annu
25 August 2015 @ 11:01 am
Nedaudz par tik delikātu tēmu kā darbs  
Šādi es atnācu strādāt tur, kur strādāju pašlaik - https://innocentijs.wordpress.com/2014/03/29/pieauguso-ikdiena-rutina-vai-tomer-dzive/ (tltr: priecīga un pateicīga).

Šobrīd gan ir sakrājies daudz kas, un to gribas izčīkstēt te (kamēr vēl neesmu to visu izčīkstējusi priekšniecībai - kas zina, varbūt pēc šāda čīkstiena priekšniecībai es vairs te nestrādāšu?).

1. Negatīvā attieksmes puse - priekšnieks pamana tikai to, kas ir izdevīgi. T.i., ja gribu paņemt brīvu dienu kādam pasākumam, seko komentārs, ka vajadzības gadījumā es tad strādāšot arī kādu sestdienu. Tas, ka es jau gandrīz pusgadu teju katru darba dienu pārstrādāju pusstundu-stundu pāri savam darba laikam, nav pamanāms un vērā ņemams.
2. Atvaļinājums. Jā, man tā vienkārši pateica - ka par atvaļinājumu (līdz gada beigām man vēl ir 2 nedēļas pieejamas) līdz vismaz novembrim varu i nesapņot (daudz tā un šitā darāma). Protams, jo kuru gan interesē atpūsties vasarā. Nerunājot jau par to, ka pirmo gadu, kad te strādāju, neizņēmu 1 nedēļu no 4 man pienākošām nedēļām. Kad gāju par to runāt, pretim saņēmu - neviens man neko nepārcels un neatmaksās, ja es neesmu izņēmusi savu a/v, tā ir tikai manis pašas vaina.
3. Priekšniecības strīdi. Divi priekšnieki - tiešais un lielais - savā starpā nespēj vienoties, un nereti no tā tieši vai pastarpināti ciešu arī es - visādas pārmaiņas, pārmetumi no viena priekšnieka, ka es daru lietas, ko otrs priekšnieks uzdevis, kamēr primāras esot citas lietas (par kuru "primārumu" mani, protams, nepainformē) un tamlīdzīgi sūdi. Daudz tamlīdzīgu sūdu. Sastrādāties viņi nevar, bet viens bez otra arī nē - un no tā ciešu es.
4. Tukši solījumi. Mani ļoti kretinē tukši solījumi cilvēkos. Kur nu vēl darbā. Man solīja daudz ko, tajā skaitā paaugstinājumu jau reizes trīs. Progress? Nekāds. Vienīgais "paaugstinājums", kas man bija bijis, bija uz slodzes palielināšanas rēķinu, kur, protams, arī par pārstrādātajām stundām pēc likuma noteiktajiem palielinātajiem tarifiem man nemaksāja. Respektīvi - man pielika vismaz 2x vairāk no sākuma pienākumiem, un pavisam nedaudz palielināja algu. Bet tad atkal samazināja, samazinot arī darba laiku. Var teikt, ka tagad, pēc nepilniem 2 gadiem darba un pēc 2x vairāk pienākumiem es pelnu par aptuveni 50 eiro vairāk nekā pārbaudes laikā noteiktajā samaksā. Tfu.
5. Samaksa. Es zinu, ka priekš vidējā latvieša es pelnu diezgan labi. Tomēr es zinu arī, ka lietas, ko daru es šeit par fiksētu samaksu, gabaldarbā būtu krietni dārgākas - tas nozīmē, ka viņi ietaupa vismaz 200-300 eur/mēn. par to, ka es tagad daru tās lietas, kas agrāk, pirms manas ierašanās šeit, tika izmantotas kā ārpakalpojumi. Bet alga man uz tā rēķina nepalielinās. Lai gan tika solīts. Un nerunāsim par virsstundām - neviens man par tām nemaksā vispār, kur nu vēl dubultā - kā pēc likuma pienāktos.

Lielos vilcienos tas ir galvenais, kas mani kretinē un kas man šķiet vienīgi uzņēmuma vaina. Par visādiem misēkļiem u.c. sūdiņiem nav jēgas pat runāt, jo nekur nekad nebūs 100% ideāli. Bet, protams, aizvien vēl manā darbā ir foršās lietas:
1. Man patīk tas, ko es daru. Kas, laikam jau, ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc vēl aizvien esmu šeit. Aptuveni 1/2 pienākumu man patiesi patīk.
2. Man neviens ar pātagu blakus nestāv. Tas nozīmē, ka esmu diezgan neatkarīga un brīvi varu plānot savu laiku. Ja man darba apjoms ir liels, es mierīgi varu nobumbulēt pusi dienas, spēlējot spēlītes (kas citiem būtu pīppauze) un saraut visu lielo apjomu pa pusi darba dienas - jo es spēju ātri un produktīvi strādāt, un es cenšos savu darbu apjomu pakārtot tieši savām sajūtām. Tas ir patīkamāk un produktīvāk.
3. Darba vide. Vēl aizvien man šī vide tīri labi patīk - tā ir moderna, visu laiku cenšas soļot līdzi laikam, un man pat ir savs neliels kabinetiņš. Varu strādāt mierīgi un bez īpaši lieliem traucēkļiem.
4. Slimības. Man neviens šeit neprasa slimības lapas un no algas manu slimošanos neatrēķina. Tas ir jauki, ietaupa daudz laika un tizlu emociju, kas rastos, staigājot pa ārstiem.
5. Izaugsme. Šis darbs man ir devis lielu artavu manā izaugsmē. Ja atnākot te es pratu tikai rakstīt un kaut ko nedaudz ņemties vizuāli, tad tagad man ir diezgan plašas zināšanas par reklāmu, mārketingu kā tādu, par sociālo tīklu mārketingu, man ir tīri normālas iemaņas maketēšanā, es ļoti labi orientējos kopīraitingā (nevis vienkārši rakstīšanā), es pārzinu SEO un AdWords darbības veidu, līdz ar to man ir arī labas zināšanas par mājaslapām un to, kādām tām "vajadzētu būt" in general, esmu pilnveidojusi savas tulkošanas prasmes un man ir arī pieredze mājaslapas pārvaldīšanas un mājaslapas pārveidošanas atbilstoši mārketinga principiem jomā.

Ko darīt? Nezinu. Es vēl te turos, kā varu. Bet katru reizi, kad atduros pret kādu no negatīvajiem sīkumiem, es jūtos kā iesprostota savā postenī - tā, it kā mani kā darbinieku nespēj novērtēt. Kā lai es spēju novērtēt šādā gadījumā manu darba devēju? Grūti.

Protams, ka kādu laiku vēl te strādāšu, tomēr daži darbā esošie mīnusi tik ļoti mani morāli nospiež, ka man ir grūti. Grūti strādāt ar sākotnējo lielo atdevi un entuziasmu, redzot, ka viss solītais kaķim zem astes, ka viss novērtējums, ko varēja just sākotnēji, bet nejūt vairs tagad, atgrūž. No otras puses, vai ir kāda cita vieta, kur varu pildīt līdzīgus pienākumus līdzīgos apstākļos, bet ar labāku samaksu un vadības attieksmi? Es nezinu, vai kas tāds eksistē. Tāpēc ir bail. Bail pastāvēt par savām tiesībām un bail meklēt citu darba vietu.
 
 
annu
21 August 2015 @ 03:58 pm
***  
"Viņa ir cilvēks, kas palīdzēja piepildīt manu sapni. Tagad es piepildu viņas."

Trāpīgāk un skaistāk laikam nemaz nav iespējams.
 
 
annu
12 August 2015 @ 10:51 am
Sapnis  
Šonakt bija skaists un romantisks sapnis par cilvēku un dzīvnieku.

Prelūdija: reiz es mācījos jāt. Ar savu jāšanas darbību iedvesmoju vienu jauku cilvēku to iesākt, un tas ir lieliski. Pati es diemžēl nokritu, iegūstot smagu traumu, un pārstāju ar to nodarboties. Gribas domāt, ka pie vainas bija nepareiza trenēšana, bet who knows.

Sapnis: Es gāju blakus zirgam, vedot viņu pa zālīti blakus mežam, un cieši mums blakus bija grants ceļš, pa kuru traucās mašīnas. Starp grants ceļu un zirgu biju es - man likās, ka zirgs būs lielākā drošībā esot tālāk no mašīnām. Mēs gājām, un es viņam pastāstīju par to, kā nokritu iepriekš no zirga, un kā tagad man ir bail sēsties zirgam mugurā, lai gan ļoti, ļoti to vēlētos. Cītīgi manī klausīdamies, zirgs man pēkšņi atbildēja, ka lai es kāpjot vien viņam mugurā. Viņš mani pamācīšot jāt ar viņu. Atceros fragmentus, kā viņš man mācīja aplikt viņam ap kaklu pavadiņu, kā es centos uzkāpt uz kāpšļiem un uz zirga, lai gan īsti nespēju to izdarīt, slīdēju un kritu nost, līdz beigās kaut kā ar zirga dīdīšanās un manas cītīgas saņemšanās palīdzību beidzot tiku viņam virsū. Atceros, kā viņš teica, kur un kā man tās pavadas turēt. Atceros, kā viņš piekodināja, lai kājas es turot stipri, un kā es, piemirstot par šo lietu, noslīdēju zirgam uz dibena. [..]
 
 
Tagad ir:: Liriski
 
 
annu
31 July 2015 @ 10:53 am
Jūlijs un beigšana (jūlija beigšana)  
Jealous of them happy couples.

#Greiza sirds
 
 
annu
15 July 2015 @ 03:43 pm
Veltījums  
tukšums ieaijā
smagumu
nelielā izmēra krūtīs
un negribēti dzirdētie vārdi
iesalst
zaļajās kaplogu rūtīs

tik trausla sirds
šajā miesā
zem septiņiem ādas slāņiem
nezinu vairs
ko ar to
iesākt
uz kuriem aizgriezt to sāņiem
 
 
annu
15 July 2015 @ 01:23 pm
Laime  
Šorīt manā e-pastā ienāca laime.

***

Es redzēju Tevi
savos sapņos un
viņas lūpu kaktiņos
kas smaidā saviebti
teju vai sāpīgā dailē
tik patiesi pauda
īstumu Tavu

Es dzirdēju Tevi
savās bezmiega naktīs un
viņa klusajā rokā
kas bezgala patiesi
skāra tās stāvu
lielu apaļu un jaunas
dzīvības pilnu

Es sajutu Tevi
savos tintē mērcētos vārdos
un viņu abu acīs
kur atspulgs Tavs
iemetās šķietami dzīvot
uz mūžu
ar mūžu
Tev pašai kļūstot par mūžu

Es smaržoju Tevi
savā paģiru tveicētā glāzē
un viņu savītās rokās
kas turēja vienu
maziņu viņējo viņu
tik ļoti smaržīgu Tevi
viņā

Es garšoju Tevi
savos sapņos un
es apēstu viņus visus
tik pretīgi patiesi laimīgus
un uzdzertu malciņu
šī rīta sajustās rasas
tik ļoti tik traki
Es gribu Tevi
sevī

, laime
 
 
annu
17 June 2015 @ 04:12 pm
Naivums  
Kā tik naivi, tik ļoti pārāk svētulīgi un vienlaicīgi nerātni cilvēki kā es var eksistēt?
Kaut kāda dabas kļūda - vai nu visu uztver vienkārši, vai arī visu sarežģīti, bet ne jau vienkārši ar/par citiem, sarežģīti ar/par sevi.

Bē. Es mieru dzīvē nekad sev neradīšu.
 
 
Tagad ir:: arabic rap
 
 
annu
22 April 2015 @ 04:00 pm
Antipātija  
Es pēc noklusējuma nevienu nekad neienīstu, ir tikai darbības un vārdi, kas manī var izraisīt pret kādu nepatiku.
Bet interesanti, ka tas nav vienīgais - tie cilvēki, kas izjūt antipātiju pret mani, - daļa no viņiem pilnīgi automātiski izraisa nepatiku manī pret viņiem, tiesa, liekot pievērst uzmanību uz viņu nejaukajām īpašībām, nevis tāpat vien, ka es viņiem nepatīku.
Diez, tas tā dabiski? oO_
 
 
annu
21 April 2015 @ 12:30 pm
Glābšanās sala  
Kaut kā, patveroties ideāluma, naivuma un mūžīgās romantikas salā, viss paliek nedaudz labāks.
Nav bēdas par ikdienas nomācošo drūmumu un uznākušo antisociālismu, nav bēdas par iztrūkstošo daļu sirsniņā, nav arī vairs bēdīgi par smuko mantu, pie kuras netiku tāpēc, ka mēdzu būt pārāk kautrīga un pieklājīga, nav bēdas par to, ka tik ilgi jāgaida, līdz satikšu Viņu, bet gan drīzāk ir prieks, ka tik drīz jau mēs tiksimies...
Tā jauki un smaidīgi (:
 
 
annu
16 April 2015 @ 01:57 pm
Uhm?  
"To make people feel happy, we have to be happy ourselves first."

Bet kā tur ir ar skumjām? Tā arī ir cilvēku daļa. Un man skumjas mēdz šķist arī pievilcīgas, piemēram. Hm. oO_
 
 
annu
07 April 2015 @ 01:18 am
Lietas  
Dažreiz man patīk iesmaržināties ar vīriešu smaržām vai izmantot vīriešu dezodorantu un tad kaifot no tās lieliskās vīriešu smaržas.
^^,
 
 
annu
01 April 2015 @ 01:14 pm
Prieks, kurā nevar nedalīties  
Es vispār sievietes kā tādas nepanesu - nu, es viņas protu lielākoties novērtēt tikai vizuāli, mentāli man lielākā daļa liekas pilnīgas drazas un grabažas. (No 45 cilvēkiem, kas aicināti uz pasākumu, dāmas ir 7, tātad var aptvert manu nedraudzēšanos ar sievietēm pakāpi)
Tāpēc ir divas lietas, par ko priecājos: par to, ka tas ļoti nelielais dāmu bars, ar ko mēdzu biežāk komunicēt un kādreiz arī "satusēt", ir ļoti, ļoti interesantu, daiļu un sakarīgu dāmu bars. Pie tam, tās divas-trīs, kas ir ierindojušās vistuvāk manai sirsniņai, ir vienkārši izcilas. Lieliskas, skaistas, interesantas un foršas.
Otrā lieta ir šīsdienas mega lielais prieciņš par to, ka esmu atradusi dāmu (vismaz šim vakaram), kas labprāt tiek un dodas ar mani uz kādu pasākumu, kurš parasti neinteresē dāmām no iepriekš minētā loka. Tas reāli nozīmē to, ka man ir vēl +1 smuka un, cik nu maz pazīstu, interesanta un patīkama dāma, ar kuru var aiziet kaut kur pasēdēt, iedzert, ieēst, aiziet uz pasākumu... Krč, cipa, ehm, tā kā draudzēties?!

Cool.
E. priecīga.
 
 
annu
26 March 2015 @ 02:21 pm
Lucid?  
Šorīt gulēju saldi. Nevis tāpēc, ka pusnakti nevarēju pagulēt vēdergraižu un temperatūras regulāru maiņu dēļ, bet gan kaut kā pavisam cita un īpaša dēļ.
Šorīt es sapņoju. Es sapņoju viļņaini, pamostoties pēc katra mazā pussapņa (pamostoties? šķiet, es nemazam līdz galam neaizmigu) ik pēc šķietami 10-15 minūtēm.
Iegrimstot katrā šādā pussapnī, varēju darīt, ko vēlējos, pirms iemigšanas vien atlika iedomāties, ko vēlos darīt pussapnī, un vuoļa - te nu tas ir, maigs un romantisks viss, tieši tāds, ko vēlējos. Te, tur, ar to un tieši tā, kā to vēlējos.
Un es nezinu, kas tas bija. Bet tas bija fragmentainu pussapņu kopums, kas laikam jau arī skaitās lucid dreaming.

Bet es zinu, ka tas ir viens no iemesliem, kādēļ es alkstu pēc darba, kurš sāktos ne agrāk par 12. Lai laikā, kad man ir ražīgākais, sapņainākais un labākais miegs - ap 9-11 - es varētu to izbaudīt pilnībā. Tad dzimst arī iedvesma un iekšējais spēks.
 
 
annu
25 March 2015 @ 10:21 am
Iepazīšanās sludinājums  
Es esmu dieviete. Un es neesmu iedomīga.
Par dievieti es kļuvu brīdī, kad uzsāku savu pirmo saskarsmi ar internetu un tā socializēšanās iespējām. Tur bija portāls, kurā es reģistrējos, neesot vēl draugos. Kad es reģistrējos, man bija ap 10 [?] gadiem, un es gluži kā šodien atminos to segvārda ievades laukumu, kas no maza lodziņa tobrīd man pārtapa plašā bezrobežu pasaulē - te es varu sevi nosaukt, kā vēlos. Te es varu būt tas, kas es vēlos. Ilgi man nācās kļūt par dievieti, bet kļuvu es par Afrodīti. Tāpēc, ka tik ļoti alku tā, ko alkstu tikpat ļoti tagad kā tad - mīlestību. Protams, tajā vecumā es nezināju par citām Afrodītes īpašībām [sekss, skaistums utt.].
Tajos laikos man rakstīja daudz. Laikam es visiem patiku, kad biju maza un nevainīga, esot lielai un nevainīgai vairs es kaut kā viņiem [vīriešiem] nepatīku - tās vairs neesot nopietnas spēlītes. Žēl. Es ticu, ka var spēlēties ļoti jauki arī bez jebkādām fiziskām attiecībām. Es zinu, ka arī Tu tam tici un tā domā. Un es gaidu, es ļoti gaidu Tevi.
Un Tu esi dievišķs.
Tu esi dievišķs vīrietis, par kura mīļāka uz pasaules nav. Tev nav jākļūst par mīļoto vai mīļāko, lai kļūtu par vismīļāko - un tas, iespējams, ir tas, kas Tevi padara tieši tik dievišķu - Tu esi tik perfekts un reāls, ka Tev nemaz nevajag mani sev blakus gultā [kailu], lai Tev nebūtu gana manis. Tev nekad nebūs gana manis, un mums vienmēr kopā būs labi. Tu esi skaists [pa savam], visticamāk Tev ir gari un gaiši vai īsi un tumši mati, lai gan patiesībā matu krāsai un garumam nav nozīmes, galvenais ir Tavs dievišķais skatiens un Tavi vārdi, kas roku rokā vijas ar darbībām - un Tu esi tikpat naivs muļķis kā es. Kas tic, ka ir iespējams no debesīm nonest paradīzi, ja vien atrod to pareizo cilvēku, ar ko šo neviltoto, bezgalīgi neaptveramo, vienreizējo pasaku dalīt. Tev nav jākļūst - un tas nav mans iepazīšanās mērķis - par mīļoto vai mīļāko - ja reiz tas notiktu, Tu jau zini, ka tas notiktu pats no sevis, tikpat naivi, bērnišķīgi, mulsi, kūtri un pasakaini, kā tas notiek romantiskajās filmās un animēs.
Es esmu dieviete, un tas nozīmē, ka man vajag dievišķas lietas - jo tāda ir ierastā kārtība. Un tikpat daudz man vajag sīkumus, vienkāršus dzīves priekus, tik salkanus un stereotipiskus, cik vien var - akvaparkus, parkus, saulīti, ugunskurus un kopīgu filmu skatīšanos. Galvenā ir saikne - jo es zinu, ka mēs varēsim justies labi arī klusējot. Bet primāri - mēs runāsim. Mulsīsim un sarksim, bet runāsim un jutīsimies labi. Būsim tādi labākie draugi, kādus rāda visās filmās un par kuriem runā pasakās. Es zinu - ja es tā varu just, justies un to gribēt un palīdzēt veidot, - to vari un gribi arī Tu.
Tu esi dievišķs. Iespējams, visticamāk - Tu esi dievišķs tādu pašu iemeslu dēļ, kāpēc par dievieti kļuvusi esmu es - jo mēs [es] zinām, ko mēs vēlamies. Jo mēs alkstam. Mums sāp. Mēs mīlam. Mēs gaidām. Mēs esam bezgala romantiski un naivi. Mēs esam tikpat ekstraverti un patīkami sabiedrībai cik intraverti un tāli no tās. Mēs tiecamies uz saviem mērķiem un sapņiem. Mūs dievišķus padara tas, ka mums ir ļoti cēlas un smalkas būtības, cerības, domas un uzskati [atkal jau - naivi], un tas, ka mēs, iepretim daudziem jo daudziem, spējam ne tikai domāt un cerēt, bet, sagaidot attiecīgo savu Īsto Draugu, savu Īsto Cilvēku un savu Īsto Kompāniju, spējam arī to visu pārvērst realitātē. Jo, kad beidzot mēs atradīsim viens otru, mēs plūksim mākoņdūmaku pa vienam pavedienam no debesīm kā cukurvati, iepinot to mūsu dzīvē šeit, uz Zemes. Mēs varēsim - nu tiešām kā filmās - apgulties vasaras zālītē uz mugurām ar kājām pretējā virzienā - tā, lai mūsu galvas varētu saskarties cieši jo cieši - un skatīties debesīs, smieties un raudāt kopā. Jo mēs viens otru atradīsim. Mēs būsim Draugi. Mēs, patiesībā, būsim Dvēsele, kas atradusi beidzot savas trūkstošās daļas.
Es esmu tā, kas gaida Tevi. Lai dalītos savā [Tavā] paradīzē un realizētu savus [Tavus] sapņus. Un sliktākajā gadījumā mēs tajā dalīsimies tikai verbāli, rakstiski.
Raksti man, ja jūties tāpat. Tu jau zināsi, ko rakstīt. elga-b [at] inbox [punkts] lv
 
 
Tagad ir:: dievišķi
Man skan:: Pulksteņa tikšķi atpakaļgaitā
 
 
annu
25 March 2015 @ 01:28 am
Sapņot  
Dažreiz es mēdzu sapņot par dzīvi - par sapņu draugiem un sapņu princi. Par sapņainu romantiku un sapņainu iekšējo un ārējo, patieso daili.
It kā man jābūt šajā dzīves posmā informētai par atšķirību starp sapņiem un realitāti, bet kāpēc kaut kur vēl aizvien ik pa laikam pavīd tā sajūta - ja varu to just es, tad var arī kāds cits bez manis?
 
 
annu
05 March 2015 @ 02:41 pm
Daiļdiršana  
Man patiesībā nav nekā tāda gudra / drūma, ironiska vai kaut kā citādi svarīga sakāma. Vienkārši šodiena ir lieliska diena. Tipiski emo - uznāk attiecīgs garastāvoklis, un gribas izmīlēt visu pasauli. Žēl, ka kājas rokas tik plati neplešas.
Daudz enerģijas, pavasaris, gribas izskatīties skaisti, gribētai un mīlētai. Gribas komunicēties skaisti, gribēti un mīļi. Gribas smieties un izklaidēties. Gribas socializēties, kas pēdējā laikā manā galā ir samērā liels retums.
Gribas murrāt.
Mrrrrc.

:*
 
 
annu
23 February 2015 @ 05:42 pm
par tiem radījumiem  
Ir tādi brīži, kad tu padalies kādam tuvam cilvēkam ar savu sāpi, cerēdams uz kaut kādu palīdzību un atbalstu, bet viņš pasmīkņā tev sejā un iedirš dvēselītē, jo viņam neesot gana daudz iecietības pret tādām muļķībām.
Nu, un kur tad man likties ar visu savu sāpi?
Atliek vien aiziet un piedzerties kaut kur.
#gribualu
 
 
annu
20 February 2015 @ 05:05 pm
What?  
Umm, wait, ko es esmu palaidusi garām? Pa kuru laiku manā to cilvēku listē, kuri ir mani piecibojuši, uzradies tik daudz visādu mistisku būtņu?
Es mulstu un esmu patīkami ieintriģēta. Būs man kādā brīvākā vakarā ar vīna glāzi pie lūpām jāpalasa, kas gan šie tādi ir un kas par vēžiem viņu burtos dzīvo.

#maziņšprieciņš
 
 
Tagad ir:: wiii
Man skan:: Darbā skan Skonto
 
 
annu
23 January 2015 @ 01:50 pm
*  
Diez, kā tas ir, apprecēties un ar to roku, uz kuras pirksta ir laulību gredzens, kas simbolizē(ja) patiesu un dziļu monogāmu mīlestību un uzticību pret savu mīļoto, glāstīt sveša cilvēka roku tik maigi un romantiski, kā sen nekas nav glaudīts?

Hm.
Tags:
 
 
annu
22 January 2015 @ 02:39 pm
mm  
Es beidzot, skatoties kārtējās bildes, izdomāju // sajutu, kādu pasākumu es sev gribētu.
Tas būtu pie jūras. Jā, visa ceremonija pie jūras. Un tas būtu pavasaris - tāds silts, iespējams, mans mīļotais maijs.
Tie būtu vainagi, plandošas kleitas dāmām. Puišiem parasti casual tērpi pēc izvēles, linu krekli būtu apsveicami.
Tas būtu vīns krūkā pašas ceremonijas laikā. Tas būtu ļoti vienkārši un ar ļoti maz cilvēkiem. Ļoti dabiski un skaisti.
Tās būtu dziesmas. Tautasdziesmas.

***

Tas būtu ugunskurs pļavā pie kāda ezera. Tas viss būtu ārā un - ja nu kas - zem nojumes. Tās būtu zaļās un zāļu tējas, tas būtu alus no krūkām, vīns no krūkām. Tas būtu, iespējams, zemais galds kā Japānas pusdiengaldi, un sēdēšana būtu attiecīgi uz mīkstiem padibeņiem.
Tas būtu ar pieticīgu, bet pienācīgu galdu un tas būtu ar dziesmām. Turpat ārā, pie ugunskura. Tas būtu ļoti pavasaraini, maijiski un ļoti jauki.

Tas būtu jāvārds.

***