Nule divi mēneši ir cauri kopš lielās aizas.
Sāku ļoti izteikti saprast, ko nozīmē, kad kāda tuva būtne pazūd no tavas dzīves - tā nav nekāda rēta, kas sadzīst ar laiku. Tas ir izrauts gabals no iekšām, kura vietu nekas nekad nevarēs aizpildīt. Tā ir daļa sevis, kas vienkārši pazūd, pazudinot arī daļu dzīvotgribas. Daļu dzīves dzirksts, ja tā var teikt.
Varbūt tāpēc mūsdienās pieaugušie cilvēki, tā saucamie "dzīves samaitātie" radījumi, kā man viņus labpatīk dēvēt, arī ir tādi, kādi viņi ir - tik daudz piedzīvojuši šīs te aiziešanas no savas dzīves, tik daudz sevis viņi pazaudējuši savā dzīves laikā. Notrulinājušies, ierutinējušies viņi dzīvo ar to, kas ir palicis.
Nenoliedzami - klāt nāk arī kaut kas cits un jauns. Bet tā vienreizības un unikalitātes sajūta gan nav atgriežama. Tāda, ar kuru cilvēks pirmoreiz sastopas, kuru apbrīno, izdzīvo, un no kuras pēc tam jāatvadās. Līdzīgi kā ar pirmo īsto mīlestību, pēc kuras visas pārējās... vairs nekad nav tādas. Un nav svarīgi, nākošās ir labākas vai sliktākas (laikam jau labākas, jo radījumi it kā tiecas progresēt dzīves laikā, vismaz līdz zināmam vecumam/stadijai).
Vismaz ir patīkami apzināties, ka atkal spēju baudīt skumjas un sāpes. Ilgu laiku nespēju. Praktiski visu laiku, kad biju kopā ar I. Tad jebkas, kas darīja pāri, šķita neciešams. Tagad tas ir neciešams, bet to var saprast. Sevi var saprast. Savas paranojas un melnās iekšas var saprast. Un atpazīt. Kā "savējos".
Vizualizējot to tukšumu, kas iestājas līdz ar izrauto gabalu, es to iedomājos kā brīvu vietu, kuru uzreiz ieņem visas iespējamās negācijas, skumjas, naids pret pasauli un galvenokārt sevi. Tad atkal, kad ir kaut kāda būtne, kas nāk savīties, tā rada tādu kā vietu, kuru pārņem un apņem viss pozitīvais - joki, smejas, prieks, laime, bauda, iekāre, dzirkstis, labsajūta, miers... Un, kad tas viss tiek atņemts, - tad atkal viss negatīvais kā ēnas, kā Dementori piesūcas pie tukšuma, bezkrāsaina būdama paša par sevi, padarot to tik melnu un dvēseli izsūcošu, cik vien iespējams.

Aizvakar vakarā/naktī, sēžot vannā, sildoties un dzerot aukstu, atsvaidzinošu alu, mani uz mirkli pārņēma cerība un sajūta, ka viss būs kārtībā. Protams - laiks jau visu dziedē. Tikai tam būs vajadzīga krietna deva laika.
Sēžot vannā, es tāpat atminējos par vienu decembra notikumu, ko gribēju uzrakstīt. Jo man tas bija kaut kas līdz šim vēl īsti neizjusts un nebijis.
Būdama izmisumā un grimstošās skumjās, kuras vēlējos slīcināt sarkanvīnā un sarunās, lai arī īsti ne ar vienu negribējās runāties, uznāca vēlme pēc viena cilvēka kompānijas. Un tieši tas, ka man sagribējās tieši viņas kompāniju, likās ļoti dīvaini. Bet tā sajūta bija skaista - iedomājos, kā mēs abas sēdējām pie manis, malkojām vīnu un runājāmies vai arī mulsi klusējām. Jo nav tā, ka esam ļoti labas draudzenes. Kādreiz bijām tuvākas, draudzīgākas, tagad visai tālas. Varētu pat teikt, ka tā ir mana vaina, jo es atteicos no teju visiem tuvākajiem draugiem tikai tāpēc, ka paliku par tādu kā dārzenīti, kurš vēlējās tikai sēdēt mājās un izbaudīt kopābūšanu ar cilvēku, kurš tagad jāizslēdz no ķermeņa un dvēseles. Katrā ziņā, tā bija mistiska sajūta, - man allaž ir patikuši tie retie gadījumi, kad mans prāts izdomā, ka tieši tas cilvēks šobrīd ir īstais un vienīgais, kas var man palīdzēt. Varbūt tā arī būtu bijis. Varbūt viņa spētu. Viņa taču visādas interesantas lietiņas prot, kam es nekad līdz galam neesmu ticējusi, bet ko nekad arī neesmu noliegusi.
Atminos, kā biju gatava sēsties mašīnā un aizbraukt viņai pakaļ. Lai tikai ir te un tagad. Interesanti, no kurienes un kāpēc tieši viņa? Atceroties to aizvakardienas vannā, vēl aizvien nespēju izprast. Katrā ziņā neizprotamais mani allaž ir vilinājis.

Tagad man ir nelielas izmaiņas dzīvē - es pēdējā gada laikā sev teju nekad neko nebiju pirkusi - no mantām, ja runā par apģērbu, apaviem, citām lietām - jo nav bijis īsti līdzekļu. Šoreiz man nācās veikt pirkumu, kas uz to brīdi šķietami bagātību maksāja - veselu gultu un matraci. Pie tam, ja gulta jau liekas ļoti dārgi, tad matracis ir vēl dārgāks par gultu. Funny, isnt it? Tad nu, lūk. Gribot aizņemties kredītā gandrīz pusštuku eiras, šī doma mani dzina izmisumā, bet katru reizi, kad mugurā atkal sāka durstīties sāpes, kas mani dzina vēl lielākā izmisumā, es jau samierinājos ar lielo kredītu un smagajām sekām, ko tas radīs ikmēnešā tā jau lielajos tēriņos. Un tad tas notika atkal - otru reizi - tikai šoreiz pēc vajadzības radījās līdzekļi nevis kā pirmo reizi, kad radās līdzekļi un tieši pēc tam sekoja vajadzība. Izīrēju vienu dzīvoklīti un saņēmu savu komisiju, un tagad vajadzēja uz pusi mazāku naudas summu. Vēl pusi no tā atlikuma sadabūju no pašas līdzekļiem un voiļa - palika tikai nieka simts eiru aizņēmums nepieciešams.
Aizvakar tika iegūts matracis, vakar tika salikta pirms vairāk nekā nedēļas pasūtītā gulta.. Un šonakt bija pirmā nakts, kuru pavadīju tajā.
Nevar noliegt - tā ir ellīgi skaista un seksīga, un gulēt tajā - viscietākajā pieejamajā matracī, ko prasa mana mugura - ir debešķīgi. Tiesa, no sākuma būs jāpierod pie matrača cietības. Bet, kā teica J., "visām četrām kaķenēm patīk" gulta - tagad , sēžot dīvānā un pļurkstot par nesvarīgām lietām, manas trīs minkānes skaisti čuč jaunajā gultā.

Tā vien no malas izskatās, ka I. vārdi ir patiesi - jauna gulta, jauni darba pienākumi... Mana dzīve iet uz priekšu. Kaut kā. Tikai problēma ir tajā, ka es esmu apstājusies. Emocionāli.

Es priecājos vien par to, ka manī ir tik daudz enerģijas un saprāta, ka spēju sevi piespiest virzīties uz priekšu fiziski pat tad, kad garīgi es nevirzos nekur. Stāvu kā iesalusi aukstumā. Iesalušas un vēsas, svešas man ir manas jūtas un sajūtas. Bet tikmēr dzīve lēnām virzās kaut kur uz priekšu.

Pie postscriptuma varētu bilst, ka mammas vakardienas komentārs par to, ka viņai dzīvē nekad mūžā nav bijis tik glaunas gultas, liek tikai pašai iekšēji pasmaidīt - par to, ka es kaut ko arī bez viņas palīdzības varu atļauties. Interesanti ir tas, ka šis komentārs man lika nedaudz vainīgai sajusties, it kā es būtu izdarījusi kaut ko ļoti sliktu, to iegādājoties. Un es uzreiz sāku attaisnoties ar to, ka pati taču visu sapelnīju un iegādājos.. Un ka to 100 eiru aizdevumu atdošu no algas nākamās... Kāpēc? Kāpēc man tas lika justies vainīgai?
Vai tas varētu būt tā iemesla dēļ, ka allaž esmu vēlējusies viņai dot visu, tikai nekad neesmu spējusi? Jo nu, ko gan īsti var materiālu sniegt cilvēks, kurš dzīvo tā, kā es tagad - ar 1 eiro kontā un pēdējiem makaroniem, kas palikuši? Bet vismaz gulta ir ^^,
Mammīt, es tāpat sasniegšu manu mērķi. Tāpat man būs lielisks, pelnošs uzņēmums, kas ražos fantastisku produktu, kurā būs lieliski darbinieki ar labiem darba apstākļiem, un tad, mammīt, es visu tev došu. Es nopirkšu sev dzīvesvietu, es samaksāšu Tavu mūžīgo kredītu, kura atmaksas naudu Tev reiz nozaga, es Tevi aizvedīšu ceļojumā un mēs ar Tevi svinēsim dzīvi. Dzersim labu vīnu Vecrīgas kafejnīcā un ēdīsim garšīgākās uzkodas. Un mums viss būs - Tev būšu es un man būsi Tu. Atceries, mamm, ka es esmu krājēja. Tu allaž esi manī šo īpašību apbrīnojusi. Tad nu, lūk, - es jau no februāra algas plānoju sākt krāt. Pa drusciņai, kaut tikai pa 10 eiro mēnesī, bet es sakrāšu! Un mums viss, viss būs! Un tad, ja Tu vēlēsies, arī Tev būs "tik glauna gulta" - pirmo reizi mūžā. Būs. Virzības spēks man ir. Enerģija man ir. Lai arī apstājusies sajūtās, bet dzirskts manī vēl ir. Griba ir. Vajag tikai pieliet degšķidrumu. Palēnām, pamazām, klusiem solīšiem mēs augsim. Augšu es un līdz ar manu augšanu augs mans uzņēmums, tā darbinieki ar labām algām un lielisku darba atmosfēru, augs mana ģimene un visi draugi. Jo es atkal varēšu atļauties būt džentldāma un izmaksāt visiem tad, kad man to gribēsies. Būs.

Ir pagājusi nedēļa, kopš esmu sākusi normāli ēst. Normāli nebiju ēdusi aptuveni trīs nedēļas, kopš decembra sākuma. Un ar vārdu `normāli` es patiesībā domāju - es gandrīz vispār neēdu. Pa divu nedēļu laiku biju apēdusi tik daudz, cik cilvēks parasti apēd vienā-divās dienās. Otrās nedēļas beigās sāku mēģināt piespiest sevi ēst. Lai gan bija nelabi, tomēr centos un darīju, jo mans vājums aizgāja līdz nespējai strādāt/ turēt rokās priekšmetus/ nostāvēt. Tagad es atkal ēdu un esmu cilvēks. Vismaz šo funkciju ziņā.

"Tas pats ir ar atbildību. Kas tā tāda vispār ir? Ko viņai vajag no manis? Kāpēc viņa vienkārši neaizveras un nenāk maigoties?" Tas ir ģeniāls jautājums. Žēl, ka cilvēks, kas to raksta, allaž rakstījis ir krietni labāk, nekā pratis runāt. Kāpēc cilvēki nerunā? Vai arī kāpēc es tik ļoti gribu runāt ar cilvēkiem? Man taču tā tie besījot... (laikam tomēr ne līdz galam)

Anyway, es vēl aizvien esmu dzīva un jūtu. Un vēl aizvien jūtu tikpat sāpīgi kā pirms gada, pirms diviem un pirms desmit. Un nekas nav mainījies. No vienas puses, labi. Protams. Jo kas gan par cilvēku ir tāds, kas nejūt? No otras puses, man apnika tie dzeloņi, kas tā dursta manu prātu, tiklīdz palieku viena. A kompāniju to nemaz i negribas. Gribas visus triekt ellē ratā. Negribas nekur iet, negribas nevienu redzēt, negribas neko darīt. Bet, esot vienai, gribas, lai kāds ir blakus ar tējas krūzi rokās un saturisku sarunu. Tajā pašā laikā apziņa, ka tas nepalīdzēs, ir spēcīgāka par vēlmi kādu sastapt, ar kādu parunāties. Līdz ar to pati mētājos starp diviem krastiem, neizvēloties neko. Pat ne vidu. Pazūdot skumjās zem segas. (Zem divām, patiesībā. Man vienai ir auksti gulēt ar vienu segu. Es guļu ar divām)

Patiesībā, histēriski tagad raudot kā maza, sāpināta meitenīte, es gribētu kādam izraudāties uz pleca. But, wait, guess what?! Tad, kad esmu ar kādu cilvēku, ar kuru it kā tīri teorētiski un tīri tehniski varētu to atļauties, tas vienkārši nenotiek. Un laikam jau tas ir labi - jo asaras esmu allaž uzskatījusi par vājības pazīmi. Par to, ka cilvēks parāda, cik ievainojams viņš ir. Un tik daudz mani Innocentijs iemācīja - neraudāt un neizrādīt nekādas vājības pazīmes citu priekšā. Varbūt Innocentijs pārāk labi man to iemācīja - tā, ka tagad viss tas nobloķējas tik perfekti manī, ka pilnīgi vai jābrīnas - tikko vēl es priecājos un runāju par CSu, kā, S. aizejot, es sāku izmisīgi raudāt. Amazing thing, actually. Ja vien skatās no malas. Bet to just - tas ir neizmērojami dzeļoši.

Brīžos, kā tagad, es nekad neesmu īsti sapratusi, kas man dara vairāk pāri - kāds mistiskais `otrs` vai tomēr es pati. Vai arī abi kopā, kas ir lielākoties. Es tiešām nezinu, kā viens maziņš nieka cilvēciņš var tik ļoti lielas un šausminoši spēcīgas lietas just. Ja man piemistu kādas mistiskas spējas, es laikam būtu ļoti spēcīgs šo mistisko spēju pārvaldītājs. Bet man tādu nav. Līdz ar to jājautā - какого х*я мне это надо? Kam, pie sasodītā velna, esmu tik ļoti ieriebusi, ka viss notiek čerez žopu k čustvam?

---

Protams, ka visam vienmēr ir gaišā puse. Tā, piemēram, kad man ir labs garastāvoklis, tad visi lūdz, lai dalos ar to, ko es lietoju - tik ļoti labs un skaists man viss liekas un jūtas. Bet vienmēr, pie velna, vienmēr viss ir par bilanci. Visur ir draņķa aprēķins pamatā. Vienmēr viss ir par to, kas tad beigās paliek stiprāk un vairāk - labais vai sliktais. Kāpēc es esmu tāds neveiksminieks? Kāpēc es ciešu tieši tur, kur visvairāk esmu cerējusi un bijusi gatava saņemt un sniegt visskaistāko, ko vien spēju sevī un ārpus sevis rast?

Un trakākās lietas notiek tad, kad palieku viena. Tad tas viss kļūst līdz depresijai sāpīgi, skumji un nepatīkami. Un nevis tas kā fakts, bet fakta sekas, blaknes un tālākā neziņa - ko darīt un kā dzīvot. Kur sevi likt un kurš pažēlos.
Lomkas pēc visa. Vajadzība, anormāli izmisīga vajadzība pēc pleca.
Destrukcija, tumsa. Nodevība, pamestība un drupas. Nav, pagātne, sadisms, anihilācija. Tumsa, tumsa, tumšs. Sals. Apstāšanās. Nekustība. Nihilisms. Nevēlme. Bads. Negriba. Tukšums. Tuk-tuk-tukšs.
Hnik