tu vairs neesi pelnījis nevienu manu vasaru,
nevienu smaida atspulgu zaļacu kaktos,
nevienu saules staru pie priedēm tur, asaros,
tu vairs neesi pelnījis manu cerību aklo
sev solu, ka nevienu, bet sanāk simtiem asaru

tukšums ieaijā
smagumu
nelielā izmēra krūtīs
un negribēti dzirdētie vārdi
iesalst
zaļajās kaplogu rūtīs

tik trausla sirds
šajā miesā
zem septiņiem ādas slāņiem
nezinu vairs
ko ar to
iesākt
uz kuriem aizgriezt to sāņiem

Šorīt manā e-pastā ienāca laime.

***

Es redzēju Tevi
savos sapņos un
viņas lūpu kaktiņos
kas smaidā saviebti
teju vai sāpīgā dailē
tik patiesi pauda
īstumu Tavu

Es dzirdēju Tevi
savās bezmiega naktīs un
viņa klusajā rokā
kas bezgala patiesi
skāra tās stāvu
lielu apaļu un jaunas
dzīvības pilnu

Es sajutu Tevi
savos tintē mērcētos vārdos
un viņu abu acīs
kur atspulgs Tavs
iemetās šķietami dzīvot
uz mūžu
ar mūžu
Tev pašai kļūstot par mūžu

Es smaržoju Tevi
savā paģiru tveicētā glāzē
un viņu savītās rokās
kas turēja vienu
maziņu viņējo viņu
tik ļoti smaržīgu Tevi
viņā

Es garšoju Tevi
savos sapņos un
es apēstu viņus visus
tik pretīgi patiesi laimīgus
un uzdzertu malciņu
šī rīta sajustās rasas
tik ļoti tik traki
Es gribu Tevi
sevī

, laime

debesis kritīs kad virsū
zibeņiem sprādzieniem sēcošiem
mēs saķersim viens otra roku
un laidīsim dzīvē uz franciju
dzersim tur vīnu un viens otra prātu
un mīlēsim īstā franču mīlestībā
gluži kā franču senajās filmās
o mans dārgais
o mans neaizsniedzamais
tur viss būs pa īstam
kā manos sapņos

es iedzēru sevī
kvadriljonu zvaigžņu
un paliku nedaudz
mīlestības pilna
es tevi gribu
viss ko es
no tevis gribu
ir bēgt
kamēr tas vēl ir skaisti
kamēr tas
nav
vēl
nekas

o, ja par mani
tā rakstītu runātu
ja es būtu tā
ko baro ar zvaigznēm
kailajās delnās
es būtu pie kājām
un laizītu pirkstus
un klausītos visās
pasakās Tavās
kaut arī
neticētu

***

Kafija plūst pāri krūzei
pār lūpām
melna un rūgta
Inde
Saviļņo jūtas un
lēnām un skaisti
darbina katru
smadzeņu šūnu un
vārdu caureja
Plūst
Tumšas un rūgtas
lūpas čukstus
gaida un cer un jūt un
gaida
neviļus grib pavīdam smaidam
Jūtas plūst lēnām
kā kafija
galina

***

ķerot mirkli pilsētas
sauli kad apģērbj
drūmi pelēki mākoņi
un ielas no mikluma
kļūst arvien melnas
drēbes pielīp pie ādas
un āda pielīp pie kauliem
un drebina satrūkstas sirds
pie katra pērkonkliedziena

viens nepareizs mehānisms
un solis par grādu
sliktākā leņķī
var just kā bruģakmens
muguru glāsta

kad ķerot mirkli
paskrien tas garām
ar līkumu tevi vien apejot

-dzimst tīrākais smaids
un sajūta ka
"uz mūžu" ir par īsu

***

pienāca dzīve
un rūsa no cilvēklūžņa
sāka birt
atklājās gadiem slīpēti pulēti
mirdzoši brīnumi
un dievišķas formas
atklājās arī
ka dzīve ir staigule
tā pienāk un aiziet un tad pienāk
no jauna

un vienā brīdī
pasaule apstājas
elpa aizraujas un
viss iekšās saraujas
tajā brīdī kad nokrīt
plēves no acīm
un mūžīgais sāpošais
kad iesit pa prātu

-viss atkal ir beidzies
nesākoties

Sapņot un sekot saviem sapņiem. Lai cik tāli un neaizsniedzami tie šķistu

Tāli un saistoši smilkstyoši
lūdz mani
manī
sajust ieslēgt
un ne
kad
nepalaist

***

Saldeni kā zemenes
sastīgo Tie manu
esību un savij
zirnekļu un citu
kukaiņu tīklus viscaur
ap smadzenēm tā kā
ar nodomu liktus
Tad vienīgi prātā
izdvestās stenas
ietrīso uz pasaules
vienīgās īstās
mūzikas notis
tās zirnēkļu stīgas
kas putekļos senas
tie sapņi tik salkani
pa druskai nosirmo iz galvas
augošos matus
tie sapņi tik salkani
galina pa druskai
un
liek dzīvot vēl vienu
bezgalību

mana mēle kā blondīnes uzcītīgās kājas
apvīsies ap Tavu saldo atzīšanos
un rūpīgi izvēlētajiem vārdiem
apvīsies mēle mana kā kājas ap
gurniem tik lokaniem līganiem
un papēži atdursies Tavā mīkstajā
labdzīves piesātinātajā
alusvēderā
mana mēle kā fago gastro undo duo deno
skopijas vergi
ieslīdēs Tavos burtos un vārdos
tik dzeļoši patiesos un pretīgi reālos
slīdēs un vīsies pa viskija un melnā balzama
gadskārtu dedzināto rīkli
dziļāk un dziļāk
ieelpos dvašu Tava dzīvības gaisa
un nokritīs lejā
sasildīsies un ieritināsies
pasaules labāko sajūtu vietā
vēdera vidū rajonā ap nabu
un gastronomiskās un debešķās baudās
aizmigs savijusies mēle
satinušās cītīgi koptās kājas
un gars

ir labāk ar tevi
klusumā
un neredzot

es šovakar lidoju uz Čīli
o, mana svētā, o, Carmenere,
riņķošu ar tevi
taureņu reibumā
un saukšu es tevi par savu
Maiju
rītrīts atnesīs citu man gultā
vīrišķu konkistadoru
salkano Tempranillo
un viņš būs mans Septembris
tu būs mans Maijs
un es jūsu
Someljē*

* Someljē (fr. Sommelier) - tieša tulkojuma nav, praktiski - vīnzinis

nāc jel patiesi
tik patiesi cik vien spēka
un slauc mani
kā govi slauc viņas saimeniece
kā istabu slauka
daudzbērnu trūcīgā māte
mersedeskaraļa pilī piepelnoties
slauki mani
un tad atkal piepelno
mani ar saviem dzīves sapņiem
jūtām domām skaistajām cerībām
un citiem tamlīdzīgiem sūdiem
piepelno un piepildi mani
pilnu
tā lai pār malām līst
un tad slauc
slauki un berz manas rētas
kas arī bez tevis
tāpat nekad nesadzīst

Man tāds prieks, ka atkal esmu atsākusi rakstīt.
Padomā tik, kurš to būtu domājis- rakstīšanai vajag daudz nelabu, nepatīkamu un skumju lietu. Kas to būdu domājis, lol

Visas mīlas birušas,
Mirušas un trūd.
Un mazā, naivā meitene
Pieaugumā zūd.

Visas mīlas birušas,
Mirušas un dzeļ.
Kaut mazā, naivā meitene
Papīrlapu ceļ.

Visas mīlas birušas,
Mirušas un derdz.
Bet mazā, naivā meitene
Caur dzeju atkal redz.

es guļu dienās

naktīs ēdu saldējumu ar dakšu
un siera mērci
galinu cilvēkus naktī
un katru reizi kad kāds iešauj manā
Parīda papēdī
es smeldzoši ieņaudos mikrafonā
nelieši puiši vai zinat
ka naktīs kaķenes drīkst tikai mīlēt

es guļu dienās

naktīs malkoju vīnu pie kompja
un sūtu e-pastus bez teksta
izdomātiem adresātiem
kas zina
varbūt kāds princis otrpus ekrānam
atsauksies uz manu mēmo
MIAU

es guļu dienās

naktīs es neguļu nerakstu un
neskatos porno
naktīs es nevainoju sevi un nesargos
ziemeļvēja
naktīs es vienkārši esmu
MIAU
un gaidu kad beidzot mīlēs mani
pa spalvai

ir divpadsmit
pagriežu savu maigumu uz pulkstens sešiem
es nejūtos vientuļi
malkoju tēju
ko atstājis telpā kāds svešais
krūzei ir vientuļi
pielūpota
piemīlēta stāv tā ar osi uz sešiem
grādiem projām no manis
projām uz padebešiem

pie reversiem pulksteņiem
pulsoņiem citiem
kas nepukst uz divpadsmitiem

jā es tas vientuļnieks bārā
kas smīnēdams malko
tumsnēju alu
un kārtis svaida pa galdu ar citiem
tādiem pat smīnošiem večiem
uzdzīves mīlniekiem

es tas ar ņerdzošo balsi
aizvadu dzīvi uz
rūsajām sliedēm uz dzīvi
lēnām to nospēlējot
kā tikai spēlmanis iemanās to
uzdzīvi izdzīvot