annu
12 December 2014 @ 12:33 pm
Savi mazie svētki  
Un pienāca diena,
un E. izdomāja, ka kompleksot ir bezjēdzīgi.

Nu, tāpat es īsti nevaru mainīt sevi, vien kaut kā nedaudz piekoriģēt izskatu ar fiziskām nodarbēm un lietām.
So, visu šo nedēļu kaut kā sāku sajust, ka manī [atkal, kā tajos saldajos 15] pazūd kompleksi. Liels iemesls tam ir nodarbinātība ar citām problēmām, lietām un svētkiem, ar kuriem nesanāk šobrīd tikt galā dāvanu jomā. Un vēl lielāks - visi vīrieši, kas nenodarbojas ar kompleksu h**ņām un dzīvo laimīgi tieši tādi, tādos izmēros un bez visādiem kosmētiku litriem, kādi viņi ir.

*Woop, woop*, mazie dzīves prieciņi ^^,
 
 
annu
09 December 2014 @ 11:10 am
Laiks  
Laiks iet, un līdz ar laiku nāk un iet mūsu domas, uzskati, vērtības, attieksme. Kaut kas nostiprinās mūsos vēl vairāk, kaut kas izirst pavisam uz neatgriešanos. Un te es aizdomājos, ka lietas, kuras laiks manī neiznīcina un kas varētu tīri labi mani raksturot kā tagad, tā pirms 10 gadiem, ir vienkārši trīs vārdi: Perverss spēlmanis [geimeris] brunčos.
 
 
annu
05 December 2014 @ 05:31 pm
Sarežģītums  
Vissarežģītāk un nestabilāk, sveša un neizprasta pati sev es jūtos mirkļos kā tagad - kad no vienas puses mani pārņem sarkasms, ironija un vēlme paņirgāties par cilvēci, cilvēkiem un sevi kā tā visa daļu kopumā, bet otru pusi apskalo manas empātijas jūras, kas vēlas palīdzēt visiem un visur, kas vēlas iet, iepazīties, runāties un socializēties. Pirmā, protams, gluži pretēji - vēlas būt ironiska, aizvērta un noslēpumaina būtne.
 
 
annu
04 December 2014 @ 11:22 am
 
Vēl aizvien alkstu pēc sapņu darba, kurā nebūtu spiesta celties tik agri no rītiem. Tāpat līdz pusdienlaikam nespēju funkcionēt kā cilvēks, un labākās domas / raksti / teksti nāk ārā uz vakarpusi un naktī.

*

Gaidu Ziemsvētku darba pārrunas - tur ceru izteikt savu viedokli par samaksu un par to, kas man būtu pozitīvāks / produktīvāks. Galu galā, ja līdz tam esmu vienmēr baidījusies izteikt savu ne-tik-pozitīvo viedokli darba sakarā ar priekšniecību, tad tagad, lai arī aizvien vēl baidos, mani iedrošina jau divi darba piedāvājumi, strādājot vēl te. Tā teikt - mēģināts nav zaudēts. Izdomās zaudēt mani, man jau ir divi citi sevis realizācijas piedāvājumi.

*

Jungs iedvesmo sapņu pierakstīšanai un tās analīzei. Tāpat mani fascinē, ka beidzot vēl kāds, izņemot A., sauc šādas lietas par bezapziņu, kas būtu tuvāk apziņas daļai, nevis par zemapziņu.

*

Balles kleitas būtu jauki ^^,

*

Esmu sajūsmā par to, ka mani tomēr mēdz piemeklēt ik pa laikam iedvesmojošas sarakstes. Tā, negaidīti un ļoti, ļoti vajadzīgi. Man patīk sarakstīties. Tiesa, vairāk priecātos par garziņām e-pastu vidē, tur vienmēr tas viss liekas kaut kā abstrahētāk, ne-tik-personiski, tajā pašā laikā vispersoniskāk, intīmāk un tuvāk. Sarakstes sociālos tīklos mani ne visai aizrauj, jo ātri vien man tās mēdz apnikt. Vieglāk ir uzrakstīt dienā vienu garu, skaistu, pārdomātu vēstuli, nekā divdesmit sīktekstiņus. Varbūt tāpēc man nekad nav izdevies tā normāli "tvītot".

*

...un pagaidām pietiks. Jāturpina lasīt Jungu.
 
 
annu
03 December 2014 @ 03:38 pm
Brīvība  
Šodien gulēju ilgi. Ļoti, ļoti ilgi. Sen pelnīta // nepieciešama atpūta.

Gulēju līdz gandrīz trijiem. Pa starpam naktī dabūju sapni, kurā ieklīda viņš, tad otrs sapnis bija diegzan baismīgs, par pamestu māju, kurā mani vajāja ļauna, ļoti ļauna dāma, un tad no rīta vēl paspēju paplanēt lūsidajos sapnīšos - erotiskos un ļoti, ļoti sajūtu pilnos. Es dievinu lucid dreaming. Tikai diemžēl man pārsvarā tie ir no vēla rīta - ap 9 - 13, tāpēc darba dienās to nevar atļauties. Un tas ļoti smeldz.
 
 
annu
18 November 2014 @ 05:21 pm
Rīts  
Es nekad neaizmirsīšu to rītu. Tas bija rīts, kad viņš mani salauza. Tas ir, pareizāk sakot, tas bija rīts, kad salūza kaut kas manī viņa dēļ. Vēl pareizāk būtu teikt, ka nevis viņa dēļ, bet tā iemesla dēļ, ka mūsu uzskati par attiecību uzturēšanu bija atšķirīgi, ka man bija lielākas vajadzības, ka man bija kaut kādas gaidas, lai gan vienmēr ir man mācījusi dzīve - negaidi, dārgā, sagaidīsi kaut ko sliktu tā gaidot labumus. Bet es to nekad nebiju pratusi - esmu radusi dzīvē dot un saņemt // gaidīt pretim.
Es nekad neaizmirsīšu to rītu. Tas bija tik sirreāls rīts, ka likās - es neesmu cilvēks, ja es varu tā pēkšņi pamosties ar tik aukstu, vēl nekad nepieredzētu un nejustu tukšumu un vienaldzību. Tas bija ļoti auksts un ļoti, ļoti smags rīts.
Es nekad neaizmirsīšu to rītu. Tas rīts ir atņēmis manī kaut ko tādu, kas kādreiz bija ļoti svarīgs. Un tagad es to atceros ikreiz, kad domāju par to, cik ļoti man kaut kas ir izrauts. Vienīgais jautājums, kas mani vēl nomoka, ir tas- vai atņemts un izlauzts man tas uz mūžu?
 
 
annu
30 October 2014 @ 10:35 am
Sapņi, atkal  
Šodien aizdomājos par tādu varbūtību, ka:
Ir ~1% no maniem sapņiem, kas "paredz" un "piepilda" nākotni - dažreiz simboliskā, dažreiz vistiešākajā veidā, kadrs aiz kadra. (Un te es nerunāju par dežavū sajūtu, ka šitais jau kaut kur ir bijis).
Un, tātad, šis 1% piepildījušos sapņu varētu būt iemesls, kāpēc es tā ceru un ticu atlikušajiem 99% sapņu, kas nepiepildās. Meh.
 
 
annu
20 October 2014 @ 04:01 pm
Viņš  
Viņš man atkal bija sapņos nesen. Mēs sēdējām pie Viņa un spēlējām tanciņus. Viss bija tieši tik vienkārši - tā kā tam būtu bijis jānotiek dzīvē, ja es nenolohotos.

Patiesībā man nekad nav paticis, ja kāds ieņem manu sapņu teritoriju. Tā man liekas visintīmākā un svētākā, jo tieši no šīs pasaules izejot, manī rodas pārlieku lieli, nereti nerealizējami sapņi un mērķi dzīvē. No vienas puses, tas mēdz būt labi. No otras... tas padara reālo dzīvi tik ļoti bezgaršaināku. Man tā nepatīk, man patīk dzīve ar visām tās krāsām, garšām un smaržām. Tāpēc man tik ļoti nepatīk sapņot ko tik nereālu.

Dzīvošana tik tuvu sapņiem, tik ļoti brīžiem tālu no realitātes, šķiet, ir tuvākais sajukšanai prātā. Jādomā, ka tie jukušie klīnikās, kas vārda tiešākajā nozīmē dzīvo savā pasaulītē, noteikti spēj būt patiesi laimīgi.
 
 
annu
20 October 2014 @ 03:05 pm
Pārticība  
Pēc pusotra pilna vājprāta un trakumu viļņiem, kas mijās un vijās viscaur skumjām un bezjēdzībai, es nonācu pie mazas jēdziņas.
Amizanti ir tas, ka mazā jēdziņa dzima patiesībā no kārtējām neveiksmēm un problēmām, ar ko ikdienā ir jācīnās un kas traucē dzīvot.

Tagad atliek vien nesacerēties tik ļoti, kā pagājušajā reizē, jo es vēl neko nedabūju, bet paspēju sasapņoties un sacerēties. Un tad, dienu pirms tikšanās, man to sapni un cerību atņēma, sadragāja un izmeta miskastē. Tā vienkārši. Nu, tas ir pašsaprotami, tā man vienmēr mācība, kad saceros par kaut ko, kas nav un kas var nebūt mans. Tāpēc tagad... atliek tikai nesacerēties.
Nesaceries, Elga, nesaceries. Negaidi.

***

Tā ir viena vareni grūta lieta man - iemācīties dzīvē neko negaidīt. Tas ir grūti ar tādu pasauli iekšējo, kas tik daudz sapņo un cer. Bet man vajadzētu to reiz iemācīties. Oktobra sākumā dabūju ar ķieģeli pa seju kārtējo reizi (gluži kā pirms pieciem gadiem), oktobra vidū dabūju to pašu. Un tagad mācos ne-sa-ce-rē-ties. Tā, šķiet, ir viena no grūtākajām lietām dzīvē - iemācīties nedzīties pakaļ tam, ko tā gribi un uz ko tā tiecies, iemācīties saprast, ka apgalvojums "viss var būt tavs" nav burtiski uztverams. Jā, cilvēks var daudz ko, ļoti daudz, bet nedrīkst aizmirst, ka ir lietas, kas vienkārši nav atkarīgas no tevis. Vai arī ka pienāk tāds posms, kur viss, ko tu varēji darīt, izdarīts, un ka vairs/vairāk tu ietekmēt situāciju nevari.

***

Es ļoti priecātos, ja otrā reize būtu veiksmīgāka. Šosestdien redzēsim. Un tad, ja viss notiksies kā plānots, es sarīkošu lielus, foršus svētkus visiem foršajiem cilvēkiem man apkārt. Ja nē - tad klusībā turpināšu tiekties uz mazo jēdziņu. Kas beigās izrādījās tuvāk nekā domāju.
 
 
annu
12 October 2014 @ 11:41 am
 
Kad viņš mani skūpstīja, es biju universs. Laimes universs. Tirpas un trīsas skrēja pār mani un caur mani kā mežonīgi kaķi. Viņa skavas bija vieta, kur es jutos kā mājās - visdrošāk un vislabāk. Viņa skavas. Neko citu labāku iedomāties nevar.

Ak, sapņi.
 
 
10 October 2014 @ 11:07 am
***  
Cīņas ar iekšējiem dēmoniem kā vienmēr - uz naža asmens. Karsts.
Ir auksti un viss garlaiko, viss liekas pliekans, pelēks un bezgaršīgs. Dzīve šķiet nedzīva.
 
 
annu
04 October 2014 @ 01:55 pm
apšaubāmas izcelsmes dzeja  
debesis kritīs kad virsū
zibeņiem sprādzieniem sēcošiem
mēs saķersim viens otra roku
un laidīsim dzīvē uz franciju
dzersim tur vīnu un viens otra prātu
un mīlēsim īstā franču mīlestībā
gluži kā franču senajās filmās
o mans dārgais
o mans neaizsniedzamais
tur viss būs pa īstam
kā manos sapņos
 
 
annu
03 October 2014 @ 02:43 pm
Увы  
Mana destruktīvisma pakāpe cieši sadarbojas ar fizioloģisko destrukciju - nespēja ieēst, šķiet, kļūst pamazām atkal bīstama.
 
 
annu
02 October 2014 @ 07:02 pm
Sviests  
It kā vajadzētu atvainoties, bet fuck that, es nejūtos vainīga itin ne par ko. Tikai nedaudz kauns/pārsteigums par sevi, ka varēju tik nekaunīgi uzprasīties uz tēju pie sveša cilvēka.

*

Viņam riebjas mans destruktīvisms. Man gan patīk - liekas kaut kā saistoši.

*

Atsāku oficiāli nēsāt somā piparu gāzi. Vakardienas incidents bija pietiekoši pārliecinošs. Labi, ka viss beidzās veiksmīgi un ka spēju arī normāli noreaģēt.

*

Vispār, vakardiena bija diezgan episka. Sākot ar ļoti labu draugu, kurš mēģina mani noskūpstīt, kad es atlecu tā, ka aplēju sevi visu ar vīnu, beidzot ar ?!iemaldīšanos!? pilnīgi svešu cilvēku kompānijā, kurā nez kāpēc mani pat neatšuva - manā stāvoklī esam. Viņu vietā es laikam nebūtu par Elgu baigi labās domās šobrīd.

*

Tas viss, viss ir ļoti kuriozi. Viss mans septembra mentālais stāvoklis rezultējās vakardienas trakumā.

*

Grogs nav garšīgs.

*

>^.^
 
 
annu
02 October 2014 @ 09:38 am
piedzerties tevi  
es iedzēru sevī
kvadriljonu zvaigžņu
un paliku nedaudz
mīlestības pilna
es tevi gribu
viss ko es
no tevis gribu
ir bēgt
kamēr tas vēl ir skaisti
kamēr tas
nav
vēl
nekas
 
 
01 October 2014 @ 02:38 pm
Atziņa  
Man patīk destruktīvi vīrieši, kuros ir cerība. Mans pašmērķis ir kļūt par to cerību tādam destruktīvam vīrietim, kurš man būtu ikdiena.
 
 
annu
30 September 2014 @ 12:14 pm
saldi  
sakožu zobus
aizkniebju lūpas
ar mēli braukājos
pa savu rīkli
mēģinu izlaizīt
saldenos vārdus
ko gribas tev pateikt
bet nedrīkstas
 
 
annu
30 September 2014 @ 12:58 am
Ļoti sievišķīgi atklāts ieraksts  
Sieviešu marasms jeb kā man dzīvot?

Kāpēc es vienmēr uztrāpu uz neīstajiem?
Teikšu atklāti, nemelojot - manī mēdz viņi iemīlēties. Es turpretim iemīlos ļoti reti un katrreiz tas ir smagi. Labi, figs ar to, jautrāk.ir tas, ka no visiem tiem.retajiem, kuros es iemīlos, 90% manī nē.
No atlikušās daļas man ir tikai viens, ar kuru ir nopietnas attiecības. Un tikpat nopietns to krahs - izrādās, ka šim vienīgajam ir pilnīgi svešas vērtības, kas man ir vienas no tuvākajām jebkāda veida attiecībās. Un to es, protams, uzzinu pēc šķiršanās.

Iemīlos es vienmēr tādos, kuru klātbūtnē es palieku tizla. Tik tizla, ka nav nekādu iespēju man viņus sevī ieinteresēt.

Nepieminēšu manu morāli, kas man liedz "dot iespēju" tiem, kuriem patīku es - ja es neesmu ieinteresēta viņā sākumā jau,.tad nekad arī nebūšu.

Ko man darīt? Iet cilvēkos, iepazīties? Es neprotu. Atliek vien tik iet cilvēkos un cerēt, ka kāds pats iepazīsies vai mani ar kādu iepazīstinās. Jo tieši dzīvā es ir tā, kas patīk viņiem, nevis dzīvē teju nepazīstamā, iemīlējusies, tizlā es.
Ko atliek darīt? Iepazīties un iepazīt? Man tas nestrādā. Jo man kā muļķei jābūt iemīlējušais, lai kaut kādu gribētu iepazīt dziļāk - arī ar romantisku pieskaņu. Kā lai to realizē? Šķietami nekā, jo iemīlējusies es ir atbaidoša, bet jebkāda cita es nevēlas iepazīties tuvāk.

Kā man dzīvot? Velns, es nekad neesmu sapratusi no malas tipiskās, sievišķīgās sievietes. Kā lai es saprotu sievišķīgo daļu sevī? Jo vairāk - kā lai spēju ar to sadzīvot? Nē, vēl vairāk. Visvairāk! Kā lai es izbaudu to? T.i., sevi, dzīvi, vīriešus un sevi ar kādu vīrieti dzīvē?

***

Gribu meiteņu vakarus. Ar piedzeršanos un iziešanu puišos.
 
 
annu
25 September 2014 @ 01:41 pm
 
Tik daudz kafijas, ka es varētu tajā noslīkt. Kafijas - sajūtas - galina lēnām.
Medus pie kafijas piešķir dzīvei tādu kā vārgbālu atblāzmu, stāstot, ka ir arī gaišums kafijas melnajos biezokņos, ka ir arī zelts un saldums kafijas tumšajā rūgtumā. Kafija ar medu vairs nav kafija, tas ir cits dzēriens ar citu rituālu un citām sajūtām. Kafija ar medu ir ļoti... Eldzīgi.

***

Ciešot neveiksmes kādā jomā vienu pēc otras, sāku atrofēties. Vai arī pretēji - atdzimt, gluži kā vecajās dienās, kad es jutu, kad sāpēja tik smeldzoši, ka jābauda. Laikam jau pretēji, jo atdzima arī mana rakstīt-spēja.

***

Un tad jau atkal - kā vispār tā var notikt? Kā vienā cilvēkā var būt tik daudz naivum-viegluma, smieklīguma, ironijas un perversiju, kamēr īstie dziļumi prasa harmoniju, mieru un mūžīgu, nereāli naivu dvēseliskumu un mīlestību? Kāpēc tik dažādām un dažuviet pretējām lietām ir jādzīvo vienā cilvēkā? Tas kaut kā negodīgi sanāk, jo perversā un jautrā es, kas patīk daudziem, ir diezgan pretēja dziļi dvēseliski romantiski naivajai man, kas meklē sev savu vienīgo. Pšsshhhshshhhshsh

***

Ironiski muļķīgi.
Tags:
 
 
annu
25 September 2014 @ 12:28 pm
bišķiņ pēdējie  
o, ja par mani
tā rakstītu runātu
ja es būtu tā
ko baro ar zvaigznēm
kailajās delnās
es būtu pie kājām
un laizītu pirkstus
un klausītos visās
pasakās Tavās
kaut arī
neticētu

***

Kafija plūst pāri krūzei
pār lūpām
melna un rūgta
Inde
Saviļņo jūtas un
lēnām un skaisti
darbina katru
smadzeņu šūnu un
vārdu caureja
Plūst
Tumšas un rūgtas
lūpas čukstus
gaida un cer un jūt un
gaida
neviļus grib pavīdam smaidam
Jūtas plūst lēnām
kā kafija
galina

***

ķerot mirkli pilsētas
sauli kad apģērbj
drūmi pelēki mākoņi
un ielas no mikluma
kļūst arvien melnas
drēbes pielīp pie ādas
un āda pielīp pie kauliem
un drebina satrūkstas sirds
pie katra pērkonkliedziena

viens nepareizs mehānisms
un solis par grādu
sliktākā leņķī
var just kā bruģakmens
muguru glāsta

kad ķerot mirkli
paskrien tas garām
ar līkumu tevi vien apejot

-dzimst tīrākais smaids
un sajūta ka
"uz mūžu" ir par īsu

***

pienāca dzīve
un rūsa no cilvēklūžņa
sāka birt
atklājās gadiem slīpēti pulēti
mirdzoši brīnumi
un dievišķas formas
atklājās arī
ka dzīve ir staigule
tā pienāk un aiziet un tad pienāk
no jauna