Uguns
 
[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]

Below are the 20 most recent journal entries recorded in Emīlija's LiveJournal:

    [ << Previous 20 ]
    Friday, July 19th, 2019
    3:12 pm
    Šahs
    Šobrīd Rīgā nacionālajā bibliotēkā notiek FIDE World Chess Grand Prix Rīgas posma ceturtdaļfināli. Šis turnīrs ir par punktiem, kuri beigās dos iespēju kopvērtējuma līderim spēlēt par pasaules čempiona nosaukumu.

    Sākums 15.00, var skatīties tiešraidē katru dienu, izņemot svētdienas. https://www.twitch.tv/fide_chess

    Tas nozīmē, ka laikā līdz 24.jūlijam, kamēr notiek šis turnīrs, Latvija ir nokļuvusi šaha uzmanības centrā, jo pie mums ir atbraukuši vairāk nekā 50 lielmeistari.

    Garāks raksts šeit - https://www.diena.lv/raksts/sports/citi/saha-pasaules-karte-iet-uz-damu.-saruna-ar-saha-federacijas-prezidentu-ari-ozolinu-14223146
    Monday, July 8th, 2019
    9:15 pm
    Back to White
    Aiz loga mutuļo vētra, vējš sitas, un lietus skaļi pakšķ. Tuvumā neviena nav. Logam priekšā aizkari.


    Viņa uztaisa siltu tēju ar augļiem. Uztaisa burbuļvannu. Grasās skatīties mīļāko seriālu, lai justu līdzi kādiem, kuriem ir it kā vairāk. Visa.





    Viņai ir vasaras brīvlaiks, un mājās neviena nav. Tā ir bijis jau kādu laiku. Pietiekami ilgi, lai izmisīgās atmiņas no pagājušajām attiecībām būtu padzisušas no prāta, pietiekami nesen, lai atcerētos, kāda ir sajūta, kad kāds paņem zem rokas un ved pastaigā pa parku.

    Tu cilvēks mācies un mācies, lai iegūtu vēl iemaņas, prasmes, lai labāk pārdotu sevi darba tirgū. Ir vietas Latvijā, kur tagad trūkst darbinieku, kur ir maza konkurence. Jo maz maksā, jo daudz stresa šādos darbos, jo, ja spēj izturēt šādās vietās, tad spēj izturēt un ietikt arī labākās.

    Viņa cer uz šo - lai nav pazemojumu darba intervijās, lai nav jātaisnojas, ka nē, viņa paralēli studijām strādājusi citās jomās nav, nē, viņai nav darba pieredzes, tikai jauniegūtais diploms.
    Ceri un dari. Studiju laikā tāpat viņas programmā ir prakses vietas, var noslēgt līgumu ar šīm firmām par stažēšanos vasarās, var izdarīt tā, lai par viņu atceras, kad studijas būs beigušās, un ar labām atzīmēm vairs nepietiks, lai sev iegalvotu, ka karjerā viss virzās labi.

    Tāpēc viņa cer un atbīda domas par to, ka drīz sāksies kārtējā prakse, malā. Varētu taču atpūsties! Varētu, ka kāds aizved kaut kur, jo ir brīvs laiks. Atlikušos desmit, vienpadsmit mēnešus šajā gadā nemaz nebija un nebūs brīvs. Taču tā kauliņi nav sakrituši. Ārā aizvien tas mierīgais dabas haoss. Vēl var apēst šokolādi, tas mazliet palīdz. Jā, piestūķēt sevi ar labu ķīmiju - seriāls ar smiešanos, saldumi, mīkstas un pūkainas drēbes.




    Varbūt tas ir tikai tāds laiks. Jāpaciešas vēl dažas nedēļas. Tad dienas paies atkal ātri. Nebūs par šo visu jādomā. Vai tad pietrūkst seriālam sezonu, vai pietrūkst šokolādes šķirņu, vai pietrūkst labu grāmatu?

    Varētu ataicināt draudzenes uz vīna vakaru ar filmām. Un parunāt, kāpēc mums visām tā ir sanācis. Kas tā par karmu, ka tik draņķīgā laikā jāsēž pie datora un jāskatās seriāli, nevis jādodas braucienā ar kādu uz vietu, kur ir silti un interesanti.

    Šis "misery loves company" ir pārāk skaudri pazīstams, un raudāšana neko daudz arī vairs nelīdz. Ir tik daudzi gadi pagājuši, lai saprastu, ka ir jāsaņem sevi rokās, ka ir jāuzliek tā maska, ka vispār jau viss ir labi. Var jau aiziet un uzmērīt kādas dārgas drēbes. Var palasīt, ka arī bagātie raud.




    Viņa izdomāja, ka vēl var mēģināt prieku nopirkt. Nu tā, tik vienkārši. Jāpaņem kāda nauda, par kuras iztērēšanu nebūs lielu sirdsapziņas pārmetumu, un jādodas uz vislielāko veikalu mazpilsētā, lai nopirktu to, kas sagādātu vislielāko un ātrāko prieku. Jā, muļķīgi. Šķērdēšanās. Taču, ko lai vēl iesāk? Ja nu tomēr kaut kas atrodas?

    Viņai ir tāds liels, ūdensnecaurlaidīgs mētelis. Gluži kā skafandrs. Tajā ir silti, taču ir sajūta, ka esi aiz stikla. Šodienai derēs.

    Lielveikalā ir ļoti košs. Ķīmisko līdzekļu smaka no grīdu tīrīšanas. No ruporiem stāsta, kādas ir atlaides.

    Viņa nepirks ar atlaidi, viņa grib par pilnu cenu tieši to, kas viņai vajadzīgs. Gan jau atradīsies. Sliktākajā gadījumā viņa būs nostaigājusies tiktāl, ka pēc atbraukšanas mājās nogurusi iekritīs gultā, un šī tizlā diena būs beigusies.

    Viņa secina, ka negrib drēbes šajā veikalā, jo pilsēta ir maza, piedāvājums ir mazs, un ir tik briesmīgi uz ielas redzēt otru, kurai ir tāds pats apģērba gabals. Tas iznīcina. Kaut pienāktu diena, kad viņa varētu atļauties šuvēju! Viņa par to dažreiz sapņo. Kaut parasti iepērkas vietās, kas nav ķēdes veikali. Vismaz cenšas.

    Šis veikals ir trijos stāvos. Pārtikas nodaļa nešķiet kārdinoša. Lai ko arī apēstu, pēc tam to nāksies pārstrādāt, teju visu var apēst par daudz. Teju no visa var palikt nelabi. Jānopērk granātābolu sula. To tāpat daudz iedzert nevar sīvuma dēļ.

    Tātad apģērbi nē, saldumi nē. Rotaslietas ir par dārgu. Ja būtu mazi sudraba auskariņi ar zvaigznītēm vai ornamentiem, varbūt pat varētu. Taču šeit ir standarts. Viņa negrib standartu.




    Pēdējā laikā šķiet, ka būtu pienācis brīdis mainīt ko savā domāšanā. Pašpalīdzības grāmatas sludina veco dziesmu, ka jādzīvo sev un šodienai. Taču šodien aiz loga ir vētra, un šeit lielveikalā ir pietiekami neomulīgi, lai neuzkavētos ilgāk ne mirkli, cik nepieciešams. Jāizstaigā visas nodaļas un prom.

    Viņa apstājas pie bērnu grāmatām. Vai tajās ir kāds cerības stariņš, kas nenozīmētu vinnēšanu loterijā? Varbūt stāsts, ka kāda sen aizmirsta bērnības draudzene grib atjaunot kontaktu? Kaut kam taču ir jābūt, tādam sirsnīgam un īstam. Ja tā negadās ar viņu, noteikti ar kādu citu šajā pasaulē tā ir gadījies, un vēl citi to ir pierakstījuši.

    Taču skolas romāni, Harija Potera pakaļdarinājumi, un stāsti par mistiski nelaikā dzimušiem bērniem viņu atbaida. Šī doma, ka pasaulē dabiski notiek maz brīnumu, tāpēc jāiepin maģija un liktenis, tā šķiet tik neīsta.

    Kaut kas jau jānopērk ir. Nevar taču tā, iet ārā lietū un vētrā, bet atgriezties tukšām rokām.




    Uzmanību savādā kārtā piesaista krāsojamā grāmata ar stāstu par dzīvniekiem, kuri brauca pieredzes apmaiņas braucienā. Vienā Zoo dzīvojušie zvēri izveidoja delegāciju, aizbrauca uz Zoo citā valstī, apskatījās, un tad cilvēkiem deva savus komentārus, kā uzlabot pašu Zoo.

    Grāmatā ir stāsts dažu desmit lappušu garumā un tikpat daudz krāsojamo bilžu. Jocīgs formāts. Tāds Latvijā vēl nav redzēts. Tik bieza grāmata, taču krāsojama.

    Viņa nopērk šo grāmatu un izdomā, ka sadalīs atlikušās dienas līdz prakses sākumam pa grāmatu lapaspusēm. Vēl atlikušas nepilnas četras nedēļas. Grāmatā ir ap sešdesmit zīmējumu. Katru dienu var izkrāsot divus, pirms pienāk gals. Šim posmam.






    Viņa iesēžas tramvajā un dodas mājup. Aiz loga aizvien vētra. Taču ir jau siltāk, jo ir plāns. Ejot uz durvīm, viņai pakaļ sauc kāds jauns vīrietis: "Jūs aizmirsāt lietussargu!"

    Viņai nav lietussarga, taču viņa satrūkstas, tik pēkšņi uzrunāta. Jā, patiesi, blakus viņas sēdvietai nolikts koši oraņdžs lietussargs. Viņa to paņem instinktīvi, jo tā ir jādara. Tobrīd jāpaspēj tikt ārā pa tramvaja durvīm, tāpēc nav laika teikt, ka tas nemaz nav viņas lietussargs.

    Viņa vēl pateicas vīrietim un metas ārā. Jocīgi. Jādodas mājās. Viens kvartāls. Ko iesākt ar lietussargu? Līst. Viņa ieskrien savas mājas trepju telpā ar visu lietussargu. Viņa to neizmet ārā, jo šis notikums šķiet šodienā kas beidzot neierasts. Ja nu lietussargā ir zīmīte?

    Viņa novelk mitrās virsdrēbes, uzliek vārīties ūdeni nākamajai šodienas siltajai tējai. Ir jau novakare, bet ne vēls. Lietussargs ir ļoti oraņdžs un pilnīgi neiederās āra pelēkumā.

    Viņa to atver, jo līdz šim bija nesusi rokā. No ārpuses tas ir oraņdžs, bet iekšpusē ir kaut kādi zīmējumi. Kad ciešāk ieskatās, tad tur maziem burtiņiem ir uzraksts un logo: "Rīgas zoodārzs".
    Zīmējumos redzami grifu silueti.





    Viņa lasa, ka Rīgas zoodārzs veic grifu saglabāšanu un pavairošanu, un atbalsta vēl citus projektus. Viņa sameklē savā bilžu grāmatiņā, vai tur ir zvēri, kurus arī atbalsta. Tos viņa atzīmē īpaši.

    Ir sajūta, ka vairs negribas skatīties to seriālu. Viņa sameklē grāmatas vietējās bibliotēkas interneta datubāzē par ornitoloģiju. Papēta vikipēdijā attēlus un putnu paradumus. Tad jau jāiet gulēt.



    Sapnī viņa ir viens no grifiem, kurš izaudzēts tepat Latvijā un palaists savvaļā kādā Eiropas zemē. Viņa uzlaižas virs mākoņiem un pikē. Zeme šķiet pārāk zaļa, bet gaiss ir tik patīkami caurredzams.

    Viņa redz kādas sievietes atliekas un metas uz tām. Šai sievietei ir viņas augums, varbūt pat viņas seja.

    Viņa strauji pamostas un pieraksta dienasgrāmatā, ka viņa ir sevi apēdusi. Viņas vairs nav. Ir jāgaida. Viņa ir putns.
    Thursday, July 4th, 2019
    10:54 pm
    Laiks
    Šodien ap 22.00 rudenīgais laiks bija jau apēdis saules starus, un āra drēgnums nesaudzēja.

    Tikai kaķi priecīgi bija sasēdušies celiņu vidū, zinot, ka viņus cilvēki teju vairs vispār netraucēs.

    Lūnasa tuvošanās augustā pat pārāk jūtama. Jūras sezona vēl nav atklāta, kaut ap 22.30 jau gribas būt siltā auto ceļā uz mājām ar kamīnu.
    Tuesday, June 25th, 2019
    12:16 pm
    To be yourself is all that you can do
    Sižeti no sapņiem

    *24.06 Otaku un dažādu meiteņu raksturu saiets (Yandere, Tsundere, Dandere, Kuudere) - psihodrāma sievietēm par to, kā viņas jutušās iemīlēšanās laikā, jaunības laikā, kādas ilgas un cerības bijušas, kādas traumas tajā laikā iegūtas. Arī pārģērbšanās un lomu spēles.

    *25.06

    Sapnī bija vesela filma. Tur bija par kādu jaunu zēnu, kurš bija piedzimis kā meitene. Viņš ļoti vēlējās būt zēns, ģērbās, izturējās, lietoja apsējus un vīriešu smaržas.

    Šis zēns bija gejs savā prātā, un ejot iepazīties 17-19g vecumā, arī attiecīgi ģērbās un izturējās. Viņa vecāki bija nesaprotoši, tipiski amerikāņi. Zēns paslepus tikās ar vecākiem vīriešiem, kurus arī mānīja(neatklāja), ka vēl nav pilnībā zēns.

    Filmā komiskumam bija Arnolds Švarcenegers, kurš bija viens no šiem vīriešiem ap 40, kurš tikās ar galveno varoni. Sākumā it kā seksam un izklaidei, taču vēlāk, lai pasargātu šo galveno varoni, lai palīdzētu ar informāciju veikt dzimummaiņu, lai palīdzētu atrast darbu.

    Jaunā zēna vecāki bija ļoti atviegloti, ka viņu bērns beidzot tiekas ar vīrieti, lai arī vecāku, jo domāja, ka zēniskā uzvedība liecina, ka bērns būs lesbiete. Taču izrādījās vēlāk, ka bērns turpina gribēt, lai viņu sauc vīriešu dzimtē, lai viņu uzskata par geju, kaut tam ir neattīstījies/androgīns meitenes ķermenis.

    Tā nu filmas laikā varonis pārvācās pie Arnolda spēlētā tēla, lai būtu drošībā no vecāku pārmetumiem. Sāka strādāt vienkāršus darbus, lai spētu sevi uzturēt un nebūtu jānodarbojas ar prostitūciju.

    Filmas beigas sapnī, cik bija sajūta, bija veiksmīgas. Jaunais zēns izķepurojās, nesāka lietot alkoholu vai narkotikas, lai aizmirstos, un veica dzimummaiņu.

    ***

    Ņemot vērā Arnolda pozitīvo attieksmi realitātē pret LGBT

    https://en.wikipedia.org/wiki/Arnold_Schwarzenegger_and_LGBT_rights

    Es pat nebrīnītos, ka šāda filma tiešām vēl tiktu uzņemta realitātē, tikai Ārnijs ir mazliet par vecu, lai tēlotu 40 gadīgu vīrieti.
    Wednesday, June 19th, 2019
    3:19 am
    Zirgi
    Jānis apsēdās pagleznot. Klāja ar otu lielus dzeltenus laukumus. Tur būs zeltainas vārpas, no kurām izaugs graudi. Pēc tam viņš paņēma zilo un iezīmēja debesis. No tām līs ražīgs lietus un spīdēs saule.

    Tīruma malā viņš iezīmēja mājas un aku, no kā padzerties. Mājām viņš piepindzelēja glītus skursteņus. Vēl virs tām vējarādi.

    Bildē bija jātaupa vieta, tāpēc no tāluma daudz kas bija mazliet izplūdis. Taču vēl vajadzēja ielikt suņa būdu un ceļu uz māju.

    To paveicis, viņš nolika gleznu malā žūt. Drīz rādīs futbolu, lai tas viss te pastāv, kamēr es otrā istabā pazvilnēšu, viņš domāja.


    ***

    Atstājis darbnīcu, viņš aizmirsa par gleznu līdz vakaram, kad bija jau vēls, un viņš nosprieda, ka pieķersies tai brīvdienās.

    Sapnī Jānim rādījās tieši tā glezna, tikai ļoti, ļoti dzeltena. Kā olas dzeltenums sīksīkā vāciņā, dzeltenais bija izpleties. Jānis stāvēja druvas vidū un centās saskatīt kaut ko, kaut kur aiziet. Tomēr visapkārt bija tikai zeltainas vārpas, un tad kaut kur vienā pamalē tās dažas mājas, ko viņš bija paspējis tur iemālēt.

    Tā nu viņš devās no lauka ārā uz mājām. Taču mājas bija aizslēgtas un tajās neviena nebija. Ļoti neomulīgi, nudien, viņš sprieda. Tātad viņš uzveidojis mājas, kurās ir pilnīgi tukšs. Tas jāmaina.

    Sapnī gan viņš neko mainīt nevarēja, logi ciet, durvis ciet, tikai labsirdīgs suns bakstīja viņu ar mitru purnu.

    Jānis nosprieda, ka jālec vien akā. Sacīts – darīts, un pamodies viņš bija. Lai arī bija četri no rīta, viņš aizlavījās uz darbnīcu uz pirkstgaliem, (jo nevēlējās uzmodināt lauleni), un iezīmēja dūmus virs skursteņa. Kā arī tik tikko manāmus punktiņus mājas logos, kas varēja būt aizkari. Tad nu tā – māja noteikti būs apdzīvota.

    Pēc tam viņš ielīda atpakaļ migā un nogulēja vēl pāris stundu.

    ***

    Nedēļas nogalē viņš nopētīja gleznu vēlreiz un grasījās to jau kārt pie sienas, kad laulene iesaucās: “Kas tā tāda par Zaļās zemes idilli, kas Tu uz vecumu jocīgs paliec? Būtu zirgus zīmējis.”

    Labi, iezīmēs tajā visā dzeltenajā plankumā zirga atveidu, varbūt būs labāk. Vietas gleznā bija vēl diezgan, taču viņš sprieda, ka ar to jau nu gan pietiks, lai akcentētu, ka dzīvība ir, darbs notiek, raža aug, cilvēki mīt.

    Pēc pāris naktīm, kad pāris jau bija apradis ar jauno gleznu viesistabā, pie Jāņa sapnī ieradās vectētiņš un aizveda viņu atkal uz gleznu. Jānis satrūkās, jo vectētiņš bērnībā bija šķitis skarbs no tiesas.

    Lai vai kā, vectētiņš pieveda Jāni pie mājām un teica: “Lūk, šīs bija dzimtas mājas toreiz, to Tu pareizi atceries. Taču Tu biji aizmirsis, ka mums zirga trūka, un tāpēc tas te tomēr ir. “

    Kopš tā laika Jānis izstādēs izrāda savas gleznas, kurās attēlotas dažādas zirgu šķirnes. Un viņa laulene kūrē, lai visi zirgi izskatītos veseli un priecīgi.

    Un arī vectētiņš vairs sapņos nerādās.
    Tuesday, June 11th, 2019
    10:47 pm
    Smarža
    Baseins bija ar kristāldzidru ūdeni. Tieši tāpēc tajā varēja plunčāties un atveldzēties. Pie baseina bija galdiņi ar augļu kokteiļiem.

    Pļavas malās auga mežs. Ceļš uz mājiņām bija sauss un tīrs. Aiz meža šalca jūra.

    Viņi bija šeit atbraukuši, lai atpūstos. Rotaļas un spēles būtu arī labi, taču kādu brīdi varēja arī nedarīt neko. Sēdēt baseinā, sūkt kokteili un skatīties debesīs, kur tāltālu vizēja putnu spārni.

    *


    Kāpēc būt šeit un tagad? Vai varēja būt arī citur? Būt tur, kur iztēle aiznes, taču atgriezties.

    *

    Iestājoties vakaram, viņi saskaldīja papildus malku, apsēdās pie ugunskura. Jāņtārpiņu uguns bija redzama no purva, kurš bija tepat netālu.

    Kukaiņu sisināšana fonā un jūras šalkas. Solījās būt ilga nakts, kura pārtaptu tikai mazliet maigākā rītā. Debesis bija par gaišu, lai redzētu zvaigznes.





    Viņi gribēja izdomāt kādu vienkāršu spēli, ko spēlēt pirms iemigšanas. Par visu un neko, vieglā valodā, liegu un tīkamu.

    Ko gan radīt šovakar? Vai lellītes kā trīspadsmitajā stāvā? Vai teātri no maziem sprunguļkociņiem? Mums patiktu, ka skaistais vairotu skaisto pats no sevis, mēs palaistu kuģīti jūrā, un tas kļūtu par nākamo Noasa šķirstu.

    Kur lai ņem būvmateriālus tik gudram kuģītim, viņi prātoja. Ar visskaistākajām domām, ar baltāko nodomu un tīrāko apziņu, bet tik un tā briesmoņi, kas dzīvo jūras dibenā, varētu kuģīti apskādēt.

    Un tad viņi secināja, ka arī jūra būtu jārada no jauna. Un jūras dibens. Un zem jūras dibena mīt karstie rūķīši, kuri rūpējas par aktivitāti zemes dzīlēs. Tātad arī rūķīšiem jāsagroza prātiņš, lai tie neuzsper gaisā kuģīti, pirms tas vispār pārvarējis pirmos sēkļus.

    Un kur lai tas kūģītis dotos, ja viss jātaisa no jauna? Ja jūra aiz meža neder, ja jātaisa mākslīgs akvārijs ar tikpat mākslīgu evolūciju, kurā noteikti nekas nenoies greizi.

    Varbūt tomēr vieglāk būtu radīt jaunu smaržu.

    *

    Tā nu viņi šķetināja atmiņas par to, kāda varētu būt tā smarža, kas pavadītu viņu fantastiskākos dzīves notikumus. Veiksmes, laimes, tīksmes smarža.

    Un tad viņi izdomāja, ka ir laiks aizvērt acis un pasapņot, kā būtu bijis, ja tomēr kuģītis tiktu palaists jūrā. Cik tālu tas būtu ticis? Par ko beigās būtu pārvērties?

    Ar interesi šo noskatījušies, viņi salika astes kopā un nopriecājās, ka tā paralēlā realitāte nav aktualizējusies.

    Par visu radīšanu viņiem bija prieks, kaut dažreiz misējās. Un tad viņi mācījās. Kā lai iedod spārnus tam, kurš vēl tikko pazemē saldi šņāca? Kā lai iedod ultravioleto redzi tam, kurš vēl pirms dažām paaudzēm izmantoja teju tikai tausti?

    Tik daudz dažādu variāciju, lai pielāgotu būtnes jauniem un vēl jaunākiem apstākļiem.

    *

    Tālumā atmirdzēja ziemeļblāzma, tas bija signāls no citiem, ka viņi svin svētkus. Šie citi “viņi” bija sajutuši, ka notiek lielais radīšanas process pie ugunskura, un tāpēc ļoti priecājās. Pāri visumam atnāca ziemeļblāzmas ugunis kā prieka sauciens.

    *

    Viņi beidzot nolēma iemigt un pārvilka segas pār saviem augumiem. Miers un aktīva rosība vienlaikus. Zemes sirds pukstēja zem viņiem, taču pāri plūda iespējamību mākoņi, kuri aktivizējās ik mirkli.

    Rīt viņi uzkops pēc sevis baseinu, savāks izdedžus no ugunskura vietas. Pateiksies kustoņiem un lidoņiem par fona mūziku un dosies tālāk.

    Taču vienā no kuģīšiem, kurš izdzīvoja, nu bija zināšanas par jaunu smaržu.
    Wednesday, June 5th, 2019
    3:19 am
    Sala
    Viņi nolēma, ka brauks kopīgā atvaļinājumā. Visi bija vienisprātis, ka divas nedēļas atklātā jūrā nāks par labu nerviem un fiziskai kondīcijai.

    Viņi vienojās, ka izbrauks pavasarī, kad dienas ritmi visvairāk labvēlīgi un saule vēl zemu. Lai arī pieredze ar kuģošanu bija visiem, tomēr viņi nodrošinājās ar vairākām tehnoloģijām – ierīci, kas izfiltrē jūras ūdeni par dzeramo ūdeni, dažādām navigācijas sistēmām, un pat motoru rezervei.

    Vienam no viņiem piederēja neliela jahta, un ar to arī tiktu veikts brauciens. Kur? Virzienā pilnīgi nejauši uzģenerētā, ja vien tur vispār ir jūra vai okeāns. Cik ilgi – divas nedēļas. Pēc tam viņi grieztos atpakaļ un atpūstos, jo atpakaļceļš būtu zināms.

    Jahta kā tāda bija diezgan aizvēsturiska parādība. Ja viņi būtu gribējuši kaut kur nonākt, izmantotu kādu no ātrgaitas kuģiem, kuri barojās no saules enerģijas un planktona.

    Taču nekur nebija teikts, ka viņi steigtos. Tieši otrādi – viņi gribēja aizbraukt kaut kur, pavadīt daudz laika ceļā un iegūt perspektīvu uz lietām, kas palikušas krastā.

    Gatavošanās braucienam noritēja tādejādi, ka tika sameklēti garšīgākie konservi. Protams, vienmēr varēs noķert zivis, taču mēnesis ir pietiekami ilgs laiks, lai būtu objektīvi kaitīgi tik ilgi pārtikt no gandrīz pilnībā zivju diētas.

    Jēga papildus no brauciena tika iecerēta, ka viņi visi rakstīs dienasgrāmatas. Par ikdienā piedzīvoto, par sapņos redzēto. Kaut kur tālumā būs palikušas metropoles, lidostas, ātrgaitas šosejas un nepārredzamas plantācijas cilvēku pabarošanai.

    Zilā jūra vai nu nomierinātu, vai izskalotu virspusē visu, kas jebkad vēl traucējis. Terapeitisks brauciens uz mēnesi, ar iespēju kapitulēt, ja nu kāds no grupas attaptos pārāk smagā stāvoklī un vēlētos tikt evakuēts.

    Tā nu viņi iekārtojās jahtā un devās atklātā okeānā. Ar dažādu kauliņu uzmešanu noteica virzienu un maršrutu. Ja ceļā gadījās salas, tās apbrauca vai meta kauliņu vēlreiz.

    Pirmās dienas visi bija jautā prātā, jo varēja gulēt, cik tīk. Arī jahtai bija auto-pilots, ja izrādījās, ka visa komanda vienlaicīgi ir pārāk nogurusi, lai sekotu līdzi gaitai.

    Kajītēs viņi spēlēja kārtis, stāstīja anekdotes un lasīja vecus žurnālus. Ja jahtu kādu laiku neizmanto, tajā var atrast savādas lietas. Ar dažādu vēsturi. Viņi gribēja pārliecināties, ka visas šīs lietas atgādinās tikai par skaisto un patīkamo nākamreiz, kad viņi veiks līdzīgu braucienu.

    Vienu dienu notika savrups, neparedzēts atgadījums. Priekšā bija sauszeme, kaut visas mērierīces skaidri rādīja, ka tur ir tikai un vienīgi okeāns.

    Tā kā visa zemeslode jau sen bija izpētīta līdz kvadrātkilometram visdziļākajā mūžamežā, viņi nosprieda, ka tā varētu būt anomālija.

    Viņi bija lasījuši stāstus par neizskaidrojamām vietām, taču tie vēlāk tika izskaidroti ar atjauninātas zinātnes palīdzību. Ja kāds arī bija maskējies un noslēpies, tad tā kustība uzreiz tiktu pamanīta, tā viņi uzskatīja.

    Tāpēc viņi droši brauca savādajai sauszemei tuvāk. Jo tuvāk viņi bija, jo skaidrā bija saredzama osta. Norāžu un uzrakstu gan uz tās nebija. Arī bākas nebija. Taču osta likās ļoti moderna, varbūt pat modernākā, ko viņi bija redzējuši.

    Vienīgi tālāk no ostas uz salas iekšieni veda bruģēts ceļš.

    Viņi sprieda, ka, ja sala neuzrādās lokatoros, bet nav stingri apsargāta, ja nevienu cilvēku vai robotu nemana, tad jau iedzīvotāji nebūs naidīgi noskaņoti. Viņiem pašiem bija tikai naži, ar ko tīrīt zivis. Šajā laikā visi dzīvoja mierā. Jūras pirāti bija vien sena teika. Barbari, ko atcerējās tāpat kā cilvēkveidīgos pērtiķus, kuri bija arī jau sen izpētīti.

    Tāpēc viņi piestāja ostā, un, cik vien pieklājīgi un akurāti mācēja, pietauvoja jahtu, un devās pa bruģēto ceļu tālāk.

    Tā kā viņi bija cerējuši, ka šī mēneša brauciena laikā galu galā notiks kas neparasts, tad šis bija tas lielais TAS, kas bija noticis.

    Viņi cerēja satikt cilvēkus vai vismaz cilvēku kalpotājus. Osta izskatījās lietota vēl pavisam nesen.

    Ceļš veda dažus kilometrus iekšā salas vidienē. Uz salas bija savādi kluss. Taču sākumā viņi to nepamanīja, jo priecājās, ka ir noticis kas neparasts.

    Ceļa galā bija ēku komplekss. Tas izskatījās pavisam ērmoti. Kā vēsturisks artefakts, kā koka būvju izkārtojums. Gar ēkām tecēja upe. Uz upes bija ūdensdzirnavas. Uz ēku jumtiem manīja saules paneļus un citu relatīvi mūsdienīgu tehnoloģiju pēdu, tikai pašas ēkas izskatījās būvētas pēc ļoti senas un nedrošas parašas.

    Sala bija saredzama, vismaz viņiem tā šķita, no visām pusēm aptuveni vienāda. Tās centrā bija šīs ēkas, upe. No vienas puses osta un ceļš. No citām pusēm – mežs. Daudz bieza meža. Liels klusums. Ļoti svaigs, pat sterils gaiss.

    Salas centrā pie ēkām bija arī lauki ar labību. Bija siltumnīcas, bija vēja ģeneratori. Viss izskatījās kā sajaukts no dažādiem laikiem – laukakmeņi, kuriem te nebija jābūt, mini elektrostacijas atveids, kurš kuģa komandai neatgādināja tos, kurus viņi bija redzējuši pilsētās, tad vēl virkne citu parādību, ko viņi vai nu nespēja atpazīt, vai atcerējās tikai no pasaku grāmatām, vai grāmatām par vēsturi.

    Kādi ērmoti cilvēki te dzīvoja. Tā viņi sprieda un meklēja kaut ko, kas būtu līdzīgs durvju zvanam. Taču, tā kā sala bija nost no visa, tā kā ostā nebija neviena cita kuģa vai jahtas, kas arī bija savādi, varēja saprast, ka šie cilvēki ciemiņus nekad nav gaidījuši.

    Tā arī durvju zvanu neatradusi, komanda devās iekšā ēkā, kura varēja būt dzīvojamā ēka.

    Iekšā bija senlaicīgas mēbeles, pārsvarā no koka. Plauktos grāmatas, kuras, kā viņi vēlāk secināja, bija rokrakstos, kuri nebija atpazīstami. Grāmatas ādas vākos, lai labāk saglabātos.

    Vēl visādi sadzīvēs priekšmeti istabās, lielākoties viņiem nesaprotamas izcelsmes un funkcijas. Vienīgi telpā, kura varēja būt virtuve, bija paka ar attēlu, kurš skaidri atainoja dzīvnieku “kaķis”.

    Tātad šiem cilvēkiem bija kaķis. Spriežot pēc tā, ka pie mājas bija arī bišu štropi un barotavas meža zvēriem, tad te bija jānotiek dzīvai kustībai.

    Mājas šķita kā ieaugušas salas vidē. Viņi uzkāpa vienas no ēku otrajā stāvā un pa logu ieraudzīja pasakainu ainavu. Viss likās idilliski, taču pārāk klusi.

    Tas kuģa komandu darīja tramīgu. Lieki piebilst, ka, tā kā sala nebija redzama kartē, to neuzrādīja satelīti un citas rūtošanas ierīces, tad kaut kas izmainīts šajā vidē bija.

    Viņu pašu ierīces, ko viņi bija paņēmuši līdzi no kuģa, arī nestrādāja.

    Lai arī ēkas, daba un gaiss likās bezgala burvīgs, viņi te jutās kā nonākuši uz citas planētas, ne salas dažus tūkstošus jūdžu no krasta.

    Tāpēc viņi devās prom. Kāds no komandas teica, ka viņi te nokļuvuši nejauši, cits - varbūt salas iedzīvotāju tehnoloģija sabojājusies, tāpēc sala kļuvusi redzama.

    Lai nu kā, kuģotāji jutās daudz drošāk atpakaļ kuģī, un dažas jūdzes no salas krasta viņu ierīces atsāka darboties.

    Pēc dažām dienām viens no komandas paziņoja, ka parādīs ko īpašu. Visi sanāca viņa kajītē. Šis vīrs atvēra čemodānu. Tad teica, ka čemodānā ir ielicis kādu vecu žurnālu no salas, ko tur paņēma, jo tas likās tik vienkāršs un prasts, ka to taču iedzīvotāji neuzskatīs par zādzību.

    Kad visi pieliecās tuvāk, lai skaidrāk redzētu žurnālu, vīrs to vilka ārā. Taču pēkšņi žurnāls sabirza zeltainos putekļos un šie putekļi kā tādi taureņi izlidoja ārā no kajītes un devās stāvus debesīs.

    Visi pārsteigumā vien noplātīja rokas. Tātad tehnoloģija sargāja salas priekšmetus.

    Komanda devās tālāk, lai sasniegtu noteikto divu nedēļu laika nogriezni, bet nekas tāds nenotika. Tikai sapņi komandas biedriem kļuva spilgtāki un savādi. Sapņos viņi bieži atgriezās salā, cenšoties tur saskatīt dzīvību.

    Kur gan bija salas iemītnieki? Kā tas nācās, ka uz salas nebija neviena kukaiņa, neviena dzīvnieka, pat skudru ne? Kā varēja būt, ka upe tecēja gar mājām, bet arī ūdenī nebija nekas, kas liecinātu par dzīvību. Viss šķita sterils, taču ļoti dabisks un skaists.

    Sapņos viņi redzēja salu, tad no rīta sapņus pierakstīja un dalījās ar tiem. Tā bija viņu vislielākā bagātība. Viņi zināja, ka atgriežoties kopīgi sacerēs mītu par šo salu, jo viņi domāja, ka otrreiz diez vai salu izdosies kādam no viņu tautas vai civilizācijas atrast. Šis mīts tad arī būs viņu atvaļinājuma mākslas darbs un sapnis.

    Un varbūt viņi nevienam par to neteiks, jo cilvēki mēdz gribēt visu pārbaudīt. Tāpēc viņi apsvēra noklusēt, ka mīts par salu ir uz patiesiem notikumiem balstīts.

    Lai nu kā, visi varoņi atgriezās mājās sveiki un veseli. Un ar jaunām atmiņām par vietu, kas likās ne no šīs pasaules.

    Katrs pats no komandas locekļiem savā dienasgrāmatā pierakstīja, ko viņam vai viņai deva šī pieredze.

    Skaidrs bija viens. Zilā jūra atpakaļbraucot šķita daudz mierīgāka nekā prombraucot.
    Tuesday, April 16th, 2019
    4:06 pm
    Vienā punktā
    Iedomājies, Tev būtu jāiet uz randiņu ar skaistu meiteni. Vai vismaz jauku, pievilcīgu un mīļu. Ko Tu viņai teiktu? Kur jūs ietu?

    Iespējams, jūs nonāktu kādā Vecrīgas tējnīcā, kur skanētu ķīniešu vai japāņu tautas mūzika. Jums būtu silta tēja, segas un ļoti mājīga atmosfēra, cik vien tējnīcā tāda ir iespējama. Viņa klausītos Tevī ar vislielāko uzmanību.

    Vai Tu viņai stāstītu par sportu? Par kvantu fiziku? Tev būtu pusstunda laika, lai pastāstītu to, kas Tev liekas visinteresantākais pasaulē. Turklāt tā, ka viņa noticētu, ka Tev tas patiešām ir ļoti, ļoti svarīgi.

    Tev mājās ir slepena darbnīca, Tu man kādreiz parādīji to kā lielu noslēpumu. Jāatvelk no sienas skapis, tad aiz tā ir slepenas durvis, aiz kurām Tu retu reizi ieej, un tur ir darbagalds, spožas lampas un daudz materiālu. Tur Tu no plastilīna un putuplasta gatavo sīkas lellītes un zvērus, ko pēc tam uzņem animācijas filmās. Tad Tu filmas montē un centies piemeklēt atbilstošu mūziku. Tā ir Tava mazā un lielā pasaule, kur izveidot savu kārtību.

    Vai Tu šo viņai stāstītu, vai paturētu noslēpumā līdz devītajam randiņam? Vai varbūt vispār daudz vēlāk tikai pateiktu?

    Tu droši vien censtos daudz jokot un stāstīt smieklīgus niekus. Un vērotu, kas viņai patīk, kas uzjautrina, kāds humors nes vislabākos panākumus. Tu censtos parādīt, ka Tev ir talanti, ka dzīvē Tev daudz kas nāk viegli, jo Tu daudz dari un centies, un šī centība nāk teju pati no sevis. Taču Tu uzmanītos, lai nesāktu lielīties vai lepoties ar savu veiksmi.

    Tu daudz prasītu par viņu, viņas hobijus, viņas mīļāko mūziku, krāsas, dzīvniekus, mīļākās filmas un grāmatas. Un skatītos, cik gari un plaši viņa atbild. Un censtos saprast, kur ir saskares punkti.

    Varbūt jūs spontāni izdomātu, ka jāaizbrauc uz jūru vai jāaiziet uz kādu koncertu, kurā spēlētu liegu, pacilājošu mūziku.

    Jūs tējnīcā nosēdētu divas vai trīs stundas, tad atvadītos un brauktu mājup.

    Un Tu domātu, kāda bija jēga. Vai Tu juties labi par sevi? Vai Tu iepriecināji sevi un viņu ar šo tikšanos? Vai viņa smējās un smaidīja pietiekami daudz? Pēc cik ilga laika būs nākamā tikšanās, ja vispār būs? Vai nākamreiz jūs kopā aiziesiet uz grāmatas atklāšanu, par kuru runājāt? Vai viņa jutās droši ar Tevi?

    Ja viņa Tev būtu teikusi, ka labprāt aizietu uz izstādēm, Tu noteikti nākamajā reizē atrastu kādu izstādi, lai tas būtu iegansts satikties.

    Tev Jūrmalā ir māja, varbūt pēc piektās vai sestās tikšanās reizes Tu viņu uzaicinātu ciemos tur. Tad jūs ietu peldēties un brauktu ar riteņiem. Un ēstu kaut ko garšīgu. Un skatītos komēdijas vai fantāzijas filmas.

    Tu noteikti gribētu ar viņu labi pavadīt laiku, vai tā? Un Tu gribētu saprast, vai ar viņu ir labāk nekā bez viņas. Jūs ātri noskaidrotu, kādas ir jūsu vēlmes un ko jums kopā vislabāk patīk darīt.

    Taču varbūt viņa tikšanos atceltu, un tas viss nekad nenotiktu. Varbūt viņa atnāktu, un jūs pēc divdesmit gadiem dzīvotu savā privātmājā, ja tāds būtu jūsu mērķis.

    Un Tu kādā vēlā vakarā pēc darba saliktu kājas sev priekšā pie kamīna un atcerētos, kāda viņa bija, kad viņai bija deviņpadsmit.

    Un kā Tu centies atstāt labu iespaidu, bet ne pārāk labu, jo ikdienā jau tomēr ir citādāk nekā randiņos. Jūs varbūt vēlāk secinājāt, ka jums ir atšķirīgi priekšstati, cik bieži jāmazgā grīda dzīvoklī, cik kārtīgām jābūt telpām. Cik jābūt istabas augiem, cik lielai jābūt vannasistabai.

    Un tad Tu pasmaidīji, jo atcerējies, ka viņa taču ir tik jauka meitene, ka jūs par visu vienojāties un spējāt sadzīvot. Un viņa ik pa laikam teica, cik laimīga ir ar Tevi.

    Vai Tu juties kā pēc labi padarīta darba? Šie pēdējie vai nākamie gadi, šī iniciatīva, ka viņa jāsatiek, ka tas viss jānoved līdz harmoniskam un laimīgam stāvoklim, kurā divi pieauguši cilvēki ir atraduši un iemīlējuši viens otru?

    Varbūt Tu jau daudzkārt izspēlēji šo scenāriju ar savām plastilīna lellītēm, taču neuzdrošinājies to sākt realizēt dzīvē.

    Un tad tas notika. Un viss šķita tik viegli, ka Tu neticēji, ka tā ir īstenība.

    Pirksti par lielu, plastilīns par smalku, Tu gribēji sīku, skaistu, līdz detaļām nostrādātu dzīvi ar komfortu pēc darba, ar mīkstu klubkrēslu un iemīļoto žurnālu, taču tā vietā Tu garāžā montēji savu nolietoto auto.

    Taču auto izdevās salabot, drīz pienāca jauni pasūtījumi, palielinājās apgrozījums uzņēmumam, kurā Tu strādāji, varēja nopirkt jaunu auto, kaut kas notika.

    Reiz viņa teica: "Aizved mani pie sevis!". Un Tu atbildēji, ka jūs jau dzīvojat kopā. Tu nesaprati jautājumu. Viņa par to raudāja pāris dienu un nenāca ārā no savas istabas.

    Varbūt Tu šajā laika nogrieznī starp iepazīšanos un sēdēšanu pie kamīna brieduma gados kļuvi par citu Tu. Plastalīna pikas bija jāsamīca un jāveido par jaunu. Tev bija jāiebarikādējas savā darbnīcā un jādzīvo tur tik ilgi, kamēr Tu iegūtu atbildi, ko darīt.

    Tu iznāci no turienes ar apziņu, ka ir vēl mazliet laika. Laika pietiks. Drēbes var izgludināt, dārzu izravēt, grīdu izslaucīt, var nopirkt jaunu zemes gabalu un veco ar visu māju pārdot.

    Kaut kā Tev visu šo laiku bija pietrūcis, kaut viņas smaids un nomierinošā balss vienmēr šo sajūtu mazliet aizdzina.

    Tu šo sajūtu mēdzi izjust pusaudža gados, varbūt īsi pēc piektās klases, kad radinieki sāka teikt, ka Tu jau tagad visu vari vienatnē.

    Tev bija jāspēj, tikai paļaujoties uz sevi, uzbūvēt savu dzīvi tā, ka viss ir labi. Un vēl viņai radīt sajūtu, ka viss ir labi.

    Varbūt Tu pie tā kamīna sēžot nonāci pie kliedzošas atziņas, ka nekad nav bijis labi, ka šie divdesmit jaunības gadi ir izmesti dzenoties pēc tāda "viss ir labi", kurš tagad liekas bērnišķīgs un naivs. Taču citi tajā laikā darīja to pašu, vēl vairāk radot iespaidu, ka tas ir pareizais "viss ir labi".

    Varbūt Tu, tāpat kā citi, kuri piedzīvo pusmūža krīzi, aizbrauci uz Indiju vai citu tālu zemi, cerot iegūt jaunu skatījumu uz lietām. Un atgriežoties Tu iekārtoji savu māju pēc fen-šui principiem, taču tukšums nepazuda.

    Varbūt Tu jautāji viņai, ko viņa vēlas vēl. Kas ir tas, kas jums patiešām pietrūkst. Taču viņa teica, ka viss ir.

    Viss ir, bet nekā nav. Tu dusmojies uz sevi, uz dzīvi, uz pasauli kā tādu. Varbūt Tu iestājies boksa klubā, gāji dauzīt maisu, lai šīs dusmas transformētu rūpēs par ķermeni. Tur Tu satiki citus Tava vecuma cilvēkus, kuri arī dusmojās.

    Pēc laika Tu ar boksa kluba biedriem iepazinies un sāki braukt kopā makšķerēt vai iet pārgājienos. Tu centies saprast, kā viņi dzīvo.

    Un tad Tev bija laba sajūta, ka Tev ir draugi. Taču Tu turpināji sēdēt pie kamīna pēc darba un saprati, ka viņi nezina ne nieka vairāk kā Tu.

    Kaut kad tam visam bija jābeidzas, Tu prātoji. Tas, ko no Tevis pusaudža vecumā gaidīja, Tu taču to izdarīji. Tu biji labs cilvēks.

    Taču ar to bija par maz.
    Thursday, April 11th, 2019
    12:35 am
    ...
    Šodien lasīju LU HZF bibliotēkā par to, ka 1990-to gadu sākumā ASV bijušas tikai 2 augstskolas, kurās iegūt Phd iekš Women's studies.

    Ka jauno pieprasījumu pēc šādām studijām nācies aizpildīt entuziastēm, kuras, lai tiktu uztvertas nopietni, sākumā ieguva MA antropoloģijā, vēsturē vai socioloģijā.

    Ka finansējums bijis mazs šādām studijām, un interdisciplinaritāte, ko piedāvā Women's studies, izmantota, lai post-graduate studenti/pētnieki ražotu zinātni citām fakukltātēm.

    Ka recesija 2010s gados skārusi tieši šo jomu, jo tai visu laiku nācies pierādīt savu lietderīgumu, kamēr vēsture vai ģeogrāfija varējusi izdzīvot vieglāk.

    It kā viss saprotams un virspusējs, taču es vispār tam pievērsu uzmanību tāpēc, ka tā ir viena no interdisciplinārām studiju jomām. Pat ja Latvijā nekad nav bijusi iespēja pat BA iegūt tajās.
    Friday, March 29th, 2019
    11:51 pm
    ...
    Aizvien gaidu Tavas vēstules. Iepriekšējā Tu stāstīji, kā izveidoji jaunu kāršu spēli. Tev ir tāda varena 3d printera iekārta. Tu uzzīmēji kārtis un tās visas saliki pa šķirām un izprintēji.

    Tad Tev arī ir balss radīšanas iekārta. Tu diktēji vairākas stundas un izveidoji filmu. Detaļas ir šabloni, tās apaudzē ar krāsu. Pārējo un būtisko nodiktē.

    Vēl ir iekārta, ko var pievienot miega laikā, kas fiksē visas jaunās idejas. Tu kā spuldzīte mirdzi, tik daudz dažreiz Tevī radošuma.

    Tev patīk spēlēties. Brīvajā laikā Tu strādā. Kaut kā vienmēr pietrūkst - dažreiz ar koku un nazi - izgrebt putniņu un palaist, lai lido.
    Tuesday, March 26th, 2019
    1:32 am
    Nerealitātes jautājums
    Nesen izlasīju kādā grāmatā, ka mūsdienu romāns ir pārāk atrauts no dzīves. Ka stāsts ir daudz tīrāka literatūras forma. Ka mūsdienās romānos neraksta par traģisko, par stihisko un fatālo, bet tie ir padarīti par labsajūtas literatūru.

    Šī kritika iznākusi 1957.gadā, kas noteikti ir mūsdienas.


    Taču vai tiešām jāatgriežas pie traģēdijas kā augstākā literatūras žanra?

    Es gribu rakstīt un lasīt par skaisto un cēlo, kas notiek mums tepat blakus - mūsu pilsētā un valstī, bet ko mēs nezinām. Kādi īpaši cilvēki, kādi īpaši notikumi, kaut kas uz ikdienas fona, kas dod ticību dzīvei, nākotnei, apliecina cilvēciskās vērtības.

    Piemēram, cilvēkam ārsts izraksta zāles, un divus gadus šīs zāles cilvēks dzer. Tad izrādās, ka tās viņam neder. Patērēti divi gadi laika un vairāki simti eiro. Vai tā ir traģēdija? Laikam jau nē. Ja kāds nomirst, vai tas uzreiz ir traģiski? Arī nē.

    Skaidrs, ka traģiskais rodas apstākļos. Arī cīņa iegūt kāroto amatu var ilgt desmit gadus, un tad, to iegūstot, cilvēks pēkšņi zaudē redzi, un tas ir traģiski, jo savā sapņu amatā viņš nostrādājis vien divas nedēļas.

    Tomēr cilvēki bieži vien vēlas ļoti ierobežotās devās tās "odziņas", viņiem gribas tēlus, ko viegli iztēloties dzīvē. Par tādiem viegli lasīt.


    No tā izriet, ka cilvēki grib par savu realitāti, bet nedaudz izmainītu. Ja viņiem piedāvātu atklāt Antarktīdu piecus pagalmus tālāk, tad drosmīgie nebūtu daudzi. Labāk par kaimiņieni savā trepjtelpā. Arī viņa ir dzīvs cilvēks ar jūtu pasauli, ilgām, intrigām, bērniem un mīļākajiem.

    Antīko laiku varonis parastajam zemniekam vienmēr būs svešs, nācis no citas vides, apveltīts ar citām īpašībām. No citas realitātes. Tādā ziņā šai kritikai var piekrist. Vēl relatīvi nesen zemnieks lasīja romānus par grāfienēm un galma dāmām, spējot arī iejusties un distancēties vienlaikus.

    Ja cilvēkus vairs nedala pēc mantas un labdzimtības, tad visi lasa par visiem, un beigās sanāk, ka neviens nelasa ne par vienu.

    Tāds literatūras "identity politics" - biroja darbinieki par dienesta romāniem, policisti detektīvus, skolotāji par skolotājiem, rakstnieki par jaunajiem rakstniekiem.

    Ja nepiederi nevienai no grupām, raksti pats sev un nevienam nerādi.
    Friday, March 15th, 2019
    1:31 pm
    Kā man neiznāca otrais albūms
    Skatoties Bring me The Horizon interviju par jauno albūmu "amo", kur grupas solists un taustiņnieks stāsta, ka jau no vidusskolas gadiem turas kopā un taisa mūziku, atcerējos, kā man bija 16 un 18 gados, kad dienām/nedēļām/mēnešiem sēdēju istabā, trenējoties dziedāt, rakstot tekstus un domājot: "Ko es īsti gribu pateikt?"

    Kaut man arī bija draugs, kurš interesējās par mūziku, tomēr viņš sliecās uz hip-hopu un iegādājās modīgu skaņu plašu atskaņotāju skrečošanai. Mani interesēja kāds, kurš piespēlētu ģitāru un taustiņus, ne piemeklētu bītu.


    Vēl sanatorijā iepazinos ar puisi, kurš pats spēlēja ģitāru un dziedāja, tāpēc sapratu, ka viņš grib bīdīt savu lietu, un pierunāt viņu spēlēt man nav reāli.

    Vēl bija klasesbiedrs, kuram vidusskolā jau bija grupa, un viņš spēlēja basģitāru. Tā kā tur arī nevarēja nekas sanākt.



    Lai nu kā, tā visa lieta ar dziedāšanu, loģiski skatoties, varēja izvirzīties tikai tad, ja es iestātos uz vokālās mūzikas programmu mūzikas akadēmijā, un tad tā censtos atrast vēl cilvēkus.

    Vēl bija iespējas kļūt par vokālistu kādai grupai, kurai tā trūkst, ko es izmantoju.

    Taču es sapratu, ka šie pārējie jaunieši nav ar mieru pieņemt manus tekstus par to, cik draudzība ir skaista, ka vajag dzīvot dziļi un radīt ko skaistu.

    Viņiem vajadzēja ko spridzinošāku, un vispār viņi gribēja spēlēt rokenrolu.

    Tikai daudzus gadus vēlāk es spēju nodefinēt, kādu skaņu gribēju panākt. Tas varētu būt Agnes Obel no vienas puses un Angus & Julia Stone no otras.

    ***

    Galu galā ir absurdi domāt, ka cilvēks, kurš piedzimis dzirdot simfonijas, uzaudzis ar tām, un pēc tam tīņa gados saaudzis ar Radio SWH Rock, negribēs radīt mūziku. Mūzika ir pārāk skaista.
    Thursday, March 14th, 2019
    6:10 pm
    Constants are a-changing
    "Well I guess a career is a bit like marriage. Sometimes people stay in it for way longer than they should have, up to a point when they're too scared to turn around and maybe realize that they've thrown the past couple of years or even decades away for some distant hope of a future."


    "Life is a game of chess. You are the king and the surrounding pieces are your current circumstances. Sometimes those pieces are captured and disappear. Sometimes you feel like you're in checkmate and just give up. You become trapped by your circumstances and feel like it's not worth it to continue playing the game. But what if I told you 'You are not your circumstances. You are so much more. You are the chess board. "
    Wednesday, March 13th, 2019
    5:51 pm
    Got the Life
    Vienai no mums ir jābūt tā vērtai
    Lai cīnītos līdz galam
    Aizstāvētu un izlauztu ceļu

    Rāt un kliegt
    Taču cieši spēcīgās rokās turēt

    Atstājies neirožu saēstais gars
    Tukšums

    Cilvēki dzer viens otru kā
    Kefīra pakas sarūgst

    Miesa un kontrole
    Apstulbināti
    Tukšums

    Sasmalcināti
    Cieši mazos gabaliņos

    Tavas ciešanas
    Vērtīgākas par Tevi pašu

    Karuselis turpina griezties
    Vēnām un trūcēm piesvilina vēl
    Monday, March 11th, 2019
    7:57 pm
    ...
    Siltas un mīkstas. Tās saņemu saujā un viļāju lēni. Tik daudz laba un jauka tās dara! Zem spilvena atpūšas naktī un krāj spēkus, lai ik dienas celtu un veidotu.

    Stiprus mūrus tās ap mani ceļ, lai justos droši. Lai netiktu man klāt viss, ko nepamanu un vēl nejūtu es.

    Krēslus, galdus, karotes un groziņus pin, mūsu leļļu māju veido par īstu!

    Tālumā redzu, kā Tu jau man māj, ieraugot cauri visai tai pelēkajai sienai.

    Tieši tā es redzu un jūtu - cauri pelēkumam, kas ieskauj mani, Tu spēj izspraukties cauri un tomēr sasildīt. Tik grūti un smagi līdz manīm tikt, bet kā mazs punktiņš es tomēr esmu, un Tu, ļoti gribot, mani vienmēr sasniedz.
    Tuesday, February 26th, 2019
    7:55 pm
    Summertime
    Es vienu no viņām atradu forumā aseksuāliem cilvēkiem. Bija savādi, ka viņa lasīja daudz grāmatu paralēli. Viena nekad nebija pietiekami.

    Lai arī viņa studēja datorus, tomēr izkustēties bija vēlams. Tā nu mēs četratā pārcēlamies uz Ainažiem, uz kādu pamestu māju jūras krastā, ko mums atvēlēja pieskatīt. Viņas partnere studēja vēsturi un bija ieurbusies grāmatā tāpat kā viņa. Katru reizi citā.

    Vilciens uz Ainažiem klusām klabēja pāri Latvijas ārēm, jo tuvāk vedot jūrai un ziemeļiem. Ar pasta kurjeru viņas abas Ainažu pastā gaidīja paka ar grāmatām.

    Tas bija tik savādi, ka viņas brauciena laikā teju nesarunājās. Vienīgā pazīme, ka vispār ir saistītas, bija tā, ka viņas savā starpā apmainījās brillēm, notīrīja tās, un tad atmainījās atpakaļ.

    Es pat nezinu, kāpēc viņas piekrita braukt. Silts, mazliet vējains laiks. Pastaigas gar jūru un pa mežu. Bez grāmatām. Tajā vecajā mājā, ko mums lēma pieskatīt, elektrības nav. Sausā tualete. Pirts. Sveces un petrolejas lampas.

    Labā ziņa, ka ir kamīns.

    Mēs zīmējām smiltīs vakardienas civilizācijas atliekas. Kaujas ainas un augstus torņus. Nofotogrāfējām un ielikām savos bilžu folderīšos. Vēl viņām līdzi bija binokļi, un viņas kāri atzīmēja redzētās putnu sugas.

    Divas nedēļas vējainā un ļoti mazapdzīvotā vietā. Noslēpties no sevis - diez vai. Vienmēr viņas tikai lasīja. Nu arī skatās kaut kur tālumā. Interfeiss jaunu sieviešu izskatā pilnīgi kluss un diskrēts.

    Mēs taisījām ēst, jo tā bija viena no nepieciešamībām. Tāpat kā gulēšana, pirts un siltums.


    Savādā kārtā viņas pat gulēja vienā gultā. Varētu domāt, ka katrai no viņām līdzi ceļotu guļamkabīne, kurā tiktu padots vajadzīgais gaisa mitrums, temperatūra un pamata mīkstums.

    Mani valdzināja viņu klusējošāis pedantisms. Gultu viņas no rīta teju perfekti saklāja, paēda brokastis un nodevās tālākai lasīšanai.

    Pēcpusdienā gājām pastaigās četratā.

    Kā varētu nojaust - viņas ar mums tiešām daudz nerunāja. Pārsvarā fakti par to, kas ir katrā grāmatā. Un piezīmes par gaisa mitrumu, putniem un vēja ātrumu. Viena no viņām pat uzbūvēja vēja rādītāju un pievienoja jumtam.


    Tā kā viņas bija arī aromantiskas, tad es gribēju zināt, kā viņas iepazinās. Atbilde bija, ka viņas kādā amatieru meteorologu forumā sāka apmainīties ar datiem. Viņām dzīves prieks savā ziņā bija datos. Savākt pēc iespējas korektākus datus, pēc iespējas lielāku apjomu, izdarīt secinājumus. Modelēt. Savādi, ka viņas nestudē fiziku.

    Man pašai izdevās no sevis izspiest kaut nedaudz sajūsmas, ieraugot skaistās līknes un grafikus, kas veidojās, kad to visu sakompilēja nezinātājam draudzīgās bildēs. Taču citādi tie bija tikai skaitļi. Es zīmēju, viņām bija skaitļi.

    Man tas mūsu četrotnē ļoti patika - nekādu muļķīgu jautājumu par to, kā tā var dzīvot. Nelasīt grāmatas, bet dejot; dziedāt, bet nenovērot - baudīt.

    Man bija liels prieks, ka esam ar viņām pazīstamas, un viņas mūsu klātbūtni mājā uztver kā interesantu līkņu virkni, kas sākas ar celšanos un beidzas ar sarunām pusčukstus sveču gaismā. Es nezināju, ko viņas tumsā dara pirms gulētiešanas, bet loģika teica priekšā, ka klausās podkāstus par datiem.


    Saka, ka pretstati pievelkas, bet mani fascinē dažādība. Ilgstoši uzturēties vienā mājā būtu neērti, jo es biju daudz skaļāka un spontānāka, bet viņām pietika tikai ar izziņas procesu. Tā vismaz likās, vērojot virspusēji.

    Centos komponēt kādu skaņdarbu datorā iedvesmojoties no līknēm, kurās attēlots, kā mainās plūdums jūrā. Tiešām nesanāca. Aizgāju viena pati līdz jūrai, pieliku ausi pie zemes un aizvēru acis. Iztēlojos visas tās zivis, visus augus, kas tuvāko piejūras kilometru rādiusā jūras dibenā mīt. Kāda ir tā ekosistēma. Un melodija ieradās.


    Pieņemu, ka, ja ļoti vajadzētu, viņas spētu pastāstīt, ko jūt. Kas rada diskomfortu. Kas ir traucēkļi un kas - motivatori ikdienā.

    Domāju, paredzamība ir liels motivators. Viņas visas četrpadsmit dienas dzēra kafiju apmēram vienā laikā, veica atzīmes žurnālos un dienasgrāmatās, saule norietēja tikai mazliet vēlāk katru dienu. Viss tiek piefiksēts, bet vēl vairāk tiek palaists garām. Atkarīgs no fokusa.

    Tāpēc mani fascinē šādi cilvēki ar asu fokusu.

    Man nav pat žēl dažreiz uztaisīt brokastis viņu vietā, ja vien līknes vakarā tāpēc ir skaistākas.
    Saturday, February 23rd, 2019
    9:21 am
    Spoguļi
    Dažreiz gribas paņemt atmiņas no mums un iepakot pūkainās kastēs. Tās nosūtītu uz tālu, gaiši sārtu planētu, kur viņas dzīvotu jaunu dzīvi.

    Bez ļaunuma, bez skaudības un bailēm pazust. Atmiņas ir tik ilgi, kamēr ir kaut vēl viena būtne ar nojausmu par tām.

    Tur viņas uzceltu māju ar skatu uz tumšo debesjumu, ierīkotu dārzu. Audzētu trušus un zivis.

    Pasaule ir citāda, ja tajā esam tikai mēs. Ne tēva, ne brāļu, ne paziņu, neviena pavisam. Tukša un pilna, taču ļoti, ļoti droša.

    Mums tikai jāpazīst sevi, tas ir viss ceļš uz laimi. Jo neviens cits mums pāri nodarīt nevar, kā mēs pašas.

    Visas tās atslēgas, lai radītu savu Ēdenes dārzu, ir mūsos. Pārmaiņas un satricinājumi - dabīgs dzīves cikls kā ziema un pavasaris. Tev nav jāuztraucas - es uzplaukšu jau atkal pavisam drīz.

    Vientulības sajūta visvairāk piemetas, kad cilvēks ir vientuļš ar sevi. Kad redz spogulī savu seju, bet tā atgādina vairāk nepatīkamo, nekā prieku. Tad gribas aizmirsties citos cilvēkos, iespaidos, sapņos, cerībās, pagātnē un nākotnē. Nekas vairs neliekas dzidrs.

    Sevis nemīlestība kā vientulības cēlonis izskaužama jo ātri. Esmu daudz domājusi par istabu ar baltām sienām. Vai spoguļistabu ar vienkāršu logu un gultu. Tad nav kur mukt un paliek sevis vērošana. Un glaudīšana. Jāglauda sevi ar domām tiktāl, ka beidzot ir kaut neliels apmierinājums un gandarījums par eksistenci.

    Bet vai tā dzīvē vispār notiek? Ka var saņemties un sevi glaudīt, vērot un nesajukt, nepadoties?
    Friday, February 22nd, 2019
    12:48 pm
    Paldies
    Es visu laiku gaidu, kad Tu man uzrakstīsi.

    No tālākā pasaules punkta sasniegsi mani un teiksi, cik labi ir, ka esmu. Iedosi jēgu tam, ka ārā spīd saule. Jo citādi tā karsē un sviedrē, viss tik pa riņķi.

    Pacelt zemē nomestos kaulus kā atmiņu druskas līdz pilns top mans atmiņu skelets. Es gribu uzcelt savu zudušo laimi, iedot tai dzīvību un turēt skapī, lai tā vienmēr varētu apskaut mani!

    Drēgnā dienā, kad lija straumēm, es gāju uz mūsu iemīļoto parku apskaut soliņu, uz kura sēdējām abas pirmajā iepazīšanās dienā, lai sajustu pēdējos drēgnos baļķus, uz kuriem vēl turas sajūtu atomi no tā laika.


    Ceļi šķiras un atliek pateikties par laiku, taču strupceļš un kalni vien bija aiz nākamā pagrieziena. Tu vairs nenes mani uz rokām, es vairs neredzu pāri koku galotnēm, vien dubļi, un vētra sitas sejā.

    Centrbēdzes spēks velk pie zemes, lai es kā čūska patvertos zem akmeņa sasildīties no sala.

    Paldies par pieredzi un rūdījumu, ar laiku es transformēšos, kur gaisma vienmēr atrod ceļu, tur pazemē, dziļi alā mitināšos.


    Nav ledājs jāšķērso man, nav jāelpo bezgaisā sāļā, vien pagātnes krava jāvelk kalnā. Kurp dubļos iemītu rožu ceļš ved, tur purvā patverties un nogrimt, lai rīta rasa reiz izceltu mani pāri ūdenszālēm.

    Es gribu vēl dzīvot, lai būtu...
    Friday, February 15th, 2019
    3:19 pm
    Mīlēt savu dvēseli
    Es gribu runāt par lielām lietām.

    Kas paliek pēc tam, kad cilvēkam atņem visas sociālās lomas? Visas publiskās sejas - darbinieks, draugs, vecāks, bērns, mīļotais, vietas izpildītājs, funkcijas un pienākumu veicējs?

    Kad atņem to visu, paliek tikai cilvēkam par cilvēku būt. Ir skaidrs, ka esamība kā cilvēkam atšķiras no esamības kā sunim, akmenim vai putnam. Cilvēkam ir dvēsele, un tā ir iemiesojusies konkrētā ķermenī. Vai mēs ticam, ka dzīve ir viena, vai to ir vairākas, tas pat nav svarīgi, jo cilvēku un cilvēka pieredzi unikālu padara dvēseles esamība.

    Atskaitot ļoti materiālistisko (un zinātnisko) uzskatu, ka dvēsele neeksistē, un ir tikai prāts, dažādas filozofiskās skolas ir pievērsušās dvēseles jautājumam.

    Cilvēka pieredzi raksturo laika apzināšanās, telpas apzināšanās, notikumu apzināšanās. Iemeslu un seku novērošana. Kas paliek, ja atņem nākotni un pagātni? Cilvēka sajūtas konkrētajā brīdī - cik droši, komfortabli, patīkami ir atrasties konkrētā punktā savā dzīvē.

    Dvēsele ir kā ceļš - mēs varam tikai iet uz priekšu, jo pieredzes daudzums ar katru mirkli tikai aug. Tāpēc ir iemesls priecāties par to, ka ir iespēja dzīvot dzīvi kā cilvēkam. Cilvēkam ir pieejama atmiņa, reflektēšanas spēja, spēja mācīties un adaptēties.

    Valentīndienas sakarā, kad vārds, kurš izskan, ir "mīlestība", var uzdot jautājumu, ko tas viss nozīmē? To var reducēt uz uzmanības pievēršanu, ļoti vienkāršojot. Mīl to, kam pievērš daudz uzmanības. Kādā veidā tas izpaužas, tas ir jau individuāli.

    Taču "mīlestība/vienaldzība" dihotomija novērota bieži.

    Līdz ar to es aicinu pievērst uzmanību katram un katrai savai dvēselei, ja uzskatāt, ka tāda vispār ir.

    Materiālistiskajā uzskatā dvēseli var aizstāt ar personības kodolu - to, kas izveidojies cilvēkam agrā bērnībā un dzīves laikā mainās vismazāk.

    Kas ir tas, kas atšķir Tavu ceļu, Tavu dvēseli, vai personību no citām vislielākajā mērā? Tad arī tam jāpievērš uzmanību.

    Protams, ir skaidrs, ka dvēsele ir cilvēka daļa, personība ir cilvēka daļa. "Mīlēt dvēseli" var reducēt uz "mīlēt sevi", taču tad pazūd pārlaicīguma aspekts. Jo daudz grūtāk ir izdarīt ko tādu, lai sevi līdz sirds dziļumiem iepriecinātu un liktu sev domāt: "Kā man izdevās sev uzlabot garastāvokli!", nekā vienkārši nopirkt mīļāko ēdienu un dzērienu.


    Es ticu, ka katrs cilvēks ir unikāls, un katram ir iespēja ar katru nākamo dienu kļūt par labāku sevis versiju paša vērtējumā.

    Taču kvalitatīvi lēcieni sapratnē par dzīves jēgu, par savas esamības nozīmi, ir iespējami, ja šiem jautājumiem pievērš adekvāti daudz uzmanības.
    Monday, January 28th, 2019
    8:15 pm
    Par "No debesīm nokrita trīs āboli"
    Grāmata atgādina, ka pārdabiskas un skaistas lietas notiek visur. Jāspēj tikai saskatīt.

    Ka Ziemassvētku brīnumi notiek arī citos gadalaikos.

    Taču laika nogrieznis tur ir aptuveni pusgadsimts.

    Kas vispār ir uzskatāms par brīnumu? Vai, ja ārsti sola, saka, ka kāds neizdzīvos, bet izdzīvo - vai tas ir brīnums?

    Vai ir brīnums, kad pēc 30-40 gadiem mocību sadzīvē beidzot uzrodas ārkārtīgi patīkams un saderīgs cilvēks?


    Tomēr tā visa šķita izolācija. Cilvēki dzīvoja daudz lēnāk, ievēroja visādus sīkumus. Svarīgas bija lielās lietas, bet sīkumi deva prieku.

    Pārcelšanās uz laukiem, lai aizmirstos no urbānā stresa? Taču savādība iespējama daudz mazāka, ja izdzīvošana atkarīga no tā, vai viens ciems Tevi izolē, vai nē.
[ << Previous 20 ]
About Sviesta Ciba