Sēžu dikti mīlētajā, un tikpat dikti problemātiskajā darbiņā, strādāju un domāju.
Par to, ka gribas... kaut ko īpašu. Saprotu atkal (n-to reizi), ka gribas kaut ko Savu.
Savu biznesu, savu kaut ko foršu un jauku. Savu, kas ļautu man pašai menedžēties labi un kārtīgi, un sasniegt ar savām zināšanām un pieredzi lieliskus rezultātus.
Es gribu kaut ko.. veidot.

Domā, sieviete, domā. Vajag kaut ko tādu, kas neaizņem daudz starta līdzekļus, jo visu savu piķi tu esi ieguldījusi tur, kur nav līdz galam. Domā, sieviete, domā.
Gribu kaut ko savu.

Gribu laicīgi algu. Gribu darīt, mīlēt to, ko daru un pelnīt ar to, ko es daru. Kaut ko savu.
#brain #processing #business

Ieraugot skaistu vīriešpurniņu, papriecājoties par to un pēcāk ieraugot viņa dzimšanas gadu... kas ir vismaz 5 gadus vēlāks par manējo...
Es pēkšņi sajūtos veca. Atkal. Tā notiek jau reizi trešo vismaz. :D

Bet vispār, tāds nīkulīgs garastāvoklis. Nakts vidū pamodos ar pilnībā ciet aizsistu vienu nāsi un ar galvassāpēm, ar saaukstēšanās sajūtu. Rītu aizvadīju ar 20min vēdersāpēm. Kārtējām. Pietrūkst dzīvē asuma un dzīves garšas. Vēl baigi izbesī ārā tas, ka tad, kad es to reto reizi cenšos ar kādu uzturēt komunikāciju un pat cenšos rakstīt kādam, lai tikai virzītu un uzturētu to komunikāciju (jo es parasti vispār īsti ne ar vienu nesarakstos un tā), tad man pretim to nedod. Bet laikam jau tāds kretīns kā es ir pelnījis šito, jo pieņemu, ka daudziem man tuviem cilvēkiem vispār ir tikpat liels besis katru reizi, kad es viņiem neatbildu vai atbildu ļoti jēli un pasīvi. Saņem pēc nopelniem, saucas.

Ā, un vēl - es atkal jūtos baigi pārgurusi. Gribu atpūsties. Gribu atvaļinājumu. Un nevis 1 nedēļu gadā, bet normāli, 1x 2 nedēļas, 2x pa 1 nedēļai. Un vēl es gribu vairāk apņēmības. Un spēt vismaz reizi nedēļā aizvilkties uz darbu ar velo. Saņemies, latvieti. Ej un dzīvo. Centies vismaz...

Besī ārā, ka visas emocijas ir rakstītas man sejā. Nevar normāli, nevienam neredzot un nedzirdot, paskumt, pabesīties un padusmoties.
Vismaz darbā ne.

Bet es jau nevaru paņemt un tās atslēgt. Ko darīt? Sēžu skābu ģīmi un stadaķ, vašu maķ. (:

Pērnavas iela normālam rīdziniekam, kas kaut cik pārzina centru un tā kontingenta izvietojumu, neliekas gluži tā pastaigām piemērotākā vieta. Tomēr ne viss ir šķietami tik traki - pēdējā laikā līdz ar Grīziņkalna rekonstrukciju arī Pērnavas - Zvaigžņu - Vārnu ielas republika maz pamazām cenšas iekļauties kopējā centra ainavā, pasniedzot sevi kā mierīgu, ģimenēm un kārtīgiem centra cilvēkiem piemērotu vietu (mazāk visādu dzertuvju un ūķu, vairāk parku, izklaides vietu jauniešiem, sporta veikalu u.c. vietu, kas piemērotas "normāla" iedzīvotāja dzīvesveidam).

Es pati strādāju tajā fancy Pērnavas ielas galā pie Brīvības ielas, tur, kur ir izvietots prestižais Barons kvartāls. Barons kvartāls izceļas ar vairākām ērtībām un augstākās klases pazīmēm - sākot jau ar plašo virszemes un pazemes stāvvietu Rīgas centrā, augstas klases birojiem ar tikpat augstu apsaimniekošanas maksu, kā arī ar to, ka kvartālā ir teju vai viss ikdienas dzīvei nepieciešamais - apģērbu, mēbeļu veikali, saloni, auto servisi, frizētavas, kafejnīcas, restorāni.. Juristi, notāri un, un.. vopšem, viss, kas tev vajadzīgs. Nerunāsim jau par to, kādas mašīnas šajā parkingā lielākoties manāmas - visādi kruti bmw, audi, chrysleri, debileksusi u.tml. augstās klases auto. Un jā, arī ļautiņi liela daļa te iz tās pašas zortes - arī fancy ģērbušies, safrizējušies, kopti un kruti, augsto manieru pārpildīti cilvēciņi. Un šoreiz ne pat sliktajā nozīmē.

Reizēm man pienāk brīži kā šis, kad es visu dienu jūtos kā ar traktoru nobraukta un darboties īsti nespējīga. Tad nu lietus un pelēkais laiks tam visam vēl kā vāciņš uz podiņa - pavisam mani par zombiju padara. Un tā es pēc sava pusdienu pārtraukuma sēžu, aizvedusi ceļabriedi uz savu darbabietu Pērnavas ielas otrajā - Deglava tilta - galā, dzeru kafiju un prātoju par... gultu. Jā, pie velna, varētu aizšaut prom no darba uz mājām gulēt. Tik ļoti zombijs es šodien esmu.
Nu neko - saņēmusies tomēr braukt atpakaļ uz savu Fensī kvartāls, eju uz mašīnu. Pa ceļam manu zombija seju priecē tās pretīgās, mazās, aukstās lietus lāsītes, kuras vēsais atziemas vējš ar visu ļubestību triec man sejā. Kaut kā izlaužas ironisks smaids un doma, ka laikam jāizmanto lieliskie laikapstākļi un jāveic patīkama pastaiga pa slapjo un drēgno laiku. Kas zina, varbūt beidzot pamodīšos.
Un tā nu es soļoju - savas divdesmit piecas, trīsdesmit minūtes taisni pa Pērnavas ielu augšup, palēnām nomainot vienu kontingentu uz pavisam citu, gluži kā no vienas pasaules otrajā.

Izgāju cauri skaistajai Grīziņkalna alejai - salstoša, slapja un ne visai priecīga, toties dzīvību un dzīvi skaudri un skaidri izjūtoša. Un te nu tas bija - Viņš, ideālais vīrietis. Iet man pretim, ierauga manu seju, apstājas un sāk malt kaut ko par iepazīšanos. Iesim, redz, uz randiņu mēs. Uz kafejnīcu viņš mani vedīšot. Es eju savu ceļu, vīrieša dzimtes izdzimteni ignorējot. Rokas trīc un sirsniņa raustās - te no bailēm, te aiz dusmām. Gribas kraut pa seju, bet es pacietīgi klusēju un eju. (O, bļa, dzeja! Gribas kraut pa seju, klusēju un eju, rakstu faking dzeju!). Eju, eju, viņš man līdzi - nomainījis savu kustēšanas virzienu par simtastoņdesmit grādiem - tieši un precīzi pa manējiem grādiem. Un te viņam vajag manu mobilā telefona numuru, te viņš kaut ko bubina, iedams man gar labo pusi. Es, ierakusies dziļi savā ignorancē, ko nu nekādi nespēju izdabūt uz āru, turpinu savu ceļu. Un viņš - lieliskais ceļabiedrs - pēkšņi pastiepj savu roku, lai paķertu mani aiz elkoņa, sak, eu, ejam uz randiņu, kā tevi var sazvanīt? Es tevi vedīšu uz kafejnīcu. Nē, nu, cmon, cilvēk, gaišā dienas vidū. It kā centrā.
Domas pazib viena aiz otras, par to, kā acis meklē tuvāko cilvēku, kam lūkot pēc palīdzības, par to, kā es pagriezīšos un kraušu viņam pa seju, par to, cik dziļi somiņā un kurā tieši no visām piecdesmit kabatām ir mana piparu gāze, par to, ka nav taču manī nekā tāda, lai man šitā te gaišā dienas vidū uzmāktos, par to, ka vispār diezgan baisi tas ir un kā viņš mani var saķert un iestumt tuvākajā vārtrūmē.. Vienvārdsakot, par dzīvi. Zombijs, kā rādās, ir dzīvs.

Tagad sēžu birojā, malkoju zaļo tēju, un manas tējas krāsai pieskaņotās acis ir par mazu kripatiņu dzīvīgākas, nekā tās bija visas šīs stundas iepriekš. Laikam jau pastaigas mērķis - atmodināt savu prātu un ķermeni - izdevies. Tiesa, ne jau lietus un drēgnais, pretīgais laiks bija tas, kas to paveica, bet gan Pērnavas ielas otra gala kontingents. Samērā amizanti, ka vienas centra ielas divi gali spēj tik krasi atšķirties. Es paskatos pa savu fancy biroja logu, kur pretim man atņirb stiklotā stāva biroja kabinetā sēdošais, violetīgas krāsas kreklā un pieskaņotā šlipsē tērptais, rātnā pozā pie darbagalda sēdošais vīrietis, un jūtu - esmu pamodusies. Mani pamodināja tas tur, zemais dzīves (ielas) gals.

Šādi es atnācu strādāt tur, kur strādāju pašlaik - https://innocentijs.wordpress.com/2014/03/29/pieauguso-ikdiena-rutina-vai-tomer-dzive/ (tltr: priecīga un pateicīga).

Šobrīd gan ir sakrājies daudz kas, un to gribas izčīkstēt te (kamēr vēl neesmu to visu izčīkstējusi priekšniecībai - kas zina, varbūt pēc šāda čīkstiena priekšniecībai es vairs te nestrādāšu?).

1. Negatīvā attieksmes puse - priekšnieks pamana tikai to, kas ir izdevīgi. T.i., ja gribu paņemt brīvu dienu kādam pasākumam, seko komentārs, ka vajadzības gadījumā es tad strādāšot arī kādu sestdienu. Tas, ka es jau gandrīz pusgadu teju katru darba dienu pārstrādāju pusstundu-stundu pāri savam darba laikam, nav pamanāms un vērā ņemams.
2. Atvaļinājums. Jā, man tā vienkārši pateica - ka par atvaļinājumu (līdz gada beigām man vēl ir 2 nedēļas pieejamas) līdz vismaz novembrim varu i nesapņot (daudz tā un šitā darāma). Protams, jo kuru gan interesē atpūsties vasarā. Nerunājot jau par to, ka pirmo gadu, kad te strādāju, neizņēmu 1 nedēļu no 4 man pienākošām nedēļām. Kad gāju par to runāt, pretim saņēmu - neviens man neko nepārcels un neatmaksās, ja es neesmu izņēmusi savu a/v, tā ir tikai manis pašas vaina.
3. Priekšniecības strīdi. Divi priekšnieki - tiešais un lielais - savā starpā nespēj vienoties, un nereti no tā tieši vai pastarpināti ciešu arī es - visādas pārmaiņas, pārmetumi no viena priekšnieka, ka es daru lietas, ko otrs priekšnieks uzdevis, kamēr primāras esot citas lietas (par kuru "primārumu" mani, protams, nepainformē) un tamlīdzīgi sūdi. Daudz tamlīdzīgu sūdu. Sastrādāties viņi nevar, bet viens bez otra arī nē - un no tā ciešu es.
4. Tukši solījumi. Mani ļoti kretinē tukši solījumi cilvēkos. Kur nu vēl darbā. Man solīja daudz ko, tajā skaitā paaugstinājumu jau reizes trīs. Progress? Nekāds. Vienīgais "paaugstinājums", kas man bija bijis, bija uz slodzes palielināšanas rēķinu, kur, protams, arī par pārstrādātajām stundām pēc likuma noteiktajiem palielinātajiem tarifiem man nemaksāja. Respektīvi - man pielika vismaz 2x vairāk no sākuma pienākumiem, un pavisam nedaudz palielināja algu. Bet tad atkal samazināja, samazinot arī darba laiku. Var teikt, ka tagad, pēc nepilniem 2 gadiem darba un pēc 2x vairāk pienākumiem es pelnu par aptuveni 50 eiro vairāk nekā pārbaudes laikā noteiktajā samaksā. Tfu.
5. Samaksa. Es zinu, ka priekš vidējā latvieša es pelnu diezgan labi. Tomēr es zinu arī, ka lietas, ko daru es šeit par fiksētu samaksu, gabaldarbā būtu krietni dārgākas - tas nozīmē, ka viņi ietaupa vismaz 200-300 eur/mēn. par to, ka es tagad daru tās lietas, kas agrāk, pirms manas ierašanās šeit, tika izmantotas kā ārpakalpojumi. Bet alga man uz tā rēķina nepalielinās. Lai gan tika solīts. Un nerunāsim par virsstundām - neviens man par tām nemaksā vispār, kur nu vēl dubultā - kā pēc likuma pienāktos.

Lielos vilcienos tas ir galvenais, kas mani kretinē un kas man šķiet vienīgi uzņēmuma vaina. Par visādiem misēkļiem u.c. sūdiņiem nav jēgas pat runāt, jo nekur nekad nebūs 100% ideāli. Bet, protams, aizvien vēl manā darbā ir foršās lietas:
1. Man patīk tas, ko es daru. Kas, laikam jau, ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc vēl aizvien esmu šeit. Aptuveni 1/2 pienākumu man patiesi patīk.
2. Man neviens ar pātagu blakus nestāv. Tas nozīmē, ka esmu diezgan neatkarīga un brīvi varu plānot savu laiku. Ja man darba apjoms ir liels, es mierīgi varu nobumbulēt pusi dienas, spēlējot spēlītes (kas citiem būtu pīppauze) un saraut visu lielo apjomu pa pusi darba dienas - jo es spēju ātri un produktīvi strādāt, un es cenšos savu darbu apjomu pakārtot tieši savām sajūtām. Tas ir patīkamāk un produktīvāk.
3. Darba vide. Vēl aizvien man šī vide tīri labi patīk - tā ir moderna, visu laiku cenšas soļot līdzi laikam, un man pat ir savs neliels kabinetiņš. Varu strādāt mierīgi un bez īpaši lieliem traucēkļiem.
4. Slimības. Man neviens šeit neprasa slimības lapas un no algas manu slimošanos neatrēķina. Tas ir jauki, ietaupa daudz laika un tizlu emociju, kas rastos, staigājot pa ārstiem.
5. Izaugsme. Šis darbs man ir devis lielu artavu manā izaugsmē. Ja atnākot te es pratu tikai rakstīt un kaut ko nedaudz ņemties vizuāli, tad tagad man ir diezgan plašas zināšanas par reklāmu, mārketingu kā tādu, par sociālo tīklu mārketingu, man ir tīri normālas iemaņas maketēšanā, es ļoti labi orientējos kopīraitingā (nevis vienkārši rakstīšanā), es pārzinu SEO un AdWords darbības veidu, līdz ar to man ir arī labas zināšanas par mājaslapām un to, kādām tām "vajadzētu būt" in general, esmu pilnveidojusi savas tulkošanas prasmes un man ir arī pieredze mājaslapas pārvaldīšanas un mājaslapas pārveidošanas atbilstoši mārketinga principiem jomā.

Ko darīt? Nezinu. Es vēl te turos, kā varu. Bet katru reizi, kad atduros pret kādu no negatīvajiem sīkumiem, es jūtos kā iesprostota savā postenī - tā, it kā mani kā darbinieku nespēj novērtēt. Kā lai es spēju novērtēt šādā gadījumā manu darba devēju? Grūti.

Protams, ka kādu laiku vēl te strādāšu, tomēr daži darbā esošie mīnusi tik ļoti mani morāli nospiež, ka man ir grūti. Grūti strādāt ar sākotnējo lielo atdevi un entuziasmu, redzot, ka viss solītais kaķim zem astes, ka viss novērtējums, ko varēja just sākotnēji, bet nejūt vairs tagad, atgrūž. No otras puses, vai ir kāda cita vieta, kur varu pildīt līdzīgus pienākumus līdzīgos apstākļos, bet ar labāku samaksu un vadības attieksmi? Es nezinu, vai kas tāds eksistē. Tāpēc ir bail. Bail pastāvēt par savām tiesībām un bail meklēt citu darba vietu.

Vai šeit ir kāds, kas labi saprot augstāko matemātiku un vēlas sestdien pusotras stundas laikā, esot pie pc, nopelnīt 10-15 Eur, atrisinot dažus uzdevumus? (:
Ja jā, sīkāks info uz elga-b iekš inbox

Ir rīts. Tu pamosties, atver acis, aizver acis. Pārvelies uz citiem sāniem, mēģinot vēl nedaudz pasnaust. Tev neizdodas.
Tu atver acis. Paskaties šķietami tik košajā telefona ekrānā - pulksten 06:45. Dīvaini, Tu nodomā, likās, ka ir vairāk.
Tu piecelies. Aizej līdz dīvānam, apsēdies. Nosalsti. Aizej uz tualeti, tad istabu, uzvelc kaut ko mugurā un atkal aizej līdz dīvānam. Atkal apsēdies. Tev pienes tēju. Tu esi pamodies.

Ir pulksten 08:23. Pēc nedaudz mazāk kā pusstundas Tev jāiziet. Tu spēlē datorspēlītes - te zoli, te pasjansu liec. Te šahu uzspēlē un kārtējo reizi zaudē datoram. Nosodi datoru par tā pārlieku lielo gudrību un izdzer nu jau otro tējas krūzi. Jāsāk posties iziešanai.

Tu iztīri zobus, sasmaržojies. Rokas sasmērē ar krēmu, cerot, ka tādējādi tās ātrāk sadzīs. Tu esi nedaudz naivs.

Kad esi iepakojis datoru un gatavs ceļam, Tu izej. Ej pa centra ielām, pat nedomājot, vai ej pareizi - Tu zini virzienu un kusties automātiski, pakārtojot savu kustības virzienu luksoforu gaismām. Zaļajiem un sarkanajiem cilvēciņiem. Tu ej uz ziemeļ-rietumiem.

Tu ej uz darbu. Uz pirmo darbu, kuru esi ieguvis tikai pateicoties savām prasmēm, vēlmei un spējām. Šoreiz tas beidzot nav blats. Tu ej un neviļus smaidi, iekšēji domājot par to, kādiem vārdiem atvainosies par nelielo kavēšanos. Tu iekšēji staro, tikai neviens to neredz. Labi, ka tā, Tu nodomā.

Ir apmēram 09:00, Tu stāvi gandrīz Elizabetes un Skolas ielas krustojumā. Tu esi iemaldījies. Tu skaidri zini, ka jāiet ir taisni, taču Tu stāvi un nesaproti, kur atrodies. Tu neatceries to klubu krustojumā. Tu esi pārliecināts, ka atrodies Skolas ielā, nevis Elizabetes. Tu saņemies un soļo turp, kur it kā vajadzētu. Un tad, ieraugot uz ēkas sienas tāfelīti ar uzrakstu "Elizabetes iela", Tu nedaudz atslābsti. Paiet garām Tu nevarēji.
Tu sakopo beidzot savas domas, noorientējies un pārliecinošiem, ātriem soļiem ej pretim savam galamērķim. Tevi gaida.

Ir 09:04. Tu kāp pa kāpnēm, esi nedaudz aizelsies. Piezvani pie durvīm un pasmaidi, kad Tev tās atver. Tu esi gatavs mācīt latviešu valodu.

Pulksten 10:17 Tu esi kaut kur centrā, tuvojies Brīvības ielai. Zinot, ka mājās nav elektrības un zinot, cik ļoti Tu vēlies tēju vai kafiju, Tu taisnā ceļā dodies uz Kebabu, kurš atrodas turpat Brīvības ielā. Rīta kafija, lieliskas garšas un smaržas, tur maksā nieka 0,39 ls. Tu paspēj vēl iegādāties to rīta kafiju, rīts vēl Kebabam nav beidzies. Lieliski.

Tu sēdi, oranžu sienu aplenkts, un spēlē datorspēlītes. Tu paņem savu kafiju, apsēdies atpakaļ pie datora, atver pirmo cukura paciņu un ieber pusi tās satura savā mutē. Tu grauz cukuru un baudi. Tad iebere mutē atlikušo paciņas saturu. Tev garšo cukurs. Tev garšo kafija. Bet noteikti ne abi kopā. Kafija tikmēr blakus dziest.

Vēl nav pulksten 11 no rīta, un Tu jau esi izgājis no Kebaba, dodies uz mājām. Ienāc mājās, noliec savu datoru, pārģērbies, atceries par dezodorantu, atkal sasmaržojies. Ieliec ausīs auskarus. Izņem tos. Aizej uz otru dzīvokļa galu un atrodi citus auskarus. Ej atpakaļ, liekot auskarus ausīs. Pieej pie spoguļa, konstatē, ka otrie ir labāki, aizej pakaļ apaviem. Paņem kreisās kājas vienu kurpi un labās kājas citu kurpi no cita pāra. Uzvelc abus apavus un konstatē, ka uz labās kājas uzautā kurpe piestāv tērpam labāk nekā uz kreisās esošā. Tu klibodams aizej līdz koridorim, jo ir grūti neklibot, kad kājās ir dažāda papēžu augstuma kurpes, novelc kreisās kājas kurpi un uzvelc otra pāra kurpi vietā. Paņem somiņu, pārbaudi, vai viss nepieciešamais ir iekšā (telefons, maks, atslēgas, grāmata) un izej no mājām.
Tu dodies uz autobusu un iekšēji staro. Šoreiz arī ārēji. Vismaz izskatās, ka apkārtējie pamana.

Tu brauc autobusā, cītīgi iekāries grāmatā. Tev patīk Vailda pasakas. Saprotot, ka ar vienu viņa pasaku pilnīgi pietiek visai dienai, Tu aizver grāmatu. Paskaties pa kreisi, pa logu - tur ir Daugava. Tu esi uz Salu tilta. Un Tu atkal smaidi. Domā par to, ka ir jēga. Visam. Tu smaidi, iedomājies, kā turpini strādāt un pelnīt naudiņu, iedomājies, kā vari atļauties to, ko sen sirsniņa kāro, iedomājies, kā Tu pamazām iekārto savu dzīvi un nokrāso guļamistabas sienas oranžā krāsā. Iedomājies par gaismiņām. Tu smaidi. Ir jēga. Visam ir jēga.

Pulksten 11:40 Tu izkāp no autobusa. Tevi sagaida. Tu uzsēdies uz velosipēda rāmja un traucies uz mājām. Uz Ziepniekkalna mājām. Tev ir labi. Patīkama sajūta pārņem māju rajonā.

Tu esi mājās, parunājies ar diviem sev tuvākajiem vīriešiem. Tu dzer tēju. Vēlies, kaut vēders nesāpētu. Iekšēji staro. Ceri, ka kāds pamanīs to ārēji. Neviens neko nesaka par Tavu izskatu, un Tu saproti, ka neviens neko nepamana. Nekas. Paši vainīgi. Tu turpini starot.

Ir pagājusi vēl viena stunda, un Tu atrodies trolejbusā. Precīzāk stunda un desmit minūtes. Tu konstatē, ka austiņas aizmirsi mājās. Parakņājies somā, atrodi čupa-čupu un ar baudu to ... sūkā. Kā ledenes. Bez liekiem pārpratumiem.

Pasaule Tev paiet gar acīm trolejbusa brauciena ātrumā. Tu smaidi.

Ir Merķeļa iela. Tu izkāp ārā - tagad Tev jāmaina maršruts un braucamrīks. Tu izmet čupa-čupa papīrīti miskastē, kurai blakus stāv divi jaunieši un Tevi pēta. Viņi redz, kā Tu staro.

Pēc neilga laika atnāk 17. trolejbuss - lieliski! Tieši to Tu arī gaidīji! Tu iekāp trolejbusā, aiz Tevis iekāpj abi iepriekš minētie jaunekļi. Tu vienā ietriecies, atvainojies. Viss ir kārtībā. Tu apsēdies, viņi apsēžas Tev blakus - viens Tev blakus, otrs pretim pirmajam, diagonāli no Tevis.

Gandrīz pieturu garš ceļš ir veikts, un blakus esošais puisis pajautā, vai ir garšīgi. Čupa-čups, protams. Tu pasmaidi un saki, ka nav ne vainas. Piedāvā pagaršot. No sākuma viņš atsakās, bet tad Tu mini, ka Tev somā vēl ir. Puisis piekrīt, saprazdams, ka Tu nepiedāvā savējo, bet gan jaunu, neattaisītu. Tu iedod puisim no somas izvilkto čupa-čupu un atkal veries pa logu. Dzīve turpina slīdēt gar acīm trolejbusa ātrumā.

Puisis vēl piemin, ka šodien līs. Runājot viņš ar abiem - ar savu draugu un Tevi. Un puisis arī izkāpj tajā pašā pieturā, kurā izkāp Tu. Viņš paskatās Tev acīs un pasaka "paldies!". Tu pasmaidi un atbildi, ka nav jau, par ko. Izmet čupa-čupa kociņu miskastē un turpini savu ceļu no pieturas uz mājām.

Tu atnāc mājās. Paņem savu datoru un aizej atpakaļ uz Kebabu - Tev ļoti gribas kafiju un paspēlēt kaut ko. Zoli, piemēram.

Kebabā Tevi apkalpo tas pats jauneklis, kas no rīta. Viņš Tevi atceras un uzsmaida Tev. Tu uzsmaidi viņam pretī un saki, ka Tev to pašu - balto kafiju. Šoreiz gan tā maksā 50 santīmus, jo nav jau vairs rīts.

Tu piespraud datoru pie elektrības, savu kafiju gaidīdams. Tev atnes kā parasti - kafiju ar karotīti un diviem cukura maisiņiem. Apēdis abus cukurus un iemalkojis dažus kafijas malkus, sagaidi savu apkalpotāju un palūdz vēl cukuru. Viņš saka, ka 5 santīmi. Šokēts Tu atsakies. Iztiksi ar kafiju. Un tad viņš pasaka, ka tūlīt atnesīšot. Ak tad tā, Tu nodomā.

Tu sēdi pie datora, malko kafiju, apēdis visas trīs cukura paciņas. Spēlē te zoli, te pasjansu. Te atkal šahu. Paralēli raksti e-pastu un saņem vēstules draugos. Tev it kā ir garlaicīgi, bet nemaz nav. Tikai palēnām sāk gribēties uz tualeti, kuru Tu neizmanto - tā ir maksas.

Tu pasūti vēl vienu kafiju. Šoreiz Tev uzreiz pienes ar trim cukura paciņām. Tu pasmejies un nopriecājies par saprotošo apkalpotāju. Atkal sāc ar cukuru, apēd visu un tad ķeries klāt kafijai. Tev zvana. Runā atkal par to filmēšanu. Šo to it kā izdodas sarunāt, it kā. Tu nolem, ka tagad, pulksten 15:52, ir beidzot jādodas. Citādi tualete pati pie Tevis neatnāks. Tu sakrāmē savas mantas, novāc aiz sevis un aizdodies uz mājām. Atkal.

Tu esi mājās, esi atvieglojies un vari turpināt izklaidēties, jo elektrība nu jau ir pieslēgta. Cik laicīgi, Tu nopriecājies un atkal spēlē, līdz pazaudē visus savus zoles kredītus. Tu izslēdz savu datoru un novāc no sevis to, kas kož un kaitina ar sāpju radīšanu. Tu atgulies dīvānā un nodomā, ka jēga atkal ir pazudusi.

Tu vairs nestaro. Tu atnāc pie personālā datora, saprotot, ka vajag kādam iešaut galvā, pieraksti savas procelāna trauslās cerības un sapņus, pasmejies par savu nožēlojamo būtību un cneties nedomāt par to, ka jēgas vairs nav. Atkal vairs nav. Tu pieliec punktu un sadzirdi, ka kāds slēdz vaļā durvis.
Jēgas atkal nav.