Eos' Journal
 
[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]

Below are the 20 most recent journal entries recorded in Eos' LiveJournal:

    [ << Previous 20 ]
    Tuesday, March 2nd, 2021
    11:39 pm
    Kaut kā viss notiek mazliet paātrinātā tempā, un tas ir saprotams, jo LV trūkst skolotāju. Tāpēc arī visi varētāji tiek aicināti no manas studiju programmas uzreiz strādāt.

    Mazliet apbrīnoju jauniešus, kas var jau 19-20 gadu vecumā iet pie bērniem un mācīt. Par drosmi, par uzņēmību, pacietību.

    Pedagoģija man nekad nav šķitusi pakalpojums, tāpēc to konveijeru, kas ir lielās skolās, man grūti saprast. Klases, kur ir vairāk par 20 bērnu - arī.

    Tādā ziņā valodu skolotājiem ir vieglāk, jo tur pat šī brīža kārtība paredz dalīšanos grupās.

    Varbūt ir tā, ka kaut kas sistēmā man šķiet "pa fikso". Kā pie kurpnieka - ja gribi savu modeli un kvalitatīvu, tad maksā un gaidi. Ja pēc štampa un pa fikso, tad būs ātrāk un lētāk. Un tad ir meistari, kuri atsakās taisīt tos "pa fikso".

    Kā lai tiek līdz tādam prestiža līmenim, ka Tu kā skolotājs vari justies kā meistars, kurš var diktēt savus noteikumus un atteikties no fiksajiem darījumiem?

    Protams, ārzemēs ir tāpēc privātās skolas ar mazāku bērnu skaitu klasē, ar lielu mēneša maksu un daudz augstāku kvalitāti. Taču es plānoju palikt LV vismaz vēl dažus gadus.
    Sunday, January 31st, 2021
    6:00 am
    I want it all
    Ienākot mājās, mūs sagaida Siāmiešu kaķu pāris. Viņi ir ļoti priecīgi. Mēs izkraujam mantas, nosusinām kurpes, nomazgājam rokas, vai tomēr tas pats, tikai citā secībā, bet uzreiz kaut ar skatienu paglaudām mincīšus.

    Un tad mēs uzliekam viņiem mazliet svaigas barības.

    Mēs arī sev nomizojam kivi, avokado, gurķus, un uzdzeram bagātinātu minerālūdeni.

    Pēc laika mēs ejam atpūsties uz dīvāna, un kaķi iekārtojas ar mums. Mēs te parunājam par pastaigas iespaidiem, vienlaikus priecājoties par svaigā gaisa daudzumu mūsu organismā.

    Pēc tam mēs mācāmies un strādājam. Mūsu ķermeņi, pilni oksitocīna un serotonīna, iztiek bez šokolādes, jo ir labi tāpat. Darbu mēs izdarām ātri, lekcijas sagatavojam ar prieku, dzīvojam šeit un tagad. Kaķi, uzlīduši skrāpējamā staba galā, vēro mūs no augšas.

    Algas dienā mēs nopērkam dārgāku kaķu barību kā parasti, lai ir pārmaiņa. Un izšujam uz kabatlakatiņiem mazu sniegavīriņu ģimeni, kuriem sunīši velk kamanas.


    Dažreiz mēs meditējam, un kaķi pieslēdzas ar savu murrāšanu.
    Saturday, January 30th, 2021
    8:34 am
    Par I. Jansones "Vīru lietām"
    Tajā grāmatā ir tik daudz par ko, taču lielā mērā par vientulību.

    Un to izraisot paviršība attiecībās ar sevi un citiem. Virspusējība. Un vēl - jāmācās kādam, vismaz sev un savam labākajam draugam, teikt visu patiesību. Citādi ir par vēlu.

    Cilvēki jaunībā, kas aprēķina, vai tas un tas ir lietderīgi ieguldīts laiks. Vai tas ir prioritātes vērts. Kuriem cilvēkiem jāatbild uz e-pastu tajā pašā dienā, kuriem var pēc 3 dienām...

    Šie cilvēki kā sērga, ko novērtē par zemu dažas smalkas dvēseles, kuras pārāk plosa cinisma sabiedrība.

    Visa tā dzīves jēga - ārpus materiālā un baudas gūšanas - kur tā ir? Un vēl konkrētāk, kur ir 40-gadnieku vīriešu dzīves jēga?

    Kā lai sieviete panāk, ka viņa ilgtermiņā ir tāda veča prioritāte, kurš ikdienu redz kā akciju tirgu, kur TU pats esi uzņēmums, kas jākotē, kur jāpārliecina citi, ka esi daudzsološas attīstības sākumā?


    Kur ir vieta draudzībai, ja to aizstāj ar small-talk par neko?

    Var jau būt, ka ir vīrieši mūsdienās, kas domā, ka cilvēks ir caur un caur materiālistiska būtne, ka dvēseles nav, pēc nāves dzīves nav, bērnu audzināšanā vīrietim jāpiedalās nav, un vispār - kāda jēga ko darīt, ja tas nesniedz baudu, slavu, varu vai naudu?


    Taču, pat ja autore par pamatu ņēmusi akadēmiskās aprindas tepat LV, noteikti ir cilvēki, kas ir īsti veči arī savā garīgumā.
    2:12 am
    Domāt par Poliju
    "Es Polijā esmu bijis tikai vienu reizi. Dažreiz atmiņas ir blāvas, varbūt tas bija pat tikai caurbraucot. Bija vēls vakars, es tur uzturējos varbūt tikai vienu nakti un daļu rīta. Pēc tam uzmanību jau novirzīja kas cits.

    Es pat nemāku nosaukt daudz pilsētu. Gdaņska, Varšava, Plocka.

    Man ir grūti iztēloties skaisto Polijā. Daudz kas šķiet no attāluma pelēks.

    Māksla - par spēju izdzīvot. Poļu mūziku es nezinu.

    Un tomēr atceros, ka citi Polijā ir spējuši saskatīt skaisto. Deividam Bovijam ir dziesma "Varšava".

    Man Polija asociējas ar valsti, kurā varētu dzīvot Stepes Vilka galvenais varonis. Kādos 1970-tajos gados.

    Ir lietas, ko cilvēks var turēt ar zobiem un nagiem. Brīvs gars - lasa tādu dzeju, kas patīk. Brīva ētika - audzina bērnus, kā patīk.

    Un daudz klusēt. Daudz klusēt vienmēr ir labi. "
    Friday, January 29th, 2021
    1:51 pm
    Biju citā mikrorajonā
    Parunājos ar konditorejas pārdevēju un bibliotekāri. Apskatīju pelēkās blokmājas.

    Ieraudzīju, ka viss viņiem tik tuvu, pat pasts aiz stūra lielveikalam. Un vēl kultūras nams saglabājies!

    Palika priecīgi! Bērni vēl smuki sazīmējuši bildītes, kas izliktas skatlogā par šo laiku.

    Kaut kas tajā visā ļoti sirsnīgs un mīļš.
    Wednesday, January 27th, 2021
    2:14 am
    xxx
    Depresīvas dziesmas, kas pantiņa beigās tomēr pauž kādu atziņu, ir bijušas gara ceļa pavadones, bet tagad tās

    signalizē, ka arī novērtēt gaismu ir jāmāk
    Tuesday, January 19th, 2021
    12:41 am
    Banāni
    Reiz Krāslavā piedzima piecdesmit zēnu piecu gadu laikā. Diezgan parasts notikums, taču viņus visus kas saistīja. Laikam ejot viņi visi iestājās Krāslavas vidusskolā, lai iegūtu pamatizglītību. Ap to laiku arī tika izbūvēts skolas stadions un papildus saimniecības ēka.

    Visi šie zēni iestājās vieglatlētikas pulciņā. Pavisam drīz pulciņa vadītājs redzēja, ka zēniem ir pārdabisks talants, tāpēc mudināja izvēlēties sporta veidu uz ko specializēties.

    Viņi izvēlējās gan tāllēkšanu, gan distanču skriešanu, gan akrobātiku. Daži no viņiem skaidri pateica, ka centīsies iekļūt Eiropas labākajos cirkos par gaisa akrobātiem. Šī grupa ar mazu busiņu brauca nedēļas nogalēs trenēties Rīgā pie jau pieredzējušiem vingrotājiem.

    Pirmā īpatnība, kas saistīja šos zēnus, bija tā, ka viņu ikdienas apģērbā bija daudz dzeltenās krāsas. Viņi bija priecīgi, ekstraverti, laipni, daudz smējās.

    Daļa no viņiem izvēlējās vieglo ceļu uz Latvijas olimpisko komandu, lai darbotos sportā arī pēc skolas beigšanas. Citi iesaistījās cīņu sportā, cirkā, aktieru kursos un menedžmentā.

    Viņos bija daudz bērnišķa prieka, daudz sajūsmas par dzīvi, un, tā kā viņiem bija daudz talanta, tad daudz kas viņiem nāca viegli.

    Viņi paši diez ko to vēl neapzinājās. Galu galā, viņi bija dažāda vecuma. Lai arī pieaugušie visi mudināja nodarboties ar sportu un vest Latvijas vārdu pasaulē, tikai daļai interesēja striktais treniņu režīms. Bija skaidrs jau pašā sākumā, ka, lai kļūtu par pasaules klases sportistu, jātrenējas 6-7 dienas nedēļā.

    Tomēr daļa no viņiem savā starpā nodibināja kontaktus par spīti vecuma starpībai.

    ***

    Divdesmit gadus vēlāk bijušie skolas biedri satikās galvaspilsētā restorānā pie gara galda. Daļa bija palikuši uz dzīvi ārzemēs. Daļa apprecējušies un sev pateikuši, ka dzīvē pietiek ar mazumiņu.

    Taču daļa bija aizvien tikpat dzīvelīga kā kādreiz. Tad nu pēc dažām glāzēm atspirdzinošu dzērienu visi, tā vietā, lai slavētu sevi un savus panākumus, centās izdomāt, ko vēl varētu darīt.

    Viņi nosprieda, ka jādibina koncerns. Tajā ietilptu biroju sistēma, tad būtu ēdināšana, pasākumu rīkošana, vēl sporta skola, fonds, kā arī pilsētplānošanas ekspertu grupa. Viņi domāja, ka vēl jāceļ pārvadājamie atrakciju parki bērniem.

    Tam visam viņi bija sapelnījuši naudu strādājot ārzemēs.

    Un kas no tā visa sanāca? Sporta laukumus projektēt viņiem neļāva. Sporta skola nīkuļoja, tai bija konkurenti ar “kontaktiem īstajās vietās”.

    Palika ēdināšana. Viņi izveidoja vienu lielu banānnīcu pilsētas centrā, un tur ieviesa bistro, kur varēja garšīgi paēst un pasūtīt ēdienus ar banāniem. Banānu par savu simbolu viņi izvēlējās tāpēc, ka tas ir priecīgā dzeltenā krāsā, dod enerģiju visa veida sporta aktivitātēm, ir viegli nolobāms un sātīgs.

    Viņi tirgoja banānu smūtijus, sulas, plātsmaizes, banānu čipsus, banānu garšas saldējumu un pat torti. Vēl bija otrie ēdieni ar banāniem, šokolādes ar banānu gabaliņiem, burrito "asais banāniņš", un tā tālāk.

    Un tad viņi atvēra vēl bistro citās valsts pilsētās. Un viss beidzās ar to, ka viņi noslēdza līgumu ar Ekvadoru, ka katru nedēļu ar lidmašīnu pienāk banānu krava.

    Viņi gatavoja tik garšīgi, ka VID valde nolēma, ka nodokļus var izmaksāt banānu tortēs visiem valsts pārvaldes darbiniekiem.

    Un tad viņi sāka lobēt paši sevi un panāca, ka skolu ēdnīcās visiem reizi mēnesī jāapēd ķekars banānu. Un bizness turpināja augt, jo viņi bija uzpirkuši valsts ierēdņus ar savām banānu smalkmaizītēm.

    Protams, plāns turpinājās, un viņi devās uz pārtikas izstādēm ārzemēs, lai vilinātu investorus arī no turienes. Drīz tika atvērtas restorānu ķēdes arī tuvākajās ārzemēs.

    Viņu pārtika bija caurmērā vegāna, ātri apēdama un iepakota glīšos trauciņos. Viņi izkonkurēja Makdonalds, viņu zīmols ar smaidīgu pērtiķēnu žilbinoši baltiem zobiem kļuva slavens visās Rietumvalstīs.

    Kad viņu apgrozījums gadā bija sasniedzis daudzus miljardus dolāru, un viņiem jau pašiem bija ap 70 gadu, viņi atgriezās tomēr pie tā, ko bija cerējuši pašā sākumā – pie sporta skolas. Ar milzīgu savas firmas logo, protams.
    Thursday, January 7th, 2021
    4:16 pm
    Eksāmeni sesijā
    Šoreiz sesijā studentiem tiek piedāvāti daudzi testi, jo tādā veidā izpaliek risināšanas gaitas ieskenēšana un augšupielādēšana.

    Kā programmēšanā - studenti iemācās rakstīt atbildes noteiktā formātā, lai dators saprot.

    Eksāmena laikā visiem ieslēgtas kameras. Pirms eksāmena - jāiepazīstas ar informāciju, ka par pareizo atbilžu guglēšanu draud eksmatrikulācija.

    Pieļauju, ka, ja būs pieprasījums, augstskolas pasūtīs pret-krāpšanās programmatūru, kura uz testa laiku nobloķēs pieeju studentam visiem tīkla pārlūkiem un atvērtajiem failiem citās programmās.

    Uz tualeti var iet speciālos pārtraukumos, kas iekodēti testa laikā.

    ***

    Pluss šim visam - docētāji eksāmena laikā ar austiņām un mikrofonu ir vienmēr gatavi uzklausīt visas studentu tehniskās grūtības.

    ***

    Principā augstākajā matemātikā var arī samērā viegli izveidot testus, tikai domāšanas un spriešanas gaitu pierādījuma uzdevumos nākas
    ieskenēt vai ar telefonu nofotografēt un augšupielādēt.

    ***

    Vēl paliek mutiskie eksāmeni, kur bez abpusējas informācijas apmaiņas starp docētāju un studentiem grūti iztikt.
    Monday, January 4th, 2021
    1:52 am
    Ķīmiskā atkarība
    Paļaušanās. Spiegšana no sajūsmas, ieraugot mīļoto puisi. Bērnišķīgs prieks un pārspīlēta atbildība par savu likteni.

    Jaunībā var iemīlēties un ticēt, ka viss ir pieredze. Zeķes ar rozā vienradžiem. Krūtis, kas vēl tikai pēc laika sasniegs briedumu. Tāpat kā bārda, kura tā arī nekad pirms divdesmit piecu gadu vecuma neizauga.

    Kāds laiks – pamatskola, vidusskola, varbūt vēl augstskolas pirmie kursi, kuros attiecības ir viegli gaistošas. Tās ir brīvas. Vai tā tikai šķiet? Mēs mācāmies.

    Kādi bija patiesie nodomi? Viņi viens otram patika, viņiem bija jautri, viņi daudz smējās. Tad viņi attapās skūpstā, ar vienu roku pieturot glāzi.

    Un tas izsaka visu. Tajā brīdī, kad tauriņi izlido beidzot no vēdera, gribas visu atlaist. Vaļā. Pilnībā atbrīvoties. Glāze var saplīst, avārijas kontracepcija vienmēr strādā, ja tai tic, bet maģiskās naktis paliks mūžam atmiņā.

    Var jau teikt, ka viņi bija jauni un dumji, ka tikai pētīja paši sevi, savas emocijas, savu raksturu, bet, vai tajā brīdī vajadzēja ko vairāk?

    Doties divatā stopēt vasarā cauri Eiropai. Dzīvot hosteļos, spēlēt uz ielas Barselonā, lai nopelnītu naktsmājām.

    Parādi man pasauli! Tik daudzas meitenes runāja, gribēja justies kaut kā īpaši, speciāli, pacēlušās sešas pēdas virs zemes savu pirmo puišu roku turētas.

    Bija bīstami iesaistīties attiecībās toreiz – ja nu tā bija kādai tikai pieredze, un viņa pēc pieredzes gūšanas izplāno mesties nākamajā pieredzē?

    Cik augsts var būt tas pacēlums, cik spēcīga eiforija, cik stundas pēc kaislīgas nakts vēl viss ķermenis smaržo?

    Lidot un turēties tur augšā. Tik trausli. Taureņa dzīves ilguma mīla var savicināt jebkurā brīdī spārnus un aizlidot, lai drīz pēc tam nokristu zemē un paliktu kā mēslojums nākamajai fāzei.

    Kas ir tā par sajūtu, kad stāvi kalna virsotnē, Tev visi mērķi ir īstenoti, Tev pietiek visa, lai sasniegtu jebko, ko iedomājies, Tu esi visvarens, cik vien Tava brīvā doma spēj iztēloties?

    Un šī mazā meitene, kas jau pilngadīga un ar savu funktieri galvā tāpat kā Tev, kas pilnā nopietnībā saka: “Kopā mēs varam visu!”, un tad sāk histēriski smieties, un, smieklos locīdamās, pajautā: “A, ja nu tā patiešām ir?”
    Friday, January 1st, 2021
    12:31 pm
    Jg
    Sākās ar lielu duršanu sirdī, jo es atļāvos kritizēt augstskolas birokrātiju.

    Viss ir viens - ja es kritizēju, es kritizēju sevi.
    Ja sevi kritizēju, tad nemīlu.
    Ja nemīlu, tad ai, kā sāp.

    Viss ir vienkārši.
    Saturday, December 26th, 2020
    12:51 pm
    Zsv
    Šie Ziemassvētki parāda, ka arī caur Zoom dziesmas, uzrunas, izlozes (dāvaniņas pēc tam caur Omniva) var sagādāt ļoti daudz prieka un labu atmiņu.
    Thursday, December 3rd, 2020
    3:56 am
    Saulgriežu brīnums
    Reiz laukos dzīvoja ļoti liela ģimene. Visi dzīvoja vienā mājā - ar sešām istabām pirmajā stāvā, un sešām otrajā. Otrajā stāvā dzīvoja jaunie - 30 gadnieki ar saviem bērniem. Pirmajā - viņu vecāki un vecvecāki.

    Pie mājas bija klēts, darbnīca, saimniecības ēkas, kūts un bišu stropi.

    No rīta visus modināja gailis kā tas aizvien ir bijis.

    Protams, virs šī mazā zemes pleķīša bija jau satelīti, visā mājā bija pieejams bezvadu internets. Tā nu mājinieki sazinājās ar tuvākajiem kaimiņiem, kuru mājsaimniecība bija kilometra attālumā.

    Galdā tika celti adventē tupeņi ar jēlu siļķi. Un klāt pievienoti pipari. Un tad vēl zirņi savārīti ar sīpoliem un lokiem. Šāda dzīvošana bija itin jauka tieši tāpēc, ka katru svētdienu visi varēja sapulcēties pie lielā galda pirmajā stāvā, kur bija vieta pat 12 cilvēkiem. Mazie soliņi un spilventiņi tika nolikti kaķiem un sunītim.



    Savā ziņā lauksaimniecība bija tāda, ka varēja noturēties knapi virs ūdens. Taču mājinieki to uzskatīja par principa jautājumu - ja gribi sagaidīt 90 gadu jubileju, tad dzīvo pie meža, dzīvo veselīgi, norīvējies ar aukstu ūdeni, sporto, fiziski daudz strādā. Elementāras lietas, ja.

    Tāpēc viņiem bija plāns, un citi radi to bija solījuši, ka tie, kas tomēr pilsētā strādā birojos, atlicinātu kādu naudiņu, lai lielā saime varētu pastāvēt laukos un turpinātu rāmo dzīvi, ja tāda situācija pienāktu.

    Vispār jau viņi devās ik pa laikam ciemos arī pie citiem, devās uz kultūras namu dziedāt, devās uz amatnieku tirdziņu pārdot to, ko paši bija uzveidojuši. Koka karotes, metāla piespraudes, māla podi - klētī un saimniecības ēkā bija daudz izejmateriālu cauri laikiem sakrājušies, lai varētu uzmeistarot ko pārdodamu.


    Šie ļaudis, kas principā bija izvēlējušies strādāt ar rokām un just ar sirdi, bija savā ziņā vienkārši savā sirsnīgumā. Tomēr viņi saprata, ka cilvēki mēdz būt ļauni un alkatīgi, tāpēc jāsargā sevis uzceltais un radītais.

    Tāpēc viņiem ļoti patika kaut ko knibināt, ķimerēties ar rokām. Visādas izejvielas tapa par putnu būrīšiem, suņu būdām, par bišu stropiem, par stādiņu turētājiem siltumnīcā.


    Visi jaunās paaudzes ļaudis šajā ģimenē bija beiguši Jelgavas Lauksaimniecības universitāti. Viņiem bija traktori, bija informācija par jaunajiem mēslojuma tipiem un citām niansēm.

    Tāpēc viņi mērķtiecīgi izmantoja visas darba rokas, pat vismazāko strādāt gribētāju, lai ienākumi sanāktu visiem. Protams, nauda rotaļlietām viņiem gāja secen, jo rotaļlietas, galdus, krēslus, šūpuļus un taburetes viņi gatavoja paši.


    ***


    Un tā tuvojās kārtējie Saulgrieži ar dziesmām, pārģērbšanos, ar uguns ritiem, kur bija lieliska iespēja jau atkal pateikties Mātei Zemei par auglīgo gadu, par ražu, par dzīvnieciņu veselību.

    Mājās darbojās mēmais pasts - viņi ik pa laikam viens otram atstāja anonīmas zīmītes. Kaut nu rokraksts visiem bija zināms, tās teorētiski bija vismaz formāli anonīmas.

    Un tā, septembrī pienāca zīmīte ar adresātu: "Visiem kam rokas un acis, kam uzpirkstenis patīk, kas grib ko skaistu radīt, uzdevums līdz 10. decembrim uzšūt un izgreznot 50x50 cm lupatiņu".

    Katrs savā nostūrī vakara stundās ķērās pie darba. Iešuva zvēriņu siluetus, iešuva kociņus, saulīti, upes un ezerus.

    Saulgriežiem tuvojoties, visas lupatiņas tika nodotas maģiskajā maisā. Maisā, kurā jāieliek kaut kas, lai notiktu pārmaiņas. Arī tāda ģimenes tradīcija bija. Parasti bērni tur lika zīmītes, kādas rotaļlietas jaunas grib. Citreiz kāds ielika, ka vajag jaunas vilnas zeķes.

    Visas lupatiņas tika rūpīgi ieliktas tur, un atlika tikai gaidīt.

    Svētku priekšvakarā 20. decembrī paveica pēdējos darbus veiklākās mājas šuvējas, un darbs bija gatavs.


    Kas tas bija? Ko ar to darīja? Palika vien skaidrs, kad visi redzēja, ka katra ģimenes locekļa sirds siltums iešūts kopējā gaismas un mīlestības audumā.

    Un tad to audumu visi cēla uz rokām un slavēja. Un viņi slavēja paši sevi. Un priecājās. Un tas bija lielākais - pateicība Dabai, taču pateicība arī sev.
    Wednesday, November 25th, 2020
    7:59 am
    Priesteris
    Pilsētiņā ieradās rūķi un lūdza pilsētas mēram dot atļauju uzcelt atrakciju angāru.

    Mērs bija pārsteigts par šādiem tāliem ceļiniekiem, tāpēc atļāva. Ar noteikumu, ka rūķi var palikt tikai trejus mēnešus.

    Celtniecības vietai izvēlējās kādu kalnu, kura galā reiz bijusi baznīca.



    Rūķi izsauca papildspēkus, un pēc nedēļas jau bija ielikuši pamatus angāram. Angārā rādīšot brīnumus, tāpēc tam jābūt lielam un izturīgam. Tā lielums bija milzīgs - vairāk kā simt metru garumā, un četrdesmit metru platumā.

    Pilsētiņa bija tiešām maza, kādi divi tūkstoši iedzīvotāju. Tāpēc šādas celtnes būve piesaistīja lielu uzmanību. No augšas ieradās tūristi gaisa balonos, kuri novēroja, ka daži duči rūķu no rītiem krauj, mēra, dzen mietiņus zemē, un vēl ģeometriski akurāti krauj akmeņus konkrētās vietās.

    Angāru cēla vairākas nedēļas. Pārsvarā no akmeņiem, kurus atveda. Un tad no koka, māliem, betona, un noteikti kaut kā vēl, ko definēt parastie cilvēki neprata.

    Kad angārs bija pabeigts, ieeja tika piedāvāta visiem pusaudžiem un vecākiem. Ieejas maksa bija grozs dārzeņu.





    Angāra iekšpusē bija pilnīgi pelēkbalts jumts, un zemes krāsas pamats. Varētu domāt, ka zeme bija pamats, taču kājas uz šī pamata bija vieglas, jo vieglas.

    Cilvēki devās angāra malā, kur būdiņā rūķis vilciena vadītāja uniformā deva talonus atbilstoši tam, kādu virzienu apmeklētājs izvēlējās.

    Kā piecu dimensiju kinofilmā, apmeklētājus pavadīja uz sīkākām istabām, kuras tomēr arī bija kā mazas zāles. Katrā no tām izrādīja filmu atbilstoši talonam.

    Taloni bija dažādās krāsās - pelēks, zaļš, dzeltens, brūns. Un tad bija sudrabains, zeltains talons. Un vēl citi. To atšifrējums bija saistīts ar Zemi, un laika apstākļiem.

    Apmeklētājs, kurš izvilcis sudrabainu talonu, nonāca zālē, kur zibeņoja, lija lietus, bija patīkami silts, un tālumā ganījās aitas. Šī noskalojošā sajūta kņudināja, pērkona dunoņa iedvesa bijību uz Dabu, mazs māla soliņš ļāva vērties telpas augšpusē, no kuras gāzās lietus.

    Daudziem patika šī zāle, jo tur bija pretmetu savienojums - varēja izlīt, izmirkt, salīt, taču tas bija patīkami.

    Daži taloni bija lielākā daudzumā, citi bija retāki.
    Tie, kas zināja, tie nosauca krāsu, un viņiem iedalīja tādas krāsas talonu. Tie, kas bija pirmo reizi, paņēma kādu no taloniem, ko piedāvāja kā pamata komplektu.

    Platīnblonds talons vēstīja: "Ziemas prieki, siltums, ceļš uz sevi, lielie brūnie ir draudzīgi".

    Tas veda uz telpu, kur ļoti spēcīga sniega vētra sitās sejā, ceļš veda kalnā, bet kalna galā divi lāči bija uzcēluši telti un piedāvāja karsto upeņu dzērienu.

    Pašā pilsētiņā pamazām kļuva aizvien mazāk vietas visiem tūristiem, kuri vēlējās uzkavēties arvien ilgāk un ilgāk, lai izmēģinātu visus talonus. Šķiet, krāsu kombinācijas bija bezgalīgas. Katra nianse deva ko jaunu realitātē, uz kuru ieveda vilciena formā tērptie biļešu pārdevēji.

    Rūķi, tajā pat laikā, veda ar furgoniem vien prom ietirgotos dārzeņu kubikmetrus.

    Tomēr reiz bija cilvēks, kurš iebrauca pilsētiņā satikt savu vecvecmāmiņu. Un kurš bija vienaldzīgs par rūķu piedāvāto atrakciju, kas bija pārņēmusi jau teju visas valsts prātu.

    Jau bija iznākuši bukleti ar interesantākajiem stāstiem par krāsu salikumiem un zālēs piedzīvoto.

    Atbraukušais cilvēks, kad viņu aicināja radi apmeklēt rūķu angāru, noteica:

    "Vai tad zināt? Rūķi piedāvā to, kas jums jau ir.

    Jūs tikai esat aizmirsuši prasmi radīt savas mājas it visur, kur ejat, tāpēc meklējat šo māju sajūtu tajā gadalaikā, vecumā un situācijā, kurā maģijas bija visvairāk. Tomēr katra atmiņas atcerēšanās vien attālina Jūs no tā, ka Jūs prastu radīt sevi no jauna."

    Cilvēku neviens nesaprata. Domāja, ka augstprātīgs. Taču viņam bija vienalga.

    Vecvecmāmiņas apmeklējums arī bija ceļojums laikā, taču, atšķirībā no atrakcijas, divos virzienos vienlaicīgi.
    Friday, November 20th, 2020
    2:56 am
    Hiperreāls
    Viņas teiktais ievibrē dzīvības atslēgas. Es iztēlojos, kā viņa iet pa dārzu, un tur viss ir.

    Viņa ierauga skudru, un viņas prātā parādās shēma - skudra dodas uz darbu, skudra guļ, skudra atpūšas. Viņa saplūst ar skudras apziņu uz mirkli un uzkavējas tajā.

    Tad viņa palaiž vaļā. Kādu brīdi viņas prāts ir tukšs. Tad, pēkšņi - mākonis! Un atkal, visa viņas būtība saplūst ar mākoni - no visiem rasas pilieniem, kas reiz bijuši sniegs, un tagad pacēlies augstu gaisā. Liels, balti pelēks mākonis. Un to vēl pūš strauji prom.

    Viņa samiedz acis. Kur es paliku? Jā, gāju pa dārzu, lai izravētu tur dobes galā saaugušo. Acīs ieskrēja koka zara galiņš, kas grasās augt. Nu viņa ir koks. Uz kuru pusi jāaug, lai būtu vairāk saules?

    No kuras puses vairāk lietus līst? Kā lai ar saknēm satver visu, visu vajadzīgo?

    Viņas cilvēka prātam trūkst vietas. Viņa ielaiž sevī Dabu. Pretī skrien priecīgs suns.

    Rrr, vau, vau, esmu priecīgs; divkājainais draugs, paglaudi mani, esmu Tev uzticīgs bara loceklis, ejam paspēlēties, kur Tu iesi, draugs? Suns tikko ēdis. No suņa nāk laimes hormoni.

    Viņa uzkavējas sunī. Sunī ir labi un droši. Visi cilvēki saimniecībā suni atzīst un godā. Suns jūtas iestājies pareizajā dienestā.

    Vau, vau, es esmu tik priecīgs, ka esmu suns, un tieši pie šiem te divkājainajiem!

    Sunī ir silti, taču sunī glūn mednieka gēni, viņa grib prom, ārā, no tās vairošanās ķēdes, ēst citam citu sistēmas, viņa paskatās zvaigznēs.

    Zvaigzne ar savu - es tad biju, un rados, un būšu, un spīdu, un re kur uz manis visādi procesi notiek, cik labi, ka Jūs mani tur prom, prom redzat, es dodu daudz ko, taču esmu tālu, bet vispār jau esmu kaila zvaigzne bez dzīvības, es reiz būšu planēta, mans laiks nāk jau!

    No tāda kosmosa vēriena viņa piesēž un maza bluķīša jau tuvu dobei. Aizver acis un paņem pati sevi rokās. Apskauj sevi. Cik labi ir būt dzīvai!
    Thursday, November 19th, 2020
    2:02 am
    Tad nu mēs varam doties ceļā II daļa ( 2 lpp)

    II

     

    Laivu brauciens skolotājam lika uzdot daudzus jautājumus – kā var būt gadalaiki, ja vienmēr spīd divas saules? Kādā attiecībā ir šīs saules uz Valsti?

    Gide teica, ka to varēs izlasīt zinātnes muzejā vēstniecības ēkā.

     

    Skolotāju vēl vairāk interesēja, kā var sazināties ar citiem. Atbilde bija – vienkārša, tā kā visa saziņa bija telepātiska, izmantojot ēteri, būtnes muti izmantoja tikai ēšanai. Gidus speciāli apmācīja jau no bērnības, lai radinātu spēju sazināties ar citu civilizāciju pārstāvjiem.

     

     

     

     

     

     

     

     

     

    Nākamajā rītā skolotājs piecēlās ap 4.00, lai dotos uz skolu.

     

    Pirmā nodarbība katru rītu bija sejas nomazgāšana ūdenī, un pēc tam meditācija ētera uzlabošanai.

     

    Meditācija notika 15 minūtes. Pēc tam 45 minūtes bija izstaipīšanās, lai ēteris labāk plūstu visā ķermenī.

     

    Skolotājs uzzināja, ka būtņu mazulīši šādi sāk dienu katru rītu darba dienu ciklā. Ap 6.15 visi paēd brokastis un ķeras pie tām mācībām, kuras prasa vislielāko intelekta atdevi.  Parasti tā bija kosmisko likumu uzbūve un loģika, kā arī materializācijas pamati.

     

    Pēc tam ir 10 minūšu izkustēšanās pauze, tad atkal mācības. Pavisam  katru darba dienu notiek sešas mācību stundas.

     

    Starp tām ir 3 ēdienreizes.

     

    Pirms uzņemšanas klasē bērnus testē, lai tiem būtu līdzīgas intereses, un katrā klasē nonāk viena tipa bērni. Tāpēc tie vieglāk sadraudzējas un veido attiecības dzīves garumā.

     

    Dažreiz bērnu intereses strauji mainās, tāpēc programmas ietvaros reizi ceturksnī varēja pāriet uz citu paralēlklasi.

     

    Bērniem svarīgākais mācībās ir prieks un interese. Tikai klātesot šīm emocijām ir iespējama mācīšanās.

     

    Skolotāju patīkami pārsteidza tas, ka bērni ļoti sadarbojās savā starpā – viņi dabiski uztver to, kas raisa frustrāciju citos bērnus un izskaidro, lai tā pazustu. Bērni ar lektoriem ir vienā līmenī, kur daudz dimensiju domāšana ar piemēriem paplašina mācību laikā katra apziņu, piemeklējot tādu pieeju, kas katram atbilstoša.

     

    Vēl svarīgs moments skolas ikdienā bija baseins, kurā peldējās katru nedēļu vairākas reizes papildus citām sporta nodarbībām.  Kustēšanās biežums starp mācību stundām bija biežs – dažādu vingrojumu kompleksi, jogas, šķēršļu joslas. No ķīmijas viedokļa bērni varēja ļoti dažādos veidos nodarbināt visas atmiņas (kustību, taustes, redzes), lai atcerētos.

     

    Skolotājs bērniem jautāja, vai viņi zina, kas būs pēc skolas beigšanas. Tie teica, ka nē. Jo viss mainās. Visu laiku ir kaut kas jauns. Jauna atcerēšanās.

     

     

     

    Pēc skolas apskatīšanas gide viņu aizveda uz jūru. Tā bija liela un mierīga. Vai tad viļņi vienmēr tik mazi?  Jā.  Mēness vietā ir iekšējais jūras plūdums. Tāpēc nav bēguma un paisuma.

    Thursday, November 5th, 2020
    12:21 am
    Savvaļas Zirgi uzradās pēkšņi.

    Aiz daudzajiem pauguriem, kas bija starp mūsu un kaimiņu zemi, vēl bija mežs.

    Zirgi šķita iznākuši no šī meža. Jā, jāt var it kā uz visa. Vai kāds ir mēģinājis jāt uz Aļņa vai Brieža?

    Tāpat arī šie Zirgi pēc zirgiem izskatījās visai nosacīti. Tiem bija krēpes, četras spraunas kājas, zirga aste, kā arī savāds zirga purns.

    Viņi ieradās barā un sāka noēst zāli. Govis tika padzītas uz citu ganību pusi, un kas cits Govīm atlika.

    Kā tādi enkuri, šie Zirgi uzskatīja, ka tā ir normāla parādība te pēkšņi uzrasties.

    Mājas Saimnieks saprata, ka atšķirībā no Meža cūkām, kuras noēd jaunos tupeņus, Zirgi vienkārši badīgi ēda zāli. Un pienu, cik varētu minēt, diez vai deva.

    Klajs bija diezgan liels. Pie kaimiņiem šie Zirgi negāja. Viņi atnāca, paēda, un iegāja atpakaļ dziļi mežā, kur pārlaida nakti.

    Ganību pietika visiem. Govis aprada ar Zirgiem, arī Suns aprada. Ar laiku Zirgi sāka peldēties Saimnieka dīķī, jo bija sajutuši, ka visi viņus pieņem.

    Pēc tam Zirgi iedraudzējās ar Meža pīlēm un sāka dalīt dīķi.

    Vēl pēc dažiem gadiem, kad mazais Saimnieka zēns jau gatavojās iet skolā, un bija tā sanācis, ka Zirgi te bija mitinājušies kopš viņa apzinīgā vecuma, Saimniece pamanīja, ka zēns plunčājas dīķi kopā ar pāri Zirgu.

    Zirgi bija skaustā ap divarpus metru, garumā vēl vairāk, un tiem pie ausīm bija mazi pušķīši. Caurmērā ļoti ērmoti dzīvnieki.

    Zēns bija bez baiļu, un, smejoties šļāca Zirgiem virsū ūdeni un smējās. Zirgi purināja lielās galvas, un, varēja domāt, ka pateicībā paklanās par savu ādu rūpīgu veldzēšanu mazajam divkājim.
    Friday, October 16th, 2020
    7:00 pm
    Tad nu mēs varam doties ceļā I daļa ( 6 lpp)
    -Tad nu mēs varam doties ceļā. Šis portāls ved uz manu civilizāciju.

    “Vai atpakaļceļš būs? Ja nu es gribēšu atgriezties pavisam drīz?”

    - Mēs neveicam atmiņu dzēšanu. Iegūto pieredzi varēsi noarhivēt, mēģināt ielikt plauktiņā “pagaidu”, vai citādi izmantot. Viss ir īsts.

    “Taču fiziski portāls atpakaļ ir?”
    - Jā, Antarktīdā. Taču mums ir helikopteri, kas nogādās līdz tuvākajai pilsētai ar lidostu.

    “Labi, dodamies. Es uzticos, ka Tu man parādīsi ceļu abos virzienos.”
    - Protams

    “Tomēr, kāds Tev ir labums, divas nedēļas mani iepazīstināt ar to visu?”

    - Mēs gribam saprast, kā mainās smadzenes un domāšana pēc mūsu valsts apskatīšanas. Mēs lūgsim Tev izpildīt divas stundas garu testu šo divu nedēļu beigās.

    “Skaidrs”


    Viņi iegāja portālā. Uz brīdi apziņa viņam pārgāja miega stāvoklī. Viņš sajuta, ka maņas kļūst perifēras. Viņš varēja redzēt uz visām pusēm vienlaicīgi. Sajust tās smaržas, kas patika vislabāk.

    Viņš planēja gaisā, tad redzēja tuvojamies skaistu mežu. Meža attēls pietuvojās, tad bija jūra, tad pļava.

    - Šīs bildes ir tikai, lai nomierinātu Tavu psihi. Patiesībā mēs ceļojam cauri laiktelpai. Lūdzu, vēl uzgaidi.

    “Skaidrs”

    Viņi izkāpa tumšā vietā ar mākslīgo apgaismojumu. Divkājainas Būtnes plūda no portāliem uz maziem vagoniņiem ar numuriem.

    Arī viņi iekāpa vienā no vagoniņiem ar virzienu un skaitļa atšifrējumu.

    - Sākums būs pavisam vienkāršs. Es aizvedīšu Tevi uz Tavu viesnīcu mūsu valstī. Tu vari uzdot jautājumus, kamēr braucam. Un vispār vari jautāt.

    “Mhm”

    ***

    Vagoniņš, lai arī varētu traukties ātri, plūda kā magnētisks, lēns vilciens. No mākslīgi apspīdētās telpas viņi tuvojās kaut kādai ārpasaulei.

    Ārā bija ļoti līdzīgi – mākoņi, zaļas debesis, tikai divas Saules.


    Viņš uz Zemes bija bijis parasts ģeogrāfijas skolotājs. Taču viņam interesēja, kā ir būt citur, kā uztvert īstenību dažādu cilšu, tautu, iezemiešu acīm. Viņam šķita, ja būtu bijis daudz naudas, viņš izvēlētos antropologa profesiju, apceļotu džungļus un rakstītu daudz, daudz pētījumu. Par to, cik maz vajag dažiem, lai būtu laime. Un cik bezgalīgi daudz gribas citiem, lai būtu laimes butaforija.

    Viņa skolotāju turpināja vest ar vagoniņu uz pilsētas centru.

    Pilsētā bija tikai divstāvu mājas. Tā šķita kā mežs saplūdis ar pilsētu.
    Varbūt tas bija mākslīgais mežs. Taču koki, skvēri, alejas, lapenes bija katrā kvartālā. Uz ielām bija automatizētas mašīnas, vagoniņi. Visas mājas bija vai nu baltā, vai dzeltenā krāsā. Vismaz šajā rajonā.

    Viņi piebrauca pie kādas kotedžai līdzīgas ēkas. Durvis atvērās pašas, automatizēti.

    Viesnīcas administratore izskatījās pēc ļoti simetriski veidota jauna cilvēka. Mazās peļastes sinhroni gulēja pāri pleciem. Vaigu bedrītēs, ieraugot ienācējus, iegūla smaids.

    Viņam ierādīja istabu ar skatu uz publisko baseinu. Ārā bija daudz zaļā, bija cilvēkveidīgas būtnes vasaras kleitās, biksēs, salmu cepurēs.

    Viss izskatījās samērā ierasti, tikai tā sajūta, ka mežs saaudzis organiski kopā ar pilsētu. Un divas saules.

    Pati pilsēta izskatījās liela. Taču tas, ka tajā bija tikai divstāvu ēkas, to padarīja ārēji mazu un mīlīgu. Vagoniņi savienoja pilsētu, līnijas bija uz ielām un pazemē.

    Būtnēm bija mājdzīvnieki, taču tie staigāja bez pavadām.

    Skolotājs jautāja, vai var doties uz muzeju. Pavadone teica, ka, iekāpjot jebkurā vagoniņā, uz ekrāna var uzrakstīt gala mērķi. Un tas aizvedīs.

    Vagoniņi bija gan lielāki, gan mazāki. Taču tie uzradās tādās kā mini stacijā. Sākumā bija spoža gaisma, pieturā ar spožu gaismu pie soliņiem parādījās vagoniņš.

    Muzejā bija par valsts apvērsumu. Pirms daudziem tūkstošiem gadu, reiz bija dažādi ienākumu līmeņi iedzīvotājiem. Bija informācijas kontrole un gaisspēju kontrole.

    Taču tad bija Notikums. Pēc Notikuma visa manta tika pārdalīta uz visiem valsts iedzīvotājiem. Pēc vidējā aritmētiskā principa. Visi saņēma valstī vienādu nodrošināto minimumu.

    Ja palika pāri, tas nonāca atpakaļ valsts kasē. Situācija, ka kaut kā varēja pietrūkt, bija izslēgta.

    Daudzi sāka nodarboties ar uzņēmējdarbību, jo nu tā bija pieejama visiem. Visi varēja atvērt savus veikalus, pārdot un pirkt. Jo visiem bija nauda.

    Pēc tam iedzīvotāji saprata, ka ir interesanti radīt un pētīt. Uzplauka zinātne, māksla, sports.

    Trīs vai četru paaudžu laikā situācija normalizējās. Jaunā kārtība paredzēja, ka katram iedzīvotājam no pirmās dienas līdz pēdējai ir supervizors.

    Visu mūžu, kas šīm būtnēm bija ap divi tūkstoši gadu, bija iespēja ar kādu sarunāties par jēgu, par emocijām, par atskārsmi.

    Šis režīms tika ieviests, jo atklāja, ka visām būtnēm ar dvēseli ir sargeņģeļi. Taču tā kā eņģeļiem nevarēja samaksāt, jo tie nebija iemiesoti, tad eņģeļu darbu sāka pildīt pieredzējuši palīgi, kuri varēja nodrošināt sarunas pie tējas reizi mēnesī.

    Muzejā bija lielas kartes. Tajās tika parādīts, ka sākumā visi tika aizdzīti dzīvot laukos. Pilsētas nolīdzināja līdz Zemei, tikai infrastruktūru daļēji atstāja. Desmit un divdesmit stāvu māju vietā uzcēla divstāvu mājas.

    No veikaliem pazuda viss, ko cilvēki bija ēduši līdz šim – pupiņas, olas, sviests, makaroni. Veselības iestādes sludināja, ka jaunā mode ir sastampāti augļi ar ūdeni. Vēl drīkstēja ēst sēnes, kastaņus, drīkstēja ūdenim pievienot dabiskās krāsvielas.

    Bija lērums lietu, kas tika izņemtas no veikalu plauktiem, tā vietā
    Sludināja modi kļūt gaisīgākam.


    Gaiss, precīzāk sakot, ēteris bija pārņēmis realitāti pēc Notikuma.
    Visi runāja par ētera tīrību. Ēteris bija kļuvis svarīgāks par skābekli un oglekli.

    Iedzīvotāji varēji speciālās gultās apgulties un izmērīt sava ētera kvalitāti. No ētera jaudas bija atkarīga spēja sazināties ar citiem. Bija atkarīga organisma veselība. Ar pietiekami daudz ētera varēja materializēt priekšmetus, un tad tos atpakaļ nodot glabātuvēs, kur tos saspieda par ēteri, ja tie bija nokalpojuši savu laiku.

    Ēteris bija kā mīcāma mīkla, kā izejviela, no kuras visu varēja veidot.

    Taču iedzīvotāji nenoslāņojās vai nedzinās pēc vēl vairāk ētera. Jo tāpat, ja kaut kā trūka, veikalā tas bija. Ēteris tikai bija ērts veids dabūt uzreiz, tā vietā, lai tērētu laiku dodoties uz veikalu.


    Skolotāju piesaistīja kāda dinozauram līdzīga zvēra attēls.

    Gide paskaidroja: “Mēs ticējām, ka tādi eksistē, tāpēc arī tādi bija. Kolektīvā apziņa bija radījusi mītus par pagātni. Kopš regresīvā hipnoze un DNS analīze kļuva par vispārpieņemtu praksi, iedzīvotāji saprata, ka ar viņiem ticis manipulēts. Šis zvērs ir par atgādinājumu, kādi fantomi var dzīvot mūsu ēterī un pat pārtikt no tā, ja mēs ļaujam”.

    Skolotājs jautāja, kas tas par nodalījumu muzejā: “Nākotnes tukšuma telpa”.

    Gide paskaidroja, ka tajā atrodas liels projektors, kurš ir vienlaikus arī realitātes simulators. Kamēr iedzīvotāji ticēja nākotnei, tikmēr tie dzīvoja sērās un skumjās. Jo daļai no tiem bija iespaids, ka tagadnē kaut kā trūkst. Un tad, tā vietā lai uzlabotu tagadni, viņi dzīvoja nākotnē.

    Ieejot šajā simulatorā, uz ekrāna parādījās projicēts daudzdimensiju attēls. Visu, kas notika, kas tika realizēts, bija jāpaveic tai būtnei, kas iegājusi simulatorā, vienai pašai. Simulators parādīja, cik dienās var ar divām rokām un īsu saujiņu robotu-palīgu uzcelt māju, cik bibliotēku, cik kosmosa kuģi.

    Tas bija ļoti ilgi. Un filma ritēja uz projektora lēni. Parasti šādas filmas skatīšanās tiešā vai pārnestā nozīmē sagādāja galvas sāpes, tāpēc šis nodalījums muzejā atstāts kā paraugs. Kādreiz tika dzīvots galvas sāpēs teju visu laiku.


    Tālāk muzejā bija mākslas salīdzinājums. Kādas gleznas, romāni, tepiķi tika darināti pirms Notikuma un pēc.

    Daudz vieglākas tēmas. Vai, daudz filigrānāki raksti. Mazāk būtnes attēloja pašas sevi, vairāk vidi. Daba atkal kļuva noteicošā mākslas darbos. Būtnes priecājās un pateicās par iespēju dzīvot valstī.

    Skolotājs iekāpa vagoniņā un devās atpakaļ uz jaunajām divu nedēļu mājām hotelī. Kaut nu ārēji tā bija maza mājiņa ar baseinu.

    Pirms atvadīšanās skolotājas prasīja Gidei: “Kas ir ar tām divām saulēm? Man šķiet, tās vienmēr spīd”.

    - Jā, viena uzlec austrumos, otra rietumos. Un tā tās ceļo pāri debesjumam. Parasti mājā ir viena tumšā istaba. Tajā ir ierīkoti slēģi pie logiem. Un trokšņus izolējošs materiāls ap sienām.

    Pie mums vienmēr spīd kāda no saulēm. Tas ir citādāk kā pie Jums. Jā.

    Skolotājs saritinājās tumšajā istabā. Kaut hotelī no patiesas tumšās istabas bija maz. Tikai melni aizkari.


    ***


    Nākamajā rītā skolotājs vēlējās, lai viņam gide izrāda kādu no valsts skolām.

    Taču izrādījās, ka skola sāk darbu 5.00. Tāpēc, nogulējis līdz pat 8.00, viņš devās izbraucienā uz mežu un upēm. Gide devās līdzi.

    Savā ziņā viss bija saprotams – būtnes airējās pa maziem kanāliņiem lejup no kalniem, stūrēja, smējās. Viņi divatā ar Gidi iekāpa miniatūrā piknika laivā ar stabilizatoru. Tūristu laiva, jo bez iespējas apgāzties.

    Ūdens bija silts. Daudz zaļā, pelēkā un oranžā. Savādi, violeti krūmi auga upes malās. Gide pastāstīja, ka krūmu zaros putni vij ligzdas un sadziedas.

    Makšķerēšana bija kas pilnībā izzudis. Zivju ēšana tika pielīdzināta kanibālismam valstī jau sen.
    Thursday, October 1st, 2020
    10:48 am
    "Mēs esam atbildīgi"
    Šonakt sapnis bija par realitāti, kura var pienākt jebkurā tajā brīdī, kad nauda (kā papīrs) zaudēs vērtību, un vērtību iegūs mīlestības darbi.

    Jo tālāk kāds rīkosies no mīlestības (lasi - terorizēs citus, iedzīs citos bailes, uztraukumu, paniku, šķels citus), jo lielāku sodu saņems.

    Sapnī bija bērnu un pusaudžu iestādes. Bērnu psihoneiroloģiskās iestādes Gaiļezerā un citur. Invalīdu skola Strazdumuižā.

    Un katrā no šīm iestādēm, tāpat kā tagad ir viltus pircēji, lai novērtētu pārdevēju profesionālismu, tika iesūtīti viltus pacienti un/vai skolēni.

    Šie bērni ziņoja par pārestībām, agresiju, rūpju trūkumu, ļaunprātīgu varas izmantošanu, emocionālo vardarbību un visām citām šmucēm,
    ko var izdarīt pieaugušie esot varas pozīcijā.

    Šo bērnu ar invaliditāti vai personības traucējumiem, vai psihiatriskām slimībām ārstēšanai tika pieaicināti īpaši labi apmācīti bērnu psihiatri, kā arī speciālie pedagogi, kuri saņēma daudz lielāku algu kā viņu kolēģi, jo viņiem bija jāstimulē bērnu izaugsme, pat ja viena daļa sabiedrības tiem uzlikusi zīmogu "invalīds no dzimšanas".


    Sapnī notika mākslas terapijas nodarbības, notika koris, dejas, notika mācīšanās caur spēlēm.

    Katrai no lielajām grupām - redzes, dzirdes invalīdi, kā arī bērni ar ADHD, vai autismu, bija izstrādāti speciāli mācību plāni, kā viņi var apgūt visu pamatizglītībai vajadzīgo viņu uztverei atbilstošā veidā.
    Tuesday, September 29th, 2020
    7:34 pm
    "Eleanor Rigby"
    Dažreiz cilvēki ir ārpus...

    Maskas. Varbūt tad, kad viņi ir patiesi ieinteresēti.

    Grāmatā "the Game" (Bariko) minēts, ka tās lietas, ko ievieto internetā reklāmas/šovbiznesa industrijā ar reālo saskan par tik un tik %.

    Arī cilvēki rada tēlu, kas saskan par tik un tik %, kad viņus satiek dzīvē, un viņi nezina, ka tikko satikto cilvēku satiks vēlreiz.

    ***

    Un tā, ārpus tēla, ārpus profesionālās maskas, ārpus gaidām un etiķetes, garāmejot...

    Cilvēki, kuriem neviena nav, jo viņi nevienam sevi nerāda, aizmirst, ka sevi jāslēpj, un pēc tam attopas, ka var arī tā...

    Jo viņu "bez maskas ES" ARĪ ir interesants.
    Monday, September 28th, 2020
    1:25 pm
    Dzejas dienas
    Esmu ar nobīdi laikā, tikai tagad izlasu dzejas dienu žurnālu.

    Intervija ar Eipuru, ko veic kolēģis Salējs, raksti no Jansones, par Zālīti...

    Ir tik labi, ka šeit ir šie cilvēki, ko es pazīstu.

    Tas rada sajūtu, ka aizvien dzīvoju Latvijā.


    ***

    Tas rada jocīgu sajūtu, ka pēc 30 gadiem, iespējams, Uldis Bērziņš un daži citi tomēr jau būs kur citur.

    Kas būs palicis no Latvijas dzejas pēc 30 gadiem?

    Kā rakstīs K. Rudzīte, vai Anna Foma, vai Barons, kad viņiem būs 50 vai 60?


    Man ir tik grūti iztikt bez saprotamas dzejas.


    Tas motīvs par pasauli, kurā individuālā balss, jaunībā, ierāvusies savā introverta, melanholiķa pasaulē, grib dziedāt,
    grib baudīt, grib košas krāsas, taču

    ir sistēma, vara, darbs par mašīnrakstītāju, par autostāvvietas apsargu...
[ << Previous 20 ]
About Sviesta Ciba