annu
09 April 2014 @ 09:51 am
Murgi  
*
Vakarnakt aiz bēdām pret dzīvi sarakstīju dzejoli par vientulību.

*
Naktī sapņoju daudzus sliktus sapņus - kā zagu JD pudeles, kā piedalījos kaut kādā meiteņu casting`ā uz fotomodelēšanos vai ko tādu, un, kad bija rezultāti, tad mans rezultāts bija tāds: "Mēs tevi gribētu bildēt, jā, bet būsim godīgi - tu ne tālu neesi skaista. Vienkārši tavā izskatā/skatienā ir kaut kas tāds dīvaini interesants, tāpēc mēs tevi arī bildēsim."

*
No rīta izlasīju dzejoli - tas nekam neder.

*
Par godu manam neglītumam ietērpos superdaiļā blūzītē ar žabo veida figņu kakla rajonā, svārkos, sēžu darbā un malkoju Earl Grey. Ja ne purns, tad vismaz sapņi skaisti.

*
Trešā daļa mēneša ir pagājusi. Keep going.
 
 
Tagad ir:: Silti un labi
Man skan:: Fonā pilsētas skaņas
 
 
annu
03 March 2014 @ 04:45 pm
herņa  
Visus šos ilgajos gadus
Viens tikai sapņos man nācis
Jūtas patiesas mācīt
Ar piparu, karoti medus

Visu laiku tik viens
Esi man sapņos Tu bijis
Iesēdies sirdī man dziļi
Un liec man just vēl arvien

Bradā pa sapņiem kā zāli
Spēju pēc Tevis vien alkt
Kautri kā jaunavai plaukt
Un cerēt - reiz nebūsim tāli

Naivumā cerēt un gaidīt
Ne tikai sapņos to gūt -
Man mīlēt, man Tevis mīlētai būt
Gribēt. Klusēt. Un smaidīt
 
 
annu
20 February 2014 @ 11:16 am
When you first meet someone, do you imagine how they would be in bed?  
Vai arī tu, cilvēk, domā kategorijā - kāds viņš/viņa būtu gultā?
T.i., ir dzirdēts viedoklis, ka lielākā daļa cilvēku par visiem viņiem kaut cik patīkamiem cilvēkiem iedomājas arī gultas/seksa kategorijā. Tā ir?
 
 
annu
28 January 2014 @ 09:29 pm
Laiks iet  
Nule divi mēneši ir cauri kopš lielās aizas.
Sāku ļoti izteikti saprast, ko nozīmē, kad kāda tuva būtne pazūd no tavas dzīves - tā nav nekāda rēta, kas sadzīst ar laiku. Tas ir izrauts gabals no iekšām, kura vietu nekas nekad nevarēs aizpildīt. Tā ir daļa sevis, kas vienkārši pazūd, pazudinot arī daļu dzīvotgribas. Daļu dzīves dzirksts, ja tā var teikt.
Varbūt tāpēc mūsdienās pieaugušie cilvēki, tā saucamie "dzīves samaitātie" radījumi, kā man viņus labpatīk dēvēt, arī ir tādi, kādi viņi ir - tik daudz piedzīvojuši šīs te aiziešanas no savas dzīves, tik daudz sevis viņi pazaudējuši savā dzīves laikā. Notrulinājušies, ierutinējušies viņi dzīvo ar to, kas ir palicis.
Nenoliedzami - klāt nāk arī kaut kas cits un jauns. Bet tā vienreizības un unikalitātes sajūta gan nav atgriežama. Tāda, ar kuru cilvēks pirmoreiz sastopas, kuru apbrīno, izdzīvo, un no kuras pēc tam jāatvadās. Līdzīgi kā ar pirmo īsto mīlestību, pēc kuras visas pārējās... vairs nekad nav tādas. Un nav svarīgi, nākošās ir labākas vai sliktākas (laikam jau labākas, jo radījumi it kā tiecas progresēt dzīves laikā, vismaz līdz zināmam vecumam/stadijai).
Vismaz ir patīkami apzināties, ka atkal spēju baudīt skumjas un sāpes. Ilgu laiku nespēju. Praktiski visu laiku, kad biju kopā ar I. Tad jebkas, kas darīja pāri, šķita neciešams. Tagad tas ir neciešams, bet to var saprast. Sevi var saprast. Savas paranojas un melnās iekšas var saprast. Un atpazīt. Kā "savējos".
Vizualizējot to tukšumu, kas iestājas līdz ar izrauto gabalu, es to iedomājos kā brīvu vietu, kuru uzreiz ieņem visas iespējamās negācijas, skumjas, naids pret pasauli un galvenokārt sevi. Tad atkal, kad ir kaut kāda būtne, kas nāk savīties, tā rada tādu kā vietu, kuru pārņem un apņem viss pozitīvais - joki, smejas, prieks, laime, bauda, iekāre, dzirkstis, labsajūta, miers... Un, kad tas viss tiek atņemts, - tad atkal viss negatīvais kā ēnas, kā Dementori piesūcas pie tukšuma, bezkrāsaina būdama paša par sevi, padarot to tik melnu un dvēseli izsūcošu, cik vien iespējams.
 
 
Tagad ir:: Mierīgi un tukši
Man skan:: Yae ņaudas un gaudas
 
 
annu
18 January 2014 @ 03:21 pm
Par aizgājušo  
Aizvakar vakarā/naktī, sēžot vannā, sildoties un dzerot aukstu, atsvaidzinošu alu, mani uz mirkli pārņēma cerība un sajūta, ka viss būs kārtībā. Protams - laiks jau visu dziedē. Tikai tam būs vajadzīga krietna deva laika.
Sēžot vannā, es tāpat atminējos par vienu decembra notikumu, ko gribēju uzrakstīt. Jo man tas bija kaut kas līdz šim vēl īsti neizjusts un nebijis.
Būdama izmisumā un grimstošās skumjās, kuras vēlējos slīcināt sarkanvīnā un sarunās, lai arī īsti ne ar vienu negribējās runāties, uznāca vēlme pēc viena cilvēka kompānijas. Un tieši tas, ka man sagribējās tieši viņas kompāniju, likās ļoti dīvaini. Bet tā sajūta bija skaista - iedomājos, kā mēs abas sēdējām pie manis, malkojām vīnu un runājāmies vai arī mulsi klusējām. Jo nav tā, ka esam ļoti labas draudzenes. Kādreiz bijām tuvākas, draudzīgākas, tagad visai tālas. Varētu pat teikt, ka tā ir mana vaina, jo es atteicos no teju visiem tuvākajiem draugiem tikai tāpēc, ka paliku par tādu kā dārzenīti, kurš vēlējās tikai sēdēt mājās un izbaudīt kopābūšanu ar cilvēku, kurš tagad jāizslēdz no ķermeņa un dvēseles. Katrā ziņā, tā bija mistiska sajūta, - man allaž ir patikuši tie retie gadījumi, kad mans prāts izdomā, ka tieši tas cilvēks šobrīd ir īstais un vienīgais, kas var man palīdzēt. Varbūt tā arī būtu bijis. Varbūt viņa spētu. Viņa taču visādas interesantas lietiņas prot, kam es nekad līdz galam neesmu ticējusi, bet ko nekad arī neesmu noliegusi.
Atminos, kā biju gatava sēsties mašīnā un aizbraukt viņai pakaļ. Lai tikai ir te un tagad. Interesanti, no kurienes un kāpēc tieši viņa? Atceroties to aizvakardienas vannā, vēl aizvien nespēju izprast. Katrā ziņā neizprotamais mani allaž ir vilinājis.

Tagad man ir nelielas izmaiņas dzīvē - es pēdējā gada laikā sev teju nekad neko nebiju pirkusi - no mantām, ja runā par apģērbu, apaviem, citām lietām - jo nav bijis īsti līdzekļu. Šoreiz man nācās veikt pirkumu, kas uz to brīdi šķietami bagātību maksāja - veselu gultu un matraci. Pie tam, ja gulta jau liekas ļoti dārgi, tad matracis ir vēl dārgāks par gultu. Funny, isnt it? Tad nu, lūk. Gribot aizņemties kredītā gandrīz pusštuku eiras, šī doma mani dzina izmisumā, bet katru reizi, kad mugurā atkal sāka durstīties sāpes, kas mani dzina vēl lielākā izmisumā, es jau samierinājos ar lielo kredītu un smagajām sekām, ko tas radīs ikmēnešā tā jau lielajos tēriņos. Un tad tas notika atkal - otru reizi - tikai šoreiz pēc vajadzības radījās līdzekļi nevis kā pirmo reizi, kad radās līdzekļi un tieši pēc tam sekoja vajadzība. Izīrēju vienu dzīvoklīti un saņēmu savu komisiju, un tagad vajadzēja uz pusi mazāku naudas summu. Vēl pusi no tā atlikuma sadabūju no pašas līdzekļiem un voiļa - palika tikai nieka simts eiru aizņēmums nepieciešams.
Aizvakar tika iegūts matracis, vakar tika salikta pirms vairāk nekā nedēļas pasūtītā gulta.. Un šonakt bija pirmā nakts, kuru pavadīju tajā.
Nevar noliegt - tā ir ellīgi skaista un seksīga, un gulēt tajā - viscietākajā pieejamajā matracī, ko prasa mana mugura - ir debešķīgi. Tiesa, no sākuma būs jāpierod pie matrača cietības. Bet, kā teica J., "visām četrām kaķenēm patīk" gulta - tagad , sēžot dīvānā un pļurkstot par nesvarīgām lietām, manas trīs minkānes skaisti čuč jaunajā gultā.

Tā vien no malas izskatās, ka I. vārdi ir patiesi - jauna gulta, jauni darba pienākumi... Mana dzīve iet uz priekšu. Kaut kā. Tikai problēma ir tajā, ka es esmu apstājusies. Emocionāli.

Es priecājos vien par to, ka manī ir tik daudz enerģijas un saprāta, ka spēju sevi piespiest virzīties uz priekšu fiziski pat tad, kad garīgi es nevirzos nekur. Stāvu kā iesalusi aukstumā. Iesalušas un vēsas, svešas man ir manas jūtas un sajūtas. Bet tikmēr dzīve lēnām virzās kaut kur uz priekšu.

Pie postscriptuma varētu bilst, ka mammas vakardienas komentārs par to, ka viņai dzīvē nekad mūžā nav bijis tik glaunas gultas, liek tikai pašai iekšēji pasmaidīt - par to, ka es kaut ko arī bez viņas palīdzības varu atļauties. Interesanti ir tas, ka šis komentārs man lika nedaudz vainīgai sajusties, it kā es būtu izdarījusi kaut ko ļoti sliktu, to iegādājoties. Un es uzreiz sāku attaisnoties ar to, ka pati taču visu sapelnīju un iegādājos.. Un ka to 100 eiru aizdevumu atdošu no algas nākamās... Kāpēc? Kāpēc man tas lika justies vainīgai?
Vai tas varētu būt tā iemesla dēļ, ka allaž esmu vēlējusies viņai dot visu, tikai nekad neesmu spējusi? Jo nu, ko gan īsti var materiālu sniegt cilvēks, kurš dzīvo tā, kā es tagad - ar 1 eiro kontā un pēdējiem makaroniem, kas palikuši? Bet vismaz gulta ir ^^,
Mammīt, es tāpat sasniegšu manu mērķi. Tāpat man būs lielisks, pelnošs uzņēmums, kas ražos fantastisku produktu, kurā būs lieliski darbinieki ar labiem darba apstākļiem, un tad, mammīt, es visu tev došu. Es nopirkšu sev dzīvesvietu, es samaksāšu Tavu mūžīgo kredītu, kura atmaksas naudu Tev reiz nozaga, es Tevi aizvedīšu ceļojumā un mēs ar Tevi svinēsim dzīvi. Dzersim labu vīnu Vecrīgas kafejnīcā un ēdīsim garšīgākās uzkodas. Un mums viss būs - Tev būšu es un man būsi Tu. Atceries, mamm, ka es esmu krājēja. Tu allaž esi manī šo īpašību apbrīnojusi. Tad nu, lūk, - es jau no februāra algas plānoju sākt krāt. Pa drusciņai, kaut tikai pa 10 eiro mēnesī, bet es sakrāšu! Un mums viss, viss būs! Un tad, ja Tu vēlēsies, arī Tev būs "tik glauna gulta" - pirmo reizi mūžā. Būs. Virzības spēks man ir. Enerģija man ir. Lai arī apstājusies sajūtās, bet dzirskts manī vēl ir. Griba ir. Vajag tikai pieliet degšķidrumu. Palēnām, pamazām, klusiem solīšiem mēs augsim. Augšu es un līdz ar manu augšanu augs mans uzņēmums, tā darbinieki ar labām algām un lielisku darba atmosfēru, augs mana ģimene un visi draugi. Jo es atkal varēšu atļauties būt džentldāma un izmaksāt visiem tad, kad man to gribēsies. Būs.
 
 
annu
09 January 2014 @ 05:33 pm
Piedāvājums  
Vai šeit ir kāds, kas labi saprot augstāko matemātiku un vēlas sestdien pusotras stundas laikā, esot pie pc, nopelnīt 10-15 Eur, atrisinot dažus uzdevumus? (:
Ja jā, sīkāks info uz elga-b iekš inbox
 
 
annu
30 December 2013 @ 12:36 am
Par alkām  
Ir pagājusi nedēļa, kopš esmu sākusi normāli ēst. Normāli nebiju ēdusi aptuveni trīs nedēļas, kopš decembra sākuma. Un ar vārdu `normāli` es patiesībā domāju - es gandrīz vispār neēdu. Pa divu nedēļu laiku biju apēdusi tik daudz, cik cilvēks parasti apēd vienā-divās dienās. Otrās nedēļas beigās sāku mēģināt piespiest sevi ēst. Lai gan bija nelabi, tomēr centos un darīju, jo mans vājums aizgāja līdz nespējai strādāt/ turēt rokās priekšmetus/ nostāvēt. Tagad es atkal ēdu un esmu cilvēks. Vismaz šo funkciju ziņā.

"Tas pats ir ar atbildību. Kas tā tāda vispār ir? Ko viņai vajag no manis? Kāpēc viņa vienkārši neaizveras un nenāk maigoties?" Tas ir ģeniāls jautājums. Žēl, ka cilvēks, kas to raksta, allaž rakstījis ir krietni labāk, nekā pratis runāt. Kāpēc cilvēki nerunā? Vai arī kāpēc es tik ļoti gribu runāt ar cilvēkiem? Man taču tā tie besījot... (laikam tomēr ne līdz galam)

Anyway, es vēl aizvien esmu dzīva un jūtu. Un vēl aizvien jūtu tikpat sāpīgi kā pirms gada, pirms diviem un pirms desmit. Un nekas nav mainījies. No vienas puses, labi. Protams. Jo kas gan par cilvēku ir tāds, kas nejūt? No otras puses, man apnika tie dzeloņi, kas tā dursta manu prātu, tiklīdz palieku viena. A kompāniju to nemaz i negribas. Gribas visus triekt ellē ratā. Negribas nekur iet, negribas nevienu redzēt, negribas neko darīt. Bet, esot vienai, gribas, lai kāds ir blakus ar tējas krūzi rokās un saturisku sarunu. Tajā pašā laikā apziņa, ka tas nepalīdzēs, ir spēcīgāka par vēlmi kādu sastapt, ar kādu parunāties. Līdz ar to pati mētājos starp diviem krastiem, neizvēloties neko. Pat ne vidu. Pazūdot skumjās zem segas. (Zem divām, patiesībā. Man vienai ir auksti gulēt ar vienu segu. Es guļu ar divām)

Patiesībā, histēriski tagad raudot kā maza, sāpināta meitenīte, es gribētu kādam izraudāties uz pleca. But, wait, guess what?! Tad, kad esmu ar kādu cilvēku, ar kuru it kā tīri teorētiski un tīri tehniski varētu to atļauties, tas vienkārši nenotiek. Un laikam jau tas ir labi - jo asaras esmu allaž uzskatījusi par vājības pazīmi. Par to, ka cilvēks parāda, cik ievainojams viņš ir. Un tik daudz mani Innocentijs iemācīja - neraudāt un neizrādīt nekādas vājības pazīmes citu priekšā. Varbūt Innocentijs pārāk labi man to iemācīja - tā, ka tagad viss tas nobloķējas tik perfekti manī, ka pilnīgi vai jābrīnas - tikko vēl es priecājos un runāju par CSu, kā, S. aizejot, es sāku izmisīgi raudāt. Amazing thing, actually. Ja vien skatās no malas. Bet to just - tas ir neizmērojami dzeļoši.

Brīžos, kā tagad, es nekad neesmu īsti sapratusi, kas man dara vairāk pāri - kāds mistiskais `otrs` vai tomēr es pati. Vai arī abi kopā, kas ir lielākoties. Es tiešām nezinu, kā viens maziņš nieka cilvēciņš var tik ļoti lielas un šausminoši spēcīgas lietas just. Ja man piemistu kādas mistiskas spējas, es laikam būtu ļoti spēcīgs šo mistisko spēju pārvaldītājs. Bet man tādu nav. Līdz ar to jājautā - какого х*я мне это надо? Kam, pie sasodītā velna, esmu tik ļoti ieriebusi, ka viss notiek čerez žopu k čustvam?

---

Protams, ka visam vienmēr ir gaišā puse. Tā, piemēram, kad man ir labs garastāvoklis, tad visi lūdz, lai dalos ar to, ko es lietoju - tik ļoti labs un skaists man viss liekas un jūtas. Bet vienmēr, pie velna, vienmēr viss ir par bilanci. Visur ir draņķa aprēķins pamatā. Vienmēr viss ir par to, kas tad beigās paliek stiprāk un vairāk - labais vai sliktais. Kāpēc es esmu tāds neveiksminieks? Kāpēc es ciešu tieši tur, kur visvairāk esmu cerējusi un bijusi gatava saņemt un sniegt visskaistāko, ko vien spēju sevī un ārpus sevis rast?
 
 
annu
26 December 2013 @ 02:20 am
Cīņa  
Es cīnos ar sevi tā, kā līdz šim vēl nekad ne ar vienu neesmu cīnījusies.
Pagaidām zaudēju tikai un vienīgi es pati.
 
 
annu
24 December 2013 @ 05:41 pm
Ziemassvētku pārdomas  
Baudu piena ūlunu. Ir jauki dažreiz palutināt sevi.

Paliekot vienai, rodas daudz tukšuma un tādas kā it kā brīvības, bet tajā pašā laikā negribētas brīvības sajūtas.

For unknown reasons humans like me. I really cannot understand, why.

Dzīvojot ilgāku laiku vienai, es varētu pierast. Tiešām. Bet līdz ar pieradumu es varētu kļūt arī citāda. Brīvāka. Tiesa, es šaubos, ka to vēlos. Labāk tad jau izvēlēties īgnās vecmeitas ar kaķi ceļu, kur visi vīrieši ir cūkas, bet, ak - vai - manu - vai, tas vīrietis man tā pasmaidīja un uzdāvināja ziedus, - viņš ir tik jauks!

Es kā īsta namamāte novācu atkal traukus, izrotāju skaisto plauktiņu skapi ar gaismiņām, arī gaitenī izkāru egles formas gaismas. It kā pie manis kāds nāktu, it kā es kādu gaidītu. It kā man būtu, kā dēļ censties.

Ja es izturēšu šo Ziemassvētku nakti viena, tad es varēšu izturēt visas dzīves nastas un likstas.

Man patika, kad sarunā ar A. es atklāju pati par sevi to, kāpēc neesmu pašpietiekama - jo manī ir tik daudz un tik stipri, ka man vajag ar kādu tajā visā dalīties. Saturiskas diskusijas, kas pašai ļauj sevī atklāt daudz jauna, ir allaž man ļoti patikušas.
 
 
annu
13 December 2013 @ 07:34 pm
Ir grūti. Ļoti  
Un trakākās lietas notiek tad, kad palieku viena. Tad tas viss kļūst līdz depresijai sāpīgi, skumji un nepatīkami. Un nevis tas kā fakts, bet fakta sekas, blaknes un tālākā neziņa - ko darīt un kā dzīvot. Kur sevi likt un kurš pažēlos.
Lomkas pēc visa. Vajadzība, anormāli izmisīga vajadzība pēc pleca.
Destrukcija, tumsa. Nodevība, pamestība un drupas. Nav, pagātne, sadisms, anihilācija. Tumsa, tumsa, tumšs. Sals. Apstāšanās. Nekustība. Nihilisms. Nevēlme. Bads. Negriba. Tukšums. Tuk-tuk-tukšs.
Hnik
 
 
annu
02 December 2013 @ 08:31 pm
PDB  
"Aizveru acis un jau sāku smaidīt. Viņš atvainojas par to, ka viņam uz laiku mani jāpamet šajā sociālajā vidē. Ne jau tāpēc es smaidu. Es vienkārši iedomājos, ka viņš, aizbildinoties ar it kā pazušanu uz kādu laiku, patiesībā ir ceļā pie manis. Ar ziediem, šokolādi un vārdiem "Neskumsti, nesēdi te viena badā un asarās. Ejam!". Iedomas. Viegluma pūku lidojumā. Es nepalieku vecāka. Es esmu tikpat jauna un naiva, kāda vienmēr esmu bijusi. Un tikpat stulba."
 
 
Man skan:: Delfīns
 
 
annu
15 October 2013 @ 12:46 pm
Whiskey  
Tā, steidzīgi vajag viskiju. Vēlams - Džeimsonu un labi daudz.
Cik var..
 
 
annu
02 October 2013 @ 04:15 pm
Labsajūta  
Empātiski cilvēki pēc būtības barojas no labsajūtas un citu prieka. Un no tā prieka, ko tiem dāvā. Un no prieka, ko viņi var dāvāt citiem.
Tā nu es barojos no apskāvieniem, prieku, ko varu sniegt, ja/kad varu, barojos no tiem smaidiem un mīļuma, ko sniedz man. Barojos no garām sarunām, līdz gaismu nomaina tumsa, un barojos no talantu šoviem.
Šobrīd no RussianGolos

P.S. Gribu divas lietas - ātri izdzīt saaukstēšanos un iemalkot tumšo brenguļpuiku.
 
 
annu
26 September 2013 @ 08:44 am
Okt  
Rudens pilnā sparā pulsē vēnās un prātā.
Oktobra sākumu gribas ar kādām pastaigām pa rudenīgiem parkiem, ar termosu un, vēlams, arī tēju pašā termosā.
Varbūt kādu velo pastaigu...
Anyone?
 
 
annu
22 September 2013 @ 11:05 am
*  
*
Ir ļoti skumji mīlēt cilvēku, ar kuru potenciāli nav iespējams būt kopā.

*
Labāk bez darba, nekā ar darbu, kurā attieksme pret cilvēku ir kā dzimtbūšanā, kas tika atcelta jau pirms gadsimtiem.

*
Oktobris būs skaistā rudens laiks. Tāpat arī laiks, kad atgriezīšos dzīvē.

*
Ir samērā pamatotas aizdomas, ka vajag zāles. Jo pēdējā laika domas un vēlmes kļūst arvien spēcīgākas, destruktīvākas un nekontrolējamākas.

*
Vai tas nozīmē, ka neesmu normāla? Vai arī ka esmu pārāk vāja, lai spētu kontrolēt sevi?

*
Rudens. Es mīlu rudeni.

*
Drīz, pavisam drīz mana gaisma dzīvē sāks pārtapt fiziska.

*
Es dievinu savas Ziepniekkalna mājas - ir jokaini patīkami apzināties, ka mamma vēlas, lai padzīvoju nedaudz tur. Laikam, ka pietrūkst manis nedaudz.

*
Un, neskatoties uz visiem sūdiem, es ļoti mīlu savu ģimeni.

*
Ir tik daudz laika pagājis, kopš neesmu tā `pa dvēselei` ne ar vienu runājusi... Man pietrūkst tādu ļoti, patiešām tuvu draugu. Jo tā viena, kas ir vistuvākā, fiziski ir arī šobrīd vistālāk.

*
Gribas vienkārši jaukas sarunas pie tējas krūzes, lietum skanot fonā, sitoties pret dvēseles, dzīvokļa logiem. Bet - kur? Ar ko?

*
Gribas arī kādu jauku lasāmvielu. Tādu, kas piemērota man. Tātad, klasisku, romantisku, interesantu mīlasstāstu. Lol, i`m way too classy.

*
Vientuļai būt nav slikti. Slikti paliek tad, kad sāk nomākt tā vientulības sajūta.
 
 
annu
28 August 2013 @ 08:02 am
Vivat! Vivat?!  
Saule palīdz man celties - tās stari maigi skauj un glāsta. Tā, kā katram vīrietim vajadzētu modināt savu sievieti.
Šis rīts atkal morāli baudāma kokteiļa pilns - atkal iedvesmas aizmetņi, kas mijas ar saldsērīgu acu skatienu. Šķiet, ka pat mana bālā āda izgaro savu garu pamazām ārā atmosfērā. Viss smaržo. Manā galvā, protams.

Brokastis arī tikpat baudāmas, cik šis rīts - maigais osmantusa ūluns un banāni ar saldo krējumu - sen neizjusta bauda. Šie mirkļi ir dzīvošanas un jušanas vērti. Tikpat daudz, cik es kliedzu - o, nē, ir sāpīgi tā just!, - tikpat ļoti es arī to mēdzu izbaudīt tik pasakainos rītos un citos stundu pulsoņos kā šis.

Vakar tostu nebija. Tātad, nav, par ko dzert. Vai arī vienīgi man šie svētki ir svinami. Ko darīs? Atliek vien domās sevi vien apsveikt, iemalkot Boscu un naktī izbaudīt.. aizmigšanu. Kas rezultējas kārtējos nedēļu garuma kompleksos. Bet tādas jau tās meitenes esot - kompleksi radījumi ar kompleksiem - vismaz es jau nu noteikti. A ko padarīs. Tāpat man būs to izjust, man būs par to skumt un man būs tas sāpēt. Un neviens nepalīdzēs - manis izdomātas/izjustas lietas ir un paliek manējās. Bet man vienmēr ir licies, ka līdzcilvēkiem ir spēja to dziedēt.. Ja vien vēlas un tā. Zinu, ka pati es to izdziedēt nespēju.


Katrā ziņā mani priecē, ka rudenīgie saules stari un blāvā, romantiskā gaisma atgādināja man, ka tomēr ne viss ir tik pagrimis manī, kā likās tik ilgu laiku. Tas silda tieši tā, kā šobrīd manas iekšas silda neatkārtojamais, ziedu pieskaņas viegluma osmantus ūluns, ko aizvien vēl man patīk labāk saukt par ūlongu.
 
 
annu
24 August 2013 @ 10:17 pm
fml  
Nezināju, ka dirsas mēdz būt tik dziļas.
Katrā ziņā nebiju domājusi, ka sajūtu līmenī par un ap dzīvi var no jau tā dziļas dirsas virzīties vēl dziļāk tajā. Ghh.

Es nevaru sevi izturēt. Es nevaru izturēt arī to, ka nevaru izturēt apkārtējo pasauli. Tas ir tik... briesmīgi. Nu kur var rasties tādi melnumi kā manējie? Kur var rasties tāds emo-gotzZz kā es? Fml.
Tags: ,
 
 
Tagad ir:: nešmuki
Man skan:: Ostas skaņas aiz loga
 
 
annu
13 August 2013 @ 01:28 pm
Deg  
Kur lai dabon atkal sevī to dzīves `dzirksti`, kas reiz man bija tik izteikta?
Kad mani dzīve paspēja tā nobiedēt?

Es nesaprotu. Bet tas ir skumji
 
 
annu
04 August 2013 @ 10:49 am
Rīta paraugs  
Kafija, baldriāna tinktūra un sekss siltā, saulainā rītā.
Ļoti jauki.
 
 
annu
19 July 2013 @ 02:05 pm
***  
Nekad neesmu sapratusi, kāpēc.
Kāpēc šķirties ir tik sarežģīti, bet saiet kopā ir tik viegli.
Kāpēc cilvēki saiet kopā, radot ko tik skaistu kā mīlestība, bet pēc tam vienkārši atstāj to novārtā?
Nekad neesmu sapratusi, kāpēc.
Varbūt tieši tāpēc es vienmēr jutu, un pratu just, un pratu izrādīt un arī izbaudīt.
Un kopt, barot un rūpēties.
Varbūt tieši tāpēc, ka es to nesaprotu, es daru kaut ko ačgārni. Varbūt visu.
Bet varbūt uz pasaules vienkārši ir pārāk daudz dažādu mīlestību, lai kaut vienu spētu izbaudīt un izkopt līdz zvaigznēm un mūžībai.

Man patika, kā viņa toreiz rakstīja -
šobrīd runā vīns.
Arī tagad manā vietā runā neizdzertais vīns.