Šonakt nosapņoju viņas kāzas. Mani nepaaicināja. [..]

***

Tas viss skar mani daudz smagāk un dziļāk nekā es to izrādu. Laikam tā visa turēšana iekšā (jo nav jau, kam īsti padalīties vairs, viņa jau bija tas cilvēks, u kno..) neko labu veselībai nenodara.

***

Pamanu, ka sāpes, skumjas un aizvainojums lēnām pārtop par dusmām un viltotu naidu. Zinu, ka tas nav pareizi, bet šobrīd, šķiet, tā ir vieglāk.

***

Šorīt, atverot acis, ļoti skaidri un izteikti sajutu rudens smaržu. Tas bija mūsu laiks. Šis būs mans pirmais rudens ļoti vientulīgā dvēseles vienatnē.

***

Vismaz darbs no mājām un silta tējas krūze, kā arī apmākušais un mitrais laiks aiz loga nedaudz papildina vientuļo smeldzi ar nelielu siltuma devu. Both, gan fiziski iekšķīgi, gan arī morāli iekšķīgi.

Šonakt atkal bija sapnis par viņu [..].

Šoreiz mēs /ar vēl kādu cilvēku, sākotnēji divatā/ bijām manā Ziepniekkalna māju istabā, un es atradu uz sava istabas galda kaut kādu mistisku dāvaniņu.
Pie dāvaniņas klāt bija pielikta nozīmīte, kas vēstīja "patiesībā man vienkārši aizliedza ar tevi draudzēties - es vienmēr esmu bijusi, esmu un būšu tavs draugs!"

No sākuma nedaudz apmulsu, bet drīz dīvainas kustības pavīdēja no aizkaru puses. Iepriekš paslēpusies aiz aizkariem, iznāca viņa - smaidīga, ļoti, ļoti; līdz pat kauliem patiesi sirsnīga un mīlestības pilna. Mēs apskāvāmies un es no priekiem lēkāju kā tāds mazs bērns.

Viņa gan nerunāja, bet bez vārdiem viss bija saprotams - kāds neļāva viņai ar mani komunicēt, bet viņa vienmēr bija, ir un būs man blakus. Un es - blakus viņai.

Šī bija viena no ļoti retajām reizēm, kad stiprais dzimums mūsu attiecībās bija viņa, nevis es - pārlaimīga un ļoti atvieglota, es uzvedos kā mazs, neaizsargāts bērns, kam tikko atgrieza kaut ko ļoti tuvu un mīļu, ko iepriekš kāds bija nozadzis.

O, sapņi. Ik pa laikam jūs mani turpināt lutināt. Paldies par to [:

Viens.
Man allaž ir bijušas problēmas ar iemīlēšanos. Es iemīlos tik ļoti reti, kur nu vēl tā, lai varētu pieņemt, ka otrs ir gana OK cilvēks, ar kuru veidot attiecības.. Tas notiek tieši tik reti, lai es savā mūžā (savā daudz-ar-vīriešiem-tusēju mūžā) tikai vienreiz būtu bijusi kopā ar vīrieti, kurā arī biju iemīlējusies. Un veselu gadu es par viņu cīnījos. Dabūju. Uz mēnešiem diviem. Un viss ((:

Divi.
Tagad es te sēžu, malkoju vīnu, pārdzīvoju. Par ko? Par attiecībām, kas turas uz puņķiem. Pārsvarā uz asaru puņķiem. Par to, ka mēs esam tik dažādi, ka mūsu attiecībās ir palicis tikai.. pieradums un ieradums, nekas vairāk. Cilvēkmīlestība, kas vairs nav TĀ mīlestība, kas reiz bija. Jēga pārdzīvot? Cik gadus turpināt par to kreņķēties un sāpēt? Man vairs nav spēka sāpēt. Es gribu dzīvot. Bet cik ļoti mēs varam dzīvot, esot viens otram tik tuvi un reizē tik tāli? Tā es te sēžu, viena savā istabā, klausos 5'nizza, kas dvēslei tik tuva, dzeru vīnu un dzirdu, kā no otras mājokļa puses atskan kas tik smags un citāds, ko es nevarēšu dalīt šķietami nekad. Un, ja varētu, tad ne ar cilvēku, kas nevar dalīt manu 5'nizzu...

Trīs.
Es biju tukša ilgu laiku. Pārstāju rakstīt. Un pārstāju just. Jebko - vēlmi, prieku, dzīvi, dzīvību, elpu, skumjas, jebko... Ilgu laiku es dzīvoju ar domu "fuck it, kā būs, tā būs, centīšos izdzīvot labāko no sevis", līdz pēdējām dienām. Tie, kas lasa šo murgu, zinās, ka esmu iesākusi "trenēties", kaut mans treniņš ilgst tikai sūda 25 minūtes. Visu laiku tā neko, derības izturu, savas 2 minimālās reizes nedēļā to izpildot. Šodien nejauši redzēju video, kur meitene caur sāpēm un mokām iegūst lieliskus rezultātus pēc skriešanas. Dienām, nedēļām, mēnešiem ilgas skriešanas. Un tas mani iedvesmo. Iedvesmo nevis darīt vairāk, bet iedvesmo iedvesmot citus, gluži kā agrāk. Es biju cilvēks, kas iedvesmoja. Es sen neesmu. Kā varu būt, ja iedvesmoju neko vairāk par puišiem CSā? Amizanti. Tad nu, šovakar mani šis video nedaudz iedvesmoja...

Četri.
Iedvesma. Neesmu izjutusi šo brīnumu gadiem. Tagad sēžu un nevaru beigt drukāt. Gribu runāt un runāt, just un just. Tajā pašā laikā es rakstu šos vārdus caur slapjām acīm un pirkstiem. Man ļoti sāp. Par ko? Par dzīvi. Par to, ka manī ir pazudis tik daudz kas. Par to, ka bija laiks, kad es biju harisma, es biju cilvēks, no kā smelties tik daudz dzīves gudrības. Tagad neesmu vairs, jo es vairs neprotu sakārtot savu dzīvi atbilstoši savām vajadzībām. Vismaz ne mīlestības vajadzībām. Nu kāda jēga mums divos dažādos mājas galos sēdēt, klausīties katram savu mūziku un justies tik ļoti svešiem un tāliem? Un vai maz vispār ir atrodams kāds tik tuvs, lai to visu dalītu kā garīgi, tā arī fiziski?...

Pieci.
Kas tad īsti ir mīlestība? Vai tas ir tas, kas ir palicis no diviem, kuri draudzējas un pa retai reizei atceras, ka ir kāds, kas tik ļoti ir blakus, tik ļoti daudz dara un līdz pretīgam ieradumam ir tik ļoti labs atbalsts, kaut grūtākajos mirkļos tu jūties līdz dziļvagu galiem viens? Kas ir mīlestība? Vai tās ir iemīlēšanās fantāzijas, kas... O, nē, iemīlēšanās ir tālu no mīlestības. Kas tad beigās ir mīlestība? Kāpēc es iekšēji esmu mirusi jau gadiem? Kāpēc pēkšņi uznāk dīvainas pāris nedēļas, kurās sāku just? Ko es varu just, ja esmu tukša, iztukšoti nejēdzīga būtība, kurai no būtnes ir palikušas tikai neinteresantas karjeras intereses? Kā es varu just, un kāpēc tā nav mīlestība, ko es jūtu? Vai arī, kāpēc nav tās mīlestības, kas bija tad, kad bija, kad bija attiecību pirmie divi gadi pavadīti svētlaimē? Vai tā varbūt ir visiem, ka pirmos gadus cilvēki aizvada svētlaimē un vienam otra attīstībā un iepriecināšanā, un tad pēkšņi tu atduries pret tā visa neesību kā pret ledus sienu aukstā un vientuļā dienā? Kas ir mīlestība?

Seši.
Sēdēt un raudāt, domāt un rakstīt. Gluži kā senos laikos. Gluži kā vienmēr. Vienīgi tas, ka gadiem neizjusts šis sāpju baudkārais prieks. Lai vai kā, bet šķiet, ka manī atkal kaut kas ir mainījies. Neglābjami. Esmu kļuvusi tik ļoti patiesa n atklāta, ka man sāk palikt bail komunicēt, jo man bail no sava prāta. Man bail no savām jūtām. un visvairāk bail no tā, ko saka prāts, kas neatbilst sajūtām. Es varu būt rupja un neiecietīga. Varu būt līdz nelabumam vulgāra un atklāta. Un labi vien ir, ka man īsti nav draugu. Ir, bet maz. Un ļoti, ļoti maz ar tiem pašiem komunicējam. Tas ir labi, jo man reāli ir bail. Es neesmu rakstījusi tik atklātus un emocionālus ierakstus gadiem, un tagad? Kas notika? Kas trigerēja manī šīs sajūtas - te dzejolis pēc kāzām, te ieraksts tik ļoti emociju pilns, ka atkal jūtos dzīva? Vai lemts man mūžīgi justies dzīvai tikai sāpēs? Vai arī reiz ir lemts to izdzīvot caur laimi un priekiem, ko tik ļoti mīlu un pēc kā tik ļoti tiecos? Es nesaprotu. Es tik ļoti, ļoti nesaprotu.

Septiņi.
Tāda ir mana ikdiena - darbs, mājas, darbs. Vairāk darbs nekā mājas. Vairāk eksistences nekā dzīves. Es gribu norauties no ķēdes, aizrauties tālēs zilajās, bet arī šāda vienreizēja noraušanās nemainīs diži daudz no manas ikdienas un dzīves uztveres un sajūtām. Kas ir mīlestība, beigu galā? Kāpēc man jau ir divdesmit četri, tikai divdesmit četri, šķiet, bet domas tādas pašas kā pirms desmit un piecpadsmit gadiem? Es aizvien vēl esmu bērns un neglābjami naiva? Un, ja tā, vai šim naivumam un vēlmēm vispār ir kāds reāls pamats, vai arī tikai gaisīgs sapņu tiltiņš, kas kuru katru mirkli draud sagrūt? Kas ar mani notiek? Kur ir vecā Elga, apmierināta ar sevi, dzīvi un apkārt esošo? Kā var ikdienas saistības un rūgtā dzīves pieredze tik ļoti aizēnot un aizmālēt iekšējo planējošo, nē, pat lidojošo pasauli, kas tiecas tik augstu un grib tik ļoti daudz un spēcīgi? Vai varbūt visa tā vēlme pati par sevi ir nereāla? Lai gan es ticu.. Un es ticu, jo Mārtiņš, jo tā dvēseles draudzība un tas viens, vienotais vilnis, uz kura mēs bijām... Ja vien es būtu fiziski pievilkusies, tur varētu lidot zvaigznes, bet... Varbūt vaina, beigu galā, ir manī? Es nesaprotu. Kas ir mīlestība? Tā ir mana vaina, ka es gribu kaut ko ārpus debesīm, kaut ko kosmisku? Un vai tā ir mana vaina, ka es nemāku pieņemt esošo, jo dziļi iekšā jūtos aizvien vēl tikpat viena un vientuļa kā pirms diviem, trim un desmit gadiem? Es nesaprotu, kurš ir tajā vainīgs. Mīlestība? Iedomas? Vai mīlestība ir iedomas? ....

Bija oficiālās darbadienas rīts. Man bija brīvs. [..]

Pamosties saules pielietā istabā un saprast, ka var gulēt vēl. Var snauduļot, izbaudot apzināto sapņu neierobežoto pasauli. Var laiski izstaipīties un pavārtīties pa gultu kopā ar saviem kaķiem. Var.. var vienkārši būt, un to vienkāršo esību izbaudīt līdz matu galiņiem. Līdz kauliem patiesībā, to tiešām tik ļoti var izjust.

Pamosties otrreiz un izbaudīt visapkārt esošo klusumu un skatu pa logu. Siltums un miers mājās - siltums un miers sirdī. Harmoniskas siltās krāsas un iekšēja labsajūta. Tādi iedvesmas mirkļi ir vislabākie, lai kaut ko uzsāktu. Un kāpēc lai tā nebūtu rīta vingrošana?

Sen mans ķermenis nebija kustināts. Šķiet, tas iekšēji čīkst un grab. Pavingrot pavisam nedaudz, tā, lai nepārietu to robežu, kur nogurums no kustībām kļūst nepatīkams. Pavingrot un.. doties dzīvē.

***

Ja tādu rītu būtu vairāk, pasaule manī būtu daudz laimīgāka.

Šorīt gulēju saldi. Nevis tāpēc, ka pusnakti nevarēju pagulēt vēdergraižu un temperatūras regulāru maiņu dēļ, bet gan kaut kā pavisam cita un īpaša dēļ.
Šorīt es sapņoju. Es sapņoju viļņaini, pamostoties pēc katra mazā pussapņa (pamostoties? šķiet, es nemazam līdz galam neaizmigu) ik pēc šķietami 10-15 minūtēm.
Iegrimstot katrā šādā pussapnī, varēju darīt, ko vēlējos, pirms iemigšanas vien atlika iedomāties, ko vēlos darīt pussapnī, un vuoļa - te nu tas ir, maigs un romantisks viss, tieši tāds, ko vēlējos. Te, tur, ar to un tieši tā, kā to vēlējos.
Un es nezinu, kas tas bija. Bet tas bija fragmentainu pussapņu kopums, kas laikam jau arī skaitās lucid dreaming.

Bet es zinu, ka tas ir viens no iemesliem, kādēļ es alkstu pēc darba, kurš sāktos ne agrāk par 12. Lai laikā, kad man ir ražīgākais, sapņainākais un labākais miegs - ap 9-11 - es varētu to izbaudīt pilnībā. Tad dzimst arī iedvesma un iekšējais spēks.

Es beidzot, skatoties kārtējās bildes, izdomāju // sajutu, kādu pasākumu es sev gribētu.
Tas būtu pie jūras. Jā, visa ceremonija pie jūras. Un tas būtu pavasaris - tāds silts, iespējams, mans mīļotais maijs.
Tie būtu vainagi, plandošas kleitas dāmām. Puišiem parasti casual tērpi pēc izvēles, linu krekli būtu apsveicami.
Tas būtu vīns krūkā pašas ceremonijas laikā. Tas būtu ļoti vienkārši un ar ļoti maz cilvēkiem. Ļoti dabiski un skaisti.
Tās būtu dziesmas. Tautasdziesmas.

***

Tas būtu ugunskurs pļavā pie kāda ezera. Tas viss būtu ārā un - ja nu kas - zem nojumes. Tās būtu zaļās un zāļu tējas, tas būtu alus no krūkām, vīns no krūkām. Tas būtu, iespējams, zemais galds kā Japānas pusdiengaldi, un sēdēšana būtu attiecīgi uz mīkstiem padibeņiem.
Tas būtu ar pieticīgu, bet pienācīgu galdu un tas būtu ar dziesmām. Turpat ārā, pie ugunskura. Tas būtu ļoti pavasaraini, maijiski un ļoti jauki.

Tas būtu jāvārds.

***

Šodien gulēju ilgi. Ļoti, ļoti ilgi. Sen pelnīta // nepieciešama atpūta.

Gulēju līdz gandrīz trijiem. Pa starpam naktī dabūju sapni, kurā ieklīda viņš, tad otrs sapnis bija diegzan baismīgs, par pamestu māju, kurā mani vajāja ļauna, ļoti ļauna dāma, un tad no rīta vēl paspēju paplanēt lūsidajos sapnīšos - erotiskos un ļoti, ļoti sajūtu pilnos. Es dievinu lucid dreaming. Tikai diemžēl man pārsvarā tie ir no vēla rīta - ap 9 - 13, tāpēc darba dienās to nevar atļauties. Un tas ļoti smeldz.

Šodien aizdomājos par tādu varbūtību, ka:
Ir ~1% no maniem sapņiem, kas "paredz" un "piepilda" nākotni - dažreiz simboliskā, dažreiz vistiešākajā veidā, kadrs aiz kadra. (Un te es nerunāju par dežavū sajūtu, ka šitais jau kaut kur ir bijis).
Un, tātad, šis 1% piepildījušos sapņu varētu būt iemesls, kāpēc es tā ceru un ticu atlikušajiem 99% sapņu, kas nepiepildās. Meh.

Viņš man atkal bija sapņos nesen. Mēs sēdējām pie Viņa un spēlējām tanciņus. Viss bija tieši tik vienkārši - tā kā tam būtu bijis jānotiek dzīvē, ja es nenolohotos.

Patiesībā man nekad nav paticis, ja kāds ieņem manu sapņu teritoriju. Tā man liekas visintīmākā un svētākā, jo tieši no šīs pasaules izejot, manī rodas pārlieku lieli, nereti nerealizējami sapņi un mērķi dzīvē. No vienas puses, tas mēdz būt labi. No otras... tas padara reālo dzīvi tik ļoti bezgaršaināku. Man tā nepatīk, man patīk dzīve ar visām tās krāsām, garšām un smaržām. Tāpēc man tik ļoti nepatīk sapņot ko tik nereālu.

Dzīvošana tik tuvu sapņiem, tik ļoti brīžiem tālu no realitātes, šķiet, ir tuvākais sajukšanai prātā. Jādomā, ka tie jukušie klīnikās, kas vārda tiešākajā nozīmē dzīvo savā pasaulītē, noteikti spēj būt patiesi laimīgi.

Sapņot un sekot saviem sapņiem. Lai cik tāli un neaizsniedzami tie šķistu

Tāli un saistoši smilkstyoši
lūdz mani
manī
sajust ieslēgt
un ne
kad
nepalaist

***

Saldeni kā zemenes
sastīgo Tie manu
esību un savij
zirnekļu un citu
kukaiņu tīklus viscaur
ap smadzenēm tā kā
ar nodomu liktus
Tad vienīgi prātā
izdvestās stenas
ietrīso uz pasaules
vienīgās īstās
mūzikas notis
tās zirnēkļu stīgas
kas putekļos senas
tie sapņi tik salkani
pa druskai nosirmo iz galvas
augošos matus
tie sapņi tik salkani
galina pa druskai
un
liek dzīvot vēl vienu
bezgalību

Aizvakar vakarā/naktī, sēžot vannā, sildoties un dzerot aukstu, atsvaidzinošu alu, mani uz mirkli pārņēma cerība un sajūta, ka viss būs kārtībā. Protams - laiks jau visu dziedē. Tikai tam būs vajadzīga krietna deva laika.
Sēžot vannā, es tāpat atminējos par vienu decembra notikumu, ko gribēju uzrakstīt. Jo man tas bija kaut kas līdz šim vēl īsti neizjusts un nebijis.
Būdama izmisumā un grimstošās skumjās, kuras vēlējos slīcināt sarkanvīnā un sarunās, lai arī īsti ne ar vienu negribējās runāties, uznāca vēlme pēc viena cilvēka kompānijas. Un tieši tas, ka man sagribējās tieši viņas kompāniju, likās ļoti dīvaini. Bet tā sajūta bija skaista - iedomājos, kā mēs abas sēdējām pie manis, malkojām vīnu un runājāmies vai arī mulsi klusējām. Jo nav tā, ka esam ļoti labas draudzenes. Kādreiz bijām tuvākas, draudzīgākas, tagad visai tālas. Varētu pat teikt, ka tā ir mana vaina, jo es atteicos no teju visiem tuvākajiem draugiem tikai tāpēc, ka paliku par tādu kā dārzenīti, kurš vēlējās tikai sēdēt mājās un izbaudīt kopābūšanu ar cilvēku, kurš tagad jāizslēdz no ķermeņa un dvēseles. Katrā ziņā, tā bija mistiska sajūta, - man allaž ir patikuši tie retie gadījumi, kad mans prāts izdomā, ka tieši tas cilvēks šobrīd ir īstais un vienīgais, kas var man palīdzēt. Varbūt tā arī būtu bijis. Varbūt viņa spētu. Viņa taču visādas interesantas lietiņas prot, kam es nekad līdz galam neesmu ticējusi, bet ko nekad arī neesmu noliegusi.
Atminos, kā biju gatava sēsties mašīnā un aizbraukt viņai pakaļ. Lai tikai ir te un tagad. Interesanti, no kurienes un kāpēc tieši viņa? Atceroties to aizvakardienas vannā, vēl aizvien nespēju izprast. Katrā ziņā neizprotamais mani allaž ir vilinājis.

Tagad man ir nelielas izmaiņas dzīvē - es pēdējā gada laikā sev teju nekad neko nebiju pirkusi - no mantām, ja runā par apģērbu, apaviem, citām lietām - jo nav bijis īsti līdzekļu. Šoreiz man nācās veikt pirkumu, kas uz to brīdi šķietami bagātību maksāja - veselu gultu un matraci. Pie tam, ja gulta jau liekas ļoti dārgi, tad matracis ir vēl dārgāks par gultu. Funny, isnt it? Tad nu, lūk. Gribot aizņemties kredītā gandrīz pusštuku eiras, šī doma mani dzina izmisumā, bet katru reizi, kad mugurā atkal sāka durstīties sāpes, kas mani dzina vēl lielākā izmisumā, es jau samierinājos ar lielo kredītu un smagajām sekām, ko tas radīs ikmēnešā tā jau lielajos tēriņos. Un tad tas notika atkal - otru reizi - tikai šoreiz pēc vajadzības radījās līdzekļi nevis kā pirmo reizi, kad radās līdzekļi un tieši pēc tam sekoja vajadzība. Izīrēju vienu dzīvoklīti un saņēmu savu komisiju, un tagad vajadzēja uz pusi mazāku naudas summu. Vēl pusi no tā atlikuma sadabūju no pašas līdzekļiem un voiļa - palika tikai nieka simts eiru aizņēmums nepieciešams.
Aizvakar tika iegūts matracis, vakar tika salikta pirms vairāk nekā nedēļas pasūtītā gulta.. Un šonakt bija pirmā nakts, kuru pavadīju tajā.
Nevar noliegt - tā ir ellīgi skaista un seksīga, un gulēt tajā - viscietākajā pieejamajā matracī, ko prasa mana mugura - ir debešķīgi. Tiesa, no sākuma būs jāpierod pie matrača cietības. Bet, kā teica J., "visām četrām kaķenēm patīk" gulta - tagad , sēžot dīvānā un pļurkstot par nesvarīgām lietām, manas trīs minkānes skaisti čuč jaunajā gultā.

Tā vien no malas izskatās, ka I. vārdi ir patiesi - jauna gulta, jauni darba pienākumi... Mana dzīve iet uz priekšu. Kaut kā. Tikai problēma ir tajā, ka es esmu apstājusies. Emocionāli.

Es priecājos vien par to, ka manī ir tik daudz enerģijas un saprāta, ka spēju sevi piespiest virzīties uz priekšu fiziski pat tad, kad garīgi es nevirzos nekur. Stāvu kā iesalusi aukstumā. Iesalušas un vēsas, svešas man ir manas jūtas un sajūtas. Bet tikmēr dzīve lēnām virzās kaut kur uz priekšu.

Pie postscriptuma varētu bilst, ka mammas vakardienas komentārs par to, ka viņai dzīvē nekad mūžā nav bijis tik glaunas gultas, liek tikai pašai iekšēji pasmaidīt - par to, ka es kaut ko arī bez viņas palīdzības varu atļauties. Interesanti ir tas, ka šis komentārs man lika nedaudz vainīgai sajusties, it kā es būtu izdarījusi kaut ko ļoti sliktu, to iegādājoties. Un es uzreiz sāku attaisnoties ar to, ka pati taču visu sapelnīju un iegādājos.. Un ka to 100 eiru aizdevumu atdošu no algas nākamās... Kāpēc? Kāpēc man tas lika justies vainīgai?
Vai tas varētu būt tā iemesla dēļ, ka allaž esmu vēlējusies viņai dot visu, tikai nekad neesmu spējusi? Jo nu, ko gan īsti var materiālu sniegt cilvēks, kurš dzīvo tā, kā es tagad - ar 1 eiro kontā un pēdējiem makaroniem, kas palikuši? Bet vismaz gulta ir ^^,
Mammīt, es tāpat sasniegšu manu mērķi. Tāpat man būs lielisks, pelnošs uzņēmums, kas ražos fantastisku produktu, kurā būs lieliski darbinieki ar labiem darba apstākļiem, un tad, mammīt, es visu tev došu. Es nopirkšu sev dzīvesvietu, es samaksāšu Tavu mūžīgo kredītu, kura atmaksas naudu Tev reiz nozaga, es Tevi aizvedīšu ceļojumā un mēs ar Tevi svinēsim dzīvi. Dzersim labu vīnu Vecrīgas kafejnīcā un ēdīsim garšīgākās uzkodas. Un mums viss būs - Tev būšu es un man būsi Tu. Atceries, mamm, ka es esmu krājēja. Tu allaž esi manī šo īpašību apbrīnojusi. Tad nu, lūk, - es jau no februāra algas plānoju sākt krāt. Pa drusciņai, kaut tikai pa 10 eiro mēnesī, bet es sakrāšu! Un mums viss, viss būs! Un tad, ja Tu vēlēsies, arī Tev būs "tik glauna gulta" - pirmo reizi mūžā. Būs. Virzības spēks man ir. Enerģija man ir. Lai arī apstājusies sajūtās, bet dzirskts manī vēl ir. Griba ir. Vajag tikai pieliet degšķidrumu. Palēnām, pamazām, klusiem solīšiem mēs augsim. Augšu es un līdz ar manu augšanu augs mans uzņēmums, tā darbinieki ar labām algām un lielisku darba atmosfēru, augs mana ģimene un visi draugi. Jo es atkal varēšu atļauties būt džentldāma un izmaksāt visiem tad, kad man to gribēsies. Būs.