annu
16 April 2015 @ 01:57 pm
Uhm?  
"To make people feel happy, we have to be happy ourselves first."

Bet kā tur ir ar skumjām? Tā arī ir cilvēku daļa. Un man skumjas mēdz šķist arī pievilcīgas, piemēram. Hm. oO_
 
 
annu
07 April 2015 @ 01:18 am
Lietas  
Dažreiz man patīk iesmaržināties ar vīriešu smaržām vai izmantot vīriešu dezodorantu un tad kaifot no tās lieliskās vīriešu smaržas.
^^,
 
 
annu
01 April 2015 @ 01:14 pm
Prieks, kurā nevar nedalīties  
Es vispār sievietes kā tādas nepanesu - nu, es viņas protu lielākoties novērtēt tikai vizuāli, mentāli man lielākā daļa liekas pilnīgas drazas un grabažas. (No 45 cilvēkiem, kas aicināti uz pasākumu, dāmas ir 7, tātad var aptvert manu nedraudzēšanos ar sievietēm pakāpi)
Tāpēc ir divas lietas, par ko priecājos: par to, ka tas ļoti nelielais dāmu bars, ar ko mēdzu biežāk komunicēt un kādreiz arī "satusēt", ir ļoti, ļoti interesantu, daiļu un sakarīgu dāmu bars. Pie tam, tās divas-trīs, kas ir ierindojušās vistuvāk manai sirsniņai, ir vienkārši izcilas. Lieliskas, skaistas, interesantas un foršas.
Otrā lieta ir šīsdienas mega lielais prieciņš par to, ka esmu atradusi dāmu (vismaz šim vakaram), kas labprāt tiek un dodas ar mani uz kādu pasākumu, kurš parasti neinteresē dāmām no iepriekš minētā loka. Tas reāli nozīmē to, ka man ir vēl +1 smuka un, cik nu maz pazīstu, interesanta un patīkama dāma, ar kuru var aiziet kaut kur pasēdēt, iedzert, ieēst, aiziet uz pasākumu... Krč, cipa, ehm, tā kā draudzēties?!

Cool.
E. priecīga.
 
 
annu
26 March 2015 @ 02:21 pm
Lucid?  
Šorīt gulēju saldi. Nevis tāpēc, ka pusnakti nevarēju pagulēt vēdergraižu un temperatūras regulāru maiņu dēļ, bet gan kaut kā pavisam cita un īpaša dēļ.
Šorīt es sapņoju. Es sapņoju viļņaini, pamostoties pēc katra mazā pussapņa (pamostoties? šķiet, es nemazam līdz galam neaizmigu) ik pēc šķietami 10-15 minūtēm.
Iegrimstot katrā šādā pussapnī, varēju darīt, ko vēlējos, pirms iemigšanas vien atlika iedomāties, ko vēlos darīt pussapnī, un vuoļa - te nu tas ir, maigs un romantisks viss, tieši tāds, ko vēlējos. Te, tur, ar to un tieši tā, kā to vēlējos.
Un es nezinu, kas tas bija. Bet tas bija fragmentainu pussapņu kopums, kas laikam jau arī skaitās lucid dreaming.

Bet es zinu, ka tas ir viens no iemesliem, kādēļ es alkstu pēc darba, kurš sāktos ne agrāk par 12. Lai laikā, kad man ir ražīgākais, sapņainākais un labākais miegs - ap 9-11 - es varētu to izbaudīt pilnībā. Tad dzimst arī iedvesma un iekšējais spēks.
 
 
annu
25 March 2015 @ 10:21 am
Iepazīšanās sludinājums  
Es esmu dieviete. Un es neesmu iedomīga.
Par dievieti es kļuvu brīdī, kad uzsāku savu pirmo saskarsmi ar internetu un tā socializēšanās iespējām. Tur bija portāls, kurā es reģistrējos, neesot vēl draugos. Kad es reģistrējos, man bija ap 10 [?] gadiem, un es gluži kā šodien atminos to segvārda ievades laukumu, kas no maza lodziņa tobrīd man pārtapa plašā bezrobežu pasaulē - te es varu sevi nosaukt, kā vēlos. Te es varu būt tas, kas es vēlos. Ilgi man nācās kļūt par dievieti, bet kļuvu es par Afrodīti. Tāpēc, ka tik ļoti alku tā, ko alkstu tikpat ļoti tagad kā tad - mīlestību. Protams, tajā vecumā es nezināju par citām Afrodītes īpašībām [sekss, skaistums utt.].
Tajos laikos man rakstīja daudz. Laikam es visiem patiku, kad biju maza un nevainīga, esot lielai un nevainīgai vairs es kaut kā viņiem [vīriešiem] nepatīku - tās vairs neesot nopietnas spēlītes. Žēl. Es ticu, ka var spēlēties ļoti jauki arī bez jebkādām fiziskām attiecībām. Es zinu, ka arī Tu tam tici un tā domā. Un es gaidu, es ļoti gaidu Tevi.
Un Tu esi dievišķs.
Tu esi dievišķs vīrietis, par kura mīļāka uz pasaules nav. Tev nav jākļūst par mīļoto vai mīļāko, lai kļūtu par vismīļāko - un tas, iespējams, ir tas, kas Tevi padara tieši tik dievišķu - Tu esi tik perfekts un reāls, ka Tev nemaz nevajag mani sev blakus gultā [kailu], lai Tev nebūtu gana manis. Tev nekad nebūs gana manis, un mums vienmēr kopā būs labi. Tu esi skaists [pa savam], visticamāk Tev ir gari un gaiši vai īsi un tumši mati, lai gan patiesībā matu krāsai un garumam nav nozīmes, galvenais ir Tavs dievišķais skatiens un Tavi vārdi, kas roku rokā vijas ar darbībām - un Tu esi tikpat naivs muļķis kā es. Kas tic, ka ir iespējams no debesīm nonest paradīzi, ja vien atrod to pareizo cilvēku, ar ko šo neviltoto, bezgalīgi neaptveramo, vienreizējo pasaku dalīt. Tev nav jākļūst - un tas nav mans iepazīšanās mērķis - par mīļoto vai mīļāko - ja reiz tas notiktu, Tu jau zini, ka tas notiktu pats no sevis, tikpat naivi, bērnišķīgi, mulsi, kūtri un pasakaini, kā tas notiek romantiskajās filmās un animēs.
Es esmu dieviete, un tas nozīmē, ka man vajag dievišķas lietas - jo tāda ir ierastā kārtība. Un tikpat daudz man vajag sīkumus, vienkāršus dzīves priekus, tik salkanus un stereotipiskus, cik vien var - akvaparkus, parkus, saulīti, ugunskurus un kopīgu filmu skatīšanos. Galvenā ir saikne - jo es zinu, ka mēs varēsim justies labi arī klusējot. Bet primāri - mēs runāsim. Mulsīsim un sarksim, bet runāsim un jutīsimies labi. Būsim tādi labākie draugi, kādus rāda visās filmās un par kuriem runā pasakās. Es zinu - ja es tā varu just, justies un to gribēt un palīdzēt veidot, - to vari un gribi arī Tu.
Tu esi dievišķs. Iespējams, visticamāk - Tu esi dievišķs tādu pašu iemeslu dēļ, kāpēc par dievieti kļuvusi esmu es - jo mēs [es] zinām, ko mēs vēlamies. Jo mēs alkstam. Mums sāp. Mēs mīlam. Mēs gaidām. Mēs esam bezgala romantiski un naivi. Mēs esam tikpat ekstraverti un patīkami sabiedrībai cik intraverti un tāli no tās. Mēs tiecamies uz saviem mērķiem un sapņiem. Mūs dievišķus padara tas, ka mums ir ļoti cēlas un smalkas būtības, cerības, domas un uzskati [atkal jau - naivi], un tas, ka mēs, iepretim daudziem jo daudziem, spējam ne tikai domāt un cerēt, bet, sagaidot attiecīgo savu Īsto Draugu, savu Īsto Cilvēku un savu Īsto Kompāniju, spējam arī to visu pārvērst realitātē. Jo, kad beidzot mēs atradīsim viens otru, mēs plūksim mākoņdūmaku pa vienam pavedienam no debesīm kā cukurvati, iepinot to mūsu dzīvē šeit, uz Zemes. Mēs varēsim - nu tiešām kā filmās - apgulties vasaras zālītē uz mugurām ar kājām pretējā virzienā - tā, lai mūsu galvas varētu saskarties cieši jo cieši - un skatīties debesīs, smieties un raudāt kopā. Jo mēs viens otru atradīsim. Mēs būsim Draugi. Mēs, patiesībā, būsim Dvēsele, kas atradusi beidzot savas trūkstošās daļas.
Es esmu tā, kas gaida Tevi. Lai dalītos savā [Tavā] paradīzē un realizētu savus [Tavus] sapņus. Un sliktākajā gadījumā mēs tajā dalīsimies tikai verbāli, rakstiski.
Raksti man, ja jūties tāpat. Tu jau zināsi, ko rakstīt. elga-b [at] inbox [punkts] lv
 
 
Tagad ir:: dievišķi
Man skan:: Pulksteņa tikšķi atpakaļgaitā
 
 
annu
25 March 2015 @ 01:28 am
Sapņot  
Dažreiz es mēdzu sapņot par dzīvi - par sapņu draugiem un sapņu princi. Par sapņainu romantiku un sapņainu iekšējo un ārējo, patieso daili.
It kā man jābūt šajā dzīves posmā informētai par atšķirību starp sapņiem un realitāti, bet kāpēc kaut kur vēl aizvien ik pa laikam pavīd tā sajūta - ja varu to just es, tad var arī kāds cits bez manis?
 
 
annu
05 March 2015 @ 02:41 pm
Daiļdiršana  
Man patiesībā nav nekā tāda gudra / drūma, ironiska vai kaut kā citādi svarīga sakāma. Vienkārši šodiena ir lieliska diena. Tipiski emo - uznāk attiecīgs garastāvoklis, un gribas izmīlēt visu pasauli. Žēl, ka kājas rokas tik plati neplešas.
Daudz enerģijas, pavasaris, gribas izskatīties skaisti, gribētai un mīlētai. Gribas komunicēties skaisti, gribēti un mīļi. Gribas smieties un izklaidēties. Gribas socializēties, kas pēdējā laikā manā galā ir samērā liels retums.
Gribas murrāt.
Mrrrrc.

:*
 
 
annu
23 February 2015 @ 05:42 pm
par tiem radījumiem  
Ir tādi brīži, kad tu padalies kādam tuvam cilvēkam ar savu sāpi, cerēdams uz kaut kādu palīdzību un atbalstu, bet viņš pasmīkņā tev sejā un iedirš dvēselītē, jo viņam neesot gana daudz iecietības pret tādām muļķībām.
Nu, un kur tad man likties ar visu savu sāpi?
Atliek vien aiziet un piedzerties kaut kur.
#gribualu
 
 
annu
20 February 2015 @ 05:05 pm
What?  
Umm, wait, ko es esmu palaidusi garām? Pa kuru laiku manā to cilvēku listē, kuri ir mani piecibojuši, uzradies tik daudz visādu mistisku būtņu?
Es mulstu un esmu patīkami ieintriģēta. Būs man kādā brīvākā vakarā ar vīna glāzi pie lūpām jāpalasa, kas gan šie tādi ir un kas par vēžiem viņu burtos dzīvo.

#maziņšprieciņš
 
 
Tagad ir:: wiii
Man skan:: Darbā skan Skonto
 
 
annu
23 January 2015 @ 01:50 pm
*  
Diez, kā tas ir, apprecēties un ar to roku, uz kuras pirksta ir laulību gredzens, kas simbolizē(ja) patiesu un dziļu monogāmu mīlestību un uzticību pret savu mīļoto, glāstīt sveša cilvēka roku tik maigi un romantiski, kā sen nekas nav glaudīts?

Hm.
Tags:
 
 
annu
22 January 2015 @ 02:39 pm
mm  
Es beidzot, skatoties kārtējās bildes, izdomāju // sajutu, kādu pasākumu es sev gribētu.
Tas būtu pie jūras. Jā, visa ceremonija pie jūras. Un tas būtu pavasaris - tāds silts, iespējams, mans mīļotais maijs.
Tie būtu vainagi, plandošas kleitas dāmām. Puišiem parasti casual tērpi pēc izvēles, linu krekli būtu apsveicami.
Tas būtu vīns krūkā pašas ceremonijas laikā. Tas būtu ļoti vienkārši un ar ļoti maz cilvēkiem. Ļoti dabiski un skaisti.
Tās būtu dziesmas. Tautasdziesmas.

***

Tas būtu ugunskurs pļavā pie kāda ezera. Tas viss būtu ārā un - ja nu kas - zem nojumes. Tās būtu zaļās un zāļu tējas, tas būtu alus no krūkām, vīns no krūkām. Tas būtu, iespējams, zemais galds kā Japānas pusdiengaldi, un sēdēšana būtu attiecīgi uz mīkstiem padibeņiem.
Tas būtu ar pieticīgu, bet pienācīgu galdu un tas būtu ar dziesmām. Turpat ārā, pie ugunskura. Tas būtu ļoti pavasaraini, maijiski un ļoti jauki.

Tas būtu jāvārds.

***
 
 
annu
22 January 2015 @ 12:57 pm
Bezsakars  
Pilnīga nejēdzība un negodība. Pilnīgs bezsakars.
Šīs m/r ir krietni, krietni smagākas, sāpīgākas un ilgstošāk sāpi turošas nekā jebkad.
Tajā pašā laikā man ir vesela grūzma darbu darbā, mācībās, mājās - pārvācoties / ievācoties.
Un vēl klāt visam tieši šajā nedēļā ir pilns visādu pasākumu, uz kuriem es patiešām ļoti, ļoti gribu aiziet.

Nu, un kur šeit uz pasaules ir taisnība?
 
 
annu
05 January 2015 @ 11:58 am
Izaugsme?  
Pamanīju, ka cilvēki dalās tādās divās kategorijās - tajos, kas dzīvo komforta zonā ar uzskatu, ka pārējiem viņš ir jāpieņem tāds, kāds viņš ir; un tajos, kas ir gatavi mācīties no kļūdām, iet tālāk, uzlabot sevi jebkādā veidā un vienkārši "augt". Uz tiem drīzāk varētu attiecināt biedra [info]indulgence (ja nemaldos) dienasgrāmatā ievietoto trāpīgo un, manuprāt, ļoti adekvāti loģisko sakāmo:


Tad nu man īsti nav izprotama pirmās kategorijas cilvēku loģika, t.i., es vispār neprotu saskatīt loģikas kā tādas klātbūtni uztverē, kas pati par sevi nav tendēta uz attīstību, izaugsmi un uzlabošanos.
Līdz ar to man ir bijuši daudzi tīri sadzīviski smaga formāta konflikti, kuros parasti man pārmet to, ka es "nenovērtēju esošo" un "visu laiku kaut ko gaidu", un nereti tam visam piemet klāt vēl to, ka es esot vēsa aprēķinātāja, jo "es pati izvēlos dot, un teju vai matemātiskā aritmētikā gaidu kaut ko pretim". Es gan to nespēju nekādā veidā saskatīt par kaut kādu aprēķinu, kad tiek runāts par spēju dot, attīstīt sevi, uzlabot sevi, jo sadzīvē tas tieši proporcionāli attiecas arī uz otru cilvēku un vēl tādu trešo vienību "mēs" - protams, pie nosacījuma, kad es pati cītīgi strādāju ar sevi, lai uzturētu un (ja iespējams) uzlabotu sevi un savu vidi, kas cieši skar arī līdzcilvēku un arī to trešo savienību.
Rodas man iekšā tādi divi vienkārši jautājumi:
1) Kā cilvēks var negribēt strādāt ar sevi? Kaut vai vismaz tik daudz, lai uzturētu (un varbūt uzlabotu) kopdzīvi, runājot tieši divu cilvēku kopdzīves ietvaros? Man kaut kā allaž ir licies loģiski, ka kopā dzīvošana nozīmē vismaz elementārāko rēķināšanos vienam ar otru, tajā skaitā ar otra vēlmēm, vajadzībām, morāli u.tml.
2) Kā cilvēks var pārmest otram un saukt otru par "vēsu aprēķinātāju", ja otrs vēlas augt, pilnveidoties un sniegt ieguldījumu sevī sevis paša un kopdzīves ar otru labad?
 
 
annu
29 December 2014 @ 01:12 pm
Vieta, kur pagātne miajs ar nākotni  
Kavējos atmiņās. Lasu viņas blogus, viņa blogu, cenšos atrast konkrētu laiku ierakstus. Gribu izlasīt sajūtas. To laiku sajūtas.
Kavējos atmiņās. Atceros jaukos mirkļus, notikumus. Neticu tam, cik ļoti drastiski un iespaidīgi lietas, cilvēki un notikumi, nodarbes un intereses mainās. Kā mainās attieksme. Kā tas, kas bijis kādreiz vismīļākais un svētākais, vairs tāds nav.
Man salst. Burtiski šoreiz. Knapi 19 grādi šaismājās - tas man tomēr ir nedaudz par vēsu.
Kavējos atmiņās, un ļoti daudz plānoju nākotni, rītdienu, pārvākšanos. Mantas, nauda, daudz naudas, par kuru es vispār cenšos nedomāt, un man gribas siltu vannu.
Katru rītu pēdējās n-dienas mostos ar trakotām sāpēm vēderā. Nu, gandrīz katru rītu. Atgādina bērnību. Kaut kas īsti nav labi, ja tā notiek. Sāp un nepatīkami.
Kavējos atmiņās un alkstu romantikas. Ziema, sniedziņš, vakari - gribas ļoti daudz skaistu vārdu, ļoti daudz mīļuma, siltuma un mīlestības. Ļoti, ļoti, ļoti gribas. Ļoti prasās un ļoti vajag. Atmostas arī visādas it kā šķietami mirušas, bet - ja jau atmostas un pie tam diezgan augstā līmenī - laikam tomēr nemirušas sajūtas. Vispār diezgan interesanti. Tāda jauka sajūta. Tāda mīlestības pilna. Tikai gribas ļoti, ļoti, ļoooti daudz romantikas, skaistu vārdu un mīļuma. Wait, es jau to nebiju rakstījusi tikko kaut kad?
Tā es te ņemos, daudz ņemos ap pārvākšanos, jā, atkal pārvākšanos (2 gadu laikā to darījām 3 reizes), tagad pienāca vēl viena pārvākšanās. Domājams, šoreiz šī vismaz uz gadiem 10. Labākajā gadījumā - uz krietni ilgāku laiku. Būšu pirmoreiz mūžā Nerīdziniece. Tā vajag, apstākļi tādi. Tā es te ņemos, ņemos ar nākotnes plānošanu, iekārtošanu, paralēli slīcinoties atmiņās un izjūtot atkal to, kas sen nav justs. Ja vien tur tā romantika būtu... Aijaijai
 
 
annu
12 December 2014 @ 12:33 pm
Savi mazie svētki  
Un pienāca diena,
un E. izdomāja, ka kompleksot ir bezjēdzīgi.

Nu, tāpat es īsti nevaru mainīt sevi, vien kaut kā nedaudz piekoriģēt izskatu ar fiziskām nodarbēm un lietām.
So, visu šo nedēļu kaut kā sāku sajust, ka manī [atkal, kā tajos saldajos 15] pazūd kompleksi. Liels iemesls tam ir nodarbinātība ar citām problēmām, lietām un svētkiem, ar kuriem nesanāk šobrīd tikt galā dāvanu jomā. Un vēl lielāks - visi vīrieši, kas nenodarbojas ar kompleksu h**ņām un dzīvo laimīgi tieši tādi, tādos izmēros un bez visādiem kosmētiku litriem, kādi viņi ir.

*Woop, woop*, mazie dzīves prieciņi ^^,
 
 
annu
09 December 2014 @ 11:10 am
Laiks  
Laiks iet, un līdz ar laiku nāk un iet mūsu domas, uzskati, vērtības, attieksme. Kaut kas nostiprinās mūsos vēl vairāk, kaut kas izirst pavisam uz neatgriešanos. Un te es aizdomājos, ka lietas, kuras laiks manī neiznīcina un kas varētu tīri labi mani raksturot kā tagad, tā pirms 10 gadiem, ir vienkārši trīs vārdi: Perverss spēlmanis [geimeris] brunčos.
 
 
annu
05 December 2014 @ 05:31 pm
Sarežģītums  
Vissarežģītāk un nestabilāk, sveša un neizprasta pati sev es jūtos mirkļos kā tagad - kad no vienas puses mani pārņem sarkasms, ironija un vēlme paņirgāties par cilvēci, cilvēkiem un sevi kā tā visa daļu kopumā, bet otru pusi apskalo manas empātijas jūras, kas vēlas palīdzēt visiem un visur, kas vēlas iet, iepazīties, runāties un socializēties. Pirmā, protams, gluži pretēji - vēlas būt ironiska, aizvērta un noslēpumaina būtne.
 
 
annu
04 December 2014 @ 11:22 am
 
Vēl aizvien alkstu pēc sapņu darba, kurā nebūtu spiesta celties tik agri no rītiem. Tāpat līdz pusdienlaikam nespēju funkcionēt kā cilvēks, un labākās domas / raksti / teksti nāk ārā uz vakarpusi un naktī.

*

Gaidu Ziemsvētku darba pārrunas - tur ceru izteikt savu viedokli par samaksu un par to, kas man būtu pozitīvāks / produktīvāks. Galu galā, ja līdz tam esmu vienmēr baidījusies izteikt savu ne-tik-pozitīvo viedokli darba sakarā ar priekšniecību, tad tagad, lai arī aizvien vēl baidos, mani iedrošina jau divi darba piedāvājumi, strādājot vēl te. Tā teikt - mēģināts nav zaudēts. Izdomās zaudēt mani, man jau ir divi citi sevis realizācijas piedāvājumi.

*

Jungs iedvesmo sapņu pierakstīšanai un tās analīzei. Tāpat mani fascinē, ka beidzot vēl kāds, izņemot A., sauc šādas lietas par bezapziņu, kas būtu tuvāk apziņas daļai, nevis par zemapziņu.

*

Balles kleitas būtu jauki ^^,

*

Esmu sajūsmā par to, ka mani tomēr mēdz piemeklēt ik pa laikam iedvesmojošas sarakstes. Tā, negaidīti un ļoti, ļoti vajadzīgi. Man patīk sarakstīties. Tiesa, vairāk priecātos par garziņām e-pastu vidē, tur vienmēr tas viss liekas kaut kā abstrahētāk, ne-tik-personiski, tajā pašā laikā vispersoniskāk, intīmāk un tuvāk. Sarakstes sociālos tīklos mani ne visai aizrauj, jo ātri vien man tās mēdz apnikt. Vieglāk ir uzrakstīt dienā vienu garu, skaistu, pārdomātu vēstuli, nekā divdesmit sīktekstiņus. Varbūt tāpēc man nekad nav izdevies tā normāli "tvītot".

*

...un pagaidām pietiks. Jāturpina lasīt Jungu.
 
 
annu
03 December 2014 @ 03:38 pm
Brīvība  
Šodien gulēju ilgi. Ļoti, ļoti ilgi. Sen pelnīta // nepieciešama atpūta.

Gulēju līdz gandrīz trijiem. Pa starpam naktī dabūju sapni, kurā ieklīda viņš, tad otrs sapnis bija diegzan baismīgs, par pamestu māju, kurā mani vajāja ļauna, ļoti ļauna dāma, un tad no rīta vēl paspēju paplanēt lūsidajos sapnīšos - erotiskos un ļoti, ļoti sajūtu pilnos. Es dievinu lucid dreaming. Tikai diemžēl man pārsvarā tie ir no vēla rīta - ap 9 - 13, tāpēc darba dienās to nevar atļauties. Un tas ļoti smeldz.
 
 
annu
18 November 2014 @ 05:21 pm
Rīts  
Es nekad neaizmirsīšu to rītu. Tas bija rīts, kad viņš mani salauza. Tas ir, pareizāk sakot, tas bija rīts, kad salūza kaut kas manī viņa dēļ. Vēl pareizāk būtu teikt, ka nevis viņa dēļ, bet tā iemesla dēļ, ka mūsu uzskati par attiecību uzturēšanu bija atšķirīgi, ka man bija lielākas vajadzības, ka man bija kaut kādas gaidas, lai gan vienmēr ir man mācījusi dzīve - negaidi, dārgā, sagaidīsi kaut ko sliktu tā gaidot labumus. Bet es to nekad nebiju pratusi - esmu radusi dzīvē dot un saņemt // gaidīt pretim.
Es nekad neaizmirsīšu to rītu. Tas bija tik sirreāls rīts, ka likās - es neesmu cilvēks, ja es varu tā pēkšņi pamosties ar tik aukstu, vēl nekad nepieredzētu un nejustu tukšumu un vienaldzību. Tas bija ļoti auksts un ļoti, ļoti smags rīts.
Es nekad neaizmirsīšu to rītu. Tas rīts ir atņēmis manī kaut ko tādu, kas kādreiz bija ļoti svarīgs. Un tagad es to atceros ikreiz, kad domāju par to, cik ļoti man kaut kas ir izrauts. Vienīgais jautājums, kas mani vēl nomoka, ir tas- vai atņemts un izlauzts man tas uz mūžu?