01 October 2014 @ 02:38 pm
Atziņa  
Man patīk destruktīvi vīrieši, kuros ir cerība. Mans pašmērķis ir kļūt par to cerību tādam destruktīvam vīrietim, kurš man būtu ikdiena.
 
 
annu
30 September 2014 @ 12:14 pm
saldi  
sakožu zobus
aizkniebju lūpas
ar mēli braukājos
pa savu rīkli
mēģinu izlaizīt
saldenos vārdus
ko gribas tev pateikt
bet nedrīkstas
 
 
annu
30 September 2014 @ 12:58 am
Ļoti sievišķīgi atklāts ieraksts  
Sieviešu marasms jeb kā man dzīvot?

Kāpēc es vienmēr uztrāpu uz neīstajiem?
Teikšu atklāti, nemelojot - manī mēdz viņi iemīlēties. Es turpretim iemīlos ļoti reti un katrreiz tas ir smagi. Labi, figs ar to, jautrāk.ir tas, ka no visiem tiem.retajiem, kuros es iemīlos, 90% manī nē.
No atlikušās daļas man ir tikai viens, ar kuru ir nopietnas attiecības. Un tikpat nopietns to krahs - izrādās, ka šim vienīgajam ir pilnīgi svešas vērtības, kas man ir vienas no tuvākajām jebkāda veida attiecībās. Un to es, protams, uzzinu pēc šķiršanās.

Iemīlos es vienmēr tādos, kuru klātbūtnē es palieku tizla. Tik tizla, ka nav nekādu iespēju man viņus sevī ieinteresēt.

Nepieminēšu manu morāli, kas man liedz "dot iespēju" tiem, kuriem patīku es - ja es neesmu ieinteresēta viņā sākumā jau,.tad nekad arī nebūšu.

Ko man darīt? Iet cilvēkos, iepazīties? Es neprotu. Atliek vien tik iet cilvēkos un cerēt, ka kāds pats iepazīsies vai mani ar kādu iepazīstinās. Jo tieši dzīvā es ir tā, kas patīk viņiem, nevis dzīvē teju nepazīstamā, iemīlējusies, tizlā es.
Ko atliek darīt? Iepazīties un iepazīt? Man tas nestrādā. Jo man kā muļķei jābūt iemīlējušais, lai kaut kādu gribētu iepazīt dziļāk - arī ar romantisku pieskaņu. Kā lai to realizē? Šķietami nekā, jo iemīlējusies es ir atbaidoša, bet jebkāda cita es nevēlas iepazīties tuvāk.

Kā man dzīvot? Velns, es nekad neesmu sapratusi no malas tipiskās, sievišķīgās sievietes. Kā lai es saprotu sievišķīgo daļu sevī? Jo vairāk - kā lai spēju ar to sadzīvot? Nē, vēl vairāk. Visvairāk! Kā lai es izbaudu to? T.i., sevi, dzīvi, vīriešus un sevi ar kādu vīrieti dzīvē?

***

Gribu meiteņu vakarus. Ar piedzeršanos un iziešanu puišos.
 
 
annu
25 September 2014 @ 01:41 pm
 
Tik daudz kafijas, ka es varētu tajā noslīkt. Kafijas - sajūtas - galina lēnām.
Medus pie kafijas piešķir dzīvei tādu kā vārgbālu atblāzmu, stāstot, ka ir arī gaišums kafijas melnajos biezokņos, ka ir arī zelts un saldums kafijas tumšajā rūgtumā. Kafija ar medu vairs nav kafija, tas ir cits dzēriens ar citu rituālu un citām sajūtām. Kafija ar medu ir ļoti... Eldzīgi.

***

Ciešot neveiksmes kādā jomā vienu pēc otras, sāku atrofēties. Vai arī pretēji - atdzimt, gluži kā vecajās dienās, kad es jutu, kad sāpēja tik smeldzoši, ka jābauda. Laikam jau pretēji, jo atdzima arī mana rakstīt-spēja.

***

Un tad jau atkal - kā vispār tā var notikt? Kā vienā cilvēkā var būt tik daudz naivum-viegluma, smieklīguma, ironijas un perversiju, kamēr īstie dziļumi prasa harmoniju, mieru un mūžīgu, nereāli naivu dvēseliskumu un mīlestību? Kāpēc tik dažādām un dažuviet pretējām lietām ir jādzīvo vienā cilvēkā? Tas kaut kā negodīgi sanāk, jo perversā un jautrā es, kas patīk daudziem, ir diezgan pretēja dziļi dvēseliski romantiski naivajai man, kas meklē sev savu vienīgo. Pšsshhhshshhhshsh

***

Ironiski muļķīgi.
Tags:
 
 
annu
25 September 2014 @ 12:28 pm
bišķiņ pēdējie  
o, ja par mani
tā rakstītu runātu
ja es būtu tā
ko baro ar zvaigznēm
kailajās delnās
es būtu pie kājām
un laizītu pirkstus
un klausītos visās
pasakās Tavās
kaut arī
neticētu

***

Kafija plūst pāri krūzei
pār lūpām
melna un rūgta
Inde
Saviļņo jūtas un
lēnām un skaisti
darbina katru
smadzeņu šūnu un
vārdu caureja
Plūst
Tumšas un rūgtas
lūpas čukstus
gaida un cer un jūt un
gaida
neviļus grib pavīdam smaidam
Jūtas plūst lēnām
kā kafija
galina

***

ķerot mirkli pilsētas
sauli kad apģērbj
drūmi pelēki mākoņi
un ielas no mikluma
kļūst arvien melnas
drēbes pielīp pie ādas
un āda pielīp pie kauliem
un drebina satrūkstas sirds
pie katra pērkonkliedziena

viens nepareizs mehānisms
un solis par grādu
sliktākā leņķī
var just kā bruģakmens
muguru glāsta

kad ķerot mirkli
paskrien tas garām
ar līkumu tevi vien apejot

-dzimst tīrākais smaids
un sajūta ka
"uz mūžu" ir par īsu

***

pienāca dzīve
un rūsa no cilvēklūžņa
sāka birt
atklājās gadiem slīpēti pulēti
mirdzoši brīnumi
un dievišķas formas
atklājās arī
ka dzīve ir staigule
tā pienāk un aiziet un tad pienāk
no jauna
 
 
25 September 2014 @ 12:20 pm
Viss beidzas nesākoties  
un vienā brīdī
pasaule apstājas
elpa aizraujas un
viss iekšās saraujas
tajā brīdī kad nokrīt
plēves no acīm
un mūžīgais sāpošais
kad iesit pa prātu

-viss atkal ir beidzies
nesākoties
 
 
25 September 2014 @ 10:19 am
Par sapņiem un dzīvi  
Uznāca kārtējā iekšējā verbālā caureja. Par sapņiem šoreiz (kā jau samērā bieži).

*Secinu, ka laimīgās stundas ir forša lieta, ko izmantot bāros, sevišķi tad, kad ir kāds pasākums, ko paralēli laimīgo stundu dzeramajiem baudīt. Blakussecinājums ir tāds, ka tāpat dzert ārpus mājas ir ārprātīgi dārgi, un atkal jāattopas ar tukšu maciņu somā.

*Noteiktā dzīves reibuma stadijā, kad vakar ievēlos savā gultā, ātri vien aizmigu. Izskatās, ka reibinošās vielas būs palīdzējušas manam klepum - šodien tas ir krietni mazāks un vieglāks.

*Dziļā miegā, ko pārrāva mans iknakts pamošanās laiks ap plkst. 03:00 , kad es pamostos šajā laikā gandrīz katru nakti, mani lutināja smadzenes ar sapņiem abos galos. Vienā galā man daudz rakstīja un stāstīja par sevi viņš. Tikai tagad, pēc šīs nakts sapņa, es sāku vilkt paralēles starp Viņu un to sapņu tēlu, kas bijis izmiglotu seju jau sen manos romantiskajos sapņos. To tēlu, kas juta tā, kā mani tas spēja aizķert, paķert un beigu galā totāli ieķert.

*Es mīlu sapņus. Un man riebjas sapņi. Tāpēc, ka viņi izbojā visu realitāti ar savu lielisko ilūziju par to. Viņi dara to, ko es izbaudu. Un to, ko nedara dzīve. Eh.

*Dzīve ir skaista un neglīta vienlaicīgi. Interesanti, ka lielākā daļa komiķu joko arī par sevi, tieši vizuāli un tieši par savu neveiksmīgo dzīvi. Atliek vien domāt, ka lielākajai daļai komiķu dzīve ir traģikomēdija. No traģēdijas par dzīvi kā tādu viņos dzimst ironiska, sarkastiska attieksme pret dzīvi ar humora piedevu. Tāds vismaz ir mans novērojums.

*Kafija ar medu priecē un silda manu sirdi. Kamēr viss pārējais uzdzen nedaudz trīsas.
 
 
09 July 2014 @ 04:02 am
Iekšējie zirnekļi  
Vanna varētu būt lieliskajam vīrietim nepieciešamā īpašība - kā vieta, kurp doties gan priekos, gan bēdās. Respektīvi, vanna ir viena no patīkamākajām lietām uz pasaules tieši tāpat, kā viņa kalpo par patvērumu skumjos brīžos kā šis, kad gribas ieslēgties četrās sienās un kādu nedēļu nelīst ārā. Kad es nodarbojos ar sevis slīcināšanu bēdās.

Tas, kas sāp, pirms laika tā nemaz nesāpētu. Sāp tagad, visticamāk, tāpēc, ka tieši pēdējās dienās radās ilūziju apvīta sajūta, ka - varbūt tomēr ir labi. Varbūt tomēr ir iespējams. Varbūt tomēr var arī izbaudīt un tiešām no sirds.priecāties.

Bet. Laikam jau nav labi. Tā jau reiz iegaumēta mācība - ja izvēlies just, tad zini, ka būs just arī slikto. Varbūt tieši tāpēc nesāp tomēr tik ļoti kā tas būtu sāpējis kādreiz. Beigu galā, daudzas lietas manī ir apmirušas. Man nedaudz par to žēl un pietrūkst senās, dzīvākas un naivākas manis, bet. Dzīve.

Katram ir savi zirnekļi. Man šamo.daudz, turklāt katrs no tiem man izraisa negatīvu sajūtu čupu - sākot ar bailēm un bezmiegu, līdz pat dziļiem iekšējiem konfliktiem un depresijām. Nu, hiperīmō visnotaļ raksturīgi.

Vanna ne vien paslēpj, izolē un ļauj gremdēties skumjās, tā arī attīra, atslābina un dziedē. Rau - jau līdz rītam tik 2 stundas, ko dzīvot.. pat laiku tā.vilcina. (:

Tādā brīdī kā tagad es atduros pret punktu, kurā es neredzu nevienu nākamo gājienu. Nevienu ceļa turpinājumu. Un nevienu sakarīgu risinājumu. Esmu nonākusi pie dzīvošanas (nevis eksistences) pamatiem, ķeroties pie pēdējiem salmiem, kas atļautu man.vienkārši.. būt. Neko neplānojot, negaidot un ne ar ko nerēķinoties. Priekšā man stāv grūts, bet tagad vienīgais iespējamais gājiens - gājienu netaisīt. Mēģināt varēt būt.
 
 
09 July 2014 @ 03:31 am
kalnalejas  
Būtībā dzīve kā vienmēr - še tev, bērns, foršu vakaru ar jaukiem cilvēkiem pie jūras, kad pilna dirsa prieka, un tad uzreiz seko meganepatīkams u.c. dažādas ***ainas sajūtas izraisošs notikums.

Sveiks, bezmieg. Man Tevis.. pietrūka? Hm.
 
 
06 July 2014 @ 04:49 pm
Pārdomas  
Viņas teica, ka tā kārts ir praktiski viena no labākajām iespējamām. Bet es pavisam tā nejūtos. Samērā ironiski, jo man šķiet, ka tieši šajā dzīves posmā es biežāk eksistēju nekā dzīvoju.

Interesanti ir pamanīt, ka mani "piecibojuši" daudz nepazīstamo. Es zinu, kāpēc es pieciboju svešos - t.i., viņi raksta fanney staff - bet kāpēc tieku pieklabota es? Es taču nerakstu interesanti, es piekliboju šajā.

Gribu daudz saldējuma, kafijas, kontrastraika un brīvdienu. Jā, jāsarunā ar priekšnieku brīvdienu, kas man sen pienākas >^.^
 
 
Tagad ir:: Silti
Man skan:: Galvā skan The Midnight Oil
 
 
02 June 2014 @ 12:47 pm
No citas pasaules  
Sākumā izsāpot, bet tagad, pēc pusgada, sākot beidzot palēnām arī izbaudīt pēcattiecību vientulību, nonācu pie liela pārsteiguma pati sev - nevajag man. Negribas, neprasās un nevajag. Pārsteigums sev tas ir tāpēc, ka attiecību ietvaros vajadzēja daudz, bieži, ļoti un visādi. Līdz ar to bija radusies ilūzija, ka, esot vienai, "acīs cērtīsies, kā vajag". Aber te tev nu bija - ne man gribas, ne man vajag.. Gribas tieši vairāk izbaudīt kvalitatīvi pavadītu laiku, dzīvojot un izbaudot sarunas, laika pavadīšanu un neko-neko fizisku. Gribas iepazīties ar jauniem cilvēkiem. Gribas "atkal būt ierindā" un atcerēties kaisli, kas dzirkstīja acīs. Gribas, gribas tik daudz, tikai ne fiziskas neķītrības - pietiek ar neķītrām frāzēm un divdomībām, nu pilnīgi kā atkal esot innocentai. ^^,
Murr
 
 
02 June 2014 @ 10:55 am
Iedvesma  
Sapņot un sekot saviem sapņiem. Lai cik tāli un neaizsniedzami tie šķistu

Tāli un saistoši smilkstyoši
lūdz mani
manī
sajust ieslēgt
un ne
kad
nepalaist

***

Saldeni kā zemenes
sastīgo Tie manu
esību un savij
zirnekļu un citu
kukaiņu tīklus viscaur
ap smadzenēm tā kā
ar nodomu liktus
Tad vienīgi prātā
izdvestās stenas
ietrīso uz pasaules
vienīgās īstās
mūzikas notis
tās zirnēkļu stīgas
kas putekļos senas
tie sapņi tik salkani
pa druskai nosirmo iz galvas
augošos matus
tie sapņi tik salkani
galina pa druskai
un
liek dzīvot vēl vienu
bezgalību
 
 
Tagad ir:: Klusi un patīkami
 
 
12 May 2014 @ 06:29 pm
Sajūta  
Tā sajūta, kad ieraugi bezgalīgi smuku puiku un sāc aptvert, ka esi ja ne 10 gadus vecāka par viņu, tad kādus 7 noteikti... Grr :D
 
 
12 May 2014 @ 04:29 pm
Fannej  
Dežavū par to pašu dežavū par notikumu. Respektīvi, nevis jūtu to, kas ir bijis, bet jūtu to, ka jau jutu to, kas jau bija. Amizanti.

***

Nedaudz skumji, ka atkrita tas cilvēks, ar ko bija doma doties ceļojumā. Tagad sanāk tā, ka neviens negrib uz divām nedēļām atteikties no savas ikdienas - viena vēl derētu, bet divas - par daudz, nevarot atļauties (citiem finansiālā, citiem - lielākajai daļai - laika un darbu ziņā). Tādā veidā neviļus sanāk visu laiku atdurties pret vienu un to pašu klupšanas akmeni: cilvēkiem nav laika. Nav laika, lai paņemtu 2 nedēļu atpūtu un izbaudītu sevi tajā, baudot citu kultūru. Arī mani nedaudz biedē 2 nedēļu prombūtne, bet... esmu nosacīti tam gatava. Aber tagad, tā pēkšņi un negaidīti, atrast vēl vienu, kas arī ir gatavs, var un vēlas - это же невозможно!
 
 
29 April 2014 @ 09:33 am
Alus dienasgrāmata: Izlejamie ali  
Žurnālista konkurss kādā serverī ir lielisks stimuls man pašai beidzot izdarīt to, ko jau sen kāroju - izveidot tādu kā alus dienasgrāmatu. Un te es runāšu par visādiem aliem un alus grupām, apskatot tās no vairākām pozīcijām, tādā veidā cenšoties maksimāli izvairīties no subjektivitātes.

Pirmo ierakstu veltīšu izlejamajam alum - tam, ko esmu izbaudījusi dažādos bāros, kafejnīcās un arī Miestiņos. Es pati esmu vairāk "dzīvā" alus piekritēja, tāpēc man garšo nepasterizētie un nefiltrētie ali - tomēr ir grūti nodefinēt to atšķirīgo garšu niansi, ar kuru, piemēram, atšķiras filtrēts alus no nefiltrēta.

Izlejamais alus ir ekstra, ko baudīt bāros un kafejnīcās. T.i., ja vien kādā vietā ir izvēle starp izlejamo alu un alu pudelē, saprotams, ka izlejamais būs mana izvēle (ja vien tas nav kāds Aldara Zelta/Luksus..). Ekstra tāpēc, ka izlejamais alus tiek uzglabāts īpašos noteikumos un ir teju allaž svaigs - un pēc tāda arī garšo - pilnas garšu buķetes svaiga alus. Tomēr jāatzīst, ka ir vismaz divi izlejamie ali (un tā ir Bauska un Tērvete), kurus es labprātāk izvēlos malkot no pudeles. Varbūt tas tāpēc, ka Tērvetes un Bauskas lāgeru garša pudelēs ir tik pierasta, ka malkot tos `dzīvus` šķiet tāda kā izvirtība - turklāt lejamie ali man allaž asociējas tieši ar nefiltrētajiem un nepasterizētajiem, līdz ar to baudīt izlejamo alu, kas tikai nedaudz atšķiras no tā paša pudeļalus, šķiet nedaudz nepieņemami. Garšas ziņā, protams. Respektīvi, no izlejamiem es tomēr sagaidu kaut ko citu.



Manā izlejamo alu topā noteikti pirmo vietu ieņem tumšais brenguļpuika. Brenguļu tumšais - kad pilnīgi svaigs - spēj atkal no jauna katru reizi mani pārsteigt ar savu fantastisko maiguma, piesātinātības un nešķebinošā salduma buķeti. Tiesa, Brenguļpuika ir sasodīti baudāms tikai tad, kad pilnīgi svaigs - un tas varbūt ir tā galvenais mīnuss. Esmu uzrāvusies divās vietās uz "ne pirmās dienas" Brenguli, un, lai arī pēc mucu uzglabāšanas apstākļiem teorētiski alum būtu jāgaršo tāpat ļoti svaigi, es jūtu kaut mazāko ierūgumu un ieskābumu tajā. Un tikko kā es to jūtu - alus vairs man nav dzerams. Literally, vienreiz uzduroties uz nesvaigu Brenguli Alā, un dažas dienas vēlāk dabonot nesvaigu Brenguli Valmiermuižā, es neizturēju un nomainīju pret citu alu. Tobrīd bārmenis (drīzāk, lai pielīstu, man šķiet) vēl atzinīgi novērtēja manas "izsmalcinātās garšas kārpiņas", kas jūtot to mazo ieskābumu, ko parastais mirstīgais nepamanītu. Pff, vīrieši. Tā nu šis brenguļpuika ir ļoti viltīgs - ne vien ar savu iespēju būt pilnīgi nebaudāms, tikko kā nedaudz ieskābis, bet arī ar savu mistisko reibumu, ko tas izraisa. Galu galā, ne jau velti tauta mēļo, ka Brenguļu alus ir viltīgs alus. Tam reibums pienāk negaidīti, tā reibums ir savādāks un vēl ir daudz dzirdēts, lai gan pašai nepiedzīvots, brenguļalus paģiru laiks, kas esot neizturams.

Izplūst garos stāstu plūdos par no krāniem plūstošo alu negribētos - darba laiks man īsti neatļauj. Tāpēc par visu, kas nav pirmajā vietā, es centīšos ļoti īsi.

Protams, es diži neatšķiršos no Lielā Vairuma, sakot, ka topa augšgalā atrodas arī Valmiermuiža. Valmiermuižas perfektās lāgera nianses kopā ar bagātīgo, piesātināto un izsmalcināto garšu patiešām ir tās cenas vērtas. Valmiermuiža - kā gaišā un tumšā, tā arī visi porteri - ir izbaudīta visādi, un jāsaka, ka Valmiermuižas alum raksturīga ir samērā precīza izpratne par katru no aliem - gaišā Valmiermuiža ir lielisks lāgeris, tumšā garšo tā, kā tumšajai būtu jāgaršo, porteri... Tie vispār pasakaini. Ja vien, protams, garšo īpatnējais alus veids.

Izlejamais Brālis arī ir ļoti baudāms alus, jo īpaši mani pārsteidza tumšais Brālis, kas, lai arī reti kur dabonams, tiešām pārsteidz nesagatavotu ar savu garšu. To man būs grūti raksturot - nav arī bijis īsti daudz iespēju to izbaudīt. Toties, kad bija, atceros, ka patīkami pārsteidza - gaišais, piemēram, nepārsteidz, bet ir vienkārši baudāms.

Iļģuciema brūvētavas piekritēji droši vien fanātiski gaida, kad es rakstīšu par Iļģuciema medalu. Bet nekā, dārgie. Riebjas man tas medalus. Pārāk salds - šis ir tas saldums, kas man traucē izbaudīt alu, izjust tā garšu, jo saldums ir tik šķebinošs. Iļģuciema alu es gribētu uzslavēt par izdevušos gan Iļģuciema gaišā, gan iļģuciema tumšā, gan arī iļģuciema gaišā speciālā brūvējumu. Alus ir svaigs, ļoti atvēldzējošs, ja runājam par gaišajiem, un lieliski "iet iekšā", bet Iļģuciema tumšo raksturo melnalum raksturīgā deguma piegarša, kas ir ļoti mazā līmenī - tieši tas ieturētais cepamgaršas līmenis lieliski veido līdzsvaru ar paša alus garšu, paliekot aizvien vēl tumšā lāgera kategorijā un ieaijājot vieglu melnalus eksistences atblāzmu.

Tā kā man ir daudz darāmo, un es cītīgi rakstu šo rakstu, nevarot tādējādi normāli strādāt, es apstāšos pie KSO biedru iecienītā Lido alus. Lido alus brūvējums ir īpatnējs - tam ir sava, neatkārtojamā un viegli atpazīstamā garša, kas ir ļoti izdevusies - to nevar noliegt. Lido medalus praktiski ir vienīgais medalus, kuru varu dzert - tā medus piedeva ir tik viegla un patīkama, ka Lido medalu nevarētu nosaukt par saldu medu. Toties ārprātīgi baudāmu gan.

Pārējie izlejamie ali manā sarakstā jau ir ārzemnieki - sākot ar eiliem un stoutiem, un beidzot ar visdažādākajām baltalus, lāgeru un citu paveidu alus izvirtībām. ALEhouse un Bombardier bar ir labas vietas, kur iepazīties ar interesantiem, latviešu alus garšai netipiskajiem ārzemniekiem.

Tiem, kam patīk visas Iļģuciema izvirtības, varētu ieteikt apmeklēt Lābieti - tas ir veikals/brūvētava, kur uz vietas brūvē alu, alu tur ir daudz un visādu, un tiem ir ļoti dažādas garšas. Interesanti ir pamēģināt, bet jāsaka, ka man tur labi , ja kāds 1 vai 2 veidi liekas tikai baudāmi. Bet par garšu nestrīdās!

Ā, un aizmirsu piebilst - ja nu gadījumā kafejnīcā nav nekā labāka par izlejamo Lāčplēsi un Aldari, tad es izvēlētos Lāčplēsi. Tad vismaz zinu, ka palikšu dzīva. (Ja kāds vēl atceras tās reklāmas..) (:
 
 
26 April 2014 @ 04:42 pm
Darkness  
Mans subjektīvais, taču samērā ļoti precīzais novērojums (vismaz subjektivitātes ietvaros): skaistākās sievietes, kas ir redzētas, ir tumšmates.
A ko darīt, ja man nepiestāv tumši mati? |:
 
 
09 April 2014 @ 09:51 am
Murgi  
*
Vakarnakt aiz bēdām pret dzīvi sarakstīju dzejoli par vientulību.

*
Naktī sapņoju daudzus sliktus sapņus - kā zagu JD pudeles, kā piedalījos kaut kādā meiteņu casting`ā uz fotomodelēšanos vai ko tādu, un, kad bija rezultāti, tad mans rezultāts bija tāds: "Mēs tevi gribētu bildēt, jā, bet būsim godīgi - tu ne tālu neesi skaista. Vienkārši tavā izskatā/skatienā ir kaut kas tāds dīvaini interesants, tāpēc mēs tevi arī bildēsim."

*
No rīta izlasīju dzejoli - tas nekam neder.

*
Par godu manam neglītumam ietērpos superdaiļā blūzītē ar žabo veida figņu kakla rajonā, svārkos, sēžu darbā un malkoju Earl Grey. Ja ne purns, tad vismaz sapņi skaisti.

*
Trešā daļa mēneša ir pagājusi. Keep going.
 
 
Tagad ir:: Silti un labi
Man skan:: Fonā pilsētas skaņas
 
 
03 March 2014 @ 04:45 pm
herņa  
Visus šos ilgajos gadus
Viens tikai sapņos man nācis
Jūtas patiesas mācīt
Ar piparu, karoti medus

Visu laiku tik viens
Esi man sapņos Tu bijis
Iesēdies sirdī man dziļi
Un liec man just vēl arvien

Bradā pa sapņiem kā zāli
Spēju pēc Tevis vien alkt
Kautri kā jaunavai plaukt
Un cerēt - reiz nebūsim tāli

Naivumā cerēt un gaidīt
Ne tikai sapņos to gūt -
Man mīlēt, man Tevis mīlētai būt
Gribēt. Klusēt. Un smaidīt
 
 
20 February 2014 @ 11:16 am
When you first meet someone, do you imagine how they would be in bed?  
Vai arī tu, cilvēk, domā kategorijā - kāds viņš/viņa būtu gultā?
T.i., ir dzirdēts viedoklis, ka lielākā daļa cilvēku par visiem viņiem kaut cik patīkamiem cilvēkiem iedomājas arī gultas/seksa kategorijā. Tā ir?
 
 
28 January 2014 @ 09:29 pm
Laiks iet  
Nule divi mēneši ir cauri kopš lielās aizas.
Sāku ļoti izteikti saprast, ko nozīmē, kad kāda tuva būtne pazūd no tavas dzīves - tā nav nekāda rēta, kas sadzīst ar laiku. Tas ir izrauts gabals no iekšām, kura vietu nekas nekad nevarēs aizpildīt. Tā ir daļa sevis, kas vienkārši pazūd, pazudinot arī daļu dzīvotgribas. Daļu dzīves dzirksts, ja tā var teikt.
Varbūt tāpēc mūsdienās pieaugušie cilvēki, tā saucamie "dzīves samaitātie" radījumi, kā man viņus labpatīk dēvēt, arī ir tādi, kādi viņi ir - tik daudz piedzīvojuši šīs te aiziešanas no savas dzīves, tik daudz sevis viņi pazaudējuši savā dzīves laikā. Notrulinājušies, ierutinējušies viņi dzīvo ar to, kas ir palicis.
Nenoliedzami - klāt nāk arī kaut kas cits un jauns. Bet tā vienreizības un unikalitātes sajūta gan nav atgriežama. Tāda, ar kuru cilvēks pirmoreiz sastopas, kuru apbrīno, izdzīvo, un no kuras pēc tam jāatvadās. Līdzīgi kā ar pirmo īsto mīlestību, pēc kuras visas pārējās... vairs nekad nav tādas. Un nav svarīgi, nākošās ir labākas vai sliktākas (laikam jau labākas, jo radījumi it kā tiecas progresēt dzīves laikā, vismaz līdz zināmam vecumam/stadijai).
Vismaz ir patīkami apzināties, ka atkal spēju baudīt skumjas un sāpes. Ilgu laiku nespēju. Praktiski visu laiku, kad biju kopā ar I. Tad jebkas, kas darīja pāri, šķita neciešams. Tagad tas ir neciešams, bet to var saprast. Sevi var saprast. Savas paranojas un melnās iekšas var saprast. Un atpazīt. Kā "savējos".
Vizualizējot to tukšumu, kas iestājas līdz ar izrauto gabalu, es to iedomājos kā brīvu vietu, kuru uzreiz ieņem visas iespējamās negācijas, skumjas, naids pret pasauli un galvenokārt sevi. Tad atkal, kad ir kaut kāda būtne, kas nāk savīties, tā rada tādu kā vietu, kuru pārņem un apņem viss pozitīvais - joki, smejas, prieks, laime, bauda, iekāre, dzirkstis, labsajūta, miers... Un, kad tas viss tiek atņemts, - tad atkal viss negatīvais kā ēnas, kā Dementori piesūcas pie tukšuma, bezkrāsaina būdama paša par sevi, padarot to tik melnu un dvēseli izsūcošu, cik vien iespējams.
 
 
Tagad ir:: Mierīgi un tukši
Man skan:: Yae ņaudas un gaudas