annu
08 February 2016 @ 05:44 pm
Rutīna  
Visu laiku cīnos ar to, ka ar dzīvi īsti kaut kas nav kārtībā. No otras puses, lai kaut ko mainītu un uzlabotu, negribas īsti arī izlīst no komforta/stabilitātes zonas. Rezumē? Nekāds. Sanāk dzīvot kā uz naža asmens - te jābesījas par to, cik viss slikti un nedzīvi, te atkal jāapbrīno un jāmīl viss, kas ir dots un kas ir man apkārt.
Klāt tam visam vēl nāk jaunpienākusī migrēna, kas šo dzīvi padara neciešamāku, kā arī mana ķermeņa izmaiņas, kas arī gluži nekādu patīkamu iespaidu nerada. Respektīvi jāmācās dzīvot no jauna/citādi, pie tam vēl mīlēt sevi tajā visā. Un mīlēt pasauli. Kaut kā.
Ko es varu darīt tā, lai izmainītu visu uz labo, tajā pašā laikā diži netraumējot komforta/stabilitātes zonu?
Hm.
 
 
annu
21 January 2016 @ 11:43 pm
 
Brenguļpuika ir lielisks gultā ievilcējs.
 
 
annu
08 January 2016 @ 11:58 am
Klusās pārdomas  
Tikai mani novērojumi - no sākuma Krievija izprovocē Eiropu ar visām Ukrainas izdarībām, kā rezultātā visādas sankcijas, Krievijas un Eiropas jau tā saspīlētās attiecības pasliktinās vēl vairāk. Nepaiet i ne pilns gads, kā sākas masīvais "eiropiešu genocīds" jebšu lielā demokrātija pret "bēgļiem". Mans paredzēt, ka, ja Eiropa nerīkosies tik tiešām drastiski šo zvēru (un te es pielietoju terminu zvēri, jo izskatās, ka no racionāla un loģiska saprāta, no kura tad attiecīgi arī izriet mierīga, racionāla un demokrātiska morāle, viņiem īsti nav nekā, vairāk tikai primitīvie dzīvnieku instinkti, kas ir vairošanās un "izdzīvošana" agresijas ietvaros) attiecībā, tad nekā laba nebūs. Jau tagad nav, bet nu.
[..] Lai vai kā tur ir, bet, ja mazajā, mīļajā Latvijiņā sāksies šitie sūdi, mans domāt, ka būs labāk doties uz мать родину Россию, jo nu - labāk lielais agresors, nekā daudzsievības, seksa vergu, teroristu un vispārējas kulturālās agresijas un pavisam tālas un svešas morāles dzīve.
 
 
annu
05 January 2016 @ 04:25 pm
Decembra brīvdiena  
Bija oficiālās darbadienas rīts. Man bija brīvs. [..]

Pamosties saules pielietā istabā un saprast, ka var gulēt vēl. Var snauduļot, izbaudot apzināto sapņu neierobežoto pasauli. Var laiski izstaipīties un pavārtīties pa gultu kopā ar saviem kaķiem. Var.. var vienkārši būt, un to vienkāršo esību izbaudīt līdz matu galiņiem. Līdz kauliem patiesībā, to tiešām tik ļoti var izjust.

Pamosties otrreiz un izbaudīt visapkārt esošo klusumu un skatu pa logu. Siltums un miers mājās - siltums un miers sirdī. Harmoniskas siltās krāsas un iekšēja labsajūta. Tādi iedvesmas mirkļi ir vislabākie, lai kaut ko uzsāktu. Un kāpēc lai tā nebūtu rīta vingrošana?

Sen mans ķermenis nebija kustināts. Šķiet, tas iekšēji čīkst un grab. Pavingrot pavisam nedaudz, tā, lai nepārietu to robežu, kur nogurums no kustībām kļūst nepatīkams. Pavingrot un.. doties dzīvē.

***

Ja tādu rītu būtu vairāk, pasaule manī būtu daudz laimīgāka.
 
 
annu
16 December 2015 @ 01:17 am
Sapņi kā atbildes  
Diezgan interesanti, krāšņi un bagāti man pēdējo divu nakšu viesi - sapņi. Pirmajā naktī veseli trīs, vakarnakt divi sapņi ar spēcīgu domu, sižetu, notikumiem. Lieki minēt, ka pēc šādiem sapņiem pamosties bija ārkārtīgi smagi - acis, šķiet, svēra centnerus, kamēr smadzene viegli plivināja pa pussapņu pasauli.

Tas, kas šķiet viszīmīgākais, bija pēdējais sapnis vakarnakt - bija liels pasākums meža vidū ar interesantiem cilvēkiem un aktivitātēm. Un, lai gan es nekad neesmu varējusi sūdzēties par uzmanības trūkumu no apkārtējiem - un arī sapnī ne - , te man bija atkal TAS mirklis - esmu atkal viena, kamēr pārējie bezrūpīgi dzīvo, komunicē, izbauda. Un, lai arī mani pieci sapņi nebija apzināti, pēdējā sapņa aprakstītais mirklis ieaijāja zināmu nolemtības sajūtu - sak, es pat sapnī esmu vientuļais ērms starp pārējiem - tiem dzīvības, prieka un ikdienas pilnajiem.

Un tieši sapnī es iedomājos, ka šī sajūta noteikti jāieraksta klabā pēc pamošanās.
 
 
annu
14 December 2015 @ 11:30 am
Mācīties  
Ir vairākas lietas, kas jāiemācās:

1) pirmām un galvenām kārtām, i should learn never ever dare to care for someone that do not care for me in return

2) sarakstes. Man ir jāiemācās sarakstīties ar cilvēkiem. Jo tā vien izskatās, ka mūsdienās tas ir viens no teju vienīgajiem veidiem, kā iepazīties ar jauniem cilvēkiem, ja sirds/prāts alkst pēc jaunām, interesantām sarunām ar jauniem cilvēkiem.
 
 
annu
11 December 2015 @ 11:58 am
Interesantums  
Ir tāda viena interesanta lieta par skumjām un bēdām, kas uznāk - tu sēdi tāds apbēdināts, un kaklā ir tāds reāls rūgtums. Rūgts un kaklu skrāpējošs. Interesanti {:
 
 
annu
11 December 2015 @ 11:01 am
Atkal?  
Atkal vai no jauna?
Katrā ziņā viss kā vienmēr - viss vienmēr ir bijis, ir un arī būs slikti. Skumji. Auksti un vientuļi.
 
 
annu
08 December 2015 @ 12:21 pm
Aukstums un ironija  
Vairākas pārdomas.

Pirmkārt, esmu priecīga tikt vaļā visādos veidos (atsekoties, izdzēst no draugiem u.tml.) no cilvēkiem, kas man nekā laba nesniedz, gluži pretēji, kas nereti izraisa manī nelabas emocijas.

Otrkārt, es esmu pārsteigta, ka pēdējā laikā ir parādījušies vairāki man pazīstami cilvēki, kas mani uztver par samērā tuvu cilvēku, vismaz tā es noprotu pēc viņu attieksmes - ar mani runā. Runā un stāsta, un arī labprāt satiek. Tas ir dīvaini, jo es jau sen atmetu cerības iepazīties ar cilvēkiem (varbūt pat no jauna ar vecajiem) un ielikt tajos emocijas, bet savā ziņā patīkami. Kaut kādā veidā tas atkal liek justies interesantai/svarīgai kaut kādā mērā; un šī sajūta, ka esmu kādam svarīga kā cilvēks, sen jau nav manī mājojusi. Patīkami, bet dīvaini, jo tiešām nezinu, vai esmu īsti pelnījusi tādu uzmanību.

Treškārt, es droši vien neesmu savā blogā par to rakstījusi, bet vispār man ir smaga alerģija pret cigaretēm, savukārt es tīri normāli "panesu" zaļākus dūmus. Jau izsenis mani bija apbūris šis šķietami neveselīgās, tomēr ļoti pozitīvās nodarbes piekritēju loks, un es jau samērā sen ik pa laikam esmu izmēģinājusi arī nokļūt to smieklu un pozitīvisma pasaulē, taču tiktāl - nesekmīgi. Izņemot pēdējās divas reizes. Pirmspēdējā reizē man sanāca baigi smieties, bet te nav zināms, vai vainojama bija pati tā figņa, vai arī tas, ka visi pārējie apkārt esošie cilvēki (kādi 6 gab.) arī smējās, vai abi kopā. Pēdējā reizē gan man it kā viss bija kārtībā, izņemot dažu mirkli, kad pati nesapratu, kāpēc it kā nekā nav, bet tomēr šausmīgi jāsmejas vienubrīd. Tad nu man nesen ienāca prātā doma, kā būtu, ja tas viss process kļūtu man ne gluži par rutīnu, bet, teiksim, izklaidi reizi gada ceturksnī vai mēnesī - man gribētos pavērot, vai un kā es mainītos.

Ceturtkārt - es laikam palieku veca. Man negribas to atzīt, bet daudzas manas emocijas ir notrulinājušās. Es nezinu, tas tāpēc, ka man svarīgākās emocijas ir noplukušas, jo reiz tās tikušas iznīdētas un es turpinu tās reiz iznīdētās emocijas uzturēt ikdienā, vai arī tāpēc, ka man vienkārši vairs tādu emociju nav. Es tiešām nezinu, un man ir bail, ka šo emociju manī vairs nav. Bet, ja ir, tikai ne šajos apstākļos, tad arī tas nav visai forši, jo man pagaidām nav īpašas vēlmes kaut ko dzīvē baigi mainīt. Hm.
 
 
annu
03 December 2015 @ 12:40 am
Nāk nakts  
Iedomājies, ka tu guli savā mīļajā gultiņā savās mājiņās. Iedomājies, ka tev blakus ir tavs mīļotais, kurš tevi ļoti, ļoti mīl un silda vissiltākajās mīlestības skavās. Un tagad aizmiedz, mazā, naivā, trauslā meitenīte. Viss ir labi.
 
 
annu
12 November 2015 @ 11:13 am
Slimiķis  
Nu viss, lielais slimiķis, kas kopumā ievilkās uz teju vai mēnesi, sāk atkāpties. Un tas nozīmē tikai vienu - ir pienācis laiks sadarīt visādas lietas, kā arī pienācis laiks, kuru veltīt manam Kaķim.
 
 
Tagad ir:: slowly getting better
 
 
annu
09 November 2015 @ 11:03 am
Vīrs  
Atrodiet man, lūdzu, šim vīrietim līdzīgu izskatā vīrieti, kurš būtu romantiķis, kaut kāds mākslinieks, ļoti interesanta personība, kuram strādātu racionālā smadzeņu daļa, kurš būtu tikpat seksīgs un lielisks, un tad iemīliniet viņu manī.
Un man būs beidzot vīrs.

http://www2.pictures.zimbio.com/mp/T6GgYHpG8d2l.jpg
 
 
annu
29 October 2015 @ 05:17 pm
Sprādziens  
Tik daudz kontrastainu emociju galējību vien dažu minūšu rādiusā - galīgi neveselīgi.
Te es visu mīlu un apzinos, ka man ar ļoti daudz ko ir paveicies, un ka man ir ļoti harmoniska dzīve, te mani viss sāk besīt, gribas cīnīties izmisīgi par netaustāmu un neobjektīvu taisnību, besī dzīves netaisnības un tādā garā.

Tagad sēžu, rokas dreb, vaigi deg, galva reibst, un tas viss - no emocijām vien. Kā mani kretinē tādi emo kā es. Tas reāli ir nereāli neveselīgi.

Ko darīt? Jāiedzer silta zaļā tēja un jāaizver visas blakuslietas, atdodoties tikai un vienīgi darba lietām. Esmu taču darbā, jopcik bumbiņ maķ ar ārā.
 
 
annu
06 October 2015 @ 12:33 pm
 
Kad kāds atrod kaut ko, kas atgriež dzīvību un dzīvesprieku dzīvē, padalieties ar to info.

#rudens #fml
 
 
annu
15 September 2015 @ 05:23 pm
Pārdomas par vecumu, pieredzi un ģimenes dzīvi  
Interesanti vērot, kā paziņas man apkārt ātri saderinās un apprecas.

Interesantāk ir tas, ka "ātri" to dara tieši šādi cilvēki (mans un vienīgi mans subjektīvais novērojums):

1) tikko pēc šķiršanās jaunās attiecībās. Tie ir cilvēki, kas ir pavadījuši ilgu laiku stagnējošās un problemātiskās, taču arī trakās un kaislīgās attiecībās ilgu laiku. Parasti gadiem ilgu. Pēc šādas izšķiršanās parasti viena vai abas puses ātri vien atrod nākamo partneri, ar kuru tad attiecības strauji (parasti nepilna gada - divu laikā) pāriet uz nākamo līmeni aka saderināšanos, kam seko kāzas. Nereti par/ap to laiku iepeld arī bērns/i.
2) laiks iet, bet attiecību kā nav, tā nav. Tie ir cilvēki, kas jau ilgu laiku nevar rast mieru attiecībās, nevar atrast "savu īsto". Tā laiks iet, šie paliek arvien vecāki (parasti ap trīsdesmit un vairāk gadu), bet attiecību normālu nav bijis gadiem. Tad viņi atrod beidzot sev partneri un, gluži kā ķeroties pie pēdējā salmiņa, ātri vien noprec to.

Visu pārējo kategoriju cilvēki iet +- standarta ceļu: izveido attiecības, tad uzsāk kopdzīvi, tad vai nu izšķiras vai arī turpina savu dzīvi nu jau ģimenes un/vai laulību formātā.
 
 
annu
25 August 2015 @ 11:01 am
Nedaudz par tik delikātu tēmu kā darbs  
Šādi es atnācu strādāt tur, kur strādāju pašlaik - https://innocentijs.wordpress.com/2014/03/29/pieauguso-ikdiena-rutina-vai-tomer-dzive/ (tltr: priecīga un pateicīga).

Šobrīd gan ir sakrājies daudz kas, un to gribas izčīkstēt te (kamēr vēl neesmu to visu izčīkstējusi priekšniecībai - kas zina, varbūt pēc šāda čīkstiena priekšniecībai es vairs te nestrādāšu?).

1. Negatīvā attieksmes puse - priekšnieks pamana tikai to, kas ir izdevīgi. T.i., ja gribu paņemt brīvu dienu kādam pasākumam, seko komentārs, ka vajadzības gadījumā es tad strādāšot arī kādu sestdienu. Tas, ka es jau gandrīz pusgadu teju katru darba dienu pārstrādāju pusstundu-stundu pāri savam darba laikam, nav pamanāms un vērā ņemams.
2. Atvaļinājums. Jā, man tā vienkārši pateica - ka par atvaļinājumu (līdz gada beigām man vēl ir 2 nedēļas pieejamas) līdz vismaz novembrim varu i nesapņot (daudz tā un šitā darāma). Protams, jo kuru gan interesē atpūsties vasarā. Nerunājot jau par to, ka pirmo gadu, kad te strādāju, neizņēmu 1 nedēļu no 4 man pienākošām nedēļām. Kad gāju par to runāt, pretim saņēmu - neviens man neko nepārcels un neatmaksās, ja es neesmu izņēmusi savu a/v, tā ir tikai manis pašas vaina.
3. Priekšniecības strīdi. Divi priekšnieki - tiešais un lielais - savā starpā nespēj vienoties, un nereti no tā tieši vai pastarpināti ciešu arī es - visādas pārmaiņas, pārmetumi no viena priekšnieka, ka es daru lietas, ko otrs priekšnieks uzdevis, kamēr primāras esot citas lietas (par kuru "primārumu" mani, protams, nepainformē) un tamlīdzīgi sūdi. Daudz tamlīdzīgu sūdu. Sastrādāties viņi nevar, bet viens bez otra arī nē - un no tā ciešu es.
4. Tukši solījumi. Mani ļoti kretinē tukši solījumi cilvēkos. Kur nu vēl darbā. Man solīja daudz ko, tajā skaitā paaugstinājumu jau reizes trīs. Progress? Nekāds. Vienīgais "paaugstinājums", kas man bija bijis, bija uz slodzes palielināšanas rēķinu, kur, protams, arī par pārstrādātajām stundām pēc likuma noteiktajiem palielinātajiem tarifiem man nemaksāja. Respektīvi - man pielika vismaz 2x vairāk no sākuma pienākumiem, un pavisam nedaudz palielināja algu. Bet tad atkal samazināja, samazinot arī darba laiku. Var teikt, ka tagad, pēc nepilniem 2 gadiem darba un pēc 2x vairāk pienākumiem es pelnu par aptuveni 50 eiro vairāk nekā pārbaudes laikā noteiktajā samaksā. Tfu.
5. Samaksa. Es zinu, ka priekš vidējā latvieša es pelnu diezgan labi. Tomēr es zinu arī, ka lietas, ko daru es šeit par fiksētu samaksu, gabaldarbā būtu krietni dārgākas - tas nozīmē, ka viņi ietaupa vismaz 200-300 eur/mēn. par to, ka es tagad daru tās lietas, kas agrāk, pirms manas ierašanās šeit, tika izmantotas kā ārpakalpojumi. Bet alga man uz tā rēķina nepalielinās. Lai gan tika solīts. Un nerunāsim par virsstundām - neviens man par tām nemaksā vispār, kur nu vēl dubultā - kā pēc likuma pienāktos.

Lielos vilcienos tas ir galvenais, kas mani kretinē un kas man šķiet vienīgi uzņēmuma vaina. Par visādiem misēkļiem u.c. sūdiņiem nav jēgas pat runāt, jo nekur nekad nebūs 100% ideāli. Bet, protams, aizvien vēl manā darbā ir foršās lietas:
1. Man patīk tas, ko es daru. Kas, laikam jau, ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc vēl aizvien esmu šeit. Aptuveni 1/2 pienākumu man patiesi patīk.
2. Man neviens ar pātagu blakus nestāv. Tas nozīmē, ka esmu diezgan neatkarīga un brīvi varu plānot savu laiku. Ja man darba apjoms ir liels, es mierīgi varu nobumbulēt pusi dienas, spēlējot spēlītes (kas citiem būtu pīppauze) un saraut visu lielo apjomu pa pusi darba dienas - jo es spēju ātri un produktīvi strādāt, un es cenšos savu darbu apjomu pakārtot tieši savām sajūtām. Tas ir patīkamāk un produktīvāk.
3. Darba vide. Vēl aizvien man šī vide tīri labi patīk - tā ir moderna, visu laiku cenšas soļot līdzi laikam, un man pat ir savs neliels kabinetiņš. Varu strādāt mierīgi un bez īpaši lieliem traucēkļiem.
4. Slimības. Man neviens šeit neprasa slimības lapas un no algas manu slimošanos neatrēķina. Tas ir jauki, ietaupa daudz laika un tizlu emociju, kas rastos, staigājot pa ārstiem.
5. Izaugsme. Šis darbs man ir devis lielu artavu manā izaugsmē. Ja atnākot te es pratu tikai rakstīt un kaut ko nedaudz ņemties vizuāli, tad tagad man ir diezgan plašas zināšanas par reklāmu, mārketingu kā tādu, par sociālo tīklu mārketingu, man ir tīri normālas iemaņas maketēšanā, es ļoti labi orientējos kopīraitingā (nevis vienkārši rakstīšanā), es pārzinu SEO un AdWords darbības veidu, līdz ar to man ir arī labas zināšanas par mājaslapām un to, kādām tām "vajadzētu būt" in general, esmu pilnveidojusi savas tulkošanas prasmes un man ir arī pieredze mājaslapas pārvaldīšanas un mājaslapas pārveidošanas atbilstoši mārketinga principiem jomā.

Ko darīt? Nezinu. Es vēl te turos, kā varu. Bet katru reizi, kad atduros pret kādu no negatīvajiem sīkumiem, es jūtos kā iesprostota savā postenī - tā, it kā mani kā darbinieku nespēj novērtēt. Kā lai es spēju novērtēt šādā gadījumā manu darba devēju? Grūti.

Protams, ka kādu laiku vēl te strādāšu, tomēr daži darbā esošie mīnusi tik ļoti mani morāli nospiež, ka man ir grūti. Grūti strādāt ar sākotnējo lielo atdevi un entuziasmu, redzot, ka viss solītais kaķim zem astes, ka viss novērtējums, ko varēja just sākotnēji, bet nejūt vairs tagad, atgrūž. No otras puses, vai ir kāda cita vieta, kur varu pildīt līdzīgus pienākumus līdzīgos apstākļos, bet ar labāku samaksu un vadības attieksmi? Es nezinu, vai kas tāds eksistē. Tāpēc ir bail. Bail pastāvēt par savām tiesībām un bail meklēt citu darba vietu.
 
 
annu
21 August 2015 @ 03:58 pm
***  
"Viņa ir cilvēks, kas palīdzēja piepildīt manu sapni. Tagad es piepildu viņas."

Trāpīgāk un skaistāk laikam nemaz nav iespējams.
 
 
annu
12 August 2015 @ 10:51 am
Sapnis  
Šonakt bija skaists un romantisks sapnis par cilvēku un dzīvnieku.

Prelūdija: reiz es mācījos jāt. Ar savu jāšanas darbību iedvesmoju vienu jauku cilvēku to iesākt, un tas ir lieliski. Pati es diemžēl nokritu, iegūstot smagu traumu, un pārstāju ar to nodarboties. Gribas domāt, ka pie vainas bija nepareiza trenēšana, bet who knows.

Sapnis: Es gāju blakus zirgam, vedot viņu pa zālīti blakus mežam, un cieši mums blakus bija grants ceļš, pa kuru traucās mašīnas. Starp grants ceļu un zirgu biju es - man likās, ka zirgs būs lielākā drošībā esot tālāk no mašīnām. Mēs gājām, un es viņam pastāstīju par to, kā nokritu iepriekš no zirga, un kā tagad man ir bail sēsties zirgam mugurā, lai gan ļoti, ļoti to vēlētos. Cītīgi manī klausīdamies, zirgs man pēkšņi atbildēja, ka lai es kāpjot vien viņam mugurā. Viņš mani pamācīšot jāt ar viņu. Atceros fragmentus, kā viņš man mācīja aplikt viņam ap kaklu pavadiņu, kā es centos uzkāpt uz kāpšļiem un uz zirga, lai gan īsti nespēju to izdarīt, slīdēju un kritu nost, līdz beigās kaut kā ar zirga dīdīšanās un manas cītīgas saņemšanās palīdzību beidzot tiku viņam virsū. Atceros, kā viņš teica, kur un kā man tās pavadas turēt. Atceros, kā viņš piekodināja, lai kājas es turot stipri, un kā es, piemirstot par šo lietu, noslīdēju zirgam uz dibena. [..]
 
 
Tagad ir:: Liriski
 
 
annu
31 July 2015 @ 10:53 am
Jūlijs un beigšana (jūlija beigšana)  
Jealous of them happy couples.

#Greiza sirds
 
 
annu
15 July 2015 @ 03:43 pm
Veltījums  
tukšums ieaijā
smagumu
nelielā izmēra krūtīs
un negribēti dzirdētie vārdi
iesalst
zaļajās kaplogu rūtīs

tik trausla sirds
šajā miesā
zem septiņiem ādas slāņiem
nezinu vairs
ko ar to
iesākt
uz kuriem aizgriezt to sāņiem