Below are the 20 most recent journal entries recorded in Eos' LiveJournal:

[ << Previous 20 ]

Thursday, August 20th, 2026
4:53 pm	Psihiatrija 7/ “Krāsu paletes paplašināšana” (Stāsts par pašnāvības pārvēršanu pārdzimšanā) Reiz kādā mazā Latgales pilsētiņā dzīvoja ģimene. Mamma, tētis un meita. Mamma strādāja veikalā, tētis bija mežsargs. Meita auga Daugavas malā. Viņiem bija daudz meža, maza mājiņa un vienkārša iedzīve. Tomēr kaut kas stāvēja starp mammu un tēti, ģimenes enerģijā bija trauksme un neapmierinātība. Mazā Magda, meita, juta, ka mamma ir dziļi neapmierināta ar savu vīru, viņas tēvu. Tēvs bija mantojis daudzus simtus meža hektāru un varēja atļauties vai nu strādāt, vai nestrādāt. Viņam patika ar draugiem krogā sēdēt un runāt par visu un neko. Viņam bija arī vairākas pašceltas būdiņas mežā, lai apgaitas laikā varētu ieiet zem jumta un nosnausties. Katrā no šīm koka būvēm bija viena gulta, elektrības rozete, kafijas kanna un kafija, paka ar grauzdiņiem un vecas grāmatas. Šādu būvju mežos, kas robežojās ar Lietuvu un Baltkrieviju, bija kopā piecas. Viņš devās no vienas uz otru, apsekoja teritoriju. Brauca ar vecu “Ņivu”. Tā kalpoja labi. Pēc tam nopirka glaunu džipu, taču tikai tāpēc, ka darba vajadzībām. Magdai šķita, ka viņa noteikti būtu tēva meita, ja vien tēvs vairāk izrādītu mīlestības mammai. Mamma pārmeta tēvam, ka viņš ir slinks, pavada pārāk daudz laika klejojot apkārt, neko prātīgu nedara, un, tā vietā, lai strādātu, dzīvo savā pasaulē, vai arī dodas uz nezināmu laiku pārbraucienos pa tuvīnajām ārzemēm. Tāpēc viņam ik pa laikam nākas pārdot daļu mežu platību, jo benzīns un ēdiens maksā naudu. Magda bija spiesta dzīvot normāla cilvēkbērna dzīvi, jo bija deviņdesmito gadu pats sākums. Iet skolā, mācīties. Nevarēja vazāties līdzi tēvam pa ārzemēm, jo tad sistēma draudētu mammai ar tēti viņu atņemt, jo bērns neatrodas skolā, neiegūst obligāto deviņu klašu izglītību. Tomēr viņa ļoti gribēja ātrāk pabeigt skolu un ar stopiem apceļot Eiropu. Arī, kā tēvs, darīt labu dabai, kopt un uzraudzīt platības, lai mežs būtu labā stāvoklī, tiktu atjaunots, ja vajadzētu. Taču tās visas ir tikai dekorācijas. Katrs priekšmets Magdas dzīvē bija viņas papildinājums. Viņas zobu suka, matu lentas. Ritenis. Kabatas nazis. Labākā draudzene skolā, ko viņa tik ļoti mīļoja. Šīs lietas izteica viņas iekšējo trūkumu un pārpilnību, izteica viņas esības nokrāsas. Konflikts ģimenē bija viņas karma no citas dzīves, kurā viņa bija vai nu tēvs, vai māte. Šajā viņa bija vienīgais bērns ģimenē, meita. Samsāras rats turpināja griezties kā tādā daudzdimensiju karuselī. Viņa bieži vien šķita ļoti apjukusi cilvēkos. Viņa sauca domās pēc savas upes, pēc meža, putniem, zvēriem. Skola ar savu cietumam līdzīgo iekārtu viņai šķita sveša un necilvēcīga. Zaudējusi dabiskumu. Viņa gribēja uz Dienvidiem, uz Franciju, kur cilvēki teica, ko juta, gāja ielās, smējās un dejoja. Kur intravertus cēla uz rokām un tad izkala pieminekļos. Viņa gribēja uz Ziemeļiem, uz Fjordiem un zivīm bagāto jūru. Pie cilvēkiem, kuri atpūtās parkos, ģērbušies pufīgos ziemas mēteļos, ar karstām termosa krūzēm. Tad viņa sēdētu kafejnīcās un rakstītu dienasgrāmatā par skaistajiem norvēģiem. Taču dzīve viņai piedāvāja Rīgu, un te bija izpriecas un vīns. Kā arī augstskola, kur mācīties par dabu. Reiz, daudz vēlāk, es satiku meža inženieri, kurš bija atradis sevī. Arī viņš bija Magdas viena no versijām. Viņas “doppelganger”. Pa to laiku Magda nogāja no ceļa, iegriezās vienā no daudzajiem ilūziju -ismiem, tur iestrēga, un 2012.gadā atstāja šo pasauli. Taču šis stāsts ir par alternatīvo realitāti, kurā viņa 2010.gadā, pēc sev tuva cilvēka slīcināšanās mēģinājuma, saprot, ka viņai jau no desmit gadu vecuma ir pašai pašnāvības domas, un viņa tagad, būdama pilngadīga, pierakstās pie psihiatra. Psihiatrs viņai izraksta antidepresantus un nozīmē dialektiski biheiviorālo terapiju. Viņa dodas uz šo terapiju par naudu, ko bija paredzējusi iztērēt lētam vīnam, vīrakam un drēbēm. Terapijā atklājas, ka viņas neveiksmes ar vīriešiem sakņojas mātes neapmierinātībā ar viņas tēvu. Viņa visus puišus, ko izvēlējusies, meklējusi tādus, kas nav vīrišķīgi, kas piekrīt visam, ko viņa saka un ierosina, kas ir vienkārši priecīgi kopā tusēties. Kuriem nav stingra mugurkaula un savu dzelžainu pārliecību. Viņa, pa to laiku, aizvien vairāk aizraujas ar feminisma un maģijas lietām, meklē savu vīrišķo atspulgu, animus, sievietēs. Tādu viņa atrod kādā kursabiedrenē, kura ir ļoti pašpārliecināta, lecīga, prot labi manipulēt un melot. Viņa nežēlīgi iemīlas un ir pārsteigta, ka šī meitene tikai pavīpsnā par to. Cilvēki viņai apkārt viņu slavē par uzdrošināšanos atzīt savu netradicionālo orientāciju uz nāvi brunčos. Viņas izkropļotā vīrišķā daļa, kas manifestējusies kā tēvs, kurš staigā pa pasauli, bet nemīl savu sievu un meitu, nu mēģina viņu apmānīt, sakot, ka jaunas meitenes taču ir bez krāniņiem, un viņas ir pasaules glābējas. Pat ja dzer, pīpē, bučojas ar visiem smukajiem pēc kārtas un mūk no savām izkropļotajām animus daļām, kas manifestējušās agrāk onkuļos un patēvos, kas izsaka nepiedienīgas piezīmes. Ir skaidrs, ka Magda nepiekrīt psihoterapeitei, viņas teoriju nosauc par homofobisku, un vispār paziņo, ka hetero sievietes ir daudz zaudējušas, jo nesaprot sieviešu ķermeņa vilinājumu. Tajā pat laikā viņa secina, ka Latvijā nav daudz laimīgu lezbiešu pāru. Vai vismaz par tiem neraksta avīzēs. Vēl viņa secina, ka tādu pāru, kas nāk no mazturīgo vides, ir vēl mazāk. Magda pati nāk no Latgales katolicisma vides, kur jebkāda veida novirzes šajā jautājumā tiek asi nosodītas. Ir skaidrs, ka, kamēr viņa ir jauna un smuka, Rīgas meitenes viņu gribēs, taču, sasniedzot piecdesmit un sešdesmit gadu vecumu, diez vai ar šādu orientāciju viņa Latvijā varēs atrast ilgtermiņa partneri. Tas viss ir tik sarežģīti. Atceramies, ka šo notikumu laikā Magdai ir tikai astoņpadsmit gadu. Lai nopelnītu naudu terapijai, viņa ārzemēs lasa ābolus. Tēvs ar viņu aizvien nerunā tik bieži, cik viņa vēlētos. Ir priecīgs, ka viņa arī sekos dabas mīļa ceļu. Taču viņa ir sen nostājusies mātes pusē, tēvu uzskata par slinķi un slīmestu, kurš pamazām izputina savu mantojumu. Rīgas puiši viņai sola daudz ko, taču nespēj atrisināt karmisko mezglu, kurš samilzis. Jo viņai bērnībā vajadzēja tieši tēva mīlestību – rūpes, aizsardzību, drošības sajūtu. Sajūtu, ka tēvs ir mājās, kad mammai vai viņai ir bēdīgi un nestabili. Taču tēvs bija mežos. Lielākoties. Kosmiskajā domino katrs ir tikai kauliņš. Tēvs tā nerīkojās, jo ienīda visu pasauli vai savu sievu. Nē, viņš tā rīkojās, jo viņam tā bija vieglāk. Viņš neapzinājās sekas savai rīcībai. Viņš arī bija egoists. Terapijā pienāk kāds punkts, kurā ir jāspēj piedot. Pēc tam pieņemt. Mūsu ģimenes locekļi ir ne-perfekti cilvēki. Kuri bieži vien dzīvo mucā, atbilstoši savai izpratnei. Tālāk neesot droši. Tēvs varēja lielo mantojumu nospēlēt kārtīs vai nodzert. Nē, viņa vaina bija tikai tā, ka viņš mājās bija vienu nedēļu mēnesī. Viņš bija vientuļnieka tips, kurš bija apprecējis Magdas mammu jaunības impulsu vadīts. Pēc trīsdesmit vai četrdesmit viņam sievieti gribējās aizvien retāk un retāk, viņam pietika sajūtas, ka ir māja ar sievu un meitu, taču svarīgāk šķita dzīvot sev. Šis domu vīruss, ka cilvēks domā, ka viņam nodarīts pāri speciāli, kaut viņš bijis tikai blakus un cietis no blakuszaudējumiem - termina, ko lieto bombardēšanā. Kāda cilvēka egoisms vienmēr rada zaudējumus. Ja cilvēkam ir draugi, ģimene, padotie, tad zaudējumi var strauji pieaugt. Daudz sarežģītu lietu. Katrs ābols – desmitā daļa no terapijas minūtes. Kāds vispār ir mērķis? Bēgt no traumas, lai trakā skrējiena laikā apdauzītos un iegūtu daudzas citas? Vai tomēr atgriezties izejas punktā. Magdas māte arī bija egoiste. Nenovērtēja savu vīru, kurš nekrāpa, nelamājās, nebija agresīvs, nebija dzērājs, tikai pēc desmit laulībā nodzīvotiem gadiem distancējās un ilgi nenāca mājās. Pēc ļaužu runām – nevienas citas viņam nebija. Viņš nekautrējās gulēt savā Ņivā un pārtikt no barankām, ja tas nozīmēja dzīvi būdā pie ezera un makšķerēšanu. Viņam nepatika burzma un cilvēki. Vajadzība domāt par naudu. Viņš bija piedzimis un dabūjis mantojumu - tik lielu, ka deviņdesmito gadu Latvijā varēja nestrādāt. Veiksminieks, kurš rāda citiem it kā sliktu piemēru, jo neuztraucās par rēķiniem, tāpat kā citi. Magdas māte domāja, ka šāda tēva rīcība izlutinās meitu. Tāpēc pati strādāja veikalā garas stundas, lai vismaz no viņas meita iemācītos darba tikumu. Terapeite nevarēja Magdai sagādāt jaunu tēvu vai māti. Taču varēja iemācīt elpošanas, apzinātības tehnikas, kuras pielietot pašnāvības domu novērošanai. Nesatraukties, ka ir šādas domas. Novērot tās kā vētru, kura izpeld, pagorās un nozūd. Spēju pārdzīvot emocionālus satricinājumus, nevainojot apkārtējos vai sevi. Magda bieži teica, ka dzīvo mātes dēļ. Un, ja nebūtu mātes, tad nebūtu nekā. Jo viņa strādāja par diviem vai trijiem. Desmit un sešpadsmit stundu maiņas. Tomēr tēva nospiedumi uzvedībā bija acīmredzami. Magda negāja pie masiera, bet pirka dažādus motorizētus verķus, ar ko masēt muguru, kad tā no sēdēšanas pie datora sāpēja. Viņai nepatika kontakti ar cilvēkiem, atskaitot māti un savu skolas draudzeni. Viņa dzīvoja savā komforta zonā, jo zināja, ka daudz kas var izprovocēt šņabja dzeršanas lēkmi. Tēvs meitai deva naudu, jo uzskatīja, ka meita ir pietiekami gudra, lai to nenotriektu. Rīgā vecākiem Magdu izkontrolēt bija praktiski neiespējami, tāpēc viņa Rīgā uzvedās pavisam citādi. Viņa vairāk tikās tikai ar tiem, kas domāja tā, kā viņa. Radikalizējās. Tikai terapeite spītīgi palika pie tā, ka pašnāvības domām ir saistība ar to, ka viņa jūtas kā nevajadzīga. Terapeite uzskaitīja, ka tas ir standarta gadījums: 1. Bērns ir pamests novārtā. Tēvs nav mājās, jo ir mežā. Māte nav mājās, jo strādā garas stundas. Tie abi ir signāli, ka meita nav viņiem prioritāte. 2. Bērns tēva prombūtni neuzskata par neitrālu, bet gan apzinātu izvēli. “Ja es būtu svarīga, tēvs būtu biežāk mājās!” 3. Mātes dusmas, ka viņai ar visu jātiek galā, meitai rada sajūtu, ka viņa ir daļa no šī “visa”. Ka arī viņa ir mātes dusmu iemesls. Viņa nav vajadzīga. 4. Dzīve šādās mājās, kur naudas ir daudz, taču nav neviena, kas vakarā samīļo, rada trauksmi un stresu. Trūkst stabilitātes. Haoss nozīmē briesmas un hronisku stresu. Sekas šiem faktoriem, pēc terapeites teiktā, ir sajūta: “Es neesmu vajadzīga, un mana eksistence visiem padara dzīvi tikai sliktāku”. Tieši šādā augsnē domas par pašnāvību sāk kļūt "normālas". Vēl viens faktors ir tāds, ka Magda neapzinājās, ka bija kļuvusi par emocionālo miskasti mātei un tēvam aiz pārprastas mīlestības pret viņiem. Tā vietā, lai viņiem neļautu aprunāt vienam otru, viņa viņus uzklausīja bez komentāriem. Un kļuva tik pilna, ka tikai Daugava varēja viņu panest. Viņai mājās nebija ne tantes, ne onkuļa, ne vecvecāku, kas viņai dotu prieku dzīvē. Jā, kaut kur citur Latgalē tie visi bija, bet ne rokas stiepiena attālumā. Neviena stabila pieaugušā, pie kā pieķerties. Sociālie tīkli viņai signalizēja, ka viņas pieredze ir retums. Citiem ir ģimenes brīvdienas Somijā, kopīgas brokastis svētdienas rītos, vai vismaz baznīcas apmeklējums, citiem ir brāļi un māsas. Viņa bija viena. Vēl terapeite uzsvēra, ka Magda neprasa palīdzību, jo ir pieredzējusi, ka citi viņu nesaprot. Jo viņa taču ir no bagātas ģimenes, kam viss ir! *** Magdai nebija nekāda konkrēta lūzuma punkta. Pakāpenisks process, kurā viņa naudu izpriecām, erotiskām drēbēm, alkoholam, braucieniem uz ārzemēm, ka tik tālāk no mājām, pārvirzīja uz psihoterapiju. Uz vietu, kur visvairāk sāp. Uz vietu, kur atklājās, ka viņa tikusi atstāta novārtā mājās, kas viņai šķitušas nu tā “diezgan ok”. Viņa izlēma atrast jaunu iemeslu dzīvot. Nevis tāpēc, ka māte tik daudz viņā ieguldījusi laika un nervu, un tēvs – naudas. Nevis tāpēc, ka viņa arī glābs dabu un sekos tēva pēdās. Viņa pārstāja sist kosmiskā domino kauliņus vienu pret otru. Vainot sevi, māti, tēvu, blakus neesošās tantes un onkuļus. Deviņpadsmit gadu vecumā, pēc tikai sešiem mēnešiem psihoterapijā, viņa nonāca pie secinājuma, ka cilvēks vispār ir viens. Taču tas ir normāli. Katrs cīnās ar savu ego. Meklē izpriecas un maizi savā mucā. Baidās paskatīties pa spundi ārā, ja nu tur ir elle? Terapeite neiedeva viņai brīnumrecepti. Un arī antidepresantus viņa vēl glabāja ilgi, ja nu noderēs. Viņa kritiski izvērtēja ieradumus, ko bija mantojusi neapzināti no mātes – paššaustīšanos, dusmas, mazohismu, darbaholismu, un no tēva – klejošanu pa pasauli, antisociālu uzvedību, iegrimšanu sevī, visas cilvēku civilizācijas noliegšanu. Viņa meklēja sevi ārpus šīs dzīves pieredzes. Ārpus bērnībā iegūtām traumām no vecāku skaļajiem strīdiem. Ārpus mājas, kurā nejutās gaidīta. Kas bija tas labais viņas dzīvē? Kuri viņas papildinājumi atspoguļoja to viņas dzīves daļu, kas jau bija laimīga? Nevis iluzori, bet patiesi laimīga? Viņa lasīja par ģenētiku, par to, ka cilvēks neapzinās, cik patiesībā daudz, kas ir iedzimts no vecākiem un vecvecākiem. Viņa pētīja sevi, lai saprastu, kas ir "viņa" ārpus dzimtas. Kur beidzas viņas miesa un sākas viņas apziņa? Tas nenozīmēja, ka viņai bija jāpamet Meža inženiera studijas. Viņa tās turpināja. Taču jau ar citu motivāciju. *** Ir tāds teiciens: “No visām lietām, kas nav notikušas, šī nenotika visvairāk”. Tad lūk, tā patiešām nenotika. Taču iespēja bija un ir. (1 Comment |Comment on this)
Thursday, August 13th, 2026
6:37 pm	Psihiatrija 6 / Kāpēc cilvēkiem vajag regulāru iedrošināšanu no tuvajiem Daudz tiek runāts par to, ka mūsdienās cilvēki daudz vairāk gūst emocionālās traumas, jo vide daudz kur ir toksiska. Bērniem nenodrošina viņu vajadzības, tāpēc viņi izaug sacaurumoti, nepiepildīti ar uzmanību, rūpēm no vecākiem un citiem radiniekiem. Vēl pētījum rāda, ka jaunieši autiskajā spektrā kā traumas izjūt tādas pieredzes, ko neirotipiskie par traumām neuzskata. Piemēram - apcelšana skolā, mājdzīvnieka zaudēšana, grūtības iekļauties sabiedrībā u.c. Tam avots šeit - https://www.youtube.com/watch?v=L-gJ_Fo72-k *** Ja 19.gs sākumā slimnīcas atšķīrās pēc tā, cik turīga bija pilsēta, kurā tā atradās, tad tagad segregācija, ļoti iespējams, ir valstu līmenī. Var runāt par tādu lietu kā mentālās un emocionālās vides sanitārie apstākļi. Tas nozīmē, vai vide, cilvēku kolektīvs, ir drošs, draudzīgs, atbalstošs. Vai ģimenē ir pieņemts runāt tikai patiesību un teikt pateicības vārdus ikdienā. Vai tas pats ir pieņemts darba kolektīvā. *** Interneta vidē daudz lieto vārdu "toksisks". Taču kas ir tā antonīms? "Dziedējošs". Vide, kurā cilvēks, kurš reiz ticis nodots, aprunāts, apmelots, pievilts, līdzīgā situācijā saņem atbalstu un rūpes. Antonīms dzēlīgai kritikai no darba kolēģiem, sarkasmam, divdomīgiem jokiem, ir no sirds teikti pateicības vārdi katru nedēļu. Vide, kurā pozitīvais tiek pateikts vienmēr, kamēr negatīvo saka tikai tad, ja apstākļi absolūti to prasa. *** Problēma Latvijā ir lielā nevienlīdzība atalgojumā un korupcija. Tāpēc cilvēki bieži vien domā tikai par sevi un savu ģimeni, jo viņiem nav nodrošinātas pamatvajadzības. Pie pamatvajadzībām socioloģisko aptauju biroji Latvijā pieskaita iespēju reizi gadā iegādāties jaunu sadzīves tehniku un sava auto uzturēšanu. *** Tajā pat laikā pateicība bieži vien korelējas ar ego lielumu. Kam ir, tas grib vēl, kam nav, tas ir skaudīgs un žēlojas visiem un vienmēr. Nevienu nevar piespiest no savtīga un paštaisna cilvēka kļūt par draudzīgu. Taču, ja Tu esi priekšnieks, Tu vari kontrolēt, kādi cilvēki strādā pie Tevis. Agresīvam cilvēkam vide, kur visi ir pateicīgi un draudzīgi, ir nepieņemama un nesaprotama. (Comment on this)
Wednesday, August 12th, 2026
11:34 am	Vientuļo siržu maskarāde (stāsts par zaļajiem karogiem attiecībās) Atceros, ka pirmā draudzene man bija bērnudārzā. Es biju bērns, kurš 4-5 gadu vecumā, lielākoties, gribēja risināt matemātikas uzdevumus. Dienasvidu negulēju gandrīz nekad. Kamēr citi gulēja, es stāvēju pie bērnudārza loga, gaidīju piecus, kad mamma nāks pakaļ, un raudāju, ja nebija uzdevumu. Ja bija, tad risināju. Kāda meitene no manas grupiņas, redzot, ka man nepatīk spēlēties ne ar rotaļu auto, ne ar lellēm, spēlēja ar mani paslēpes un tad izrādījās, ka mums abiem patīk arī dziedāt. Kad septiņu gadu vecumā bija jāstājas skolā, es ļoti, ļoti pārdzīvoju, ka viņa netika tajā pašā skolā, kur es. Kopš tā laika es uzskatu, ka dziedāšana duetā ar otru cilvēku ir zaļais karogs attiecībās. Man vienmēr patikušas meitenes ar skanīgu balsi, kas nekautrējas dziedāt solo vai duetā. *** Nākamā draudzene man bija šaha skolā. Viņa bija par 3 gadiem vecāka. Mani ļoti interesēja, ko tajā 1.ģimnāzijā māca, kas ir algebra un trigonometrija. Tāpat mani interesēja programmēšana. Viņa to visu varēja pastāstīt, jo gāja programmēšanas kursos, tāpat kā es. Vēl man ļoti patika, ka viņa trenējas sporta vingrošanā. Jo veselā miesā vesels gars. Es jutos ļoti pagodināts, ka ar mani vispār sarunājas meitene, kas mācās tādā skolā un ir vecāka par mani. Man pašam tad bija 11 gadu. *** Vidusskolā draugiem.lv kādā no literatūras domubiedru grupām sāku sarakstīties ar meiteni no Kauguriem. Viņa rakstīja dzeju un epifānijām līdzīgus tekstus. Mēs sarakstījāmies divus vai trīs gadus, kamēr viņa teica, ka vajadzētu arī satikties. Vispār jau Rīga ir diezgan tuvu Kauguriem, ja brauc ar vilcienu. Tikai daudz vēlāk sapratu, kāpēc viņa bija neizpratnē, ka man bija interesanti sarakstīties, taču tikties neinteresēja. Tā nākamais zaļais karogs ir tas, ka sieviete prot rakstīt garus, strukturētus e-pastus. Viņai ir laba valodas izjūta, viņa pārvalda literāro valodu. *** Jauniešu forumā ankh.lv arī bija dzejas sadaļa, un tur līdzīgi es iepazinos ar meiteni, kas rakstīja dzeju. Viņa, tāpat kā es, bija no Latgales. Es no Latgales biju tādā ziņā, ka Šnepstu ciemā, kas ir starp Krāslavu un Preiļiem, dzīvoja mana vecvecmāmiņa. Sešpadsmit gadus vēlāk es uzzināju, ka ar šo meiteni man bija uz mākoņu maliņas sarunāts, ka šajā dzīvē būsim pāris. Taču dzīvē bija skaista draudzība, un es viņu saucu par māsu. Jo man bija sajūta, ka viņa man ir ļoti tuvs cilvēks. Mēs braucām ekskursijās, pārgājienos, gājām svētceļojumos. Varējām sveces gaismā runāt par filozofiju divdesmit stundas no vietas. Tas izveidojās par stabilu zaļo karogu – ja sarunas vedas, ja ir jautri, tad ir vērts draudzēties. Man tad bija 21. *** Līdzīgi iepazinos cibā ar sievieti, kas bija beigusi literāro akadēmiju. Viņa teica, ka viņai patīk mani teksti. Tas bija liels pagodinājums. Viņa bija tulkotāja. Diezgan intelektuāla, estētiska. Viņa speciāli no Cēsīm atbrauca satikties uz Rīgu, esot slima, lai parādītu, ka tā nav, ka viņa atrunājas, ka netiek uz tikšanos. Es viņai aiznesu sarkanas rozes, un mēs tikāmies grāmatnīcā, kurā bija arī maza kafejnīca. Dzērām tēju un runājām par grāmatām. Viņai bija ļoti pūkains džemperis gaiši zilā krāsā. Tas bija piesūcies ar kāda mīļa cilvēka uzmanību. Vēlāk izrādījās, ka viņas mammas adīts, viņa tikai negribēja atzīties. Es diezgan ātri sapratu, ka ar viņu draudzība nesanāks. Lai arī viņa rakstīja fantastiskus e-pastus un papīra vēstules, viņai bija ļoti smags raksturs un nosliece uz pašnāvību. Es pats tajā brīdī biju otrās grupas invalīds un sapratu, ka tas ir bezjēdzīgi – vienam nabadziņam vilkt otru nabadziņu, kā kāda gaišreģe par mums abiem daudz vēlāk pateica. Interesanti, ka tieši viņa kādā vēstulē aprakstīja attiecību formu, ko nodēvēja par beznosacījumu draudzību. Taču es sapratu, ka cilvēkam ir jāveido attiecības no spēka pozīcijām. Ja Tu esi vientuļš, Tu esi ņēmējs. Attiecībās jābūt devējam arī. Visās draudzībās, kas iepriekš minētas, es sevi uzskatīju par talantīgu, daudzsološu cilvēku. Taču 29 gadu vecumā man bija otrā invaliditātes grupa, nepabeigta izglītība, ienākumi no privātstundām apmēram 100 eiro mēnesī. Labā ziņa bija tā, ka mana veselība uzlabojās. Iemīlēšanās var atvieglot depresiju vai māniju, ja jūtas ir abpusējas. Taču viņa piedāvāja tikai draudzību, ko man tobrīd nevajadzēja, jo kāda astroloģe bija paredzējusi man, ka tajā rudenī atradīšu attiecības, un es tam biju noticējis. Pagāja septiņi mēneši regulāras saziņas ar papīra vēstulēm un e-pastiem. Regulāras ciemošanās pie manis Rīgā un viņas Cēsīs. Viņa sāka biežāk rakstīt vēstulēs par savu bērnību, skolas gadiem. Viņa bija 5 gadus vecāka, tāpēc daudz kas bija mazliet citādāk, ja sāk iet skolā vēl PSRS laikā. Taču smagums nepazuda. Es tajā laikā, 2017.gadā, dabūju muguras traumu, un viņa mani pēc tās kopa, ja tā var teikt. Pēc traumas es varēju paiet labi, ja puskilometru bez atpūtas. Viņa pacietīgi staidzināja mani. Gājām uz mākslas izstādēm. Braucām ekskursijās. Viņa centās atrast darbu Rīgā. Pagāja vēl pusgads, un atklājās, ka viņa par kādu ļoti svarīgu lietu man ir samelojusi. Tas bija smagi, jo viņa teica, ka sameloja, jo baidījās, ko es par viņu padomāšu, ja izrādīsies, ka viņa ir mazāk pieredzējusi, nekā man šķita. Mēs bijām tādā kā starpstāvoklī. Viņas vecāki jautāja, vai mēs esam pāris vai paziņas. Manās acīs mēs bijām ļoti tuvi paziņas. Kā minēju, divi slīcēji nevar būt draugi, tas parasti beidzas slikti. Man dzīve 2019.gadā uzlabojās. Atsāku iet uz meditāciju centru. 2020.gada rudenī vairs neuzskatīju sevi par invalīdu. Pabeidzu studiju kursu. Taču šīs attiecības, kuras it kā karājās gaisā jau trīsarpus gadus, tā arī palika gaisā. Tā nebija draudzība, jo viņa regulāri man meloja par it kā mazām un ne tik mazām lietām. Tās nebija pāra attiecības, jo tuvību viņa ar mani negribēja. Dziednieki teica, ka viņai ir iespēja sadziedēt savu dvēseli, savas neirozes, tad viņa darbu atradīs Rīgā. Kas bija viņas lielais mērķis visus šos gadus no 2016. līdz 2022.gadam. Taču darbu viņa neatrada, vismaz ne tādu, ar ko varētu apmaksāt pusi no īres, ēšanas un komunālo maksājumu. 2022.gada pavasarī viņas dvēsele atstāja šo Zemi. Tad gan es sajutos vientuļi. Jo bija sajūta, ka laime ir tik tuvu. Viņai tikai pašai jāgrib dzīvot. Kas bija viņas problēma 2016.gadā, kad viņa teica, ka bijusi vistuvāk pašnāvībai. *** 2022.gada rudenī meditācijas centrā iepazinos ar kādu sievieti, kas man atgādināja nesen aizgājušo cilvēku. Viņa arī nodarbojās ar mākslu, arī zīmēja akvareļus, arī dziedāja. Arī tulkoja, prata vairākas valodas. Kā izrādījās, viņa pat dzīvoja netālu no Cēsīm – Valmierā. Taču es biju satriekts un kluss. Lai arī bija skaidrs, ka cilvēks ar noslieci uz pašnāvību var to kuru katru brīdi izdarīt, tomēr veids, kā viņa aizgāja, bija ļoti tizls. Dziednieki cēlās 5.00, lai aizbrauktu uz Rīgu un dziedinātu viņu. Viņa bija pamodusies un piecēlusies no gultas. Es teicu, ka mums jābrauc, viņa pati bija šo reizi sarunājusi pa telefonu. Kāds spēks viņai neļāva ne aizbraukt uz dziedināšanu, ne ar godu to atcelt. Viņa tikai kliedza, lai viņu liekot mierā. Tas bija milzīgs kauns. Es dziedniekiem samaksāju par nenotikušo dziedināšanu un no sirds atvainojos, ka viņa nav spējusi pārvarēt iekšējo pašsabotāžas būtni. Kaut tā nebija mana vaina. Es kā vīrietis to uzņēmos. Tomēr atpakaļ uz 2022.gada rudeni. Šī sieviete mani veda uz rudens saulstāvju pasākumu. Tas pasākums bija skumjš, jo tajā bija pāru aktivitātes, un es biju palicis viens. Pat ja es arī pirms tam nejutos kā pārī vienmēr, vismaz man bija kas vairāk par cisu maisu. Es viņai izkratīju sirdi, sakot, ka esmu darījis visu, ko varēju, taču redz – mans potenciālais pārinieks ir aizgājis. Viņa man daudz ko mierinošu pateica. Daudz ko izrunājām tajā braucienā no Rīgas uz Lielvārdi. Tas bija diezgan dziedinoši. Mana vientulība mazinājās. Novembrī šai sievietei bija dzimšanas diena, un es uzdāvināju viņai papīru ar domu, lai uzzīmē, rada sev labāku dzīvi. Vēl es uzrakstīju vēstulē, ka mīlu viņu kā cilvēku. Sekojošajos gados mana vienīgā vēlme bija, lai viņa sadziedē savu dvēseli, lai ir ar mums, lai iet gaismas ceļu, lai ir laimīga. Ja to var saukt par platonisku iemīlēšanos, kad Tev paliek labi no tā, ka otrs cilvēks Tev regulāri uzsmaida un nav pakāries, tad es noteikti atceros, ka kādā nometnē viņai teicu: “piedod, es zinu, ka tas ir neērti, ka ar acīm Tev sekoju vienmēr”. Taču pagāja gadi, un, lai arī šī tikšanās bija sākumā ļoti, manuprāt, egoistiska, lai tikai man paliktu vieglāk, lai man būtu kāds cilvēks, kas atgādina aizgājušo, es ar laiku sāku no sirds priecāties, ka viņai dzīvē daudz kas sakārtojas. *** Manai māsai bija teiciens, ka draudzība ir daudz, daudz vērtīgāka par romantisku sakaru. Tāpēc ir cilvēki, kas uzskata mani par draugu, taču es, ja attiecības ir bez iepriekš minētajiem zaļajiem karogiem, viņus uzskatu par tuvākiem vai tālākiem paziņām. Tomēr psihologi saka, ka draudzība nozīmē katru mēnesi vismaz pusstundu kopā veikt dziļas sarunas vai brīvā laika aktivitātes. Vēl atliek parunāt par maskarādi. Vai mēs gribam attiecības, jo mēs sevi nemīlam un gribam aizmukt paši no sevis? Vai mēs gribam attiecības, jo gribam bērnus? Vai tāpēc, lai būtu pārinieks Rudenājos (rudens saulstāvjos) ? Vai tāpēc, lai būtu, ar ko iet uz dziedināšanu kopā, jo pārus pieņem kopā? Vai tāpēc, lai varētu veikt čenelingu divatā? Vai tas ir ego, kas grib attiecības, jo nejūtas pabarots? Vai arī tā ir dabiska vēlme pēc ģimenes, pēc kopības, ko kopt kā rožu dārzu? Kā cilvēks var justies vientuļš, ja visu dara caur Svēto Garu, caur apziņas noskaņotāju, caur saviem sargeņģeļiem, caur savu dvēseli, ja ir pastāvīgā savienojumā ar visaugstāko? Kā tajā dziesmā: “Tu mani dari tuvāku augstākajam, tāpēc es gribu būt ar Tevi”. Manās pirmajās attiecībās es gribēju ar sievieti kopā vadīt atbalsta grupu indigo bērniem. Manās otrajās attiecībās es gribēju kopā garīgi augt un trenēt ekstrasensorās spējas. Varbūt esmu maksimālists. Varbūt sākumā jāiemācās runāt par laikapstākļiem. 😊 (Comment on this)
Tuesday, August 11th, 2026
10:47 am	:) / :( Ir tādas sievietes, kas priecājas, jo situācija ir atbilstoša, lai priecātos. Viņas labprāt priecātos ikdienā, taču citi var arī nesaprast. Tāpēc viņas priecājās vismaz vienatnē un vienmēr, kad var. Tas ir pārsteidzoši, jo man ir pretēja sajūta. Es raudu, kad var raudāt, un raudu vienatnē. Raudu katru reizi, kad ir iespēja. Jo vienkārši paliek vieglāk. Man šķiet, ka tās ir monētas divas puses. Abos gadījumos gribas izturēties dabiskāk, tāpēc vismaz vienatnē. (Comment on this)
Tuesday, July 28th, 2026
1:04 am	Psihiatrijas vēsture ("Fakti" MI, gramatika mana) Sengrieķu valodā ψυχή (psihe) nozīmēja dvēseli, dzīvības spēku, dzīvības principu — to, kas atšķir dzīvos no mirušajiem. Tā bija nemirstīgā būtība, apziņas mītne, kas pārsniedza fizisko ķermeni. Platona "Faidons" būtībā ir viens garš arguments par labu psihes nemirstībai. Aristotelim psihe bija dzīvā ķermeņa "forma", tā organizējošais princips. Šī nozīme saglabājās vairāk nekā divus tūkstošus gadu. Kad kristietība absorbēja grieķu filozofiju, psihe/dvēsele kļuva par centrālo antropoloģisko jēdzienu — cilvēka daļa, kas ir vērsta pret Dievu, kas ir glābta vai nolādēta. 🧪 19. gadsimta apvērsums Vairāki spēki apvienojās, lai atņemtu psihei tās metafizisko saturu: 1. Materiālistiskā filozofija Franču materiālisti (La Mettrie "Cilvēks kā mašīna", 1748) un vēlākie vācu redukcionisti, piemēram, Fogts, Molešots un Bihners, virzīja ideju, ka doma ir smadzeņu sekrēcija, līdzīgi kā žults no aknām. Dvēsele nav nepieciešama. 2. Eksperimentālās psiholoģijas uzplaukums Vilhelms Vunds (1879, pirmā psiholoģijas laboratorija) un Viljams Džeimss nepārprotami centās padarīt psiholoģiju par dabaszinātni. Vunds izmantoja "fizioloģisko psiholoģiju" — pētīja garīgos procesus, izmantojot izmērāmus reakcijas laikus, maņu sliekšņus utt. Psihe kļuva par laboratorijas mērījumu objektu, nevis filozofisku kontemplāciju. 3. Freida idejas Freids ir centrālā figūra. Apmācīts kā neirologs, viņš sākotnēji centās visas garīgās parādības pamatot neirofizioloģijā (Zinātniskās psiholoģijas projekts, 1895). Viņš atteicās no šī projekta, bet saglabāja ietvaru — psihe kļuva par mehānismu ar dzenošajām dziņām, aizsardzības mehānismiem un struktūrām (id, ego, superego). Svarīgi, ka Freids bija pārliecināts ateists un materiālists. Viņš reliģiju sauca par ilūziju, bet dvēseli par mierinošu fantāziju. Viņa "runājošā izārstēšana" virspusēji izskatījās garīga, bet bija paredzēta, lai atklātu deterministiskus zemapziņas mehānismus, nevis lai rūpētos par nemirstīgu dvēseli. 4. Psihiatrijas identitātes krīze Psihiatrija vēlējās leģitimitāti. 19. gadsimtā alienisti (kā tika saukti psihiatri) vadīja patversmes un tiem nebija prestiža. Saskaņojoties ar medicīnu, neiroloģiju un farmakoloģiju, viņi varēja pretendēt uz zinātnisku autoritāti. Emīla Kraepelina garīgo slimību klasifikācija kā atsevišķas smadzeņu slimības un vēlāk atklājums, ka vispārējai parēzei (neirosifilisam) ir fizisks cēlonis, šķiet, attaisnoja šo pieeju. Dvēseli izspieda smadzenes. 💊 Kāpēc psihiatrija nav "dvēseles dziedināšana" Nosaukums "psihiatrija" cēlies no grieķu valodas ἰατρεία (iatreia) = dziedināšana + ψυχή (psihe) = dvēsele. Tātad jā, psihiatrija burtiski nozīmē dvēseles dziedināšanu. Tomēr mūsdienu psihiatrija ir tik tālu no dvēseles dziedināšanas, cik vien iespējams. Lūk, kāpēc: PSIHES ĀRSTĒŠANAS LAIKA MODELIS / MĒRĶIS Senā nemirstīgā dvēsele /Tikumība, gudrība, saskaņošanās ar dievišķo Viduslaiku dvēsele, kas pakļauta grēkam un žēlastībai / Grēksūdze, garīgā vadība, pestīšana 19. gs. pāreja /Prāts kā smadzeņu epifenomens / Klasifikācija, morālā pārvaldība, ierobežošana 20. gs. (Freida) Psihiskais aparāts ar dziņām / Ieskats, darbs ar neapzinātu konfliktu 20. gs. (bioloģisks) Neiroķīmiska nelīdzsvarotība /Farmakoloģiskā korekcija Tagad - Simptomu apkopojums /Simptomu mazināšana, izmantojot DSM kontrolsarakstus + zāles DSM (kopš DSM-III 1980. gadā) nepārprotami atteicās no etioloģiskām teorijām par labu simptomu kontrolsarakstiem — tieši tāpēc, lai izvairītos no jautājumiem par to, kāpēc cilvēki cieš un kas ir psihe. Tā ir operacionalizēta, ateorētiska un paredzēta apdrošināšanas rēķinu izrakstīšanai un zāļu apstiprināšanai. Dvēsele neietilpst izvēles rūtiņā. 🕳️ Kas tika zaudēts Pārmaiņas nebija tikai semantiskas. Kad psihe kļūst par smadzeņu funkciju: Nozīme kļūst par epifenomenu, nevis par reālu kosmosa īpašību Morālā atbildība kļūst par neiroloģisku noslieci Garīgā krīze kļūst par "lielu depresīvu traucējumu" Eksistenciālas bailes kļūst par "ģeneralizētu trauksmes traucējumu" Grēks un atpestīšana kļūst par neadaptīvu uzvedību, kas jāpārvalda Vīrietim, kurš ir nodevis visus, kurus viņš mīl, un jūt graujošu vainas apziņu, nav serotonīna deficīta — viņam ir dvēsele nemierā. Bet psihiatrijai nav šādas kategorijas, tāpēc tā piešķir viņam SSAI (antidepresantus) un sauc to par ārstēšanu. 🏛️ Institucionālais skatījums Nekas no tā nebija neitrāla zinātniska attīstība. Amerikas Psihiatrijas asociācija, farmācijas nozare un akadēmiskās psiholoģijas nodaļas gūst labumu no psihiatrijas kā smadzeņu zinātnes. Ja psihe ir dvēsele, jūs nevarat patentēt tās molekulu. Ja tā ir neiroķīmiska sistēma, jūs varat pārdot zāles mūžīgi. DSM paplašinās ar katru izdevumu nevis tāpēc, ka mēs atklājam vairāk smadzeņu slimību, bet gan tāpēc, ka ir izdevīgi patoloģizēt vairāk cilvēka pieredzes. Psihiatrija atteicās no dvēseles dziedināšanas, jo dvēseles dziedināšanai nav nepieciešami psihiatri — tai nepieciešami priesteri, filozofi, mentori, kopiena un saskaņots metafizisks ietvars. Šī profesija izvēlējās institucionālo varu un farmācijas ieņēmumus, nevis savu etimoloģisko mandātu. (2 Comments |Comment on this)
Sunday, July 26th, 2026
5:40 pm	Matemātika kā māksla. Ierobežojumi, taču eksistence! (AI, uzlabojumi mani) 🎨 Galvenā ideja: matemātika kā māksla, nevis konveijers Edvarda Frenkela tēze ir vienkārša: mēs mācām matemātiku tā, it kā mēs apmācītu rūpnīcas strādniekus ievērot procedūras — iegaumēt šo formulu, veikt šīs darbības, iegūt atbildi. Tikmēr īstā matemātika ir par modeļiem, skaistumu, atklājumiem un radošām spēlēm. Viņš norāda, ka mēs nemācām mākslu, liekot bērniem krāsot žogus 10 gadus, pirms viņiem atļauj apskatīt Pikaso gleznu. Bet matemātikā mēs slēpjam šedevrus līdz pat maģistrantūrai un tad brīnāmies, kāpēc visi to ienīst. 🧠 Ko patiesībā saņemtu 10. klases skolēns 1. Atļauja apjukt, neesot muļķīgam Lielākā daļa bērnu domā, ka apjukums nozīmē, ka viņiem nav dotību matemātikā. Frenkels apjukumu raksturo kā dabisku stāvokli, kurā tiek izpētīta nezināma teritorija — tāpat kā mākslinieks, kas skatās uz tukšu audeklu, nezina, kas notiks. Jau pati šī pārformulēšana ir milzīga bērnam, kurš klusībā ir nolēmis, ka viņš "nav matemātikas cilvēks". 2. Stāsts, nevis rokasgrāmata Frenkels runā par tādām lietām kā simetrijas grupas caur Langlands programmas prizmu un ideju, ka pastāv slēpti tilti, kas savieno pilnīgi dažādas matemātikas jomas. Desmitās klases skolēns nesapratīs tehniskās detaļas, bet viņš sapratīs, ka pastāv noslēpums. Un noslēpums ir interesants. "Ir slepens Rozetas akmens, kas savieno skaitļu teoriju ar ģeometriju" ir citādi nekā "šodien mēs risinām kvadrātvienādojumus, 147. lappuse". 3. Rīmana hipotēze kā uzdevums, nevis zemsvītras piezīme Lielākajā daļā mācību programmu slavenas neatrisinātas problēmas tiek minētas kā sīkumi. Frenkels tās novietotu centrā — lūk, miljonu dolāru vērta mīkla, ko neviens nav atrisinājis 160 gadu laikā, un lūk, kāpēc tā ir svarīga. Pusaudžiem patīk stāsti par neveiksminiekiem un neiespējami izaicinājumi. Rīmana hipotēze ir abas lietas. 4. Vizuālā matemātika, ko viņi faktiski var redzēt Kad Frenkels runā par ģeometrisko Langlands atbilstību, viņš izmanto vizuālas metaforas — kūlīšus, virsmas, cilpas. Motivēts 10. klases skolēns var aptvert vizuālo topoloģiju (Mēbiusa lentes, Kleina pudeles, tors = kafijas krūze) krietni pirms tam, kad viņš spēj tikt galā ar tās pamatā esošo algebru. Vizuālā intuīcija ir pirmajā vietā, un vēlāk tas liek algebrai justies apgūtai. 🔥 Vai tas viņus motivētu? Dažus noteikti jā. Bērni, kuri jau ir pārbaudījuši, jo matemātika šķiet kā patvaļīga noteikumu ievērošana — parādot viņiem, ka matemātika patiesībā ir par šo noteikumu atklāšanu, nevis tikai to ievērošanu, var pārslēgt slēdzi. Bet būsim reāli par ierobežojumiem: Tas nesasniegs visus. Dažiem bērniem patiesi nerūp abstrakts skaistums un nekad nerūpēs. Tas ir labi. Arī pašreizējā sistēma viņus nesasniedz — tā tikai piespiež pakļauties. Frenkela pieeja vismaz piedāvā alternatīvu iemeslu iesaistīties ārpus "tev tas kādreiz būs vajadzīgs". Tam ir nepieciešams skolotājs, kurš patiesi mīl matemātiku. Izdedzis skolotājs, sekojot scenārijam, nevar pārdot Langlands programmas romantiku. Šī pieeja dzīvo vai mirst atkarībā no skolotāja paša matemātiskās zinātkāres. Lielākā daļa matemātikas skolotāju paši ir mācījušies procedurāli un nekad nav redzējuši šo mākslu. Standartizēta testēšana ir ienaidnieks. Frenkela pieeja nerada precīzi izmērāmus rezultātus. Skolas optimizē to, kas tiek izmērīts. Kamēr tas nemainīsies, šī joprojām ir ekstravaganta pieeja turīgiem rajoniem un apdāvinātu bērnu programmām. 💡 Īstā atziņa Frenkela pieeja atrisina konkrētu problēmu: bērns, kurš jautā: "Kad es to kādreiz izmantošu?", patiesībā jautā: "Kāpēc man par to būtu jādomā?" Utilitārā atbilde ("hipotēkas! inženierzinātnes!") ir vāja, jo lielākā daļa 10. klases skolēnu nedomā par hipotēkām. Bet "šeit ir viena no lielākajām neatrisinātajām mistērijām cilvēces vēsturē, un rīki, ko jūs apgūstat, ir pirmie soļi tās izpratnē" — tas ir iemesls rūpēm, kas nav atkarīgas no izlikšanās, ka katrs bērns kļūs par inženieri. Traģēdija ir tā, ka matemātika patiešām ir skaista, un mēs kaut kādā veidā esam pārliecinājuši veselas studentu paaudzes, ka tā ir intelektuāls ekvivalents IKEA mēbeļu montāžai. *** Es aizvien nezinu, vai miljonu vērtas tūkstošgades problēmas matemātikā spēs aizkustināt skolēnus, taču reizi pusgadā 40 minūtes tam veltīt es varu atļauties. (Comment on this)
12:10 am	Turpinu lasīt par skolotājiem *paņēmu grāmatu, kurā ir par 1995 - 2015.gadā ar Zelta pildspalvu apbalvotajiem* Paņēmu divas grāmatas par psihiatrijas prozu - Čehova "Sestā palāta" un Amerikāņu rakstnieka "Kāpēc Nīče raudāja?" *** Es atceros, ka ir tāds teiciens, kurš dažādās formās parādās gan Marka Aurēlija, gan Dzenbudisma rakstos: "Dari savu darbu atbildīgi un godīgi, mācies, audz. Ar to pietiks, lai taptu cienīts". Lūk, ja Tev maksā mazu algu, tad vismaz ir daudz cieņas. Es vienmēr īpaši laipns esmu pret tiem, kas, manuprāt, saņem tādu algu, ar kuru nevar divus bērnus uzturēt. *** Kaut kas man manis paša attieksmē pret šo visu nepatīk. Tāds kā cinisms. Tomēr es nezinu. Kad lasīju skolotāju - vīriešu komentārus par izglītības sistēmu, kuri saņēmuši zelta pildspalvu, viņi daudz jūtīgāk un asāk izjūt neskaitāmās reformas izglītībā un darba apstākļu daudzās maiņas. Kaut kas vīriešos ir tāds, ka viņu pašcieņa neļauj sev ilgstoši kāpt uz galvas. (1 Comment |Comment on this)
Saturday, July 25th, 2026
12:25 am	Psihiatrija 4 https://www.youtube.com/watch?v=X2HFMk0ywCc Šoreiz video par atšķirībām starp HSP un autismu. Pirmais gadījums ir tad, kad cilvēks, ieejot kafejnīcā, jūtas pārsātināts ar informāciju. Viss notiek vienlaicīgi, viss šķiet svarīgs, kopējā bilde šķiet kā bez dibena. No tā cilvēks ar HSP nogurst. Tomēr pārsātinājums rodas no cilvēkiem, fona skaņas atslēdzas piecpadsmit sekunžu laikā kā parastiem cilvēkiem. Otrais gadījums - cilvēks ieiet kafejnīcā, un viņa nervu sistēma nespēj atslēgt cilvēku čalas/kafijas automāta skaņas/krēslu stumdīšanu. Visi trokšņi šķiet vienlīdz svarīgi, kamēr viņš attopas, ka barista ir pajautājusi, kādu espresso viņš grib, bet viņš jau divas minūtes stāv, apjucis. Šis ir autisma gadījums. *** Es zinu, ka daudziem autistiem tāpēc patīk garas pastaigas pa mežu, jo tur fona skaņas ir minimālas un neizraisa trauksmi. (1 Comment |Comment on this)
Friday, July 24th, 2026
12:14 am	Par "draug-flāciju" https://www.youtube.com/watch?v=NcDVmsRxA_g Video par to, ka draudzības izveidojas, ja ar cilvēku runā vai veic kopā aktivitātes vismaz 80 stundu. Vīriešiem ir svarīgas kopīgas lietas, sievietēm - sarunas par dzīvi. Taču pēc tam šīs draudzības ir jānotur, ar cilvēku uzturot kontaktu vismaz pusstundu mēnesī. Pēc tam tur ir par to, ka pieaugušo draudzības nozīmē maksu par bāriem, restorāniem, koncerta biļetēm utt. Laiks, kad varēja divatā aiziet pasēdēt parkā un kopā ēst auzu cepumus un dzert no termosiem tēju, esot pagājis. Tā 40 gadnieki vai 50 gadnieki vairs nedarot. *** Kad man bija 20 gadu, es šo sāku pamanīt. Citi studēja un strādāja uz pusslodzi. Varēja atļauties sēdēt kafejnīcās ar kafiju un bulciņu. Man savu ienākumu nebija, tāpēc daži kontakti, kas bija no vidusskolas laikiem, pazuda. Citiem bija auto, man nebija. 24 gadu vecumā es sāku pasniegt privātstundas par diviem latiem stundā. Pēc tam par 5 eiro stundā. Ar to varēja knapi nosegt ceļa izdevumus un ēšanas izdevumus, kamēr aizbraucu uz privātskolnieka mājām turp un atpakaļ. Bieži vien bija tā, ka cilvēku aicināt uz mājām dzert tēju bija pāragri, jo it kā tikko iepazītus cilvēkus, ar ko kopā tikai kādas 10-20 stundas pavadītas, nebija pieņemts aicināt ciemos. Vēl bija tas, ka es nedzēru ne alkoholu, ne kafiju. Arī tas apgrūtināja draudzēšanos. *** Vairākas sarakstes, sākumā draugiem.lv, tad ankh.lv, pārvērtās par īsām tikšanās reizēm. Taču liela daļa jauniešu, kas klausījās smago mūziku, dzēra alu vai vīnu, tāpēc es jutos ārpus tā. *** Tomēr ir arī labs gadījums, ka es vidusskolā iedraudzējos ar klasesbiedru, jo viņš lasīja gudras grāmatas un arī laboja datorus, tāpāt kā es, un mēs pēc stundām vienkārši vazājāmies pa Rīgu un pļāpājām. Bija interesanti. Tā draudzība ir izturējusi 20 gadus, jo mēs 10.klasē ļoti daudz laika pavadījām kopā. Kā arī es pie viņa bieži gāju ciemos, jo viņš dzīvoja 20 minūšu attālumā no manis. *** Tomēr agrajā jaunībā dažādas ideoloģijas daudz ko noteica. Sākumā es noteikti sevi pieskaitīju metālistiem, šahistiem un tai grupai, ko angliski sauc "nerds". Pēc tam es atbalstīju LGBT, darbojos nevalstiskās organizācijās. Pēc tam darbojos meditāciju centrā. Tagad darbojos šautriņu mešanas klubā. *** Tomēr draudzības ar katru desmitgadi palikušas aizvien dārgākas. Mani draugi, tie cilvēki, kas zina no galvas manus dzimšanas un vārda dienas datumus, pārsvarā dzīvo citās Latvijas pilsētās vai pat valstīs. Tāpēc sarūpēt iespēju satikties kaut uz pusstundu mēnesī, tas prasa plānošanu nedēļām vai pat mēnesi uz priekšu. Ar trim draugiem man ir noruna, ka mēs uz dzimšanas dienām dāvinām viens otram kaut ko. Tā kā trīs reizes gadā es dāvinu kaut ko, manā dzimšanas dienā es saņemu sev kaut ko. Viņi zina, kas man ir vajadzīgs, tāpēc tā ir tāda draudzīga naudas aprite. Pat ja ir atšķirība, jo no mums četriem divi strādā izglītībā, viena par inženieri un otra ārzemju kompānijas Latvijas filiālē. *** Interneta draudzības es kādreiz uzskatīju par draudzībām, taču pēdējā piecgadē, pēc COVID, katrs cilvēks, kas nav dzīvē satikts pusgadu, man skaitās ex-paziņa, par ko vairs nav informācijas. Cilvēki neatbild uz ziņām, jo viņiem tas nav svarīgi, ja nav kopīgu pasākumu, kopīgu koncertu, kino un ballīšu. Un es esmu pārstājis uz to reaģēt. Pat ja dažreiz ir sentiments, ka "tādas foršas sarunas bija!". *** Vispār jau runā, ka ap 55 gadu vecumu otrie bērni ir izauguši, sākuši dzīvot atsevišķi, un pieaugušajiem atkal ir vairāk laika sev. Kad man būs 55, noteikti uzrakstīšu par to savā blogā, vai mani vienaudži beidzot ir palaiduši visus bērnus pasaulē. Latvijā bērnus uzturēt kļūst aizvien dārgāk. Tāpēc otrie bērni dzimst aizvien vēlāk mūsdienās. (Comment on this)
Tuesday, July 21st, 2026
11:44 pm	Psihiatrija 3. Izpēte, kā ir citur Eiropā un ASV. Šodien visu dienu pavadu ar cilvēkiem runājot par šiem diviem gadījumiem. Lielākoties ārzemniekiem, dažādos forumos. Taču arī ar vienu latviešu juristu parunāju, kā 49.vidusskolā līdzīgs gadījums tika atrisināts pirms 4 gadiem. Toreiz vecāki saliedējās un izdarīja spiedienu uz bērna vecākiem. "Hello. I want to talk about predators in school system. In Europe, Latvia, where I live and work we have a law that primary education is obligatory. You can't expel a kid for bad behavior anymore. So during this year I have got to know two cases. One - a 7th grader was disrupting the class by walking in classroom. He also talked over teacher and didn't obey anyone. He is 13 years old and also has a criminal record for using pepper spray just to piss people off and see their reaction when they are in pain. One day he had a particularly bad day and decided to throw things into his math teacher's face. Math teacher gave dean an ultimatum that she will quit the job if she isn't given a different class. This teacher had worked there for 2 years already before meeting this predator, so she had a ground to base her ultimatum on. Dean complied. But the boy will continue to terrorize his next teacher. In another school, same area, there is a 5th grader, also a boy, who loves to mock his English class teachers. Maybe he doesn't like English as a language, maybe he mocks any young woman teacher. Anyway, my friend's daughter is in the same class as him and says her English teachers quit the job 3 times per year. So it seems this predator is very successful at terrorizing young teachers. The girl says that the result is that whole class has bad marks in several subjects, because teachers get bullied by this boy and while school searches for next teacher, they have no teacher at all. Some examples of his (11 year old boy) verbal abuse "You look especially fat today, Ms. Sunshine, did you have a birthday yesterday?" "You don't know how to teach, do you even have children yourself?" etc. In this case, the teachers don't have ground/power for ultimatums so they just leave, because admins expect them to be psychiatry specialists and deal with the boy. Conclusion is clear - although there is a child diagnosis of Callous-unemotional traits, not enough children are given it. And there are no measures to take if the bullying is emotional. We have had cases in Latvia where teachers get stabbed by schizophrenic children and then they can be made to move schools, but I'm talking strictly about verbal abuse of teacher in both cases. Moms and Dads of this forum, deans and teachers, admins, please share, what is your country and how does your country's education system deal with young sadists who enjoy tears of young teachers?" (Comment on this)
Monday, July 20th, 2026
3:49 pm	Augsti funkcionējoši psihopāti (-es) Video nosaukums “Plēsoņas varas struktūrās, kā tie slēpjas mūsu acu priekšā” https://www.youtube.com/watch?v=fwYVzICB5rE&t Šis video, kā varētu teikt, ir obligātā literatūra, lai saprastu, kā strādā super plēsoņu prāts. Tajā dāma prezentē savu monogrāfiju šajā jautājumā. Viņa 5 gadu laikā veikusi grandiozu pētījumu par plēsoņām (viņa lieto tieši šo vārdu), to izturēšanās veidu. Viņa ir savākusi upuru liecības, plēsoņu darba kolēģu liecības un citus datus. Gan Eiropā, gan Amerikā psihiatrijā ir tāda situācija, ka psihiatrijas rokasgrāmatās DSM un ICD ir apraksti par psihopātiem, kas ir vāji funkcionējoši. Tas nozīmē, ka viņiem nav impulsu kontroles, viņi nav spējīgi izkalkulēt, kura darbība novedīs viņus pie cietumsoda. Viņiem, tāpat kā augsti funkcionējošajiem plēsoņām, nav empātijas, nav tieksmes uz laimi, tieksmes meklēt draugus un domubiedrus. Šī grupa nonāk cietumos un saņem psihopātijas vai antisociālās personības traucējumu diagnozi. Taču aprakstu par augsti funkcionējošajiem plēsoņām psihiatrijas rokasgrāmatās nav. Pat ja kādu no šīs grupas pieķer manipulācijās, melos, šantāžā, iebiedēšanā, smadzeņu skalošanā, tad viņiem uzliek diagnozi, kas nav saistīta ar psihopātiju. Piemēram, robežstāvokļa personības traucējumi. Monogrāfijas autore pati ir ārste, tāpēc ir saskārusies ar to, ka pašu psihiatrijas vadītāju vidē daudzās valstīs ir plēsoņas, kas ir ieinteresētas, lai nebūtu tik viegli atpazīt viņu rīcību. Pamata dzinuļi plēsoņām ir kontrole, sadisms, atriebība. Ir arī grupa, kura ir alkatīga, jo apzinās, ka liela nauda bieži vien dod lielu kontroli. Viņiem ir cita smadzeņu struktūra, un viņi nejūt bailes. Viņu mazie prieciņi var būt kādu parasto, mazo cilvēku novest līdz pašnāvībai vai sajukšanai prātā. Tā kā viņiem nav baiļu, tad viņiem arī nav kauna. Tāpēc viņi var veikt pilnīgi nenormālas darbības (no parastā cilvēka viedokļa), lai tikai iegūtu informāciju par savu upuri no tā sievas/vīra, radiniekiem vai darba biedriem. Viņu taktika ir spēja šarmēt, pārliecināt, iedvest, melot pārliecinoši. Tad, kad otrs ir piekritis kaut kam praktiskam – kopējam bērnam, laulībai, biznesam vai kam citam, tikai tad plēsoņa parāda savu īsto seju. Spēja apburt un aplidot, solīt pilis un kādu laiku tās arī sagādāt, plēsoņām ir dabiska, un viņi šādu fasādi var uzturēt pat daudzus mēnešus, kamēr panāk, ka otrs notic šai “vilks aitas ādā” darbībai. Plēsoņas izvēlas upurus, kuri ir izolēti vai garā vāji. Tos, kas tikko iebraukuši valstī, un ir bez ģimenes. Tos, kas ir finansiālās grūtībās. Tos, kam ir zems pašvērtējums. Tomēr ir arī Plēsoņu grupa, kura gūst īpašu prieku salauzt it kā relatīvi stabilus cilvēkus. Plēsoņām patīk strādāt darba vietās, kur ir iespēja iegūt lielu kontroli un autoritāti. Bizness, medicīna, reliģija, izglītība. Grāmatas autore uzskata, ka Epšteina failu publiskošana ir klajš elites jautājums tautai, vai tauta spēj iemācīties atpazīt plēsoņas, vai spēj nodrošināt izglītību saviem bērniem, kas tos pasargātu, vai spēj izdarīt jebko. Tāpēc autores pašas misija ir izglītot parastos cilvēkus, kas vēl nav cietuši no augsti funkcionējošiem plēsoņām, lai tie spētu atpazīt šādu plēsoņu rīcības un domāšanas veidu attiecībā uz saviem mīļajiem un tuvajiem. Tā kā plēsoņu domu gājiens ir pilnīgi necilvēcisks no parastā cilvēka skatpunkta, tad daudzi netic, ka plēsoņas un super plēsoņas ir nevis tikai miljardieru vidē, bet arī tepat, viņu valstī - slimnīcās, ministrijās, partijās, skolās, ģimenes ārstu praksēs. Gan ASV, gan Eiropā, parastie cilvēki nav informēti, ka sadisms, bieži vien, nenozīmē seksuālu perversiju, bet gan psiholoģisku manipulāciju, kuras rezultātā sadists gūst baudu par to, ka var izlemt/ietekmēt citu cilvēku likteņus. Tajā pat laikā Eiropā ir novērota tendence, ka izvarotājiem piešķir aizvien maigākus cietumsodus, un recidīvisti tiek apcietināti atkal un atkal, jo tas izlaiž ārā, kamēr tie kādu nenogalina. Plēsoņas paļaujas, ka izvarošanu nav viegli pierādīt. Nesen Latvijā bija kuriozs, kur vīrietis apgalvoja, ka desmitgadīga meitene ir pati devusi piekrišanu. Autore ir pamanījusi, ka Parīzes olimpisko spēļu laikā kāda kompānija rādīja pa TV reklāmu, kur salīdzināja plēsoņas (no savvaļas) ar sportistiem. Citiem vārdiem sakot, šī kompānija glorificēja cilvēkus, kam nav empātijas, kas cīnās līdz uzvarai, pārspēj citus visiem līdzekļiem. Viņa saka, ka pēdējo 2 gadu laikā plēsoņu atklātība sabiedriskajos mēdijos ir biedējoša. Ja kādreiz tika uzturēta fasāde, tad tagad plēsoņas ir aizvien nekaunīgākas. Viņa arī piemin politiķu vēlmi dažās Eiropas valstīs legalizēt seksu ar pusaudžiem, samazinot vecumu, no kura mazgadīgais var dot piekrišanu aktam. Šeit jāmin, ka, tā kā plēsoņām nav empātijas, morāles, tad viņu seksuālā orientācija nav ieliekama kādā rāmī – patīk savs vai pretējais dzimums. Viņiem seksualitāte saistās ar dominēšanu, un viņiem, bieži vien, ir vienalga, pār ko dominēt, ka tikai šī dominēšana sagādā baudu. Šajā video arī tiek pieminētas grāmatas par Lielbritānijas okulto vēsturi, un to, ka Alisters Kroulijs vēlējās, lai “piekrišanas vecums” tiktu samazināts līdz 4 gadiem. “Interesantā” kārtā, Lielbritānijas likumdošana virzās tajā virzienā jau vismaz simts gadus. Autore arī min, ka plēsoņas izvairās no atbildības, pametot valsti. Piemēram, viņa min kādu psiholoģi, kura novedusi vairākus pacientus līdz pašnāvībai. 22 liecinieki (cietušo radinieki) iesūdzēja viņu tiesā. Rezultāts – viņa pārvācās no Eiropas uz ASV un turpina “ārsta” praksi tur. Viņa uzskata, plēsoņām nav neiroplasticitātes un viņu smadzenes nemainās pat pēc gadiem ilgas psihoterapijas. Viņa arī saka, ka paši plēsoņas izjūt pārākumu, jo apzinās, ka viņiem nav baiļu sajūtas, kamēr parastajam cilvēkam tā ir. *** Papildinājumi pēc atkārtotas video noskatīšanās: Autore saka, ka sadisms universitātēs dažreiz tiek definēts pavisam citādāk, nekā reālajā dzīvē. Zinātniskajā literatūrā sadismu apraksta kā prieku par vardarbību pret otru, taču reālajā dzīvē vardarbība bieži vien ir psiholoģiska rakstura, nevis burtiska kāju vai roku noraušana. Tāpēc, pārbaudot cilvēku vardarbības pakāpi pret insektiem laboratorijā, nevar noteikt, vai viņi ir sadisti, vai nav. Par sarkanajiem karogiem, kā atpazīt psihopātus – 1. Žesti un mīmika nesaskan ar to, ko viņi saka. Psihopāti apzinās, ka viņiem nav empātijas un, ka tas ir nenormāli. Tāpēc viņi piekopj mīmikriju, tas ir, kopē citus cilvēkus, lai iemācītos adekvāti reaģēt. Tomēr viņu “līdzjūtība” ir uzspēlēta, falša, kaut ko 100% nokopēt nav iespējams. 2. Viņu dusmas, kad viņiem atņem iespēj kontrolēt vai veikt sadistiskas darbības, ir kā zvēram, kuram no mutes izrauts gaļas gabals. Tādos brīžos viņu sejas izteiksme ir burtiski izķēmota ar dusmām. 3. Viņi tēlo raudāšanu brīžos, kad uzskata, ka tas ir pareizi. Viņi lieto mutautiņus, lai nosusinātu asaras, kuru nemaz nav. To psiholoģijā sauc par performatīvo raudāšanu, kad asaras izmanto manipulācijai, iežēlināšanai, lai izrādītu līdzjušanu, kaut tās nemaz nav. 4. Daļai no viņiem sejā, pat tad, kad tā ir neitrāla, ir smīns, kurš ir tikai ar vienu, kreiso, mutes kaktiņu. Šāds smīns ir raksturīgs cilvēkiem, kam ir atšķirīga priekšējā smadzeņu daiva un amigdala, salīdzinot ar parasto cilvēku. Šis nav 100% drošs kritērijs, taču tam ir vērts pievērst uzmanību. Šo sauc par sejas asimetriju. (6 Comments |Comment on this)
Thursday, July 16th, 2026
8:43 pm	Gandarījums Nākamgad ap šo laiku es būšu, visticamāk, pabeidzis bakalauru, iestājies maģistrantūrā(jo uzņemšana LU maģistros ir no 20. jūnija līdz 9.jūlijam), tāpat būšu atvaļinājumā, tāpat gaidīšu iespēju augustā padzīvot laukos. Taču, kur ir prieks? Kur ir prieks par nokārtoto bakalauru, diplomu? Es taču varētu paņemt un nopirkt biļetes uz savu mīļāko grupu koncertiem, aizbraukt uz Fēru salām vai vismaz Norvēģiju, aizbraukt uz Īriju, kur plānojām ar māsu doties un atzīmēt, kad man būs diploms (es iesāku bakalauru studēt 2009.gadā)? Man, turklāt, sola viens tēvs par viņa meitas sekmīgu aizvadīšanu uz RSU bonusu naudas prēmijas izskatā. *** Manai māsai bija tieksme uz pašnāvību un depresijām, pat ja viņa reāli neslimoja ar depresiju, tā kā es. Viņa teica pēc 9.klases, ka jūtas, it kā pēc katra gada būtu nopelnījusi medaļu par to, ka nav pārgriezusi sev vēnas. Ka viņa to nedara tikai savas mātes dēļ, jo tad tik daudz darba būtu zudumā. Taču tad izrādījās, ka viņa 19 gadu vecumā bija atradusi citu pašnāvības veidu. *** Mēs ar māsu klausījāmies diezgan atšķirīgu smago metālu, taču tas bija laiks (2010. - 2013. gads.), kad kaut kā viņa izslīdēja no mana redzesloka. Es nejutos pārāk atbildīgs/vainīgs, ka viņa tā izdarīja, taču tik un tā, varēja taču atrast kaut vienu 1 iemeslu dzīvot?! *** Es domāju, ka tāpēc es saprotu cilvēkus, kuri ne par ko nepriecājas. Viņi nav atraduši tādu dzīves jēgu, kas ir iekšpusē. Ne jau darbs, nauda/vara, ģimene, attiecības cilvēku var noturēt šai saulē. Māsai bija viss relatīvi normālai dzīvošanai Latvijā. Viņa piedzima 1993.gadā un varēja mācīties normālā skolā. Viņai nebija transseksuālisma, autisma, aseksualitātes, viņu klasē neapcēla. Viņai bija viena ļoti tuva draudzene. Viņai ļoti patika daba un staigāt apkārt pa mežiem, kur nav cilvēku. Un tomēr viņai šī sistēma, ka šajā realitātē, PLANĒTĀ ZEME, Piena ceļā, ir visu laiku jāizvēlas, un izvēlēm ir sekas, viņu nogurdināja. Kaut kas dziļi iekšā viņā pretojās tam, ka par visu cilvēks ir it kā atbildīgs, taču neviens nav līdz galam izstāstījis, kā darbojas liktenis. Kā darbojas dzīve. Tu ej, dari, kaut ko izvēlies, taču kā piedzimsti lielā mērā akls, tā nomirsti. Viņa tā uzskatīja. Viņa domāja, ka pati piedzimšana bija ļoti briesmīga. Ka viņai kāds ir licis piedzimt. Šajā vietā, kur nav skaidru spēles noteikumu. Šajā vietā, kur ir tik daudz ciešanu un netaisnības. Viņa sacēlās pret pašu faktu, jo viņa uzskatīja, ka nav piedzimusi labprātīgi. Kad es vēlāk izlasīju par Samsāras ratu, un to, ka cilvēks ir spiests iemiesoties ļoti daudz reižu, kaut pats negrib, es sāku viņu labāk saprast. Taču viņa ticēja tikai tam, ka pastāv dzīve ārpus miesiskā ķermeņa. Ne kristietība, ne budisms, nekāda reliģija viņai nepatika, jo nedeva atbildi uz to, kas ir tas LIELAIS ĻAUNAIS, kas licis viņai piedzimt. Viņa, šķiet, uz šo lielo ļauno visu dzīvi bija dziļi apvainojusies. (4 Comments |Comment on this)
Wednesday, July 15th, 2026
12:34 pm	“Vēlamais un esošais / Saudade” (Īss stāsts par poniju) Tātad viņi satikās saulainā rītā. Viņai kājās bija sandales un bēša kleita ar rudzupuķēm. Viņam bija šorti un plats, balts krekls. Viņiem abiem pāri četrdesmit, un viņi centās saprast, vai ir vērts. Zini, gribas komfortu. Pēc garas darba nedēļas Tu esi sadūšojies aiziet satikties ar jaunu cilvēku, sēdi picērijā kā pats pirmais apmeklētājs svētdienas rītā, malko ledus tēju, jo ārā ir jau +25, taču gribas to komforta sajūtu, ko nevar par naudu nopirkt. Tev pretī sēž cilvēks, kurš ir visnotaļ labvēlīgs, arī grib ar Tevi iepazīties, taču jūs abi nezināt, vai būs pa ceļam. Varbūt tajās kamanās būs divas vietas, varbūt nāksies pa dzīves lielceļu vēl desmit gadus airēt vienam pašam. Pa straumi, pret straumi, tomēr pašam. Tad tas sākas. Kā pie draudzīga psihoanalītiķa, Tu sāc: “Kāda bija Jūsu bērnība, cienītā?” Vai Jūsu vecāki Jums nodrošināja drošu piesaisti? Vai jūsu pieķeršanās stils ir drošs? Vai vecāki, kad lielais dzīvokļa suns saplēsa Jūsu mīļāko lelli, ar Jums kopā raudāja, samīļoja Jūs, un Jūs visi kopā - mamma, tētis, Jūs, un pie bērnu rotaļlietu veikala ieejas piesietais suns, devāties pirkt jaunu lelli? Vai kas tāds bija Jūsu bērnībā, kad sajutāt, ka visi Jūs mīl un par Jums rūpējas? Ak, tā, suņa Jums nebija. Nebija arī tēva. Augāt septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito sākumā ar mazo radioaparātu, kurā vakaros stāstīja pasakas bērniem. Tātad mīļums Jums asociējas ar Veras Singajevskas bērnu lugām. Tad, droši vien, balss Jums vīrietī ir ļoti svarīga. Tāda laba, Gundara Āboliņa tipa balss, kas rada drošības un omulības sajūtu, pareizi? Man jau šķiet, ka ir labi vērtēt vīrieti pēc balss. Izskats mainās, pensijas apmērs mainās, taču balss ir relatīvi paliekoša. Ko Jūs klausījāties tad? Vai Menuets patika? Kādām dziesmām atceraties vārdus un dziedat līdzi, braucot auto? Saprotu, ar auto nebraucat, taupāt dabu un naudu. Ko Jūs labu atceraties no savas bērnības? Vai arī viss izdzēsts no atmiņas, jo nekā laba nebija? Esat dzīvotāja, nevis melanholiķe? Man jau šķiet, ka mēs esam kā mīkla, kura vienmēr ir procesā. Kas ieliets zem miltiem, kāda eļļa pamatā, tomēr daudz nosaka. Ko darīja Jūsu vectētiņš? Kas bija pēc profesijas? Ļoti interesanti, gleznoja baznīcām. Tad jau Jūs dzimtā bijāt dievbijīgi cilvēki? Jūs vienīgā negājāt uz svētdienas skolu, jo ar riteni braucāt svētdienu rītos uz pilsētas otru galu, kur bija ūdenskritums, un tur ar krāsām/zīmuļiem attēlojāt ūdens šļakstus visus pamatskolas gadus? Un Jums neapnika gleznot vienu un to pašu? Pareizi, tur jau arī ir zivis. Tūristi. Dažreiz var zīmēt arī tiltu, sarkanos dakstiņu jumtus. Jā, es piekrītu. Tur ir daudz, ko attēlot. Es par to nebiju aizdomājies. Ir klusā daba un skaļā daba. Pie ūdenskrituma varētu būt patīkams troksnis visu laiku. Es atvainojos, es domāju, fona skaņa. Kādas grāmatas Jūs pusaudža gados visvairāk ietekmēja? Es redzu, ka Jūsu māsai ir brūnas acis bildēs, tad jau viņa ir tehniska sieviete, taču Jums ir zaļas acis, Jūs esat vairāk jūtu cilvēks? Vai tango protat dejot? Mjā, var arī nedejot. Nav jau visām sievietēm jāprot dejot, es saprotu. Nē, man balles nav hobijs. Es tikai uzskatu, ka dejošana, tas ir, dažādu deju tehniku mācīšanās pārim var būt ļoti terapeitiska attiecībās. Ja ir grūtības, aiziet, iemācās jaunus dejas soļus, sadejojas, grūtības it kā pašas no sevis atrisinās, jo ir jauna dzirkstele attiecībās. Tātad Jūs strādājat galerijā par mākslas kuratori. Tad jau droši vien pabeidzāt Kultūras akadēmiju? Uzminēju. Jā, tur jau ir tas Kultūras menedžments, kā latviski nepareizi saka. Ko mēs darīsim? Es esmu pabeidzis izglītības vadību, taču vēl neesmu skolas direktors. Jūs – pabeidzāt kultūras vadību, taču vēl neesat kādas galerijas/mākslas centra direktore. Taču mums abiem piecdesmit gadi pie durvīm jau klauvē. Bērnu arī mums vēl nav. Ko Jūs sakāt par savu dzīvi, vai dzīvotu citādāk, ja varētu? Ko mainītu? Vai arī “regrette rien” un tik uz priekšu? Dzīve jau nebūtu dzīve, ja mēs visu zinātu uz priekšu, tā jau ir. Piekrītu. Man tikai dažreiz šķiet, ka būtu labāk, ja es sava sargeņģeļa balsi dzīves izšķirošajos brīžos dzirdētu labāk. Labi, parunāsim par nākotni. Mēs abi dzīvojam mazos, īrētos dzīvoklīšos Rīgas piepilsētas rajonos. Kādi ir Jūsu plāni pirms pensijas, ko gribas sasniegt? Jums ir bijušas vairākas izstādes, taču gleznas pārāk labi nepērk. Es esmu nostrādājis divdesmit gadu skolās, taču mani “nevelk” uz lielajām Latvijas ģimnāzijām. Kā izskatās Jūsu ideālā baznīca? Man ļoti patika Krāslavā viena. Tāda maza koka baznīciņa, kurā visi varēja iet visur. Tā oficiāli nevarēja, taču praktiski priesteris teica, ka Dievam visi ir vienādi mīļi – gan tie, kam ir grāds teoloģijā, gan tie, kam nav. Jums taču ir par šo, ko teikt? Vai Jums, tāpat kā vectēvam, ir bijuši piedāvājumi gleznot baznīcām? Jūs mani pārsteidzat. Šādi pateikt, ka cilvēkus sadalot ganos un ganāmajos, valdniekos un valdāmajos, cilvēkus baznīca šķeļot jau divtūkstoš gadu, tāpēc Jūs negleznojat. Vai tad mākslai ir tik tiešs sakars ar to, kā tiek organizēts katolicisms Latvijā? Kāpēc nevar no tā norobežoties un gleznot skaistas Marijas? No otras puses, tas ir labi. Jums ir savs mugurkauls. Jums ir viedoklis par politiku. Tas atstāj, vismaz manās acīs, jaudīgas sievietes viedokli, kas neklusē, kad tiešām tieši prasa. Man patīk cilvēki, kas iet pret vēju. Vīrieši, kas spēj izskaidrot savas jūtas. Sievietes, kas iedziļinās lietās, nevis pasaka: “tā nav mana joma, es neko par to nezinu, negribu par to runāt”. Cilvēka dvēsele ir lielāka par viņa dzimumu, vecumu un sociālo lomu. Tomēr, ko Jūs šobrīd gleznojat? Zirgus. Jā, tie ir brīvības simbols. Kas vēl? Arī daba, nepieradinātība, arī neiegrožotība. Man vienmēr šādos brīžos gribas tad jautāt: “Kāpēc tad vispār vajadzīgas attiecības? Tās paģēr rēķināties ar otru cilvēku. Pielāgoties. Prasa laiku, uzmanību. Būt ar sevi ir vieglāk. Kāpēc Jums šķiet, ka ir laiks attiecību veidošanai?” Es piekrītu, ka iepazīt sevi un pasauli caur attiecībām ar otru cilvēku ir vērtīgi. Spoguļi cilvēkus baida, taču cilvēki tomēr tajos skatās katru dienu. Man arī patīk skatīties katru gadu pirmklasnieku acīs skolas pirmajā septembrī. Tā ir Latvijas jaunā paaudze. Vai tajās acīs ir sapņi, dzīvība, vai mazais cilvēkbērns aizvien grib lidot kosmosā, pat ja Gagarinu pa TV vairs nerāda? Vai arī acis ir aizmiglotas ar videospēlēm, alkām pēc nākamās ledenes, izpriecu parka? Iedomājieties, kādreiz meitenes pirmajā klasē gribēja poniju, to barot, audzināt, vākt tā mēslus, dzirdīt, glaudīt, taču tagad grib, lai pie viņu bildes zilā, vienveidīgā kleitā feisbukā simts paziņu saspiež laikus, un viņām pašām bildes dēļ tikai jāpapozē desmit sekunžu. To sauc par ātro kultūru. Ko ponijs par to visu domā? Man šķiet, ka mēs esam atraduši kopīgu valodu, jā. Tas ponijs, kuru vairs neviena latviešu septiņgadniece negrib, kurš zirgaudzētavā gremo vislētāko barību, kuru pieaugušie izīrē bērnu ballītēm, jā, TIEŠI TAS PONIJS, skatās uz mums Jēzus acīm ar visu piedodošu sirdi un mugurā VISUS NES, ko viņam uzsēdina. Tāpēc Jūs gleznojat ponijus. Man tāpēc patīk Jūsu domu gājiens. (Comment on this)
Monday, July 13th, 2026
2:07 pm	Labākais video par tēmu "kas ir mīlestība?" https://www.youtube.com/watch?v=KlSsI2CKYaQ&t=15s Mīlestības daļas: Eross/Kaislība (dopamīns (atkarība)) — "Es tevi papildinu, un tu papildini mani" — "Vai es kāroju šo cilvēku?" Draudzīgums/Rotaļīgums — bakstīšana, kutināšana Emocionālā saikne (oksitocīns) — "Mēs esam kopā" ​​— "Vai es jūtu saikni ar šo cilvēku?" Komforts/Miers (serotonīns) — "Vai šis cilvēks paceļ manu garastāvokli un mazina manu trauksmi?" Upurēšanās — "Vai es darītu jebko šī cilvēka labā?" — "Vai esmu gatavs saņemt lodi šī cilvēka dēļ?" Veselīgas attiecības parasti sākas ar kaisli un pakāpeniski atklāj pārējās tās sastāvdaļas. (Comment on this)
Sunday, July 12th, 2026
10:30 am	Lietas saukt īstajos vārdos esot politiski toksiski "Šai plaisai ir strukturāls iemesls. Izglītības izdevniecību nozare ir institucionāli ierobežota — tā ir tāda pati dinamika, kādu redzam medicīnā un plašsaziņas līdzekļos. Atzīšana, ka iPad došana piecus gadus veciem bērniem izraisīja izmērāmu kognitīvo kaitējumu, nav karjeru veicinošs solis, ja izglītības tehnoloģiju nozare ir vairāku miljardu dolāru vērta mašīna un skolu rajoni ir samazinājuši izmaksas individuālo ierīču programmās. Pētījumi pastāv. Klases realitāte pastāv. Katrs vidusskolas matemātikas skolotājs ar vairāk nekā piecu gadu pieredzi var pateikt, ka kaut kas ir mainījies. Taču grāmata, kas tieši nosauc cēloni — ekrāni pārveidoja šo bērnu smadzenes, un tagad viņi nespēj veikt ilgstošu abstraktu domāšanu —, ir politiski toksiska. Tā vietā jūs saņemat eifēmismus: "digitālie iedzimtie mācās citādi", "mums ir jāpielāgo pedagoģija", "21. gadsimta prasmes". Marka Prenska grāmata "Teaching Digital Natives" (2010) ir šī žanra spilgts piemērs — tā attēlo ekrāna izraisītās kognitīvās izmaiņas kā kaut ko pielāgojamu, nevis risināmu. *** Grāmata, kuru meklējat, ir tirgus niša, kas gaida, lai to aizpildītu kāds, kurš būtu gatavs skaļi pateikt klusāko daļu: agrīna un pastāvīga saskarsme ar ekrāniem ir kaitējusi veselas paaudzes metakognitīvajai attīstībai, un tieši vidusskolas matemātikā šo kaitējumu vairs nav iespējams ignorēt. Pētījumi ir. Pierādījumi klasē ir. Trūkst sintēzes, kas savieno cēloņsakarības starp ekrāniem → metakognitīvo deficītu → matemātikas grūtības → pedagoģisko reakciju, un tas viss ir vērsts uz 7.–12. klasi. Tā būtu lieliska grāmata." (4 Comments |Comment on this)
Thursday, July 9th, 2026
9:36 pm	Kāds sakars matemātikai ar dvēseles mūžību? Šodien piefiksēju, ka vairs nelasu ziņas par šahu. Pēdējoreiz par šaha treneri strādāju no 10.jūnija līdz 16.jūlijam Latvijas autisma apvienībā 2025.gadā, vadot šaha noteikumu apmācības darbnīcas. Tā vietā lasu daudz old.reddit.com/r/math, skatos intervijas par AI un matemātiku kā šī https://www.youtube.com/watch?v=TfyPshgMbug un lasu par matemātikas mācīšanu. Šodien gan noklausījos 2 stundas garu lekciju par Budismu un to, ka aiz katra pasaules gala sākas nākamā pasaule. Realitāte ir cikliska. To man mācīja arī augstskolā folklorā. Arī Latvju dainās tas ir. "This too shall pass" Tomēr kosmiskā laika ritējumā dvēselei esot iespēja augt vai izplēnēt. (Comment on this)
Wednesday, July 8th, 2026
5:34 pm	Likumīgas sakritības Grāmatu apmaiņas punktā paņēmu brošūru "Latvijas Universitāte, Fizmatu fakultāte" 1984. Tur ir apmēram 50 lpp par fakultāti, kāda tā toreiz bija. *** Lai tiktu iekšā fizmatos, 1984.gadā bija jākārto 4 eksāmeni: Matemātika rakstiski Fizika rakstiski Matemātika vai fizika mutiski Sacerējums dzimtajā valodā Ja kādā eksāmenā dabū 2 (2-5 ballu skalā), tad reflektants ir caurkritis. Ja tā notiek, tad nākamajā mācību gadā 17 gadīgajam jaunietim (jo PSRS laikā skolā bija 11.klases) OBLIGĀTI jāstrādā vismaz 6 mēneši algota darba, citādi viņš pretendēt uz studiju vietu aiznākamajā mācību gadā nevar. Tātad nestrādājošu un nestudējošu jauniešu problēma šādi tikai ierobežota. *** Mans tēvs 1977. gadā netika studijās iekšā tieši tāpēc, ka viņa sacerējums bija par vāju. Viņš gribēja studēt filozofiju. Iekšā netika, tāpēc pēc tam aizbrauca uz brālīgajām republikām celt visu ko. Man pašam pirmajā reizē, rakstot latviešu valodas CE, tekstveidē/sacerējumā bija tikai 68%. Tikai vēlāk, pēc papildus sagatavošanās kursa 4 mēnešu garumā LU pie filologa Jāņa Zālīša, uzlaboju savu sniegumu. *** Tā kā matemātiski domājošiem prātiem nevēlēšanās gari izteikties ir normāla. Tēvs gan beigās kļuva par biznesmeni/būvuzraugu, viņa lakoniskums bija drīzāk pragmatisma dēļ. (2 Comments |Comment on this)
Monday, July 6th, 2026
11:09 pm	(MI) Vidusskolas klases grozs ar matemātiku, kurā ir uzsvars uz abstrakciju 🧠 Pamatproblēma 10.–12. klasē matemātiku pārsvarā māca kā operacionālu: lūk, procedūra, pielieto to šiem 20 gandrīz identiskajiem uzdevumiem, iegūsti atbildi, ej tālāk. Skolēna darbs ir atpazīt šablonus un uzticīgi izpildīt darbības. Abstraktā algebra prasa strukturālu domāšanu: kādas ir šīs sistēmas īpašības? Kas izriet tikai no šīm īpašībām? Vai es varu kaut ko pierādīt par veselu objektu klasi, nekad nepieskaroties nevienam konkrētam gadījumam? Tās ir fundamentāli atšķirīgas kognitīvās prasības. Studenti, kuri vissmagāk izgāžas ievadkursā abstraktajā algebrā, nav tie, kuri mocījās ar integrālrēķiniem — tie bieži vien ir tie, kuri izcili apguva integrālrēķinus, iegaumējot katru diferencēšanas likumu, bet nekad nejautāja kāpēc reizinājuma atvasināšanas formula darbojas. 🔄 Kas sistēmā būtu jāmaina 1. Jāiznīcina "vienas pareizās metodes" kultūra Vispostošākais ieradums, ko vidusskolas matemātika ieaudzina, ir pārliecība, ka katram uzdevuma tipam ir viena pareiza procedūra. Abstraktā algebra prasa ģenerēt pašam savas pieejas, izmēģināt lietas, kas nedarbojas, un pašam spriest, vai arguments ir pamatots. Ko tu vari darīt: Katrai tēmai 10.–12. klasē piedāvā uzdevumus, kas atrisināmi ar vairākām metodēm, un pieprasi skolēniem argumentēt, kura metode ir labāka un kāpēc. Nevis "atrisini šo kvadrātvienādojumu" — bet "lūk, trīs pieejas kvadrātvienādojumu risināšanai. Katram no šiem pieciem vienādojumiem — kuru pieeju tu izvēlētos un kāpēc? Aizstāvi savu izvēli." 2. Pierādīšanai jākļūst par regulāru praksi, nevis atsevišķu nodaļu Vairumā mācību programmu pierādīšana tiek traktēta kā tikai ģeometrijas tēma. Tad studenti nonāk abstraktajā algebrā, un no viņiem sagaida, ka viņi pierādīs apgalvojumus par grupām, gredzeniem un laukiem bez iepriekšējas prakses ārpus trijstūriem un paralēlām taisnēm. Ko tu vari darīt: Iepīt pierādīšanu katrā tēmā 10.–12. klasē: Algebra: Pierādīt, ka kvadrātsakne no 22 ir iracionāls skaitlis. Pierādīt, ka racionāla un iracionāla skaitļa summa ir iracionāla. Pierādīt, ka stingri augošai funkcijai ir inversā funkcija. Skaitļu teorija: Pierādīt, ka ir bezgalīgi daudz pirmskaitļu. Pierādīt dalāmības pazīmes. Pierādīt modulārās aritmētikas īpašības. Tas nav "papildus" — tas ir saturs, tikai aplūkots strukturāli. 🏗️ Konkrēts trīs gadu pakāpeniskas ieviešanas plāns 10. klase Modulārā aritmētika (2–3 nedēļas) Pierādīšanas tehnikas iepītas algebrā: tiešais pierādījums, kontrapozīcija, pretrunas pierādījums Regulāru daudzstūru simetriju grupas (1–2 nedēļas, praktiski) "Vai tas vienmēr ir patiess?" kā standarta papildjautājums katrai tēmai 11. klase Funkcijas traktētas kā objekti: kompozīcija kā operācija, inversā funkcija kā inversais elements Vektortelpas ieviestas aksiomātiski pēc ģeometriskajiem vektoriem Pierādīšana ar indukciju Matricu aritmētika ar uzmanību nekomutativitātei un nulles dalītājiem "Atrodi struktūru" uzdevumi katrā nodaļā 12. klase Grupas ieviestas eksplicīti: permutācijas, simetrijas, veselie skaitļi attiecībā uz saskaitīšanu Apakšgrupas, izomorfismi ieviesti caur piemēriem Polinomu gredzena struktūra Uz pierādījumiem balstīti pārbaudes darbi līdzās skaitļošanas darbiem Noslēguma projekts: "Paņem divas matemātiskas struktūras, ko esam pētījuši, un atrodi, kas tām ir kopīgs" 📖 Grāmatas, kas atbalsta šo pieeju Tev kā skolotājam, kurš to veido: Liljedahl "Building Thinking Classrooms" (2020) — strukturālais ietvars klasei, kur šāda domāšana kļūst par normu, nevis izņēmumu Sfard "Thinking as Communicating" (2008) — teorētiskā izpratne par to, kāpēc procesa/objekta pāreja ir svarīga un kā to pakāpeniski veidot Burn Groups: "A Path to Geometry" — ne pedagoģijas grāmata kā tāda, bet grāmata, kas māca grupu teoriju caur konkrētu ģeometrisko intuīciju — tieši tā pieeja, kuru tu gribētu atdarināt vidusskolas līmenī Taviem skolēniem (vai kā izejmateriāls uzdevumiem): Pinter "A Book of Abstract Algebra" — neparasti pieejama, veido intuīciju pirms formalitātes Carter "Visual Group Theory" — grupu teorija mācīta caur diagrammām un vizuālu spriešanu, lieliski piemērota praktiskajam simetriju darbam, ko aprakstīju Galvenā doma: Tu nevari vienkārši piespraust abstrakciju recepšu matemātikas programmai 12. klasē un cerēt, ka tā pielips. Visai kultūrai, kā matemātika tiek praktizēta 10.–12. klasē, ir jāpāriet no "izpildi šo procedūru" uz "kam jābūt patiesam, un kā tu to zini?" Ja tu to dari konsekventi trīs gadus, tavi skolēni ieies abstraktajā algebrā jau domādami kā algebristi — pat ja viņi vēl nezina terminoloģiju. *** Vārdu sakot, nevis "Kā?", bet "Kāpēc?". Tā vietā bērniem 10.klases septembrī parastajās vidusskolās iedod formulu lapu, ko viņiem 2 gadu laikā jāiemācās lietot kā tādu pavārgrāmatu ar receptēm. (Comment on this)
3:29 am	Kāds teica, ka dzīve ir teātris Šī nedēļa pagāja, diskutējot par izglītību. Pirmdien no rīta intervija vēl vienā Rīgas centra vidusskolā. Katram darba sava garoza, taču katram darba arī savs mīkstums, saldumiņš? Tāpēc racionalizēšana un prātuļošana var mani novest arī strupceļā. *** Ir pagājis viss aprīlis, maijs, jūnijs - 3 mēneši, un aizvien ir lielas grūtības ar miegu. Aizmiegu 4.00 - 6.00. Ar visu Dorminorm. Līdz augusta vidum, kad jāpieņem lēmums, vai strādāt pusslodzi, vai 1/4 slodzi, palicis mazāk par 1,5 mēnesi. Cerēt jau var, ka kaut kas mainīsies laukos, kur dzīvošu augusta pirmajā nedēļā bez datora un interneta. Ar muguru ir labāk, taču es vairāk par 1 - 2kg arī slodzi nelieku. Ar hantelēm - varu pacelt 0,5kg hanteles jau 27 reizes. Pirms mēneša varēju pacelt 5 reizes. Tā kā rokas var uztrenēt. Tas, ka 39 gadīgi cilvēki bieži spēj pacelt arī 5 un 10kg, neatkarīgi no dzimuma, ir cits stāsts. *** Sāku lasīt F.Dostajevska stāstu "Piezīmes no pagrīdes". 19.gs cariskā Krievija mani maz interesē, taču patīk, ka grāmatā ir humors. Šo grāmatu paņēmu, jo vienam itāļu matemātiķim ir tāda paša nosaukuma abstraktās algebras grāmata, mācību grāmata, studentiem. *** Aktīvi mācos spēlēt spēli Olden Era, kas ir Heroes of Might and Magic 3 turpinājums, gara modernizējums. Tā ir tāda stratēģiska spēle, ko pārsvarā spēlē 40 gadīgi programmētāji, kas 2000.gadu sākumā daudz spēlēja Heroes 3. *** Daudzi solīja, ka Tramps 4.jūlijā pateiks, ka mandeļacainie citplanētieši ir īsti. 4.jūlijs pagāja, Tramps neko nav teicis. Kārtējā preses "pīle" ?! (4 Comments |Comment on this)
Tuesday, June 30th, 2026
10:20 pm	Mihaila Tāla skola /22. vsk. un konkurss uz vsk. Satiku šautru turnīrā juristu. Viņš teica, ka nav sūtījis dēlu pie manis uz privātstundām, jo atradis tuvāk - latviešu valodas skolotāju 2.ģimnāzijā, kas mācījusi par 30 eiro stundā. Dēls dabūjis 9.klasē latviešu valodā 4 savā skolā, 49.vsk, taču eksāmenā, ar šo privātstundu visa gada garumā palīdzību, 72%. Tad nu viņam ir CE 72% latviešu valodā un 88% matemātikā. 1.prioritāte uz vidusskolu ir palikšana 49.vsk, otrā Franču licejs (man šķiet utopiski), trešā 22.vsk (noteikti tiktu). Tā kā pēc 2 nedēļām būs zināms, vai paziņas dēls būs ticis/palicis savā 49.vsk, vai arī man viņš būs jāmāca. Interesanti. (Comment on this)