Sen nekas te nav piesūdzēts. Tad nu es jūtu, ka ir pienācis laiks to labot.

Veselība, tātad. Šī gada pavasarī līdz ar kārtējo asiņošanu ārpus mēnešreizēm pēc velobrauciena uz darbu man viss sāka jukt un brukt kopā. Kas tieši? Smagas, regulāras, ļoti nomācošas galvassāpes, vēdera sāpes, urīnpūšļa iekaisumi kādas 2x šajā gadā, atkal biežāk mugura lika par sevi biežāk manīt sāpju formātā un tādā garā.

Tad vēl sāka pieplusoties tas, ka pēdējās nedēļās man vēl uz nakti paceļas temperatūra. Tā, ka es eju gulēt, man ir auksti, uzmetas drebulis. No rīta esmu karsta un izsvīdusi. Un tā gandrīz katru nakti.

Pie ārstiem man iet jau ir apnicis. Šīs nedēļas pirmajā pusē biju atkal pie ārsta, jo atkal urīnceļu / nieru iekaisums uzpeldēja, trešdien nodevu analīzes - arī asins. Asins analīzēs mani pamatīgi izmocīja, cenšoties dabūt asinis no kreisās rokas, no kuras knapi pietecēja tikai viena no trīs apmuliņām. Tad nu man to adatu sāka vēnā dancināt, lai "iedabūtu asinis otrajā ampulā", no kā man sāka reibt galva un nācās izmantot otru roku, ar pirmo izmocīto roku man turot ožamā spirta piesūcinātu vates pikucīti pie deguna.

Pēc asins analīzēm kādu laiku nevarēju nekur braukt, jo bija rokas jātur gaisā, paralēli cīnoties ar nelielu reibuma devu.

Tad vēl tas klepus. Klepus, kas jau no ziemas man turas. Ik pa laikam ieklepodamies, es beidzot sataisīju kārtējos RTG un tiku pie pulmonologa. Tur man konstatēja tā pamatīgi ieilgušu bronhītu. Bet dabūt ārā viņu man neizdevās - pulmonologs izrakstīja zāļu devu mēnesim, un trīs nedēļas aktīvi izejot zāļu kursu un ievērojami samazinot klepus daudzumu, es norāvu klasisku saaukstēšanos - ar temperatūru, ar deguna caurteci un pārējiem sūdiem. Klepus viss atnāca atpakaļ kā nekur nezudis, sens draugs no pagātnes, kurš vienmēr ir ar tevi, lai arī tu ne visai gribi un spēj ar to normāli sadzīvot. Viss kaķim zem astes, un ar klepu jācīnās no jauna. NO FUCKING JAUNA.

Tagad... Tagad es dzeru atkal kārtējo zāļu devu. Piedevām es vēl starp visu šo un starp savu rudens morālo pagrimumu meklēju sevī spēkus ne vien fiziskās, bet arī garīgās veselības uzlabošanai. Apņēmos atsākt vismaz mēģināt vingrot mājās. Tikko kā biju sagatavojusies beidzot to darīt.. dabūju urīnceļu iekaisumu. Ja nu kāds nezina - tas ellīgi sāp. Sāp visur - sāp vēders, sāp priekša, sāp iet uz tualeti. Un uz tualeti ir jāskrien ik pa 15-20 min, lai izpilinātu dažas velnišķīgi sāpošas pilītes.

Tagad... Tagad es apņēmos vēl cītīgāk piespiesties un vairāk nodrošināt sev veselīgu uzturu. Caur piespiešanos tas notiek tāpēc, ka, ja man priekšā noliks svaigus, veselīgus salātiņus un diētisku vistiņu, un blakus šķīvī būs gardas friškas ar siltu mērcīti un tiem pašiem svaigajiem salātiņiem, es labprātāk izvēlētos friškas ar salātiem. Gaļu daudz man fiziski neprasās, bet ēst tukšus salātus šķiet pārāk auksti un neforši. Toties mīkstas, gardas, siltas friškas ar siltu mērcīti (kurā noteikti ir baltie milti) gan priecē acis un domas!

Tad nu tagad ir piektdiena, un esmu darbā. Darbā parasti ņemu līdzi līdz pusdienām "ātri pagatavojamo" auzu pārslu putriņu, no kuras tur sanāk puskrūze porcijas. Man parasti ar to pietiek līdz pusdienām. Pusdienās cenšos ēst salātus/gaļu. Retāk paņemu garnīru. Vakaros mājās bieži ēdu svaigus dārzeņus. Nu, tiešām cenšos ar to uzturu. Pirmdienas vakarā trakoti gribēju picu, bet atteicos - sak, pagaidīšu līdz piektdienai. Šodien es putras vietā apēdu divus bulkotavās cepto mini piciņu gabalus - jo iepūtiet man, gribējās. Vispār es ēdu vienu parasti, bet man nopirka divus, jo viens bija tāds, kurš man "kādreiz noteikti jāpagaršo". Tad nu apēdu tos divus un tagad sēžu ar smagu, nepatīkamu saūtu vēderā. Sāp. Vai tāpēc, ka tik treknu lietu apēdu? Nopietni? Es taču ikdienā tādas lietas agrāk mēdzu tīri bieži ēst, tik pēdējās nedēļās palielināju drāzeņu īpatsvaru uzturā. Nu neko.

Tagad... Tagad ir jau pulkstens viens dienā, un mani vismaz nedaudz atlaida. Jā, punka sāp, bet vismaz galva nesāp tik ļoti kā no rīta tās stundas līdz kādiem ~12. Galva reāli galināja nost. Sēdēju, strādāju un cietos. Galvassāpēs ļoti nomāc. Ļoti, ļoti - tā, ka viss, ko gribas, ir aizvērt acis un doties miega pasaulē dzīvot bezsāpju dzīvi.

Tā nu es šodien sēžu darbā un domāju, kā izdzīvot šo dienu. Kā vispār izdzīvot šo dzīvi ar manu veselības stāvokli. Tādu dienu, kad man nekas nesāp, ir maz. Pārāk maz. Un amizanti, ka, jo vairāk es apņemos kaut ko darīt veselības dēļ (palielināt veselīga uztura īpatsvaru manā ikdienas ēdienkartē, pēc ilgstošiem laikiem uzsākt no jauna vingrošanu mājās, varbūt sākt rūdīties un padomāt par elpošanas vingrinājumiem ikdienā utt.), jo smagāks ir mans veselības stāvoklis. Sēžu ar vēdersāpēm, smagām galvassāpēm un iekaisumu organismā. Ar zilumu uz kreisās rokas pēc neveiksmīgas asiņu ņemšanas, kas arī sāp, starp citu.

Nu, vai man vienai tā neveicas ar veselību? Un kā ar kaut ko tādu vispār ir iespējams sadzīvot? Nezinu, bet pašai riebj un rokas jau nolaižas. Un pie ārstiem negribas, un vispār... Eh, grūta bija šī nedēļa. Lai man vieglākas nākamās nedēļas, āmen!

Šonakt nosapņoju viņas kāzas. Mani nepaaicināja. [..]

***

Tas viss skar mani daudz smagāk un dziļāk nekā es to izrādu. Laikam tā visa turēšana iekšā (jo nav jau, kam īsti padalīties vairs, viņa jau bija tas cilvēks, u kno..) neko labu veselībai nenodara.

***

Pamanu, ka sāpes, skumjas un aizvainojums lēnām pārtop par dusmām un viltotu naidu. Zinu, ka tas nav pareizi, bet šobrīd, šķiet, tā ir vieglāk.

***

Šorīt, atverot acis, ļoti skaidri un izteikti sajutu rudens smaržu. Tas bija mūsu laiks. Šis būs mans pirmais rudens ļoti vientulīgā dvēseles vienatnē.

***

Vismaz darbs no mājām un silta tējas krūze, kā arī apmākušais un mitrais laiks aiz loga nedaudz papildina vientuļo smeldzi ar nelielu siltuma devu. Both, gan fiziski iekšķīgi, gan arī morāli iekšķīgi.

Viens.
Man allaž ir bijušas problēmas ar iemīlēšanos. Es iemīlos tik ļoti reti, kur nu vēl tā, lai varētu pieņemt, ka otrs ir gana OK cilvēks, ar kuru veidot attiecības.. Tas notiek tieši tik reti, lai es savā mūžā (savā daudz-ar-vīriešiem-tusēju mūžā) tikai vienreiz būtu bijusi kopā ar vīrieti, kurā arī biju iemīlējusies. Un veselu gadu es par viņu cīnījos. Dabūju. Uz mēnešiem diviem. Un viss ((:

Divi.
Tagad es te sēžu, malkoju vīnu, pārdzīvoju. Par ko? Par attiecībām, kas turas uz puņķiem. Pārsvarā uz asaru puņķiem. Par to, ka mēs esam tik dažādi, ka mūsu attiecībās ir palicis tikai.. pieradums un ieradums, nekas vairāk. Cilvēkmīlestība, kas vairs nav TĀ mīlestība, kas reiz bija. Jēga pārdzīvot? Cik gadus turpināt par to kreņķēties un sāpēt? Man vairs nav spēka sāpēt. Es gribu dzīvot. Bet cik ļoti mēs varam dzīvot, esot viens otram tik tuvi un reizē tik tāli? Tā es te sēžu, viena savā istabā, klausos 5'nizza, kas dvēslei tik tuva, dzeru vīnu un dzirdu, kā no otras mājokļa puses atskan kas tik smags un citāds, ko es nevarēšu dalīt šķietami nekad. Un, ja varētu, tad ne ar cilvēku, kas nevar dalīt manu 5'nizzu...

Trīs.
Es biju tukša ilgu laiku. Pārstāju rakstīt. Un pārstāju just. Jebko - vēlmi, prieku, dzīvi, dzīvību, elpu, skumjas, jebko... Ilgu laiku es dzīvoju ar domu "fuck it, kā būs, tā būs, centīšos izdzīvot labāko no sevis", līdz pēdējām dienām. Tie, kas lasa šo murgu, zinās, ka esmu iesākusi "trenēties", kaut mans treniņš ilgst tikai sūda 25 minūtes. Visu laiku tā neko, derības izturu, savas 2 minimālās reizes nedēļā to izpildot. Šodien nejauši redzēju video, kur meitene caur sāpēm un mokām iegūst lieliskus rezultātus pēc skriešanas. Dienām, nedēļām, mēnešiem ilgas skriešanas. Un tas mani iedvesmo. Iedvesmo nevis darīt vairāk, bet iedvesmo iedvesmot citus, gluži kā agrāk. Es biju cilvēks, kas iedvesmoja. Es sen neesmu. Kā varu būt, ja iedvesmoju neko vairāk par puišiem CSā? Amizanti. Tad nu, šovakar mani šis video nedaudz iedvesmoja...

Četri.
Iedvesma. Neesmu izjutusi šo brīnumu gadiem. Tagad sēžu un nevaru beigt drukāt. Gribu runāt un runāt, just un just. Tajā pašā laikā es rakstu šos vārdus caur slapjām acīm un pirkstiem. Man ļoti sāp. Par ko? Par dzīvi. Par to, ka manī ir pazudis tik daudz kas. Par to, ka bija laiks, kad es biju harisma, es biju cilvēks, no kā smelties tik daudz dzīves gudrības. Tagad neesmu vairs, jo es vairs neprotu sakārtot savu dzīvi atbilstoši savām vajadzībām. Vismaz ne mīlestības vajadzībām. Nu kāda jēga mums divos dažādos mājas galos sēdēt, klausīties katram savu mūziku un justies tik ļoti svešiem un tāliem? Un vai maz vispār ir atrodams kāds tik tuvs, lai to visu dalītu kā garīgi, tā arī fiziski?...

Pieci.
Kas tad īsti ir mīlestība? Vai tas ir tas, kas ir palicis no diviem, kuri draudzējas un pa retai reizei atceras, ka ir kāds, kas tik ļoti ir blakus, tik ļoti daudz dara un līdz pretīgam ieradumam ir tik ļoti labs atbalsts, kaut grūtākajos mirkļos tu jūties līdz dziļvagu galiem viens? Kas ir mīlestība? Vai tās ir iemīlēšanās fantāzijas, kas... O, nē, iemīlēšanās ir tālu no mīlestības. Kas tad beigās ir mīlestība? Kāpēc es iekšēji esmu mirusi jau gadiem? Kāpēc pēkšņi uznāk dīvainas pāris nedēļas, kurās sāku just? Ko es varu just, ja esmu tukša, iztukšoti nejēdzīga būtība, kurai no būtnes ir palikušas tikai neinteresantas karjeras intereses? Kā es varu just, un kāpēc tā nav mīlestība, ko es jūtu? Vai arī, kāpēc nav tās mīlestības, kas bija tad, kad bija, kad bija attiecību pirmie divi gadi pavadīti svētlaimē? Vai tā varbūt ir visiem, ka pirmos gadus cilvēki aizvada svētlaimē un vienam otra attīstībā un iepriecināšanā, un tad pēkšņi tu atduries pret tā visa neesību kā pret ledus sienu aukstā un vientuļā dienā? Kas ir mīlestība?

Seši.
Sēdēt un raudāt, domāt un rakstīt. Gluži kā senos laikos. Gluži kā vienmēr. Vienīgi tas, ka gadiem neizjusts šis sāpju baudkārais prieks. Lai vai kā, bet šķiet, ka manī atkal kaut kas ir mainījies. Neglābjami. Esmu kļuvusi tik ļoti patiesa n atklāta, ka man sāk palikt bail komunicēt, jo man bail no sava prāta. Man bail no savām jūtām. un visvairāk bail no tā, ko saka prāts, kas neatbilst sajūtām. Es varu būt rupja un neiecietīga. Varu būt līdz nelabumam vulgāra un atklāta. Un labi vien ir, ka man īsti nav draugu. Ir, bet maz. Un ļoti, ļoti maz ar tiem pašiem komunicējam. Tas ir labi, jo man reāli ir bail. Es neesmu rakstījusi tik atklātus un emocionālus ierakstus gadiem, un tagad? Kas notika? Kas trigerēja manī šīs sajūtas - te dzejolis pēc kāzām, te ieraksts tik ļoti emociju pilns, ka atkal jūtos dzīva? Vai lemts man mūžīgi justies dzīvai tikai sāpēs? Vai arī reiz ir lemts to izdzīvot caur laimi un priekiem, ko tik ļoti mīlu un pēc kā tik ļoti tiecos? Es nesaprotu. Es tik ļoti, ļoti nesaprotu.

Septiņi.
Tāda ir mana ikdiena - darbs, mājas, darbs. Vairāk darbs nekā mājas. Vairāk eksistences nekā dzīves. Es gribu norauties no ķēdes, aizrauties tālēs zilajās, bet arī šāda vienreizēja noraušanās nemainīs diži daudz no manas ikdienas un dzīves uztveres un sajūtām. Kas ir mīlestība, beigu galā? Kāpēc man jau ir divdesmit četri, tikai divdesmit četri, šķiet, bet domas tādas pašas kā pirms desmit un piecpadsmit gadiem? Es aizvien vēl esmu bērns un neglābjami naiva? Un, ja tā, vai šim naivumam un vēlmēm vispār ir kāds reāls pamats, vai arī tikai gaisīgs sapņu tiltiņš, kas kuru katru mirkli draud sagrūt? Kas ar mani notiek? Kur ir vecā Elga, apmierināta ar sevi, dzīvi un apkārt esošo? Kā var ikdienas saistības un rūgtā dzīves pieredze tik ļoti aizēnot un aizmālēt iekšējo planējošo, nē, pat lidojošo pasauli, kas tiecas tik augstu un grib tik ļoti daudz un spēcīgi? Vai varbūt visa tā vēlme pati par sevi ir nereāla? Lai gan es ticu.. Un es ticu, jo Mārtiņš, jo tā dvēseles draudzība un tas viens, vienotais vilnis, uz kura mēs bijām... Ja vien es būtu fiziski pievilkusies, tur varētu lidot zvaigznes, bet... Varbūt vaina, beigu galā, ir manī? Es nesaprotu. Kas ir mīlestība? Tā ir mana vaina, ka es gribu kaut ko ārpus debesīm, kaut ko kosmisku? Un vai tā ir mana vaina, ka es nemāku pieņemt esošo, jo dziļi iekšā jūtos aizvien vēl tikpat viena un vientuļa kā pirms diviem, trim un desmit gadiem? Es nesaprotu, kurš ir tajā vainīgs. Mīlestība? Iedomas? Vai mīlestība ir iedomas? ....