Šādi es atnācu strādāt tur, kur strādāju pašlaik - https://innocentijs.wordpress.com/2
Šobrīd gan ir sakrājies daudz kas, un to gribas izčīkstēt te (kamēr vēl neesmu to visu izčīkstējusi priekšniecībai - kas zina, varbūt pēc šāda čīkstiena priekšniecībai es vairs te nestrādāšu?).
1. Negatīvā attieksmes puse - priekšnieks pamana tikai to, kas ir izdevīgi. T.i., ja gribu paņemt brīvu dienu kādam pasākumam, seko komentārs, ka vajadzības gadījumā es tad strādāšot arī kādu sestdienu. Tas, ka es jau gandrīz pusgadu teju katru darba dienu pārstrādāju pusstundu-stundu pāri savam darba laikam, nav pamanāms un vērā ņemams.
2. Atvaļinājums. Jā, man tā vienkārši pateica - ka par atvaļinājumu (līdz gada beigām man vēl ir 2 nedēļas pieejamas) līdz vismaz novembrim varu i nesapņot (daudz tā un šitā darāma). Protams, jo kuru gan interesē atpūsties vasarā. Nerunājot jau par to, ka pirmo gadu, kad te strādāju, neizņēmu 1 nedēļu no 4 man pienākošām nedēļām. Kad gāju par to runāt, pretim saņēmu - neviens man neko nepārcels un neatmaksās, ja es neesmu izņēmusi savu a/v, tā ir tikai manis pašas vaina.
3. Priekšniecības strīdi. Divi priekšnieki - tiešais un lielais - savā starpā nespēj vienoties, un nereti no tā tieši vai pastarpināti ciešu arī es - visādas pārmaiņas, pārmetumi no viena priekšnieka, ka es daru lietas, ko otrs priekšnieks uzdevis, kamēr primāras esot citas lietas (par kuru "primārumu" mani, protams, nepainformē) un tamlīdzīgi sūdi. Daudz tamlīdzīgu sūdu. Sastrādāties viņi nevar, bet viens bez otra arī nē - un no tā ciešu es.
4. Tukši solījumi. Mani ļoti kretinē tukši solījumi cilvēkos. Kur nu vēl darbā. Man solīja daudz ko, tajā skaitā paaugstinājumu jau reizes trīs. Progress? Nekāds. Vienīgais "paaugstinājums", kas man bija bijis, bija uz slodzes palielināšanas rēķinu, kur, protams, arī par pārstrādātajām stundām pēc likuma noteiktajiem palielinātajiem tarifiem man nemaksāja. Respektīvi - man pielika vismaz 2x vairāk no sākuma pienākumiem, un pavisam nedaudz palielināja algu. Bet tad atkal samazināja, samazinot arī darba laiku. Var teikt, ka tagad, pēc nepilniem 2 gadiem darba un pēc 2x vairāk pienākumiem es pelnu par aptuveni 50 eiro vairāk nekā pārbaudes laikā noteiktajā samaksā. Tfu.
5. Samaksa. Es zinu, ka priekš vidējā latvieša es pelnu diezgan labi. Tomēr es zinu arī, ka lietas, ko daru es šeit par fiksētu samaksu, gabaldarbā būtu krietni dārgākas - tas nozīmē, ka viņi ietaupa vismaz 200-300 eur/mēn. par to, ka es tagad daru tās lietas, kas agrāk, pirms manas ierašanās šeit, tika izmantotas kā ārpakalpojumi. Bet alga man uz tā rēķina nepalielinās. Lai gan tika solīts. Un nerunāsim par virsstundām - neviens man par tām nemaksā vispār, kur nu vēl dubultā - kā pēc likuma pienāktos.
Lielos vilcienos tas ir galvenais, kas mani kretinē un kas man šķiet vienīgi uzņēmuma vaina. Par visādiem misēkļiem u.c. sūdiņiem nav jēgas pat runāt, jo nekur nekad nebūs 100% ideāli. Bet, protams, aizvien vēl manā darbā ir foršās lietas:
1. Man patīk tas, ko es daru. Kas, laikam jau, ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc vēl aizvien esmu šeit. Aptuveni 1/2 pienākumu man patiesi patīk.
2. Man neviens ar pātagu blakus nestāv. Tas nozīmē, ka esmu diezgan neatkarīga un brīvi varu plānot savu laiku. Ja man darba apjoms ir liels, es mierīgi varu nobumbulēt pusi dienas, spēlējot spēlītes (kas citiem būtu pīppauze) un saraut visu lielo apjomu pa pusi darba dienas - jo es spēju ātri un produktīvi strādāt, un es cenšos savu darbu apjomu pakārtot tieši savām sajūtām. Tas ir patīkamāk un produktīvāk.
3. Darba vide. Vēl aizvien man šī vide tīri labi patīk - tā ir moderna, visu laiku cenšas soļot līdzi laikam, un man pat ir savs neliels kabinetiņš. Varu strādāt mierīgi un bez īpaši lieliem traucēkļiem.
4. Slimības. Man neviens šeit neprasa slimības lapas un no algas manu slimošanos neatrēķina. Tas ir jauki, ietaupa daudz laika un tizlu emociju, kas rastos, staigājot pa ārstiem.
5. Izaugsme. Šis darbs man ir devis lielu artavu manā izaugsmē. Ja atnākot te es pratu tikai rakstīt un kaut ko nedaudz ņemties vizuāli, tad tagad man ir diezgan plašas zināšanas par reklāmu, mārketingu kā tādu, par sociālo tīklu mārketingu, man ir tīri normālas iemaņas maketēšanā, es ļoti labi orientējos kopīraitingā (nevis vienkārši rakstīšanā), es pārzinu SEO un AdWords darbības veidu, līdz ar to man ir arī labas zināšanas par mājaslapām un to, kādām tām "vajadzētu būt" in general, esmu pilnveidojusi savas tulkošanas prasmes un man ir arī pieredze mājaslapas pārvaldīšanas un mājaslapas pārveidošanas atbilstoši mārketinga principiem jomā.
Ko darīt? Nezinu. Es vēl te turos, kā varu. Bet katru reizi, kad atduros pret kādu no negatīvajiem sīkumiem, es jūtos kā iesprostota savā postenī - tā, it kā mani kā darbinieku nespēj novērtēt. Kā lai es spēju novērtēt šādā gadījumā manu darba devēju? Grūti.
Protams, ka kādu laiku vēl te strādāšu, tomēr daži darbā esošie mīnusi tik ļoti mani morāli nospiež, ka man ir grūti. Grūti strādāt ar sākotnējo lielo atdevi un entuziasmu, redzot, ka viss solītais kaķim zem astes, ka viss novērtējums, ko varēja just sākotnēji, bet nejūt vairs tagad, atgrūž. No otras puses, vai ir kāda cita vieta, kur varu pildīt līdzīgus pienākumus līdzīgos apstākļos, bet ar labāku samaksu un vadības attieksmi? Es nezinu, vai kas tāds eksistē. Tāpēc ir bail. Bail pastāvēt par savām tiesībām un bail meklēt citu darba vietu.
Šobrīd gan ir sakrājies daudz kas, un to gribas izčīkstēt te (kamēr vēl neesmu to visu izčīkstējusi priekšniecībai - kas zina, varbūt pēc šāda čīkstiena priekšniecībai es vairs te nestrādāšu?).
1. Negatīvā attieksmes puse - priekšnieks pamana tikai to, kas ir izdevīgi. T.i., ja gribu paņemt brīvu dienu kādam pasākumam, seko komentārs, ka vajadzības gadījumā es tad strādāšot arī kādu sestdienu. Tas, ka es jau gandrīz pusgadu teju katru darba dienu pārstrādāju pusstundu-stundu pāri savam darba laikam, nav pamanāms un vērā ņemams.
2. Atvaļinājums. Jā, man tā vienkārši pateica - ka par atvaļinājumu (līdz gada beigām man vēl ir 2 nedēļas pieejamas) līdz vismaz novembrim varu i nesapņot (daudz tā un šitā darāma). Protams, jo kuru gan interesē atpūsties vasarā. Nerunājot jau par to, ka pirmo gadu, kad te strādāju, neizņēmu 1 nedēļu no 4 man pienākošām nedēļām. Kad gāju par to runāt, pretim saņēmu - neviens man neko nepārcels un neatmaksās, ja es neesmu izņēmusi savu a/v, tā ir tikai manis pašas vaina.
3. Priekšniecības strīdi. Divi priekšnieki - tiešais un lielais - savā starpā nespēj vienoties, un nereti no tā tieši vai pastarpināti ciešu arī es - visādas pārmaiņas, pārmetumi no viena priekšnieka, ka es daru lietas, ko otrs priekšnieks uzdevis, kamēr primāras esot citas lietas (par kuru "primārumu" mani, protams, nepainformē) un tamlīdzīgi sūdi. Daudz tamlīdzīgu sūdu. Sastrādāties viņi nevar, bet viens bez otra arī nē - un no tā ciešu es.
4. Tukši solījumi. Mani ļoti kretinē tukši solījumi cilvēkos. Kur nu vēl darbā. Man solīja daudz ko, tajā skaitā paaugstinājumu jau reizes trīs. Progress? Nekāds. Vienīgais "paaugstinājums", kas man bija bijis, bija uz slodzes palielināšanas rēķinu, kur, protams, arī par pārstrādātajām stundām pēc likuma noteiktajiem palielinātajiem tarifiem man nemaksāja. Respektīvi - man pielika vismaz 2x vairāk no sākuma pienākumiem, un pavisam nedaudz palielināja algu. Bet tad atkal samazināja, samazinot arī darba laiku. Var teikt, ka tagad, pēc nepilniem 2 gadiem darba un pēc 2x vairāk pienākumiem es pelnu par aptuveni 50 eiro vairāk nekā pārbaudes laikā noteiktajā samaksā. Tfu.
5. Samaksa. Es zinu, ka priekš vidējā latvieša es pelnu diezgan labi. Tomēr es zinu arī, ka lietas, ko daru es šeit par fiksētu samaksu, gabaldarbā būtu krietni dārgākas - tas nozīmē, ka viņi ietaupa vismaz 200-300 eur/mēn. par to, ka es tagad daru tās lietas, kas agrāk, pirms manas ierašanās šeit, tika izmantotas kā ārpakalpojumi. Bet alga man uz tā rēķina nepalielinās. Lai gan tika solīts. Un nerunāsim par virsstundām - neviens man par tām nemaksā vispār, kur nu vēl dubultā - kā pēc likuma pienāktos.
Lielos vilcienos tas ir galvenais, kas mani kretinē un kas man šķiet vienīgi uzņēmuma vaina. Par visādiem misēkļiem u.c. sūdiņiem nav jēgas pat runāt, jo nekur nekad nebūs 100% ideāli. Bet, protams, aizvien vēl manā darbā ir foršās lietas:
1. Man patīk tas, ko es daru. Kas, laikam jau, ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc vēl aizvien esmu šeit. Aptuveni 1/2 pienākumu man patiesi patīk.
2. Man neviens ar pātagu blakus nestāv. Tas nozīmē, ka esmu diezgan neatkarīga un brīvi varu plānot savu laiku. Ja man darba apjoms ir liels, es mierīgi varu nobumbulēt pusi dienas, spēlējot spēlītes (kas citiem būtu pīppauze) un saraut visu lielo apjomu pa pusi darba dienas - jo es spēju ātri un produktīvi strādāt, un es cenšos savu darbu apjomu pakārtot tieši savām sajūtām. Tas ir patīkamāk un produktīvāk.
3. Darba vide. Vēl aizvien man šī vide tīri labi patīk - tā ir moderna, visu laiku cenšas soļot līdzi laikam, un man pat ir savs neliels kabinetiņš. Varu strādāt mierīgi un bez īpaši lieliem traucēkļiem.
4. Slimības. Man neviens šeit neprasa slimības lapas un no algas manu slimošanos neatrēķina. Tas ir jauki, ietaupa daudz laika un tizlu emociju, kas rastos, staigājot pa ārstiem.
5. Izaugsme. Šis darbs man ir devis lielu artavu manā izaugsmē. Ja atnākot te es pratu tikai rakstīt un kaut ko nedaudz ņemties vizuāli, tad tagad man ir diezgan plašas zināšanas par reklāmu, mārketingu kā tādu, par sociālo tīklu mārketingu, man ir tīri normālas iemaņas maketēšanā, es ļoti labi orientējos kopīraitingā (nevis vienkārši rakstīšanā), es pārzinu SEO un AdWords darbības veidu, līdz ar to man ir arī labas zināšanas par mājaslapām un to, kādām tām "vajadzētu būt" in general, esmu pilnveidojusi savas tulkošanas prasmes un man ir arī pieredze mājaslapas pārvaldīšanas un mājaslapas pārveidošanas atbilstoši mārketinga principiem jomā.
Ko darīt? Nezinu. Es vēl te turos, kā varu. Bet katru reizi, kad atduros pret kādu no negatīvajiem sīkumiem, es jūtos kā iesprostota savā postenī - tā, it kā mani kā darbinieku nespēj novērtēt. Kā lai es spēju novērtēt šādā gadījumā manu darba devēju? Grūti.
Protams, ka kādu laiku vēl te strādāšu, tomēr daži darbā esošie mīnusi tik ļoti mani morāli nospiež, ka man ir grūti. Grūti strādāt ar sākotnējo lielo atdevi un entuziasmu, redzot, ka viss solītais kaķim zem astes, ka viss novērtējums, ko varēja just sākotnēji, bet nejūt vairs tagad, atgrūž. No otras puses, vai ir kāda cita vieta, kur varu pildīt līdzīgus pienākumus līdzīgos apstākļos, bet ar labāku samaksu un vadības attieksmi? Es nezinu, vai kas tāds eksistē. Tāpēc ir bail. Bail pastāvēt par savām tiesībām un bail meklēt citu darba vietu.
3 komenti | Tavs koments