Atkal kaut kas ir galīgi sagājis grīstē (..) ar veselību.
Sēžu, tātad, mājās un dzeru tēju, plānoju drīzo ārsta apmeklējumu un lasu Šampinjonu derību. Jauka grāmata vispārībā.
Kamēr tā sēžu, dzeru un lasu, grāmatu uzlikusi uz kreisā ceļa (jāsaka, ka uz dīvāna sēžu nevis klasiskajā sēdēšanas pozā, bet ar pēdām zem dibena), tikmēr pie labā sāna (lasīt - gurna) spēlējas pelēkais Nea-mīļums ar visu, kas man ir - ar halāta jostu, ar biksēm, ar sevi, ar pašu halātu, ar biksēs karājošos striķīti, kas bikšu viduklī. Sajūtos nedaudz kā tāda mamma, kuras bēbis spēlējas ar mammu un neiet prom - tik bailīgs mazais radījums, bet spēlēties grib, un kur gan spēlēties varētu būt vēl drošāk, ja ne pie mīļās māmuļas gūžas. Ha.

---

Nebūtu lieki piebilst, ka arī tik mīļš zvērēns savā spēļu nejaušībā prot savārīt sūdus - aizrāvusies ar "spēlējos ar pilnīgi visu", Nea parāpās nedaudz uz klēpja un izkoda divus mīlīgus caurumus grāmatas lappusē. Nu, tādus, kas uzreiz saka priekšā - ilknīši tie bija, kas kodās. Tik ātri tas notika, no sākuma pat īsti nesapratu, kā, kas un kāpēc manas mammas grāmatas lappusē pēkšņi ir caurums. Nu tā taču svēta vērtība, grāmata. Pasmējos, pabēdājos un turpināju lasīt.

---

Dīvaina sajūta. Jūtos slikti un labi vienlaicīgi.

----

P.S. Tagad pamanu, ka "nez no kurienes" un "nez kādā veidā" pa grīdu ripo ūdeņraža pārskābes pudelīte.
Vienvārdsakot, mūsu kaķīši ir klasiskie "podu gāzēji" - vāra visādus sūdus un gāž tieši to podu, kas uz palodzes virs manām kājām sanāk, kad izklāta guļvieta - nereti vien nākas pamosties no dīvainas skaņas un sajust vēl dīvaināku mitrumu un smiltis kaut kur pēdu rajonā. No rītiem tikai atliek smieties par kārtējo sagāzto podu.

Es gribu to sasodīto stūra vannu ar sasodītajām nišām vannasistabas sienās, kur salikt sasodītās sveces. Es jau zinu, kādas būs flīzes manā vannasistabā, kādā krāsā būs manas guļamistabas sienas, un cik ērts būs matracis, kurā es gulēšu. Un kā viņš tiks neklāts - tikai pārvalkiem dienas pārklāts, es pat zinu, kādiem pārvalkiem. Skaistiem. Un zinu arī, ka kamīns viesu istabā būs noteikti istabas stūrī, un viesu istaba nebūs nemaz liela, lielu nevajag. Vajag mājīgu, siltu un gaumīgu. Un es jau visu zinu, tik iedodiet man zvaigznes..

Šorīt es pamodos ar zināmu smagumu pakrūtē. Gaiss ir viscaur sasmacis. Aprīļa beigas – tā saka kalendārs, kurš virtuvē blakus ledusskapim neganti melnu marķiera smaidu ņirb man pretī. Aprīļa beigas.
Dodoties uz darbu, prātoju par to, kas maniem kolēģiem tā patīk mēneša beigās. Viņi katru reizi mēneša beigas sagaida ar tādu prieku, it kā viņus tūlīt nominēs par labākajiem mēneša darbiniekiem un draugiem, turklāt ikkatru no viņiem. Viens reiz bija teicis, ka jauna mēneša tuvošanās nozīmē jaunu sākumu. Kas, diez, tas par sākumu – viņu dzīve tāpat nemainās, kalendāra datumiem mainoties. Muļķības. Mainās tikai kalendārā ievilkto smaidiņu skaits, nekas cits. Tikpat daudz braucienu nedēļas nogalē uz laukiem, tikpat daudz ģimenes filmu vakaru, tikpat daudz sasodītu alus pudeļu nedēļā – nemainās nekas. Nezinu, ko viņi gaida ik jaunu mēnesi. Un nezinu arī, kāpēc tā priecājas.
Nav jau tā, ka mana dzīve būtu ļoti garlaicīga. Bieži vien tā mēdz būt pat jauka. Bet mēneša beigas es neieredzu. Arī šodiena nav izņēmums – kamēr es vēl esmu šajā iecirknī, kur allaž kāds nēsājas ar kafiju, kāds gremo kādu desmaizi, bet pārsvarā visi apkārt esošie ir ļoti nopietni un runā par nopietnām problēmām, kas saistītas ar viņu ikdienu – darbu policijā –, tikmēr jau viss ir kārtībā. Kaut kādā nosacītā kārtībā, tā teikt. Bet es jau zinu, kas būs vakarā. Viņi nezina, es zinu. Un labi vien ir, ka viņi nezina, ja tā padomā. Tāpat kā es nezinu, ko šovakar darīs katrs no viņiem – lai gan to nav grūti iedomāties –, tā viņi nezina, ko šovakar darīšu es. Ko es daru katru mēneša pēdējo dienu. Un labi vien ir.

Tikko pavakariņojām ar mazo Valtu. Viņš ir labs puika, mans mazais. Lāga zellis. Es noliku viņu pie televizora, kur viņš, domājams, arī drīz vien iemigs, pats tikmēr malkoju tērvetnieku. Sēžu savā mazajā virtuvītē un malkoju Tērvetes senču brūvējumu. Un, kamēr dzeru, tikmēr domāju par sanatoriju. Man riebjas turp iet. Bet neiet es arī nevaru. Katrā ziņā labāk ir darīt kaut ko riebīgu, nekā nedarīt neko, ja es negribu pavisam nojūgties.
Aiz loga pamazām satumst. Kaut kur aiz sienas, divus stāvus augstāk, kaimiņš atkal bļaustās ar savu māti. Šie zina, ka skandalēt īpaši nevajadzētu, tādējādi it kā izrādot savu bijību pret likuma kalpiem, kā mani. Bet es jau nojaušu, ka nekā vairāk par bailēm no administratīvā soda viņi neizjūt. Vismaz attiecībā pret mani.
Pie kājām guļ Čakijs, zeltainas krāsas labradors- retrīvers. Savām suņa ačtelēm vēro mani. Jūtos vēl nožēlojamāks. Vēl vājāks. Čakijs uz mani skatās tik žēli, ka pilnīgi uznāk raudiens par sevi. Ātri vien novēršos, un, pagriezis galvu, logā pamanu, ka jau satumsis. Vajag doties. Pieceļos, izdzeru pēdējo malku alus, nolieku pudeli turpat pie miskastes, skapītī zem izlietnes. Eju uz savu istabu garām sīkā istabai – tur ir vērojama klasiska aina, kad televizora ekrānā rāda kaut kādus muļķikus, kamēr pats sīkais aizmidzis uz neizklāta dīvāna. Īsta vīrieša ieradums, es te tā iedomājos. Vismaz tāds mūsdienīgs stereotips. Iegāju istabā, izdzēru savas zāles un klusām devos ārā pa durvīm. Čakijs, stāvēdams koridorā, noskatījās, šķiet, vēl žēlākām acīm nekā pirms tam. Es mīlu to sušķi. Pāris soļi atpakaļ, noglaudu manu labradoru un izeju pa durvīm, kārtīgi tās aiz sevis aizslēdzot.

Jo tālāk esmu no mājām, jo lielāka tumsa ieskauj apkārtni. Tuvumā dzirdu tikai pats savus soļus un siseņus. Apkārt ir krūmāji un zaļumi, es eju pa šauru, asfaltētu taciņu, kas vēl ir oranžu laternu izgaismota, taču drīz apgaismojums pazudīs, gluži kā asfalts zem kājām. Vēl pāris soļi, un asfalts pārtaps par nelielu smilšainu taku zem kājām. Es turpinu iet, apgaismodams ceļu ar kabatas lukturi, taču drīz vien to izslēdzu – mēness ir tik spožs, ka izgaismo visu apkārtni.

Kaut kur priekšā redzu žogu – to, kas no tā palicis. Drīz arī nonāku līdz pašai sanatorijai. Vismaz kādreizējai sanatorijai. Tagad tā ir tikai ārēja konstrukcija ar izdemolētu nekārtību iekšā. Laba vieta, kur aizmirsties.
Strauji tuvodamies ēkai, es uz brīdi apstājos. Sāku domāt – ko es te vispār daru, kas mani šurp velk. Varētu tikpat labi arī likties gultā vai padirnēt pie televizora, tukšojot vēl kādu tērvetnieku, palēnām pārejot uz ko stiprāku. Vairākus gadus neatvērto balzama pudeli, piemēram. Uz mirkli sajutu aso, dedzinošo, taču bezgala patīkamo balzama garšu uz mēles galiņa. Pastāvu vēl dažas sekundes. Ārā ir patīkams gaiss, svaigs un saldsērīgs. Dodos iekšā.

Klusi lavos cauri saplēstajiem žogiem, uzmanīgi apeju dzeloņdrātis, līdz nonāku pie ēkas fasādes, kuras vājās vietas aiznaglotas ar dēļiem. Izņemu savu lukturi no kabatas, sāku meklēt īsto dēli. Taustos, meklēju, līdz beidzot arī atrodu – vienīgais dēlis, kurš vairs nav pienaglots. Uzmanīgi to izceļu, pastiepju roku tikko atklātajā spraugā, rūpīgi atbīdu aizmugurē esošos dēļus, līdz sprauga kļūst pietiekami plaša, lai izlīstu tai cauri. Beidzot esmu iekšā.
Patīkama, pazīstama smarža ieplūst nāsīs. Smiltis, putekļi, mitrums. Tā smaržo pamestas ēkas. Pārāk pazīstama smarža.
Plašā, sagruvusī priekštelpa nav atstājusi teju neko no tā izskata, kas kādreiz šeit ir bijis. Tikai vājā krāsa uz sadrupušo sienu apmetuma, kas šobrīd atrodas man pie kājām, liek apjaust, ka šeit kādreiz ir bijis kas vairāk par gruvešiem. Es dodos tālāk, cītīgi cenšoties nepaklupt – visi ēkas karkasa logi ir aiznagloti, tāpēc iekšā šeit ir ellīgi tumšs. Uzmanīgi soļoju pa vienu no ēkas gaiteņiem, gruvešu skaņa, kas dzirdama ikkatrā manā solī, ļauj man iejusties. Pamazām jūtos arvien labāk, un arī gaisma gaiteņa galā kļūst vairāk sasniedzama.

Šorīt, kā jau dažus pēdējos rītus ierasts, mēs ar Nea godīgi sadalām Activia - viņai tiek atlikumi uz jogurta vāciņmateriāla un lielais daudzums atlikumu, ko ar karoti nav iespējams izkašņāt līdz galam, es savukārt godīgi iztieku ar man paredzēto un ar karoti aizsniedzamo jogurta daudzumu.

Šodien autobusā gadījās sastapt vienu no cilvēkiem, ar ko reiz biju mēģinājusi veidot kaut kādas attiecības.
Fannej, jo tieši nesen es par viņu biju iedomājusies.

Soļojot uz mājām, iedomājos par to, kāda dzīve man būtu, ja mums kaut kas sanāktu. (Ar kaut ko es runāju par kaut ko nopietnāku kā nedēļas garu izklaidi.)
Vienkārši aizdomājos par to, cik gan dažādas dzīves un notikumi varētu būt un bija, mainoties blakus esošajiem cilvēkiem. Nevar jau tā ņemt un salīdzināt, kurš "dzīves variants" ir tas labākais, katrs ir citāds. Galvenais ir tikai mirkļa sajūtas. Ja tās spēj būt ļoti labas un pat šķietami "labāk nevar būt", tad viss ir kārtībā.

Kārtējo reizi saskaros ar lielu pretrunu sevī - būt vai nebūt? T.i., domāt vai nedomāt?
Domāšana kā process ir vispārēji attīstošs un vajadzīgs. Bet vai to pašu var attiecināt uz regulāru domāšanu?
( ... tālāk ... )

Beidzot izdarīju kaut ko priekš sevis un jūtos apmierināta par to.
Es tiku.

^^,

"Visnotaļ daudzsološi" - tā kāds izteicās par maniem prozas uzmetumiem, daudzajiem tekstiem. Dēm, es jūtos siltāk. Šodiena, neskatoties uz to, ka pēdējā laikā jūtu tādu kā manu darbu (un šeit nav par tekstiem) nenovērtēšanu no tuvinieku puses, ir samērā jauka. Pamanu arī būtisku atšķirību starp to, ko nozīmē darīt kaut ko priekš sevis un priekš citiem - kad cilvēks dara priekš sevis, viņam nav nepieciešams darbības novērtējums. Kad cilvēks kaut nedaudz domā par kādu/kādiem citiem, kad kaut ko dara, viņam ir novērtējums nepieciešams kā gaisa kampiens, kas nepieciešams nākamās darbības īstenošanai. Muļķīgi sanāk tad, kad pieķer sevi pie domas, ka pusi savas dienas aizvadi darot kaut ko, kas nav gluži priekš sevis, bet drīzāk priekš noklusētajām lietām un daudzējādi arī priekš kāda cita, bet vismazāk priekš sevis. Ironiski, jo neviens jau neies novērtēt un izrādīt dziļu pateicību par to, ka tu dari kaut ko pavisam ikdienišķu. Nu, strādā, piemēram. (Tas gan nav labākais piemērs manā gadījumā, bet, ja pieņem, ka darbs nav cilvēka veids, kā pašizpausties, tad tas būtu ļoti labs piemērs.)

Ir vienpadsmit ar pusi mākoņu aizslīdējuši virs manām acīm. Skropstas pārklāj pelni. Pelēcīgi balto, sapņaino, šķietami nevainīgo mākoņu maliņu pelni. Saules gluži kā dvēseles gaisma un siltums ir patīkams tikai samērīgos daudzumos.
Kūp asfalts. Blāvā gaisma pavedina manas domas. Kurp, diez, domas aiznesīs mani?
Es esmu akla. Likumsakarības dēļ. Saules pārlieku lielās atklātības dēļ. Bet vai sauli par to vainot? Saules siltuma mīļumu, nelaikā un nevietā paslīdējušos mākoņus vai acis, kas bez saprātīga iemesla pavērās augšup?
Likumsakarības ir visapkārt. Vieni algoritmi un dvēseliska matemātika. Dvēseles matemātika, ja korektāk.
Tā, piemēram, paslīdēs vēl viena ceturtā daļa mākoņa, nopilēs lietus lāse. Bet, ja tās būs divas - ceturtās daļas, nevis lietus lāses -, es melna vietā redzēšu baltu.

Joka pēc (patiesībā tikai tāpēc, ka gribējās atrast to cilvēku, kas pēdējais skatījās manas galerijas, jo statistikām es naudu savu netērēju) uztaipoju dr.lv meklētājā vārdu Aleksandrs. Un ko es atradu? Divi simti ar kapeikām lappušu - dažnedažādāko Aleksandru pilnu! Un, ko jūs domājiet? Nē, nu ietaipojiet paši. Tur tak lielākā daļa `Sašu` ir personības. Pēc profila bildēm spriežot. (Starp citu, man vienmēr ir labpaticis saukt Aleksandrus par Aleksiem vai Aleksandriem, tikai ne par Saškām).
Un ko es ar to visu gribēju teikt? Da neko. Apmierināt savu necilo vēlmi iedrukāt kaut ko iekš savas sociālās dienasgrāmatas vides.
Sēžu es te, melnā džemperī un tumšzilās "džinsu" biksēs tērpusies, rotā mani nekas cits kā vien melna josta (nesanāk dažādu iemeslu un apstākļu dēļ rotāties citiem aksesuāriem). Sēžu un baudu alu, TV un siltumu. Kaķus un darbu. Jā, tulkošanas darbu tik tiešām var pielīdzināt zināmai baudai - es te pat nesen biju iztēlojuesies sevi, darām roku darbus un paralēli tulkojot. Un ar to es it kā varētu regulāri izdzīvot (esmu taču pusakls cilvēks, dabonu zināmu daļu naudas ik mēnesi par to, ka piedzimu kaut kādā mērā apdalīta, kāpēc tad manī visu laiku mīt vēlme sasniegt vēl un vēl?)

Par sasniegšanu runājot, es te šodien, gluži kā vakar, aizvakar un vēl neizskaitāmas citas dienas domāju par to, cik ļoti derdz mūsdienu pasaule, cilvēku morāle tajā. Kamēr mani tas neskar tieši, tikmēr man ir nospļauties uz cilvēku uzvedību, vērtību skalām (kas ir tik sasodīti dažādas) un tā tālāk, taču tikko, kā mani tas sāk skart tieši un bez šaubām, tā man riebj. Man derdz, mani skumdina, kaitina un visādi citādi aizvaino tas, ka es esmu pārāk innocenta šaipasaulei. (Ū, cik iedomīgi!) Bet nē, es te ne par to. Tas, ka esmu radīta citai pasaulei un izkrītu ārā no šīspasaules kopējā amorālā fona, nozīmē nevis to, ka stāvu `pār` citiem, bet gan vispār kādā citā nišā bāžama, respektīvi, nemaz neesmu šīs pasaules vērta/cienīga. Tā ka, ticiet man, tas nemaz nav iedomīgi. Žēli pat. Jāžēlo sevi par savu naivumu un tā radīto naidu pret apkārtējiem un apkārtējo (un cits melns, neinteresants blablabla).
Par sasniegšanu runājot, es gribēju par to, ko es šodien te, ne gluži kā vakar vai aizvakar, esmu sadomājusies. Retumis smagi pārklājas man pāri tāds iedvesmas/vēlmes un enerģijas uzplūdums, ka atkal jāsāk pārdomāt visa dzīve, gribot kaut kādā veidā izlikties tai. Nu, tas nekas, ka pasaulei tas nafig nav vajadzīgs. Es atkal, sēžot vannā, izdomāju, ka pašmācīabs ceļā gribu apgūt padziļinātāk inglišu, tad atkal ZT raidījumā atceros tās neviltotās sajūtas, kas deju klubos vienmēr ir mani noturējušas ar smaidu, neatkarīgi n otā, cik ļoti sāpēja kājas/gurni (tā pasakainā sajūta, kad jūties pilnīgi brīvs un nesaistīts), un vispār - kārtējā iedvesmas deva, kas liek domāt par to, kāpēc es nedaru kaut ko skaistu vai vismaz man īpaši patīkamu? Vai ir kas tāds manā dzīvē? Kāpēc es pēdējo dzejoli uzrakstīju pirms 2 mēnešiem, nevis pirms 2 dienām? Ko ikdiena nodara cilvēkiem? Kāpēc es vairs nebraucu nakšņot uz Juglu, lai runātos stundām par sapņiem, nesapņiem, dzīvi un nedzīvi? Kāpēc neeju pa ielām, baudot apkārtni un apkārtējo acis, kas cieši lūkojas manās? Vai es palieku veca?! (Lasīt - ikdienas novazāta?!)

Varu mierināt sevi tikai ar lēnajām sniegpārslām, kas ceļas lēnām augšup gar stikloto logu, un ar domu, ka manī mīt vēl griba un iedvesma. Tas nekas, ka es esmu tik parasta un neinteresanta, ka darbs divās vietās nogurdina gan fiziski, gan morāli vairāk par šķietami brīvo grafiku tajos. Tas nekas, ka jūtos tā, it kā man bez darba un mājām vairs nekā nebūtu (un nedomājiet, ka es to nenovērtēju. Nu, to, kas iraid. Es esmu ļoti pateicīga par siltumu, ēdienu, spalvainajiem un arī kaut cik skūtajiem radījumiem man apkārt.). Jūtos kā tāda.. `mājsaimniece`, što-ļi. Jūtos neinteresanta pati sev. Un vai tas nav tas skumjākais? Kad cilvēks pārstāj pats sevi interesēt? Kad cilvēks kļūst sev nebaudāms? Gribētos teikt: "Eh, kur tie laiki, kur tie laiki..", bet nevar teikt arī to, jo, redz, `tajos` laikos bija citas dramatiskas ainas. Citā melnīgā nokrāsā. Melnīgi zilā, droši vien. (Zilā tak esot cerību un meklējumu krāsa, ne?)

Lai tur vai kā, zinu pagaidām to, ka kaut kur iekš manis mīt zvērs, kurš netiek laists savvaļā, jo nav zināms īsti, kura lokācija tam ir vispiemērotākā. Labāk tad jau nekura, šķiet. Un tikmēr es esmu parasts cilvēks, kas ne ar ko neizceļas, ja nu vienīgi ar augstas jutības un morāles pakāpi iekšās, kas nenes nekādu labumu, drīzāk pretēji - nodara pāri (un galvenokārt man pašai).

Ironiski.

Man nedaudz salst kājas. Kas to lai zina, vai tas ir alerģijas iespaidā. Alerģijas..
Pret dzīvi, diez? Kā tad izskaidrot pamošanos ar nedaudz aizpampušām acīm un šķaudīšanu visa rīta garumā?

---

Šodien, pamodusies laicīgāk nekā ierasts, viņa visu sava rīta laiku veltīja sev. Sev un saviem graciozajiem dzīvniekiem, kas šķita saprotam viņu no viena acu skatiena vien.
Ietērpusi savu augumu stingrā, taču dievišķīgā, krēmīgi baltas krāsa korsetē, viņa tikko manāmi smaidīja. Šķiet, viņa baudīja to mežģīņoto, akurāto, maigo un kopto korsetes augšējās daļas skatu. Vismaz acis viņas ik pa laikam pašķielēja uz leju.
Tās acis. Tās acis nebija spoguļi, kuros varēja izlasīt visu. Tie bija drīzāk tādi kā mistiski veidojumi, kuros vērties nozīmētu aizmirsties. Ja kādam arī ienāktu prātā meklēt aizspogulijas pasauli šajās pasaules lēcās, tad velti; viņas acis ir tikpat neizskaidrojamas kā viņa pati. Tāds neizprotams skumju un dailes, baudas un sāpju apvienojums. Varbūt. Bet varbūt tie ir sapņi, kas brūnīgi zaļā krāsā atmirdz pasaulē. Kas to lai zina - vienīgi kaķi, vienīgi kaķi...
Viņas baltie, mežģīņotie apakšsvārki kopā ar korseti jau vien izskatījās neatvairāmi, un viņa vairs īsti nesaprata, kāpēc nepieciešami virssvārki, kad ir tik daiļi apakšsvārki.
Dažubrīd varētu šķist, ka visa viņas pasaule šajā plašajā, klasiskajā istabā ar tumši iesarkanīgām sienām un tumšbrūnu parketa grīdas segumu ir teju viss, kas viņai pieder. Lai gan pat šī zāle, šī viņas istaba, - pat tā nepiederēja viņai, bet gan viņas mātei un tēvam. Šī milzīgā gulta ar satīnzaļo pārvalku, kas vijas ar zeltaini bēšajiem toņiem, rotājot ne vien viņas istabu, bet arī viņas sirdi, ir viņas vecajo pirkta. Visi tie karaliskie krēsli, nelielie dīvāniņi, kas maksā tik, cik kāda vidusmēra cilvēka dzīvesvieta, tas viss, kas veido viņas pasauli, nav viņas. Tik skaists un šķietami viņai nevainojami atbilstošs, nav viņas izvēlēts. Drīzāk viņa ir pielāgojusies šīm lietām, augusi līdz ar viņām, nevis pielāgojusi šīs lietas sev. Viņai nepieder nekas.
Un tikai un vienīgi viņa zina, ka viņai pieder visa pasaule.
Vēl jo vairāk, viņa ir neglābjami pārliecināta, ka ir teju vienīgā, kas prot izdzīvot sev piederošo pasauli īsteni un patiesi. Vienīgajā pareizajā veidā.
Ak, mans dārgais Lulī, ko gan ar viņu Tu dari?
Vai glāb viņu no pasaules skarbuma, vai arī ieved viņu sapņu radītajā nolemtībā? Viņa, tik skaista un naiva, tik maiga un trausla; viņa, šķietami visas pasaules gudrības sulas sasūkusies, - vai viņa var vispār iedomāties, kurp viņas zīdaino apakšsvārku zīmētie gaisīgie riņķi aizriņķos? Viņa, tik vieda un saprāta pilna, nemaz nezina, vai ir pie pilna prāta.

Atminos, ka jau krietnu laiku iekšās stāv vēlme par to.. parunāt. Apstāstīt, izklausīt, apjūsmot, padiskutēt. Pētīt, meklēt sakarības, rakņāties, censties izprast. Iedziļināties. Biju gatava jau šorīt drukāt emocijām pārpilnu rakstu, taču mani no tā atturēja ne visai labā pašsajūta, kas pēdējās dienās pieklibojusi pie manis un, šķiet, ir tīri labi te iedzīvojusies, kā arī lieliskā temperatūra - 10 grādi pēc Celsija skalas ir pārāk neglīts skaitlis, lai viņa priekšā atkailinātu savus plecus.

Tātad, skaidrie sapņi. Kas, kā un kāpēc.

( ... tālāk ... )

Mēdz runāt, ka "bēdas satuvina". Agrāk šo teicienu biju uztvērusi visnotaļ banāli, proti, iedomājoties, ka kāds izšķiras no savas otrās puses, iet pietesties. Turpat satiek citu tādu pašu - ar tikko salauztu sirdi - un abi bēdu pārpludinātā alkohola dēļ saiet kopā. Nu, parasti jau uz pavisam neilgu laiku. Katrā ziņā zināma un empīriski pārbaudīta teorija. Pēdējās dienās gan atklāju pavisam jaunu, daudz skaistāku un patīkamāku šī teiciena pusi.

Tādos apstākļos, kādos dzīvoju pēdējo nedēļu, jāatzīst, vispār nekad mūžā neesmu dzīvojusi. Vismaz tik ilgi, cik es sevi atceros (un atceros es sevi, savus notikumus jau kopš ~4 gadu vecuma). Negribētos izplūst īpaši garās un neinteresantās runās, aprakstot, kādos tieši apstākļos tad arī sanāk dzīvot. Vienkārši runājot, sanāk dzīvot salstot, staigājot pa māju kažokā, nespējot nomazgāties un neko novākt (aukstuma dēļ ūdens trubas aizsalušas). Respektīvi šādos apstākļos ir iespējams tikai sēdēt, segā ietinusies, dzert tēju/mammas nopirkto vīnu un tulkot/skatīties Hausu. Primārās vajadzības ir tikai daļēji apmierinātas. Nerunāsim par sekundārajām, kuras vispār teju nav iespējams apmierināt (jebkāda veida kustība ārpus segas un tējas pasaules ir pretīga un nevēlama). Un tas ir skumji un nožēlojami. Un arī ļoti mīļi savā ziņā tomēr - kad piebīda dīvānu maksimāli tuvu krāsnij, lai nenosalst, atstāj krāsns durtiņas vaļā un guļ zem divām segām, vērojot, kā sarkani kvēlojošās ogles raisa savu siltumu, sajūtot to. Un tā arī doties gulēt, baidoties par rītdienu - par to, ka būs tik auksts, ka kaķīšus vairs nevarēs šeit atstāt, par to, ka neatradīsim nekādu citu vietu - lētu, bet siltu. Par to, ka nav jausmas, kas notiks tālāk, tikai apmēram skaidrs ir tas, ka jaunas dzīvesvietas steidzīga nepieciešamība ir.. tā teikt, dzīvības un nāves jautājums. Ja ne dzīvības, tad vismaz fiziskās un garīgās veselības jau nu noteikti.

" Sensuality is when one uses all their senses during foreplay, the lovemaking and even the afterglow."

<3

Let`s make love. ^^,

http://www.youtube.com/watch?v=5jvcmrlpzZc&feature=related

Jau otro dienu viņa pieceļas nesamērojami vēlāk nekā ierasts; nekā ir atļauts.
Pamodusies ar neaprakstāmu labsajūtu prātā un citās vietās, viņa nolemj turpināt veiksmīgi iesākušos dienu ar citām baudāmām nodarbēm. Kā lēdiju viņu, protams, uztrauc savu tiešo pienākumu klaja ignorēšana, ik reizi par tiem iedomādamies, taču Žans Baptists ātri un bez jelkādas piepūles atbrīvo viņu no domām par ikdienas pienākumiem. Dzīve ir jābauda, tā viņa mūzika vēsta. Tā vēsta baudā drebošās dziedoņu balsis, tā vēsta klusinātie melnbalto taustiņu toņi. Tā vēsta šodienas smaržas.
Piecēlusies sēdus, viņa apjauš lielās, mīkstās gultas plašumus, ko tā viņai sniedz. It kā gulta nebūtu priekšmets, bet gan dzīva būtne, kas spēj sajust viņas emocijas un radīt viņā labsajūtu. Vai vienmēr viņas gulta ir bijusi tik liela, vai tā tikai šajā baudpilnajā mirklī šķiet?
Viņas krēmkrāsas naktskleita patīkami atkailināja maigos, sārtos plecus, kam tā vien gribētos pieskarties. Pat viņai pašai - tik ļoti maigi un vilinoši viņas pleci bija. Šādi sēžot gultā un lūkodamies uz savu kreiso plecu, likās, viņa ir sevī iemīlējusies. Un būtu jau arī, ja viņa nesapņotu tomēr šādu skaistumu un labestību, ko patiesi mīlēt, atrast kādā apbrīnojamā jauneklī. Jo viņa ticēja, ka reiz arī viņas dzīvē ienāks vienīgā, patiesā, ideālā mīlestība. Tā kā pasakās. Jo viņa taču pati bija gluži kā no pasakas izkāpusi, tomēr patiesa, - kādēļ lai šāda vēlme liktos tik nesasniedzama?

[Pauze. Turpinājums sekos, es ceru.]

Šodien viņa ir baltāka nekā parasti.
Vai tajā vainojams ir saules pieskārienu trūkums, vai arī par pusotru stundu ilgāks miegs nekā parasti, to nezinās neviens.
Sen aizmirsta, nu atkal atmiņā ataususi patīkamā skaņa ausīs. Katra svītriņa, katrs līklocītis, kas savienojumā ar citiem līkločiem veido kaut ko salasāmu, ir neraksturīgi pārdomāts. Gluži kā klusie solīši, kas tiek simts reižu pārdomāti pirms to veikšanas.
Viņa sēž savā krēslā, kuplajai kleitai plandot un karājoties visapkārt pusotra metra rādiusā ap krēslu. Ausīs viņas ieplūst grācijas, augstmanības un cildenuma skaņas ar nelielu vieglprātības dvašu. Tā vien šķiet, ka blakus krēslā abi guļošie kaķi ir neatņemama šīs ikdienas grācijas, kuplo kleitu un bagātīgo ēdienreižu neatņemama sastāvdaļa.
Kaķi viņu apbrīno pat gulēdami. Ik pa laikam katrs paceļ savu spalvaino purniņu un paveras uz viņas pusi, zaļi miegainām acīm pavērojot, vai viņa vēl nekur nav aizgājusi, vai viņa ir turpat, kaķiem blakus. Un viņa ir. Kaut arī nevajadzētu būt.
Viņas mati, zeltaini un viļnaini, vijas līdzi vijoles trauksmainajām notīm, - liekas, ka viņa tūlīt pat laistos neprātīgā dejā pa visu plašo zāli, tikko kā viņa pieceltos no krēsla. Un tad kleita virmotu, kaķi skraidītu apkārt, viņa smietos un smaidītu, censdamās nenoreibt pavisam. Bet viņa sēž pilnīgā mierā, aizvērtām acīm un kārdinoši rāmām lūpām. Tikai matu galiņi ir viņas nodevēji, liekot saprast, ka viņa nemazam neguļ.
Ir sarežģīti iedomāties, kas viņai prātā. Drīzāk liekas, ka domas viņas ir pilnīgi tukšas, prāts atbrīvojies no viņas ķermeņa, pāri visai pasaulei laidies. Iedevis viņai brīvdienu - miera un harmonijas piepildītu. Varbūt tāpēc viņa šodien liekas bālāka nekā parasti.
Baltāka. Labāka, skaistāka un laimīgāka.
Tik skaista, ka katrs pasaulē dzīvojošais cilvēks to nespētu noliegt - pilnīgās lūpas, kuras viņa nemēdz iesārtināt košumam, kā to dara citas, viņas skaistās, kristāldzidrās, zaļās acis, kurās vīd teju visas pasaules gudrība, atmirdzot brūnīgā krāsā, viņas nelielais, amizantais deguntiņš, kuru tā vien gribas noskūpstīt. Viņas garie, zeltainie mati, kurus katrs vīrietis vēlas ievīt savos pirkstos, un nelielās, taču formīgās krūtis, kas it kā neuzkrītoši pilnveido viņas personību, savijot to ar ārējo tēlu. Tā nu viņa tur sēž, pilnīgā svētmierā, un vai tikai šķiet, ka viņas lūpu kaktiņi ir nedaudz augstāk nekā parasti? Vai viņa tiešām smaida?


---

http://www.youtube.com/watch?v=q13B1dfUqk8

Kad šorīt iegāju melnā portāla vākos, tas ir, ehm... (lai paliek vāki). Tātad, kad tur iegāju, palasīju to tēmu, kas skar guļamistabu (ironiski šaurā nozīmē). Paskatījos kārtējos ierakstus, bildes un tad aizdomājos par to, cik.. [..]
Būtu maigi teikts, ja es te iedrukātu vārdu "nodrāzti". Sāku saprast, ka pēdējā laikā jebkura veida erotiskā/perversā tēma tiek apspēlēta un izvazāta tik ļoti jēli, ka vairs neliekas man ne skaisti, nedz smieklīgi tie attēli. Paliek pretīgi. Neredzu vairs skaistumu tajās meitenēs, tajos puišos, kas šādās bildēs/tekstos likās pievilcīgi, seksuāli un tā. Seksuālais ideāls, seksuāli pievilcīgais tēls ir novazāts un pārkorumpēts. Erotika pazūd līdz ar piedauzību. Arī piedauzība vairs ir nekas vairāk kā tukšs gaiss. It kā viss, kas saistīts ar ķermeņu (jo īpaši sievieši ķermeņu) atkailināšanu, viss, kas saistīts ar fizisko iekāri un fiziskajām nodarbēm tagad ir vēl pašsaprotamāks par parastu romantiku, par parastu dzīves skaistumu, par mākslu, par svētkiem un par , da kaut vai, ehm, sevis attīstību.

Vispār žēl, ka tā. Seksuālā industrija mūsdienās ir sasniegusi to robežu, kad tā vairs nav nošķirama no ikdienas jēlībām un ikdienas nodarbi. Erotiskā pievilcība novazāta līdz pretīgumam un atbaidošam universālismam. Bēdīgi, vai ziniet.
Agrāk jebkāda veida teksti, jebkāda veida saturisks materiāls , kas ietver sevī erotiku vai ko citu ar šo tēmu saistītu, bija interesanti, raisīja fantāzijas un kņudēšanu [..] vēderā. Vaigi pietvīka, un bija nedaudz kauns lasīt ko nedaudz vairāk par parastu mīlestību. Bija patīkami un mulsinoši lasīt/pētīt kaut kādas atkailinātas jūtas (vārda tiešākajā nozīmē), bet tagad tas viss ir vienā miskastē metams.

Internets degradē. Vārda brīvība paliek samaitāta - cilvēki izvēlas brīvi runāt par tēmām, kurām agrāk nav runājuši brīvi, aizmirstot pastāstīt par to, ko agrāk labprāt izlika uz papīra.

Jā, es atzīstos, - seksuālā industrija kļūst man pretīga. Vārds `sekss` kļūst atbaidošs. Kailfoto kļūst briesmīgāki par `bučbuč` bildītēm. Māksla ar erotisko piesitienu bieži manās acīs zaudē māksliniecisko vērtību (bieži, nevis vienmēr). Žēl, ka tā. Vienkārši žēl.
(Tāpēc nevajag brīnīties, kā daži labi iemanās neizprast mani, kāpēc man neliekas smieklīgi tas, kas citiem liekas smieklīgi, kāpēc es tā uztveru TĀDAS lietas, kas visiem citiem šķiet tik pašsaprotamas.)

Nu, žēl.

Bet vispār - priecīgus Jums svētkus! Maigus, mīļus un patīkamus. Svecēm, krāsainām gaismiņām, siltuma un labsajūtas vēderā un citās vietās piepilītus svētkus!

Hey hoo!
Aicinu visus draugus un pazīstamos, kā arī vienkārši gribētājus pievienoties un apciemot mani un manu draugu izstrādājumus [:

Lucid dreaming ir kaut kas, par ko, šķiet, nebeigšu jūsmot. Ir tik neizsakāmi, neaprakstāmi patīkami izbaudīt apziņu, ka esi pats savā apziņā un vari izbaudīt visu, ko vien vēlies. Vari pat lidot, ja labi sanāk. Vienreiz gribēju apzināti lidot, sanāca tāda vien peldēšana pa debesīm. Bet vismaz! Tas jau ir tik daudz..

Man garšo ogas. Avenes, piemēram. Un kaisle, piemēram. Vai vienmēr tai ir jānoplok? Vai vienmēr tas tā notiks, ka "кончилась любовь, завяли помидоры"? Gribētos domāt, ka tā nav. Ja jau es spēju iekurt savā krāsnī ugunis, ja tās pašas no sevis spēj iekurties, tad kāpēc lai citi nespētu? Varbūt pie vainas tur ir gribēšana, vai, precīzāk, negribēšana? Hmm. Varbūt vaina ir meklējama manī. Ja tā, tad kāpēc ir tik daudz cilvēku, kuri kaut ko jūt pret mani?

Vispār ļoti nelabas lietas notiek ar mani un manī. Pirmām kārtām, ir jau otrdiena, bet es vēl neesmu nevienu pašu dāvaniņu uztaisījusi. Cik nožēlojami.
Otrkārt, es slīkstu. Te fiziskās, te garīgās sāpēs un slāpēs. Varbūt vajag atkal tādu kā venozo mieru. Lai gan es jau to lietoju, vismaz nesen sāku. At-sāku.

Mārtiņam ir patīkama balss. Man gan būs, šķiet, problēmas ar to noklausīšanos, jo nu, nevaru es viena sagatavot muzikāli sarežģītu dziesmu. Izvēlēties kaut ko random arī negribas. Ko nu? Nu, neko.

Man atkal gribas nozust.
Gribas nozust prom no visiem un visa. Kļūt par citu cilvēku citā dzīvē. Bet es.. neprotu. Es neprotu būt par citu `Es`. Jāatsāk laikam atkal filozofijas mācības, kas ražo manī mizantropiju un ironiju. Gribas atkal Innocentiju savu. To, kurš var stundām ilgi sēdēt ar sevi, savā istabā, kaut ko ņemties un tā. Stundām ilgi būt `ārpus` pasaules, prom no pārējiem. To, ko neprot Elga. Elga neprot būt tālu prom no mīļotajiem cilvēkiem. Innocentijs kā vēl prot. Tikai kāpēc Innocentijs nenāk man palīgā tad, kad es viņu lūdzu? Es jau pati izvēlējos aprakt sevī viņu kopš Juglas laikiem. Hmm. Zinu, kāpēc tā. Droši vien tāpēc, ka tad, kad esmu Innocentijs, tad Elga ir prom. Un tad Elgu ir grūti dabūt atpakaļ. Un tad nav nekādu miau un kaķīšu, nav bubububebe un mīļuma. Innocentijs ir varens aitas/ledus/maitas gabals vispār. Gan gribas, gan negribas viņu, jo ir ti kdaudz cilvēku, kas ir pelnījuši saskarsmē Elgu, nevis Innocentiju.
Bet nu.

Bet nu, bet nu, bet nu.

[...]

Nē, es ne par nekustamajiem.
Man daudz, daudz labāk patīk kustamie. Lai gan es meloju. Jā. Biežāk par kustamajiem, ja runā par homo sapiens, es izvēlos nekustamos. Vai arī cita veida kustamos (kaķi, zirgi, kārtis...)

Šoreiz es par īpašumu. To, kas un kā un kāpēc... ir īpašs.
Nē, es nespriedelēšu. Gribas tikai pagaudot par to, cik ļoti es gribētu būt.. īpaša. Vismaz kaut kādā veidā. Es gribētu būt mistiska, darīt kaut ko lielisku, oriģinālu varbūt, ģērbties īpaši.. gribētos, lai tad, kad cilvēki mani ierauga, visi gribētu uzreiz mani uzzināt, izzināt un tajā pašā laikā apbrīnot, domājot, kas gan manās tajās iekšās slēpjas. Gribētos kaut kādā veidā savu tumsību apvienot ar gaismas stariem. Kaut ko tādu dūmakaini pasakainu, sirreālu varbūt.

Hm.

Bet es.
Neesmu.

Un tuvākajā laikā diez vai būšu. Vismaz kamēr es dzīvoju.. tā. Nu, tā, kā tagad.

(No otras puses, ja tā padomā, folkmetāla grupa gluži kā kubiņi virza mani kaut kur atpakaļ (lasīt- uz priekšu) sapņos.)

( ... tālāk ... )

Un skaista sveču gaisma silda sirdi.
Patīkama mūzika fonā, šķiet, pietrūkst tikai nedaudz uzmanības un mīlestības. Tik patīkams vakars.

Nu, gandrīz.

/Sweet irony, mm, sweet irony, sweet irony, yeah, sweet irony.../ Amazing Corpse