annu
17 November 2017 @ 12:54 pm
Šoreiz par veselību un fizisko pašsajūtu  
Sen nekas te nav piesūdzēts. Tad nu es jūtu, ka ir pienācis laiks to labot.

Veselība, tātad. Šī gada pavasarī līdz ar kārtējo asiņošanu ārpus mēnešreizēm pēc velobrauciena uz darbu man viss sāka jukt un brukt kopā. Kas tieši? Smagas, regulāras, ļoti nomācošas galvassāpes, vēdera sāpes, urīnpūšļa iekaisumi kādas 2x šajā gadā, atkal biežāk mugura lika par sevi biežāk manīt sāpju formātā un tādā garā.

Tad vēl sāka pieplusoties tas, ka pēdējās nedēļās man vēl uz nakti paceļas temperatūra. Tā, ka es eju gulēt, man ir auksti, uzmetas drebulis. No rīta esmu karsta un izsvīdusi. Un tā gandrīz katru nakti.

Pie ārstiem man iet jau ir apnicis. Šīs nedēļas pirmajā pusē biju atkal pie ārsta, jo atkal urīnceļu / nieru iekaisums uzpeldēja, trešdien nodevu analīzes - arī asins. Asins analīzēs mani pamatīgi izmocīja, cenšoties dabūt asinis no kreisās rokas, no kuras knapi pietecēja tikai viena no trīs apmuliņām. Tad nu man to adatu sāka vēnā dancināt, lai "iedabūtu asinis otrajā ampulā", no kā man sāka reibt galva un nācās izmantot otru roku, ar pirmo izmocīto roku man turot ožamā spirta piesūcinātu vates pikucīti pie deguna.

Pēc asins analīzēm kādu laiku nevarēju nekur braukt, jo bija rokas jātur gaisā, paralēli cīnoties ar nelielu reibuma devu.

Tad vēl tas klepus. Klepus, kas jau no ziemas man turas. Ik pa laikam ieklepodamies, es beidzot sataisīju kārtējos RTG un tiku pie pulmonologa. Tur man konstatēja tā pamatīgi ieilgušu bronhītu. Bet dabūt ārā viņu man neizdevās - pulmonologs izrakstīja zāļu devu mēnesim, un trīs nedēļas aktīvi izejot zāļu kursu un ievērojami samazinot klepus daudzumu, es norāvu klasisku saaukstēšanos - ar temperatūru, ar deguna caurteci un pārējiem sūdiem. Klepus viss atnāca atpakaļ kā nekur nezudis, sens draugs no pagātnes, kurš vienmēr ir ar tevi, lai arī tu ne visai gribi un spēj ar to normāli sadzīvot. Viss kaķim zem astes, un ar klepu jācīnās no jauna. NO FUCKING JAUNA.

Tagad... Tagad es dzeru atkal kārtējo zāļu devu. Piedevām es vēl starp visu šo un starp savu rudens morālo pagrimumu meklēju sevī spēkus ne vien fiziskās, bet arī garīgās veselības uzlabošanai. Apņēmos atsākt vismaz mēģināt vingrot mājās. Tikko kā biju sagatavojusies beidzot to darīt.. dabūju urīnceļu iekaisumu. Ja nu kāds nezina - tas ellīgi sāp. Sāp visur - sāp vēders, sāp priekša, sāp iet uz tualeti. Un uz tualeti ir jāskrien ik pa 15-20 min, lai izpilinātu dažas velnišķīgi sāpošas pilītes.

Tagad... Tagad es apņēmos vēl cītīgāk piespiesties un vairāk nodrošināt sev veselīgu uzturu. Caur piespiešanos tas notiek tāpēc, ka, ja man priekšā noliks svaigus, veselīgus salātiņus un diētisku vistiņu, un blakus šķīvī būs gardas friškas ar siltu mērcīti un tiem pašiem svaigajiem salātiņiem, es labprātāk izvēlētos friškas ar salātiem. Gaļu daudz man fiziski neprasās, bet ēst tukšus salātus šķiet pārāk auksti un neforši. Toties mīkstas, gardas, siltas friškas ar siltu mērcīti (kurā noteikti ir baltie milti) gan priecē acis un domas!

Tad nu tagad ir piektdiena, un esmu darbā. Darbā parasti ņemu līdzi līdz pusdienām "ātri pagatavojamo" auzu pārslu putriņu, no kuras tur sanāk puskrūze porcijas. Man parasti ar to pietiek līdz pusdienām. Pusdienās cenšos ēst salātus/gaļu. Retāk paņemu garnīru. Vakaros mājās bieži ēdu svaigus dārzeņus. Nu, tiešām cenšos ar to uzturu. Pirmdienas vakarā trakoti gribēju picu, bet atteicos - sak, pagaidīšu līdz piektdienai. Šodien es putras vietā apēdu divus bulkotavās cepto mini piciņu gabalus - jo iepūtiet man, gribējās. Vispār es ēdu vienu parasti, bet man nopirka divus, jo viens bija tāds, kurš man "kādreiz noteikti jāpagaršo". Tad nu apēdu tos divus un tagad sēžu ar smagu, nepatīkamu saūtu vēderā. Sāp. Vai tāpēc, ka tik treknu lietu apēdu? Nopietni? Es taču ikdienā tādas lietas agrāk mēdzu tīri bieži ēst, tik pēdējās nedēļās palielināju drāzeņu īpatsvaru uzturā. Nu neko.

Tagad... Tagad ir jau pulkstens viens dienā, un mani vismaz nedaudz atlaida. Jā, punka sāp, bet vismaz galva nesāp tik ļoti kā no rīta tās stundas līdz kādiem ~12. Galva reāli galināja nost. Sēdēju, strādāju un cietos. Galvassāpēs ļoti nomāc. Ļoti, ļoti - tā, ka viss, ko gribas, ir aizvērt acis un doties miega pasaulē dzīvot bezsāpju dzīvi.

Tā nu es šodien sēžu darbā un domāju, kā izdzīvot šo dienu. Kā vispār izdzīvot šo dzīvi ar manu veselības stāvokli. Tādu dienu, kad man nekas nesāp, ir maz. Pārāk maz. Un amizanti, ka, jo vairāk es apņemos kaut ko darīt veselības dēļ (palielināt veselīga uztura īpatsvaru manā ikdienas ēdienkartē, pēc ilgstošiem laikiem uzsākt no jauna vingrošanu mājās, varbūt sākt rūdīties un padomāt par elpošanas vingrinājumiem ikdienā utt.), jo smagāks ir mans veselības stāvoklis. Sēžu ar vēdersāpēm, smagām galvassāpēm un iekaisumu organismā. Ar zilumu uz kreisās rokas pēc neveiksmīgas asiņu ņemšanas, kas arī sāp, starp citu.

Nu, vai man vienai tā neveicas ar veselību? Un kā ar kaut ko tādu vispār ir iespējams sadzīvot? Nezinu, bet pašai riebj un rokas jau nolaižas. Un pie ārstiem negribas, un vispār... Eh, grūta bija šī nedēļa. Lai man vieglākas nākamās nedēļas, āmen!
 
 
Tagad ir:: sūdīgi