Uguns
 
[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]

Below are the 20 most recent journal entries recorded in Emīlija's LiveJournal:

    [ << Previous 20 ]
    Sunday, September 9th, 2018
    12:36 pm
    ... Alter ego
    Atsāku studijas. Šoreiz angļu filoloģijā. Mācos Skotu Gēlu valodu. Un par Ezera dzejniekiem. Lasu, rudens, skaisti, melanholiski.

    Kā parasti, rudeņos liekas vientuļāk. Putni aizlido, vij ligzas kur citur vēlāk. Man gribas pastaigas pa parku ar cilvēkiem, kuri neeksistē - tādiem, kuri ir sajūsmā par dzeju, par literatūru, bet vienlaikus nedzer ne vīnu, ne alu, vienlaikus ir arī sajūsmā par fiziku un to, cik skaista ir iespēja visu saprast un uzzināt, pielietojot dedukciju un indukciju.

    Es meklēju apsēstus cilvēkus, taču tādus, kuri ir ļoti labestīgi. Kuri necenšas mani mācīt un pārliecināt par savu jauniegūto patiesību. Laikam jau garā jaunus cilvēkus.

    Dalīties ar jauniegūtām atziņām pie tējas krūzes. Runāt par to, kas sasapējis līdz sirds dziļumiem, un to, ko visvairāk kārojas.

    Jaunības maksimālismu izmantot kā dzinuli, kā iedvesmas avotu, kā nātres, kuras kož un trenc uz priekšu.

    Cilvēkiem, kuri nolikuši malā meklēšanos, bet ir priecīgi par domubiedriem.

    ***

    Dažreiz liekas, ka viss ir vieglāk vecumā, kad ir otrā jaunība. Kad bērni izauguši, stabilajā darbā stresa ir mazāk kā pirms divdesmit gadiem, kad var sestdienā uzaicināt uz pusdienām vai vakariņām mājās un tērzēt.

    Taču pienākumi un atbildība - tiesāt sevi pēc tā, ko Tu dod sabiedrībai, vai nav tomēr visaugstākais mērs pieprasīt no sevis būt laimīgam? Gara laime ir regulāri gūt prieku par jaunām zināšanām, kas izmaina daudz ko.


    Cilvēki, kas dzīvo lēnām. Vienmēr tās prioritātes - es, mana veselība, ģimene, karjera, draugi, hobiji, kas tik vēl ne.

    "Man jau patīk pie kafijas vai tējas parunāt, bet šonedēļ es strādāju piecdesmit stundu, varbūt aiznākammēnes..."

    Ir jau arī skaisti runāt par Taviem mērķiem karjerā, arī tas man der. Uz brīdi. Ja tie mērķi piepildās un mainās. Ja viss neiesprūst. Ja nepaliek bezcerīgi, jo idejas realizēt var tikai tur, kur pirkstpēja lielāka un atbalsts mazajiem uzņēmējiem lielāks.

    ***

    Kaut kā tā ilgu sajūta iesprūst dziļi kaklā un nenāk ārā. Un cilvēki tik prasa, kāpēc es izskatos skumja. Rudens.
    Friday, September 7th, 2018
    12:39 am
    ... Tinfoil hats and ashes of pain
    I can make you cry
    You are the strongest after your lowest point of vulnerability

    No matter what you take
    You don't get me high anymore

    Substitute
    Hang the phone

    Your calls will be unanswered
    Tuesday, September 4th, 2018
    2:10 pm
    Cilvēkam jāmīl sava āda
    Kāpēc tik grūti padomāt par sevi?

    Mani uztrauc Viņas galvassāpes. Viņas iekaisušais kakls. Un Viņas muguras sāpes. Un tas, ka ārā ir rudens, bet to grūti pieņemt, kaut agri no rīta ir tikai +16 un var nosalt.

    Kāpēc mani neuztrauc tas, ka man sāp galva, ka dažreiz sāp kājas? Ka dažreiz nogurums tāds, ka gribas tikai aizmigt un pamosties teju jaunā ādā?

    Mani uztrauc, ka cilvēki nemaina darbā galdus, krēslus un neiegādājas roku balstus. Ja Tev sāp, tad kliedz un neciet, ej pie ģimenes ārsta, tad uz visām procedūrām - masāžām, vannām, dušām, arī ārstniecisko vingrošanu. Liec teipus, nūjo. Ja vēl paveicies ar baseinu netālu no mājas, ej uz to.

    Kāpēc tik grūti novērtēt sevi?

    Man patīk Viņas mati. Tie parasti ir mazliet izpūruši, bet veido skaistu zirgasti. Tādu mazu un piemīlīgu. Man patīk Viņas kakls un trauslās rokas.

    Taču, ja man pasaka komplimentu par matiem, par rokām, par uzacīm, tad es tikai noburkšķu: "Tādi vecāki, tāda ģenētika". It kā mana nopelna nebūtu tur nemaz. Es no komplimentiem sarkstu. Man tie nepatīk.

    Citiem saku, ka nevērtēju pēc izskata, kaut vērtēju visus un vienmēr. Visvairāk vērtēju sevi. Man nepatīk, ka ir tik daudz dzimumzīmīšu. Gribu bālu ādu kā sniegs, maigu kā zīds.

    Iestājos jaunās studijās, un tur jau bakalaurā deviņpadsmitgadīgas meitenes. Pat viņām visām āda nav ideāla. Tik žēl, ka jaunībā cilvēks, vēl esot svaigs, par to domā maz. Par visu jādomā pēc iespējas agrāk. Pusstundu dienā vingrot visu mūžu, ēst veselīgi, tas ir tikai sākums.


    Pat saaukstēšanās šķiet novirze no normas, kaut atzīstu, ka man pašai reti izdevies no tās izvairīties.

    Taču - ja jāgaida kur un jāsalst, tad var parēķināt: Taksis ne vairāk par 15-20 eiro, ja vien dzīvo tuvu pilsētas centram, taču pretklepus zāles, Citrosept, un vēl citas lietas saaukstēšanās laikā - tikpat, ja ne vairāk, plus neērtības, ko naudā neizmērīt.
    Monday, September 3rd, 2018
    4:29 pm
    Cilvēkam vairāk jāiemācās kliegt no baudas
    Viss notiek pārāk klusi. Cilvēki dzīvo klusi. Ziemeļnieku mentalitāte.

    Kaut kas sajūsmina? Plaukšķini un spiedz. Organisms atcerēsies un pateiksies par to.

    Ir labas, neparedzētas ziņas? Izdomā savu prieka deju, kaut vai divreiz apgriezties riņķī un iesaukties kaut ko.

    Kāds sen nedzirdēts, patīkams cilvēks piezvana? Pasaki to, ka prieks dzirdēt.

    Un mazāk jāsaka: "Man prieks, jauki, patīkami", ja reāli tās ir tikai pieklājības frāzes. Tas, savukārt, ķermeni čakarē. Ka
    e-pastā vai pa telefonu saki: "Prieks", bet nekāda dopamīna nav bijis. Tad jau beigās ķermenis domās, ka jāpriecājas vienmēr, kad nav temperatūras virs +38 vai kas nesāp.

    Jādara tās lietas, kas rada sajūsmu un gandarījumu.
    Friday, August 31st, 2018
    8:03 pm
    I see you struggle so we went to doctor fair
    Nezinu, bet ir labi, ja neesi tik daudz par ko atbildīga. Kaut dažreiz gribas to atbildību, bet citādāku. Gribas darbu ar lielu atbildību. Teiksim, izglītības ministrijā. Bet bērns nozīmē tiešām, ka centīsies neizčakarēt ģimeni. Un dažreiz notiek tā, ka tēvs uzmet, kaut prognozes sākumā labas.

    Protams, viņa ir visu darījusi. Bet nu es justos ļoti nelaimīga par to, kā sanācis. Mana dzīve ir mana, bet atstāt kādu bez, emocionālā ziņā, tēva, ir traki.

    Protams, iebraukt otrā grāvi sievietēm var nebūt laika. Satikties 25 gados un tikai pēc 10 gadiem attiecībās apsvērt bērnu. Es nezinu. Čujs jau pasaka priekšā, vai ir droši. Tas jau skaidrs. Taču cilvēki var mainīties. Viss var mainīties. Es savu māti nevainoju, kaut varētu, ka nedrošā, pārmaiņu laikā, Perestroikas laikā, tika pie bērna.

    Taču doma par 10 000 bankā pirms bērna dzimšanas, bērna kontā, nav slikta. 10 000 nav slikta summa. Tā maksā relatīvi laba mašīna, cik man zināms.
    Monday, August 27th, 2018
    7:52 pm
    Melnais kovārnis - jumts
    Zem tā reiz dzīvoja nesaticīga ģimene. Un jumts gribēja iebrukt. Tieši pāra kāzu jubilejā. Tieši uz galvas kāzu viesiem. Kā melns lietus mākonis no skaidrām debesīm.

    Jumts tika uzcelts ap 90-to gadu. Kopā ar māju, protams. Kaut jumtam būtu labpaticies būt virs motormuzeja, ne divu pusmūža cilvēku mājas. Taču nu vairs neko nevarēja daudz darīt - iebrukt, plaisāt, drupt, tecēt - jumts saprata, ka viņu, cerams, salāpīs un nekur citur nepārvietos.

    Par "melno kovārni" jumtu iesauca putni. Putnu valodā visi tiek asociēti ar putniem, tāpēc jumts kļuva par melno kovārni. Jumtam jau daudz izvēļu nebija. Cilvēku valodā jumts bija jumts. Un lāči vai suņi uz jumta nekāpa. Kaķu tai vietā nebija.

    Jumts putniem šķita liels, ērts un silts. Patīkams jumts.

    ***

    Māja bija divstāvu, un ģimene dzīvoja otrajā stāvā. Pirmajā stāvā bija ēdamistaba un viesistaba, un virtuve. Pirmajā stāvā bija mājas pirmā stāva grīda, ar ko tiešā veidā jumts nekādus sakarus uzturēt nevarēja. Varēja spēlēt klusos telefonus ar mājas sienām, kas dažreiz atstāstīja jumtam, ko cilvēki saka un dara, esot pirmajā stāvā.

    Otrajā stāvā bija guļamistaba, bērnistaba un lodžija.

    Lodžija bija tik zema, ka no tās varēja izlēkt. Dažreiz jumtam likās, ka tā kāds no cilvēkiem arī dara. Pat virvi nevajadzēja nolaist.

    Bērnistabā auga divi zēni, pirmsskolas vecumā. Pieaugušo guļamistaba bija mājas centrālais punkts, tā uzskatīja jumts, jo tur tiks izlemts, kad visai ģimenei jāizvācas no mājas. To dienu jumts ļoti gaidīja, jo pieaugušie daudz strīdējās un kliedza. Dažreiz zēni raudāja it kā bez iemesla. Jumtam gan šķita, ka tas tāpēc, ka viņi ir kā ieslodzīti.

    Visdrīzāk jau zēni izaugs, un tad pieaugušie samainīs māju pret dzīvokli. Un skandalēsies tur. Tā būtu loģiska lietu kārtība, ja grib ietaupīt naudu. Jumts gan nezināja neko par sentimentalitāti, un to, ka šī vieta var cilvēkiem nozīmēt ļoti daudz bez jebkāda sakarīga iemesla. Zeme, uz kuras uzcelta māja, bija pārāk tālu, lai jumtam pastāstītu, ka kādreiz uz šīm zemes netālu jau bijusi cita māja ar citu jumtu, bet tagad te notikusi pārbūve, un uzcelta šī jaunā dzīvojamā māja. Jumts nebija pārāk vecs.

    Tomēr jumts centās kā prata pievērst sev uzmanību, lai pateiktu, ka tam te nepatīk. Lielākoties cilvēki noteica: "Būs jāsalabo jumts", "Atkal vējš gaudo", "Vai tik tur nepil?", "Kas to būtu domājis, ka tik jauns jumts, bet jau jālabo!" un neko nedarīja.

    Dažreiz uz jumta, lai demonstrētu varēšanu, uzrāpās vīrietis, pastaigāja pa to, noteica: "Nav jau nekas te briesmīgs - nesalst, nelīst, nebrūk", un nokāpa pa kāpnēm lejā. Sieviete ik pa laikam atgādināja par mitrumu, par vēju, par to, ka māja nav mājīga nesalabotā jumta dēļ. Tad uzrāpšanās pa kāpnēm jumtā atkārtojās.

    Jumts šo visu piecieta. Var jau būt, ka uzsmaidīs veiksme, iespers zibens, māja nodegs, un no jumta gabaliem sastiķēs jumtu citā vietā, citiem cilvēkiem, citai ēkai.

    Jumts nebija sentimentāls, atšķirībā no cilvēkiem. Tas ne sienām, ne otrā stāva grīdai nepieķērās. Kur nu vēl cilvēkiem. Tam tikai gribējās mieru.

    Miers pēc vētras nekad nepienāca.
    Wednesday, August 22nd, 2018
    11:27 pm
    Eloju stuffs vai tomēr ir jēga atkārtot
    Sešas frāzes, kas ir svarīgākas par "Es Tevi mīlu"

    1. "Es Tev piedodu"

    Es Tev piedodu par visu, ko esi man nodarījis, vai nodarīsi, kas varētu mani sāpināt. Es piedodu, kad esot izsalkumā pasaki ko skarbu, es piedodu, kad pēc garas darba dienas esi sapīcis. Es piedodu par brīžiem, kad izskatās, ka pat nesaproti, ka mani sāpināji. Piedodu Tev mazās un lielās kļūdas. Es piedodu tā, kā es ceru, ka piedosi man, jo es zinu, ka mēs neesam ideāli.


    2. "Es uzupurēšanos Tevis dēļ"

    Es upurēšu savu laiku Tevis dēļ. Es būšu nesavtīga. Es palikšu nomodā vēlu naktī Tevi uzklausot, ja Tev tas nepieciešams, pat ja man no rīta agri jādodas uz darbu. Es parūpēšos, kad būsi slims. Es izdarīšu Tavā vietā, kad Tev nebūs spēka. Es būšu Tev, kad nebūs neviena cita, un es būšu par 100%. Mana uzupurēšanās nav atkarīga no tā, kā Tu jūties, bet gan no tā, ka Tu esi, un ka Tu esi kāds, kurš ir uzupurēšanās vērts.


    3. "Es cienu Tevi"

    Es cienu Tevi, jo Tu esi cieņas vērts, nevis sākumā šo cieņu nopelnīji. Es cienīšu Tavas domas un ņemšu vērā Tavas jūtas. Es ņemšu vērā, ka esi individuāla personība ar savām domām, sapņiem, iecerēm un vēlmēm. Un šīs ieceres, vēlmes, domas un sapņi man nozīmēs tikpat daudz, cik tie nozīmē Tev.



    4. "Es atbalstīšu Tevi"

    Es atbalstīšu Tevi Tavos sapņos un cerībās. Tu vienmēr varēsi uz mani paļauties. Es vienmēr palīdzēšu Tev atgūt pašapziņu un nekad neteikšu neko nievājošu par Tevi. Es rūpēšos, lai Tev vienmēr būtu viss fiziskai, garīgai, emocionālai un mentālai labsajūtai.



    5. "Es aizsargāšu Tevi"

    Es aizsargāšu Tevi no ļaunā, sliktā un pretīgā. Es nepieļaušu, ka citu viedokļi nospiež Tevi. Tu būsi drošībā manās rokās, plaukstās un sirdī. Tu vienmēr varēsi man uzticēties.



    6. "Es esmu Tev uzticīga"

    Es Tevi neatstāšu. Es būšu ar Tevi aizvien, un tā ir mana prioritāte dzīvē. Es ņemšu vērā mūsu pagātni, es strādāšu pie mūsu nākotnes un tagadnes, jo es gribu, lai mēs paliktu kopā.


    Avots - https://www.huffingtonpost.com/natasha-craig/6-phrases-more-important-_b_6679492.html
    Sunday, June 24th, 2018
    10:35 pm
    Jāņi un eskeipisms
    Braucot ārā no Rīgas vakar, dzirdēju autobusā kādu vīrieti ap četrdesmit plaši stāstam, ka Latvijā ir daudz izmanīgāki parādu piedzinēji kā Lielbritānijā, jo te, lai arī cilvēks pasludinājis maksātnespēju, viņu bombardējot ar sms par parādu atmaksu pat desmit gadus. Un tiesa nobloķējot visus kontus.

    Lūk, tā iesākās brauciens svinēt Jāņus. Gluži kā Romas laikā, kad augļotāji nežēloja tos, kas laicīgi neatdod. Par laimi, cilvēks pie Raibā Suņa izkāpa un vairs nebojāja noskaņu ar žēlošanos dzērumā.

    Tomēr stundu es praktizēju skatīšanos ar glāžainu skatienu tā, ka atrados laikā un telpā, kura ir pilnīgi nekustīga un klusa. Ne aizmigusi, ne klātesoša, sava veida meditācija par nebūtību.

    Iebraucot Cēsīs, nelija, nepūta vējš, un cilvēki bija sakūruši ugunskurus. Devos uz dzīvokli gulēt siltā istabā zem segas ar vilnas zeķēm kājās.

    Ap vienpadsmitiem aizmigu un sapņoju par ierastām lietām - grāmatu ilustrēšanu, mūziku, degustēšanu labos restorānos.

    Man Jāņi nav saprotami, jo ārā pa nakti bija drēgns un vēss. Kaut vēl kādā 2013. gadā Hipiju nometnē, kura notiek uzreiz pēc Jāņiem, pusi nakts nosēdēju pie ugunskura un sarunām, bet toreiz bija daudz siltāks ārā.

    ***

    Jāņu rītā pamodos ap 8.30 un gāju smērēt aukstas maizītes. Kad tās nekādu baudu nesniedza, devos naivā gājienā pa Cēsu centru uz picēriju, kura, kā izrādās, nebija atjaunojusi informāciju, un aizvien apgalvoja, ka piedāvā picas no 10.00 rītā, kaut tā nebija taisnība. Nekas, iztiku ar picu ceptu mikroviļņu krāsniņā.

    Tad lasīju kultūras žurnālus. Noskatījos filmu par fejām. Ēdu vafeļu torti ar kolu (žēl, ka slinkoju, un neuztaisīju tēju kolas vietā) un pēc tam braucu uz Rīgu. Pietrūka grāmatas par stoicismu.

    ***

    Jāņos man uzdāvināja gredzenu un šokolādes sirsniņu. Likās kaut kā zīmīgi.

    Aizdomājos, ka Praids ta Praids, bet meitenes salaulāties aizvien nevar. Un bērnus adoptēt arī nevar. Ja "sievietes laime ir bērni un ģimene", tad Latvija nerespektē sievietes tiesības uz laimi. Vai arī Latvija uzskata, ka homoseksuāla sieviete ir sieviete tikai pa pusei. Nu labi, pie šī jautājuma gan atgriezīšos pēc gadiem divdesmit. Ja vēl še dzīvošu.

    ***

    Padomāju, ka vispār jau varbūt neesmu svinējusi Jāņus. Taču, ja svētki ir pārmaiņas pēc darba, tad man bija pārmaiņas. Ne es rēķināju, ne es pasniedzu privātstundas, ne es laboju datorus vai pat tulkoju.
    Wednesday, June 20th, 2018
    12:39 pm
    Sleeping with ghosts
    Viņa bija basketboliste un domātāja. Kaut kur sirds dziļumos es zināju, ka viņa aizies. Laukums nebija priekš viņas, taču tur varēja sevi apliecināt.

    Tik daudz kas palika neizrunāts. Daudzi jautājumi neuzdoti. Kur viņa gribētu dzīvot pēc studiju beigšanas? Ar ko? Viņai bija kaķis un suns, tie palika bez saimnieka. Ziniet, ir grūti, ja paliec bez saimnieka. Nav neviena, kas paglauda un lietainās dienās ļauj gulēt pie kājām.

    Pelēcīgas dienas bez viņas balss telefonā. Viņai bija tādas divas balsis - viena sportam un azartam, ļoti agresīva. Un otra - mierīga un klusa. Kā divas puslodes, tā viņa dažreiz spēja pārslēgties.

    Es viņu pazinu no septiņpadsmit gadu vecuma. Kad viņa vēl nezināja neko daudz par pieaugušo pasauli. Tikai sports un mācības. Vēl viņai interesēja mūzika, kā daudziem tīņiem.

    Man ar viņu likās vieglāk, jo viņa bija tikai mazliet garāka par mani. It kā tam būtu nozīme. Basketbolā laikam ir.

    Cilvēka esenci var noķert kā fotogrāfijā, taču citādi tā ir ļoti izplūdusi. Draudzīga, smaidīga, uzmanīga, ekstraverta, spontāna.

    Viņa atstāja uzņēmīga cilvēka iespaidu.

    Man mazliet bija vieglāk, jo kamēr viņa bija mācījusies basketbolu, es mācījos šahu. Mēs gan tajā laikā vēl nebijām pazīstamas.

    Viņas istabā nebija rožu, citu ziedu rakstu, bet bija daudz siltu krāsu. Mājīga istaba. Gaiša un krāsaina. Ar tepiķi. Tepiķis varēja būt dzīvniekiem, bet drīzāk radīja vēl omulīgāku sajūtu ienākot.


    Pie viņas bija viegli pierast, ja varēja panest garastāvokļu maiņas. Viņai patika iedzert, patika aiziet padejot un dzīvot koši. Vai tad tas nav normāli? Un kāpēc nē? Es ar savu nūģisko dzīvesveidu varēju tikai ballītēs malkot sidru, uzdzerot ābolu sulu, un izskatīties tizli.

    Grāmatas viņa lasīja maz. Vairāk žurnālus - "Shape", "Lilit". Nekā pārsteidzoša. Svaru zāle taču viņai bija obligāta. Kā es smejos - meitenes ar zemu tauku saturu ir diētiskas acīm un priecē tās. Diskriminācija, protams.

    Ar puišiem viņai pārāk neveicās, jo sports bija pārāk svarīgs. Un viņai vajadzēja daudz laika vienatnē pēc skolas, treniņiem, spēlēm, ballītēm. Puiši bija partneri, ko paņemt līdzi uz ballīti. Kaut kā varētu domāt, ka viņiem tas būs pieņemami, bet ilgtermiņā nebija. Viņa sevi vienmēr lika pirmajā vietā un varēja visus pasūtīt, ja gribēja atpūsties.

    Es būtībā viņu satiku relatīvi reti - reizi mēnesī vai divos. Iedzērām bārā kokteili, parunājām, apskāvāmies, devāmies tālāk. Internetā sarunas nebija iespējamas ar viņu - viņai nekad nebija laika.

    Viņai nebija neviena, kas stāvētu klāt un pateiktu: "Nedrīkst!". Tēvs bija priecīgs par viņas panākumiem sportā, māte daudz strādāja. Viņa nelaida klāt sev cilvēkus. Diezgan jau tipiski. Iedzert vīnu un paraudāt vienatnē bija viņas izeja, ja nu galīgi visi zari lūzt.


    ***

    Viņas aiziešana bija pēkšņa. Divdesmit trīs gadu vecumā. Cilvēkiem, kas bija viņas adrešu grāmatiņā, pienāca sms, ka viņas vairs nav. Laikam jau māte izsūtīja.

    Varēja saprast, ka viņa pārdegusi no visa. Un izdarījusi pašnāvību. Viņa nebija no tām, kas žēlotos, ka ir slikti, tikai dažreiz izmeta, ka vispār jau viegli nav. Bet tad pasmējās un smaidīja ik pa laikam neīsto smaidu tālāk.

    Es jau nedomāju, ka viņa aizies no dzīves, bet no laukuma. Ja neesi uz skatuves, uz laukuma, ringā, ja Tevi nepaaugstina amatā, ja Tev nav bakalaura darbā deviņi vai desmit, tad Tevis nav. Tā nedrīkst domāt, bet viņa tā domāja.

    Sanāca otrādi - ja Tevis ir par daudz, tad pārdeg un nav vispār. Bet viņa jau neko neteica. Kaut kā saprotami. Viņas izvēle.

    ///

    2018. gada 20. jūnijā. Cilvēks, kurš ņemts kā prototips stāstam, miris jau pasen, taču atmiņas paliek.
    Sunday, May 27th, 2018
    2:24 pm
    ...
    ...

    Viņai bija sava jumta istabiņa mazpilsētā, koka mājiņā ar skatu uz mežu. Istabiņā saule spīdēja tikai līdz pusdienlaikam, pēc tam bija ēna.

    Viņa pārsvarā tur pierakstīja savus sapņus, gulēja diendusu un meditēja. Istabā regulāri dedzināja egļu eļļu, lai tā smaržotu vēl siltāk.

    It kā jau, lai ko saprastu, ir jābūt drošticamiem avotiem. Grāmatas var melot tāpat kā viss cits. Saprastu ko? Ar kaut ko jāsāk, kaut vai kompleksiem par izskatu. Nežēlīgi banāli, tiesa. Taču vēl šis tas ir palicis. Ka prātā stāv tas ideāls - sportiskais un vingrais ķermenis, gados divdesmit piecos, kad bija vieglāk, jo muskuļos bija vairāk spēka. Vai arī bija vieglāk, jo tika toreiz ieguldīts liels darbs, lai būtu vieglāk.

    Viss jau sākas no apakšas. Taču bija atvaļinājums, tāpēc par to varēja mazliet nedomāt. Par darbu. Par ēdienu nevajadzēja uztraukties, jo pilsētiņā bija zemnieku tirdziņš ar svaigiem dārzeņiem. Viņa bieži gatavoja sautējumus. Silts ēdiens un sātīgs arī. Kaut burkāni arī tikko mizoti bija labu labie.

    Viņa apzinājās, ka šādas situācijas parasti ietver skolotāju, progresu, šaubas un ticību. Ticību tam, ko nevar ne redzēt, ne dzirdēt, tikai just. Taču visa sākums ir priekšnojautas. Kāda viņa būs, kad kaut kas būs beidzies. Ļoti relatīvs kaut kas, turklāt.

    Viņa noteikti būs mierīgāka. Jūras viļņošanās viņas emocijās kļūs virspusējāka. Viņa noteikti vairs neuztrauksies par naudas daudzumu, par to, ko grib darīt pēc pieciem gadiem. Vairāk dzīvos šeit un tagad, sinhroni ar savu iekšējo pulksteni.

    Pulksteni jāsajūt un jāuzgriež. Lai viss notiek tā, lai šķistu, ka nevis dzīve notiek gar acīm, bet dzīve notiek sirdī. Ka Tevi mīl, ciena, sauc par draudzeni, un Tu tāpat pretī mīli, cieni, un sauc citus par draugiem.

    Enerģijas plūšana nozīmētu noteikti arī daudz radīt. Viņa savā istabiņā daudz zīmētu, varbūt ko uzšūtu. Drēbes jau mainās laikam līdzi, taču veikalos pieejams kaut kāda veida standarts. Kur tad citur ņemt vieglas, labi krītošas mājas kleitas kā šūt pašai.
    Thursday, May 24th, 2018
    7:46 pm
    Jo
    Es redzēju, ka viņa bija gan piesieta daudzām caurulītem, bet es nezinu, kāpec es te biju. Viņa knapi elpoja, taču šķita, ka viss būs labi.

    Arī es biju parliecināta, ka dzīvošu. Kāpēc? Jo nāve un nebūtība ir garlaicīgi stāvokļi, kuri gūst vērtību pēc dzīves.

    Kādreiz šķita, ka šādam vietām ir daudz lielāka nozīme. Mēs tajās varam nomirt pēkšņi. Ārsti var mūs it kā glabt, pēc tam mājas paraudāt, ka nav izglābuši, tad iedzert no rīta kafiju un atkal doties pievienot vadiņus.



    Viņa ir smaga. Vai arī es? Nebija neviena, nebija stipro roku. Stipro kāju, stiprā torsa, kas mani paceltu. Var tā salauzt muguru sevi ikdienā nesot. Traumē, dzīve traumē. Vienai pašai tas krusts jānes, taču dažreiz gribas dalīt kaut mazu gabaliņu, taču nav, ar ko. Un tad saliecas mugura, stāvs, un mēs ieejam tieši kapā. Jūs tagad zināt, kāpēc pie kapiem ir krusti.

    Atcerēties aizmirst pasauli. Tāpat pasaules alga vien nepateicība. Laime sevis mīlestība. Taču tā pasaule, kas mūsos, arī nepateicīga? Vārdi vien. Vispār jau nekam nav nekādas vērtības, kamēr to nepiešķir.


    Vislielākais prieks ir aizmirstoties un saplūstot ar pasauli. Ejot basām kājām mežā tik dziļi, ka nedzirdi neko un vari iztēloties, ka tiešām nekā nav. Nekādu satelītu, nekādu wifi, nekādu šoseju un civilizācijas.

    Iedzimtais grēks - nedomāt, nejust, nedzīvot, tikai eksistēt.



    Traki cilvēki šķiet patiesāki dažreiz, jo mazāk domā par to, kā viņus vērtēs, jo trakums pārraksta vēlmi būt nedabiskai, jo kāpēc censties. Taču patiesībā jau nekā daudz interesanta tur nav, tikai banālā mazāk, jo banālais kļūst patiess, kad to izliek uz paplātes. Skeleti kļūst skaisti, ja tos tur viesistabā, ne skapī.

    Raganu dedzināšana jau bija bailes no zināšanām, kas visu mainītu. Kaut tās bija bailes no bailēm vairāk, patiesībā jau nekas tik daudz nemainītos. Vienmēr kādu vai nu vajāja, vai ignorēja. Tātad, ja sludini patiesību, bet neviens nepievērš uzmanību, tad tā nav patiesība un esi liela liekule.

    Man patikušas vienmēr lietas, cilvēki, kas pierāda izņēmumu. Pierāda, ka ticēt maņām, atskaitot sesto, nedrīkst. Ka nekas nav tāds, kā izskatās, izklausās, kur nu vēl smaržo.



    Kādreiz šķita ļoti romantiski divatā aizbraukt uz kalniem, kādā namiņā ar pārtiku ievākties un mazgāties strautā. Nost ar troksni. Tikai tā var ieklausīties sevī. Cik žēl, ka klusumu nevar pārdot.


    Spēlīte ir jauka, taču lielākā daļa negrib spēlēt vieni. Kaut kas, pie kā turēties. Man šķiet, tā varētu būt mūzika, stāsti vai bailes. Bailes, ka es ko nokavēšu. Ka nedzīvoju efektīvi. Ka varēju labāk.

    Cilvēki grib aizmirsties, bet es gribu atcerēties. Līdz saknei. Kāpēc man bij jāpiedzimst tajā šeit un tagad? Kas man jādara? Ko vislabāk darīt? Vai vispār ir jēga? Kurp eju?

    Man teica, ka... un tam vismaz nozīmes tiešām nav. Uz to jātiecas. Lai nozīmes būtu aizvien mazāk.
    Wednesday, January 17th, 2018
    10:40 pm
    Lauki / nobīdes laikā
    Meitene gāja pa granti ārā no mājas. Bija vēss pavasara rīts.

    Lauku mājas bija neapdzīvotas. Viņa te iegriezās, lai atpūstos no skolas. Kaut kur tālumā čivināja putni. Krūmi pie mājas saliecās vēja ietekmē, un šķita, tie nekad nevarētu salūzt.

    Viņa apzināti neieviesa nekādu dzīvu radību, jo te atbrauca tikai dažas reizes gadā - pavasara un rudens brīvdienās, kā arī uz pāris nedēļām vasarā. Lauki jau ievelk sevī ar to, ka nav nekā, kas būtu jādara obligāti.

    Protams, māja bija jāuztur, un reizi pusgadā te atbrauca arī viņas tētis, lai pārliecinātos, vai netek jumts, vai kāda sija netaisās sabrukt, vai vispār viss ir stingri.

    Meiteni laukos saistīja klusums un miers. Varēja iepirkt reizi nedēļā pārtiku 20 km attālajā pilsētā, noglabāt to visu ledusskapī, un nelikties zinis ne par ko. Sausā tualete viņai nešķita nekas ārkārtējs.

    Vēl viņa, katru reizi braucot uz laukiem, lielajā somā ielika trīs grāmatas. Par katru viņa, pati priekš sevis, pēc tam kladē rakstīja recenziju uz vienas klades lapaspuses. Lai vēlāk atcerētos, ko izlasījusi, un kas bijis vērtīgs.

    Papildus lasīšanai un pastaigām viņa gatavoja būrīšus putniem. Tā bija diezgan absurda nodarbe no praktiskās puses, jo māja bija pie meža, taču viņai patika, ka lietderīgais tiek apvienots ar roku trenēšanu. Tuvu mājai bija uzcelta klēts, un tajā bija darba galds, un daudz lietojamu, un ne tik lietojamu darba rīku.

    Vēl viņa mēdza braukt ar kalnu divriteni, kaut vienīgais zemes ceļš, kurš veda uz lielo ceļu, bija nemīlīgs un ļoti bedrains. Taču vēl bija nelieli celiņi ap māju, kā arī taciņas mežā. Braukt jau ir prieks par sevi, dažreiz nav tik svarīgi kur, ka tikai nav jādomā par drošību.

    ***

    Lauki bija arī patvērums no visa tā, ko meitene uzskatīja par drīzāk lieku nekā nepieciešamu – mobilajiem telefoniem, planšetēm, mini atskaņotājiem un portatīvajiem datoriem. Tas viss liek aizmirst sevi.

    Daba ir neitrāla. Pelēka šī vārda labākajā nozīmē. Neviens neviļ intrigas, nemelo, nesmaida liekulīgi. Dzīvnieciņi cīnās par izdzīvošanu, taču dara to paredzami. Ir vienkāršāk. Drošāk. Patiesāk.

    Sevis balss laukos netika noslāpēta. Tā atgriezās atkal un atkal. Dažreiz tās bija kliedzošas ilgas pēc ceļošanas uz citām valstīm, kur cilvēki nav tik nobažījušies par ikdienu. Kur tie spēj vairāk domāt par jēgu. Dažreiz meitene domāja, ka grāmatas ir viņas labākie draugi, un cilvēki ir tikai blakusesošs troksnis.

    Grāmatas ar laiku kļūst neaktuālas, mēs no tām izaugam kā no drēbēm. Taču pie grāmatas var atgriezties, tā atgādinās par visādām emocijām un pirmreizīgo prieku. Kamēr drēbes piesūcas pasaules bēdu un izdilst. Grāmatas ir pasaules pašas par sevi.

    Meitenei nepatika dziedāt. Dziedāšana viņai likās kā izmisums. Es nespēju paciest šo pasauli, tāpēc es dziedu. To, cik savādi viss ir.

    Daudz labāk bija darināt ko no koka. Koks ir silts materiāls. Vai tās būtu karotes, dēlīši, būrīši, bļodas vai soliņi, tam visam bija skaidrs pielietojums. Ēst, dzert, dzīvot, sēdēt. Viss ir praktiski un vienkārši. Tu vari domāt, bet, ja Tevi cenšas uz katra stūra apkrāpt un piemānīt, izvilt Tavu uzmanību un naudu, tad nedomāšana ir luksuss.

    Bezrūpība ir gaistoša. Meitene to labi saprata. Skola būs un beigsies. Tad būs darbs. Darbs nav slikti, taču darbs var prasīt lielus kompromisus, kas principā ir slikti. Labi ir būt ar sevi un just to, kam ikdienā pietrūkst laika un uzmanības. Tā tad ir dzīvāka dzīve. Vairāk pašrefleksijas.

    It kā jau vienkārši. Domā savos laukos, kamēr pieņem vienu vai divus lielus lēmumus. Pēc tam izdzīvo tos. Novērtē, vai tie ir apmierinājuši. Visu fiksē dienasgrāmatā.

    Meitene nebija tik naiva. Kaut bija lasījusi par pieaugušajiem, kuri ir ļoti apmierināti ar savu profesijas izvēli un spēj ar prieku pastāstīm citiem, cik viņu darbs var būt aizraujošs.

    Ja Tu domā par daudz, Tu saproti visas pasaules sāpes. Un visas pasaules prieki nespēj atsvērt šīs sāpes, ja vien Tu mazliet nepiever acis, un nenotici, ka viss ir skaistāks, nekā pirmajā brīdī šķiet.

    Pieaugušie par meiteni teica, ka viņa grib pārāk daudz, taču vēlāk tie neteica neko. Vieglāk ir būt muļķei. Un ko tādai tiepšai padarīsi.

    Meitene niknojās, ja vecmāmiņa viņai uzdāvināja pusaudžu grāmatas. Tās nebija sliktas, taču tajās bija daudz kā paredzama. Pasaule tajās bija šaura un rakstīšanas un sižeta likumiem savilkta kā stingrām skrūvēm. Domas plašuma maz.
    Friday, December 29th, 2017
    1:22 am
    Par pesimismu
    Man šodien pateica, ka slimnīcā jāiet nebūs
    Ka nekādu strukturālu neiroloģisku traucējumu man nav
    Ka infekciju nav un tās jāārstē vairs nav


    Mani šodien iepriecināja dāvanas meklēšana. Skaitīju melnās naudiņas, likās, ka cents centā teju vai sanāk. Man beigās iedeva 10% atlaidi. Kaut man bija visas naudiņas, tikai tās bija iekritušas dziļi somā.

    Tas likās tā simboliski. Ka panda ir talismans pārmaiņām, un 90% būs smags darbs, bet pēdējos 10% iedos par centību :)

    Vispār ir daudz skaidrības. Palikusi tikai endokrinoloģija, un tur arī jau otrdien būs vairāk skaidrības.

    Un neirologa teiktais kaut kā lika saprast, ka nevajag pārāk iespringt par šeit un tagad. Jāiet uz augstskolu, jādara, cik var, jācenšas, kas būs, būs.

    Bet nu jā.

    Dators ir atkal radījis nedaudz atkarības. Ka ir vieglāk iegrimt tur. Un es jau sen it kā gribu beigt spēlēt tās spēles, un zīmēt. Bet ir bailes par to, ko es uzzīmēšu.

    Un vispār jēgas decembrī palika maz. Spēlēs iluzioru jēgu vienmēr atrast var. Diemžēl.
    Thursday, November 23rd, 2017
    8:46 pm
    Mani aizspriedumi vai žurnālistu aizspriedumi
    Šodien bija jāsēž pie ārsta uzgaidāmajā telpā apmēram 1.5 stundu, tā kā veicu eksperimentu.

    Paņēmu vienu "vīriešu žurnālu" un vienu "sieviešu". Konkrēti - "Klubs" un "Pastaiga".

    Pirmo sāku lasīt Klubu, jo uz tā vāka bija teikts, ka numura tēma ir intelekts.

    Žurnālā "Klubs" bija (ko es atceros pirmajā momentā):

    a) Raksts par to, kā roboti aizstās vienkāršā darba veicējus. Pamatots ar faktiem, ka, piemēra, Maxima investējusi ap 750 000 pašapkalpošanās iekārtās šogad

    b) Raksts no LU Mākslīgā intelekta laboratorijas vadošā pētnieka par Google, par Leta, un to, ka šobrīd topā ir neiroprogrammēšana, vai, citiem vārdiem, programmētājiem jāmācās, kā kopēt cilvēka domāšanu, veidojot čatbotus, un programmas, kas spēj pašas mācīties, un vēl citas, kuras spēj apstrādāt datus dažādos neierastos veidos, lai iegūtu jaunus datus

    c) Raksts par Silikona ieleju, cik tur ir kruti dzīvot un strādāt
    d) Raksts par Lauri Libertu, draugiem.lv izveidotāju, kurš veiksmīgi nu programmē ASV un ir pakāpies pa karjeras kāpnēm

    e) Raksts par Santas izdevniecības vadītājas vīru, kuram tika galvenokārt jautāts, vai papīrmēdijiem ir nākotne.

    Kopumā - diezgan daudz kā lasāma. Vairāk kā parasti, jo tiešām melots nav - ar intelektu saistītas lietas žurnālā ir. Taču obligātās lietas kā - mākslas iespēju apskats, vāģu apskats, sporta apskats, plikbildes un anekdotes, aizvien arī bija.


    Pēc tam paņēmu žurnālu "Pastaiga", arī cerot palasīt tādus garus 3-4 lpp. tematrakstus, bet kopumā vīlos.
    Vienīgi raksts ar Latio vadītāju, galveno mākleri, atstāja ļoti labu un profesionālu iespaidu.

    Secināju, ka "Pastaiga", vismaz šobrīd (man rokās bija 2017.gada decembra nummurs) ir daudz vairāk kā preču un reklāmu katalogs ar īsiem rakstu iespraudumiem, nevis pa blokiem raksti, ar reklāmu iespraudumiem.

    Nezinu kāpēc, bet manas cerības bija augstākas. No sieviešu žurnāliem es uzskatu, ka laba ir "Lilita", jo tur ir kvalitatīvi (oriģināli, ne pārtulkoti) tematraksti, bet citi žurnāli mēdz būt pārāk pilni ar reklāmām, vai tie ir lokalizēti tikai daļēji, tāpēc atstāj iespaidu, ka lasītājai jāspēj nopirkt tas, kas šobrīd Eiropā ir stilīgs. "Pastaigu" nebiju pāris gadus lasījusi, tāpēc laikam biju aizmirsusi.

    Līdz ar to ļoti vīlos. Turklāt viena lieta krita acīs - sieviešu žurnālos, pilnīgi visos, ir daudz vairāk attēlu, un mazāk teksta. "Klubā" arī ir attēli, protams, taču procentuāli mazāk.

    Kariķējot rodas iespaids, ka Latvijas mājsaimnieču galvenā problēma ir, kā iztērēt katru mēnesi to naudas summu, ko vīrs iedod, lai sapirktu jaunas drēbes un smaržas, lai katru mēnesi sevi izveidotu no jauna, lai vīram nekad neapniktu.

    Kamēr žurnāla "Klubs" devīze: "Žurnāls pārliecinātam vīrietim", lai arī kariķējot varētu nozīmēt: "Žurnāls vīriešiem, kuriem viss ir kruts, vai kuri gribētu, lai būtu", tomēr atstāj daudz plašāku daudzpunkti. Jo censties pēc progresa, pat ja esi vīrietis, ir ok.
    Thursday, November 16th, 2017
    12:13 am
    Pārmaiņas
    Šodien 9.klases skolēns paziņoja, ka viņi (IZM) grasās atcelt dabaszinātņu eksāmenu pamatskolai pavisam. Ka paliks tikai latviešu valodas, angļu valodas, matemātikas un vēstures eksāmeni.

    Biju diezgan šokā. Nekādīgi šis neiet kopā ar to, ka paredz, ka tuvākajās desmitgadēs Latvijā trūks STEM speciālistu.
    Thursday, November 2nd, 2017
    12:09 am
    Klucīši
    Principā es skatos uz studijām kā jaunu metožu apguvi. Metodes, definīcijas, pielietojumi - tas viss palielina instrumentu klāstu, taču tik reti es redzu to, kā notiek zinātniska jaunrade.

    Izņēmums varētu būt fizika/bioloģija/ķīmija, kur ir laboratorijas, kur notiek pētniecība, kaut kas tiek novērots un tiek izdarīti kaut kādi secinājumi. Dabaszinātnes izsaka secinājumus par dabas izpausmēm šajā realitātē, konkrētos fizikālos apstākļos.

    Taču tur, kur man bijuši pieejami piemēri - muzikoloģijā un filoloģijā, tad tur pētniecība bieži notiek, kad esošās metodes attiecina uz kādu objektu - literāru vai muzikālu daiļdarbu.

    Ar to es gribu teikt, ka, lai arī vienmēr būs kāds, kurš kaut ko pēta pats pirmais, metodes pārsvarā paliek tās pašas. Ir subjektīvie faktori, kas nosaka no kāda rakursa un kādā kontekstā kaut kas tiek pētīts, taču ir ļoti daudz karkasa (piemēram prozā - tēlu sistēma, laika izmantojums, persona no kuras skatpunkta tiek rakstīts, un vēl dučiem kritēriju), kas ir objektīvi analizējamais matreāls, ko pēc tam var interpretēt.

    Taču tad ir jautājums, kuri ir tie zinātnieki, kas izstrādā šīs metodes, ar ko pēc tam strādās nākamās paaudzes pēc viņiem?

    Cik man zināms no tām sfērām, kur esmu studējusi LU (matemātika, fizika, filoloģija), tad arī doktorantūras studijās nav speciālu kursu, kur mācītu šo te, jo tradīcija ir tāda, ka cilvēks specializējas sava priekšmeta apakšnozarē, pievienojas kādam vecākam zinātniekam (atkarībā no specifikas doktorantūras vai maģistrantūras laikā), kurš jau pēta kaut ko saistībā ar interesējošo, tad uzraksta tajā apakšnozarē doktora disertāciju. Pēc tam turpina pētīt interesējošo lietu jau pēc doktorantūras.

    Un, ja paveicas izdarīt nozīmīgu atklājumu, tad iekļūst slavas saulītē vai vismaz viņa jauno metodi sāk izmantot daudzi citi. Man uzreiz prātā nāk piemērs ar Feinmana diagrammām, kas sākumā viņam likās kā parocīgas skices, taču ar laiku to pielietojums izrādījās plašāks, un tās pārņēma ikdienas lietošanai arī citi fiziķi.

    Un par ko ir šis teksts - par to, ka jaunrade zinātnē dažās nozarēs parādās ļoti vēlu. Ilgi notiek tikai jaunas formas un īpašību "klucīšu" apguve.

    Es neteiktu, ka tā viennozīmīgi ir problēma (fizikas studijās mūs veda rādīt, ko dara zinātnieki, jau 1. semestrī), taču man, meklējot eksakto humanitārajā (fonētika ir viena sfēra, kas ir zem filoloģijas, taču šķita mazāk humanitāra kā citi priekšmeti) un humanitāro eksaktajā (Matemātiskā loģika ir patapināta no loģikas, ko izmanto filozofijā, tikai pielietojumi piekārtoti matemātikas vajadzībām) nākas secināt, ka šis augstākais plaukts - zinātniskā jaunrade, būs gana augsts.

    Mans intereses lauciņš ir teorētiskā fizika, un ceru no matemātikas apakšnozarēm arī drīz atrast ko tuvu. Tā kā laikam vien jālasa zinātniskā literatūra un jāseko līdzi jaunumiem tāpat kā to daru fizikā.

    ***

    Ps.

    Palasot M. Auziņa tviteri nākas secināt, ka šī lieta - zinātniskā jaunrade - ir aktuāla kā kaut kas, ko teju katru gadu jānosauc visiem (politķiem) saprotamā valodā, lai tak tiem zinātniekiem no LV budžeta iedotu kaut mazliet naudas. Jo citādi uz ārvalstu grantiem jādzīvo.

    Tas, ka ir cilvēki, kuri māk runāt un cilvēki, kuri māk rēķināt, un šīs divas kopas ne vienmēr pārklājās, tā kā būtu skaidrs.
    Tuesday, May 23rd, 2017
    12:31 pm
    Mācību gada beigas
    Šogad jauns bija tas, ka palīdzēju vienam automehāniķim gados ap 35-40 sagatavoties 12.kl. matemātikas eksāmenam. Viņiem tur esot kādi jauni noteikumi, ka ar pamatskolas izglītību vairs nevar auto servisos strādāt.

    Patīkami, ka uzcītīgajām meitenēm, kuras grib uzlabot atzīmes, lai arī tās sekmīgas, pievienojās 6.klases zēns. No praktiskā viedokļa jau izdevīgi, ja nāk pie manis uz privātstundām cauru gadu, lai no 6 paceltu uz 8. Citādi daudzi atnāk mēnesi vai divus, panāk sekmību, un ar to sadarbība beidzas.

    Otrajā pusgadā mācīju arī fiziku, bet beigās tāpat tā meitene, kurai sākumā it kā vajadzēja fiziku, vairāk gribēja matemātiku. Un viņa vēl ir mat. profilkursā, kur ir trīs fizikas nedēļā.

    Palieku pie tā, ka, vai nu fizikas programma vidusskolā ir par vieglu (par ko mācāmies - nezinām, ievietojam formulas un rēķinām), vai arī tik grūta, ka skolotāji paši izdomā veidus, ka iešmaukt bērniem sekmīgas atzīmes.

    Ir skolas, kur fizikas kontroldarbos atļauj izmantot pierakstus, formulas un visu pārējo, ka tik beigās sanāk kaut kas uz to pusi.

    Kopumā tomēr šķiet, ka šogad bērni vairs tā neiespringst par eksāmeniem. Lai nokārtotu uz F līmeni, vajag tikai 5%. Un, ja pēc tam stājās uz humanitāru studiju virzienu, neviens tā arī var pēc tam neuzzināt, ka ir tāds F nopelnīts matemātikā. No tā izriet, ka skolā dabūt 4 uz atestāta matemātikā ir daudz grūtāk nekā tie 5% eksāmenā.
    Wednesday, April 26th, 2017
    4:18 pm


    Cilvēki, kuri sajauc Taisonus :D 
    12:15 am
    Can't escape your mind if you don't think of weird stuff daily
    "Well, that's the point. Firewatch does something which only few games do, it teaches something about yourself and how your psyche works.

    The main character wants to flee from his reality. And just as you - the player - expects, mysterious things happen in the woods. And there is a possible romance. But in the end, both the protagonist and the player get hit in the face by reality. The lesson is, that your mind always leads your perception in certain paths. There are some technical devices in the forest? Alien scientists! Caves? There must be a hidden treasure! Delilah speaks to someone else? You are part of a social experiment!

    The lesson is, that life is much more boring than we want it to be and that our imagination tries to flee from reality in very predictable ways."
    Wednesday, April 19th, 2017
    3:34 pm
    Ego fix attiecībās
    Šis droši vien psihologu aprindās ir zināms fenomens, bet tomēr vēlos piefiksēt.

    Tātad, ņem meiteni ar zemu pašvērtējumu un

    a) No ne pārāk turīgas ģimenes
    b) Ar viņasprāt viduvēju izskatu
    c) Ar viņasprāt viduvējām/zemām prāta spējām

    Saliek kopā ar viņas atrasto puisi

    a) Veiksmīgu uzņēmēju, vai vadītāju kādā firmā
    b) Ļoti skaistu, izskatīgu vīrieti
    c) Kādu zinātnieku, inženieri

    Un mēdz notikt tas, ka puisis tiek pārlieku dievināts un apbrīnots. Un pēc tam var novērot, ka meitene pārņem puiša uzskatus un domas, viedokļus par savējiem, lai tikai nebūtu jāstrīdās un jārunā kas pretējs, jo "nevar tak būt, ka viņš nezina labāk".

    ***

    Tāpēc mani dažreiz biedē, ka sarunas laikā var atklāties, ka tās nav draudzenes pašas domas, bet pārņemtās domas un viedokļi. Ka viņa laika gaitā, esot šādās attiecībās, pārņems sava puiša ieradumus, hobijus, pasaules uzskatu. Tā man liekas kā tāda asimilācija, kuru pati meitene vēlas, jo tas "aizpilda" viņas nevērtības sajūtu pašai par sevi.

    Protams, man ir draudzenes, kuras bijušas par sevi veselīgi augstās domās, pēc ilgāka laika attiecībās ļoti lielā mērā saglabājušas sevi, spēj argumentēt savu viedokli attiecībās, neļauj, ka viņas nospiež uz ceļiem, un pašas nevēlas, lai viņas māca "dzīvot pareizāk".

    Taču absurds mēdz būt tajā, ka meitene vēlas par sevi bagātāku, veiksmīgāku, pieredzējušāku, un, kad tādu dabū, brīnās, ka pret viņu izturas kā mazu muļķīti. Ja viņa skaidri nespēj sevi pozicionēt kādā jomā kā vērtīgu, kā personību, tad šī objektivizācija var notikt pastarpināti, kaut puisis nemaz nav gribējis viņu pazemot.
[ << Previous 20 ]
About Sviesta Ciba