Kaut kā nebeidz izbrīnīt - un ne tikai iz manas pieredzes -
kā tas var būt, ka problēmas ir tikai vienam attiecībās? Respektīvi, vīriešiem viss ir labi, komforta zona utt. Sievietes kaut kas neapmierina, dāmas cenšas par to runāt, izrunāt problēmu, bet vīriešiem viss ir labi.

Vai tiešām tev, vīrieti, var būt labi un būt pilnīgi po**j par to, ka TAVAI sievietei nav labi, un viņa cenšas ar TEVI par to runāt, un ar TEVI KOPĀ to risināt?

Sākumā man likās, ka tā ir tikai mana problēma. Tagad, kad dzirdu, ka šādas problēmas skar arī tuvākus cilvēkus man apkārt, rodas loģisks jautājums - vai tiešām sievietes un vīrieša smadzenes darbojas tik atšķirīgi? Vai tiešām vīriešiem viss ir tik ļoti vienkārši? Un, ja tā, tad sanāk, ka vīrietim nav svarīgas viņa sievietes problēmas? Kā tas, pie velna, vispār var būt?

Meh, beh un hņeh.

Kārtējais izp**tais vakars, kam seko tukšuma, aukstuma un bēdu piepildīta diena, ko vēl vairāk iztukšo un pārklāj ar ledus kārtiņu apskārsme, ka kaut kur tur, citur, citā saticīgā mājsaimniecībā notiek līdzīgas problēmas. Un es tiešām nezinu, kā to risināt, jo visi mani centieni šīs problēmas risināt ir jau sen nolaiduši savas rokas, un viss, ko es tagad vien varu darīt, ir vienkārši klusi to norīt un mēģināt ar to dzīvot. Kāpēc? Kāpēc cilvēki ir tik ignoranti pret apkārtējiem un tik ļoti egoistiski, nevēloties ieguldīt attiecībās ar citiem cilvēkiem? Es dažreiz tiešām, tiešām nesaprotu cilvēkus. Un ko vēl man atkal izmainīt sevī, lai sadzīvotu ar visu šo hui*u? Vai varbūt pietiek mainīt sevi un vienkārši jākļūst atkal par aukstu un bezjūtīgu ledus kluci? Tad, redz, atkal nebūšot labi, jo aukstas dāmas jau nevienam netīkot.

Kaut kāds marasms. Neloģisks, neracionāls un necilvēcīgs marasms.

Sēžu dikti mīlētajā, un tikpat dikti problemātiskajā darbiņā, strādāju un domāju.
Par to, ka gribas... kaut ko īpašu. Saprotu atkal (n-to reizi), ka gribas kaut ko Savu.
Savu biznesu, savu kaut ko foršu un jauku. Savu, kas ļautu man pašai menedžēties labi un kārtīgi, un sasniegt ar savām zināšanām un pieredzi lieliskus rezultātus.
Es gribu kaut ko.. veidot.

Domā, sieviete, domā. Vajag kaut ko tādu, kas neaizņem daudz starta līdzekļus, jo visu savu piķi tu esi ieguldījusi tur, kur nav līdz galam. Domā, sieviete, domā.
Gribu kaut ko savu.

Gribu laicīgi algu. Gribu darīt, mīlēt to, ko daru un pelnīt ar to, ko es daru. Kaut ko savu.
#brain #processing #business

Pavisam nesen sapratu, ka esmu pazaudējusi savu labāko draugu un dvēseles radinieku.

Dīvaina sajūta apzināties, ka tie divi dvēseles radinieki, kas radīja neizmērojami skaistas sajūtas, ir pazuduši - viens dabiski pazuda tad, kad man uzradās attiecības, jo man bija smagi komunicēt tik dvēseliski tuvu ar vīriešu kārtas pārstāvi, kas nav mans vīrietis, otrs pazuda arī pavisam dabiski, laikam ejot un interesēm mainoties.

Labi, ka man ir ļoti tuvi draugi, kas nu kļuvuši kā otra ģimene. Bet, ja es gribētu ar viņiem dalīt kādu īpašu, dvēselisku sajūtu, ar cik no viņiem tas notiktu dabiski? Hm.

Diskutējot/runājot sanāca, manuprāt, veiksmīgi ielikt vārdos to, kas apvieno manus uzskatus kopā ar jebkuru attiecību (kā koleģiālu, draudzīgu, tā arī ģimenisku un intīmu) psiholoģiskos pamatus. Šis ieraksts top, lai 1) es to neaizmirstu; 2) es dzirdētu vēlams feedbacku par šo manu "secinājumu/rezumē" no citu cilvēku uzskatiem/labu attiecību prakses.

E. - "[..] Tā attiecības neveidojas - ir vai nu jāatrod afigennākā simbioze cilvēkiem, ka viņi var būt vienkārši viņi paši un no tā baroties un izveidot perfekto savienību, vai arī, gluži kā visi pārējie, apmēram 99% cilvēku, kas reāli IEGULDA attiecībās, dara kaut ko ar sevi , ar attiecībām; kurina, dedzina - tā, lai dzirksteļo un deg...
[..] tev daudz labāk pēc idejas par mani būtu jāzina, ka attiecībās ir arī jāstrādā, un tam darbam ir jābūt patīkamam.
Ir jābūt patīkami taisīt otram dāvanas, pārsteigumus; darīt kaut ko tādu, ko pats ikdienā varbūt nedarītu, bet darīt to tāpēc, ka otram tas patiktu; darīt kaut ko mazāk tādu, kas otram nepatīk, jo zini, ka otram tas nepatīk.
Tādas, manuprāt, ir attiecības, un es esmu 99,9% pārliecināta, ka var paprasīt cilvēkiem ar normālām attiecībām (laulātiem pāriem vai vienkārši mīlošiem pāriem), un viņi pateiks to pašu, ka - "jā, ir lietas, kas nesaskan, ir strīdi, bet ir jāstrādā ar to, lai to uzlabotu,
un ka neko nedarīšana un vienkārši būšana par sevi pašu īpaši attiecības neattīsta, un tad notiek pretējs process - attiecības sāk stagnēt un degradēties, jo "nekas neiet uz priekšu" un labāk nepaliek..."
Ikdienas sadzīvē taču prasības/vajadzības pieaug; tas ir loģiski, jo ir jāmācās sadzīvot nevis tikai ar sevi, bet arī ar vēl vienu cilvēku, indivīdu, kuram ir savas vēlmes, uzskati un vajadzības. No turienes arī loģiski izriet, ka dažreiz ir jādara kaut kas, ko negribas, nepatīk, jo otram tā labāk vai arī otram to vienkārši ļoti vajag. [..]"

Hm.

tu vairs neesi pelnījis nevienu manu vasaru,
nevienu smaida atspulgu zaļacu kaktos,
nevienu saules staru pie priedēm tur, asaros,
tu vairs neesi pelnījis manu cerību aklo
sev solu, ka nevienu, bet sanāk simtiem asaru

Vairākas pārdomas.

Pirmkārt, esmu priecīga tikt vaļā visādos veidos (atsekoties, izdzēst no draugiem u.tml.) no cilvēkiem, kas man nekā laba nesniedz, gluži pretēji, kas nereti izraisa manī nelabas emocijas.

Otrkārt, es esmu pārsteigta, ka pēdējā laikā ir parādījušies vairāki man pazīstami cilvēki, kas mani uztver par samērā tuvu cilvēku, vismaz tā es noprotu pēc viņu attieksmes - ar mani runā. Runā un stāsta, un arī labprāt satiek. Tas ir dīvaini, jo es jau sen atmetu cerības iepazīties ar cilvēkiem (varbūt pat no jauna ar vecajiem) un ielikt tajos emocijas, bet savā ziņā patīkami. Kaut kādā veidā tas atkal liek justies interesantai/svarīgai kaut kādā mērā; un šī sajūta, ka esmu kādam svarīga kā cilvēks, sen jau nav manī mājojusi. Patīkami, bet dīvaini, jo tiešām nezinu, vai esmu īsti pelnījusi tādu uzmanību.

Treškārt, es droši vien neesmu savā blogā par to rakstījusi, bet vispār man ir smaga alerģija pret cigaretēm, savukārt es tīri normāli "panesu" zaļākus dūmus. Jau izsenis mani bija apbūris šis šķietami neveselīgās, tomēr ļoti pozitīvās nodarbes piekritēju loks, un es jau samērā sen ik pa laikam esmu izmēģinājusi arī nokļūt to smieklu un pozitīvisma pasaulē, taču tiktāl - nesekmīgi. Izņemot pēdējās divas reizes. Pirmspēdējā reizē man sanāca baigi smieties, bet te nav zināms, vai vainojama bija pati tā figņa, vai arī tas, ka visi pārējie apkārt esošie cilvēki (kādi 6 gab.) arī smējās, vai abi kopā. Pēdējā reizē gan man it kā viss bija kārtībā, izņemot dažu mirkli, kad pati nesapratu, kāpēc it kā nekā nav, bet tomēr šausmīgi jāsmejas vienubrīd. Tad nu man nesen ienāca prātā doma, kā būtu, ja tas viss process kļūtu man ne gluži par rutīnu, bet, teiksim, izklaidi reizi gada ceturksnī vai mēnesī - man gribētos pavērot, vai un kā es mainītos.

Ceturtkārt - es laikam palieku veca. Man negribas to atzīt, bet daudzas manas emocijas ir notrulinājušās. Es nezinu, tas tāpēc, ka man svarīgākās emocijas ir noplukušas, jo reiz tās tikušas iznīdētas un es turpinu tās reiz iznīdētās emocijas uzturēt ikdienā, vai arī tāpēc, ka man vienkārši vairs tādu emociju nav. Es tiešām nezinu, un man ir bail, ka šo emociju manī vairs nav. Bet, ja ir, tikai ne šajos apstākļos, tad arī tas nav visai forši, jo man pagaidām nav īpašas vēlmes kaut ko dzīvē baigi mainīt. Hm.

Diez, kā tas ir, apprecēties un ar to roku, uz kuras pirksta ir laulību gredzens, kas simbolizē(ja) patiesu un dziļu monogāmu mīlestību un uzticību pret savu mīļoto, glāstīt sveša cilvēka roku tik maigi un romantiski, kā sen nekas nav glaudīts?

Hm.

Pēc pusotra pilna vājprāta un trakumu viļņiem, kas mijās un vijās viscaur skumjām un bezjēdzībai, es nonācu pie mazas jēdziņas.
Amizanti ir tas, ka mazā jēdziņa dzima patiesībā no kārtējām neveiksmēm un problēmām, ar ko ikdienā ir jācīnās un kas traucē dzīvot.

Tagad atliek vien nesacerēties tik ļoti, kā pagājušajā reizē, jo es vēl neko nedabūju, bet paspēju sasapņoties un sacerēties. Un tad, dienu pirms tikšanās, man to sapni un cerību atņēma, sadragāja un izmeta miskastē. Tā vienkārši. Nu, tas ir pašsaprotami, tā man vienmēr mācība, kad saceros par kaut ko, kas nav un kas var nebūt mans. Tāpēc tagad... atliek tikai nesacerēties.
Nesaceries, Elga, nesaceries. Negaidi.

***

Tā ir viena vareni grūta lieta man - iemācīties dzīvē neko negaidīt. Tas ir grūti ar tādu pasauli iekšējo, kas tik daudz sapņo un cer. Bet man vajadzētu to reiz iemācīties. Oktobra sākumā dabūju ar ķieģeli pa seju kārtējo reizi (gluži kā pirms pieciem gadiem), oktobra vidū dabūju to pašu. Un tagad mācos ne-sa-ce-rē-ties. Tā, šķiet, ir viena no grūtākajām lietām dzīvē - iemācīties nedzīties pakaļ tam, ko tā gribi un uz ko tā tiecies, iemācīties saprast, ka apgalvojums "viss var būt tavs" nav burtiski uztverams. Jā, cilvēks var daudz ko, ļoti daudz, bet nedrīkst aizmirst, ka ir lietas, kas vienkārši nav atkarīgas no tevis. Vai arī ka pienāk tāds posms, kur viss, ko tu varēji darīt, izdarīts, un ka vairs/vairāk tu ietekmēt situāciju nevari.

***

Es ļoti priecātos, ja otrā reize būtu veiksmīgāka. Šosestdien redzēsim. Un tad, ja viss notiksies kā plānots, es sarīkošu lielus, foršus svētkus visiem foršajiem cilvēkiem man apkārt. Ja nē - tad klusībā turpināšu tiekties uz mazo jēdziņu. Kas beigās izrādījās tuvāk nekā domāju.

Sapņot un sekot saviem sapņiem. Lai cik tāli un neaizsniedzami tie šķistu

Tāli un saistoši smilkstyoši
lūdz mani
manī
sajust ieslēgt
un ne
kad
nepalaist

***

Saldeni kā zemenes
sastīgo Tie manu
esību un savij
zirnekļu un citu
kukaiņu tīklus viscaur
ap smadzenēm tā kā
ar nodomu liktus
Tad vienīgi prātā
izdvestās stenas
ietrīso uz pasaules
vienīgās īstās
mūzikas notis
tās zirnēkļu stīgas
kas putekļos senas
tie sapņi tik salkani
pa druskai nosirmo iz galvas
augošos matus
tie sapņi tik salkani
galina pa druskai
un
liek dzīvot vēl vienu
bezgalību