annu
24 October 2017 @ 01:16 pm
WTF, vīrieši?  
Kaut kā nebeidz izbrīnīt - un ne tikai iz manas pieredzes -
kā tas var būt, ka problēmas ir tikai vienam attiecībās? Respektīvi, vīriešiem viss ir labi, komforta zona utt. Sievietes kaut kas neapmierina, dāmas cenšas par to runāt, izrunāt problēmu, bet vīriešiem viss ir labi.

Vai tiešām tev, vīrieti, var būt labi un būt pilnīgi po**j par to, ka TAVAI sievietei nav labi, un viņa cenšas ar TEVI par to runāt, un ar TEVI KOPĀ to risināt?

Sākumā man likās, ka tā ir tikai mana problēma. Tagad, kad dzirdu, ka šādas problēmas skar arī tuvākus cilvēkus man apkārt, rodas loģisks jautājums - vai tiešām sievietes un vīrieša smadzenes darbojas tik atšķirīgi? Vai tiešām vīriešiem viss ir tik ļoti vienkārši? Un, ja tā, tad sanāk, ka vīrietim nav svarīgas viņa sievietes problēmas? Kā tas, pie velna, vispār var būt?

Meh, beh un hņeh.

Kārtējais izp**tais vakars, kam seko tukšuma, aukstuma un bēdu piepildīta diena, ko vēl vairāk iztukšo un pārklāj ar ledus kārtiņu apskārsme, ka kaut kur tur, citur, citā saticīgā mājsaimniecībā notiek līdzīgas problēmas. Un es tiešām nezinu, kā to risināt, jo visi mani centieni šīs problēmas risināt ir jau sen nolaiduši savas rokas, un viss, ko es tagad vien varu darīt, ir vienkārši klusi to norīt un mēģināt ar to dzīvot. Kāpēc? Kāpēc cilvēki ir tik ignoranti pret apkārtējiem un tik ļoti egoistiski, nevēloties ieguldīt attiecībās ar citiem cilvēkiem? Es dažreiz tiešām, tiešām nesaprotu cilvēkus. Un ko vēl man atkal izmainīt sevī, lai sadzīvotu ar visu šo hui*u? Vai varbūt pietiek mainīt sevi un vienkārši jākļūst atkal par aukstu un bezjūtīgu ledus kluci? Tad, redz, atkal nebūšot labi, jo aukstas dāmas jau nevienam netīkot.

Kaut kāds marasms. Neloģisks, neracionāls un necilvēcīgs marasms.
 
 
Tagad ir:: Bēdīgi auksti
 
 
annu
14 May 2016 @ 09:14 pm
 
tu vairs neesi pelnījis nevienu manu vasaru,
nevienu smaida atspulgu zaļacu kaktos,
nevienu saules staru pie priedēm tur, asaros,
tu vairs neesi pelnījis manu cerību aklo
sev solu, ka nevienu, bet sanāk simtiem asaru
 
 
annu
30 October 2014 @ 10:35 am
Sapņi, atkal  
Šodien aizdomājos par tādu varbūtību, ka:
Ir ~1% no maniem sapņiem, kas "paredz" un "piepilda" nākotni - dažreiz simboliskā, dažreiz vistiešākajā veidā, kadrs aiz kadra. (Un te es nerunāju par dežavū sajūtu, ka šitais jau kaut kur ir bijis).
Un, tātad, šis 1% piepildījušos sapņu varētu būt iemesls, kāpēc es tā ceru un ticu atlikušajiem 99% sapņu, kas nepiepildās. Meh.
 
 
annu
04 October 2014 @ 01:55 pm
apšaubāmas izcelsmes dzeja  
debesis kritīs kad virsū
zibeņiem sprādzieniem sēcošiem
mēs saķersim viens otra roku
un laidīsim dzīvē uz franciju
dzersim tur vīnu un viens otra prātu
un mīlēsim īstā franču mīlestībā
gluži kā franču senajās filmās
o mans dārgais
o mans neaizsniedzamais
tur viss būs pa īstam
kā manos sapņos
 
 
annu
02 October 2014 @ 09:38 am
piedzerties tevi  
es iedzēru sevī
kvadriljonu zvaigžņu
un paliku nedaudz
mīlestības pilna
es tevi gribu
viss ko es
no tevis gribu
ir bēgt
kamēr tas vēl ir skaisti
kamēr tas
nav
vēl
nekas
 
 
annu
25 September 2014 @ 12:28 pm
bišķiņ pēdējie  
o, ja par mani
tā rakstītu runātu
ja es būtu tā
ko baro ar zvaigznēm
kailajās delnās
es būtu pie kājām
un laizītu pirkstus
un klausītos visās
pasakās Tavās
kaut arī
neticētu

***

Kafija plūst pāri krūzei
pār lūpām
melna un rūgta
Inde
Saviļņo jūtas un
lēnām un skaisti
darbina katru
smadzeņu šūnu un
vārdu caureja
Plūst
Tumšas un rūgtas
lūpas čukstus
gaida un cer un jūt un
gaida
neviļus grib pavīdam smaidam
Jūtas plūst lēnām
kā kafija
galina

***

ķerot mirkli pilsētas
sauli kad apģērbj
drūmi pelēki mākoņi
un ielas no mikluma
kļūst arvien melnas
drēbes pielīp pie ādas
un āda pielīp pie kauliem
un drebina satrūkstas sirds
pie katra pērkonkliedziena

viens nepareizs mehānisms
un solis par grādu
sliktākā leņķī
var just kā bruģakmens
muguru glāsta

kad ķerot mirkli
paskrien tas garām
ar līkumu tevi vien apejot

-dzimst tīrākais smaids
un sajūta ka
"uz mūžu" ir par īsu

***

pienāca dzīve
un rūsa no cilvēklūžņa
sāka birt
atklājās gadiem slīpēti pulēti
mirdzoši brīnumi
un dievišķas formas
atklājās arī
ka dzīve ir staigule
tā pienāk un aiziet un tad pienāk
no jauna
 
 
annu
25 September 2014 @ 12:20 pm
Viss beidzas nesākoties  
un vienā brīdī
pasaule apstājas
elpa aizraujas un
viss iekšās saraujas
tajā brīdī kad nokrīt
plēves no acīm
un mūžīgais sāpošais
kad iesit pa prātu

-viss atkal ir beidzies
nesākoties