[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]
Below are the 20 most recent journal entries recorded in
Eos' LiveJournal:
| Thursday, May 21st, 2026 | |
| 6:11 pm | Stāsts par harmonisku atpūtu “Rokas, kas turpina dot” Viņš sapnī aizdevās uz vietu, ko daži sauca par paradīzi. Tajā būtnes dzīvoja vienkāršās guļbaļķu mājās, ēda augļus, dzēra strauta ūdeni un vairojās tikai tik, cik pašas gribēja. Būtnes ar domu spēku lidoja un teleportējās, pārvarēja jebkādu attālumu tāpat, ar vēlēšanos no sirds. Var pieņemt, ka viņam, kurš piederēja evolucionējošu būtņu grupai, ātri tur apnika. Viņš gribēja kādu izaicinājumu. Šī paradīze bija pārāk viendabīga, paredzama. Tajā būtnes, kas ārēji atgādināja cilvēkus, atpūtās no duālisma. Visa pietika. Zeme visur bija vienādi auglīga. Kalnos bija sniegs, lejās bija saule, ezerā bija vienmēr ideāls laiks laivu braucienam. Viņš gribēja saprast fizikālo mijiedarbību visumā. Viņš gribēja pacelt Visumu no tā apakšas, nevis peldēties tā debesīs. Viņš gribēja grūtu darbu, jo vieglie bija apnikuši. Kāpēc grūts darbs ir interesants? Jo to, viedi darot, var padarīt vieglāku, un visi iegūst. Viegls darbs atdodams tiem, kam tas ir grūts. Tomēr daudz kas vidē, kurā nebija duālisma, viņu fascinēja. Cik ļoti būtnes uzticējās viena otrai. Cik izpalīdzīgas un empātiskas bija. Ja varēja ar ko dalīties, lai otram ietaupītu laiku (kaut gan tas ritēja kā jau paradīzē, cikliski un punktveidā vienlaikus), tās tik un tā to darīja automātiski. Bezgalīga vēlme darīt labu tām bija muguras smadzenēs. Tās vienkārši smaidīja, jo tā bija viņu ierastā sejas forma ikdienā. Kā tas ir dzīvot sabiedrībā, kur pietiek pārtikas, pietiek visa veida resursu, kur būtnes levitē un sazinās telepātiski, kur idejas vienotajā laukā apceļo visu ciemu tiklīdz tās kāds izdomā? Tas prasa pielāgošanos. Jauniņos “paradīzē” atpazina pēc izbīļa to sejās, kad viņi saprata, ka nav ne jāstrādā, ne jāsacenšas, ne jāstreso. Būtnēm nebija orgāna, ar ko apstrādāt stresu, jo stresa vienkārši nebija. Bija dažādi risinājumi katrai situācijai, kas radās šajā sabiedrībā, un visi bija labi un derīgi, atšķīrās tikai nianses. Viņš drīz pamanīja, ka būtnēm tikpat kā nebija ego, un neviens nevēlējās piecstāvu māju vai kaut ko labāku nekā otram. Kaimiņš bija brālis, kaimiņa sieva bija māsa, sporta spēlēs visi juta līdzi komandai, kas spēlēja pirmoreiz. Būtnes bija dažādas – ar lielākām un mazākām ausīm, ar dažādu ādas krāsu, sprogainiem un viļņotiem matiem, taču visām bija ļoti simetriskas sejas, it kā tās būtu pagatavotas no viena uzlējuma un šablona. Viņš skatījās uz tām ar trešo aci un redzēja daudzkrāsainu varavīkšņu kompozīciju katras enerģētikā, taču visas krāsas simbolizēja viedumu, ko būtnes bija ieguvušas, pirms nonākšanas šeit. It kā visi ceļi vestu uz “paradīzi”. Kāds bija kalpojis par medbrāli slimnīcā septiņdesmit gadu. Cits zīmējis zirgus visu mūžu. Citi – trenējuši bērnus futbolā un novusā. Vēl kāds vīrs varēja lepoties, ka atdzīvinājis sievu no klīniskās nāves, kad tā aizkapa valstībā meklējusi sevi. Šīs būtnes bija ar ļoti izteiktu saprātu, taču, nonākot šeit, ātri iemācījās vienu, telepātisko valodu, kurā visi nomērījās pēc mazāka kopīgā dalītāja, kas bija absolūta mīlestība un mīļums sabiedrībā. Varēja būtnes aptaujāt, kas tās bijušas iepriekšējā dzīvē, pirms nonākušas šeit. Pēc tam iztēloties, kā izskatās “mīļš grāmatvedis”, “mīļš kodolreaktoru inženieris”, “mīļa finanšu analītiķe”, un tā tālāk. Būtnes ar jokiem un jautrību atcerējās aizgājušās dzīves, kas viņām tagad šķita kā tāltāla jaunība, kurā viņas vēl bija ļoti nepieredzējušas. Vēl nezināja, ko nozīmē dot no visas savas būtības visai savai būtībai. Viņas tad vēl nebija aizgājušas līdz savas iekšējās bezgalības malai un paskatījušās, kas ir aiz tās. Viņš paņēma spieķi un devās tālāk. Izeja no “paradīzes” bija tās stratosfērā. Kādas mazas durtiņas veda uz plazmas pasauli, kurā viss bija izšķīdis vienā lielā sakausētu ideju konglomerātā. Tā bija ideju pasaule, kurā idejas, pirms nonākšanas fiziskajās, miesīgajā pasaulēs, sākušas sablīvēties, sākušas kondensēties, lai pēc laba laika sasniegtu visgaišākos prātus fiziskajā realitātē. Tur varēja redzēt idejas par dzīvniekiem, kuri evolucionē, nevis, lai izdzīvotu, bet gan, lai sasmīdinātu. Kurš dzīvnieks visvairāk sasmīdina pārējos, genofondu turpina. Vai arī par tiltiem, kuri, kad tiem vajadzētu salūzt, pāri braucošos iemet paralēlajā realitātē, kas saucas “ātrais kurss būvinženierijā”, lai autobraucēji nākamreiz spētu novērtēt ar neapbruņotu aci, vai tilts ir drošs, vai nav. Plazmas pasaulē bija idejas par Visumiem un virsvisumiem, kas veidoti pēc principiem, kuri kalpo komēdijai – iedomājies dievu, kurš sāk pirmajā dienā radīt, pirms tam kārtīgi svētdienā izsmējies, skatoties, kā Vinnijs Pūks, kurš iesprūdis alā, skaļi saka, ka: “Nu ir īstais laiks sākt gavēni!” Kad viņam apnika novērot ideju sabiezēšanu, Viņš devās pie erceņģeļa ar lūgumu: “Kā es varu palīdzēt? Man apnika paradīzē, elle ir likvidēta, un fiziskajā pasaulē es visu jau esmu redzējis.” - Erceņģelis sasita plaukstas, un Viņš attapās tumšā labirintā, kurš vienmēr paplašinājās, kad viņš juta, ka sasniedz tā izeju. Viņš gāja pa aplī daudzas reizes. - Viņš domās jautāja erceņģelim: “Kas man no šī jāsaprot?” - Viņš saņēma atbildi: “Kad Tev apniks iet pa riņķi un Tu sagribēsi būt kur citur, tad Tu uzzināsi, ko Tu patiesībā gribi. Tad Tu atradīsi sevi īstajā vietā, laikā un ar īstajiem…” - Taču Viņš bija izgājis no visiem Samsāras ratiem, visus darbus izdarījis, sev par visu piedevis un bija tik brīvs, ka sen būtu sadalījies pa pirmfraktāļiem un saplūdis ar Visa Sākumu, ja vien kāre radīt ko jaunu un skaistu viņu nebūtu noturējusi starp debesīm un nākamo lielo ciklu. - Tā viņš gāja pa labirintu vēlreiz un vēlreiz. Viņš atcerējās, ka visi iepriekšējie cikli, visi Samsāras rati pēc būtības bijuši tādi paši labirinti. Tie jāpieņem, jāiemīl, jāizprot, un tikai tad, kad Tu bezkaislīgi un ar tēvišķu sirsnību skaties uz sistēmu, kas radīta Tavai izaugsmei, tikai tad Tu esi tiesīgs to atstāt. Kādreiz viņš gribēja zināt, kas ir aiz horizonta, kas ir bezdibeņa dibenā, ko ēd tie trīs bruņurupuči, kas tur Zemi, un kāpēc… Taču tagad viņš darīja savu darbiņu un jutās gluži apmierināts. Kāds jautājums, tāda atbilde. Laikam jau erceņģelim palīdzību nevajadzēja, ja viņš uzmeistaroja Viņam gaismas sfēru, kuras viducī bija tumšs labirints, un tajā daudzdimensiju plaknē Viņu iemeta, lai beidz jautāt. Ar “ Es gribu” sākas tik daudz kas. Ar “Man pietiek” beidzas. Ar “man ir prieks te atrasties”, Tev paliek paklāju zem kājām un vēl pienes čības. Viņš atgriezās “paradīzē” un nosprieda, ka turienes būtnes vienkārši trenējas nākamajam ciklam, kur Zeme būs augstāka par debesīm. Iedomājies, ziedus stādīs mākoņos, taču debesu vietā būs Zeme, no kuras ik pa laikam nokritīs kāds redīsu lietus. Viss būs otrādi, taču šoreiz labā ziņā otrādi. Izvērpts no iekšās uz āru, pārformatēts caur absolūto mīlestību un atlikts atpakaļ kā tāda karsta vaska forma, kurā var ieveidot ko jaunu. Būtnes cels mājas uz mākoņiem un lietus tecēs no apakšas uz augšu. Arī kalni būs no augšas uz leju. Gravitācijas nebūs, un visi vienosies, kurā virzienā lietas kritīs, ikmēneša sapulcē. Tādā juceklī padzīvojušas, būtnes novērtēs iepriekšējo kārtību un atkal priecāsies, ka var sūtīt ziņas cauri laikam saviem pagātnes “es”. To cilvēki sauks par vēstījumu saņemšanu un makten priecāsies, ja atradīs savus radus nākotnē. Kosmiskās dzimtas tad rīkos saietus uz ģeometriski tuvākās, vidējās planētas, un dzimtas saietā tiks daudz dziedāts un slavēts mūžam dodošais gars. Tik daudz paralēlo pasauļu ar dažādiem, pavisam atšķirīgiem fizikas likumiem un ņēmumiem! Atliek tikai brīnīties, cik dziļā labirintā to Radītājs reiz bijis iesprūdīts, lai tik ļoti, līdz mazākajam sīkumam, izplānotu tās. |
| Monday, May 18th, 2026 | |
| 4:54 pm | ADHD rabbit hole šodien piedāvā Rejection Sensitive Dysphoria https://www.youtube.com/watch?v=z3ALcuP Jeb, kāpēc cilvēki ar ADHD baidās, ka nebūs pietiekami labi, tāpēc pārkompensē ar perfekcionismu un reaģē pārspīlēti. *** Matemātikā īpaši bieži vari nejusties labi, jo tikai pie labas veselības un izgulējies cilvēks spēj rēķināt tuvu 100% ideālam. No šīs intervijas es paņēmu sev domu, ka cilvēks ar ADHD netic sev, tāpēc nepiesakās uz darbiem vai amatiem, ko patiesībā labi prastu un kuros ļoti labi iederētos. |
| Friday, May 15th, 2026 | |
| 9:31 pm | Esmu izgājis praksi. Nākamajā skolā tai pieiešu atbildīgāk. Apsolu sev. Prakse skolā, var teikt, ka šodien beidzās. (Jā, jau otro reizi šo rakstu) Mentore man ielika 6 par praksi un norunāja monologu, ka vajag mācīt bērnus mīlēt matemātiku, nevis no viņiem censties iztaisīt teicamniekus. Es gribēju viņus visus iztaisīt sekmīgus, es atzīstu to. *** Ja es atceros bioloģiju, priekšmetu, kas mani garlaikoja visvairāk, tad to es tā arī neiemācījos mīlēt. Man vajag to bioloģijas daļu, kur ir saskare ar medicīnu. Taču nosaukumus visām pļavas puķēm aizvien nezinu. Arī sēņu nosaukumus nezinu. Man bija ļoti laba bioloģijas skolotāja vidusskolā, kuras skolēni regulāri tālu tika olimpiādēs. Stingra, taču mājās veica bio eksperimentus savam priekam. Tomēr vienīgais 10 bioloģijā man bija ģenētikā 11. vai 12.klasē, kur pietika ar matemātiku un dažām loģiskām operācijām, nebija no galvas nekas jāzubrās. Tā man parasti bija 3- 6, man šķiet. *** Es nezinu, vai 7.klasē zina, kas ir mīlestība. Turklāt, vai viņi mīl sevi. Ja viņi nemāk mīlēt sevi, tad kā var mīlēt matemātiku? Ja neskatās tik filozofiski, tad cilvēki gūst prieku no dažādām lietām. Es zinu cilvēkus, kas gūst prieku no uzdevumu risināšanas. Citi gūst prieku no vijoles spēlēšanas 4 stundas dienā 30 gadus. Es gūstu prieku no rakstīšanas un lasīšanas. Vēl no mācīšanas. Ja bērns negūst prieku no teksta uzdevumu risināšanas, kad pie manis nonāk 7.klasē, tad sākt mīlēt matemātiku tad man šķiet diezgan utopiski. *** Vispār šodien matemātikas skolotāju forumā izlasīju, https://old.reddit.com/r/matheducat ka labākie matemātikas skolotāji nestrādā par skolotājiem, jo arī risku analītiķiem, finansistam un inženierim esot jāskaidro citiem, kāpēc matemātika strādā, un viņam par to maksā daudz vairāk, nekā skolā. Tas liek apsvērt maģistrantūrā studēt kaut ko citu, lai man ir rezerves variants citai profesijai. |
| 12:34 am | (Kursa) darbs par skolēnu motivāciju mācīties matemātiku ir pabeigts, aizstāvēšana 27.maijā Ievietoju te, cibā, publiski tā nobeigumu ar secinājumiem. "Nobeigums" Šajā kursā darbā atklāju teorētisko bāzi, kas vajadzīga, lai skolotājs zinātu, kā būt motivējošam, iedvesmojošam un, tajā pat laikā, apzinātos matemātikas kā zinātnes vietu Latvijā, zinātu par darba un tālāku studiju iespējām viņa skolēniem, ja matemātika apgūta labi, izcili un teicami. Latvijā skolotājs ir daļa no izglītības sistēmas tāpat kā citās valstīs, tāpēc cerība ko mainīt pastāv tikai tik daudz, kamēr skolotājs pats ir ar darbu un savu profesiju apmierināts, vēlas tajā palikt (pat ja piedāvātu iespēju aiziet uz citu darbu ar līdzīgu atalgojumu) un ir pats motivēts ierasties darbā vienmēr vesels un enerģisks. Tā kā daudzi ārēji faktori (reformas izglītībā, stress laika trūkuma dēļ, mācību materiālu trūkums, dokumentācijas prasību maiņas, spiediens no vecākiem un skolas vadības par skolēnu rezultātiem, zems skolotāja profesijas prestižs Latvijas sabiedrībā, pārāk lielas klases u.c.) skolotājiem traucē justies atslābušiem darbā, tad var secināt, ka lielai daļai skolotāju fiziski nav spēka, lai darbu nevis tikai paveiktu, bet tā laikā vēl motivētu un iedvesmotu. Par spīti visiem šiem faktoriem, dzīvē mēdz gadīties klases ar skolēniem, kuriem ir labas sociāli emocionālās prasmes, kuri apzinās matemātikas lietderību reālajai dzīvei, kuru vecāki uzticas skolotājam kā pedagoģijas profesionālim, tāpēc es uzskatu, ka visiem skolotājiem ir jāzina, kā rīkoties, ja parādās iespēja mācīt šādu klasi. Ja šādas klases un vecāku, un atbalstošas administrācijas nav, tad minimālais, ko skolotājs var darīt, lai motivētu skolēnus, ir rūpēties par savu labsajūtu, jo skolēni daudz labprātāk mācās no smaidīga, vesela un pozitīva skolotāja. |
| Wednesday, May 13th, 2026 | |
| 9:19 pm | Šodien daudz pozitīva No rīta zēna mamma, kurš pie manis šad un tad atnāk uz stundām, 5.klase, uzraksta, ka zēns dabūjis kontroldarbā 10 pēc stundas pie manis. Parasti mācās uz 8-9. Viņam tāda ambicioza skolotāja. Lika mācīties bināros skaitļus, kuri oficiāli Skola 2030 programmā ir, taču lielākā daļa saprātīgo 5.klases matemātikas skolotāju, pat ģimnāzijās, tos bināros izlaiž. Šoreiz tā skolotāja bija 5.klasei iedevusi uzdevumus par aritmētisko progresiju, kuri normāli ir tikai 9.klasē. Zēns sadusmojās un pieprasīja tikšanos ar mani svētdienas vakarā. Es svētdien tad arī viņam izstāstīju kā risināt, kā iegūt formulu, ko māca 9.klasē. Arī pastāstīju, ar ko atšķiras diskrēti un nepārtraukti skaitļi. 5.klasē gan nesaka "diskrēti", saka "sadalāmi lielumi" un "nesadalāmi". Ja tirgū var pārdot pusi cūkas, tad kinoteātri divarpus cilvēki apmeklēt nevar. Viņš, ieguvis zinības par aritmētisko progresiju un cilvēku nedalāmību pa locekļiem, uzrakstīja k.d. uz 10. Jautri un pozitīvi visai dienai. *** Vakarā notiek otrs humors. Privātskolnieces mamma raksta FB, ka viņas meita, 9.klase, pēc vairākiem mēnešiem pie manis tagad mācoties uz 9, jāmēģina uz ģimnāziju. Ko es par to sakot? Līdz iestājpārbaudījumam ir 3 nedēļas. Es, zinot to, ka klienta vēlmes jācenšas piepildīt, sūtu viņu uz RV1Ģ pēc zaļās grāmatiņas. Meita patiešām mācās uz 9, tas ir fakts. Taču iemācīties risināt 3 nedēļās to, ko citi gatavojas gadu, un ko es 2024.gadā ar milzīgu centību iemācīju 7 nedēļās (marts - maija sākums), ir vēl ambiciozāk. Meitene ar mani sarunā privātstundas laikā ģimnāziju nepiemin, bet 9.klases CE no 2008.gada 1.daļu atrisina uz 49%. Tas man ir fakts, ka atzīmes uz individuāliem kontroldarbiem nav tas pats, kas zināšanas kopumā. Lai censtos tikt ģimnāzijā, pirmajā, testa daļā, kādus 80-90% derētu. *** Tā nu es izjūtu, ka eksāmenu laiks ir - otrdien 9.tajiem latviešu valodas eksāmens, pirmdien 11.tajiem ķīmijas eksāmens. |
| 2:04 am | Kāpēc es šajā pavasarī galu galā pārdegu matemātikas skolotāja darbā? Kolēģe teica tā: "Vidēja līmeņa klasē ar ļoooti dažādiem skolēniem katru dienu ir jāimprovizē, jo nekad nebūs kā plānots un nesanāks kā plānots, nekad nevar sagaidīt to, ko ceri un pats galvenais, lai arī cik daudz tu ieguldītos, tāpat lielākajai daļai to nevajadzēs". Es gan piebilstu, ka klase ar vidējo atzīmi "3,15" matemātikā nav "vidēja līmeņa klase". Tā ir ļoti zema līmeņa klase. Vissvarīgākais man šķiet tas "Lai ar cik ieguldītos, tāpat lielākajai daļai to nevajadzēs". Jo es biju pieradis strādāt par 20 eiro stundā, pasniedzot privātstundas matemātikā. Skolā man maksā aptuveni 10 eiro stundā. Taču visa pavasara laikā es tā arī neiemācījos sagatavot divreiz sliktākas stundas un patērēt stundu gatavošanai divreiz mazāk enerģijas. Tā ir elementāra fizika - enerģijas apmaiņas likums. Ja man maksā 2x mazāk, man vajadzētu darīt 2x mazāk. Taču es nemācēju, aizvien to neprotu. Tāpēc arī pārdegu. |
| Monday, May 4th, 2026 | |
| 1:13 am | "Tu nevari ieliet no tukšas krūzes" (Dzen teiciens) Katram, kurš strādā atbalstošā profesijā, ir jāuzpildās regulāri. Šeit ir ieteikumi, kā to darīt.
|
| Wednesday, April 29th, 2026 | |
| 9:23 pm | Diskusija par matemātikas jēgu skolā un vispār No rīta vadīju lekciju LU. Lekcijā studentiem bija jādiskutē par šādiem jautājumiem: * Kādas prasmes trenē matemātika 7. – 12.klasē, kas ir noderīgas gandrīz visās profesijās? Kāpēc ir vērts apgūt matemātiku 7-10 ballu līmenī, lai izkoptu šīs prasmes? * Kādas prasmes trenē pierādījuma uzdevumi? * Kādas zināšanas skolēni iegūst no matemātikas stundām, kas ir praktiski pielietojamas pieaugušo dzīvē? * Ko konkrēti dzīvei dod Matemātika II modulis tiem, kas neplāno savu dzīvi saistīt ar STEM, taču vēlas «asināt prātu» ? * Ar ko atšķiras matemātika, ko māca skolā, no matemātikas, ko māca augstskolā? (Tiek uzskatīts, ka, lai tiktu galā ar augstskolas matemātiku, ir jābūt labiem skolas matemātikas pamatiem) * Kā domā matemātiķis? * Kādas ir viņa domāšanas stiprās puses, kas tālāk noder dzīvē? ///\\\ Studenti nebija diez ko gatavi šādai diskusijai, jo daudzi no viņiem, tā izskatījās, bija pieraduši rēķināt, nevis domāt par jēgu. Diskusija iesprūda pie jautājuma "Kā atšķiras augstskolas un skolas matemātika?". Viņi, iespējams, nebija par to domājuši. Vēl diskusija iesprūda pie jautājuma "Kā domā matemātiķis?". Lai arī auditorijā bija topošie matemātikas skolotāji un matemātikas bakalauri, viņi nemācēja droši pateikt, kā vispār tie matemātiķi domā. Viņi atzina, ka vēl nedomā kā matemātiķi, kad beigās es pateicu, kādas ir tipiskās matemātiķa domāšanas pazīmes. Arī par to, ka matemātiķa domāšanai vispār ir kādas stiprās puses, kas noder dzīvē, viņi bija ļoti skeptiski. Teica, ka matemātiķi tik būvē savas teorijas, kam ar reālo dzīvi ir maz sakara. To dzirdēt bija ļoti bēdīgi. ///\\\ Es ceru, ka šiem studentiem atlikušajos studiju gados tomēr parādīsies apjausma, ko matemātiķis kā profesija un zinātnieks dod cilvēces attīstībai. Vēl es varu domāt, ka, ja diskusijā būtu maģistrantūras un/vai doktorantūras studenti, atbildes būtu citas. https://www.la.lv/video/vai-musdienas-i |
| Tuesday, April 28th, 2026 | |
| 12:09 am | |
| Monday, April 20th, 2026 | |
| 8:55 pm | Kanādas profesors pierādīja, ka studentu IQ universitātēs ir samazinājies par 17 punktiem https://www.youtube.com/watch?v=PtgQCl2 https://www.scienceopen.com/hosted-docu Turklāt agrāk studenti universitātē mācījās 2–3 stundas mājās uz katru stundu lekcijās, tagad šis skaitlis ir drīzāk 1 stunda mājās uz katru lekcijas stundu. Tas nozīmē, ka profesori, kas sāka mācīt 90. un 2000. gados, jūtas tā, it kā viņiem viss būtu jāatvieglo, jo ielikt 7 vai 8 cilvēkam ar 90 IQ, kas ir zem vidējā, prasa nopietnu pārbaudes darbu atvieglošanu. Profesora pētījums tika izņemts no zinātniska žurnāla tikai tāpēc, ka portālā X nīdēji teica, ka tas ir diskriminācija pret cilvēkiem ar invaliditāti. Par laimi, viņš to varēja publicēt citā augsti novērtētā žurnālā. Problēma studentu vidū ir daudz īsāks uzmanības noturības laiks, mazākas vispārīgas zināšanas par dzīvi, un tāpēc profesoriem jāpavada ilgas stundas, atkārtojot vidusskolas mācību saturu, pirms viņi var sasniegt faktisko bakalaura līmeni. Šis viss ir pilnībā saistīts ar viedtālruņiem, atkarību no īsa satura, "doom scrolling" un lasītprasmes samazināšanos jauno studentu vidū. Universitātes nevis ceļ trauksmi, bet ik pēc 2-3 gadiem visu atvieglo. (Tā esot Kanādā un ASV, par Latviju nav datu). Video redzamais profesors saka, ka mūsdienās tiek uzskatīts, ka cilvēkam ar 70 IQ vajadzētu būt iespējai iegūt grādu, jo tāds ir valsts valdības viedoklis. Pirms 20 gadiem daudzās jomās tas nebūtu bijis iespējams iegaumēšanas un darba atmiņas apjoma dēļ, kas nepieciešama, lai ātri apstrādātu informāciju un savlaicīgi iesniegtu mājasdarbus. Tagad, pateicoties mākslīgajam intelektam, studenti var daudz vieglāk izlikties, ka zina mācību materiālu. Krāpšanās ir kļuvusi vienkāršāka. *** Īsāk sakot, augstākā izglītība ir daudz mazāk prestiža. Darba devēji to zina un maģistra grādu vērtē daudz zemāk, nekā pirms 20 gadiem. It īpaši STEM jomās. |
| Wednesday, April 15th, 2026 | |
| 12:53 am | Perfektā aprūpe (Stāsts par jaunu psihiatri Latvijā) Gabriela iemērca savus matus bļodā. Lēni, ar glāstošām kustībām tajos iezieda šampūnu, tad ilgi masēja savas galvas ādu. Tā atdalīja jebkādas potenciālās blaugznas. Pēc tam izmazgāja matus. Iezieda kondicionieri. Izmazgāja arī to. Tad izslaucīja matus ar dvieli un devās žāvēt ar fēnu. Tas viss kopā prasīja aptuveni stundu. Šādi viņa rīkojās bieži. Viņai patika savu zīdaino matu sajūta. Viņa tiem pieskārās ar patiku. Pēc matu izžāvēšanas viņa sāka pārlakot nagus. Atjaunot nagu krāsu. Pārkrāsot virskārtu. Lēni un uzmanīgi viņa ar mazmazītiņu otiņu aizkrāsoja tās vietas, kuras bija pabalējušas vai nodrupušas. Viņas standarta, ierastā nagu laka bija violetā krāsā. Visu šo darbību laikā viņa juta lielu mieru un harmoniju. Viņa šīs darbības bija atkārtojusi jau četrpadsmit gadus katru sestdienas un trešdienas vakaru. Dažreiz vajadzēja sagatavoties kādam pasākumam, tad viņa izmazgāja matus tieši pirms tā. Tik daudz kas bija mainījies, kopš viņa pusaudzes vecumā izdomāja studēt un strādāt par ārsti. Viņas iemīļotais bērnības sunītis devās aizsaulē. Viņas smilšu peles. Viņai nācās pārvākties uz citu pilsētu, lai studētu medicīnu. Viņas dzīvoklim trīsreiz nomainījās ārdurvju kods. Latvijā ienāca Lidl veikals, un vienu no tiem atvēra pa ceļam no viņas dzīvokļa uz augstskolas ēku. Viņa paspēja izveidot attiecības ar diviem puišiem, izšķirties, atrast trešo un saderināties. Viņa piecas reizes nomainīja savā guļamistabā tapetes un plakātus, jo viņa jutās izaugusi no mūzikas grupām Paramore un Avril Lavigne deviņpadsmit gados. Divdesmit piecos viņa jutās izaugusi no Keitas Bušas un Torijas Amosas. Psihiatrijas studijas nesalauza viņu, jo viņa tika brīdināta, ka 80% kristiešu, kas sāk 24 gadu vecumā studēt psihiatriju rezidentūrā, pēc tās beigšanas kļūst par ateistiem. Varbūt tā ir teika, mīts, ka tā notiek. Taču šī informācija Gabrielu nebiedēja. Viņai taču ir eņģeļu vārds. Pēc rezidentūras viņa aizvien pateicās Dievam par katru piešķirto dienu, par iespēju būt šajā krāsainajā pasaulē. Tomēr kaut kas cits salūza viņā, lai saaugtu jaunā konfigurācijā. Tas jaunības naivums, ka viņa spēs ar empātiju ieklausīties visos pacientos, uzlabot to dzīves, spēs ar siltu skatienu palīdzēt. Viņa saprata pavisam drīz, jau pirmajā darba gadā kā psihiatrei, ka Tu vari palīdzēt tikai tik, cik Tu saproti. Nevienā mācību grāmatā nebija pateikts par cilvēkiem, kuru psihe bija tiktāl savērpusies un deformējusies, ka viņi, lai nenošautu sevi vai pārējos, ikdienā lietoja jebkādus apdullinošus līdzekļus, lai aizmirstu, ka viņiem ir sirds. Viņu sirdis bija burtiski sacaurumotas ar traumatiskām dzīves pieredzēm. Un viņiem nebija jaudas un sapratnes, kā tās aizlāpīt ar mīlestību. Viņi vienkārši truli darīja mehānisku darbu, ievēroja likumus, brauca ar auto, taču iekšēji jutās kā kropļi, kurus neviens nekad šajā dzīvē nav mīlējis. Viņa sākumā jutās ļoti izmisusi, ka nespēj šādiem cilvēkiem neko dot. Tikai vēl zāles, kas vēl vairāk viņus notrulina. Viņa gribētu, kaut vairāk cilvēkiem Latvija apmaksātu psihoterapiju, un tajā bezmaksas terapijā strādātu terapeiti, kuri katru pirmdienu no rīta pie kāda cilvēkmīlestības benzīntanka uzpildītos līdz matu galiņiem ar jaudīgu mīlestību. Taču terapija arī šodien, 2026.gadā, Latvijā bija maksas pakalpojums, un benzīntankā mīlestību uzpildīt nevarēja. Ar atlaidi 3 centi litrā, ja pērk kubikmetru mīlestības uzreiz. Psihiatram bija jābūt imūnam pret to, ka bezdibenis viņa pacientos apēd viņu pašu, un viņš notrulinās kopā ar saviem pacientiem. Pat ja aizvien mehāniski izraksta zāles, uzklausa simptomus, nosūta uz stacionāru, mehāniski nosūta uz ekspertīzēm, mehāniski sniedz izvērtējumu policijai un tiesai. Ir liels risks kļūt par mehānisku skrūvīti medicīnas sistēmā, ja tu strādā ar psihiski slimiem pacientiem. Gabriela tāpēc brīvdienās pavadīja daudz laika Juglas dzīvnieku patversmē, barojot suņus un kaķus, vedot suņus pastaigā, iepazīstot dzīvniekus. Viņa uzlādējās. Glaudot dzīvniekus viņa saņēma daudz mīlestības atpakaļ, kamēr izrakstot zāles – viņa saņēma caur lūpu kaktiņiem izspiestu čukstu: “Paldies dakterīt, es varēšu mierīgi gulēt”. Tāpat viņa bieži vien devās pie jūras un vienkārši atpūtināja galvu, skatoties uz horizontu. Dažreiz debesjumā bija putni, dažreiz jūra bija mierīga, citreiz tā šņāca un sprausloja. Vētras laikā viņa uz jūru negāja. Vētra Gabrielai atgādināja praksi bērnu psihiatriskajā slimnīcā, kur viņai nācās glābt bērnus, kad tiem bija epilepsijas lēkmes. Tas viņai atgādināja, ka haoss un slimība ir ar spontānu raksturu. Ir jābūt gatavai uz jebko un jebkurā brīdī. Cilvēks var nomirt pusstundas laikā, ja viņa lēkmi neviens nepamana. “Ārpus psihiatrijas nodaļas sienām daudzi cilvēki mirst gadiem ilgi un tā arī nespēj nomirt, mokās ar dzīvi, izjūtot asas sāpes galvas un sirds apvidū.” Medicīnas personāla melnais humors, lai netērētu laiku, pārdzīvojot par katru pacientu, kurš nomiris “pāragri”. Kas vispār ir pāragri? Kas to nosaka? Vai pirms tam, kad noklausījies bērnu raidījumu “Miedziņš” vienu, pēdējo reizi? Gabriela bieži savā galvā secināja, ka negrib veikalā pirkt baltas drēbes, jo šī krāsa asociējas ar balto darba apģērbu. It kā medicīnas personāls, tāpat kā līgava pie altāra, būtu balts un pūkains. Viņa tāpēc mēdza iet uz koncertiem nomālējusies gluži melna, ar auskariem, ar ķēdītēm, kirzas zābakiem, ar nokrāsotiem matiem, lai dabūtu no sevis ārā šo smacējošo baltumu. Viņas kabinetā darbā pie sienas bija glezna ar neaizmirstulītēm. Runā, ka tās simbolizē īstu mīlestību, pieķeršanos, un kontaktu, kas ir tik noturīgs, ka dzīves brāzmās tas liecas, liecas, taču vienmēr iztaisnojas. Gabriela ticēja, ka cilvēks ir tāda mašīna, kuras dzinējs ir ārpusē, to ir devis Dievs, taču cilvēkam ir jāmāk savienot vadiņi sevī. Katram orgānam, juteklim, nervu galam pievadīt enerģiju. Cilvēkā plūst fiziskās asinis un enerģiju asinis – tās atbild, lai cilvēks justos aprūpēts. Viņa akna, niere, taisnā zarna un kreisā auss būtu saņēmusi vajadzīgo uzmanību, lai tālāk funkcionētu, nevis turpinātu atrofēties. Ja šīs uzmanības nav, cilvēka nāve iestājas ātrāk. Ātrāk – tā ir funkcija ar atvasinājuma raksturu. Vēlāk – tā ir funkcija ar integrēšanas raksturu. Integrējot savu ausi lielākā enerģijas apritē, tā kļūst par ko vairāk, nekā dzirdes aparātu vai vietu, kurā iestiprināt auskarus. Šīs idejas par holistisko medicīnu mūsdienās bija populāras, taču tik un tā visi topošie psihiatri primāri mācījās par dažādu zāļu grupām, simptomiem, medicīnisko loģiku un to, ka psihiatrs nav ķirurgs, tāpēc visu zināt nav vajadzīgs. Viņa jutās sava pirmā darba gada laikā kā trauks, no kura visu laiku tiek smelts ārā ar spaiņiem. Viņa – jauna, skaista, iekārojama sieviete, ar ārsta grādu, Dr., sēž un lasa vecu, psihisku slimu cilvēku anamnēzes, uzklausa tos, cenšas pateikt kaut ko, kas liktu pacientam cīnīties par sevi, nevis ļaut dabiskajai slimības entropijai saraut sevi gabalos. Viņa redzēja, cik daži viņas kolēģi bija kļuvuši vienaldzīgi pret pacientu likteņiem. Daži centās saviem pacientiem izkarot invaliditātes grupas, lai pacienti varētu slimot labākos apstākļos, dzerot garšīgāku vīnu mājās. Kā saka, nodzerties ar kvalitatīvu alkoholu taču ir skaistāk, nekā ar ļergu?! Jo vairāk viņa domāja, ka dara smagu, svarīgu darbu, jo vairāk atdūrās pret domām, ka tas patiesībā ir egoisms, upura sindroms un megalomānija, vēlme būt īpašai, citādākai psihiatrei. Tomēr, ko nozīmē vēlme nebūt kā visiem Latvijas psihiatriem? Vai visi ir vairāk vienaldzīgi, vai egoistiskāki, vai visi dzīvo savas mazās dzīves, tomēr pieņemot ietekmīgus lēmumus, kas izlemj cietušo dzīves, jo daži noziedznieki tiek atzīti pie “nepieskaitāmiem”, tāpēc viņiem piemēro citu soda mēru? Vai psihiatrs ir tāds pats cilvēks kā mācītājs vai tiesnesis, kurš spriež tiesu pār cilvēku likteņiem, izvēloties diagnozi, derīgas vai nederīgas zāles, nosakāmo atbalstu, ko pacients var saņemt no sistēmas, jo pie vienas diagnozes, kas ir smagāka, pienākas vairāk atbalsta, pie citas – mazāk? Kāpēc tev jābūt smagi psihiski slimam, lai saņemtu to atbalstu, kas tev būtu daudz vairāk noderējis slimības gaitas sākumā, kad tā bija tikai neiroze, kas vēlāk tapa par slimību? Kāpēc sistēma uztur pie dzīvības mehāniskus zobratus sistēmā, kuri sen vairs neatšķir labu no ļauna, tikai dzīvo no rokas mutē? Dažreiz Gabrielai gribējās burtiski izslēgt savu prātu kā datoru ar vienu pogas spiedienu. Ne par ko nedomāt. Tad viņa gāja pārgājienos, soļoja zābakos līdz spēku izsīkumam. Tad viņa mīlējās ar savu puisi, un tā laikā spēja nedomāt neparko. Tad viņa koncerta troksnī pazaudēja savu “es”, kas griezās kā laboratorijas žurka ritenī pirms izbarošanas laboratorijas pitonam. Arī skaitot rožu kroni, dažreiz viņa izšķīda savu vārdu virknē. Dzenbudisms māca, ka cilvēkam ir jādara darbs, ko viņš ir uzņēmies, esot pilnībā šeit un tagad. Kristietībā – darbs ir jādara, ļaujot svētajam garam darboties caur tavu mēli un rokām. Tādā stāvoklī tu esi kā svētā, kura ar dziļu mieru un siltām rokām mīca maizes mīklu, no kuras pabarot trūkumcietējus. Gabriela neticēja Mātes Terēzes brīnumam, taču ticēja Fatimas pareģojumiem. Tikai darbs ar savu sirdi spēj cilvēku atvērt patiesi dodošai dzīvei, kurā viņa vai viņš ir brīnumdaris, kurš dod savas ticības vārdā visiem, jo patiesais Kristus palīdz visiem, nešķirojot to mantisko, reliģisko vai citu stāvokli. Šāda ideālisma pakāpe daudzus kristiešus bija novedusi līdz izdegšanai savos darbos laicīgajā pasaulē, jo “nepateicība ir pasaules alga”. Jāatceras parūpēties arī pašai par sevi. Par savu prātu, saprātu, par savu psihi, dvēseli un labbūtību, kā moderni medicīnā saka. Taču šo prasmi psihiatrijas rezidentūrā viņai iemācīja tikai nosacīti. Viņai bija supervīzija, kas palīdzēja pašai apstrādāt emocijas rezidentūras laikā. Viņa uzzināja par miega svarīgumu tik dziļos līmeņos, ka saprata, ka iemācīties aizmigt autobusā, lai justos “svaigāka”, ir vitāla spēja. Viņa iemācījās jogu, meditāciju, braukšanu uz retrītiem un autogēno treniņu. Iemācījās veselīgāk ēst, dzert, iekļaut savā 168 stundu nedēļas ciklā vajadzīgās fiziskās aktivitātes. Visu rezidentūras laiku viņu dresēja saprast sevi, aprūpēt sevi, lai viņa neizdegtu psihiatra darbā. Taču rezidentūra bija četri gadi, un tā beidzās. Bija jāsāk lielā dzīve. Viņa pati bija atbildīga par savu veselību un to, lai spētu uzklausīt pacientus ar veselīgu attieksmi. Beigās mēs vienmēr nonākam pie tā, ka visas intelektuālās zināšanas, ko apgūstam skolā vai augstskolā, apstājas pie intuitīviem lēmumiem, kas, vai nu stāv pāri racionālajam, vai nestāv. Tas cilvēciskais faktors, kas ārstam ir jāatceras katru reizi, kad viņu mēģina uzpirkt ar naudu vai mantām, vai citādi. Ārsts ir palīdzoša profesija, kas kalpo cilvēkiem. Kalps nevar kalpot diviem kungiem uzreiz. Mamonam un Jēzum. Tāpēc Tev nebūs pieņemt citu pateicību, kā vien to, kas ir oficiāli noteikta. Tomēr Latvijā ārsta solījums, tā sauktais Hipokrāta zvērests, ir ar citu tekstu, kā senajā Grieķijā. Daudz kas ir padarīts formāls. Ārsta profesijas ētika nav tas pats, kas humānistiskā ētika vai Aristoteļa ētika, vai Platona ētika. Pat ja oriģinālais zvēresta teksts ir pilnībā saglabājies, to vairs neizmanto. Tas liecina par Rietumu sabiedrības vērtību maiņu. Gabriela nemācēja atbildēt, kā priekšā ir atbildīgi tie ārsti, kuri ir ateisti. Savas sirdsapziņas priekšā? Ja nu ārstam nav sirdsapziņas un viņš pats ir psihopāts? Cik ilgs laiks paietu, kamēr kāds to atklātu? Un, ja arī atklātu, kurš uzstādītu diagnozi psihiatram? Ne jau viņa kolēģis, cits psihiatrs. Komisijas pārbauda, vai topošais psihiatrs pats ir psihiski vesels. Visur ir cilvēciskais faktors. Cik empātiskam ir jābūt, lai varētu strādāt par psihiatru, kur ir apakšējā un augšējā robeža? “Tu man prasi, cik labam cilvēkam ir jābūt, lai tiktu paradīzē, un es Tev atbildu, ka Tu nevari tirgoties ar Pēteri. Esi kā Pēteris, neļauj sevi pirkt, un neizliec sevi pārdošanā nekad!”, teica kādā sprediķī mācītājs. Gabriela šos vārdus iegaumēja labi. *** Mati gandrīz jau izžuvuši. Nagu laka arī. "Varbūt tomēr es kādreiz nopirkšu baltu kleitu, ko valkāt ziemā", Gabriela padomāja, paskatoties uz sevi spogulī. |
| Monday, April 13th, 2026 | |
| 10:01 pm | Galva mākoņos, taču abas kājas stingri uz Zemes Šajās dienās daudz skatos intervijas ar Feinmanu, klausos intervijas ar Latviešu matemātiķi Jāni Lazovski https://www.youtube.com/watch?v=5tJDI-0 skatos par superskolotāju - fiziķi no Bulgārijas https://www.youtube.com/watch?v=Zn0ZVxH Roberts Penrozs ir atklājis to, kas vēdās sen jau teikts - nebija lielā sprādziena, visums saraujas un izplešas. To pierāda jaunākie pierādījumi no James Webb teleskopa. intervijas ar dzīvo leģendu, matemātiķi, Terensu Tao par matemātikas mācīšanu skolās https://www.youtube.com/watch?v=kRcro90 &&& Tam visam ir kopīga vēlme, lai cilvēki atgrieztos pie dziļās domāšanas. Apsēsties sestdienas dienā verandā, saulītē, ar bloknotu rokā, un pierakstīt visu, kas nāk prātā. Formulas, atziņas, idejas, vēlmes, plānus. Just, ka Tev ir bezgalīgs daudzums laika visu saprast un realizēt. Tu esi visvarens, jo vari darīt jebko. Kaut vai savās domās. Ar šādu apziņu visi šie domātāji, kas sevi arī uzskata par māksliniekiem kaut kādā mērā, skata pasauli. Kā citātā par Einšteinu - galva mākoņos, taču abas kājas stingri uz Zemes. Skaidri apzināties, ko Tu zini, ko vēl ne. Skaidri redzēt ceļu, ko gribi noiet, lai saprastu savā jomā vairāk. *** Slinks ir nevis tas, kurš nevar, bet tas, kurš negrib. |
| Sunday, April 12th, 2026 | |
| 6:44 pm | Matemātikas apguves nianses https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/zinamais-n No 17 min 30 sekundes. Latvijas Universitātes pētnieki runā par to, ka mācīties no kļūdām ir prasme, kas ir ļoti svarīga matemātikas apguvē. Tāpat arī ielikt bērnu jau bērnudārza vai sākumskolas vecumā vidē, kur apkārtējie - pieaugušie un vecāki bērni runā, izmantojot matemātiskus vārdus kā lielāks, mazāks, augstāk, zemāk, plats, šaurs, tik reižu mazāk, par tik vairāk. Šī ir pirmā intervija ar matemātiķi par matemātiku pēdējo 4 gadu laikā Latvijas sabiedriskajos mēdijos. |
| Tuesday, April 7th, 2026 | |
| 9:26 pm | There is some slim shady in each of us... Saņēmu info no paziņas, kas studē par bērnu psihoterapeitu RSU. Gan no viņa, gan no viņa mentores, Dr. B, kas docē bērnu psihiatriju RSU. Viņu prezentācijās par bērnu antisociālu uzvedību ir praktiski tas pats, kas ASV kolēģu (obviously), taču saskare ar LV realitāti arī iztrūkst. Tomēr man tas ir ļoti, ļoti atbalstoši, ka man ir šāds kontakts, kam varu prasīt palīdzību, ja klasē ir bērni, kas traucē stundas norisi. Man pat telefona nr. iedeva. Ja man būs kaut attāli līdzīgas problēmas RCHV, es vērsīšos pēc palīdzības. Šeit ir prezentāciju materiāli no nesen notikušās konferences. https://jpskvaldeka.lv/starpdisciplinar |
| Saturday, April 4th, 2026 | |
| 1:09 pm | Augšāmcelšanās Ja tā padomā, mana garīgā skolotāja garā gatavošanās savai 70 gadu jubilejai, kas bija 6.martā, arī man pēdējos divos mēnešos likusi daudz domāt par nāvi. Lieldienās nāve ir topā, jo šis ir augšāmcelšanās laiks. Arī literārajam mentoram 10.martā palika 70 gadu. Dzīvokļbiedrenei 26.martā 72 gadu. *** Mūzika - Queen "Show must go on" un David Bowie "Lazarus", arī Pink Floyd "Wish you were here", un Johnny Cash "Hurt" arī izgaismo cilvēka, kurš apzinās savu mirstīgumu, pārdomas. Jūlijs Cēzars ir teicis (Šekspīra lugā), ka drosmīgie mirst vienreiz, kamēr gļēvie - tūkstošiem reižu savās bailēs. Pilns citāts "Cowards die many times before their deaths; The valiant never taste of death but once. Of all the wonders that I yet have heard, It seems to me most strange that men should fear; Seeing that death, a necessary end, Will come when it will come." *** Ja cilvēks regulāri nepiedzīvo augšāmcelšanos savā attīstībā, nenomet veco ādu, tad viņam draud pusaudžu krīze, ceturtdaļdzīves krīze, pusmūža krīze un visas pārējās krīzes, kuras nav "krīzes", taču vienkārši sociālā stāvokļa maiņas. Pēc 65 gadu vecuma Latvijā mēs visi esam pensionāri (ja ir 20 gadu darba stāžs), taču tāpat prieks, ja kāds mūs dzimšanas dienā atceras. |
| Friday, April 3rd, 2026 | |
| 10:40 am | Par Jungu, Anima un Animuss, cik daudz emocionālās bagāžas var uzkraut attiecībās otram? https://www.youtube.com/watch?v=Tpl4caQ Šeit psihiatrs runā par to, ka Jungs uzskata, ka katram cilvēkam ir viņa vīrišķā un sievišķā daļa. Taču šīm abām daļām ir jābūt integrētām cilvēka personībā. Ja tā nav ( un mūsdienu sabiedrībā gandrīz nevienam, kas nav gājis ilgstoši terapijā vai pie psihologa, tā nav), tad cilvēks, atbilstoši savam dzimumam, var kļūt hipermaskulīns vai hiperfeminīns. Tas izpaužas tā, ka vīrieši grib būt "veči" - apgādāt vieni paši visu ģimeni, visu salabos paši, ar visu tiks galā paši, emociju nav, pašpārliecinātības okeāns. Tādi vīrieši visu savu sievišķo daļu projicē uz partneri. Sievai tad jābūt ļoti maigai un skaistai, jāpakļaujas visām viņa vēlmēm, jādūdo maigā balsī un jābūt redzamai, nevis dzirdamai. Otrā virzienā - sieviete kļūst par cacu, atsakās strādāt, visu dienu pavada sevi kopjot, šopingojot, interesējoties par modi un diētām. Viņai vajag SPONSORU, jo viņa ir tā Vērta! Lūk, tās ir divas galējības, kas internetā novērojamas bieži - cilvēki, kas nemāk, vai nav pat centušies savu vīrišķo vai sievišķo daļu integrēt. Jungs uzskata, ka vīriešiem būtu jābūt ar aptuveni 60 - 70% vīrišķo daļu un 30-40% sievišķo. Nevis, piemēram, 90% vīrišķo un 10% sievišķo. Tas ir kropli. Jo šāda projicēšana uz otru noved pie kraha ātrāk vai vēlāk, jo neviens nav 100% vīrišķīgs vai sievišķīgs cilvēks. *** No tā izriet atbilde uz jautājumu, vai vīrietim būtu jāstāsta savai sievai par to, kā viņš jūtas, ja ir bijusi smaga darba diena ar daudz stresa. Atbilde ir tāda, ka tas atkarīgs no sievas vīrišķās daļas integrētības pakāpes. Ja sieva projicē savu vīrišķo daļu uz vīru un uzskata, ka viņam jābūt dzelzsbetona vecim, tad atzīt, ka viņam darbā iet grūti, viņas acīs būs vājums. Viņai tad zudīs ilūzija, ka viņas vīrs ir šis supermens, kas ar visu vienmēr tiek galā. Ja sievai ar savu vīrišķo daļu ir kārtībā, tad viņa nelielās dozās informāciju par to, ka darbā ir grūti, no vīra panest varēs. Cik daudz - individuāli. *** Es šo teoriju izlasīju 22 gadu vecumā un atceros, ka ļoti domāju, ka man mana vīrišķā daļa tobrīd bija ļoti apspiesta, negribēta, nepieņemta. Es tajā laikā lakoju nagus, priecājos par saviem labi koptajiem garajiem matiem, lasīju romānus un kategoriski atteicos darīt jebkādus "vīriešu darbus" kā remonts, miskastes nešana u.c. Man par Jungu bija jālasa augstskolā, filozofijas vēstures kursā, tāpēc varu teikt, ka ir labi, ka bakalauriem universitātē pirmajā kursā bija/ir filozofija. *** Tomēr reālajā dzīvē, sarunājoties ar dāmām dating apps - tinderī un fb - liela daļa Latvijas sieviešu Jungu lasījušas nav un dzīvo pārliecībā, ka viņu neintegrēto vīrišķo daļu ir jākompensē vīrietim. Tieši tāpat - liela daļa Latvijas vīriešu nav lasījuši Jungu un uzskata, ka emocionālā pratība, spēja izteikties par savu, savu bērnu un draugu, emocionālo un garīgo pasauli, vīrietim vienkārši nav jāprot. *** Skaidrs, ka ideālajā gadījumā mēs gaidām vīrieti, kurš nav uzspēlēti vīrišķīgs, un sievieti, kura nav uzspēlēti sievišķīga. Dzīvē atzīt to, ko mēs neprotam un neesam integrējuši - tas reti kam sanāk. Atzīt savu vājumu ir spēks. Bailes par to, ka sava vājuma dēļ otrs Tevi nepieņems, jo tas neatbildīs otra fantāzijai par ideālu vīrieti vai sievieti, bieži vien ņem virsroku, un mēs attiecībās neesam patiesi. *** Labā ziņa ir tā, ka ar gadiem ilūzijas mazinās jebkurā gadījumā, un 40-60+ kategorijā vīrieši un sievietes mazāk gaida savu sapņu cilvēku, vairāk novērtē to, kas ir. |
| Thursday, March 26th, 2026 | |
| 10:21 pm | Mans draugs ir tas, kam spārni straujāki kā bezdelīgai Šodien pievarēju 630 lpp. garo grāmatu par jauniešiem. Četrās dienās apmēram 500 lpp - lasot visu laiku autobusā, ceļā no Pļavnieki -> Torņakalns -> Baloži un atpakaļ. Tas, kas tur teikts: "Cilvēkam jābūt veselam, stipram, laimīgam, tikai tad ir vērts dzīvot!" un "Septiņpadsmit gadus vecam cilvēkam ir septiņi kalni ticības un septiņas jūras mīlestības... kādi burvju vēršu gan izlok šīs jūras? Kādēļ gan dažam cilvēkam to pietrūkst? Kādēļ viņš nomirst tukšs un nabags?" un "Mana gaišā debess mala Kopš es tevi apjaust sāku, Pretī eju tev bez gala, Klāt nekad Tev nepienāku... Kad reiz tālo gaitu beigšu Nenosirmojis vai salauzts, Atvadoties paldies teikšu Manai gaišai debess malai!" - Arvīds Skalbe Grāmatas beigās, pārdzīvojusi nervu sabrukumu, ārstējusies sanatorijā, jaunā 18 gadīgā meitene atgriežas dzimtajā pilsētā, lai ar bērnības mīlestību kopā veidotu dzīvi, nevis paliktu Rīgā, mācoties "augstās zinības". Grāmatas izdošanas gads - 1958. *** Ko darīt man, ka bērnībā nevienas nemīlēju, tik grāmatas vien? Visas, kas mīlēja mani 10 - 18 gadu vecumā, pasaules vējos ārzemēs klīst, tās vairs rokā nesadzīt. Ģimenes laime - vienkāršākais ceļš, taču ir arī citi ceļi... |
| Monday, March 23rd, 2026 | |
| 3:46 pm | Vai matemātikai ir sakars ar sirds darbību? "Saproti mani, kā gribi Gribi mani, kā saproti Man ļoti trīc Tavas rokas" -Klāvs Elsbergs Šāds uzraksts ir uz sienas Humanitārajā fakultātē LU. Fizmatos nav nekā. Ēkā nav ne uzrakstu, ne daudz telpaugu, nav kaut kā tāda, kas raisītu piederības sajūtu. No ekrāniem redzama informācija, kurš šomēnes LU visvairāk ziedojis. Šodien tas bija kliedzoši, jo es starpbrīžos lasīju grāmatu par skolu 1960-tajos gados "Lazdu laipa". Tai lauku skolai bija savas piederības zīmes. Birzs, koki, iekopti zaļumi. LU Humanitārajiem ir savs mauriņš, ir liels sienas gleznojums. Viņi aizvien ir Visvalža ielā. Es domāju - ceļ jau Torņakalnā šobrīd jauno ēku, kur būs filologi, juristi un citi. Jā, ceļ, taču vai sirdi rakstu mājas stūrakmenī kāds iemūrēja? Kā šī ēka atšķirsies no citām universitāšu ēkām Liepājā, Ķīpsalā, Daugavpilī, Tartū, Klaipēdā? LU ģerbonī ir ozols. Vai Torņakalnā ir iestādīts tas simboliskais ozols, kas ir ģerbonī? Kas ir latviešu zinātnieks bez nacionālās identitātes? Varbūt jāuzdod šie jautājumi rektoram. Lai padomā, ka mēs vēl neesam roboti. |
| Sunday, March 22nd, 2026 | |
| 11:26 pm | Video par to, kā pareizi komplimentēt vīriešus un saņemt komplimentus https://www.youtube.com/watch?v=lJKmwM2 1. Darbā - komplimentēt pienākumu izpildījuma kvalitāti (performance) 2. Ballītē - komplimentēt apģērbu, mantas, kas pieder 3. Komplimentēt stilu. "Tas krekls Tev piestāv!" Pat nezinot šo statistiku, ka sievietes saņem 75% komplimentu, bet vīrieši tikai 25% no visiem komplimentiem, es jau kopš vidusskolas komplimentēju visus puišus, kuri glīti/jauki izskatās. Ar laiku viņi sāka mani komplimentēt pretī, un tad jau mēs visi kopīgi sajutāmies mazāk vientuļi un nenovērtēti. Tas bija mūsu vidusskolas klases džeku life hack. Klasē bijām 18 puiši un 7 meitenes, tāpēc nācās vien komplimentēt vienam otru :D Tagad es esmu pasācis komplimentēt sievietes vecumā ap 60 par stilu. Dažām manās kompānijās tiešām ir laba stila izjūta, gaume. Tā kā man ir stipri zem 60, tad viņas nepārprot. Vispār komplimentus ir jāsaka bieži. Vismaz vienu nedēļā. |
| Thursday, March 19th, 2026 | |
| 1:32 pm | Intervija ar izglītības eksperti, bijušo ministri Mārīti Seili LR1 https://www.youtube.com/watch?v=7OxThKS "Bērniem ārpus Rīgas jābūt pēc iespējas līdzīgākām iespējām izaugsmei" Mani komentāri: Pusotru stundu garš stāsts par karjeru, dzīves gājumu. Sāka kā Preiļu matemātikas skolotāja, turpināja, rīkojot analogu Alfas nometnēm Latgalē. Arī veidoja matemātikas konkursus Latgalē. Nokļuva Rīgā, par Iespējamās misijas vadītāju, tad ministri. Pati atzīst, ka politisko spēli aizvien, 60 gadu vecumā, nav sapratusi te, Latvijā. Varbūt tāpēc viņas iniciatīvas par pedagogu algu caurspīdīgumu un skolu finansējumu palika nerealizētas. Par ministri dabūja nostrādāt tikai aptuveni 15 mēnešus. Šobrīd strādā LU ar mākslīgā intelekta ētiku saistītos jautājumos. Rodas iespaids, ka viņa, sakot, ka skolotāji ir ideālisti, runā arī par sevi. Novadā 90-tajos gados viņai ļāva valdība un pašvaldības rīkoties, organizēt. Tiklīdz viņa cerēja/gaidīja, ka valsts mērogā mainīs finansējuma kārtību izglītībā Latvijā, padarīs to godīgāku, nodrošinās to, ko pati valdība ir ierakstījusi savos dokumentos, viņa sastapās ar neizpratni: "Vai tad viņa nesaprot, ka ir normāli politikā runāt vienu, rakstīt dokumentos otru, taču darīt trešo?" Kā viņa pati min - LIZDA (Latvijas izglītības darbinieku arodbiedrība) ir pārstājusi cerēt, ka ministrija izpildīs pašas sev izvirzītās prasības atalgojuma ziņā. Tās ļoti daudzus gadus ir tikai formāli uz papīra. Šobrīd kā galveno iemeslu, kāpēc 75% jauno pedagogu pamet skolu un maina profesiju pirmo 5 gadu laikā, viņa min pārslodzi. Skolotāji redz, ka resursu ir par maz, atbalsta personāla ir par maz, laika ir par maz, mācību līdzekļu ir par maz, sadarbības daudzos līmeņos ir par maz. Taču pienākumu - ļoti daudz. Šādā situācijā, citējot viņu, "jābūt dumjam, lai izvēlētos strādāt par skolotāju". Jau 10 gadus Latvija starptautiskajos PISA pētījumos ir vidējā vietā starp visas pasaules valstīm, kas nozīmē, ka skolēnu, kas mācās uz 7-8, Latvijā ir par maz. Arī top universitātēs pasaulē esot daudz mazāk studentu no Latvijas, nekā no Igaunijas un Lietuvas. Seile to skaidro tā, ka Latvijas intelektuālais potenciāls netiek maksimāli izmantots. Bērni, arī talantīgie, neiegūst tik labu izglītību attāluma no Rīgas un ģimenes naudas trūkuma dēļ. *** Kopumā Seile atstāj pozitīva un optimistiska, taču naiva cilvēka iespaidu. Viņa ir daudz izdarījusi, viņu ir, par ko cienīt un lolot. |