[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]
Below are the 20 most recent journal entries recorded in
Emīlija's LiveJournal:
| Friday, November 16th, 2018 | |
| 4:30 pm | Autisms/ adhd teorija "Then I kind of started to be afraid of girls since these situations seemed to not occur with boys. I got diagnosed with adhd a while ago and I have a theory. Women seem to be much more annoyed by my mannerisms. I have been perceived as overbearing, impolite, proud and even mean by women because of the way I talk (loud, I tend to interrupt, I understand people wrong), men don't seem to pay as much attention to this behaviour. I never hurt anyone on purpose but I don't always think before I talk, so I can very easily say something that especially women see as having a mean-spirited or disrespective undertone. Men more often just hear what I say and not pay too much attention to subtext. Coincidentally, my best friend, the only female friend I have, has adhd too. My so has a lot of behaviours and features of adhd and one of my other dear friends is my cousin with a lot of those features, too. I don't think women are mean anymore. I think this has more to do with prevalence and toleration of certain kind of behaviours in different groups. Men tolerate and behave in the ways I do more often than women. Also adhd itself is more common in men. I of course made a lot of generalizations earlier - not all men understand or like me, actually I have problems connecting with people in general, but men usually don't hate me for it like women I've met have, they just don't pay attention to me." *** "Yeah I relate to this. I'm autistic and women tend to absolutely hate me, while there are a lot of guys who don't mind or even appreciate me being blunt and honest and not caring about following illogical social rules and not being into fashion or makeup (sensory issues would make it impossible to wear this stuff.)" |
| 2:25 am | Par kino 2018.gadā /Forbes.com "Adults are not shunning adult entertainment, but they are shunning adult entertainment at the multiplex. The modern tentpole has become a dangerous feat of cross-generational engineering whereby the MCU flick or the Fast/Furious sequel has really become a one-size-fits-all offering. Since adults can get a deluge of good-to-great adult-skewing entertainment via cable, streaming and VOD, be it the movies they ignored in theaters or quality episodic television, the theatrical adult movie now faces a massive uphill battle. To survive today, especially if you’re not a tentpole, you almost have to either be a kids flick that adults can enjoy (Jumanji) or an adult movie that kids can enjoy (Greatest Showman)." *** "The mid-budget, star-driven, concept-specific old-school movie, which was Hollywood’s bread and butter of the studio system for a lifetime, is becoming an endangered species. Audiences are opting to see such flicks at home or ignore them for televised content. I understand the general consumer only seeing familiar franchise fare in theaters and seeing everything else at home, especially with high ticket prices, babysitting expenses, inconsistent theatrical exhibition quality and the convenience of at-home viewing." *** "But the dirt-cheap at-home option, however reasonable it has become for the majority of would-be moviegoers, comes at a high price. It's ghastly news for those who want to see movies like Annihilation on the big screen. It's grim news for studios like Paramount (which watched Marvel go to Disney, DreamWorks Animation go to Fox and then Comcast and now only has Transformers, Star Trek and the Mission: Impossible series) that don't have a stockpile of established IP. Hollywood spent 15 years conditioning audiences to think of the multiplex as the place to see only the biggest movies, and now, thanks to TV, streaming, home theater systems and inconsistent theatrical experiences, the consumers are heeding their advice. Annihilation had great reviews, a fine cast and a strong high-concept premise. It also never had a chance." Pilns raksts: https://www.forbes.com/sites/scottmende |
| Tuesday, November 6th, 2018 | |
| 9:51 pm | Atskats par Feminisma diskusiju šovakar Raiņa un Aspazijas muzejā Diskusija sākās ar jautājumu: "Kam no feminisma bail?" Lai arī var apgalvot, ka bail ir pastāvošajai iekārtai, kura nevēlas piešķirt papildus tiesības sievietēm, visdrīzāk tas nav tiesa, jo feminismu pagaidām Latvijas sabiedrībā ir pārāk viegli diskreditēt kā kaut ko no "liberālajiem Rietumiem" ievazātu. Ingas Gailes teiktais, ka no feminisma ir bail pašām sievietēm, kuras iestājas par feministiskām vērtībām, ved uz strupceļu, jo kā viņa pati saka: "Bailēs izveidotas attiecības nav labas", kas nozīmē, ka sievietes pašas sev dara pāri gaidot vienlīdzību, bet nespējot savas gaidas izteikt vārdos (un vēl vairāk, gaidas pārformulējot par prasību pret cieņpilnu attieksmi). No tā izriet, ka jāpanāk sabiedrība, kur meitenēm un sievietēm nav baiļu sevi saukt par feministēm, jo informēta vīrieša acīs, tas būs nevis bubulis, bet pluss, ka sieviete domā par progresīvu sabiedrību. Te noteikti ir vietā jautājumi: "Kur vīrieši gūst viedokli par feminismu?" un "Kāpēc šis viedoklis šobrīd ir izveidojies tāds, ka feminisms ir kas negatīvs?" Salīdzinot feministes ar minoritātēm, var izteikt minējumu, ka pozitīvu grūdienu varētu dot sabiedrībā populāru pāru atklāti paziņojumi, ka viņi savā kopdzīvē piekopj izturēšanos bez emocionālās vardarbības, ar pietiekamu vīrieša piedalīšanos mājas solī un bērnu audzināšanā. Nedomāju, ka trūkst vīriešu, kuri jau tagad šādi izturas, taču svarīgi, lai viņi pasaka, ka šis modelis ir tas, uz ko tiecas feminisms. Un tā feminisms tiktu pie tiem PR punktiem, kas tam šobrīd ļoti trūkst Latvijā. Tā kā, lai arī tā ir semantika, jo daudziem vīriešiem izturēties cieņpilni pret sievietēm ir norma, viņi to nekādi nesaista ar feminismu, taču lietu saukšana tajos vārdos, kā tas pieņemts starptautiski, novestu pie feminisma leģitimizācijas arī Latvijā. Kopumā pēc diskusijas man palika iespaids, ka feministes Latvijā šobrīd jūtas kā partizānu kustība. Kā pagrīdes organizācija. Sieviešu stendaps caur smiekliem ļauj paskatīties uz sabiedrību, un, lai arī tas ir pirmais solis, gluži kā klauni galmā karalim izspēlē ainas no zemnieku dzīves, šis šovs ir tikai (informējoša) izklaide, kas neko nepieprasa. Vai Latvijas saeimā un Latvijas pašvaldībās ir feminisma lobijs? Vai ir juristi un advokāti, kuri gatavo augsni precedentiem, kuri mainīs sabiedrības attieksmi, kur sākas sodāma izturēšanās un beidzas ļauni joki? Viena lieta, ko esmu pamanījusi - informatīvās kampaņas. Ņemot vērā iespēju gūt naudu tām no ES fondiem, noteikti var turpināt informēt sabiedrību šādā veidā. |
| Monday, November 5th, 2018 | |
| 12:55 pm | No Horses "When they’re no longer working beasts, what will happen to the horses? So it's an imagining of the future where the authorities destroy anything that doesn't make large amounts of money." https://www.youtube.com/watch?v=iPA18-t |
| Sunday, October 28th, 2018 | |
| 4:37 pm | Mitoloģija un aromantisms "I feel as if it's a metaphor for two humans - two beasts (Minotaur & sea serpent) who were lovers in a previous existence, but life has treated them unfairly this time round by separating them through the elements; One lives under water and one lives on land. Despite these variables the minotaur still rows his boat to the middle of the sea to be with the one he loves. The Serpent and Minotaur know that she cannot love him the way he wants, because of their differences (water vs. land) and vice versa. Ironic that such a strong bond, so close yet so far away, that the only thing separating them is the thin lining of water. You love love love, when you know i cant love you" https://www.youtube.com/watch?v=beiPP_M |
| Wednesday, October 24th, 2018 | |
| 6:09 pm | Pienesums zinātnē Šodien mana bijusī pasniedzēja LU HZF, mani ieraugot HZF gaitenī, teica: "Apsveicu ar atgriešanos!" Lai arī pēc trim gadiem fizmatos esmu atpakaļ HZF, sajūta, droši vien, vēl ilgi būs tāda, ka stabili nestāvu nevienā no fakultātēm. Atcerējos par cieņu, ko izjutu no pasniedzējiem HZF laikos. Cieņa rodas domu apmaiņā, man tie bija daudzie semināri dažādos priekšmetos. Taču, lai arī cienīt var par atjautīgu domāšanas veidu, vienmēr būtu jāseko darbiem. Apsvēru, ko es gribētu pētīt, ja atkal studētu mūsdienu filoloģiju - visdrīzāk jau meklētu atbildi uz jautājumu: "Kāpēc Latvijā nav trīs Ingas Gailes?" Manuprāt, viņa izdara diezgan daudz gan ar saviem tekstiem, gan sabiedrisko darbību. No filoloģijas viedokļa varētu pētīt, kādas grāmatas raksta viņas vienaudži, vai tiem tomēr arī nav līdzīgi motīvi, tikai ne tik spilgi. Piemēram - atipiski sieviešu tēli. Varētu pētīt, vai latviešu literatūrā notiekošie procesi kaut kādā veida parāda sabiedriskās domas par sievietēm - emancipētām, neatkarīgām izmaiņu pēdējos 10-20 gados tādā virzienā, kā, piemēram Vācijā vai Zviedrijā mainījās šīs domas. No vienas puses, labi, ka sapratu, ko man patiktu pētīt. No otras - pētīt var tikai uzrakstīto. Ja sabiedrība nav gatava kādiem tekstiem, ja tos neatbalsta redaktori, tie nemaz nevar ienākt kādā lielākā apritē, kas nepieciešams, lai par tiem runātu pietiekami daudz cilvēku. Te atkal var analizēt, kādiem cilvēkiem Latvijas literatūras ruporos ir vara - cik liberāli vai konvencionāli šie cilvēki ir. Kopumā jāsaka, ka man ir prieks, jo, ja vidusskolā gribēju analizēt visas Virdžīnijas Vulfas grāmatas pēc kārtas, parādot, cik trāpīgi viņa portretē vīriešu un sieviešu domāšanas veidu, tad tagad ir ko analizēt arī tepat Latvijā. |
| Tuesday, October 16th, 2018 | |
| 12:43 am | Patiesības klubs Vilks iznāca skatuves priekšā un sāka: "Mans tēvs sadarbojās ar čeku. Nogremdēja divus talantīgus aktierus, jo tie pārāk publiski pauda savās privātās domas. Es to uzzināju burtiski pirms nedēļas, kad tēvs nomira. Un māte nevarēja to vairāk paturēt sevī un man pastāstīja. Ka šie aktieri būtu varējuši apceļot visu savienību, ja vien viņiem tiktu dots mazliet vairāk laika. Bet tā, kā notika - viens ar laiku nodzērās, strādājot par mehāniķi; otrs strādāja par šoferi, jo neko labāku atrast nevarēja. Viņiem abiem vairs neļāva strādāt teātrī nemaz. Es tiešām nesaprotu, kāpēc tēvs pats to nevarēja man pateikt. Kāpēc bija jānodzīvo viss mūžs, tik daudzi gadi pēc tā visa, bet nevarēja pateikt. Pieņemu, ka viņš nedomāja, ka māte to pēc tam pateiks man. Un man nebūs tas nekad jāuzzina, un tas paliks tikai uz mammas pleciem. Man ir vairāk kauns par to, ka tēvs to nespēja pateikt man jaunībā, nevis, ka tas vispār ir noticis. Ir jāspēj uzņemties atbildība par izdarīto, un tas nav vājums, atzīties, ka esi sabrucis zem izdarītā spiediena uz Tevi." Skatuve atradās mazpilsētas kultūras namā. Šo skatuvi īrēja cilvēku grupa, kura, oficiāli runājot, noturēja psihodrāmas nodarbības. Tās vadībā atradās divi psihoterapeiti un viens psihologs. Kaut tas bija tikai jumts. Jo tas, kā notika šīs nodarbības, vairāk atgādināja cīņas kluba shēmu. Cilvēki no malas atnāca, pieņēma kāda zvēra pseidonīmu un stāstīja patiesību. Ja esi pirmoreiz, Tev noteikti jāstāsta. Uz desmit nākšanas reizēm vienā noteikti kas jāstāsta. Cilvēki, kas šeit nāca, pie mācītāja negāja, jo neticēja grēksūdzei. Neticēja, ka cilvēki ir spējīgi mainīties, ja tiem draud ar sodu. Viņi bija pragmatiski domājoši un šeit nāca, jo saprata, ka kādreiz jau dzērumā šīs lietas tāpat kādam pastāstītu. Un labāk runāt skaidrā. Nākamā bija Lapsa: "Man ir brālēns Lietuvā. Viņš strādā par advokātu. Viņam tika uzdots izmeklēt lietu, kurā nomira žurnālists, kurš veica neatkarīgu izmeklēšanu korupcijas skandālā. Šis žurnālists bija ļoti dedzīgs un bezbailīgs, viņam izdevās savākt kaut ko. Vismaz tā varēja nojaust. Žurnālista mājās ielauzās un nozaga viņa datoru un citu aparatūru. Žurnālists mainīja dzīvesvietu, bet turpināja izmeklēšanu. Pēc pāris mēnešiem žurnālists gāja bojā ugunsgrēkā. It kā atstāta vaļā gāze, un pēc tam eksplozija. Protams, liela daļa cilvēku šim stāstam neticēja. Un bija jāveic papildus izmeklēšana. Pēc kāda laika atrada algotņu grupējumu, kuri varētu būt vainīgi žurnālista nogalināšanā. Taču mans brālēns šos cilvēkus attaisnoja. Jo pierādījumu bija "par maz". Lai vai kā, man palika iespaids, ka brālēns savu drošību vērtēja augstāk par valsts drošību. Un ļoti baidījās. Viņa dēļ šī lieta apstājās. Korumpētie palika savos krēslos." Klubā ieeja bija anonīma. Draugi ieteica draugus. Ja kāds vēlējās vēl lielāku drošību, bija iespēja uz skatuves uzstāties tā zvēra tērpā, kurš tika pieņemts kā pseidonīms. Lielākā daļa nāca runāt par seniem pagātnes notikumiem, bet drosmīgākie runāja arī par dažus gadus senām lietām. Zvēru tērpi simbolizēja to, ka cilvēks ir sociāls dzīvnieks. Tam visam apakšā bija kādas psiholoģijas idejas par iekļaušanos, bailēm tikt izolētam, nespēju pretoties terora priekšā un cīnīšanos ar sirdsapziņu. Kaut nekādu konkrētu psiholoģijas grāmatu nebija, tikai daiļliteratūras saraksts ar "1984" un "Brīnišķīgā Jaunā Pasaule" un vēl dažām distopijām. Varētu teikt, ka dibinošo psihoterapeitu devīze bija: "Kad psihopāti valdīs pār pasauli, tā vairs nebūs mūsu pasaule". Un kluba mērķis bija nostiprināt tradīciju, ka cilvēks atbild par sevis teikto un izdarīto, un, ja nesaņem sodu par to uzreiz, tad vismaz var ar atpakaļejošu datumu tam izteikt nosodījumu pats, vai šī cilvēka radinieki var pastāstīt. Ar laiku šie patiesības kluba cilvēki saliedējās un sāka veidot ģimenes. Kuru bērniem jau no paša sākuma nenoklusēja, cik viegli var ieslīdēt verga mentalitātē. Bailēs, nedrošībā, zemā pašcieņā. Daļa ģimeņu emigrēja, jo te bija pārāk grūti. Lietas nemainījās pietiekami ātri. Korupcija valstī samazinājās lēnām, iespēja kļūt ļoti pārtikušam bez sakariem un kukuļiem aizvien bija maza. Taču daļa ģimeņu palika. |
| Sunday, October 7th, 2018 | |
| 8:34 pm | .. Gimme shelter Spēlēju Katawa Shoujo un atkal atceros, ka man teju vispār ilgu laiku nebija randiņu (līdz 22). Un, kad tas viss nosacīti sākās, tad kaut kā pārāk strauji iekrita nekurienē. Jā, tā spēle ir par vidusskolēniem Japānā. Un skaitās normāli bučoties pirms likties gultā. Bet man nebija randiņu (jo es gribēju draudzību, ne attiecības), bučošanās man nepatika, un tad es vienā dienā attapos, ka pērku virvi priekš BDSM. Varbūt tieši tas, kaut es to savā prātā esmu noliegusi, ir padarījis mani par tik cinisku attiecību ziņā. Jo es neredzu jēgu iet uz kino, iet uz teātri, iet uz jūrmalu pastaigāties un vērot saulrietu, neredzu jēgu maigoties parkā, neredzu jēgu censties iestāstīt sev vai otram cilvēkam, ka tas, kas notiek, ir kaut kas ārkārtīgi īpašs, un Tu esi labākā meitene pasaulē. Tā vietā man interesē prāts un iekšējā pasaule. Un tam pietiek kaut ar patilti siltā vasaras dienā. Apsēsties divatā un runāt par visu ko. Justies sajūsmā par to, kā otrs cilvēks redz pasauli. Tik atšķirīgi. Citas lietas liekas brīnumainas. Ar mīlestību un gādību rūpējas par ko mazliet citu, nekā es. Var jau būt, ka tas ir sava veida snobisms, jo esence ir saderības meklēšana. No kā ir vārds "saderinājušies". Es gribēju saprast, vai man der otra cilvēka pasaules modelis. Vai man tas ir pieņemams. Kamēr citiem, acīmredzot, bija svarīgi, lai ir saderība bučojoties un gultā. Vai arī vienādos uzskatos, kas ir romantiski. Vai vienādos brīvā laika pavadīšanas veidos. Kaut, protams, to nevar tā atraut. Runāt par Dekartu zem tilta, vai runāt par Dekartu pie garšīgas kafijas Ozīrisā. Ir cilvēki, kam ir atšķirība. Tomēr nepamet sajūta, ka cilvēki, vismaz daļa, nemāk draudzēties. Un nemāk nošķirt attiecības no draudzības. No izteiciena: "Mani pameta mans puisis, un es pazaudēju arī savu labāko draugu" paliek slikti. Kā tā var būt, ka visa pasaule sastāv no viena cilvēka? Un kā tā var būt, ka cilvēki nevar pēc romantisku attiecību pārtraukšanas palikt draugi? Mazliet atsvešinājušies, bet draugi. Jo kā var ar kādu būtu romantiskās attiecībās, ja nav iepriekšējo ķieģelīšu? Tādā ziņā jau var saprast, ka cilvēki cer. Cer uz labāko. Ka tas, kas ir, ka tas pāraugs draudzībā, attiecībās, kopdzīvē un kur tik vēl ne. Taču vēlāk varbūt ir tieši otrādi. "Ko Tu esi sasniedzis? Tev ir /tikai/ 32, bet Tu izskaties jau šitik slikti? Kādi maisiņi zem acīm! Ja cilvēks sevi nekopj un nedomā par nākotni, tad attiecībām arī nav derīgs. " Visi tie cilvēki, kas sildījuši sānus teltīs mūzikas festivālos vienas vai divu nakts sakaros jaunībā, nu izvēlas uz mūzikas festivāliem nebraukt un sildīties karstā vannā. (Pārsteidzīga doma, ļoti iespējams?). Tādā ziņā var distancēti paskatīties un pamācoši priecāties: "Izbaudi esamību kopā, kamēr vari, dzīve ir neparedzama". Tomēr vispār jau tēma un posts par to, kā būtu 30-40 gados, varbūt vēl vairāk, iepazīties, kad, vismaz man, pirmais jautājums ir par to, kas nesīs miskasti. Un vai otrs cilvēks prot taisīt ēst. Lai negadās kāda nevīžīga vecmeita tāpat kā es. :D Var jau būt, ka citiem ir aizvien spēja apbrīnot otru cilvēku. Man sen vairs nav. *** Cita lieta, ka cilvēki vecumā biežāk saka "dzīvesbiedrs". Un "domubiedrs". Kamēr sākumā ir "mans puisis/meitene". Pēc tam "vīrs/sieva". Kurā brīdī kāds no vīra kļūst par dzīvesbiedru? Kad ceturtā daļa dzīves nodzīvota kopā? Sudrabkāzas? Var jau būt, ka ir vienkārši - sākumā pietika ar sānu sildīšanu, pēc tam vajadzēja sildīt arī prātu, dvēseli un sirdi. |
| Friday, October 5th, 2018 | |
| 6:37 pm | ... Irresistible Tā sajūta, kad satiec kādu cilvēku. Un gribas iepazīties, pat ja ir paviršs kontakts, jo ir cerība, ka zem visiem tiem sīpolu lokiem tajā cilvēkā kas atradīsies. Un tas ir naivi, bet ir cerība. Ka cilvēkam interesē kas vairāk par naudu/karjeru/ģimeni/patusēt. Ka gribas atrast cilvēkā ko tādu, kas šo cilvēku mēdz dedzīgi pārņemt. Kādu ļoti lielu aizraušanos. Ko tādu, kas spēj sniegt lielu kaifu. Better than chocolate, sex and cats, you know? Meklēju identitāti cilvēkos. Ārpus vīrs/sieva/darbinieks/profesionālis. Jā, ir taču radio raidījumi, kuros intervē interesantas personības. Bet nav klātesamības sajūtas. Ka šis cilvēks, piemēram darba kolēģis, pēkšņi izrādās labs hiacinšu selekcionētājs. Un viņš par to stāsta, kad mēs kopīgi braucam mājās no darba trolejbusā. Un trolejbuss liekas košāks, kolēģa balss šķiet dziļāka, ārā līstošais lietus vairs nekaitina, jo ir tik interesanti un priecīgi. Ka tā var. Dzīvot un atrast kaut ko, kas aizrauj. |
| Monday, October 1st, 2018 | |
| 5:16 pm | ... Apreibt no klusuma Iestāties pašizdomātā klosterī Šķiesties ar delikatesēm un vīnu Pamosties četros no rīta un atvērt logu Kur palicis mans nāves-prieks!!!? Veikt rituālus un peldēties rudenī Kaukt no prieka Vāļāties lapu kaudzēs un uzrāpties augstākajā priedē Izrakt kapu pašai sev un iespraust tur baltu karodziņu nelasīt dzeju, bet zīmēt sarkanas puķes uz pelēku māju jumtiem |
| Saturday, September 29th, 2018 | |
| 11:43 am | Loneliness "To Martin Gore love, desire and religion are just three different incarnations of one underlying human need, a craving to overcome the profound loneliness of every human being." Lai arī sanatorijas gultas bija ļoti ērtas, es daudz tonakt grozījos. Mēs ar Mā nevarējām iekārtoties ērti. Viņai bija, vai nu par karstu, vai par aukstu, vai kas spieda. Dažbrīd viņa likās pārāk smaga, lai vispār gulētu man blakus. Nevarēju iemigt. Domāju par ēdamzālē dzirdēto jaunu vīriešu sarunu par netradicionālām attiecībām. Ka tās taču ir uz laiku. Izklaide, laika nosišana, garlaicības mākta spēle. It kā jau nekas neliecināja, ka viņi teiktu ko jaunu. Tāda stereotipus apliecinoša saruna, kurā tiek tiražēti sen zināmi viedokļi. Tā noslēdzās ar frāzi: "Lai jau viņi ņemas aiz slēgtām durvīm, bet nesauc to par seksu. Ja neviens nevar palikt stāvoklī, tas jau nav sekss." Es paņēmu segas un aizgāju gulēt uz otru gultu. Mā šņāca miegā, viņai viss bija labi. Domāju, ka pēdējā laikā aitu vietā skaitu dažādas deklināciju formas - latīņu, grieķu, krievu, angļu valodās. Laižos miegā un pamostos, jo esmu aizmirsusi daudzskaitļa akuzatīvu. Bija vēsi. Rudens vakars, atvaļinājums, pastaigas, sarunas, pārdomas, un dienas beigās Tu paliec viena ar domu, ka tam visam nav jēgas. Ja Tu ej gulēt ar to pašu domu, ar ko celies, pa dienu vispār nekas nav noticis. Kā mehāniska lelle tecējusi turp un šurp, visas tās spā un trenažieri, sviedri, duša, grāmata, mūzika, iespaidi, iespaidi, bet aizmiegot atkal deklinācijas. Dažbrīd liekas, ka attiecības ir, lai izsistu Tevi no šī ritma. Lai radītu tik lielu iespaidu, ka tas aizmiglo saprātu. Aizmirsties, lai justos vēl sliktāk pēc tam. Vai Tavs prāts ir ar mani? Nē, tas atkal skaita deklinācijas. Mā jau visumā bija ļoti jauka. Mēs bijām kopā jau astoņus gadus, dzīvojām mazā divistabu dzīvoklītī pie meža, mums bija bagātīga intelektuālā dzīve. Izstādes, kino, dejas, kopīga mācīšanās, tekstu studēšana, sarunas par esamību. Es viņu noteikti varēju saukt par draudzeni, domubiedri un dzīvesbiedri. Galvā aizvien skanēja vīriešu saruna. "Mums jau ir viegli - ja vairs nestāv, tad attiecības ir cauri. Eju meklēt citu." Ja viss būtu tik vienkārši! Ka sievietei ir simts un viens iemesls gribēt, lai viņu liek mierā; un atrast pareizos vārdus, kā viņu mierināt, kā vispār uzsākt sarunu, kā viņai likt justies saprastai, kā atšķetināt visu to, ko viņa nepasaka, jo nejūtas gatava teikt, kur vispār šim labirintam meklēt ieeju? Vieglāk jau ļaut viņai pašai sevi sakārtot, bet žēl. Žēl savam mīļotajam cilvēkam ļaut ar skumju sejas izteiksmi staigāt pa dzīvi, apzinoties, ka ko jautāt nozīmētu tikai pieliet eļļu ugunij. Jā, aizrakties līdz saknei. Ka kaut kur, kaut kas mani ir darījis nemierīgu. Un man nav ne jausmas kas, bet garastāvoklis ir slikts. Ir tikai sekas. Vai kāds ko pateica? Paskatījās? Vai istabā pārāk vēss? Vai aiz loga saulrietu nokavēju? Kura no visām maznozīmīgajām ikdienas lietām mani šodien tā satrauca, ka es vairs nevaru aizmigt? Šādās situācijās mēdz būt, ka neviens nav vainīgs. Ka notikusi reakcija uz kaut ko, un šī reakcija bijusi tik liela, ka aizēnojusi visu pārējo. Tver dzīvi vieglāk?! Atbildes reakcijas izmainīt nevar. Var mainīt fokusu, likt prioritātes, mēģināt nostabilizēt visu, kas karājas gaisā, bet pašas atbildes reakcijas paliks tādas pašas. Ar sevi jāmācās sadzīvot. Paņēmu dienasgrāmatu. Atšķīru augustu no pagājušā gada. "Ar Mā bijām laivu braucienā. Viņa ļoti labi airē, bet slikti peld. Viņa labi slido uz ezera, bet slikti ledus laukumā. Viņa žonglē ar vīna pudelēm tikai tad, ja tajās ir vīns, kas viņai garšo. Viņa dzied tikai tad, kad neviens nedzird. Es labi zinu, ka viņai ir ļoti laba balss. Viņa to taupa tikai sev. Redzējām daudz bebru. Tie cēla jaunas mājas un lika mums ilgoties pēc vasarnīcas nekurienes vidū. Kāpēc es jūtos tik labi?" Ko es tagad gribu? Uz ko es virzos? Kāpēc esmu šajā sanatorijā? Kas man te pazudis? Vai lasu grāmatas, kas liek domāt, vai tikai izklaidē? Domās atbildēju uz šiem jautājumiem. Apsvēru iespēju saģērbties un aiziet līdz upei. Varbūt ieraudzīšu vietu, kur esot atvari. Likās, ka atkal sev apnīku. Ar šo meklēšanu, ar šo tiekšanos pēc visa. Taču nekā cita jau man nebija. Gribas, lai konstantes mainās. Kurš definējis konstantes? Cik ilgi jāgaida, lai tās mainītos? |
| Sunday, September 9th, 2018 | |
| 12:36 pm | ... Alter ego Atsāku studijas. Šoreiz angļu filoloģijā. Mācos Skotu Gēlu valodu. Un par Ezera dzejniekiem. Lasu, rudens, skaisti, melanholiski. Kā parasti, rudeņos liekas vientuļāk. Putni aizlido, vij ligzas kur citur vēlāk. Man gribas pastaigas pa parku ar cilvēkiem, kuri neeksistē - tādiem, kuri ir sajūsmā par dzeju, par literatūru, bet vienlaikus nedzer ne vīnu, ne alu, vienlaikus ir arī sajūsmā par fiziku un to, cik skaista ir iespēja visu saprast un uzzināt, pielietojot dedukciju un indukciju. Es meklēju apsēstus cilvēkus, taču tādus, kuri ir ļoti labestīgi. Kuri necenšas mani mācīt un pārliecināt par savu jauniegūto patiesību. Laikam jau garā jaunus cilvēkus. Dalīties ar jauniegūtām atziņām pie tējas krūzes. Runāt par to, kas sasapējis līdz sirds dziļumiem, un to, ko visvairāk kārojas. Jaunības maksimālismu izmantot kā dzinuli, kā iedvesmas avotu, kā nātres, kuras kož un trenc uz priekšu. Cilvēkiem, kuri nolikuši malā meklēšanos, bet ir priecīgi par domubiedriem. *** Dažreiz liekas, ka viss ir vieglāk vecumā, kad ir otrā jaunība. Kad bērni izauguši, stabilajā darbā stresa ir mazāk kā pirms divdesmit gadiem, kad var sestdienā uzaicināt uz pusdienām vai vakariņām mājās un tērzēt. Taču pienākumi un atbildība - tiesāt sevi pēc tā, ko Tu dod sabiedrībai, vai nav tomēr visaugstākais mērs pieprasīt no sevis būt laimīgam? Gara laime ir regulāri gūt prieku par jaunām zināšanām, kas izmaina daudz ko. Cilvēki, kas dzīvo lēnām. Vienmēr tās prioritātes - es, mana veselība, ģimene, karjera, draugi, hobiji, kas tik vēl ne. "Man jau patīk pie kafijas vai tējas parunāt, bet šonedēļ es strādāju piecdesmit stundu, varbūt aiznākammēnes..." Ir jau arī skaisti runāt par Taviem mērķiem karjerā, arī tas man der. Uz brīdi. Ja tie mērķi piepildās un mainās. Ja viss neiesprūst. Ja nepaliek bezcerīgi, jo idejas realizēt var tikai tur, kur pirkstpēja lielāka un atbalsts mazajiem uzņēmējiem lielāks. *** Kaut kā tā ilgu sajūta iesprūst dziļi kaklā un nenāk ārā. Un cilvēki tik prasa, kāpēc es izskatos skumja. Rudens. |
| Friday, September 7th, 2018 | |
| 12:39 am | ... Tinfoil hats and ashes of pain I can make you cry You are the strongest after your lowest point of vulnerability No matter what you take You don't get me high anymore Substitute Hang the phone Your calls will be unanswered |
| Tuesday, September 4th, 2018 | |
| 2:10 pm | Cilvēkam jāmīl sava āda Kāpēc tik grūti padomāt par sevi? Mani uztrauc Viņas galvassāpes. Viņas iekaisušais kakls. Un Viņas muguras sāpes. Un tas, ka ārā ir rudens, bet to grūti pieņemt, kaut agri no rīta ir tikai +16 un var nosalt. Kāpēc mani neuztrauc tas, ka man sāp galva, ka dažreiz sāp kājas? Ka dažreiz nogurums tāds, ka gribas tikai aizmigt un pamosties teju jaunā ādā? Mani uztrauc, ka cilvēki nemaina darbā galdus, krēslus un neiegādājas roku balstus. Ja Tev sāp, tad kliedz un neciet, ej pie ģimenes ārsta, tad uz visām procedūrām - masāžām, vannām, dušām, arī ārstniecisko vingrošanu. Liec teipus, nūjo. Ja vēl paveicies ar baseinu netālu no mājas, ej uz to. Kāpēc tik grūti novērtēt sevi? Man patīk Viņas mati. Tie parasti ir mazliet izpūruši, bet veido skaistu zirgasti. Tādu mazu un piemīlīgu. Man patīk Viņas kakls un trauslās rokas. Taču, ja man pasaka komplimentu par matiem, par rokām, par uzacīm, tad es tikai noburkšķu: "Tādi vecāki, tāda ģenētika". It kā mana nopelna nebūtu tur nemaz. Es no komplimentiem sarkstu. Man tie nepatīk. Citiem saku, ka nevērtēju pēc izskata, kaut vērtēju visus un vienmēr. Visvairāk vērtēju sevi. Man nepatīk, ka ir tik daudz dzimumzīmīšu. Gribu bālu ādu kā sniegs, maigu kā zīds. Iestājos jaunās studijās, un tur jau bakalaurā deviņpadsmitgadīgas meitenes. Pat viņām visām āda nav ideāla. Tik žēl, ka jaunībā cilvēks, vēl esot svaigs, par to domā maz. Par visu jādomā pēc iespējas agrāk. Pusstundu dienā vingrot visu mūžu, ēst veselīgi, tas ir tikai sākums. Pat saaukstēšanās šķiet novirze no normas, kaut atzīstu, ka man pašai reti izdevies no tās izvairīties. Taču - ja jāgaida kur un jāsalst, tad var parēķināt: Taksis ne vairāk par 15-20 eiro, ja vien dzīvo tuvu pilsētas centram, taču pretklepus zāles, Citrosept, un vēl citas lietas saaukstēšanās laikā - tikpat, ja ne vairāk, plus neērtības, ko naudā neizmērīt. |
| Monday, September 3rd, 2018 | |
| 4:29 pm | Cilvēkam vairāk jāiemācās kliegt no baudas Viss notiek pārāk klusi. Cilvēki dzīvo klusi. Ziemeļnieku mentalitāte. Kaut kas sajūsmina? Plaukšķini un spiedz. Organisms atcerēsies un pateiksies par to. Ir labas, neparedzētas ziņas? Izdomā savu prieka deju, kaut vai divreiz apgriezties riņķī un iesaukties kaut ko. Kāds sen nedzirdēts, patīkams cilvēks piezvana? Pasaki to, ka prieks dzirdēt. Un mazāk jāsaka: "Man prieks, jauki, patīkami", ja reāli tās ir tikai pieklājības frāzes. Tas, savukārt, ķermeni čakarē. Ka e-pastā vai pa telefonu saki: "Prieks", bet nekāda dopamīna nav bijis. Tad jau beigās ķermenis domās, ka jāpriecājas vienmēr, kad nav temperatūras virs +38 vai kas nesāp. Jādara tās lietas, kas rada sajūsmu un gandarījumu. |
| Friday, August 31st, 2018 | |
| 8:03 pm | I see you struggle so we went to doctor fair Nezinu, bet ir labi, ja neesi tik daudz par ko atbildīga. Kaut dažreiz gribas to atbildību, bet citādāku. Gribas darbu ar lielu atbildību. Teiksim, izglītības ministrijā. Bet bērns nozīmē tiešām, ka centīsies neizčakarēt ģimeni. Un dažreiz notiek tā, ka tēvs uzmet, kaut prognozes sākumā labas. Protams, viņa ir visu darījusi. Bet nu es justos ļoti nelaimīga par to, kā sanācis. Mana dzīve ir mana, bet atstāt kādu bez, emocionālā ziņā, tēva, ir traki. Protams, iebraukt otrā grāvi sievietēm var nebūt laika. Satikties 25 gados un tikai pēc 10 gadiem attiecībās apsvērt bērnu. Es nezinu. Čujs jau pasaka priekšā, vai ir droši. Tas jau skaidrs. Taču cilvēki var mainīties. Viss var mainīties. Es savu māti nevainoju, kaut varētu, ka nedrošā, pārmaiņu laikā, Perestroikas laikā, tika pie bērna. Taču doma par 10 000 bankā pirms bērna dzimšanas, bērna kontā, nav slikta. 10 000 nav slikta summa. Tā maksā relatīvi laba mašīna, cik man zināms. |
| Monday, August 27th, 2018 | |
| 7:52 pm | Melnais kovārnis - jumts Zem tā reiz dzīvoja nesaticīga ģimene. Un jumts gribēja iebrukt. Tieši pāra kāzu jubilejā. Tieši uz galvas kāzu viesiem. Kā melns lietus mākonis no skaidrām debesīm. Jumts tika uzcelts ap 90-to gadu. Kopā ar māju, protams. Kaut jumtam būtu labpaticies būt virs motormuzeja, ne divu pusmūža cilvēku mājas. Taču nu vairs neko nevarēja daudz darīt - iebrukt, plaisāt, drupt, tecēt - jumts saprata, ka viņu, cerams, salāpīs un nekur citur nepārvietos. Par "melno kovārni" jumtu iesauca putni. Putnu valodā visi tiek asociēti ar putniem, tāpēc jumts kļuva par melno kovārni. Jumtam jau daudz izvēļu nebija. Cilvēku valodā jumts bija jumts. Un lāči vai suņi uz jumta nekāpa. Kaķu tai vietā nebija. Jumts putniem šķita liels, ērts un silts. Patīkams jumts. *** Māja bija divstāvu, un ģimene dzīvoja otrajā stāvā. Pirmajā stāvā bija ēdamistaba un viesistaba, un virtuve. Pirmajā stāvā bija mājas pirmā stāva grīda, ar ko tiešā veidā jumts nekādus sakarus uzturēt nevarēja. Varēja spēlēt klusos telefonus ar mājas sienām, kas dažreiz atstāstīja jumtam, ko cilvēki saka un dara, esot pirmajā stāvā. Otrajā stāvā bija guļamistaba, bērnistaba un lodžija. Lodžija bija tik zema, ka no tās varēja izlēkt. Dažreiz jumtam likās, ka tā kāds no cilvēkiem arī dara. Pat virvi nevajadzēja nolaist. Bērnistabā auga divi zēni, pirmsskolas vecumā. Pieaugušo guļamistaba bija mājas centrālais punkts, tā uzskatīja jumts, jo tur tiks izlemts, kad visai ģimenei jāizvācas no mājas. To dienu jumts ļoti gaidīja, jo pieaugušie daudz strīdējās un kliedza. Dažreiz zēni raudāja it kā bez iemesla. Jumtam gan šķita, ka tas tāpēc, ka viņi ir kā ieslodzīti. Visdrīzāk jau zēni izaugs, un tad pieaugušie samainīs māju pret dzīvokli. Un skandalēsies tur. Tā būtu loģiska lietu kārtība, ja grib ietaupīt naudu. Jumts gan nezināja neko par sentimentalitāti, un to, ka šī vieta var cilvēkiem nozīmēt ļoti daudz bez jebkāda sakarīga iemesla. Zeme, uz kuras uzcelta māja, bija pārāk tālu, lai jumtam pastāstītu, ka kādreiz uz šīm zemes netālu jau bijusi cita māja ar citu jumtu, bet tagad te notikusi pārbūve, un uzcelta šī jaunā dzīvojamā māja. Jumts nebija pārāk vecs. Tomēr jumts centās kā prata pievērst sev uzmanību, lai pateiktu, ka tam te nepatīk. Lielākoties cilvēki noteica: "Būs jāsalabo jumts", "Atkal vējš gaudo", "Vai tik tur nepil?", "Kas to būtu domājis, ka tik jauns jumts, bet jau jālabo!" un neko nedarīja. Dažreiz uz jumta, lai demonstrētu varēšanu, uzrāpās vīrietis, pastaigāja pa to, noteica: "Nav jau nekas te briesmīgs - nesalst, nelīst, nebrūk", un nokāpa pa kāpnēm lejā. Sieviete ik pa laikam atgādināja par mitrumu, par vēju, par to, ka māja nav mājīga nesalabotā jumta dēļ. Tad uzrāpšanās pa kāpnēm jumtā atkārtojās. Jumts šo visu piecieta. Var jau būt, ka uzsmaidīs veiksme, iespers zibens, māja nodegs, un no jumta gabaliem sastiķēs jumtu citā vietā, citiem cilvēkiem, citai ēkai. Jumts nebija sentimentāls, atšķirībā no cilvēkiem. Tas ne sienām, ne otrā stāva grīdai nepieķērās. Kur nu vēl cilvēkiem. Tam tikai gribējās mieru. Miers pēc vētras nekad nepienāca. |
| Wednesday, August 22nd, 2018 | |
| 11:27 pm | Eloju stuffs vai tomēr ir jēga atkārtot Sešas frāzes, kas ir svarīgākas par "Es Tevi mīlu" 1. "Es Tev piedodu" Es Tev piedodu par visu, ko esi man nodarījis, vai nodarīsi, kas varētu mani sāpināt. Es piedodu, kad esot izsalkumā pasaki ko skarbu, es piedodu, kad pēc garas darba dienas esi sapīcis. Es piedodu par brīžiem, kad izskatās, ka pat nesaproti, ka mani sāpināji. Piedodu Tev mazās un lielās kļūdas. Es piedodu tā, kā es ceru, ka piedosi man, jo es zinu, ka mēs neesam ideāli. 2. "Es uzupurēšanos Tevis dēļ" Es upurēšu savu laiku Tevis dēļ. Es būšu nesavtīga. Es palikšu nomodā vēlu naktī Tevi uzklausot, ja Tev tas nepieciešams, pat ja man no rīta agri jādodas uz darbu. Es parūpēšos, kad būsi slims. Es izdarīšu Tavā vietā, kad Tev nebūs spēka. Es būšu Tev, kad nebūs neviena cita, un es būšu par 100%. Mana uzupurēšanās nav atkarīga no tā, kā Tu jūties, bet gan no tā, ka Tu esi, un ka Tu esi kāds, kurš ir uzupurēšanās vērts. 3. "Es cienu Tevi" Es cienu Tevi, jo Tu esi cieņas vērts, nevis sākumā šo cieņu nopelnīji. Es cienīšu Tavas domas un ņemšu vērā Tavas jūtas. Es ņemšu vērā, ka esi individuāla personība ar savām domām, sapņiem, iecerēm un vēlmēm. Un šīs ieceres, vēlmes, domas un sapņi man nozīmēs tikpat daudz, cik tie nozīmē Tev. 4. "Es atbalstīšu Tevi" Es atbalstīšu Tevi Tavos sapņos un cerībās. Tu vienmēr varēsi uz mani paļauties. Es vienmēr palīdzēšu Tev atgūt pašapziņu un nekad neteikšu neko nievājošu par Tevi. Es rūpēšos, lai Tev vienmēr būtu viss fiziskai, garīgai, emocionālai un mentālai labsajūtai. 5. "Es aizsargāšu Tevi" Es aizsargāšu Tevi no ļaunā, sliktā un pretīgā. Es nepieļaušu, ka citu viedokļi nospiež Tevi. Tu būsi drošībā manās rokās, plaukstās un sirdī. Tu vienmēr varēsi man uzticēties. 6. "Es esmu Tev uzticīga" Es Tevi neatstāšu. Es būšu ar Tevi aizvien, un tā ir mana prioritāte dzīvē. Es ņemšu vērā mūsu pagātni, es strādāšu pie mūsu nākotnes un tagadnes, jo es gribu, lai mēs paliktu kopā. Avots - https://www.huffingtonpost.com/nata |
| Sunday, June 24th, 2018 | |
| 10:35 pm | Jāņi un eskeipisms Braucot ārā no Rīgas vakar, dzirdēju autobusā kādu vīrieti ap četrdesmit plaši stāstam, ka Latvijā ir daudz izmanīgāki parādu piedzinēji kā Lielbritānijā, jo te, lai arī cilvēks pasludinājis maksātnespēju, viņu bombardējot ar sms par parādu atmaksu pat desmit gadus. Un tiesa nobloķējot visus kontus. Lūk, tā iesākās brauciens svinēt Jāņus. Gluži kā Romas laikā, kad augļotāji nežēloja tos, kas laicīgi neatdod. Par laimi, cilvēks pie Raibā Suņa izkāpa un vairs nebojāja noskaņu ar žēlošanos dzērumā. Tomēr stundu es praktizēju skatīšanos ar glāžainu skatienu tā, ka atrados laikā un telpā, kura ir pilnīgi nekustīga un klusa. Ne aizmigusi, ne klātesoša, sava veida meditācija par nebūtību. Iebraucot Cēsīs, nelija, nepūta vējš, un cilvēki bija sakūruši ugunskurus. Devos uz dzīvokli gulēt siltā istabā zem segas ar vilnas zeķēm kājās. Ap vienpadsmitiem aizmigu un sapņoju par ierastām lietām - grāmatu ilustrēšanu, mūziku, degustēšanu labos restorānos. Man Jāņi nav saprotami, jo ārā pa nakti bija drēgns un vēss. Kaut vēl kādā 2013. gadā Hipiju nometnē, kura notiek uzreiz pēc Jāņiem, pusi nakts nosēdēju pie ugunskura un sarunām, bet toreiz bija daudz siltāks ārā. *** Jāņu rītā pamodos ap 8.30 un gāju smērēt aukstas maizītes. Kad tās nekādu baudu nesniedza, devos naivā gājienā pa Cēsu centru uz picēriju, kura, kā izrādās, nebija atjaunojusi informāciju, un aizvien apgalvoja, ka piedāvā picas no 10.00 rītā, kaut tā nebija taisnība. Nekas, iztiku ar picu ceptu mikroviļņu krāsniņā. Tad lasīju kultūras žurnālus. Noskatījos filmu par fejām. Ēdu vafeļu torti ar kolu (žēl, ka slinkoju, un neuztaisīju tēju kolas vietā) un pēc tam braucu uz Rīgu. Pietrūka grāmatas par stoicismu. *** Jāņos man uzdāvināja gredzenu un šokolādes sirsniņu. Likās kaut kā zīmīgi. Aizdomājos, ka Praids ta Praids, bet meitenes salaulāties aizvien nevar. Un bērnus adoptēt arī nevar. Ja "sievietes laime ir bērni un ģimene", tad Latvija nerespektē sievietes tiesības uz laimi. Vai arī Latvija uzskata, ka homoseksuāla sieviete ir sieviete tikai pa pusei. Nu labi, pie šī jautājuma gan atgriezīšos pēc gadiem divdesmit. Ja vēl še dzīvošu. *** Padomāju, ka vispār jau varbūt neesmu svinējusi Jāņus. Taču, ja svētki ir pārmaiņas pēc darba, tad man bija pārmaiņas. Ne es rēķināju, ne es pasniedzu privātstundas, ne es laboju datorus vai pat tulkoju. |
| Wednesday, June 20th, 2018 | |
| 12:39 pm | Sleeping with ghosts Viņa bija basketboliste un domātāja. Kaut kur sirds dziļumos es zināju, ka viņa aizies. Laukums nebija priekš viņas, taču tur varēja sevi apliecināt. Tik daudz kas palika neizrunāts. Daudzi jautājumi neuzdoti. Kur viņa gribētu dzīvot pēc studiju beigšanas? Ar ko? Viņai bija kaķis un suns, tie palika bez saimnieka. Ziniet, ir grūti, ja paliec bez saimnieka. Nav neviena, kas paglauda un lietainās dienās ļauj gulēt pie kājām. Pelēcīgas dienas bez viņas balss telefonā. Viņai bija tādas divas balsis - viena sportam un azartam, ļoti agresīva. Un otra - mierīga un klusa. Kā divas puslodes, tā viņa dažreiz spēja pārslēgties. Es viņu pazinu no septiņpadsmit gadu vecuma. Kad viņa vēl nezināja neko daudz par pieaugušo pasauli. Tikai sports un mācības. Vēl viņai interesēja mūzika, kā daudziem tīņiem. Man ar viņu likās vieglāk, jo viņa bija tikai mazliet garāka par mani. It kā tam būtu nozīme. Basketbolā laikam ir. Cilvēka esenci var noķert kā fotogrāfijā, taču citādi tā ir ļoti izplūdusi. Draudzīga, smaidīga, uzmanīga, ekstraverta, spontāna. Viņa atstāja uzņēmīga cilvēka iespaidu. Man mazliet bija vieglāk, jo kamēr viņa bija mācījusies basketbolu, es mācījos šahu. Mēs gan tajā laikā vēl nebijām pazīstamas. Viņas istabā nebija rožu, citu ziedu rakstu, bet bija daudz siltu krāsu. Mājīga istaba. Gaiša un krāsaina. Ar tepiķi. Tepiķis varēja būt dzīvniekiem, bet drīzāk radīja vēl omulīgāku sajūtu ienākot. Pie viņas bija viegli pierast, ja varēja panest garastāvokļu maiņas. Viņai patika iedzert, patika aiziet padejot un dzīvot koši. Vai tad tas nav normāli? Un kāpēc nē? Es ar savu nūģisko dzīvesveidu varēju tikai ballītēs malkot sidru, uzdzerot ābolu sulu, un izskatīties tizli. Grāmatas viņa lasīja maz. Vairāk žurnālus - "Shape", "Lilit". Nekā pārsteidzoša. Svaru zāle taču viņai bija obligāta. Kā es smejos - meitenes ar zemu tauku saturu ir diētiskas acīm un priecē tās. Diskriminācija, protams. Ar puišiem viņai pārāk neveicās, jo sports bija pārāk svarīgs. Un viņai vajadzēja daudz laika vienatnē pēc skolas, treniņiem, spēlēm, ballītēm. Puiši bija partneri, ko paņemt līdzi uz ballīti. Kaut kā varētu domāt, ka viņiem tas būs pieņemami, bet ilgtermiņā nebija. Viņa sevi vienmēr lika pirmajā vietā un varēja visus pasūtīt, ja gribēja atpūsties. Es būtībā viņu satiku relatīvi reti - reizi mēnesī vai divos. Iedzērām bārā kokteili, parunājām, apskāvāmies, devāmies tālāk. Internetā sarunas nebija iespējamas ar viņu - viņai nekad nebija laika. Viņai nebija neviena, kas stāvētu klāt un pateiktu: "Nedrīkst!". Tēvs bija priecīgs par viņas panākumiem sportā, māte daudz strādāja. Viņa nelaida klāt sev cilvēkus. Diezgan jau tipiski. Iedzert vīnu un paraudāt vienatnē bija viņas izeja, ja nu galīgi visi zari lūzt. *** Viņas aiziešana bija pēkšņa. Divdesmit trīs gadu vecumā. Cilvēkiem, kas bija viņas adrešu grāmatiņā, pienāca sms, ka viņas vairs nav. Laikam jau māte izsūtīja. Varēja saprast, ka viņa pārdegusi no visa. Un izdarījusi pašnāvību. Viņa nebija no tām, kas žēlotos, ka ir slikti, tikai dažreiz izmeta, ka vispār jau viegli nav. Bet tad pasmējās un smaidīja ik pa laikam neīsto smaidu tālāk. Es jau nedomāju, ka viņa aizies no dzīves, bet no laukuma. Ja neesi uz skatuves, uz laukuma, ringā, ja Tevi nepaaugstina amatā, ja Tev nav bakalaura darbā deviņi vai desmit, tad Tevis nav. Tā nedrīkst domāt, bet viņa tā domāja. Sanāca otrādi - ja Tevis ir par daudz, tad pārdeg un nav vispār. Bet viņa jau neko neteica. Kaut kā saprotami. Viņas izvēle. /// 2018. gada 20. jūnijā. Cilvēks, kurš ņemts kā prototips stāstam, miris jau pasen, taču atmiņas paliek. |