annu
25 October 2018 @ 12:44 pm
Sieviete – dieviete vai prosta sievišķis? Jeb gads ir pagājis kopš klusuma te  
Interesanti ir skatīties, kā spogulī man pretim ņirb SIEVIETE – ar svārkiem līdz potītēm un džemperīti, auskariem pieskaņotiem svārku krāsai. Svārku un auskaru krāsa – tumši zila, viena no iecienītākajām, jo komplimentē viņas augumu, veidojot perfektu kontrastu starp bālo ādu un sārtajiem vaigiem. Zils ir kļuvis par garderobies vienu no iecienītākajām krāsām (līdztekus allaž aktuālajai melnai, protams) pēc stilista apmeklējuma, kas reiz noteicis, ka izrādās, dāma nemaz nav silto toņu cilvēks – tai vislabāk izskatīsies vēsie, turklāt piesātinātie toņi. Un tas nebija melots, intuitīvi to varēja just jau iepriekš, lai gan sajūtās viņa vienmēr likās silta. Bet sajūtām jau nav jāsakrīt ar apģērba toni, hehe.

Interesanti ir skatīties, kā priekšā stāv tas, kas kādreiz bija kaut kas pavisam citāds – amizanta, brīžiem aroganta, brīžiem ārkārtīgi vienkārša, dažreiz vulgāri perversiem jokiem, bet dažreiz – bikluma raisītu sārtumu vaigos. Maza, zinātkāra un ziņkārīga, dažreiz egocentriska, bet tajā pašā laikā vienlaicīgi pavisam laba, godīga un par pasaules netaisnīgumu raudoša meitenīte. Viņa bija viss un nekas; viņu skolā zināja visi, kaut arī viņa nebija viena no TOP skaistulēm un foršajām čikām – viņa vienkārši bija atšķirīga. Ar savu es, skaļajām un nekontrolētajām emocijām, pārsteigumiem un straujo dabu. Un nebeidzamajiem smaidiem un jokiem, ko pavadīja asais, brīžiem varbūt ironiskais prāts. Viņa bija, un apkārt viņai bija pārsvarā puiši, jo ar tiem viņai allaž ir bijis visvairāk, par ko parunāt. Vai paklusēt.

Interesanti ir skatīties, kā “es neprotu rakstīt, tāpēc es velku īsus svārkus” pārtapa par “es vairs nerakstu, bet svārki ir palikuši arvien garāki un sievišķīgāki”. Pretim ņirb sieviete – vairs krietni klusāka kā jebkad iepriekš savā dzīvē. Ne tik emocionāla. Izdzīvojusi šausmīgākās šausmas, pārdzīvojusi iekšējās nāves un izeksistējusi tukšākos tukšumus, pretim skatās sieviete – ar mieru. Ar beidzot rastu mieru starp sevi, pārējiem, pasauli un eksistenci – šīs pasaules un ārpus tās. Par visu to, kas bija, kā nebija, kas bija labi, un kas – šausminoši, baisi, neizsakāmi sāpīgi un nogalinoši. Ar izsāpētām draudzībām, kuru vairs nav, un ar smaidu un īpašu novērtējumu par to, kas ir vēl šobaltdien. Vienalga – palicis aizvien vai no jauna radies.

Ja agrāk šķita, ka viņa bija harizmātiska harmonija, tad tagad ir pilnīgi skaidrs, kas ir harmonija. Tas ir tad, kad tu skaties viņas acīs un redzi, kā cilvēks ir iemācījies dzīvot arī tad, kad dzīvot nav vēlmes. Sadzīvot ar to, ko vienkārši izdzīvot nav ne vēlmes, nedz spēka, nedz arī vispār tas būtu iespējams. Tad, kad tu redzi visus klusumus, kuros ir mācība par to, ka ne vienmēr un ne visiem vajag zināt to, kas skuķim sirdi tramda un uz mēles niez. Tad, kad prieks un smejas ir palikušas daudz retākas, bet skan tik skaisti un pilnīgi kā vēl nekad. Kad asaras vairs neaizrauj elpu, bet vienkārši svilina jau tik ierastos, sen izdedzinātos ceļus pār vaigiem, lūpām un zodu. Kad asaru garša ir palikusi gardāka par asins garšu, un džins ienāk ruma vietā. Kad klusītēm tiek būvēti mazi sapņi, bet skaļajām lietām ir palikusi vieta tikai retajam un reti kur.

Interesanti ir skatīties, kā man pretim stāv sieviete – par to pauž viņas ietērps. Seja vēl aizvien ir nenosakāma vecuma – viņu vēl aizvien atpazīst pat sākumskolas dežurants. Viņa nav diži mainījusies, nē – viņas seja ir palikusi teju laika neskarta, kaut arī visa būtība un gars – nomiris un augšāmcēlies neskaitāmi daudz reižu. Un tagad viņa ir pavisam citāda; paņēmusi šķietami labāko no sevis un pievienojusi vēl neskaitāmiem labumu pa virsu – sākot ar nedaudz vairāk apaļumiem gurnos, krūtīs un diemžēl arī ap punci, un beidzot ar viņas personību, klusu, taču nosvērtu, skumju, taču novērtējošu, un vēl aizvien nedaudz dzīvot gribošu. Nedaudz brīnumus redzošu un jūtošu. Vēl nedaudz viņā ir tas – tas mūžīgais, dzīvais, kas skumdina un priecē vienlaicīgi, kas tramda sirdi un liek justies dzīvam šajā eksistences laikmetā. Kas plosa, skrāpē, sit un kož, un vienlaicīgi ir tik skaists kā nekas cits uz pasaules: viņā tas vēl nedaudz pulsē. Bija laiks, kad šķita, ka vairs nav, un viņa nu mirusi pavisam, bet par laimi izrādījies, ka kaut kas viņā vēl ir palicis. Bērns viņā vēl aizvien ir palicis.

Man pretim ņirb sieviete – skaista savā izaugsmē, nevis sejā. Skaista savās domās un rīcībās, nevis svārkos. Man pretim ir pieaudzis un nopietns cilvēks, un bērns viņā vēl aizvien ir dzīvs. Viņa ir sieviete, jā, bet viņa vēl aizvien ir dzīva. Un ik pa laikam iepulsē, pieliekot punktu šim teikumam, bet atstājot komatus dzīvē. Viņa negrib punktus, viņa komatus vienmēr ir pratusi labāk.
 
 
Tagad ir:: komati
 
 
annu
17 November 2017 @ 12:54 pm
Šoreiz par veselību un fizisko pašsajūtu  
Sen nekas te nav piesūdzēts. Tad nu es jūtu, ka ir pienācis laiks to labot.

Veselība, tātad. Šī gada pavasarī līdz ar kārtējo asiņošanu ārpus mēnešreizēm pēc velobrauciena uz darbu man viss sāka jukt un brukt kopā. Kas tieši? Smagas, regulāras, ļoti nomācošas galvassāpes, vēdera sāpes, urīnpūšļa iekaisumi kādas 2x šajā gadā, atkal biežāk mugura lika par sevi biežāk manīt sāpju formātā un tādā garā.

Tad vēl sāka pieplusoties tas, ka pēdējās nedēļās man vēl uz nakti paceļas temperatūra. Tā, ka es eju gulēt, man ir auksti, uzmetas drebulis. No rīta esmu karsta un izsvīdusi. Un tā gandrīz katru nakti.

Pie ārstiem man iet jau ir apnicis. Šīs nedēļas pirmajā pusē biju atkal pie ārsta, jo atkal urīnceļu / nieru iekaisums uzpeldēja, trešdien nodevu analīzes - arī asins. Asins analīzēs mani pamatīgi izmocīja, cenšoties dabūt asinis no kreisās rokas, no kuras knapi pietecēja tikai viena no trīs apmuliņām. Tad nu man to adatu sāka vēnā dancināt, lai "iedabūtu asinis otrajā ampulā", no kā man sāka reibt galva un nācās izmantot otru roku, ar pirmo izmocīto roku man turot ožamā spirta piesūcinātu vates pikucīti pie deguna.

Pēc asins analīzēm kādu laiku nevarēju nekur braukt, jo bija rokas jātur gaisā, paralēli cīnoties ar nelielu reibuma devu.

Tad vēl tas klepus. Klepus, kas jau no ziemas man turas. Ik pa laikam ieklepodamies, es beidzot sataisīju kārtējos RTG un tiku pie pulmonologa. Tur man konstatēja tā pamatīgi ieilgušu bronhītu. Bet dabūt ārā viņu man neizdevās - pulmonologs izrakstīja zāļu devu mēnesim, un trīs nedēļas aktīvi izejot zāļu kursu un ievērojami samazinot klepus daudzumu, es norāvu klasisku saaukstēšanos - ar temperatūru, ar deguna caurteci un pārējiem sūdiem. Klepus viss atnāca atpakaļ kā nekur nezudis, sens draugs no pagātnes, kurš vienmēr ir ar tevi, lai arī tu ne visai gribi un spēj ar to normāli sadzīvot. Viss kaķim zem astes, un ar klepu jācīnās no jauna. NO FUCKING JAUNA.

Tagad... Tagad es dzeru atkal kārtējo zāļu devu. Piedevām es vēl starp visu šo un starp savu rudens morālo pagrimumu meklēju sevī spēkus ne vien fiziskās, bet arī garīgās veselības uzlabošanai. Apņēmos atsākt vismaz mēģināt vingrot mājās. Tikko kā biju sagatavojusies beidzot to darīt.. dabūju urīnceļu iekaisumu. Ja nu kāds nezina - tas ellīgi sāp. Sāp visur - sāp vēders, sāp priekša, sāp iet uz tualeti. Un uz tualeti ir jāskrien ik pa 15-20 min, lai izpilinātu dažas velnišķīgi sāpošas pilītes.

Tagad... Tagad es apņēmos vēl cītīgāk piespiesties un vairāk nodrošināt sev veselīgu uzturu. Caur piespiešanos tas notiek tāpēc, ka, ja man priekšā noliks svaigus, veselīgus salātiņus un diētisku vistiņu, un blakus šķīvī būs gardas friškas ar siltu mērcīti un tiem pašiem svaigajiem salātiņiem, es labprātāk izvēlētos friškas ar salātiem. Gaļu daudz man fiziski neprasās, bet ēst tukšus salātus šķiet pārāk auksti un neforši. Toties mīkstas, gardas, siltas friškas ar siltu mērcīti (kurā noteikti ir baltie milti) gan priecē acis un domas!

Tad nu tagad ir piektdiena, un esmu darbā. Darbā parasti ņemu līdzi līdz pusdienām "ātri pagatavojamo" auzu pārslu putriņu, no kuras tur sanāk puskrūze porcijas. Man parasti ar to pietiek līdz pusdienām. Pusdienās cenšos ēst salātus/gaļu. Retāk paņemu garnīru. Vakaros mājās bieži ēdu svaigus dārzeņus. Nu, tiešām cenšos ar to uzturu. Pirmdienas vakarā trakoti gribēju picu, bet atteicos - sak, pagaidīšu līdz piektdienai. Šodien es putras vietā apēdu divus bulkotavās cepto mini piciņu gabalus - jo iepūtiet man, gribējās. Vispār es ēdu vienu parasti, bet man nopirka divus, jo viens bija tāds, kurš man "kādreiz noteikti jāpagaršo". Tad nu apēdu tos divus un tagad sēžu ar smagu, nepatīkamu saūtu vēderā. Sāp. Vai tāpēc, ka tik treknu lietu apēdu? Nopietni? Es taču ikdienā tādas lietas agrāk mēdzu tīri bieži ēst, tik pēdējās nedēļās palielināju drāzeņu īpatsvaru uzturā. Nu neko.

Tagad... Tagad ir jau pulkstens viens dienā, un mani vismaz nedaudz atlaida. Jā, punka sāp, bet vismaz galva nesāp tik ļoti kā no rīta tās stundas līdz kādiem ~12. Galva reāli galināja nost. Sēdēju, strādāju un cietos. Galvassāpēs ļoti nomāc. Ļoti, ļoti - tā, ka viss, ko gribas, ir aizvērt acis un doties miega pasaulē dzīvot bezsāpju dzīvi.

Tā nu es šodien sēžu darbā un domāju, kā izdzīvot šo dienu. Kā vispār izdzīvot šo dzīvi ar manu veselības stāvokli. Tādu dienu, kad man nekas nesāp, ir maz. Pārāk maz. Un amizanti, ka, jo vairāk es apņemos kaut ko darīt veselības dēļ (palielināt veselīga uztura īpatsvaru manā ikdienas ēdienkartē, pēc ilgstošiem laikiem uzsākt no jauna vingrošanu mājās, varbūt sākt rūdīties un padomāt par elpošanas vingrinājumiem ikdienā utt.), jo smagāks ir mans veselības stāvoklis. Sēžu ar vēdersāpēm, smagām galvassāpēm un iekaisumu organismā. Ar zilumu uz kreisās rokas pēc neveiksmīgas asiņu ņemšanas, kas arī sāp, starp citu.

Nu, vai man vienai tā neveicas ar veselību? Un kā ar kaut ko tādu vispār ir iespējams sadzīvot? Nezinu, bet pašai riebj un rokas jau nolaižas. Un pie ārstiem negribas, un vispār... Eh, grūta bija šī nedēļa. Lai man vieglākas nākamās nedēļas, āmen!
 
 
Tagad ir:: sūdīgi
 
 
annu
22 August 2017 @ 09:17 am
Viņa  
Šonakt nosapņoju viņas kāzas. Mani nepaaicināja. [..]

***

Tas viss skar mani daudz smagāk un dziļāk nekā es to izrādu. Laikam tā visa turēšana iekšā (jo nav jau, kam īsti padalīties vairs, viņa jau bija tas cilvēks, u kno..) neko labu veselībai nenodara.

***

Pamanu, ka sāpes, skumjas un aizvainojums lēnām pārtop par dusmām un viltotu naidu. Zinu, ka tas nav pareizi, bet šobrīd, šķiet, tā ir vieglāk.

***

Šorīt, atverot acis, ļoti skaidri un izteikti sajutu rudens smaržu. Tas bija mūsu laiks. Šis būs mans pirmais rudens ļoti vientulīgā dvēseles vienatnē.

***

Vismaz darbs no mājām un silta tējas krūze, kā arī apmākušais un mitrais laiks aiz loga nedaudz papildina vientuļo smeldzi ar nelielu siltuma devu. Both, gan fiziski iekšķīgi, gan arī morāli iekšķīgi.
 
 
Tagad ir:: Smeldzīgi
Man skan:: klaviatūras klaboņa
 
 
annu
03 April 2017 @ 06:06 pm
Dzīves pļutka  
Sēžu dikti mīlētajā, un tikpat dikti problemātiskajā darbiņā, strādāju un domāju.
Par to, ka gribas... kaut ko īpašu. Saprotu atkal (n-to reizi), ka gribas kaut ko Savu.
Savu biznesu, savu kaut ko foršu un jauku. Savu, kas ļautu man pašai menedžēties labi un kārtīgi, un sasniegt ar savām zināšanām un pieredzi lieliskus rezultātus.
Es gribu kaut ko.. veidot.

Domā, sieviete, domā. Vajag kaut ko tādu, kas neaizņem daudz starta līdzekļus, jo visu savu piķi tu esi ieguldījusi tur, kur nav līdz galam. Domā, sieviete, domā.
Gribu kaut ko savu.

Gribu laicīgi algu. Gribu darīt, mīlēt to, ko daru un pelnīt ar to, ko es daru. Kaut ko savu.
#brain #processing #business
 
 
annu
02 October 2016 @ 09:23 am
Realitātes izmisums  
Tas moments, kad tu svētdienas 8 rītā pamosties, lai konstatētu, ka tev tek tas siltināt-nepabeigtais jumts...
Un tad tu, slims un klepus lēkmes savaldīt nespējīgs, ļengans un vājš lien uz bēniņiem un centies savām tizlajām rociņām "kaut ko izdarīt", kaut kur pie slapjām sijām pielīmēt ar līmlentu plēves, kas neturās, jo viss ir slapjš...

Un viss tikai tāpēc, ka:
1) tev vienkārši ir kauns un tu negribi prasīt pabeigt un aiztaisīt jumtu taviem labākajiem draugiem, jo viņi jau tā tik daudz tev ir ar to visu palīdzējuši, un tu saproti, ka visi grib atpūsties no tā jumta, tevi tajā skaitā;
2) cilvēks, kas dzīvo zem šī jumta, uzskata, ka "visam jābūt ok, ja vien nebūs vētra vai baigie lieti", un tā rezultātā vairākas nedēļas nogales vienkārši neko neizdara, kas ir saprotams, jo viens strādāt un pabeigt to visu nevar, bet, kad var, tad ir visādi nesanāca un bija jāatpūšas vai jādara 101 cita lieta.

Tu salīmē tās plēves pie mitrām sijām, kas, šķietami, to tecēšanu nav apstādinājis itin necik, pats samirksti, būdams smagi slims, tev griesti ir ieliekušies jau uz iekšu tai vietā, kur tek, un viss, kas tev ir atlicis darīt, ir sēdēt un raudāt kā bezpalīdzīgs, nekam nederīgs un praktiski nelietojams idiots.
 
 
annu
29 August 2016 @ 01:21 pm
Vecums nenāk viens, tas nāk ar nīkulību un pedofīliju  
Ieraugot skaistu vīriešpurniņu, papriecājoties par to un pēcāk ieraugot viņa dzimšanas gadu... kas ir vismaz 5 gadus vēlāks par manējo...
Es pēkšņi sajūtos veca. Atkal. Tā notiek jau reizi trešo vismaz. :D

Bet vispār, tāds nīkulīgs garastāvoklis. Nakts vidū pamodos ar pilnībā ciet aizsistu vienu nāsi un ar galvassāpēm, ar saaukstēšanās sajūtu. Rītu aizvadīju ar 20min vēdersāpēm. Kārtējām. Pietrūkst dzīvē asuma un dzīves garšas. Vēl baigi izbesī ārā tas, ka tad, kad es to reto reizi cenšos ar kādu uzturēt komunikāciju un pat cenšos rakstīt kādam, lai tikai virzītu un uzturētu to komunikāciju (jo es parasti vispār īsti ne ar vienu nesarakstos un tā), tad man pretim to nedod. Bet laikam jau tāds kretīns kā es ir pelnījis šito, jo pieņemu, ka daudziem man tuviem cilvēkiem vispār ir tikpat liels besis katru reizi, kad es viņiem neatbildu vai atbildu ļoti jēli un pasīvi. Saņem pēc nopelniem, saucas.

Ā, un vēl - es atkal jūtos baigi pārgurusi. Gribu atpūsties. Gribu atvaļinājumu. Un nevis 1 nedēļu gadā, bet normāli, 1x 2 nedēļas, 2x pa 1 nedēļai. Un vēl es gribu vairāk apņēmības. Un spēt vismaz reizi nedēļā aizvilkties uz darbu ar velo. Saņemies, latvieti. Ej un dzīvo. Centies vismaz...
 
 
annu
24 August 2016 @ 12:30 am
Mati  
Ā, un vēl,

man ļoti skaisti smaržo mati. Ja es būtu vīrietis, es tajā smaržā iemīlētos ātri vien.
=^.^=
 
 
annu
24 August 2016 @ 12:07 am
Mīlestība, par un ap to - atklāti un no sirds uz delnas  
Viens.
Man allaž ir bijušas problēmas ar iemīlēšanos. Es iemīlos tik ļoti reti, kur nu vēl tā, lai varētu pieņemt, ka otrs ir gana OK cilvēks, ar kuru veidot attiecības.. Tas notiek tieši tik reti, lai es savā mūžā (savā daudz-ar-vīriešiem-tusēju mūžā) tikai vienreiz būtu bijusi kopā ar vīrieti, kurā arī biju iemīlējusies. Un veselu gadu es par viņu cīnījos. Dabūju. Uz mēnešiem diviem. Un viss ((:

Divi.
Tagad es te sēžu, malkoju vīnu, pārdzīvoju. Par ko? Par attiecībām, kas turas uz puņķiem. Pārsvarā uz asaru puņķiem. Par to, ka mēs esam tik dažādi, ka mūsu attiecībās ir palicis tikai.. pieradums un ieradums, nekas vairāk. Cilvēkmīlestība, kas vairs nav TĀ mīlestība, kas reiz bija. Jēga pārdzīvot? Cik gadus turpināt par to kreņķēties un sāpēt? Man vairs nav spēka sāpēt. Es gribu dzīvot. Bet cik ļoti mēs varam dzīvot, esot viens otram tik tuvi un reizē tik tāli? Tā es te sēžu, viena savā istabā, klausos 5'nizza, kas dvēslei tik tuva, dzeru vīnu un dzirdu, kā no otras mājokļa puses atskan kas tik smags un citāds, ko es nevarēšu dalīt šķietami nekad. Un, ja varētu, tad ne ar cilvēku, kas nevar dalīt manu 5'nizzu...

Trīs.
Es biju tukša ilgu laiku. Pārstāju rakstīt. Un pārstāju just. Jebko - vēlmi, prieku, dzīvi, dzīvību, elpu, skumjas, jebko... Ilgu laiku es dzīvoju ar domu "fuck it, kā būs, tā būs, centīšos izdzīvot labāko no sevis", līdz pēdējām dienām. Tie, kas lasa šo murgu, zinās, ka esmu iesākusi "trenēties", kaut mans treniņš ilgst tikai sūda 25 minūtes. Visu laiku tā neko, derības izturu, savas 2 minimālās reizes nedēļā to izpildot. Šodien nejauši redzēju video, kur meitene caur sāpēm un mokām iegūst lieliskus rezultātus pēc skriešanas. Dienām, nedēļām, mēnešiem ilgas skriešanas. Un tas mani iedvesmo. Iedvesmo nevis darīt vairāk, bet iedvesmo iedvesmot citus, gluži kā agrāk. Es biju cilvēks, kas iedvesmoja. Es sen neesmu. Kā varu būt, ja iedvesmoju neko vairāk par puišiem CSā? Amizanti. Tad nu, šovakar mani šis video nedaudz iedvesmoja...

Četri.
Iedvesma. Neesmu izjutusi šo brīnumu gadiem. Tagad sēžu un nevaru beigt drukāt. Gribu runāt un runāt, just un just. Tajā pašā laikā es rakstu šos vārdus caur slapjām acīm un pirkstiem. Man ļoti sāp. Par ko? Par dzīvi. Par to, ka manī ir pazudis tik daudz kas. Par to, ka bija laiks, kad es biju harisma, es biju cilvēks, no kā smelties tik daudz dzīves gudrības. Tagad neesmu vairs, jo es vairs neprotu sakārtot savu dzīvi atbilstoši savām vajadzībām. Vismaz ne mīlestības vajadzībām. Nu kāda jēga mums divos dažādos mājas galos sēdēt, klausīties katram savu mūziku un justies tik ļoti svešiem un tāliem? Un vai maz vispār ir atrodams kāds tik tuvs, lai to visu dalītu kā garīgi, tā arī fiziski?...

Pieci.
Kas tad īsti ir mīlestība? Vai tas ir tas, kas ir palicis no diviem, kuri draudzējas un pa retai reizei atceras, ka ir kāds, kas tik ļoti ir blakus, tik ļoti daudz dara un līdz pretīgam ieradumam ir tik ļoti labs atbalsts, kaut grūtākajos mirkļos tu jūties līdz dziļvagu galiem viens? Kas ir mīlestība? Vai tās ir iemīlēšanās fantāzijas, kas... O, nē, iemīlēšanās ir tālu no mīlestības. Kas tad beigās ir mīlestība? Kāpēc es iekšēji esmu mirusi jau gadiem? Kāpēc pēkšņi uznāk dīvainas pāris nedēļas, kurās sāku just? Ko es varu just, ja esmu tukša, iztukšoti nejēdzīga būtība, kurai no būtnes ir palikušas tikai neinteresantas karjeras intereses? Kā es varu just, un kāpēc tā nav mīlestība, ko es jūtu? Vai arī, kāpēc nav tās mīlestības, kas bija tad, kad bija, kad bija attiecību pirmie divi gadi pavadīti svētlaimē? Vai tā varbūt ir visiem, ka pirmos gadus cilvēki aizvada svētlaimē un vienam otra attīstībā un iepriecināšanā, un tad pēkšņi tu atduries pret tā visa neesību kā pret ledus sienu aukstā un vientuļā dienā? Kas ir mīlestība?

Seši.
Sēdēt un raudāt, domāt un rakstīt. Gluži kā senos laikos. Gluži kā vienmēr. Vienīgi tas, ka gadiem neizjusts šis sāpju baudkārais prieks. Lai vai kā, bet šķiet, ka manī atkal kaut kas ir mainījies. Neglābjami. Esmu kļuvusi tik ļoti patiesa n atklāta, ka man sāk palikt bail komunicēt, jo man bail no sava prāta. Man bail no savām jūtām. un visvairāk bail no tā, ko saka prāts, kas neatbilst sajūtām. Es varu būt rupja un neiecietīga. Varu būt līdz nelabumam vulgāra un atklāta. Un labi vien ir, ka man īsti nav draugu. Ir, bet maz. Un ļoti, ļoti maz ar tiem pašiem komunicējam. Tas ir labi, jo man reāli ir bail. Es neesmu rakstījusi tik atklātus un emocionālus ierakstus gadiem, un tagad? Kas notika? Kas trigerēja manī šīs sajūtas - te dzejolis pēc kāzām, te ieraksts tik ļoti emociju pilns, ka atkal jūtos dzīva? Vai lemts man mūžīgi justies dzīvai tikai sāpēs? Vai arī reiz ir lemts to izdzīvot caur laimi un priekiem, ko tik ļoti mīlu un pēc kā tik ļoti tiecos? Es nesaprotu. Es tik ļoti, ļoti nesaprotu.

Septiņi.
Tāda ir mana ikdiena - darbs, mājas, darbs. Vairāk darbs nekā mājas. Vairāk eksistences nekā dzīves. Es gribu norauties no ķēdes, aizrauties tālēs zilajās, bet arī šāda vienreizēja noraušanās nemainīs diži daudz no manas ikdienas un dzīves uztveres un sajūtām. Kas ir mīlestība, beigu galā? Kāpēc man jau ir divdesmit četri, tikai divdesmit četri, šķiet, bet domas tādas pašas kā pirms desmit un piecpadsmit gadiem? Es aizvien vēl esmu bērns un neglābjami naiva? Un, ja tā, vai šim naivumam un vēlmēm vispār ir kāds reāls pamats, vai arī tikai gaisīgs sapņu tiltiņš, kas kuru katru mirkli draud sagrūt? Kas ar mani notiek? Kur ir vecā Elga, apmierināta ar sevi, dzīvi un apkārt esošo? Kā var ikdienas saistības un rūgtā dzīves pieredze tik ļoti aizēnot un aizmālēt iekšējo planējošo, nē, pat lidojošo pasauli, kas tiecas tik augstu un grib tik ļoti daudz un spēcīgi? Vai varbūt visa tā vēlme pati par sevi ir nereāla? Lai gan es ticu.. Un es ticu, jo Mārtiņš, jo tā dvēseles draudzība un tas viens, vienotais vilnis, uz kura mēs bijām... Ja vien es būtu fiziski pievilkusies, tur varētu lidot zvaigznes, bet... Varbūt vaina, beigu galā, ir manī? Es nesaprotu. Kas ir mīlestība? Tā ir mana vaina, ka es gribu kaut ko ārpus debesīm, kaut ko kosmisku? Un vai tā ir mana vaina, ka es nemāku pieņemt esošo, jo dziļi iekšā jūtos aizvien vēl tikpat viena un vientuļa kā pirms diviem, trim un desmit gadiem? Es nesaprotu, kurš ir tajā vainīgs. Mīlestība? Iedomas? Vai mīlestība ir iedomas? ....
 
 
annu
19 August 2016 @ 08:42 pm
reālija  
man mazu gabaliņu dzīves,
lūdzu,
tā, lai pēkšņi sajūtu mūžību

- še vienu gabaliņu
un izbaudi
tā, lai tad, kad atpakaļ esi,
tu jūti, cik ļoti
miris tu esi
 
 
annu
14 May 2016 @ 09:14 pm
 
tu vairs neesi pelnījis nevienu manu vasaru,
nevienu smaida atspulgu zaļacu kaktos,
nevienu saules staru pie priedēm tur, asaros,
tu vairs neesi pelnījis manu cerību aklo
sev solu, ka nevienu, bet sanāk simtiem asaru
 
 
annu
11 February 2016 @ 04:55 pm
Divas centra puses  
Pērnavas iela normālam rīdziniekam, kas kaut cik pārzina centru un tā kontingenta izvietojumu, neliekas gluži tā pastaigām piemērotākā vieta. Tomēr ne viss ir šķietami tik traki - pēdējā laikā līdz ar Grīziņkalna rekonstrukciju arī Pērnavas - Zvaigžņu - Vārnu ielas republika maz pamazām cenšas iekļauties kopējā centra ainavā, pasniedzot sevi kā mierīgu, ģimenēm un kārtīgiem centra cilvēkiem piemērotu vietu (mazāk visādu dzertuvju un ūķu, vairāk parku, izklaides vietu jauniešiem, sporta veikalu u.c. vietu, kas piemērotas "normāla" iedzīvotāja dzīvesveidam).

Es pati strādāju tajā fancy Pērnavas ielas galā pie Brīvības ielas, tur, kur ir izvietots prestižais Barons kvartāls. Barons kvartāls izceļas ar vairākām ērtībām un augstākās klases pazīmēm - sākot jau ar plašo virszemes un pazemes stāvvietu Rīgas centrā, augstas klases birojiem ar tikpat augstu apsaimniekošanas maksu, kā arī ar to, ka kvartālā ir teju vai viss ikdienas dzīvei nepieciešamais - apģērbu, mēbeļu veikali, saloni, auto servisi, frizētavas, kafejnīcas, restorāni.. Juristi, notāri un, un.. vopšem, viss, kas tev vajadzīgs. Nerunāsim jau par to, kādas mašīnas šajā parkingā lielākoties manāmas - visādi kruti bmw, audi, chrysleri, debileksusi u.tml. augstās klases auto. Un jā, arī ļautiņi liela daļa te iz tās pašas zortes - arī fancy ģērbušies, safrizējušies, kopti un kruti, augsto manieru pārpildīti cilvēciņi. Un šoreiz ne pat sliktajā nozīmē.

Reizēm man pienāk brīži kā šis, kad es visu dienu jūtos kā ar traktoru nobraukta un darboties īsti nespējīga. Tad nu lietus un pelēkais laiks tam visam vēl kā vāciņš uz podiņa - pavisam mani par zombiju padara. Un tā es pēc sava pusdienu pārtraukuma sēžu, aizvedusi ceļabriedi uz savu darbabietu Pērnavas ielas otrajā - Deglava tilta - galā, dzeru kafiju un prātoju par... gultu. Jā, pie velna, varētu aizšaut prom no darba uz mājām gulēt. Tik ļoti zombijs es šodien esmu.
Nu neko - saņēmusies tomēr braukt atpakaļ uz savu Fensī kvartāls, eju uz mašīnu. Pa ceļam manu zombija seju priecē tās pretīgās, mazās, aukstās lietus lāsītes, kuras vēsais atziemas vējš ar visu ļubestību triec man sejā. Kaut kā izlaužas ironisks smaids un doma, ka laikam jāizmanto lieliskie laikapstākļi un jāveic patīkama pastaiga pa slapjo un drēgno laiku. Kas zina, varbūt beidzot pamodīšos.
Un tā nu es soļoju - savas divdesmit piecas, trīsdesmit minūtes taisni pa Pērnavas ielu augšup, palēnām nomainot vienu kontingentu uz pavisam citu, gluži kā no vienas pasaules otrajā.

Izgāju cauri skaistajai Grīziņkalna alejai - salstoša, slapja un ne visai priecīga, toties dzīvību un dzīvi skaudri un skaidri izjūtoša. Un te nu tas bija - Viņš, ideālais vīrietis. Iet man pretim, ierauga manu seju, apstājas un sāk malt kaut ko par iepazīšanos. Iesim, redz, uz randiņu mēs. Uz kafejnīcu viņš mani vedīšot. Es eju savu ceļu, vīrieša dzimtes izdzimteni ignorējot. Rokas trīc un sirsniņa raustās - te no bailēm, te aiz dusmām. Gribas kraut pa seju, bet es pacietīgi klusēju un eju. (O, bļa, dzeja! Gribas kraut pa seju, klusēju un eju, rakstu faking dzeju!). Eju, eju, viņš man līdzi - nomainījis savu kustēšanas virzienu par simtastoņdesmit grādiem - tieši un precīzi pa manējiem grādiem. Un te viņam vajag manu mobilā telefona numuru, te viņš kaut ko bubina, iedams man gar labo pusi. Es, ierakusies dziļi savā ignorancē, ko nu nekādi nespēju izdabūt uz āru, turpinu savu ceļu. Un viņš - lieliskais ceļabiedrs - pēkšņi pastiepj savu roku, lai paķertu mani aiz elkoņa, sak, eu, ejam uz randiņu, kā tevi var sazvanīt? Es tevi vedīšu uz kafejnīcu. Nē, nu, cmon, cilvēk, gaišā dienas vidū. It kā centrā.
Domas pazib viena aiz otras, par to, kā acis meklē tuvāko cilvēku, kam lūkot pēc palīdzības, par to, kā es pagriezīšos un kraušu viņam pa seju, par to, cik dziļi somiņā un kurā tieši no visām piecdesmit kabatām ir mana piparu gāze, par to, ka nav taču manī nekā tāda, lai man šitā te gaišā dienas vidū uzmāktos, par to, ka vispār diezgan baisi tas ir un kā viņš mani var saķert un iestumt tuvākajā vārtrūmē.. Vienvārdsakot, par dzīvi. Zombijs, kā rādās, ir dzīvs.

Tagad sēžu birojā, malkoju zaļo tēju, un manas tējas krāsai pieskaņotās acis ir par mazu kripatiņu dzīvīgākas, nekā tās bija visas šīs stundas iepriekš. Laikam jau pastaigas mērķis - atmodināt savu prātu un ķermeni - izdevies. Tiesa, ne jau lietus un drēgnais, pretīgais laiks bija tas, kas to paveica, bet gan Pērnavas ielas otra gala kontingents. Samērā amizanti, ka vienas centra ielas divi gali spēj tik krasi atšķirties. Es paskatos pa savu fancy biroja logu, kur pretim man atņirb stiklotā stāva biroja kabinetā sēdošais, violetīgas krāsas kreklā un pieskaņotā šlipsē tērptais, rātnā pozā pie darbagalda sēdošais vīrietis, un jūtu - esmu pamodusies. Mani pamodināja tas tur, zemais dzīves (ielas) gals.
 
 
annu
08 February 2016 @ 05:44 pm
Rutīna  
Visu laiku cīnos ar to, ka ar dzīvi īsti kaut kas nav kārtībā. No otras puses, lai kaut ko mainītu un uzlabotu, negribas īsti arī izlīst no komforta/stabilitātes zonas. Rezumē? Nekāds. Sanāk dzīvot kā uz naža asmens - te jābesījas par to, cik viss slikti un nedzīvi, te atkal jāapbrīno un jāmīl viss, kas ir dots un kas ir man apkārt.
Klāt tam visam vēl nāk jaunpienākusī migrēna, kas šo dzīvi padara neciešamāku, kā arī mana ķermeņa izmaiņas, kas arī gluži nekādu patīkamu iespaidu nerada. Respektīvi jāmācās dzīvot no jauna/citādi, pie tam vēl mīlēt sevi tajā visā. Un mīlēt pasauli. Kaut kā.
Ko es varu darīt tā, lai izmainītu visu uz labo, tajā pašā laikā diži netraumējot komforta/stabilitātes zonu?
Hm.
 
 
annu
08 December 2015 @ 12:21 pm
Aukstums un ironija  
Vairākas pārdomas.

Pirmkārt, esmu priecīga tikt vaļā visādos veidos (atsekoties, izdzēst no draugiem u.tml.) no cilvēkiem, kas man nekā laba nesniedz, gluži pretēji, kas nereti izraisa manī nelabas emocijas.

Otrkārt, es esmu pārsteigta, ka pēdējā laikā ir parādījušies vairāki man pazīstami cilvēki, kas mani uztver par samērā tuvu cilvēku, vismaz tā es noprotu pēc viņu attieksmes - ar mani runā. Runā un stāsta, un arī labprāt satiek. Tas ir dīvaini, jo es jau sen atmetu cerības iepazīties ar cilvēkiem (varbūt pat no jauna ar vecajiem) un ielikt tajos emocijas, bet savā ziņā patīkami. Kaut kādā veidā tas atkal liek justies interesantai/svarīgai kaut kādā mērā; un šī sajūta, ka esmu kādam svarīga kā cilvēks, sen jau nav manī mājojusi. Patīkami, bet dīvaini, jo tiešām nezinu, vai esmu īsti pelnījusi tādu uzmanību.

Treškārt, es droši vien neesmu savā blogā par to rakstījusi, bet vispār man ir smaga alerģija pret cigaretēm, savukārt es tīri normāli "panesu" zaļākus dūmus. Jau izsenis mani bija apbūris šis šķietami neveselīgās, tomēr ļoti pozitīvās nodarbes piekritēju loks, un es jau samērā sen ik pa laikam esmu izmēģinājusi arī nokļūt to smieklu un pozitīvisma pasaulē, taču tiktāl - nesekmīgi. Izņemot pēdējās divas reizes. Pirmspēdējā reizē man sanāca baigi smieties, bet te nav zināms, vai vainojama bija pati tā figņa, vai arī tas, ka visi pārējie apkārt esošie cilvēki (kādi 6 gab.) arī smējās, vai abi kopā. Pēdējā reizē gan man it kā viss bija kārtībā, izņemot dažu mirkli, kad pati nesapratu, kāpēc it kā nekā nav, bet tomēr šausmīgi jāsmejas vienubrīd. Tad nu man nesen ienāca prātā doma, kā būtu, ja tas viss process kļūtu man ne gluži par rutīnu, bet, teiksim, izklaidi reizi gada ceturksnī vai mēnesī - man gribētos pavērot, vai un kā es mainītos.

Ceturtkārt - es laikam palieku veca. Man negribas to atzīt, bet daudzas manas emocijas ir notrulinājušās. Es nezinu, tas tāpēc, ka man svarīgākās emocijas ir noplukušas, jo reiz tās tikušas iznīdētas un es turpinu tās reiz iznīdētās emocijas uzturēt ikdienā, vai arī tāpēc, ka man vienkārši vairs tādu emociju nav. Es tiešām nezinu, un man ir bail, ka šo emociju manī vairs nav. Bet, ja ir, tikai ne šajos apstākļos, tad arī tas nav visai forši, jo man pagaidām nav īpašas vēlmes kaut ko dzīvē baigi mainīt. Hm.
 
 
annu
25 August 2015 @ 11:01 am
Nedaudz par tik delikātu tēmu kā darbs  
Šādi es atnācu strādāt tur, kur strādāju pašlaik - https://innocentijs.wordpress.com/2014/03/29/pieauguso-ikdiena-rutina-vai-tomer-dzive/ (tltr: priecīga un pateicīga).

Šobrīd gan ir sakrājies daudz kas, un to gribas izčīkstēt te (kamēr vēl neesmu to visu izčīkstējusi priekšniecībai - kas zina, varbūt pēc šāda čīkstiena priekšniecībai es vairs te nestrādāšu?).

1. Negatīvā attieksmes puse - priekšnieks pamana tikai to, kas ir izdevīgi. T.i., ja gribu paņemt brīvu dienu kādam pasākumam, seko komentārs, ka vajadzības gadījumā es tad strādāšot arī kādu sestdienu. Tas, ka es jau gandrīz pusgadu teju katru darba dienu pārstrādāju pusstundu-stundu pāri savam darba laikam, nav pamanāms un vērā ņemams.
2. Atvaļinājums. Jā, man tā vienkārši pateica - ka par atvaļinājumu (līdz gada beigām man vēl ir 2 nedēļas pieejamas) līdz vismaz novembrim varu i nesapņot (daudz tā un šitā darāma). Protams, jo kuru gan interesē atpūsties vasarā. Nerunājot jau par to, ka pirmo gadu, kad te strādāju, neizņēmu 1 nedēļu no 4 man pienākošām nedēļām. Kad gāju par to runāt, pretim saņēmu - neviens man neko nepārcels un neatmaksās, ja es neesmu izņēmusi savu a/v, tā ir tikai manis pašas vaina.
3. Priekšniecības strīdi. Divi priekšnieki - tiešais un lielais - savā starpā nespēj vienoties, un nereti no tā tieši vai pastarpināti ciešu arī es - visādas pārmaiņas, pārmetumi no viena priekšnieka, ka es daru lietas, ko otrs priekšnieks uzdevis, kamēr primāras esot citas lietas (par kuru "primārumu" mani, protams, nepainformē) un tamlīdzīgi sūdi. Daudz tamlīdzīgu sūdu. Sastrādāties viņi nevar, bet viens bez otra arī nē - un no tā ciešu es.
4. Tukši solījumi. Mani ļoti kretinē tukši solījumi cilvēkos. Kur nu vēl darbā. Man solīja daudz ko, tajā skaitā paaugstinājumu jau reizes trīs. Progress? Nekāds. Vienīgais "paaugstinājums", kas man bija bijis, bija uz slodzes palielināšanas rēķinu, kur, protams, arī par pārstrādātajām stundām pēc likuma noteiktajiem palielinātajiem tarifiem man nemaksāja. Respektīvi - man pielika vismaz 2x vairāk no sākuma pienākumiem, un pavisam nedaudz palielināja algu. Bet tad atkal samazināja, samazinot arī darba laiku. Var teikt, ka tagad, pēc nepilniem 2 gadiem darba un pēc 2x vairāk pienākumiem es pelnu par aptuveni 50 eiro vairāk nekā pārbaudes laikā noteiktajā samaksā. Tfu.
5. Samaksa. Es zinu, ka priekš vidējā latvieša es pelnu diezgan labi. Tomēr es zinu arī, ka lietas, ko daru es šeit par fiksētu samaksu, gabaldarbā būtu krietni dārgākas - tas nozīmē, ka viņi ietaupa vismaz 200-300 eur/mēn. par to, ka es tagad daru tās lietas, kas agrāk, pirms manas ierašanās šeit, tika izmantotas kā ārpakalpojumi. Bet alga man uz tā rēķina nepalielinās. Lai gan tika solīts. Un nerunāsim par virsstundām - neviens man par tām nemaksā vispār, kur nu vēl dubultā - kā pēc likuma pienāktos.

Lielos vilcienos tas ir galvenais, kas mani kretinē un kas man šķiet vienīgi uzņēmuma vaina. Par visādiem misēkļiem u.c. sūdiņiem nav jēgas pat runāt, jo nekur nekad nebūs 100% ideāli. Bet, protams, aizvien vēl manā darbā ir foršās lietas:
1. Man patīk tas, ko es daru. Kas, laikam jau, ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc vēl aizvien esmu šeit. Aptuveni 1/2 pienākumu man patiesi patīk.
2. Man neviens ar pātagu blakus nestāv. Tas nozīmē, ka esmu diezgan neatkarīga un brīvi varu plānot savu laiku. Ja man darba apjoms ir liels, es mierīgi varu nobumbulēt pusi dienas, spēlējot spēlītes (kas citiem būtu pīppauze) un saraut visu lielo apjomu pa pusi darba dienas - jo es spēju ātri un produktīvi strādāt, un es cenšos savu darbu apjomu pakārtot tieši savām sajūtām. Tas ir patīkamāk un produktīvāk.
3. Darba vide. Vēl aizvien man šī vide tīri labi patīk - tā ir moderna, visu laiku cenšas soļot līdzi laikam, un man pat ir savs neliels kabinetiņš. Varu strādāt mierīgi un bez īpaši lieliem traucēkļiem.
4. Slimības. Man neviens šeit neprasa slimības lapas un no algas manu slimošanos neatrēķina. Tas ir jauki, ietaupa daudz laika un tizlu emociju, kas rastos, staigājot pa ārstiem.
5. Izaugsme. Šis darbs man ir devis lielu artavu manā izaugsmē. Ja atnākot te es pratu tikai rakstīt un kaut ko nedaudz ņemties vizuāli, tad tagad man ir diezgan plašas zināšanas par reklāmu, mārketingu kā tādu, par sociālo tīklu mārketingu, man ir tīri normālas iemaņas maketēšanā, es ļoti labi orientējos kopīraitingā (nevis vienkārši rakstīšanā), es pārzinu SEO un AdWords darbības veidu, līdz ar to man ir arī labas zināšanas par mājaslapām un to, kādām tām "vajadzētu būt" in general, esmu pilnveidojusi savas tulkošanas prasmes un man ir arī pieredze mājaslapas pārvaldīšanas un mājaslapas pārveidošanas atbilstoši mārketinga principiem jomā.

Ko darīt? Nezinu. Es vēl te turos, kā varu. Bet katru reizi, kad atduros pret kādu no negatīvajiem sīkumiem, es jūtos kā iesprostota savā postenī - tā, it kā mani kā darbinieku nespēj novērtēt. Kā lai es spēju novērtēt šādā gadījumā manu darba devēju? Grūti.

Protams, ka kādu laiku vēl te strādāšu, tomēr daži darbā esošie mīnusi tik ļoti mani morāli nospiež, ka man ir grūti. Grūti strādāt ar sākotnējo lielo atdevi un entuziasmu, redzot, ka viss solītais kaķim zem astes, ka viss novērtējums, ko varēja just sākotnēji, bet nejūt vairs tagad, atgrūž. No otras puses, vai ir kāda cita vieta, kur varu pildīt līdzīgus pienākumus līdzīgos apstākļos, bet ar labāku samaksu un vadības attieksmi? Es nezinu, vai kas tāds eksistē. Tāpēc ir bail. Bail pastāvēt par savām tiesībām un bail meklēt citu darba vietu.
 
 
annu
07 April 2015 @ 01:18 am
Lietas  
Dažreiz man patīk iesmaržināties ar vīriešu smaržām vai izmantot vīriešu dezodorantu un tad kaifot no tās lieliskās vīriešu smaržas.
^^,
 
 
annu
11 January 2012 @ 07:45 am
Jean-Baptiste Lully - Ballet des Arts  
Šodien viņa ir baltāka nekā parasti.
Vai tajā vainojams ir saules pieskārienu trūkums, vai arī par pusotru stundu ilgāks miegs nekā parasti, to nezinās neviens.
Sen aizmirsta, nu atkal atmiņā ataususi patīkamā skaņa ausīs. Katra svītriņa, katrs līklocītis, kas savienojumā ar citiem līkločiem veido kaut ko salasāmu, ir neraksturīgi pārdomāts. Gluži kā klusie solīši, kas tiek simts reižu pārdomāti pirms to veikšanas.
Viņa sēž savā krēslā, kuplajai kleitai plandot un karājoties visapkārt pusotra metra rādiusā ap krēslu. Ausīs viņas ieplūst grācijas, augstmanības un cildenuma skaņas ar nelielu vieglprātības dvašu. Tā vien šķiet, ka blakus krēslā abi guļošie kaķi ir neatņemama šīs ikdienas grācijas, kuplo kleitu un bagātīgo ēdienreižu neatņemama sastāvdaļa.
Kaķi viņu apbrīno pat gulēdami. Ik pa laikam katrs paceļ savu spalvaino purniņu un paveras uz viņas pusi, zaļi miegainām acīm pavērojot, vai viņa vēl nekur nav aizgājusi, vai viņa ir turpat, kaķiem blakus. Un viņa ir. Kaut arī nevajadzētu būt.
Viņas mati, zeltaini un viļnaini, vijas līdzi vijoles trauksmainajām notīm, - liekas, ka viņa tūlīt pat laistos neprātīgā dejā pa visu plašo zāli, tikko kā viņa pieceltos no krēsla. Un tad kleita virmotu, kaķi skraidītu apkārt, viņa smietos un smaidītu, censdamās nenoreibt pavisam. Bet viņa sēž pilnīgā mierā, aizvērtām acīm un kārdinoši rāmām lūpām. Tikai matu galiņi ir viņas nodevēji, liekot saprast, ka viņa nemazam neguļ.
Ir sarežģīti iedomāties, kas viņai prātā. Drīzāk liekas, ka domas viņas ir pilnīgi tukšas, prāts atbrīvojies no viņas ķermeņa, pāri visai pasaulei laidies. Iedevis viņai brīvdienu - miera un harmonijas piepildītu. Varbūt tāpēc viņa šodien liekas bālāka nekā parasti.
Baltāka. Labāka, skaistāka un laimīgāka.
Tik skaista, ka katrs pasaulē dzīvojošais cilvēks to nespētu noliegt - pilnīgās lūpas, kuras viņa nemēdz iesārtināt košumam, kā to dara citas, viņas skaistās, kristāldzidrās, zaļās acis, kurās vīd teju visas pasaules gudrība, atmirdzot brūnīgā krāsā, viņas nelielais, amizantais deguntiņš, kuru tā vien gribas noskūpstīt. Viņas garie, zeltainie mati, kurus katrs vīrietis vēlas ievīt savos pirkstos, un nelielās, taču formīgās krūtis, kas it kā neuzkrītoši pilnveido viņas personību, savijot to ar ārējo tēlu. Tā nu viņa tur sēž, pilnīgā svētmierā, un vai tikai šķiet, ka viņas lūpu kaktiņi ir nedaudz augstāk nekā parasti? Vai viņa tiešām smaida?


---

http://www.youtube.com/watch?v=q13B1dfUqk8
 
 
Tagad ir:: Harismātiska harmonija
Man skan:: Jean Baptiste Lully