annu
20 March 2016 @ 01:19 am
 
Ja ir iespējams iemīlēties sievietes skaistumā, tad es tikko to izdarīju. #džekijaevainkō
psc
kur nu vēl moar lesbie
 
 
annu
14 March 2016 @ 12:49 am
lohabrīdis  
un tad vienu brīdi tu sajūties kā totāls nesmuks un neinteresants lohs, jo
tev, redz, nav tādu bilžu, kas parāda, cik ļoti tu dzīvo un esi dažāds
un vispār esi lielisks un dzīvs
un tev vispār patiesībā
nav nekā
ir tikai ģimene, draugi
un dators
bez īpaši citiem notikumiem

...

lohs
 
 
annu
12 March 2016 @ 10:32 am
Pavasaris  
Visi, zin, tik laimīgi savās attiecībās un tā mīl viens otru, tad vēl precas nost.. Ka es arī gribu tā mīlēt un mīlētai būt. Pavasaris, vai zin!
 
 
annu
13 February 2016 @ 07:18 pm
Debilitāte  
Laikam jāsāk masveidā dzēst ārā arī paziņas un šķietami ļoti foršus cilvēkus no draugiem, ja viņi dažās jomās ir neaptēsti un klaji nevajadzīgi rupji un debīli.
 
 
annu
11 February 2016 @ 04:55 pm
Divas centra puses  
Pērnavas iela normālam rīdziniekam, kas kaut cik pārzina centru un tā kontingenta izvietojumu, neliekas gluži tā pastaigām piemērotākā vieta. Tomēr ne viss ir šķietami tik traki - pēdējā laikā līdz ar Grīziņkalna rekonstrukciju arī Pērnavas - Zvaigžņu - Vārnu ielas republika maz pamazām cenšas iekļauties kopējā centra ainavā, pasniedzot sevi kā mierīgu, ģimenēm un kārtīgiem centra cilvēkiem piemērotu vietu (mazāk visādu dzertuvju un ūķu, vairāk parku, izklaides vietu jauniešiem, sporta veikalu u.c. vietu, kas piemērotas "normāla" iedzīvotāja dzīvesveidam).

Es pati strādāju tajā fancy Pērnavas ielas galā pie Brīvības ielas, tur, kur ir izvietots prestižais Barons kvartāls. Barons kvartāls izceļas ar vairākām ērtībām un augstākās klases pazīmēm - sākot jau ar plašo virszemes un pazemes stāvvietu Rīgas centrā, augstas klases birojiem ar tikpat augstu apsaimniekošanas maksu, kā arī ar to, ka kvartālā ir teju vai viss ikdienas dzīvei nepieciešamais - apģērbu, mēbeļu veikali, saloni, auto servisi, frizētavas, kafejnīcas, restorāni.. Juristi, notāri un, un.. vopšem, viss, kas tev vajadzīgs. Nerunāsim jau par to, kādas mašīnas šajā parkingā lielākoties manāmas - visādi kruti bmw, audi, chrysleri, debileksusi u.tml. augstās klases auto. Un jā, arī ļautiņi liela daļa te iz tās pašas zortes - arī fancy ģērbušies, safrizējušies, kopti un kruti, augsto manieru pārpildīti cilvēciņi. Un šoreiz ne pat sliktajā nozīmē.

Reizēm man pienāk brīži kā šis, kad es visu dienu jūtos kā ar traktoru nobraukta un darboties īsti nespējīga. Tad nu lietus un pelēkais laiks tam visam vēl kā vāciņš uz podiņa - pavisam mani par zombiju padara. Un tā es pēc sava pusdienu pārtraukuma sēžu, aizvedusi ceļabriedi uz savu darbabietu Pērnavas ielas otrajā - Deglava tilta - galā, dzeru kafiju un prātoju par... gultu. Jā, pie velna, varētu aizšaut prom no darba uz mājām gulēt. Tik ļoti zombijs es šodien esmu.
Nu neko - saņēmusies tomēr braukt atpakaļ uz savu Fensī kvartāls, eju uz mašīnu. Pa ceļam manu zombija seju priecē tās pretīgās, mazās, aukstās lietus lāsītes, kuras vēsais atziemas vējš ar visu ļubestību triec man sejā. Kaut kā izlaužas ironisks smaids un doma, ka laikam jāizmanto lieliskie laikapstākļi un jāveic patīkama pastaiga pa slapjo un drēgno laiku. Kas zina, varbūt beidzot pamodīšos.
Un tā nu es soļoju - savas divdesmit piecas, trīsdesmit minūtes taisni pa Pērnavas ielu augšup, palēnām nomainot vienu kontingentu uz pavisam citu, gluži kā no vienas pasaules otrajā.

Izgāju cauri skaistajai Grīziņkalna alejai - salstoša, slapja un ne visai priecīga, toties dzīvību un dzīvi skaudri un skaidri izjūtoša. Un te nu tas bija - Viņš, ideālais vīrietis. Iet man pretim, ierauga manu seju, apstājas un sāk malt kaut ko par iepazīšanos. Iesim, redz, uz randiņu mēs. Uz kafejnīcu viņš mani vedīšot. Es eju savu ceļu, vīrieša dzimtes izdzimteni ignorējot. Rokas trīc un sirsniņa raustās - te no bailēm, te aiz dusmām. Gribas kraut pa seju, bet es pacietīgi klusēju un eju. (O, bļa, dzeja! Gribas kraut pa seju, klusēju un eju, rakstu faking dzeju!). Eju, eju, viņš man līdzi - nomainījis savu kustēšanas virzienu par simtastoņdesmit grādiem - tieši un precīzi pa manējiem grādiem. Un te viņam vajag manu mobilā telefona numuru, te viņš kaut ko bubina, iedams man gar labo pusi. Es, ierakusies dziļi savā ignorancē, ko nu nekādi nespēju izdabūt uz āru, turpinu savu ceļu. Un viņš - lieliskais ceļabiedrs - pēkšņi pastiepj savu roku, lai paķertu mani aiz elkoņa, sak, eu, ejam uz randiņu, kā tevi var sazvanīt? Es tevi vedīšu uz kafejnīcu. Nē, nu, cmon, cilvēk, gaišā dienas vidū. It kā centrā.
Domas pazib viena aiz otras, par to, kā acis meklē tuvāko cilvēku, kam lūkot pēc palīdzības, par to, kā es pagriezīšos un kraušu viņam pa seju, par to, cik dziļi somiņā un kurā tieši no visām piecdesmit kabatām ir mana piparu gāze, par to, ka nav taču manī nekā tāda, lai man šitā te gaišā dienas vidū uzmāktos, par to, ka vispār diezgan baisi tas ir un kā viņš mani var saķert un iestumt tuvākajā vārtrūmē.. Vienvārdsakot, par dzīvi. Zombijs, kā rādās, ir dzīvs.

Tagad sēžu birojā, malkoju zaļo tēju, un manas tējas krāsai pieskaņotās acis ir par mazu kripatiņu dzīvīgākas, nekā tās bija visas šīs stundas iepriekš. Laikam jau pastaigas mērķis - atmodināt savu prātu un ķermeni - izdevies. Tiesa, ne jau lietus un drēgnais, pretīgais laiks bija tas, kas to paveica, bet gan Pērnavas ielas otra gala kontingents. Samērā amizanti, ka vienas centra ielas divi gali spēj tik krasi atšķirties. Es paskatos pa savu fancy biroja logu, kur pretim man atņirb stiklotā stāva biroja kabinetā sēdošais, violetīgas krāsas kreklā un pieskaņotā šlipsē tērptais, rātnā pozā pie darbagalda sēdošais vīrietis, un jūtu - esmu pamodusies. Mani pamodināja tas tur, zemais dzīves (ielas) gals.
 
 
annu
08 February 2016 @ 05:44 pm
Rutīna  
Visu laiku cīnos ar to, ka ar dzīvi īsti kaut kas nav kārtībā. No otras puses, lai kaut ko mainītu un uzlabotu, negribas īsti arī izlīst no komforta/stabilitātes zonas. Rezumē? Nekāds. Sanāk dzīvot kā uz naža asmens - te jābesījas par to, cik viss slikti un nedzīvi, te atkal jāapbrīno un jāmīl viss, kas ir dots un kas ir man apkārt.
Klāt tam visam vēl nāk jaunpienākusī migrēna, kas šo dzīvi padara neciešamāku, kā arī mana ķermeņa izmaiņas, kas arī gluži nekādu patīkamu iespaidu nerada. Respektīvi jāmācās dzīvot no jauna/citādi, pie tam vēl mīlēt sevi tajā visā. Un mīlēt pasauli. Kaut kā.
Ko es varu darīt tā, lai izmainītu visu uz labo, tajā pašā laikā diži netraumējot komforta/stabilitātes zonu?
Hm.
 
 
annu
21 January 2016 @ 11:43 pm
 
Brenguļpuika ir lielisks gultā ievilcējs.
 
 
annu
08 January 2016 @ 11:58 am
Klusās pārdomas  
Tikai mani novērojumi - no sākuma Krievija izprovocē Eiropu ar visām Ukrainas izdarībām, kā rezultātā visādas sankcijas, Krievijas un Eiropas jau tā saspīlētās attiecības pasliktinās vēl vairāk. Nepaiet i ne pilns gads, kā sākas masīvais "eiropiešu genocīds" jebšu lielā demokrātija pret "bēgļiem". Mans paredzēt, ka, ja Eiropa nerīkosies tik tiešām drastiski šo zvēru (un te es pielietoju terminu zvēri, jo izskatās, ka no racionāla un loģiska saprāta, no kura tad attiecīgi arī izriet mierīga, racionāla un demokrātiska morāle, viņiem īsti nav nekā, vairāk tikai primitīvie dzīvnieku instinkti, kas ir vairošanās un "izdzīvošana" agresijas ietvaros) attiecībā, tad nekā laba nebūs. Jau tagad nav, bet nu.
[..] Lai vai kā tur ir, bet, ja mazajā, mīļajā Latvijiņā sāksies šitie sūdi, mans domāt, ka būs labāk doties uz мать родину Россию, jo nu - labāk lielais agresors, nekā daudzsievības, seksa vergu, teroristu un vispārējas kulturālās agresijas un pavisam tālas un svešas morāles dzīve.
 
 
annu
05 January 2016 @ 04:25 pm
Decembra brīvdiena  
Bija oficiālās darbadienas rīts. Man bija brīvs. [..]

Pamosties saules pielietā istabā un saprast, ka var gulēt vēl. Var snauduļot, izbaudot apzināto sapņu neierobežoto pasauli. Var laiski izstaipīties un pavārtīties pa gultu kopā ar saviem kaķiem. Var.. var vienkārši būt, un to vienkāršo esību izbaudīt līdz matu galiņiem. Līdz kauliem patiesībā, to tiešām tik ļoti var izjust.

Pamosties otrreiz un izbaudīt visapkārt esošo klusumu un skatu pa logu. Siltums un miers mājās - siltums un miers sirdī. Harmoniskas siltās krāsas un iekšēja labsajūta. Tādi iedvesmas mirkļi ir vislabākie, lai kaut ko uzsāktu. Un kāpēc lai tā nebūtu rīta vingrošana?

Sen mans ķermenis nebija kustināts. Šķiet, tas iekšēji čīkst un grab. Pavingrot pavisam nedaudz, tā, lai nepārietu to robežu, kur nogurums no kustībām kļūst nepatīkams. Pavingrot un.. doties dzīvē.

***

Ja tādu rītu būtu vairāk, pasaule manī būtu daudz laimīgāka.
 
 
annu
16 December 2015 @ 01:17 am
Sapņi kā atbildes  
Diezgan interesanti, krāšņi un bagāti man pēdējo divu nakšu viesi - sapņi. Pirmajā naktī veseli trīs, vakarnakt divi sapņi ar spēcīgu domu, sižetu, notikumiem. Lieki minēt, ka pēc šādiem sapņiem pamosties bija ārkārtīgi smagi - acis, šķiet, svēra centnerus, kamēr smadzene viegli plivināja pa pussapņu pasauli.

Tas, kas šķiet viszīmīgākais, bija pēdējais sapnis vakarnakt - bija liels pasākums meža vidū ar interesantiem cilvēkiem un aktivitātēm. Un, lai gan es nekad neesmu varējusi sūdzēties par uzmanības trūkumu no apkārtējiem - un arī sapnī ne - , te man bija atkal TAS mirklis - esmu atkal viena, kamēr pārējie bezrūpīgi dzīvo, komunicē, izbauda. Un, lai arī mani pieci sapņi nebija apzināti, pēdējā sapņa aprakstītais mirklis ieaijāja zināmu nolemtības sajūtu - sak, es pat sapnī esmu vientuļais ērms starp pārējiem - tiem dzīvības, prieka un ikdienas pilnajiem.

Un tieši sapnī es iedomājos, ka šī sajūta noteikti jāieraksta klabā pēc pamošanās.
 
 
annu
14 December 2015 @ 11:30 am
Mācīties  
Ir vairākas lietas, kas jāiemācās:

1) pirmām un galvenām kārtām, i should learn never ever dare to care for someone that do not care for me in return

2) sarakstes. Man ir jāiemācās sarakstīties ar cilvēkiem. Jo tā vien izskatās, ka mūsdienās tas ir viens no teju vienīgajiem veidiem, kā iepazīties ar jauniem cilvēkiem, ja sirds/prāts alkst pēc jaunām, interesantām sarunām ar jauniem cilvēkiem.
 
 
annu
11 December 2015 @ 11:58 am
Interesantums  
Ir tāda viena interesanta lieta par skumjām un bēdām, kas uznāk - tu sēdi tāds apbēdināts, un kaklā ir tāds reāls rūgtums. Rūgts un kaklu skrāpējošs. Interesanti {:
 
 
annu
11 December 2015 @ 11:01 am
Atkal?  
Atkal vai no jauna?
Katrā ziņā viss kā vienmēr - viss vienmēr ir bijis, ir un arī būs slikti. Skumji. Auksti un vientuļi.
 
 
annu
08 December 2015 @ 12:21 pm
Aukstums un ironija  
Vairākas pārdomas.

Pirmkārt, esmu priecīga tikt vaļā visādos veidos (atsekoties, izdzēst no draugiem u.tml.) no cilvēkiem, kas man nekā laba nesniedz, gluži pretēji, kas nereti izraisa manī nelabas emocijas.

Otrkārt, es esmu pārsteigta, ka pēdējā laikā ir parādījušies vairāki man pazīstami cilvēki, kas mani uztver par samērā tuvu cilvēku, vismaz tā es noprotu pēc viņu attieksmes - ar mani runā. Runā un stāsta, un arī labprāt satiek. Tas ir dīvaini, jo es jau sen atmetu cerības iepazīties ar cilvēkiem (varbūt pat no jauna ar vecajiem) un ielikt tajos emocijas, bet savā ziņā patīkami. Kaut kādā veidā tas atkal liek justies interesantai/svarīgai kaut kādā mērā; un šī sajūta, ka esmu kādam svarīga kā cilvēks, sen jau nav manī mājojusi. Patīkami, bet dīvaini, jo tiešām nezinu, vai esmu īsti pelnījusi tādu uzmanību.

Treškārt, es droši vien neesmu savā blogā par to rakstījusi, bet vispār man ir smaga alerģija pret cigaretēm, savukārt es tīri normāli "panesu" zaļākus dūmus. Jau izsenis mani bija apbūris šis šķietami neveselīgās, tomēr ļoti pozitīvās nodarbes piekritēju loks, un es jau samērā sen ik pa laikam esmu izmēģinājusi arī nokļūt to smieklu un pozitīvisma pasaulē, taču tiktāl - nesekmīgi. Izņemot pēdējās divas reizes. Pirmspēdējā reizē man sanāca baigi smieties, bet te nav zināms, vai vainojama bija pati tā figņa, vai arī tas, ka visi pārējie apkārt esošie cilvēki (kādi 6 gab.) arī smējās, vai abi kopā. Pēdējā reizē gan man it kā viss bija kārtībā, izņemot dažu mirkli, kad pati nesapratu, kāpēc it kā nekā nav, bet tomēr šausmīgi jāsmejas vienubrīd. Tad nu man nesen ienāca prātā doma, kā būtu, ja tas viss process kļūtu man ne gluži par rutīnu, bet, teiksim, izklaidi reizi gada ceturksnī vai mēnesī - man gribētos pavērot, vai un kā es mainītos.

Ceturtkārt - es laikam palieku veca. Man negribas to atzīt, bet daudzas manas emocijas ir notrulinājušās. Es nezinu, tas tāpēc, ka man svarīgākās emocijas ir noplukušas, jo reiz tās tikušas iznīdētas un es turpinu tās reiz iznīdētās emocijas uzturēt ikdienā, vai arī tāpēc, ka man vienkārši vairs tādu emociju nav. Es tiešām nezinu, un man ir bail, ka šo emociju manī vairs nav. Bet, ja ir, tikai ne šajos apstākļos, tad arī tas nav visai forši, jo man pagaidām nav īpašas vēlmes kaut ko dzīvē baigi mainīt. Hm.
 
 
annu
03 December 2015 @ 12:40 am
Nāk nakts  
Iedomājies, ka tu guli savā mīļajā gultiņā savās mājiņās. Iedomājies, ka tev blakus ir tavs mīļotais, kurš tevi ļoti, ļoti mīl un silda vissiltākajās mīlestības skavās. Un tagad aizmiedz, mazā, naivā, trauslā meitenīte. Viss ir labi.
 
 
annu
12 November 2015 @ 11:13 am
Slimiķis  
Nu viss, lielais slimiķis, kas kopumā ievilkās uz teju vai mēnesi, sāk atkāpties. Un tas nozīmē tikai vienu - ir pienācis laiks sadarīt visādas lietas, kā arī pienācis laiks, kuru veltīt manam Kaķim.
 
 
Tagad ir:: slowly getting better
 
 
annu
09 November 2015 @ 11:03 am
Vīrs  
Atrodiet man, lūdzu, šim vīrietim līdzīgu izskatā vīrieti, kurš būtu romantiķis, kaut kāds mākslinieks, ļoti interesanta personība, kuram strādātu racionālā smadzeņu daļa, kurš būtu tikpat seksīgs un lielisks, un tad iemīliniet viņu manī.
Un man būs beidzot vīrs.

http://www2.pictures.zimbio.com/mp/T6GgYHpG8d2l.jpg
 
 
annu
29 October 2015 @ 05:17 pm
Sprādziens  
Tik daudz kontrastainu emociju galējību vien dažu minūšu rādiusā - galīgi neveselīgi.
Te es visu mīlu un apzinos, ka man ar ļoti daudz ko ir paveicies, un ka man ir ļoti harmoniska dzīve, te mani viss sāk besīt, gribas cīnīties izmisīgi par netaustāmu un neobjektīvu taisnību, besī dzīves netaisnības un tādā garā.

Tagad sēžu, rokas dreb, vaigi deg, galva reibst, un tas viss - no emocijām vien. Kā mani kretinē tādi emo kā es. Tas reāli ir nereāli neveselīgi.

Ko darīt? Jāiedzer silta zaļā tēja un jāaizver visas blakuslietas, atdodoties tikai un vienīgi darba lietām. Esmu taču darbā, jopcik bumbiņ maķ ar ārā.
 
 
annu
06 October 2015 @ 12:33 pm
 
Kad kāds atrod kaut ko, kas atgriež dzīvību un dzīvesprieku dzīvē, padalieties ar to info.

#rudens #fml
 
 
annu
15 September 2015 @ 05:23 pm
Pārdomas par vecumu, pieredzi un ģimenes dzīvi  
Interesanti vērot, kā paziņas man apkārt ātri saderinās un apprecas.

Interesantāk ir tas, ka "ātri" to dara tieši šādi cilvēki (mans un vienīgi mans subjektīvais novērojums):

1) tikko pēc šķiršanās jaunās attiecībās. Tie ir cilvēki, kas ir pavadījuši ilgu laiku stagnējošās un problemātiskās, taču arī trakās un kaislīgās attiecībās ilgu laiku. Parasti gadiem ilgu. Pēc šādas izšķiršanās parasti viena vai abas puses ātri vien atrod nākamo partneri, ar kuru tad attiecības strauji (parasti nepilna gada - divu laikā) pāriet uz nākamo līmeni aka saderināšanos, kam seko kāzas. Nereti par/ap to laiku iepeld arī bērns/i.
2) laiks iet, bet attiecību kā nav, tā nav. Tie ir cilvēki, kas jau ilgu laiku nevar rast mieru attiecībās, nevar atrast "savu īsto". Tā laiks iet, šie paliek arvien vecāki (parasti ap trīsdesmit un vairāk gadu), bet attiecību normālu nav bijis gadiem. Tad viņi atrod beidzot sev partneri un, gluži kā ķeroties pie pēdējā salmiņa, ātri vien noprec to.

Visu pārējo kategoriju cilvēki iet +- standarta ceļu: izveido attiecības, tad uzsāk kopdzīvi, tad vai nu izšķiras vai arī turpina savu dzīvi nu jau ģimenes un/vai laulību formātā.