Ir pagājusi nedēļa, kopš esmu sākusi normāli ēst. Normāli nebiju ēdusi aptuveni trīs nedēļas, kopš decembra sākuma. Un ar vārdu `normāli` es patiesībā domāju - es gandrīz vispār neēdu. Pa divu nedēļu laiku biju apēdusi tik daudz, cik cilvēks parasti apēd vienā-divās dienās. Otrās nedēļas beigās sāku mēģināt piespiest sevi ēst. Lai gan bija nelabi, tomēr centos un darīju, jo mans vājums aizgāja līdz nespējai strādāt/ turēt rokās priekšmetus/ nostāvēt. Tagad es atkal ēdu un esmu cilvēks. Vismaz šo funkciju ziņā.

"Tas pats ir ar atbildību. Kas tā tāda vispār ir? Ko viņai vajag no manis? Kāpēc viņa vienkārši neaizveras un nenāk maigoties?" Tas ir ģeniāls jautājums. Žēl, ka cilvēks, kas to raksta, allaž rakstījis ir krietni labāk, nekā pratis runāt. Kāpēc cilvēki nerunā? Vai arī kāpēc es tik ļoti gribu runāt ar cilvēkiem? Man taču tā tie besījot... (laikam tomēr ne līdz galam)

Anyway, es vēl aizvien esmu dzīva un jūtu. Un vēl aizvien jūtu tikpat sāpīgi kā pirms gada, pirms diviem un pirms desmit. Un nekas nav mainījies. No vienas puses, labi. Protams. Jo kas gan par cilvēku ir tāds, kas nejūt? No otras puses, man apnika tie dzeloņi, kas tā dursta manu prātu, tiklīdz palieku viena. A kompāniju to nemaz i negribas. Gribas visus triekt ellē ratā. Negribas nekur iet, negribas nevienu redzēt, negribas neko darīt. Bet, esot vienai, gribas, lai kāds ir blakus ar tējas krūzi rokās un saturisku sarunu. Tajā pašā laikā apziņa, ka tas nepalīdzēs, ir spēcīgāka par vēlmi kādu sastapt, ar kādu parunāties. Līdz ar to pati mētājos starp diviem krastiem, neizvēloties neko. Pat ne vidu. Pazūdot skumjās zem segas. (Zem divām, patiesībā. Man vienai ir auksti gulēt ar vienu segu. Es guļu ar divām)

Patiesībā, histēriski tagad raudot kā maza, sāpināta meitenīte, es gribētu kādam izraudāties uz pleca. But, wait, guess what?! Tad, kad esmu ar kādu cilvēku, ar kuru it kā tīri teorētiski un tīri tehniski varētu to atļauties, tas vienkārši nenotiek. Un laikam jau tas ir labi - jo asaras esmu allaž uzskatījusi par vājības pazīmi. Par to, ka cilvēks parāda, cik ievainojams viņš ir. Un tik daudz mani Innocentijs iemācīja - neraudāt un neizrādīt nekādas vājības pazīmes citu priekšā. Varbūt Innocentijs pārāk labi man to iemācīja - tā, ka tagad viss tas nobloķējas tik perfekti manī, ka pilnīgi vai jābrīnas - tikko vēl es priecājos un runāju par CSu, kā, S. aizejot, es sāku izmisīgi raudāt. Amazing thing, actually. Ja vien skatās no malas. Bet to just - tas ir neizmērojami dzeļoši.

Brīžos, kā tagad, es nekad neesmu īsti sapratusi, kas man dara vairāk pāri - kāds mistiskais `otrs` vai tomēr es pati. Vai arī abi kopā, kas ir lielākoties. Es tiešām nezinu, kā viens maziņš nieka cilvēciņš var tik ļoti lielas un šausminoši spēcīgas lietas just. Ja man piemistu kādas mistiskas spējas, es laikam būtu ļoti spēcīgs šo mistisko spēju pārvaldītājs. Bet man tādu nav. Līdz ar to jājautā - какого х*я мне это надо? Kam, pie sasodītā velna, esmu tik ļoti ieriebusi, ka viss notiek čerez žopu k čustvam?

---

Protams, ka visam vienmēr ir gaišā puse. Tā, piemēram, kad man ir labs garastāvoklis, tad visi lūdz, lai dalos ar to, ko es lietoju - tik ļoti labs un skaists man viss liekas un jūtas. Bet vienmēr, pie velna, vienmēr viss ir par bilanci. Visur ir draņķa aprēķins pamatā. Vienmēr viss ir par to, kas tad beigās paliek stiprāk un vairāk - labais vai sliktais. Kāpēc es esmu tāds neveiksminieks? Kāpēc es ciešu tieši tur, kur visvairāk esmu cerējusi un bijusi gatava saņemt un sniegt visskaistāko, ko vien spēju sevī un ārpus sevis rast?