annu
27 June 2017 @ 10:17 am
Sapnis, kārtējais  
Šonakt atkal bija sapnis par viņu [..].

Šoreiz mēs /ar vēl kādu cilvēku, sākotnēji divatā/ bijām manā Ziepniekkalna māju istabā, un es atradu uz sava istabas galda kaut kādu mistisku dāvaniņu.
Pie dāvaniņas klāt bija pielikta nozīmīte, kas vēstīja "patiesībā man vienkārši aizliedza ar tevi draudzēties - es vienmēr esmu bijusi, esmu un būšu tavs draugs!"

No sākuma nedaudz apmulsu, bet drīz dīvainas kustības pavīdēja no aizkaru puses. Iepriekš paslēpusies aiz aizkariem, iznāca viņa - smaidīga, ļoti, ļoti; līdz pat kauliem patiesi sirsnīga un mīlestības pilna. Mēs apskāvāmies un es no priekiem lēkāju kā tāds mazs bērns.

Viņa gan nerunāja, bet bez vārdiem viss bija saprotams - kāds neļāva viņai ar mani komunicēt, bet viņa vienmēr bija, ir un būs man blakus. Un es - blakus viņai.

Šī bija viena no ļoti retajām reizēm, kad stiprais dzimums mūsu attiecībās bija viņa, nevis es - pārlaimīga un ļoti atvieglota, es uzvedos kā mazs, neaizsargāts bērns, kam tikko atgrieza kaut ko ļoti tuvu un mīļu, ko iepriekš kāds bija nozadzis.

O, sapņi. Ik pa laikam jūs mani turpināt lutināt. Paldies par to [:
 
 
annu
14 June 2017 @ 05:26 pm
Pēdējās dienas, mēneši, gadi...  
Lai arī es tālu neesmu tas komunikatīvākais cilvēks, ir tomēr vēl daži tādi palikuši, kas laiku pa laikam apjautājas - kā tad man iet.
Ir jau ok, es parasti saku, ir jau ok..

Pēdējās dienas, nedēļas, mēneši - tas viss šķietami sapinies un satinies vienā čemuru kaudzē.
Veselība ir kļuvusi vēl sliktāka nekā tā jebkada ir bijusi, arī darbs nelutina ar laicīgi nomaksātu algu un citām savu saistību izpildēm un tādā garā.
Bet tas viss ir nieki salīdzinot ar visiem sūdiem privātajā dzīvē. Un tas viss kaut kā ļoti smagi iedragā. Viss kopā.

Protams, ir lietas, kas ir labi. Un es turpinu kaut kā cīnīties un lēnām iet uz priekšu, maziem solīšiem cīnīties par savu vietu uz pasaules, par savām mazajām taisnībiņām un saviem nelielajiem sapnīšiem. Un tomēr mana ikdiena nozīmē to, ka nospiedošais vairākums ir melnas un ļaunas, skumjas domas, emocijas, notikumi. Vietumis to aizvieto tukšuma jūras, un tikai pavisam reti manās acīs ir jaušama prieka un laimes atblāzma.

Ko darīt? A neko. Tā ir mana ikdiena. Depresija ir klīniska slimība, un, kaut man bija nereti teikuši, ka "ar vecumu pāriešot", tas tā nenotiek. Vienīgi žēl, ka citas jomas, sevišķi privātās dzīves problēmas, nesanāk uzlabot, lai cik ļoti es arī censtos. Kā nebeidzams aplis tā man liek levitēt stagnācijas nostūros. Un es cenšos kaut ko darīt lietas labā, cenšos, bet man tas viss nāk ļoti lēni un pakāpeniski. Bet dažiem pacietības gaidīt nav.

Te nu es esmu, apzinādamās, ka stāvu pie aizas, pār varītēm cenšoties neiekrist atkal melnajā bezdibeņa drūmumā. Cenšos, cik varu, jo zinu - atpakaļ izrāpties no turienes ir grūti. Nav neiespējami, esmu rāpusies no šīs bedres ārā neskaitāmas reizes, taču tas nemaz nav viegli. Tas ir grūts, smags un sūrs ceļš, kas ved augšup. Ja vien vispār gaisma ir redzama. [..]

Ko lai dara? Neko. Es rakstu nevis tāpēc, lai meklētu risinājumus, bet tāpēc, ka paliek nedaudz vieglāk. Un tāpēc, ka kaklā ir neliels dzijas kamoliņš, kas spiež, un kaķītis, kas, spēlēdamies ar kamoliņu, mēdz aizķert un ieskrāpēt kaklā un dažubrīd arī rajonā ap pustukšo sirdi. Vai rakstīšana palīdz? Nezinu. Bet es zinu, ka rakstīt atsākšana atmodinās visu melnumu, kas ir iekšās, tāpēc atsākt rakstīt nav mans mērķis - mana būtība apzināti ir izslēgusi šo radoši sāpīgo manas dzīves daļu, un es necīnos pretim tam, ko mana dvēsele vēlas - ja vēlas tā mieru un bērziņu, būs tai miers un bērziņš, un nekādas rakstīšanas. Heh.

Ko darīt... Neko. Turpināšu eksistēt, ieviešot pa nelielai radikālai pārmaiņai manā dzīvē - mazāk jebļas ar darba jautājumiem, vairāk godīgu un normālu darba attiecību. Ja ne šajā, tad citā darbā. Mazāk dirnēšanas pie datora, strādājot haltūrdarbus vai šaujot meiteņu CS:GO komandā bez rezultātiem, vairāk brīvas dabas, izklaižu ar citiem cilvēkiem, draugiem, radiem, vairāk izbraucienu ar savu jauno braucamo... nedaudz vairāk "dzīves". Varbūt palīdzēs. Varbūt neiekritīšu. Bet, ja gadīsies tomēr paslīdēt un nedaudz nozust, nebēdājiet, mani dārgie - līdz šim es vienmēr esmu atgriezusies, tāpēc cerības IR. Tās mirst pēdējās, mierinot muļķus. (:
 
 
annu
14 June 2017 @ 05:19 pm
Atradu veco  
28.11.2016

man patika viņš
kad viņš vēl bija skaists
- mati līdz pleciem
un cigarešu dūmaka
aizmālē skumjās mērcētās acis

man patika viņa
tā laika dzeja kas
plēsa manu pasauli
kā mazas meitenes sapņus

man patika viņa
alkohola elpa kas
vijās ar ādinieces saldsērīgo
roķīgo smaržu

viņš tad man bija
tik ļoti elks
kā grūpija viņam rakstīju rindas
no sirds
un nekad tās neaizsūtīju

un tad kāds man pateica
cik viņš ir jauns
es sabijos pēkšņi
un viņš palika neglīts
 
 
annu
26 May 2017 @ 12:49 pm
Bīdīt tekstu  
Sen nekādi teksti te nav bīdīti, ne? Nu tad laiks kārtējam žēlabu ierakstam. Šoreiz gan īsi un rupji:
Man zajebala pēdējo mēnesi visu laiku tikai strādāt teju 18/24 7/7 un paralēli vēl smagi slimot ar dažādām kaitēm.

Izskatās pēc sava veida sakarības, ne? No shit, sieviete. Exhausted and unhappy person should very soon be a sick person as well.
 
 
annu
07 April 2017 @ 12:11 pm
Problēmas  
"Naudas problēmas nav problēmas, tā ir tikai nauda," - viņa klusītēm sev teica un centās savaldīt pavasara asaras.
 
 
annu
03 April 2017 @ 06:06 pm
Dzīves pļutka  
Sēžu dikti mīlētajā, un tikpat dikti problemātiskajā darbiņā, strādāju un domāju.
Par to, ka gribas... kaut ko īpašu. Saprotu atkal (n-to reizi), ka gribas kaut ko Savu.
Savu biznesu, savu kaut ko foršu un jauku. Savu, kas ļautu man pašai menedžēties labi un kārtīgi, un sasniegt ar savām zināšanām un pieredzi lieliskus rezultātus.
Es gribu kaut ko.. veidot.

Domā, sieviete, domā. Vajag kaut ko tādu, kas neaizņem daudz starta līdzekļus, jo visu savu piķi tu esi ieguldījusi tur, kur nav līdz galam. Domā, sieviete, domā.
Gribu kaut ko savu.

Gribu laicīgi algu. Gribu darīt, mīlēt to, ko daru un pelnīt ar to, ko es daru. Kaut ko savu.
#brain #processing #business
 
 
annu
01 December 2016 @ 11:26 am
Dzīve  
Pavisam nesen sapratu, ka esmu pazaudējusi savu labāko draugu un dvēseles radinieku.

Dīvaina sajūta apzināties, ka tie divi dvēseles radinieki, kas radīja neizmērojami skaistas sajūtas, ir pazuduši - viens dabiski pazuda tad, kad man uzradās attiecības, jo man bija smagi komunicēt tik dvēseliski tuvu ar vīriešu kārtas pārstāvi, kas nav mans vīrietis, otrs pazuda arī pavisam dabiski, laikam ejot un interesēm mainoties.

Labi, ka man ir ļoti tuvi draugi, kas nu kļuvuši kā otra ģimene. Bet, ja es gribētu ar viņiem dalīt kādu īpašu, dvēselisku sajūtu, ar cik no viņiem tas notiktu dabiski? Hm.
Tags:
 
 
annu
19 October 2016 @ 12:26 pm
Pārdomas par attiecībām  
Diskutējot/runājot sanāca, manuprāt, veiksmīgi ielikt vārdos to, kas apvieno manus uzskatus kopā ar jebkuru attiecību (kā koleģiālu, draudzīgu, tā arī ģimenisku un intīmu) psiholoģiskos pamatus. Šis ieraksts top, lai 1) es to neaizmirstu; 2) es dzirdētu vēlams feedbacku par šo manu "secinājumu/rezumē" no citu cilvēku uzskatiem/labu attiecību prakses.

E. - "[..] Tā attiecības neveidojas - ir vai nu jāatrod afigennākā simbioze cilvēkiem, ka viņi var būt vienkārši viņi paši un no tā baroties un izveidot perfekto savienību, vai arī, gluži kā visi pārējie, apmēram 99% cilvēku, kas reāli IEGULDA attiecībās, dara kaut ko ar sevi , ar attiecībām; kurina, dedzina - tā, lai dzirksteļo un deg...
[..] tev daudz labāk pēc idejas par mani būtu jāzina, ka attiecībās ir arī jāstrādā, un tam darbam ir jābūt patīkamam.
Ir jābūt patīkami taisīt otram dāvanas, pārsteigumus; darīt kaut ko tādu, ko pats ikdienā varbūt nedarītu, bet darīt to tāpēc, ka otram tas patiktu; darīt kaut ko mazāk tādu, kas otram nepatīk, jo zini, ka otram tas nepatīk.
Tādas, manuprāt, ir attiecības, un es esmu 99,9% pārliecināta, ka var paprasīt cilvēkiem ar normālām attiecībām (laulātiem pāriem vai vienkārši mīlošiem pāriem), un viņi pateiks to pašu, ka - "jā, ir lietas, kas nesaskan, ir strīdi, bet ir jāstrādā ar to, lai to uzlabotu,
un ka neko nedarīšana un vienkārši būšana par sevi pašu īpaši attiecības neattīsta, un tad notiek pretējs process - attiecības sāk stagnēt un degradēties, jo "nekas neiet uz priekšu" un labāk nepaliek..."
Ikdienas sadzīvē taču prasības/vajadzības pieaug; tas ir loģiski, jo ir jāmācās sadzīvot nevis tikai ar sevi, bet arī ar vēl vienu cilvēku, indivīdu, kuram ir savas vēlmes, uzskati un vajadzības. No turienes arī loģiski izriet, ka dažreiz ir jādara kaut kas, ko negribas, nepatīk, jo otram tā labāk vai arī otram to vienkārši ļoti vajag. [..]"

Hm.
 
 
annu
17 October 2016 @ 06:11 pm
Cilvēce, izaugsme un stagnācija  
Pēc sarunas un tikšanās ar Viņu es atkal atcerējos sevi. Jā, izrādās, es esmu cilvēks ar vēlmēm, vajadzībām. Jā, es vēl aizvien jūtos kā vientuļais vilks starp visiem pārējiem - šiem es esmu par maz metāliste, šiem es esmu par maz bradātāja, šiem es esmu par maz gōriste, šiem par maz caca, šiem par maz pelēka un tamlīdzīgi.
Un jā - es vēl aizvien nesaprotu, kā cilvēks var negribēt strādāt par/ap sevi. Es tiešām, tiešām nesaprotu, kāpēc darbs ar sevi citiem liekas kaut kāda "pielāgošanās" vai "sekošana" citam, nevis reāli solis pretim labākam sev pašam. Sak, dari tā, lai labi pašam i Sašam. Bet [..].
Ehh, ko es daru tik nepareizu ar savu dzīvi, ja jau es turpinu tā justies un turpinu just sliktas lietas sevī?
https://oldbrowser.files.fm/u/ubdvaaa2#/view/1429438434_1509637895.jpg
 
 
annu
02 October 2016 @ 09:23 am
Realitātes izmisums  
Tas moments, kad tu svētdienas 8 rītā pamosties, lai konstatētu, ka tev tek tas siltināt-nepabeigtais jumts...
Un tad tu, slims un klepus lēkmes savaldīt nespējīgs, ļengans un vājš lien uz bēniņiem un centies savām tizlajām rociņām "kaut ko izdarīt", kaut kur pie slapjām sijām pielīmēt ar līmlentu plēves, kas neturās, jo viss ir slapjš...

Un viss tikai tāpēc, ka:
1) tev vienkārši ir kauns un tu negribi prasīt pabeigt un aiztaisīt jumtu taviem labākajiem draugiem, jo viņi jau tā tik daudz tev ir ar to visu palīdzējuši, un tu saproti, ka visi grib atpūsties no tā jumta, tevi tajā skaitā;
2) cilvēks, kas dzīvo zem šī jumta, uzskata, ka "visam jābūt ok, ja vien nebūs vētra vai baigie lieti", un tā rezultātā vairākas nedēļas nogales vienkārši neko neizdara, kas ir saprotams, jo viens strādāt un pabeigt to visu nevar, bet, kad var, tad ir visādi nesanāca un bija jāatpūšas vai jādara 101 cita lieta.

Tu salīmē tās plēves pie mitrām sijām, kas, šķietami, to tecēšanu nav apstādinājis itin necik, pats samirksti, būdams smagi slims, tev griesti ir ieliekušies jau uz iekšu tai vietā, kur tek, un viss, kas tev ir atlicis darīt, ir sēdēt un raudāt kā bezpalīdzīgs, nekam nederīgs un praktiski nelietojams idiots.
 
 
annu
16 September 2016 @ 05:33 pm
Monstri  
Es tikko daļēji redzēju video (uzpeldēja FB laikjoslā), kā 3, izskatās, musulmaņi piekāra suni pie grieztiem un dauzīja to ar bomjiem. Suns kauca, viņi ņirgājās un smagi viņu traumēja visos iespējamos veidos.
Es nesaprotu vairākas lietas, tajā skaitā to, kāpēc vispār skatījos to video (sāku, jo man tas šķita kaut kāds prikols sākumā ar neīstu radību), bet visvairāk man smadzene plīst vietā, kur tie trīs monstrālie "radījumi" eksistē.
Es galīgi nesaprotu.
Pat vēl vairāk. Man dreb rociņas un man ir tāds kamols kaklā. Man sāp sirsniņa un no negatīvajām emocijām palika ļoti slikti. Nāk vēmiens, reibst n shit.
Es nesaprotu, kā tādi izdzimteņi eksistē. Es nesaprotu, nesaprotu un nesaprotu. Un es ļoti sev apsolos, ka maksimāli centīšos likvidēt šāda veida saturu no manas FB laikjoslas.
 
 
annu
29 August 2016 @ 01:21 pm
Vecums nenāk viens, tas nāk ar nīkulību un pedofīliju  
Ieraugot skaistu vīriešpurniņu, papriecājoties par to un pēcāk ieraugot viņa dzimšanas gadu... kas ir vismaz 5 gadus vēlāks par manējo...
Es pēkšņi sajūtos veca. Atkal. Tā notiek jau reizi trešo vismaz. :D

Bet vispār, tāds nīkulīgs garastāvoklis. Nakts vidū pamodos ar pilnībā ciet aizsistu vienu nāsi un ar galvassāpēm, ar saaukstēšanās sajūtu. Rītu aizvadīju ar 20min vēdersāpēm. Kārtējām. Pietrūkst dzīvē asuma un dzīves garšas. Vēl baigi izbesī ārā tas, ka tad, kad es to reto reizi cenšos ar kādu uzturēt komunikāciju un pat cenšos rakstīt kādam, lai tikai virzītu un uzturētu to komunikāciju (jo es parasti vispār īsti ne ar vienu nesarakstos un tā), tad man pretim to nedod. Bet laikam jau tāds kretīns kā es ir pelnījis šito, jo pieņemu, ka daudziem man tuviem cilvēkiem vispār ir tikpat liels besis katru reizi, kad es viņiem neatbildu vai atbildu ļoti jēli un pasīvi. Saņem pēc nopelniem, saucas.

Ā, un vēl - es atkal jūtos baigi pārgurusi. Gribu atpūsties. Gribu atvaļinājumu. Un nevis 1 nedēļu gadā, bet normāli, 1x 2 nedēļas, 2x pa 1 nedēļai. Un vēl es gribu vairāk apņēmības. Un spēt vismaz reizi nedēļā aizvilkties uz darbu ar velo. Saņemies, latvieti. Ej un dzīvo. Centies vismaz...
 
 
annu
24 August 2016 @ 12:30 am
Mati  
Ā, un vēl,

man ļoti skaisti smaržo mati. Ja es būtu vīrietis, es tajā smaržā iemīlētos ātri vien.
=^.^=
 
 
annu
24 August 2016 @ 12:07 am
Mīlestība, par un ap to - atklāti un no sirds uz delnas  
Viens.
Man allaž ir bijušas problēmas ar iemīlēšanos. Es iemīlos tik ļoti reti, kur nu vēl tā, lai varētu pieņemt, ka otrs ir gana OK cilvēks, ar kuru veidot attiecības.. Tas notiek tieši tik reti, lai es savā mūžā (savā daudz-ar-vīriešiem-tusēju mūžā) tikai vienreiz būtu bijusi kopā ar vīrieti, kurā arī biju iemīlējusies. Un veselu gadu es par viņu cīnījos. Dabūju. Uz mēnešiem diviem. Un viss ((:

Divi.
Tagad es te sēžu, malkoju vīnu, pārdzīvoju. Par ko? Par attiecībām, kas turas uz puņķiem. Pārsvarā uz asaru puņķiem. Par to, ka mēs esam tik dažādi, ka mūsu attiecībās ir palicis tikai.. pieradums un ieradums, nekas vairāk. Cilvēkmīlestība, kas vairs nav TĀ mīlestība, kas reiz bija. Jēga pārdzīvot? Cik gadus turpināt par to kreņķēties un sāpēt? Man vairs nav spēka sāpēt. Es gribu dzīvot. Bet cik ļoti mēs varam dzīvot, esot viens otram tik tuvi un reizē tik tāli? Tā es te sēžu, viena savā istabā, klausos 5'nizza, kas dvēslei tik tuva, dzeru vīnu un dzirdu, kā no otras mājokļa puses atskan kas tik smags un citāds, ko es nevarēšu dalīt šķietami nekad. Un, ja varētu, tad ne ar cilvēku, kas nevar dalīt manu 5'nizzu...

Trīs.
Es biju tukša ilgu laiku. Pārstāju rakstīt. Un pārstāju just. Jebko - vēlmi, prieku, dzīvi, dzīvību, elpu, skumjas, jebko... Ilgu laiku es dzīvoju ar domu "fuck it, kā būs, tā būs, centīšos izdzīvot labāko no sevis", līdz pēdējām dienām. Tie, kas lasa šo murgu, zinās, ka esmu iesākusi "trenēties", kaut mans treniņš ilgst tikai sūda 25 minūtes. Visu laiku tā neko, derības izturu, savas 2 minimālās reizes nedēļā to izpildot. Šodien nejauši redzēju video, kur meitene caur sāpēm un mokām iegūst lieliskus rezultātus pēc skriešanas. Dienām, nedēļām, mēnešiem ilgas skriešanas. Un tas mani iedvesmo. Iedvesmo nevis darīt vairāk, bet iedvesmo iedvesmot citus, gluži kā agrāk. Es biju cilvēks, kas iedvesmoja. Es sen neesmu. Kā varu būt, ja iedvesmoju neko vairāk par puišiem CSā? Amizanti. Tad nu, šovakar mani šis video nedaudz iedvesmoja...

Četri.
Iedvesma. Neesmu izjutusi šo brīnumu gadiem. Tagad sēžu un nevaru beigt drukāt. Gribu runāt un runāt, just un just. Tajā pašā laikā es rakstu šos vārdus caur slapjām acīm un pirkstiem. Man ļoti sāp. Par ko? Par dzīvi. Par to, ka manī ir pazudis tik daudz kas. Par to, ka bija laiks, kad es biju harisma, es biju cilvēks, no kā smelties tik daudz dzīves gudrības. Tagad neesmu vairs, jo es vairs neprotu sakārtot savu dzīvi atbilstoši savām vajadzībām. Vismaz ne mīlestības vajadzībām. Nu kāda jēga mums divos dažādos mājas galos sēdēt, klausīties katram savu mūziku un justies tik ļoti svešiem un tāliem? Un vai maz vispār ir atrodams kāds tik tuvs, lai to visu dalītu kā garīgi, tā arī fiziski?...

Pieci.
Kas tad īsti ir mīlestība? Vai tas ir tas, kas ir palicis no diviem, kuri draudzējas un pa retai reizei atceras, ka ir kāds, kas tik ļoti ir blakus, tik ļoti daudz dara un līdz pretīgam ieradumam ir tik ļoti labs atbalsts, kaut grūtākajos mirkļos tu jūties līdz dziļvagu galiem viens? Kas ir mīlestība? Vai tās ir iemīlēšanās fantāzijas, kas... O, nē, iemīlēšanās ir tālu no mīlestības. Kas tad beigās ir mīlestība? Kāpēc es iekšēji esmu mirusi jau gadiem? Kāpēc pēkšņi uznāk dīvainas pāris nedēļas, kurās sāku just? Ko es varu just, ja esmu tukša, iztukšoti nejēdzīga būtība, kurai no būtnes ir palikušas tikai neinteresantas karjeras intereses? Kā es varu just, un kāpēc tā nav mīlestība, ko es jūtu? Vai arī, kāpēc nav tās mīlestības, kas bija tad, kad bija, kad bija attiecību pirmie divi gadi pavadīti svētlaimē? Vai tā varbūt ir visiem, ka pirmos gadus cilvēki aizvada svētlaimē un vienam otra attīstībā un iepriecināšanā, un tad pēkšņi tu atduries pret tā visa neesību kā pret ledus sienu aukstā un vientuļā dienā? Kas ir mīlestība?

Seši.
Sēdēt un raudāt, domāt un rakstīt. Gluži kā senos laikos. Gluži kā vienmēr. Vienīgi tas, ka gadiem neizjusts šis sāpju baudkārais prieks. Lai vai kā, bet šķiet, ka manī atkal kaut kas ir mainījies. Neglābjami. Esmu kļuvusi tik ļoti patiesa n atklāta, ka man sāk palikt bail komunicēt, jo man bail no sava prāta. Man bail no savām jūtām. un visvairāk bail no tā, ko saka prāts, kas neatbilst sajūtām. Es varu būt rupja un neiecietīga. Varu būt līdz nelabumam vulgāra un atklāta. Un labi vien ir, ka man īsti nav draugu. Ir, bet maz. Un ļoti, ļoti maz ar tiem pašiem komunicējam. Tas ir labi, jo man reāli ir bail. Es neesmu rakstījusi tik atklātus un emocionālus ierakstus gadiem, un tagad? Kas notika? Kas trigerēja manī šīs sajūtas - te dzejolis pēc kāzām, te ieraksts tik ļoti emociju pilns, ka atkal jūtos dzīva? Vai lemts man mūžīgi justies dzīvai tikai sāpēs? Vai arī reiz ir lemts to izdzīvot caur laimi un priekiem, ko tik ļoti mīlu un pēc kā tik ļoti tiecos? Es nesaprotu. Es tik ļoti, ļoti nesaprotu.

Septiņi.
Tāda ir mana ikdiena - darbs, mājas, darbs. Vairāk darbs nekā mājas. Vairāk eksistences nekā dzīves. Es gribu norauties no ķēdes, aizrauties tālēs zilajās, bet arī šāda vienreizēja noraušanās nemainīs diži daudz no manas ikdienas un dzīves uztveres un sajūtām. Kas ir mīlestība, beigu galā? Kāpēc man jau ir divdesmit četri, tikai divdesmit četri, šķiet, bet domas tādas pašas kā pirms desmit un piecpadsmit gadiem? Es aizvien vēl esmu bērns un neglābjami naiva? Un, ja tā, vai šim naivumam un vēlmēm vispār ir kāds reāls pamats, vai arī tikai gaisīgs sapņu tiltiņš, kas kuru katru mirkli draud sagrūt? Kas ar mani notiek? Kur ir vecā Elga, apmierināta ar sevi, dzīvi un apkārt esošo? Kā var ikdienas saistības un rūgtā dzīves pieredze tik ļoti aizēnot un aizmālēt iekšējo planējošo, nē, pat lidojošo pasauli, kas tiecas tik augstu un grib tik ļoti daudz un spēcīgi? Vai varbūt visa tā vēlme pati par sevi ir nereāla? Lai gan es ticu.. Un es ticu, jo Mārtiņš, jo tā dvēseles draudzība un tas viens, vienotais vilnis, uz kura mēs bijām... Ja vien es būtu fiziski pievilkusies, tur varētu lidot zvaigznes, bet... Varbūt vaina, beigu galā, ir manī? Es nesaprotu. Kas ir mīlestība? Tā ir mana vaina, ka es gribu kaut ko ārpus debesīm, kaut ko kosmisku? Un vai tā ir mana vaina, ka es nemāku pieņemt esošo, jo dziļi iekšā jūtos aizvien vēl tikpat viena un vientuļa kā pirms diviem, trim un desmit gadiem? Es nesaprotu, kurš ir tajā vainīgs. Mīlestība? Iedomas? Vai mīlestība ir iedomas? ....
 
 
annu
23 August 2016 @ 05:50 pm
Sejajā  
Besī ārā, ka visas emocijas ir rakstītas man sejā. Nevar normāli, nevienam neredzot un nedzirdot, paskumt, pabesīties un padusmoties.
Vismaz darbā ne.

Bet es jau nevaru paņemt un tās atslēgt. Ko darīt? Sēžu skābu ģīmi un stadaķ, vašu maķ. (:
 
 
annu
22 August 2016 @ 01:49 pm
Ceļā uz laimīgāku ķermeni: IV  
Kad man bija nedaudz laika no rīta, kuru vajadzēja aizpildīt ar vingrošanu, jo tomēr derības un tomēr pēdējā iespēja izpildīt savu nedēļas normu, es taisīju savu ierasto treniņu vēlā rītā (ap kādiem 11), un tajā brīdī es atcerējos, kāpēc man besī rīti.
Rīti man ir smagi.

Es esmu pūce. Esmu bijusi izteikta pūce un miega mika jau kopš sevi atceros. Man vairāk enerģijas, domu, pārdomu un iedvesmas ir vakaros/naktīs, kamēr no rītiem esmu nelietojams zombijs. Un tieši tas pats izpaudās manā "rīta" treniņā.

Tad nu sāku darboties savu ierasto treniņu, maz, ka sarkanā armija atņēma spēkus, tad vēl tas rīts principā izsūca visu. Trenēties no rīta man bija grūti, smagi, ar krietni lielāku nepatiku nekā vakaros. Un te man tiešām ir jādomā - visi atbalsta vingrošanu no rīta, man gan tā neder. Vai es esmu greiza, vai arī tomēr nav tā, ka tas, kas der vienam, otram obligāti arī derēs? Varbūt tas man kā pūcei ir normāli, ka man labāk trenēties vakaros, nevis rītos, kā tautai ierasts?

Pa citu starpam jābilst, ka laikam aptuveni mēnesis ir pagājis kopš derībām. Rezultāti? Pagaidām dižu nav. BET!:
1) esmu palikusi jūtami spēcīgāka;
2) esmu vienīgā meitene darbā, kas var pati sevi pievilkt pie sienā iekārtā pievilkšanās stieņa;
3) pirms pāris dienām biju pirtī un nejutos tik ļoti neglīta peldkostīmā.

Rezumē: Jātrenējas ir. Kaut arī nedaudz. Tas nekas, ka manāmu rezultātu nav: lai arī sīkums, tomēr patīkami.
 
 
annu
19 August 2016 @ 09:46 pm
 
paņem nedaudz manis
tā, lai sāp
un ir patīkami vienlaicīgi
ikreiz, kad domās tavās
es esmu tik
sirdī duroši
laba

paņem nedaudz manis
tā, lai jūt
un vienlaicīgi negribas just
vairs neko citu

paņem nedaudz manis
un aizved sevi prom
līdz ar manu smaidu
un līdz kailumam atsegtajiem
vārdiem

paņem nedaudz manis
un turpini dzīvot
ar rūgtumu mutē
par to, ka var dzīvot labāk
un citur
un ar citu

jo mums vienmēr labāk ir tur
kur mūsu nav
 
 
annu
19 August 2016 @ 08:42 pm
reālija  
man mazu gabaliņu dzīves,
lūdzu,
tā, lai pēkšņi sajūtu mūžību

- še vienu gabaliņu
un izbaudi
tā, lai tad, kad atpakaļ esi,
tu jūti, cik ļoti
miris tu esi
 
 
annu
01 August 2016 @ 10:58 am
Ceļā uz laimīgāku ķermeni: III  
Iet vaļā otrā treniņu nedēļa. Tagad varu piepumpēties arī 13 reizes, ja labi pacenšos.

Principā nevar gribēt tūlītēju rezultātu, un gan jau, ka kaut kādas izmaiņas pamanīšu varbūt tik augusta beigās. Bet!
1) Es sestdien sastiepu muguru, stiepjot smagu galdu. Ai, kā sāp, ai, kā traucē kustēt.
2) Iespējams, vakar saaukstējos. Spēlējot bumbu nedaudz mitrā zālē. Šodien vismaz es jūtos kā pilnīgs lohs, kuram sāp galva, mugura, kaklā niez un klepus mācas virsū. Nu un degunā nepatīkama sajūta. Vispār galva nogalina, ja godīgi.

Un, un?? Kā lai es tagad šonedēļ turpinu trenēties ar šitādu sajātu muguru?? ):
 
 
annu
27 July 2016 @ 04:19 pm
Ceļā uz laimīgāku ķermeni: II  
Patiesībā tas, par ko rakstīšu šajā ierakstā, bija novērojumi, ko gribēju ierakstīt pirmajā ierakstā. Bet intro pirmajam ierakstam dabiski ieslidinājās fizisko aktivitāšu novirzienā, nevis gastronomisko baudu aizkadrā.

Visam vajag savu līdzsvaru, un tikai vingrošana, protams, notievēt un uzlabot ķermeņa labsajūtu nepalīdzēs - tāpat kā nepalīdzēs tikai "ēst veselīgāk". Tāpēc es, protams, arī cenšos pakārtot manu ēdienkarti tā, lai organismam patīkamāk. To es jau, tiesa, daru pasen, jau vairākus mēnešus, sākot ar laiku, kad biju uzsākusi skaitīt kalorijas.

Te uzreiz divi komentāri: kaloriju skaitīšana tika veikta nevis profesionālos nolūkos, bet tīri analītiskos, lai saprastu, kuras uzturvielas es teorētiski uzņemu ikdienā par daudz, kuras - par maz. Lai vienkārši pamainītu bilanci, nevis pēkšņi kļūtu par "wannabe uztura guru". Otrais komentārs saistīts ar veselīgu ēšanu - es neesmu no "anti-glutamātu, anti glutēna" pārstāvjiem, kas par veselīgu ēdienu uzskata EKO produktus. Tfu, b*e. Besī man tādi. Ar veselīgu es domāju jau iepriekš minēto - mazāk, piemēram, uzturā lietot piesātinātos taukus, aizstājot ar nepiesātinātajiem, samazināt nevajadzīgo un par daudz uzņemto vielu daudzumu, aizstājot ar vieglāk organismā pārstrādājošiem un vairāk nepieciešamiem produktiem, piemēram, mazāk vienkāršo ogļhidrātu, vairāk salikto.. un tā tālāk. Un, protams, es neatteikšos no sava kārotā saldējuma vai picas, ja man to ļoti gribēsies. Vienkārši es tos nelietošu uzturā katru dienu.

Tātad, par uzturu.
Pirms dažām dienām es pilnīgi nejauši iepazinos ar "ātri pagatavojamām auzu pārslām". Es vispār auzas nekad īpaši neesmu mīlējusi, un pofig, ka tās esot baigi veselīgas. Auzu pārslu putras vietā ja ēdu, tad tikai mannā putru. Tad nu pačekoju sastāvu, neko kriminālu neieraudzīju šais ātri pagatavojamās auzu pārslu putrās, nolēmu uztaisīt un... konstatēju, ka nav nemaz tik traki. Ir pat tīri ok, sevišķi, kad darbā baigi gribas ēst un pa perimetru vilinoši smaržo roltona krūzītes.

Pa šīm dienām auzu putriņa, kas maksā nieka puseiro veikalā, ir kļuvušas par manu teju katras dienas sākumu - darbā esot ap 11-12 uztaisu sev tādu. Nav daudz, bet pietiek, lai nomāktu nepatīkamās sāpes vēderā, kas kliedz pēc pusdienām, kuras sekos tikai pēc dažām stundām. Pietiekami, lai iztiktu līdz pusdienām. Un vēl vairāk.

Galvenais novērojums, sākot ikdienā teju nedēļu no vietas patērēt šādas putriņas darbā:
1) pats par sevi saprotams, ka nav vairs kuņģa sāpes, jo vēders piepildīts ar kaut ko;
2) līdz pusdienām, kas tagad notiek nevis ierastajos 13:30, bet gan 14/14:30/15, es pilnīgi mierīgi varu iztikt;
3) pusdienās es vairs nevaru tik daudz apēst. Prasās krietni mazākas pusdienas, kas ļauj izvēlēties lētās kompleksās pusdienas un daļu no pusdienām (zupa vai saldais, vai daļa/pilna otrā ēdiena porcija paliek uz mājām līdzņemšanai);
4) Vakariņās.. man arī vairs tik daudz nelien kā iepriekš. Kopumā jāsecina, ka ēdu krietni mazāk.

Protams, nezinu, vai tas saistīts tieši ar auzu pārslu putriņu, vai arī ar maniem treniņiem, vai psiholoģisko noskaņojumu notievēt, vai arī ar visu kopā, bet fakts paliek fakts - beidzot mans organisms nav badā visu nakti līdz pat 14 dienā, kas it kā skaitoties neveselīgi, turklāt paēdot putriņu pēcāk gan pusdienās, gan vakariņās man prasās ēst mazāk. Krietni mazāk.

P.S. Lieliska ironija, ka, rakstot par ēdienu, ausīs skan Portishead - It could be sweet.

Skaista ir šī ironiju un sakritību dzīve. Vismaz brīžos, kad es atkal rakstu. Kaut nedaudz. Kaut tikai sev.
 
 
Man skan:: Portishead - It could be sweet