annu
09 July 2014 @ 04:02 am
Iekšējie zirnekļi  
Vanna varētu būt lieliskajam vīrietim nepieciešamā īpašība - kā vieta, kurp doties gan priekos, gan bēdās. Respektīvi, vanna ir viena no patīkamākajām lietām uz pasaules tieši tāpat, kā viņa kalpo par patvērumu skumjos brīžos kā šis, kad gribas ieslēgties četrās sienās un kādu nedēļu nelīst ārā. Kad es nodarbojos ar sevis slīcināšanu bēdās.

Tas, kas sāp, pirms laika tā nemaz nesāpētu. Sāp tagad, visticamāk, tāpēc, ka tieši pēdējās dienās radās ilūziju apvīta sajūta, ka - varbūt tomēr ir labi. Varbūt tomēr ir iespējams. Varbūt tomēr var arī izbaudīt un tiešām no sirds.priecāties.

Bet. Laikam jau nav labi. Tā jau reiz iegaumēta mācība - ja izvēlies just, tad zini, ka būs just arī slikto. Varbūt tieši tāpēc nesāp tomēr tik ļoti kā tas būtu sāpējis kādreiz. Beigu galā, daudzas lietas manī ir apmirušas. Man nedaudz par to žēl un pietrūkst senās, dzīvākas un naivākas manis, bet. Dzīve.

Katram ir savi zirnekļi. Man šamo.daudz, turklāt katrs no tiem man izraisa negatīvu sajūtu čupu - sākot ar bailēm un bezmiegu, līdz pat dziļiem iekšējiem konfliktiem un depresijām. Nu, hiperīmō visnotaļ raksturīgi.

Vanna ne vien paslēpj, izolē un ļauj gremdēties skumjās, tā arī attīra, atslābina un dziedē. Rau - jau līdz rītam tik 2 stundas, ko dzīvot.. pat laiku tā.vilcina. (:

Tādā brīdī kā tagad es atduros pret punktu, kurā es neredzu nevienu nākamo gājienu. Nevienu ceļa turpinājumu. Un nevienu sakarīgu risinājumu. Esmu nonākusi pie dzīvošanas (nevis eksistences) pamatiem, ķeroties pie pēdējiem salmiem, kas atļautu man.vienkārši.. būt. Neko neplānojot, negaidot un ne ar ko nerēķinoties. Priekšā man stāv grūts, bet tagad vienīgais iespējamais gājiens - gājienu netaisīt. Mēģināt varēt būt.
 
 
annu
09 July 2014 @ 03:31 am
kalnalejas  
Būtībā dzīve kā vienmēr - še tev, bērns, foršu vakaru ar jaukiem cilvēkiem pie jūras, kad pilna dirsa prieka, un tad uzreiz seko meganepatīkams u.c. dažādas ***ainas sajūtas izraisošs notikums.

Sveiks, bezmieg. Man Tevis.. pietrūka? Hm.
 
 
annu
06 July 2014 @ 04:49 pm
Pārdomas  
Viņas teica, ka tā kārts ir praktiski viena no labākajām iespējamām. Bet es pavisam tā nejūtos. Samērā ironiski, jo man šķiet, ka tieši šajā dzīves posmā es biežāk eksistēju nekā dzīvoju.

Interesanti ir pamanīt, ka mani "piecibojuši" daudz nepazīstamo. Es zinu, kāpēc es pieciboju svešos - t.i., viņi raksta fanney staff - bet kāpēc tieku pieklabota es? Es taču nerakstu interesanti, es piekliboju šajā.

Gribu daudz saldējuma, kafijas, kontrastraika un brīvdienu. Jā, jāsarunā ar priekšnieku brīvdienu, kas man sen pienākas >^.^
 
 
Tagad ir:: Silti
Man skan:: Galvā skan The Midnight Oil
 
 
annu
02 June 2014 @ 12:47 pm
No citas pasaules  
Sākumā izsāpot, bet tagad, pēc pusgada, sākot beidzot palēnām arī izbaudīt pēcattiecību vientulību, nonācu pie liela pārsteiguma pati sev - nevajag man. Negribas, neprasās un nevajag. Pārsteigums sev tas ir tāpēc, ka attiecību ietvaros vajadzēja daudz, bieži, ļoti un visādi. Līdz ar to bija radusies ilūzija, ka, esot vienai, "acīs cērtīsies, kā vajag". Aber te tev nu bija - ne man gribas, ne man vajag.. Gribas tieši vairāk izbaudīt kvalitatīvi pavadītu laiku, dzīvojot un izbaudot sarunas, laika pavadīšanu un neko-neko fizisku. Gribas iepazīties ar jauniem cilvēkiem. Gribas "atkal būt ierindā" un atcerēties kaisli, kas dzirkstīja acīs. Gribas, gribas tik daudz, tikai ne fiziskas neķītrības - pietiek ar neķītrām frāzēm un divdomībām, nu pilnīgi kā atkal esot innocentai. ^^,
Murr
 
 
annu
02 June 2014 @ 10:55 am
Iedvesma  
Sapņot un sekot saviem sapņiem. Lai cik tāli un neaizsniedzami tie šķistu

Tāli un saistoši smilkstyoši
lūdz mani
manī
sajust ieslēgt
un ne
kad
nepalaist

***

Saldeni kā zemenes
sastīgo Tie manu
esību un savij
zirnekļu un citu
kukaiņu tīklus viscaur
ap smadzenēm tā kā
ar nodomu liktus
Tad vienīgi prātā
izdvestās stenas
ietrīso uz pasaules
vienīgās īstās
mūzikas notis
tās zirnēkļu stīgas
kas putekļos senas
tie sapņi tik salkani
pa druskai nosirmo iz galvas
augošos matus
tie sapņi tik salkani
galina pa druskai
un
liek dzīvot vēl vienu
bezgalību
 
 
Tagad ir:: Klusi un patīkami
 
 
annu
12 May 2014 @ 06:29 pm
Sajūta  
Tā sajūta, kad ieraugi bezgalīgi smuku puiku un sāc aptvert, ka esi ja ne 10 gadus vecāka par viņu, tad kādus 7 noteikti... Grr :D
 
 
annu
12 May 2014 @ 04:29 pm
Fannej  
Dežavū par to pašu dežavū par notikumu. Respektīvi, nevis jūtu to, kas ir bijis, bet jūtu to, ka jau jutu to, kas jau bija. Amizanti.

***

Nedaudz skumji, ka atkrita tas cilvēks, ar ko bija doma doties ceļojumā. Tagad sanāk tā, ka neviens negrib uz divām nedēļām atteikties no savas ikdienas - viena vēl derētu, bet divas - par daudz, nevarot atļauties (citiem finansiālā, citiem - lielākajai daļai - laika un darbu ziņā). Tādā veidā neviļus sanāk visu laiku atdurties pret vienu un to pašu klupšanas akmeni: cilvēkiem nav laika. Nav laika, lai paņemtu 2 nedēļu atpūtu un izbaudītu sevi tajā, baudot citu kultūru. Arī mani nedaudz biedē 2 nedēļu prombūtne, bet... esmu nosacīti tam gatava. Aber tagad, tā pēkšņi un negaidīti, atrast vēl vienu, kas arī ir gatavs, var un vēlas - это же невозможно!
 
 
annu
29 April 2014 @ 09:33 am
Alus dienasgrāmata: Izlejamie ali  
Žurnālista konkurss kādā serverī ir lielisks stimuls man pašai beidzot izdarīt to, ko jau sen kāroju - izveidot tādu kā alus dienasgrāmatu. Un te es runāšu par visādiem aliem un alus grupām, apskatot tās no vairākām pozīcijām, tādā veidā cenšoties maksimāli izvairīties no subjektivitātes.

Pirmo ierakstu veltīšu izlejamajam alum - tam, ko esmu izbaudījusi dažādos bāros, kafejnīcās un arī Miestiņos. Es pati esmu vairāk "dzīvā" alus piekritēja, tāpēc man garšo nepasterizētie un nefiltrētie ali - tomēr ir grūti nodefinēt to atšķirīgo garšu niansi, ar kuru, piemēram, atšķiras filtrēts alus no nefiltrēta.

Izlejamais alus ir ekstra, ko baudīt bāros un kafejnīcās. T.i., ja vien kādā vietā ir izvēle starp izlejamo alu un alu pudelē, saprotams, ka izlejamais būs mana izvēle (ja vien tas nav kāds Aldara Zelta/Luksus..). Ekstra tāpēc, ka izlejamais alus tiek uzglabāts īpašos noteikumos un ir teju allaž svaigs - un pēc tāda arī garšo - pilnas garšu buķetes svaiga alus. Tomēr jāatzīst, ka ir vismaz divi izlejamie ali (un tā ir Bauska un Tērvete), kurus es labprātāk izvēlos malkot no pudeles. Varbūt tas tāpēc, ka Tērvetes un Bauskas lāgeru garša pudelēs ir tik pierasta, ka malkot tos `dzīvus` šķiet tāda kā izvirtība - turklāt lejamie ali man allaž asociējas tieši ar nefiltrētajiem un nepasterizētajiem, līdz ar to baudīt izlejamo alu, kas tikai nedaudz atšķiras no tā paša pudeļalus, šķiet nedaudz nepieņemami. Garšas ziņā, protams. Respektīvi, no izlejamiem es tomēr sagaidu kaut ko citu.



Manā izlejamo alu topā noteikti pirmo vietu ieņem tumšais brenguļpuika. Brenguļu tumšais - kad pilnīgi svaigs - spēj atkal no jauna katru reizi mani pārsteigt ar savu fantastisko maiguma, piesātinātības un nešķebinošā salduma buķeti. Tiesa, Brenguļpuika ir sasodīti baudāms tikai tad, kad pilnīgi svaigs - un tas varbūt ir tā galvenais mīnuss. Esmu uzrāvusies divās vietās uz "ne pirmās dienas" Brenguli, un, lai arī pēc mucu uzglabāšanas apstākļiem teorētiski alum būtu jāgaršo tāpat ļoti svaigi, es jūtu kaut mazāko ierūgumu un ieskābumu tajā. Un tikko kā es to jūtu - alus vairs man nav dzerams. Literally, vienreiz uzduroties uz nesvaigu Brenguli Alā, un dažas dienas vēlāk dabonot nesvaigu Brenguli Valmiermuižā, es neizturēju un nomainīju pret citu alu. Tobrīd bārmenis (drīzāk, lai pielīstu, man šķiet) vēl atzinīgi novērtēja manas "izsmalcinātās garšas kārpiņas", kas jūtot to mazo ieskābumu, ko parastais mirstīgais nepamanītu. Pff, vīrieši. Tā nu šis brenguļpuika ir ļoti viltīgs - ne vien ar savu iespēju būt pilnīgi nebaudāms, tikko kā nedaudz ieskābis, bet arī ar savu mistisko reibumu, ko tas izraisa. Galu galā, ne jau velti tauta mēļo, ka Brenguļu alus ir viltīgs alus. Tam reibums pienāk negaidīti, tā reibums ir savādāks un vēl ir daudz dzirdēts, lai gan pašai nepiedzīvots, brenguļalus paģiru laiks, kas esot neizturams.

Izplūst garos stāstu plūdos par no krāniem plūstošo alu negribētos - darba laiks man īsti neatļauj. Tāpēc par visu, kas nav pirmajā vietā, es centīšos ļoti īsi.

Protams, es diži neatšķiršos no Lielā Vairuma, sakot, ka topa augšgalā atrodas arī Valmiermuiža. Valmiermuižas perfektās lāgera nianses kopā ar bagātīgo, piesātināto un izsmalcināto garšu patiešām ir tās cenas vērtas. Valmiermuiža - kā gaišā un tumšā, tā arī visi porteri - ir izbaudīta visādi, un jāsaka, ka Valmiermuižas alum raksturīga ir samērā precīza izpratne par katru no aliem - gaišā Valmiermuiža ir lielisks lāgeris, tumšā garšo tā, kā tumšajai būtu jāgaršo, porteri... Tie vispār pasakaini. Ja vien, protams, garšo īpatnējais alus veids.

Izlejamais Brālis arī ir ļoti baudāms alus, jo īpaši mani pārsteidza tumšais Brālis, kas, lai arī reti kur dabonams, tiešām pārsteidz nesagatavotu ar savu garšu. To man būs grūti raksturot - nav arī bijis īsti daudz iespēju to izbaudīt. Toties, kad bija, atceros, ka patīkami pārsteidza - gaišais, piemēram, nepārsteidz, bet ir vienkārši baudāms.

Iļģuciema brūvētavas piekritēji droši vien fanātiski gaida, kad es rakstīšu par Iļģuciema medalu. Bet nekā, dārgie. Riebjas man tas medalus. Pārāk salds - šis ir tas saldums, kas man traucē izbaudīt alu, izjust tā garšu, jo saldums ir tik šķebinošs. Iļģuciema alu es gribētu uzslavēt par izdevušos gan Iļģuciema gaišā, gan iļģuciema tumšā, gan arī iļģuciema gaišā speciālā brūvējumu. Alus ir svaigs, ļoti atvēldzējošs, ja runājam par gaišajiem, un lieliski "iet iekšā", bet Iļģuciema tumšo raksturo melnalum raksturīgā deguma piegarša, kas ir ļoti mazā līmenī - tieši tas ieturētais cepamgaršas līmenis lieliski veido līdzsvaru ar paša alus garšu, paliekot aizvien vēl tumšā lāgera kategorijā un ieaijājot vieglu melnalus eksistences atblāzmu.

Tā kā man ir daudz darāmo, un es cītīgi rakstu šo rakstu, nevarot tādējādi normāli strādāt, es apstāšos pie KSO biedru iecienītā Lido alus. Lido alus brūvējums ir īpatnējs - tam ir sava, neatkārtojamā un viegli atpazīstamā garša, kas ir ļoti izdevusies - to nevar noliegt. Lido medalus praktiski ir vienīgais medalus, kuru varu dzert - tā medus piedeva ir tik viegla un patīkama, ka Lido medalu nevarētu nosaukt par saldu medu. Toties ārprātīgi baudāmu gan.

Pārējie izlejamie ali manā sarakstā jau ir ārzemnieki - sākot ar eiliem un stoutiem, un beidzot ar visdažādākajām baltalus, lāgeru un citu paveidu alus izvirtībām. ALEhouse un Bombardier bar ir labas vietas, kur iepazīties ar interesantiem, latviešu alus garšai netipiskajiem ārzemniekiem.

Tiem, kam patīk visas Iļģuciema izvirtības, varētu ieteikt apmeklēt Lābieti - tas ir veikals/brūvētava, kur uz vietas brūvē alu, alu tur ir daudz un visādu, un tiem ir ļoti dažādas garšas. Interesanti ir pamēģināt, bet jāsaka, ka man tur labi , ja kāds 1 vai 2 veidi liekas tikai baudāmi. Bet par garšu nestrīdās!

Ā, un aizmirsu piebilst - ja nu gadījumā kafejnīcā nav nekā labāka par izlejamo Lāčplēsi un Aldari, tad es izvēlētos Lāčplēsi. Tad vismaz zinu, ka palikšu dzīva. (Ja kāds vēl atceras tās reklāmas..) (:
 
 
annu
26 April 2014 @ 04:42 pm
Darkness  
Mans subjektīvais, taču samērā ļoti precīzais novērojums (vismaz subjektivitātes ietvaros): skaistākās sievietes, kas ir redzētas, ir tumšmates.
A ko darīt, ja man nepiestāv tumši mati? |:
 
 
annu
09 April 2014 @ 09:51 am
Murgi  
*
Vakarnakt aiz bēdām pret dzīvi sarakstīju dzejoli par vientulību.

*
Naktī sapņoju daudzus sliktus sapņus - kā zagu JD pudeles, kā piedalījos kaut kādā meiteņu casting`ā uz fotomodelēšanos vai ko tādu, un, kad bija rezultāti, tad mans rezultāts bija tāds: "Mēs tevi gribētu bildēt, jā, bet būsim godīgi - tu ne tālu neesi skaista. Vienkārši tavā izskatā/skatienā ir kaut kas tāds dīvaini interesants, tāpēc mēs tevi arī bildēsim."

*
No rīta izlasīju dzejoli - tas nekam neder.

*
Par godu manam neglītumam ietērpos superdaiļā blūzītē ar žabo veida figņu kakla rajonā, svārkos, sēžu darbā un malkoju Earl Grey. Ja ne purns, tad vismaz sapņi skaisti.

*
Trešā daļa mēneša ir pagājusi. Keep going.
 
 
Tagad ir:: Silti un labi
Man skan:: Fonā pilsētas skaņas
 
 
annu
03 March 2014 @ 04:45 pm
herņa  
Visus šos ilgajos gadus
Viens tikai sapņos man nācis
Jūtas patiesas mācīt
Ar piparu, karoti medus

Visu laiku tik viens
Esi man sapņos Tu bijis
Iesēdies sirdī man dziļi
Un liec man just vēl arvien

Bradā pa sapņiem kā zāli
Spēju pēc Tevis vien alkt
Kautri kā jaunavai plaukt
Un cerēt - reiz nebūsim tāli

Naivumā cerēt un gaidīt
Ne tikai sapņos to gūt -
Man mīlēt, man Tevis mīlētai būt
Gribēt. Klusēt. Un smaidīt
 
 
annu
20 February 2014 @ 11:16 am
When you first meet someone, do you imagine how they would be in bed?  
Vai arī tu, cilvēk, domā kategorijā - kāds viņš/viņa būtu gultā?
T.i., ir dzirdēts viedoklis, ka lielākā daļa cilvēku par visiem viņiem kaut cik patīkamiem cilvēkiem iedomājas arī gultas/seksa kategorijā. Tā ir?
 
 
annu
28 January 2014 @ 09:29 pm
Laiks iet  
Nule divi mēneši ir cauri kopš lielās aizas.
Sāku ļoti izteikti saprast, ko nozīmē, kad kāda tuva būtne pazūd no tavas dzīves - tā nav nekāda rēta, kas sadzīst ar laiku. Tas ir izrauts gabals no iekšām, kura vietu nekas nekad nevarēs aizpildīt. Tā ir daļa sevis, kas vienkārši pazūd, pazudinot arī daļu dzīvotgribas. Daļu dzīves dzirksts, ja tā var teikt.
Varbūt tāpēc mūsdienās pieaugušie cilvēki, tā saucamie "dzīves samaitātie" radījumi, kā man viņus labpatīk dēvēt, arī ir tādi, kādi viņi ir - tik daudz piedzīvojuši šīs te aiziešanas no savas dzīves, tik daudz sevis viņi pazaudējuši savā dzīves laikā. Notrulinājušies, ierutinējušies viņi dzīvo ar to, kas ir palicis.
Nenoliedzami - klāt nāk arī kaut kas cits un jauns. Bet tā vienreizības un unikalitātes sajūta gan nav atgriežama. Tāda, ar kuru cilvēks pirmoreiz sastopas, kuru apbrīno, izdzīvo, un no kuras pēc tam jāatvadās. Līdzīgi kā ar pirmo īsto mīlestību, pēc kuras visas pārējās... vairs nekad nav tādas. Un nav svarīgi, nākošās ir labākas vai sliktākas (laikam jau labākas, jo radījumi it kā tiecas progresēt dzīves laikā, vismaz līdz zināmam vecumam/stadijai).
Vismaz ir patīkami apzināties, ka atkal spēju baudīt skumjas un sāpes. Ilgu laiku nespēju. Praktiski visu laiku, kad biju kopā ar I. Tad jebkas, kas darīja pāri, šķita neciešams. Tagad tas ir neciešams, bet to var saprast. Sevi var saprast. Savas paranojas un melnās iekšas var saprast. Un atpazīt. Kā "savējos".
Vizualizējot to tukšumu, kas iestājas līdz ar izrauto gabalu, es to iedomājos kā brīvu vietu, kuru uzreiz ieņem visas iespējamās negācijas, skumjas, naids pret pasauli un galvenokārt sevi. Tad atkal, kad ir kaut kāda būtne, kas nāk savīties, tā rada tādu kā vietu, kuru pārņem un apņem viss pozitīvais - joki, smejas, prieks, laime, bauda, iekāre, dzirkstis, labsajūta, miers... Un, kad tas viss tiek atņemts, - tad atkal viss negatīvais kā ēnas, kā Dementori piesūcas pie tukšuma, bezkrāsaina būdama paša par sevi, padarot to tik melnu un dvēseli izsūcošu, cik vien iespējams.
 
 
Tagad ir:: Mierīgi un tukši
Man skan:: Yae ņaudas un gaudas
 
 
annu
18 January 2014 @ 03:21 pm
Par aizgājušo  
Aizvakar vakarā/naktī, sēžot vannā, sildoties un dzerot aukstu, atsvaidzinošu alu, mani uz mirkli pārņēma cerība un sajūta, ka viss būs kārtībā. Protams - laiks jau visu dziedē. Tikai tam būs vajadzīga krietna deva laika.
Sēžot vannā, es tāpat atminējos par vienu decembra notikumu, ko gribēju uzrakstīt. Jo man tas bija kaut kas līdz šim vēl īsti neizjusts un nebijis.
Būdama izmisumā un grimstošās skumjās, kuras vēlējos slīcināt sarkanvīnā un sarunās, lai arī īsti ne ar vienu negribējās runāties, uznāca vēlme pēc viena cilvēka kompānijas. Un tieši tas, ka man sagribējās tieši viņas kompāniju, likās ļoti dīvaini. Bet tā sajūta bija skaista - iedomājos, kā mēs abas sēdējām pie manis, malkojām vīnu un runājāmies vai arī mulsi klusējām. Jo nav tā, ka esam ļoti labas draudzenes. Kādreiz bijām tuvākas, draudzīgākas, tagad visai tālas. Varētu pat teikt, ka tā ir mana vaina, jo es atteicos no teju visiem tuvākajiem draugiem tikai tāpēc, ka paliku par tādu kā dārzenīti, kurš vēlējās tikai sēdēt mājās un izbaudīt kopābūšanu ar cilvēku, kurš tagad jāizslēdz no ķermeņa un dvēseles. Katrā ziņā, tā bija mistiska sajūta, - man allaž ir patikuši tie retie gadījumi, kad mans prāts izdomā, ka tieši tas cilvēks šobrīd ir īstais un vienīgais, kas var man palīdzēt. Varbūt tā arī būtu bijis. Varbūt viņa spētu. Viņa taču visādas interesantas lietiņas prot, kam es nekad līdz galam neesmu ticējusi, bet ko nekad arī neesmu noliegusi.
Atminos, kā biju gatava sēsties mašīnā un aizbraukt viņai pakaļ. Lai tikai ir te un tagad. Interesanti, no kurienes un kāpēc tieši viņa? Atceroties to aizvakardienas vannā, vēl aizvien nespēju izprast. Katrā ziņā neizprotamais mani allaž ir vilinājis.

Tagad man ir nelielas izmaiņas dzīvē - es pēdējā gada laikā sev teju nekad neko nebiju pirkusi - no mantām, ja runā par apģērbu, apaviem, citām lietām - jo nav bijis īsti līdzekļu. Šoreiz man nācās veikt pirkumu, kas uz to brīdi šķietami bagātību maksāja - veselu gultu un matraci. Pie tam, ja gulta jau liekas ļoti dārgi, tad matracis ir vēl dārgāks par gultu. Funny, isnt it? Tad nu, lūk. Gribot aizņemties kredītā gandrīz pusštuku eiras, šī doma mani dzina izmisumā, bet katru reizi, kad mugurā atkal sāka durstīties sāpes, kas mani dzina vēl lielākā izmisumā, es jau samierinājos ar lielo kredītu un smagajām sekām, ko tas radīs ikmēnešā tā jau lielajos tēriņos. Un tad tas notika atkal - otru reizi - tikai šoreiz pēc vajadzības radījās līdzekļi nevis kā pirmo reizi, kad radās līdzekļi un tieši pēc tam sekoja vajadzība. Izīrēju vienu dzīvoklīti un saņēmu savu komisiju, un tagad vajadzēja uz pusi mazāku naudas summu. Vēl pusi no tā atlikuma sadabūju no pašas līdzekļiem un voiļa - palika tikai nieka simts eiru aizņēmums nepieciešams.
Aizvakar tika iegūts matracis, vakar tika salikta pirms vairāk nekā nedēļas pasūtītā gulta.. Un šonakt bija pirmā nakts, kuru pavadīju tajā.
Nevar noliegt - tā ir ellīgi skaista un seksīga, un gulēt tajā - viscietākajā pieejamajā matracī, ko prasa mana mugura - ir debešķīgi. Tiesa, no sākuma būs jāpierod pie matrača cietības. Bet, kā teica J., "visām četrām kaķenēm patīk" gulta - tagad , sēžot dīvānā un pļurkstot par nesvarīgām lietām, manas trīs minkānes skaisti čuč jaunajā gultā.

Tā vien no malas izskatās, ka I. vārdi ir patiesi - jauna gulta, jauni darba pienākumi... Mana dzīve iet uz priekšu. Kaut kā. Tikai problēma ir tajā, ka es esmu apstājusies. Emocionāli.

Es priecājos vien par to, ka manī ir tik daudz enerģijas un saprāta, ka spēju sevi piespiest virzīties uz priekšu fiziski pat tad, kad garīgi es nevirzos nekur. Stāvu kā iesalusi aukstumā. Iesalušas un vēsas, svešas man ir manas jūtas un sajūtas. Bet tikmēr dzīve lēnām virzās kaut kur uz priekšu.

Pie postscriptuma varētu bilst, ka mammas vakardienas komentārs par to, ka viņai dzīvē nekad mūžā nav bijis tik glaunas gultas, liek tikai pašai iekšēji pasmaidīt - par to, ka es kaut ko arī bez viņas palīdzības varu atļauties. Interesanti ir tas, ka šis komentārs man lika nedaudz vainīgai sajusties, it kā es būtu izdarījusi kaut ko ļoti sliktu, to iegādājoties. Un es uzreiz sāku attaisnoties ar to, ka pati taču visu sapelnīju un iegādājos.. Un ka to 100 eiru aizdevumu atdošu no algas nākamās... Kāpēc? Kāpēc man tas lika justies vainīgai?
Vai tas varētu būt tā iemesla dēļ, ka allaž esmu vēlējusies viņai dot visu, tikai nekad neesmu spējusi? Jo nu, ko gan īsti var materiālu sniegt cilvēks, kurš dzīvo tā, kā es tagad - ar 1 eiro kontā un pēdējiem makaroniem, kas palikuši? Bet vismaz gulta ir ^^,
Mammīt, es tāpat sasniegšu manu mērķi. Tāpat man būs lielisks, pelnošs uzņēmums, kas ražos fantastisku produktu, kurā būs lieliski darbinieki ar labiem darba apstākļiem, un tad, mammīt, es visu tev došu. Es nopirkšu sev dzīvesvietu, es samaksāšu Tavu mūžīgo kredītu, kura atmaksas naudu Tev reiz nozaga, es Tevi aizvedīšu ceļojumā un mēs ar Tevi svinēsim dzīvi. Dzersim labu vīnu Vecrīgas kafejnīcā un ēdīsim garšīgākās uzkodas. Un mums viss būs - Tev būšu es un man būsi Tu. Atceries, mamm, ka es esmu krājēja. Tu allaž esi manī šo īpašību apbrīnojusi. Tad nu, lūk, - es jau no februāra algas plānoju sākt krāt. Pa drusciņai, kaut tikai pa 10 eiro mēnesī, bet es sakrāšu! Un mums viss, viss būs! Un tad, ja Tu vēlēsies, arī Tev būs "tik glauna gulta" - pirmo reizi mūžā. Būs. Virzības spēks man ir. Enerģija man ir. Lai arī apstājusies sajūtās, bet dzirskts manī vēl ir. Griba ir. Vajag tikai pieliet degšķidrumu. Palēnām, pamazām, klusiem solīšiem mēs augsim. Augšu es un līdz ar manu augšanu augs mans uzņēmums, tā darbinieki ar labām algām un lielisku darba atmosfēru, augs mana ģimene un visi draugi. Jo es atkal varēšu atļauties būt džentldāma un izmaksāt visiem tad, kad man to gribēsies. Būs.
 
 
annu
09 January 2014 @ 05:33 pm
Piedāvājums  
Vai šeit ir kāds, kas labi saprot augstāko matemātiku un vēlas sestdien pusotras stundas laikā, esot pie pc, nopelnīt 10-15 Eur, atrisinot dažus uzdevumus? (:
Ja jā, sīkāks info uz elga-b iekš inbox
 
 
annu
30 December 2013 @ 12:36 am
Par alkām  
Ir pagājusi nedēļa, kopš esmu sākusi normāli ēst. Normāli nebiju ēdusi aptuveni trīs nedēļas, kopš decembra sākuma. Un ar vārdu `normāli` es patiesībā domāju - es gandrīz vispār neēdu. Pa divu nedēļu laiku biju apēdusi tik daudz, cik cilvēks parasti apēd vienā-divās dienās. Otrās nedēļas beigās sāku mēģināt piespiest sevi ēst. Lai gan bija nelabi, tomēr centos un darīju, jo mans vājums aizgāja līdz nespējai strādāt/ turēt rokās priekšmetus/ nostāvēt. Tagad es atkal ēdu un esmu cilvēks. Vismaz šo funkciju ziņā.

"Tas pats ir ar atbildību. Kas tā tāda vispār ir? Ko viņai vajag no manis? Kāpēc viņa vienkārši neaizveras un nenāk maigoties?" Tas ir ģeniāls jautājums. Žēl, ka cilvēks, kas to raksta, allaž rakstījis ir krietni labāk, nekā pratis runāt. Kāpēc cilvēki nerunā? Vai arī kāpēc es tik ļoti gribu runāt ar cilvēkiem? Man taču tā tie besījot... (laikam tomēr ne līdz galam)

Anyway, es vēl aizvien esmu dzīva un jūtu. Un vēl aizvien jūtu tikpat sāpīgi kā pirms gada, pirms diviem un pirms desmit. Un nekas nav mainījies. No vienas puses, labi. Protams. Jo kas gan par cilvēku ir tāds, kas nejūt? No otras puses, man apnika tie dzeloņi, kas tā dursta manu prātu, tiklīdz palieku viena. A kompāniju to nemaz i negribas. Gribas visus triekt ellē ratā. Negribas nekur iet, negribas nevienu redzēt, negribas neko darīt. Bet, esot vienai, gribas, lai kāds ir blakus ar tējas krūzi rokās un saturisku sarunu. Tajā pašā laikā apziņa, ka tas nepalīdzēs, ir spēcīgāka par vēlmi kādu sastapt, ar kādu parunāties. Līdz ar to pati mētājos starp diviem krastiem, neizvēloties neko. Pat ne vidu. Pazūdot skumjās zem segas. (Zem divām, patiesībā. Man vienai ir auksti gulēt ar vienu segu. Es guļu ar divām)

Patiesībā, histēriski tagad raudot kā maza, sāpināta meitenīte, es gribētu kādam izraudāties uz pleca. But, wait, guess what?! Tad, kad esmu ar kādu cilvēku, ar kuru it kā tīri teorētiski un tīri tehniski varētu to atļauties, tas vienkārši nenotiek. Un laikam jau tas ir labi - jo asaras esmu allaž uzskatījusi par vājības pazīmi. Par to, ka cilvēks parāda, cik ievainojams viņš ir. Un tik daudz mani Innocentijs iemācīja - neraudāt un neizrādīt nekādas vājības pazīmes citu priekšā. Varbūt Innocentijs pārāk labi man to iemācīja - tā, ka tagad viss tas nobloķējas tik perfekti manī, ka pilnīgi vai jābrīnas - tikko vēl es priecājos un runāju par CSu, kā, S. aizejot, es sāku izmisīgi raudāt. Amazing thing, actually. Ja vien skatās no malas. Bet to just - tas ir neizmērojami dzeļoši.

Brīžos, kā tagad, es nekad neesmu īsti sapratusi, kas man dara vairāk pāri - kāds mistiskais `otrs` vai tomēr es pati. Vai arī abi kopā, kas ir lielākoties. Es tiešām nezinu, kā viens maziņš nieka cilvēciņš var tik ļoti lielas un šausminoši spēcīgas lietas just. Ja man piemistu kādas mistiskas spējas, es laikam būtu ļoti spēcīgs šo mistisko spēju pārvaldītājs. Bet man tādu nav. Līdz ar to jājautā - какого х*я мне это надо? Kam, pie sasodītā velna, esmu tik ļoti ieriebusi, ka viss notiek čerez žopu k čustvam?

---

Protams, ka visam vienmēr ir gaišā puse. Tā, piemēram, kad man ir labs garastāvoklis, tad visi lūdz, lai dalos ar to, ko es lietoju - tik ļoti labs un skaists man viss liekas un jūtas. Bet vienmēr, pie velna, vienmēr viss ir par bilanci. Visur ir draņķa aprēķins pamatā. Vienmēr viss ir par to, kas tad beigās paliek stiprāk un vairāk - labais vai sliktais. Kāpēc es esmu tāds neveiksminieks? Kāpēc es ciešu tieši tur, kur visvairāk esmu cerējusi un bijusi gatava saņemt un sniegt visskaistāko, ko vien spēju sevī un ārpus sevis rast?
 
 
annu
26 December 2013 @ 02:20 am
Cīņa  
Es cīnos ar sevi tā, kā līdz šim vēl nekad ne ar vienu neesmu cīnījusies.
Pagaidām zaudēju tikai un vienīgi es pati.
 
 
annu
24 December 2013 @ 05:41 pm
Ziemassvētku pārdomas  
Baudu piena ūlunu. Ir jauki dažreiz palutināt sevi.

Paliekot vienai, rodas daudz tukšuma un tādas kā it kā brīvības, bet tajā pašā laikā negribētas brīvības sajūtas.

For unknown reasons humans like me. I really cannot understand, why.

Dzīvojot ilgāku laiku vienai, es varētu pierast. Tiešām. Bet līdz ar pieradumu es varētu kļūt arī citāda. Brīvāka. Tiesa, es šaubos, ka to vēlos. Labāk tad jau izvēlēties īgnās vecmeitas ar kaķi ceļu, kur visi vīrieši ir cūkas, bet, ak - vai - manu - vai, tas vīrietis man tā pasmaidīja un uzdāvināja ziedus, - viņš ir tik jauks!

Es kā īsta namamāte novācu atkal traukus, izrotāju skaisto plauktiņu skapi ar gaismiņām, arī gaitenī izkāru egles formas gaismas. It kā pie manis kāds nāktu, it kā es kādu gaidītu. It kā man būtu, kā dēļ censties.

Ja es izturēšu šo Ziemassvētku nakti viena, tad es varēšu izturēt visas dzīves nastas un likstas.

Man patika, kad sarunā ar A. es atklāju pati par sevi to, kāpēc neesmu pašpietiekama - jo manī ir tik daudz un tik stipri, ka man vajag ar kādu tajā visā dalīties. Saturiskas diskusijas, kas pašai ļauj sevī atklāt daudz jauna, ir allaž man ļoti patikušas.
 
 
annu
13 December 2013 @ 07:34 pm
Ir grūti. Ļoti  
Un trakākās lietas notiek tad, kad palieku viena. Tad tas viss kļūst līdz depresijai sāpīgi, skumji un nepatīkami. Un nevis tas kā fakts, bet fakta sekas, blaknes un tālākā neziņa - ko darīt un kā dzīvot. Kur sevi likt un kurš pažēlos.
Lomkas pēc visa. Vajadzība, anormāli izmisīga vajadzība pēc pleca.
Destrukcija, tumsa. Nodevība, pamestība un drupas. Nav, pagātne, sadisms, anihilācija. Tumsa, tumsa, tumšs. Sals. Apstāšanās. Nekustība. Nihilisms. Nevēlme. Bads. Negriba. Tukšums. Tuk-tuk-tukšs.
Hnik
 
 
annu
02 December 2013 @ 08:31 pm
PDB  
"Aizveru acis un jau sāku smaidīt. Viņš atvainojas par to, ka viņam uz laiku mani jāpamet šajā sociālajā vidē. Ne jau tāpēc es smaidu. Es vienkārši iedomājos, ka viņš, aizbildinoties ar it kā pazušanu uz kādu laiku, patiesībā ir ceļā pie manis. Ar ziediem, šokolādi un vārdiem "Neskumsti, nesēdi te viena badā un asarās. Ejam!". Iedomas. Viegluma pūku lidojumā. Es nepalieku vecāka. Es esmu tikpat jauna un naiva, kāda vienmēr esmu bijusi. Un tikpat stulba."
 
 
Man skan:: Delfīns