēl ir skaisti
kamēr tas
nav
vēl
nekas
 
 
01 October 2014 @ 02:38 pm
Atziņa  
Man patīk destruktīvi vīrieši, kuros ir cerība. Mans pašmērķis ir kļūt par to cerību tādam destruktīvam vīrietim, kurš man būtu ikdiena.
 
 
annu
30 September 2014 @ 12:14 pm
saldi  
sakožu zobus
aizkniebju lūpas
ar mēli braukājos
pa savu rīkli
mēģinu izlaizīt
saldenos vārdus
ko gribas tev pateikt
bet nedrīkstas
 
 
annu
30 September 2014 @ 12:58 am
Ļoti sievišķīgi atklāts ieraksts  
Sieviešu marasms jeb kā man dzīvot?

Kāpēc es vienmēr uztrāpu uz neīstajiem?
Teikšu atklāti, nemelojot - manī mēdz viņi iemīlēties. Es turpretim iemīlos ļoti reti un katrreiz tas ir smagi. Labi, figs ar to, jautrāk.ir tas, ka no visiem tiem.retajiem, kuros es iemīlos, 90% manī nē.
No atlikušās daļas man ir tikai viens, ar kuru ir nopietnas attiecības. Un tikpat nopietns to krahs - izrādās, ka šim vienīgajam ir pilnīgi svešas vērtības, kas man ir vienas no tuvākajām jebkāda veida attiecībās. Un to es, protams, uzzinu pēc šķiršanās.

Iemīlos es vienmēr tādos, kuru klātbūtnē es palieku tizla. Tik tizla, ka nav nekādu iespēju man viņus sevī ieinteresēt.

Nepieminēšu manu morāli, kas man liedz "dot iespēju" tiem, kuriem patīku es - ja es neesmu ieinteresēta viņā sākumā jau,.tad nekad arī nebūšu.

Ko man darīt? Iet cilvēkos, iepazīties? Es neprotu. Atliek vien tik iet cilvēkos un cerēt, ka kāds pats iepazīsies vai mani ar kādu iepazīstinās. Jo tieši dzīvā es ir tā, kas patīk viņiem, nevis dzīvē teju nepazīstamā, iemīlējusies, tizlā es.
Ko atliek darīt? Iepazīties un iepazīt? Man tas nestrādā. Jo man kā muļķei jābūt iemīlējušais, lai kaut kādu gribētu iepazīt dziļāk - arī ar romantisku pieskaņu. Kā lai to realizē? Šķietami nekā, jo iemīlējusies es ir atbaidoša, bet jebkāda cita es nevēlas iepazīties tuvāk.

Kā man dzīvot? Velns, es nekad neesmu sapratusi no malas tipiskās, sievišķīgās sievietes. Kā lai es saprotu sievišķīgo daļu sevī? Jo vairāk - kā lai spēju ar to sadzīvot? Nē, vēl vairāk. Visvairāk! Kā lai es izbaudu to? T.i., sevi, dzīvi, vīriešus un sevi ar kādu vīrieti dzīvē?

***

Gribu meiteņu vakarus. Ar piedzeršanos un iziešanu puišos.
 
 
annu
25 September 2014 @ 01:41 pm
 
Tik daudz kafijas, ka es varētu tajā noslīkt. Kafijas - sajūtas - galina lēnām.
Medus pie kafijas piešķir dzīvei tādu kā vārgbālu atblāzmu, stāstot, ka ir arī gaišums kafijas melnajos biezokņos, ka ir arī zelts un saldums kafijas tumšajā rūgtumā. Kafija ar medu vairs nav kafija, tas ir cits dzēriens ar citu rituālu un citām sajūtām. Kafija ar medu ir ļoti... Eldzīgi.

***

Ciešot neveiksmes kādā jomā vienu pēc otras, sāku atrofēties. Vai arī pretēji - atdzimt, gluži kā vecajās dienās, kad es jutu, kad sāpēja tik smeldzoši, ka jābauda. Laikam jau pretēji, jo atdzima arī mana rakstīt-spēja.

***

Un tad jau atkal - kā vispār tā var notikt? Kā vienā cilvēkā var būt tik daudz naivum-viegluma, smieklīguma, ironijas un perversiju, kamēr īstie dziļumi prasa harmoniju, mieru un mūžīgu, nereāli naivu dvēseliskumu un mīlestību? Kāpēc tik dažādām un dažuviet pretējām lietām ir jādzīvo vienā cilvēkā? Tas kaut kā negodīgi sanāk, jo perversā un jautrā es, kas patīk daudziem, ir diezgan pretēja dziļi dvēseliski romantiski naivajai man, kas meklē sev savu vienīgo. Pšsshhhshshhhshsh

***

Ironiski muļķīgi.
Tags:
 
 
annu
25 September 2014 @ 12:28 pm
bišķiņ pēdējie  
o, ja par mani
tā rakstītu runātu
ja es būtu tā
ko baro ar zvaigznēm
kailajās delnās
es būtu pie kājām
un laizītu pirkstus
un klausītos visās
pasakās Tavās
kaut arī
neticētu

***

Kafija plūst pāri krūzei
pār lūpām
melna un rūgta
Inde
Saviļņo jūtas un
lēnām un skaisti
darbina katru
smadzeņu šūnu un
vārdu caureja
Plūst
Tumšas un rūgtas
lūpas čukstus
gaida un cer un jūt un
gaida
neviļus grib pavīdam smaidam
Jūtas plūst lēnām
kā kafija
galina

***

ķerot mirkli pilsētas
sauli kad apģērbj
drūmi pelēki mākoņi
un ielas no mikluma
kļūst arvien melnas
drēbes pielīp pie ādas
un āda pielīp pie kauliem
un drebina satrūkstas sirds
pie katra pērkonkliedziena

viens nepareizs mehānisms
un solis par grādu
sliktākā leņķī
var just kā bruģakmens
muguru glāsta

kad ķerot mirkli
paskrien tas garām
ar līkumu tevi vien apejot

-dzimst tīrākais smaids
un sajūta ka
"uz mūžu" ir par īsu

***

pienāca dzīve
un rūsa no cilvēklūžņa
sāka birt
atklājās gadiem slīpēti pulēti
mirdzoši brīnumi
un dievišķas formas
atklājās arī
ka dzīve ir staigule
tā pienāk un aiziet un tad pienāk
no jauna
 
 
25 September 2014 @ 12:20 pm
Viss beidzas nesākoties  
un vienā brīdī
pasaule apstājas
elpa aizraujas un
viss iekšās saraujas
tajā brīdī kad nokrīt
plēves no acīm
un mūžīgais sāpošais
kad iesit pa prātu

-viss atkal ir beidzies
nesākoties
 
 
25 September 2014 @ 10:19 am
Par sapņiem un dzīvi  
Uznāca kārtējā iekšējā verbālā caureja. Par sapņiem šoreiz (kā jau samērā bieži).

*Secinu, ka laimīgās stundas ir forša lieta, ko izmantot bāros, sevišķi tad, kad ir kāds pasākums, ko paralēli laimīgo stundu dzeramajiem baudīt. Blakussecinājums ir tāds, ka tāpat dzert ārpus mājas ir ārprātīgi dārgi, un atkal jāattopas ar tukšu maciņu somā.

*Noteiktā dzīves reibuma stadijā, kad vakar ievēlos savā gultā, ātri vien aizmigu. Izskatās, ka reibinošās vielas būs palīdzējušas manam klepum - šodien tas ir krietni mazāks un vieglāks.

*Dziļā miegā, ko pārrāva mans iknakts pamošanās laiks ap plkst. 03:00 , kad es pamostos šajā laikā gandrīz katru nakti, mani lutināja smadzenes ar sapņiem abos galos. Vienā galā man daudz rakstīja un stāstīja par sevi viņš. Tikai tagad, pēc šīs nakts sapņa, es sāku vilkt paralēles starp Viņu un to sapņu tēlu, kas bijis izmiglotu seju jau sen manos romantiskajos sapņos. To tēlu, kas juta tā, kā mani tas spēja aizķert, paķert un beigu galā totāli ieķert.

*Es mīlu sapņus. Un man riebjas sapņi. Tāpēc, ka viņi izbojā visu realitāti ar savu lielisko ilūziju par to. Viņi dara to, ko es izbaudu. Un to, ko nedara dzīve. Eh.

*Dzīve ir skaista un neglīta vienlaicīgi. Interesanti, ka lielākā daļa komiķu joko arī par sevi, tieši vizuāli un tieši par savu neveiksmīgo dzīvi. Atliek vien domāt, ka lielākajai daļai komiķu dzīve ir traģikomēdija. No traģēdijas par dzīvi kā tādu viņos dzimst ironiska, sarkastiska attieksme pret dzīvi ar humora piedevu. Tāds vismaz ir mans novērojums.

*Kafija ar medu priecē un silda manu sirdi. Kamēr viss pārējais uzdzen nedaudz trīsas.
 
 
09 July 2014 @ 04:02 am
Iekšējie zirnekļi  
Vanna varētu būt lieliskajam vīrietim nepieciešamā īpašība - kā vieta, kurp doties gan priekos, gan bēdās. Respektīvi, vanna ir viena no patīkamākajām lietām uz pasaules tieši tāpat, kā viņa kalpo par patvērumu skumjos brīžos kā šis, kad gribas ieslēgties četrās sienās un kādu nedēļu nelīst ārā. Kad es nodarbojos ar sevis slīcināšanu bēdās.

Tas, kas sāp, pirms laika tā nemaz nesāpētu. Sāp tagad, visticamāk, tāpēc, ka tieši pēdējās dienās radās ilūziju apvīta sajūta, ka - varbūt tomēr ir labi. Varbūt tomēr ir iespējams. Varbūt tomēr var arī izbaudīt un tiešām no sirds.priecāties.

Bet. Laikam jau nav labi. Tā jau reiz iegaumēta mācība - ja izvēlies just, tad zini, ka būs just arī slikto. Varbūt tieši tāpēc nesāp tomēr tik ļoti kā tas būtu sāpējis kādreiz. Beigu galā, daudzas lietas manī ir apmirušas. Man nedaudz par to žēl un pietrūkst senās, dzīvākas un naivākas manis, bet. Dzīve.

Katram ir savi zirnekļi. Man šamo.daudz, turklāt katrs no tiem man izraisa negatīvu sajūtu čupu - sākot ar bailēm un bezmiegu, līdz pat dziļiem iekšējiem konfliktiem un depresijām. Nu, hiperīmō visnotaļ raksturīgi.

Vanna ne vien paslēpj, izolē un ļauj gremdēties skumjās, tā arī attīra, atslābina un dziedē. Rau - jau līdz rītam tik 2 stundas, ko dzīvot.. pat laiku tā.vilcina. (:

Tādā brīdī kā tagad es atduros pret punktu, kurā es neredzu nevienu nākamo gājienu. Nevienu ceļa turpinājumu. Un nevienu sakarīgu risinājumu. Esmu nonākusi pie dzīvošanas (nevis eksistences) pamatiem, ķeroties pie pēdējiem salmiem, kas atļautu man.vienkārši.. būt. Neko neplānojot, negaidot un ne ar ko nerēķinoties. Priekšā man stāv grūts, bet tagad vienīgais iespējamais gājiens - gājienu netaisīt. Mēģināt varēt būt.
 
 
09 July 2014 @ 03:31 am
kalnalejas  
Būtībā dzīve kā vienmēr - še tev, bērns, foršu vakaru ar jaukiem cilvēkiem pie jūras, kad pilna dirsa prieka, un tad uzreiz seko meganepatīkams u.c. dažādas ***ainas sajūtas izraisošs notikums.

Sveiks, bezmieg. Man Tevis.. pietrūka? Hm.
 
 
06 July 2014 @ 04:49 pm
Pārdomas  
Viņas teica, ka tā kārts ir praktiski viena no labākajām iespējamām. Bet es pavisam tā nejūtos. Samērā ironiski, jo man šķiet, ka tieši šajā dzīves posmā es biežāk eksistēju nekā dzīvoju.

Interesanti ir pamanīt, ka mani "piecibojuši" daudz nepazīstamo. Es zinu, kāpēc es pieciboju svešos - t.i., viņi raksta fanney staff - bet kāpēc tieku pieklabota es? Es taču nerakstu interesanti, es piekliboju šajā.

Gribu daudz saldējuma, kafijas, kontrastraika un brīvdienu. Jā, jāsarunā ar priekšnieku brīvdienu, kas man sen pienākas >^.^
 
 
Tagad ir:: Silti
Man skan:: Galvā skan The Midnight Oil
 
 
02 June 2014 @ 12:47 pm
No citas pasaules  
Sākumā izsāpot, bet tagad, pēc pusgada, sākot beidzot palēnām arī izbaudīt pēcattiecību vientulību, nonācu pie liela pārsteiguma pati sev - nevajag man. Negribas, neprasās un nevajag. Pārsteigums sev tas ir tāpēc, ka attiecību ietvaros vajadzēja daudz, bieži, ļoti un visādi. Līdz ar to bija radusies ilūzija, ka, esot vienai, "acīs cērtīsies, kā vajag". Aber te tev nu bija - ne man gribas, ne man vajag.. Gribas tieši vairāk izbaudīt kvalitatīvi pavadītu laiku, dzīvojot un izbaudot sarunas, laika pavadīšanu un neko-neko fizisku. Gribas iepazīties ar jauniem cilvēkiem. Gribas "atkal būt ierindā" un atcerēties kaisli, kas dzirkstīja acīs. Gribas, gribas tik daudz, tikai ne fiziskas neķītrības - pietiek ar neķītrām frāzēm un divdomībām, nu pilnīgi kā atkal esot innocentai. ^^,
Murr