Uguns
 
[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]

Below are the 20 most recent journal entries recorded in Emīlija's LiveJournal:

    [ << Previous 20 ]
    Tuesday, April 16th, 2019
    4:06 pm
    Vienā punktā
    Iedomājies, Tev būtu jāiet uz randiņu ar skaistu meiteni. Vai vismaz jauku, pievilcīgu un mīļu. Ko Tu viņai teiktu? Kur jūs ietu?

    Iespējams, jūs nonāktu kādā Vecrīgas tējnīcā, kur skanētu ķīniešu vai japāņu tautas mūzika. Jums būtu silta tēja, segas un ļoti mājīga atmosfēra, cik vien tējnīcā tāda ir iespējama. Viņa klausītos Tevī ar vislielāko uzmanību.

    Vai Tu viņai stāstītu par sportu? Par kvantu fiziku? Tev būtu pusstunda laika, lai pastāstītu to, kas Tev liekas visinteresantākais pasaulē. Turklāt tā, ka viņa noticētu, ka Tev tas patiešām ir ļoti, ļoti svarīgi.

    Tev mājās ir slepena darbnīca, Tu man kādreiz parādīji to kā lielu noslēpumu. Jāatvelk no sienas skapis, tad aiz tā ir slepenas durvis, aiz kurām Tu retu reizi ieej, un tur ir darbagalds, spožas lampas un daudz materiālu. Tur Tu no plastilīna un putuplasta gatavo sīkas lellītes un zvērus, ko pēc tam uzņem animācijas filmās. Tad Tu filmas montē un centies piemeklēt atbilstošu mūziku. Tā ir Tava mazā un lielā pasaule, kur izveidot savu kārtību.

    Vai Tu šo viņai stāstītu, vai paturētu noslēpumā līdz devītajam randiņam? Vai varbūt vispār daudz vēlāk tikai pateiktu?

    Tu droši vien censtos daudz jokot un stāstīt smieklīgus niekus. Un vērotu, kas viņai patīk, kas uzjautrina, kāds humors nes vislabākos panākumus. Tu censtos parādīt, ka Tev ir talanti, ka dzīvē Tev daudz kas nāk viegli, jo Tu daudz dari un centies, un šī centība nāk teju pati no sevis. Taču Tu uzmanītos, lai nesāktu lielīties vai lepoties ar savu veiksmi.

    Tu daudz prasītu par viņu, viņas hobijus, viņas mīļāko mūziku, krāsas, dzīvniekus, mīļākās filmas un grāmatas. Un skatītos, cik gari un plaši viņa atbild. Un censtos saprast, kur ir saskares punkti.

    Varbūt jūs spontāni izdomātu, ka jāaizbrauc uz jūru vai jāaiziet uz kādu koncertu, kurā spēlētu liegu, pacilājošu mūziku.

    Jūs tējnīcā nosēdētu divas vai trīs stundas, tad atvadītos un brauktu mājup.

    Un Tu domātu, kāda bija jēga. Vai Tu juties labi par sevi? Vai Tu iepriecināji sevi un viņu ar šo tikšanos? Vai viņa smējās un smaidīja pietiekami daudz? Pēc cik ilga laika būs nākamā tikšanās, ja vispār būs? Vai nākamreiz jūs kopā aiziesiet uz grāmatas atklāšanu, par kuru runājāt? Vai viņa jutās droši ar Tevi?

    Ja viņa Tev būtu teikusi, ka labprāt aizietu uz izstādēm, Tu noteikti nākamajā reizē atrastu kādu izstādi, lai tas būtu iegansts satikties.

    Tev Jūrmalā ir māja, varbūt pēc piektās vai sestās tikšanās reizes Tu viņu uzaicinātu ciemos tur. Tad jūs ietu peldēties un brauktu ar riteņiem. Un ēstu kaut ko garšīgu. Un skatītos komēdijas vai fantāzijas filmas.

    Tu noteikti gribētu ar viņu labi pavadīt laiku, vai tā? Un Tu gribētu saprast, vai ar viņu ir labāk nekā bez viņas. Jūs ātri noskaidrotu, kādas ir jūsu vēlmes un ko jums kopā vislabāk patīk darīt.

    Taču varbūt viņa tikšanos atceltu, un tas viss nekad nenotiktu. Varbūt viņa atnāktu, un jūs pēc divdesmit gadiem dzīvotu savā privātmājā, ja tāds būtu jūsu mērķis.

    Un Tu kādā vēlā vakarā pēc darba saliktu kājas sev priekšā pie kamīna un atcerētos, kāda viņa bija, kad viņai bija deviņpadsmit.

    Un kā Tu centies atstāt labu iespaidu, bet ne pārāk labu, jo ikdienā jau tomēr ir citādāk nekā randiņos. Jūs varbūt vēlāk secinājāt, ka jums ir atšķirīgi priekšstati, cik bieži jāmazgā grīda dzīvoklī, cik kārtīgām jābūt telpām. Cik jābūt istabas augiem, cik lielai jābūt vannasistabai.

    Un tad Tu pasmaidīji, jo atcerējies, ka viņa taču ir tik jauka meitene, ka jūs par visu vienojāties un spējāt sadzīvot. Un viņa ik pa laikam teica, cik laimīga ir ar Tevi.

    Vai Tu juties kā pēc labi padarīta darba? Šie pēdējie vai nākamie gadi, šī iniciatīva, ka viņa jāsatiek, ka tas viss jānoved līdz harmoniskam un laimīgam stāvoklim, kurā divi pieauguši cilvēki ir atraduši un iemīlējuši viens otru?

    Varbūt Tu jau daudzkārt izspēlēji šo scenāriju ar savām plastilīna lellītēm, taču neuzdrošinājies to sākt realizēt dzīvē.

    Un tad tas notika. Un viss šķita tik viegli, ka Tu neticēji, ka tā ir īstenība.

    Pirksti par lielu, plastilīns par smalku, Tu gribēji sīku, skaistu, līdz detaļām nostrādātu dzīvi ar komfortu pēc darba, ar mīkstu klubkrēslu un iemīļoto žurnālu, taču tā vietā Tu garāžā montēji savu nolietoto auto.

    Taču auto izdevās salabot, drīz pienāca jauni pasūtījumi, palielinājās apgrozījums uzņēmumam, kurā Tu strādāji, varēja nopirkt jaunu auto, kaut kas notika.

    Reiz viņa teica: "Aizved mani pie sevis!". Un Tu atbildēji, ka jūs jau dzīvojat kopā. Tu nesaprati jautājumu. Viņa par to raudāja pāris dienu un nenāca ārā no savas istabas.

    Varbūt Tu šajā laika nogrieznī starp iepazīšanos un sēdēšanu pie kamīna brieduma gados kļuvi par citu Tu. Plastalīna pikas bija jāsamīca un jāveido par jaunu. Tev bija jāiebarikādējas savā darbnīcā un jādzīvo tur tik ilgi, kamēr Tu iegūtu atbildi, ko darīt.

    Tu iznāci no turienes ar apziņu, ka ir vēl mazliet laika. Laika pietiks. Drēbes var izgludināt, dārzu izravēt, grīdu izslaucīt, var nopirkt jaunu zemes gabalu un veco ar visu māju pārdot.

    Kaut kā Tev visu šo laiku bija pietrūcis, kaut viņas smaids un nomierinošā balss vienmēr šo sajūtu mazliet aizdzina.

    Tu šo sajūtu mēdzi izjust pusaudža gados, varbūt īsi pēc piektās klases, kad radinieki sāka teikt, ka Tu jau tagad visu vari vienatnē.

    Tev bija jāspēj, tikai paļaujoties uz sevi, uzbūvēt savu dzīvi tā, ka viss ir labi. Un vēl viņai radīt sajūtu, ka viss ir labi.

    Varbūt Tu pie tā kamīna sēžot nonāci pie kliedzošas atziņas, ka nekad nav bijis labi, ka šie divdesmit jaunības gadi ir izmesti dzenoties pēc tāda "viss ir labi", kurš tagad liekas bērnišķīgs un naivs. Taču citi tajā laikā darīja to pašu, vēl vairāk radot iespaidu, ka tas ir pareizais "viss ir labi".

    Varbūt Tu, tāpat kā citi, kuri piedzīvo pusmūža krīzi, aizbrauci uz Indiju vai citu tālu zemi, cerot iegūt jaunu skatījumu uz lietām. Un atgriežoties Tu iekārtoji savu māju pēc fen-šui principiem, taču tukšums nepazuda.

    Varbūt Tu jautāji viņai, ko viņa vēlas vēl. Kas ir tas, kas jums patiešām pietrūkst. Taču viņa teica, ka viss ir.

    Viss ir, bet nekā nav. Tu dusmojies uz sevi, uz dzīvi, uz pasauli kā tādu. Varbūt Tu iestājies boksa klubā, gāji dauzīt maisu, lai šīs dusmas transformētu rūpēs par ķermeni. Tur Tu satiki citus Tava vecuma cilvēkus, kuri arī dusmojās.

    Pēc laika Tu ar boksa kluba biedriem iepazinies un sāki braukt kopā makšķerēt vai iet pārgājienos. Tu centies saprast, kā viņi dzīvo.

    Un tad Tev bija laba sajūta, ka Tev ir draugi. Taču Tu turpināji sēdēt pie kamīna pēc darba un saprati, ka viņi nezina ne nieka vairāk kā Tu.

    Kaut kad tam visam bija jābeidzas, Tu prātoji. Tas, ko no Tevis pusaudža vecumā gaidīja, Tu taču to izdarīji. Tu biji labs cilvēks.

    Taču ar to bija par maz.
    Thursday, April 11th, 2019
    12:35 am
    ...
    Šodien lasīju LU HZF bibliotēkā par to, ka 1990-to gadu sākumā ASV bijušas tikai 2 augstskolas, kurās iegūt Phd iekš Women's studies.

    Ka jauno pieprasījumu pēc šādām studijām nācies aizpildīt entuziastēm, kuras, lai tiktu uztvertas nopietni, sākumā ieguva MA antropoloģijā, vēsturē vai socioloģijā.

    Ka finansējums bijis mazs šādām studijām, un interdisciplinaritāte, ko piedāvā Women's studies, izmantota, lai post-graduate studenti/pētnieki ražotu zinātni citām fakukltātēm.

    Ka recesija 2010s gados skārusi tieši šo jomu, jo tai visu laiku nācies pierādīt savu lietderīgumu, kamēr vēsture vai ģeogrāfija varējusi izdzīvot vieglāk.

    It kā viss saprotams un virspusējs, taču es vispār tam pievērsu uzmanību tāpēc, ka tā ir viena no interdisciplinārām studiju jomām. Pat ja Latvijā nekad nav bijusi iespēja pat BA iegūt tajās.
    Friday, March 29th, 2019
    11:51 pm
    ...
    Aizvien gaidu Tavas vēstules. Iepriekšējā Tu stāstīji, kā izveidoji jaunu kāršu spēli. Tev ir tāda varena 3d printera iekārta. Tu uzzīmēji kārtis un tās visas saliki pa šķirām un izprintēji.

    Tad Tev arī ir balss radīšanas iekārta. Tu diktēji vairākas stundas un izveidoji filmu. Detaļas ir šabloni, tās apaudzē ar krāsu. Pārējo un būtisko nodiktē.

    Vēl ir iekārta, ko var pievienot miega laikā, kas fiksē visas jaunās idejas. Tu kā spuldzīte mirdzi, tik daudz dažreiz Tevī radošuma.

    Tev patīk spēlēties. Brīvajā laikā Tu strādā. Kaut kā vienmēr pietrūkst - dažreiz ar koku un nazi - izgrebt putniņu un palaist, lai lido.
    Tuesday, March 26th, 2019
    1:32 am
    Nerealitātes jautājums
    Nesen izlasīju kādā grāmatā, ka mūsdienu romāns ir pārāk atrauts no dzīves. Ka stāsts ir daudz tīrāka literatūras forma. Ka mūsdienās romānos neraksta par traģisko, par stihisko un fatālo, bet tie ir padarīti par labsajūtas literatūru.

    Šī kritika iznākusi 1957.gadā, kas noteikti ir mūsdienas.


    Taču vai tiešām jāatgriežas pie traģēdijas kā augstākā literatūras žanra?

    Es gribu rakstīt un lasīt par skaisto un cēlo, kas notiek mums tepat blakus - mūsu pilsētā un valstī, bet ko mēs nezinām. Kādi īpaši cilvēki, kādi īpaši notikumi, kaut kas uz ikdienas fona, kas dod ticību dzīvei, nākotnei, apliecina cilvēciskās vērtības.

    Piemēram, cilvēkam ārsts izraksta zāles, un divus gadus šīs zāles cilvēks dzer. Tad izrādās, ka tās viņam neder. Patērēti divi gadi laika un vairāki simti eiro. Vai tā ir traģēdija? Laikam jau nē. Ja kāds nomirst, vai tas uzreiz ir traģiski? Arī nē.

    Skaidrs, ka traģiskais rodas apstākļos. Arī cīņa iegūt kāroto amatu var ilgt desmit gadus, un tad, to iegūstot, cilvēks pēkšņi zaudē redzi, un tas ir traģiski, jo savā sapņu amatā viņš nostrādājis vien divas nedēļas.

    Tomēr cilvēki bieži vien vēlas ļoti ierobežotās devās tās "odziņas", viņiem gribas tēlus, ko viegli iztēloties dzīvē. Par tādiem viegli lasīt.


    No tā izriet, ka cilvēki grib par savu realitāti, bet nedaudz izmainītu. Ja viņiem piedāvātu atklāt Antarktīdu piecus pagalmus tālāk, tad drosmīgie nebūtu daudzi. Labāk par kaimiņieni savā trepjtelpā. Arī viņa ir dzīvs cilvēks ar jūtu pasauli, ilgām, intrigām, bērniem un mīļākajiem.

    Antīko laiku varonis parastajam zemniekam vienmēr būs svešs, nācis no citas vides, apveltīts ar citām īpašībām. No citas realitātes. Tādā ziņā šai kritikai var piekrist. Vēl relatīvi nesen zemnieks lasīja romānus par grāfienēm un galma dāmām, spējot arī iejusties un distancēties vienlaikus.

    Ja cilvēkus vairs nedala pēc mantas un labdzimtības, tad visi lasa par visiem, un beigās sanāk, ka neviens nelasa ne par vienu.

    Tāds literatūras "identity politics" - biroja darbinieki par dienesta romāniem, policisti detektīvus, skolotāji par skolotājiem, rakstnieki par jaunajiem rakstniekiem.

    Ja nepiederi nevienai no grupām, raksti pats sev un nevienam nerādi.
    Friday, March 15th, 2019
    1:31 pm
    Kā man neiznāca otrais albūms
    Skatoties Bring me The Horizon interviju par jauno albūmu "amo", kur grupas solists un taustiņnieks stāsta, ka jau no vidusskolas gadiem turas kopā un taisa mūziku, atcerējos, kā man bija 16 un 18 gados, kad dienām/nedēļām/mēnešiem sēdēju istabā, trenējoties dziedāt, rakstot tekstus un domājot: "Ko es īsti gribu pateikt?"

    Kaut man arī bija draugs, kurš interesējās par mūziku, tomēr viņš sliecās uz hip-hopu un iegādājās modīgu skaņu plašu atskaņotāju skrečošanai. Mani interesēja kāds, kurš piespēlētu ģitāru un taustiņus, ne piemeklētu bītu.


    Vēl sanatorijā iepazinos ar puisi, kurš pats spēlēja ģitāru un dziedāja, tāpēc sapratu, ka viņš grib bīdīt savu lietu, un pierunāt viņu spēlēt man nav reāli.

    Vēl bija klasesbiedrs, kuram vidusskolā jau bija grupa, un viņš spēlēja basģitāru. Tā kā tur arī nevarēja nekas sanākt.



    Lai nu kā, tā visa lieta ar dziedāšanu, loģiski skatoties, varēja izvirzīties tikai tad, ja es iestātos uz vokālās mūzikas programmu mūzikas akadēmijā, un tad tā censtos atrast vēl cilvēkus.

    Vēl bija iespējas kļūt par vokālistu kādai grupai, kurai tā trūkst, ko es izmantoju.

    Taču es sapratu, ka šie pārējie jaunieši nav ar mieru pieņemt manus tekstus par to, cik draudzība ir skaista, ka vajag dzīvot dziļi un radīt ko skaistu.

    Viņiem vajadzēja ko spridzinošāku, un vispār viņi gribēja spēlēt rokenrolu.

    Tikai daudzus gadus vēlāk es spēju nodefinēt, kādu skaņu gribēju panākt. Tas varētu būt Agnes Obel no vienas puses un Angus & Julia Stone no otras.

    ***

    Galu galā ir absurdi domāt, ka cilvēks, kurš piedzimis dzirdot simfonijas, uzaudzis ar tām, un pēc tam tīņa gados saaudzis ar Radio SWH Rock, negribēs radīt mūziku. Mūzika ir pārāk skaista.
    Thursday, March 14th, 2019
    6:10 pm
    Constants are a-changing
    "Well I guess a career is a bit like marriage. Sometimes people stay in it for way longer than they should have, up to a point when they're too scared to turn around and maybe realize that they've thrown the past couple of years or even decades away for some distant hope of a future."


    "Life is a game of chess. You are the king and the surrounding pieces are your current circumstances. Sometimes those pieces are captured and disappear. Sometimes you feel like you're in checkmate and just give up. You become trapped by your circumstances and feel like it's not worth it to continue playing the game. But what if I told you 'You are not your circumstances. You are so much more. You are the chess board. "
    Wednesday, March 13th, 2019
    5:51 pm
    Got the Life
    Vienai no mums ir jābūt tā vērtai
    Lai cīnītos līdz galam
    Aizstāvētu un izlauztu ceļu

    Rāt un kliegt
    Taču cieši spēcīgās rokās turēt

    Atstājies neirožu saēstais gars
    Tukšums

    Cilvēki dzer viens otru kā
    Kefīra pakas sarūgst

    Miesa un kontrole
    Apstulbināti
    Tukšums

    Sasmalcināti
    Cieši mazos gabaliņos

    Tavas ciešanas
    Vērtīgākas par Tevi pašu

    Karuselis turpina griezties
    Vēnām un trūcēm piesvilina vēl
    Monday, March 11th, 2019
    7:57 pm
    ...
    Siltas un mīkstas. Tās saņemu saujā un viļāju lēni. Tik daudz laba un jauka tās dara! Zem spilvena atpūšas naktī un krāj spēkus, lai ik dienas celtu un veidotu.

    Stiprus mūrus tās ap mani ceļ, lai justos droši. Lai netiktu man klāt viss, ko nepamanu un vēl nejūtu es.

    Krēslus, galdus, karotes un groziņus pin, mūsu leļļu māju veido par īstu!

    Tālumā redzu, kā Tu jau man māj, ieraugot cauri visai tai pelēkajai sienai.

    Tieši tā es redzu un jūtu - cauri pelēkumam, kas ieskauj mani, Tu spēj izspraukties cauri un tomēr sasildīt. Tik grūti un smagi līdz manīm tikt, bet kā mazs punktiņš es tomēr esmu, un Tu, ļoti gribot, mani vienmēr sasniedz.
    Tuesday, February 26th, 2019
    7:55 pm
    Summertime
    Es vienu no viņām atradu forumā aseksuāliem cilvēkiem. Bija savādi, ka viņa lasīja daudz grāmatu paralēli. Viena nekad nebija pietiekami.

    Lai arī viņa studēja datorus, tomēr izkustēties bija vēlams. Tā nu mēs četratā pārcēlamies uz Ainažiem, uz kādu pamestu māju jūras krastā, ko mums atvēlēja pieskatīt. Viņas partnere studēja vēsturi un bija ieurbusies grāmatā tāpat kā viņa. Katru reizi citā.

    Vilciens uz Ainažiem klusām klabēja pāri Latvijas ārēm, jo tuvāk vedot jūrai un ziemeļiem. Ar pasta kurjeru viņas abas Ainažu pastā gaidīja paka ar grāmatām.

    Tas bija tik savādi, ka viņas brauciena laikā teju nesarunājās. Vienīgā pazīme, ka vispār ir saistītas, bija tā, ka viņas savā starpā apmainījās brillēm, notīrīja tās, un tad atmainījās atpakaļ.

    Es pat nezinu, kāpēc viņas piekrita braukt. Silts, mazliet vējains laiks. Pastaigas gar jūru un pa mežu. Bez grāmatām. Tajā vecajā mājā, ko mums lēma pieskatīt, elektrības nav. Sausā tualete. Pirts. Sveces un petrolejas lampas.

    Labā ziņa, ka ir kamīns.

    Mēs zīmējām smiltīs vakardienas civilizācijas atliekas. Kaujas ainas un augstus torņus. Nofotogrāfējām un ielikām savos bilžu folderīšos. Vēl viņām līdzi bija binokļi, un viņas kāri atzīmēja redzētās putnu sugas.

    Divas nedēļas vējainā un ļoti mazapdzīvotā vietā. Noslēpties no sevis - diez vai. Vienmēr viņas tikai lasīja. Nu arī skatās kaut kur tālumā. Interfeiss jaunu sieviešu izskatā pilnīgi kluss un diskrēts.

    Mēs taisījām ēst, jo tā bija viena no nepieciešamībām. Tāpat kā gulēšana, pirts un siltums.


    Savādā kārtā viņas pat gulēja vienā gultā. Varētu domāt, ka katrai no viņām līdzi ceļotu guļamkabīne, kurā tiktu padots vajadzīgais gaisa mitrums, temperatūra un pamata mīkstums.

    Mani valdzināja viņu klusējošāis pedantisms. Gultu viņas no rīta teju perfekti saklāja, paēda brokastis un nodevās tālākai lasīšanai.

    Pēcpusdienā gājām pastaigās četratā.

    Kā varētu nojaust - viņas ar mums tiešām daudz nerunāja. Pārsvarā fakti par to, kas ir katrā grāmatā. Un piezīmes par gaisa mitrumu, putniem un vēja ātrumu. Viena no viņām pat uzbūvēja vēja rādītāju un pievienoja jumtam.


    Tā kā viņas bija arī aromantiskas, tad es gribēju zināt, kā viņas iepazinās. Atbilde bija, ka viņas kādā amatieru meteorologu forumā sāka apmainīties ar datiem. Viņām dzīves prieks savā ziņā bija datos. Savākt pēc iespējas korektākus datus, pēc iespējas lielāku apjomu, izdarīt secinājumus. Modelēt. Savādi, ka viņas nestudē fiziku.

    Man pašai izdevās no sevis izspiest kaut nedaudz sajūsmas, ieraugot skaistās līknes un grafikus, kas veidojās, kad to visu sakompilēja nezinātājam draudzīgās bildēs. Taču citādi tie bija tikai skaitļi. Es zīmēju, viņām bija skaitļi.

    Man tas mūsu četrotnē ļoti patika - nekādu muļķīgu jautājumu par to, kā tā var dzīvot. Nelasīt grāmatas, bet dejot; dziedāt, bet nenovērot - baudīt.

    Man bija liels prieks, ka esam ar viņām pazīstamas, un viņas mūsu klātbūtni mājā uztver kā interesantu līkņu virkni, kas sākas ar celšanos un beidzas ar sarunām pusčukstus sveču gaismā. Es nezināju, ko viņas tumsā dara pirms gulētiešanas, bet loģika teica priekšā, ka klausās podkāstus par datiem.


    Saka, ka pretstati pievelkas, bet mani fascinē dažādība. Ilgstoši uzturēties vienā mājā būtu neērti, jo es biju daudz skaļāka un spontānāka, bet viņām pietika tikai ar izziņas procesu. Tā vismaz likās, vērojot virspusēji.

    Centos komponēt kādu skaņdarbu datorā iedvesmojoties no līknēm, kurās attēlots, kā mainās plūdums jūrā. Tiešām nesanāca. Aizgāju viena pati līdz jūrai, pieliku ausi pie zemes un aizvēru acis. Iztēlojos visas tās zivis, visus augus, kas tuvāko piejūras kilometru rādiusā jūras dibenā mīt. Kāda ir tā ekosistēma. Un melodija ieradās.


    Pieņemu, ka, ja ļoti vajadzētu, viņas spētu pastāstīt, ko jūt. Kas rada diskomfortu. Kas ir traucēkļi un kas - motivatori ikdienā.

    Domāju, paredzamība ir liels motivators. Viņas visas četrpadsmit dienas dzēra kafiju apmēram vienā laikā, veica atzīmes žurnālos un dienasgrāmatās, saule norietēja tikai mazliet vēlāk katru dienu. Viss tiek piefiksēts, bet vēl vairāk tiek palaists garām. Atkarīgs no fokusa.

    Tāpēc mani fascinē šādi cilvēki ar asu fokusu.

    Man nav pat žēl dažreiz uztaisīt brokastis viņu vietā, ja vien līknes vakarā tāpēc ir skaistākas.
    Saturday, February 23rd, 2019
    9:21 am
    Spoguļi
    Dažreiz gribas paņemt atmiņas no mums un iepakot pūkainās kastēs. Tās nosūtītu uz tālu, gaiši sārtu planētu, kur viņas dzīvotu jaunu dzīvi.

    Bez ļaunuma, bez skaudības un bailēm pazust. Atmiņas ir tik ilgi, kamēr ir kaut vēl viena būtne ar nojausmu par tām.

    Tur viņas uzceltu māju ar skatu uz tumšo debesjumu, ierīkotu dārzu. Audzētu trušus un zivis.

    Pasaule ir citāda, ja tajā esam tikai mēs. Ne tēva, ne brāļu, ne paziņu, neviena pavisam. Tukša un pilna, taču ļoti, ļoti droša.

    Mums tikai jāpazīst sevi, tas ir viss ceļš uz laimi. Jo neviens cits mums pāri nodarīt nevar, kā mēs pašas.

    Visas tās atslēgas, lai radītu savu Ēdenes dārzu, ir mūsos. Pārmaiņas un satricinājumi - dabīgs dzīves cikls kā ziema un pavasaris. Tev nav jāuztraucas - es uzplaukšu jau atkal pavisam drīz.

    Vientulības sajūta visvairāk piemetas, kad cilvēks ir vientuļš ar sevi. Kad redz spogulī savu seju, bet tā atgādina vairāk nepatīkamo, nekā prieku. Tad gribas aizmirsties citos cilvēkos, iespaidos, sapņos, cerībās, pagātnē un nākotnē. Nekas vairs neliekas dzidrs.

    Sevis nemīlestība kā vientulības cēlonis izskaužama jo ātri. Esmu daudz domājusi par istabu ar baltām sienām. Vai spoguļistabu ar vienkāršu logu un gultu. Tad nav kur mukt un paliek sevis vērošana. Un glaudīšana. Jāglauda sevi ar domām tiktāl, ka beidzot ir kaut neliels apmierinājums un gandarījums par eksistenci.

    Bet vai tā dzīvē vispār notiek? Ka var saņemties un sevi glaudīt, vērot un nesajukt, nepadoties?
    Friday, February 22nd, 2019
    12:48 pm
    Paldies
    Es visu laiku gaidu, kad Tu man uzrakstīsi.

    No tālākā pasaules punkta sasniegsi mani un teiksi, cik labi ir, ka esmu. Iedosi jēgu tam, ka ārā spīd saule. Jo citādi tā karsē un sviedrē, viss tik pa riņķi.

    Pacelt zemē nomestos kaulus kā atmiņu druskas līdz pilns top mans atmiņu skelets. Es gribu uzcelt savu zudušo laimi, iedot tai dzīvību un turēt skapī, lai tā vienmēr varētu apskaut mani!

    Drēgnā dienā, kad lija straumēm, es gāju uz mūsu iemīļoto parku apskaut soliņu, uz kura sēdējām abas pirmajā iepazīšanās dienā, lai sajustu pēdējos drēgnos baļķus, uz kuriem vēl turas sajūtu atomi no tā laika.


    Ceļi šķiras un atliek pateikties par laiku, taču strupceļš un kalni vien bija aiz nākamā pagrieziena. Tu vairs nenes mani uz rokām, es vairs neredzu pāri koku galotnēm, vien dubļi, un vētra sitas sejā.

    Centrbēdzes spēks velk pie zemes, lai es kā čūska patvertos zem akmeņa sasildīties no sala.

    Paldies par pieredzi un rūdījumu, ar laiku es transformēšos, kur gaisma vienmēr atrod ceļu, tur pazemē, dziļi alā mitināšos.


    Nav ledājs jāšķērso man, nav jāelpo bezgaisā sāļā, vien pagātnes krava jāvelk kalnā. Kurp dubļos iemītu rožu ceļš ved, tur purvā patverties un nogrimt, lai rīta rasa reiz izceltu mani pāri ūdenszālēm.

    Es gribu vēl dzīvot, lai būtu...
    Friday, February 15th, 2019
    3:19 pm
    Mīlēt savu dvēseli
    Es gribu runāt par lielām lietām.

    Kas paliek pēc tam, kad cilvēkam atņem visas sociālās lomas? Visas publiskās sejas - darbinieks, draugs, vecāks, bērns, mīļotais, vietas izpildītājs, funkcijas un pienākumu veicējs?

    Kad atņem to visu, paliek tikai cilvēkam par cilvēku būt. Ir skaidrs, ka esamība kā cilvēkam atšķiras no esamības kā sunim, akmenim vai putnam. Cilvēkam ir dvēsele, un tā ir iemiesojusies konkrētā ķermenī. Vai mēs ticam, ka dzīve ir viena, vai to ir vairākas, tas pat nav svarīgi, jo cilvēku un cilvēka pieredzi unikālu padara dvēseles esamība.

    Atskaitot ļoti materiālistisko (un zinātnisko) uzskatu, ka dvēsele neeksistē, un ir tikai prāts, dažādas filozofiskās skolas ir pievērsušās dvēseles jautājumam.

    Cilvēka pieredzi raksturo laika apzināšanās, telpas apzināšanās, notikumu apzināšanās. Iemeslu un seku novērošana. Kas paliek, ja atņem nākotni un pagātni? Cilvēka sajūtas konkrētajā brīdī - cik droši, komfortabli, patīkami ir atrasties konkrētā punktā savā dzīvē.

    Dvēsele ir kā ceļš - mēs varam tikai iet uz priekšu, jo pieredzes daudzums ar katru mirkli tikai aug. Tāpēc ir iemesls priecāties par to, ka ir iespēja dzīvot dzīvi kā cilvēkam. Cilvēkam ir pieejama atmiņa, reflektēšanas spēja, spēja mācīties un adaptēties.

    Valentīndienas sakarā, kad vārds, kurš izskan, ir "mīlestība", var uzdot jautājumu, ko tas viss nozīmē? To var reducēt uz uzmanības pievēršanu, ļoti vienkāršojot. Mīl to, kam pievērš daudz uzmanības. Kādā veidā tas izpaužas, tas ir jau individuāli.

    Taču "mīlestība/vienaldzība" dihotomija novērota bieži.

    Līdz ar to es aicinu pievērst uzmanību katram un katrai savai dvēselei, ja uzskatāt, ka tāda vispār ir.

    Materiālistiskajā uzskatā dvēseli var aizstāt ar personības kodolu - to, kas izveidojies cilvēkam agrā bērnībā un dzīves laikā mainās vismazāk.

    Kas ir tas, kas atšķir Tavu ceļu, Tavu dvēseli, vai personību no citām vislielākajā mērā? Tad arī tam jāpievērš uzmanību.

    Protams, ir skaidrs, ka dvēsele ir cilvēka daļa, personība ir cilvēka daļa. "Mīlēt dvēseli" var reducēt uz "mīlēt sevi", taču tad pazūd pārlaicīguma aspekts. Jo daudz grūtāk ir izdarīt ko tādu, lai sevi līdz sirds dziļumiem iepriecinātu un liktu sev domāt: "Kā man izdevās sev uzlabot garastāvokli!", nekā vienkārši nopirkt mīļāko ēdienu un dzērienu.


    Es ticu, ka katrs cilvēks ir unikāls, un katram ir iespēja ar katru nākamo dienu kļūt par labāku sevis versiju paša vērtējumā.

    Taču kvalitatīvi lēcieni sapratnē par dzīves jēgu, par savas esamības nozīmi, ir iespējami, ja šiem jautājumiem pievērš adekvāti daudz uzmanības.
    Monday, January 28th, 2019
    8:15 pm
    Par "No debesīm nokrita trīs āboli"
    Grāmata atgādina, ka pārdabiskas un skaistas lietas notiek visur. Jāspēj tikai saskatīt.

    Ka Ziemassvētku brīnumi notiek arī citos gadalaikos.

    Taču laika nogrieznis tur ir aptuveni pusgadsimts.

    Kas vispār ir uzskatāms par brīnumu? Vai, ja ārsti sola, saka, ka kāds neizdzīvos, bet izdzīvo - vai tas ir brīnums?

    Vai ir brīnums, kad pēc 30-40 gadiem mocību sadzīvē beidzot uzrodas ārkārtīgi patīkams un saderīgs cilvēks?


    Tomēr tā visa šķita izolācija. Cilvēki dzīvoja daudz lēnāk, ievēroja visādus sīkumus. Svarīgas bija lielās lietas, bet sīkumi deva prieku.

    Pārcelšanās uz laukiem, lai aizmirstos no urbānā stresa? Taču savādība iespējama daudz mazāka, ja izdzīvošana atkarīga no tā, vai viens ciems Tevi izolē, vai nē.
    Thursday, January 24th, 2019
    7:58 pm
    Kino - šogad Sundance filmu festivālā ASV 40% sieviešu režisoru
    Festivāls notiek janvāra beigās.

    https://www.youtube.com/watch?v=xnLdNdDnUUM
    Monday, December 3rd, 2018
    5:17 pm
    Cīņa
    Viņa uzvilka brilles, uzvilka cimdus. Uzvilka savu mīļāko triko.

    Cīņas arēna bija tipiskais MMA būris. Kā parasti, viņa cīnījās pret piecām pretiniecēm vienlaikus.

    Cīņa nekad nav bijusi godīga.

    Dažreiz ieradās papildspēki - kad viena no pretiniecēm krita, parādījās vēl divas.

    Asinis un sviedri. Cīņa bija teju nebeidzama, jo nogalināt pretinieces bija grūti. Tās pēc nokauta meistarīgi ārsti un treneri gatavoja mūžīgam revanšam. Ja kādu Viņai uzdevās nogalināt, tā bija liela uzvara.

    Visas pretinieces bija ar viņas pašas seju.
    Monday, November 26th, 2018
    1:21 am
    Always say always
    Burunduku ģimene bija uzbūvējusi piecus sildītājus no napalm ieroču daļām. Lai pasargātos no aukstuma vēsajos ziemas vējos. Tie ar mērenu intensitāti pūta uguni zem stikla konstrukcijas, kura izplatīja radušos siltumu visā migā.

    Radio vēstīja par kara simto gadadienu. Kopš katastrofas daudzas burunduku sugas bija evolucionējušas un nu centās radīt aizvien jaunus mākslas darbus.

    Tā kā vīruss bija iznīcinājis 99% cilvēku, bet dzīvnieku sugām bija mutagēns, tad dažas dzīvnieku sugas bija strauji attīstījušās intelekta un tehnoloģiju ziņā. Pēc kara neskaitāmas atlūzas no lāzeriem, bruņumašīnām, lidmašīnām un citas tehnikas piesārņoja laukus. Dzīvnieki šos atlikumus savāca, izjauca un pārkausēja.

    Burunduki ātri izveidoja plantācijas ar dažādu koku audzēm. Tā viņi nodrošināja savas sugas eksistenci. Tā kā barības meklēšanas un vākšanas jautājums tika atrisināts jau pirmajos gados, tad viņi varēja pievērsties zinātnei un mākslai.

    Pēc Neredzamās DNS daļu izpētes savos ķermeņos burunduki atrisināja evolūcijas jautājumu. Viņi secināja, no kurienes radusies dzīvība, un nolēma uz Avotu sūtīt ziņu par cilvēku katastrofu daudzdimensiju attēla veidā, kurā bija redzamas kara šausmas.

    Viņi cerēja iegūt instrukcijas par to, kā ieviest cilvēku sugu otrreiz. Kā nodrošināt mutācijas pērtiķveidīgajos, lai tie evolucionētu cilvēku virzienā. Viņi uzskatīja, ka cilvēku esamība uz planētas ir vitāli nepieciešama.


    ***


    Tajā pat laikā atlikušais viens procents cilvēku, kuri bija tikai daļēji inficējušies ar vīrusu, centās izveidot jaunu sabiedrību. Dzīvnieki cilvēkus, kuri bija izgājuši miermīlības testu, atstāja rezervuātos, bet pārējos iznīcināja.

    Liela daļa cilvēku nepārtaukti sēroja, apzinoties, ka palaiduši garām savu iespēju būt radības kronim. Tie, kas bija izdzīvojuši, tomēr bija vīrusa skarti, un gaidāmais dzīves ilgums samazinājās tādēļ no 115 gadiem līdz 16 gadiem. Cilvēkiem bija ļoti maz iespēju pārdefinēt savu sugu, jo bērni aizvien nobrieda tikpat lēni, kā pirms vīrusa.

    Cilvēku ticība tika vērsta uz dzīvnieku jaunajām tehnoloģijām. Ka ar laiku, gēnu inženierijas rezultātā, cilvēki atkal varēs dzīvot ilgi un nodarboties ar visu, ne tikai bērnu mācīšanu un cīņu par vietu hierarhijā.


    Taču dzīvnieku vadoņi bija skeptiski noskaņoti par esošo cilvēku modificēšanu. Planētai nodarītais ļaunums bija tik liels, ka likās neprātīgi tērēt laiku eksperimentiem ar cilvēkiem. Vajadzēja iestādīt neskaitāmus triljonus koku un augu, lai gaisa kvalitāte uzlabotos. Vajadzēja no DNS paraugiem iežos atjaunot dažādas sugas, kuras kādreiz nodrošināja ekosistēmu, bet izmira, mainoties klimatam.

    Dzīvnieki izvēlējās kādu noteiktu laika punktu pirms cilvēku industrializācijas laikmeta un tad atjaunoja dabu tādā mērā, kā toreiz tā bija. Ar izmaiņām protams, jo dzīvnieki paši izmantoja tehniku ražas ievākšanai.


    Dzīvnieku darbības motīvi bija daudz ciešāka saikne ar planētas Sirdspukstiem piedzimstot. Viņi telepātiski sazinājās ar planētu, noskaidrojot, kāds ir klimats, ķīmiskais sastāvs gaisā un uz zemes, kādas radības dzīvo kur.

    Kristālos tika iestrādāta visu dzīvo būtņu kartotēka.

    Kārtību dzīvnieku padomēs nodrošināja uz reinkarnāciju balstīta pārvaldes sistēma un konstants būtņu skaits. Katrā septītajā reinkarnācijas reizē katrs dzīvnieks automātiski iekļuva pārvaldē uz mūžu.


    Burunduki aizvien dzīvoja pazemes alu sistēmās, bet nu bija daudz līdzīgāki rūķiem ar burunduku seju un apmatojumu, ne pirms-katastrofas mazajiem grauzējiem.

    Arī liela daļa pārējo dzīvnieku sugu nu bija ar tverošām rokām, kuras varēja apstrādāt sīkas detaļas.

    Rezervuātos esošie cilvēki, apzinoties, ka sešpadsmit gadu ir ļoti īss laiks, visu dzīvi pasāka veltīt meditācijai. Centās piekļūt savu senču atmiņām cauri dzīvju līnijām, lai saprastu, kurā brīdī parādījās pirmā doma par to, ka tikai sīkai elites grupai būtu jāpārvalda atlikušie.

    Viņi šo pirmo domu neatrada. Pēc tam, kad no visām pasaules malām sabraukušie cilvēki vienojās, ka izolēti meditējot, daudzi nonākuši pie šīs pašas atziņas, ka konkrētu brīdi izšķirt nevar, viņi sabruka pavisam.



    Atlika tikai paļauties, ka nākamais cilvēku projekts neizgāzīsies tāpat kā iepriekšējie.



    Dzīvnieku vadītāji cilvēkus mierināja, ka laiks nav lineārs. Ka nākotnes scenārijos ir variants, kad cilvēks ir transformējis savu ķermeni un dzīvo daudzus simtus gadu. Taču vīrusa iedarbības likvidācijai būs nepieciešami vairāki tūkstošu gadu, ja cilvēki pārstās meditēt un celt prioritāti savos gēnos līdzcietībai.

    Taču steigai nebija iemesla. Cilvēkiem pienesa pārtiku, tie varēja izmantot daļu no dzīvnieku tehnoloģijām, tomēr tie bija pilnībā ierobežoti un nepārtraukti novēroti.

    Dzīvniekiem nebija naida pret cilvēkiem. Taču vienīgā profesija, ko dzīvnieku vadītāji cilvēkiem atzina par noderīgu jaunajā laikmetā, bija mūks. Jo visu pārējo varēja panākt ar tehnoloģijām, kas dzīvniekiem īsā laikā kļuva daudz pārākas.

    Cilvēkiem bija jāmācās ar stingru rakstura izkopšanu un disciplinētu meditēšanu panākt to, kas dzīvniekiem bija no dabas - telepātiskā saikne ar planētu.


    ***

    Cerība palika. Dzīvnieku vadītāji zināja, ka, lai arī viņiem ir izcilas tehnoloģijas, cilvēku kapacitāte sasniegt vienotību ar Visuma elpu bija lielāka. Lai arī cilvēki, kuri jau no dzimšanas izjuta šo vienotību, kādreiz piedzima tikai reizi simts gados, šo gadījumu dēļ bija vērts turpināt eksperimentus ar cilvēkiem.
    Friday, November 23rd, 2018
    4:27 pm
    Skola
    Tikko izdevās nošokēties no tā, ka 5.klases skolēnam angļu valodā uzdots izveidot blogu un tajā veikt ierakstu 150 vārdu apjomā kā mājasdarbu.

    "Normāls" 21.gs mājasdarbs, ja vien angļu valodu tiešām visiem mācītu jau bērnudārzā, kas nav obligāti.

    5.klasē bērns pat latviski domrakstus raksta ar daudzām kļūdām, kur nu vēl 150 vārdu ierakstu angļu valodā.
    Friday, November 16th, 2018
    4:30 pm
    Autisms/ adhd teorija
    "Then I kind of started to be afraid of girls since these situations seemed to not occur with boys. I got diagnosed with adhd a while ago and I have a theory.

    Women seem to be much more annoyed by my mannerisms. I have been perceived as overbearing, impolite, proud and even mean by women because of the way I talk (loud, I tend to interrupt, I understand people wrong), men don't seem to pay as much attention to this behaviour.

    I never hurt anyone on purpose but I don't always think before I talk, so I can very easily say something that especially women see as having a mean-spirited or disrespective undertone. Men more often just hear what I say and not pay too much attention to subtext. Coincidentally, my best friend, the only female friend I have, has adhd too. My so has a lot of behaviours and features of adhd and one of my other dear friends is my cousin with a lot of those features, too.

    I don't think women are mean anymore. I think this has more to do with prevalence and toleration of certain kind of behaviours in different groups. Men tolerate and behave in the ways I do more often than women.

    Also adhd itself is more common in men. I of course made a lot of generalizations earlier - not all men understand or like me, actually I have problems connecting with people in general, but men usually don't hate me for it like women I've met have, they just don't pay attention to me."


    ***

    "Yeah I relate to this. I'm autistic and women tend to absolutely hate me, while there are a lot of guys who don't mind or even appreciate me being blunt and honest and not caring about following illogical social rules and not being into fashion or makeup (sensory issues would make it impossible to wear this stuff.)"
    2:25 am
    Par kino 2018.gadā /Forbes.com
    "Adults are not shunning adult entertainment, but they are shunning adult entertainment at the multiplex. The modern tentpole has become a dangerous feat of cross-generational engineering whereby the MCU flick or the Fast/Furious sequel has really become a one-size-fits-all offering.

    Since adults can get a deluge of good-to-great adult-skewing entertainment via cable, streaming and VOD, be it the movies they ignored in theaters or quality episodic television, the theatrical adult movie now faces a massive uphill battle.

    To survive today, especially if you’re not a tentpole, you almost have to either be a kids flick that adults can enjoy (Jumanji) or an adult movie that kids can enjoy (Greatest Showman)."

    ***

    "The mid-budget, star-driven, concept-specific old-school movie, which was Hollywood’s bread and butter of the studio system for a lifetime, is becoming an endangered species.

    Audiences are opting to see such flicks at home or ignore them for televised content. I understand the general consumer only seeing familiar franchise fare in theaters and seeing everything else at home, especially with high ticket prices, babysitting expenses, inconsistent theatrical exhibition quality and the convenience of at-home viewing."


    ***

    "But the dirt-cheap at-home option, however reasonable it has become for the majority of would-be moviegoers, comes at a high price. It's ghastly news for those who want to see movies like Annihilation on the big screen. It's grim news for studios like Paramount (which watched Marvel go to Disney, DreamWorks Animation go to Fox and then Comcast and now only has Transformers, Star Trek and the Mission: Impossible series) that don't have a stockpile of established IP. Hollywood spent 15 years conditioning audiences to think of the multiplex as the place to see only the biggest movies, and now, thanks to TV, streaming, home theater systems and inconsistent theatrical experiences, the consumers are heeding their advice.

    Annihilation had great reviews, a fine cast and a strong high-concept premise. It also never had a chance."

    Pilns raksts:

    https://www.forbes.com/sites/scottmendelson/2018/02/26/annihilations-grim-box-office-fate-was-an-inevitable-tragedy/#69826ef84ed9
    Tuesday, November 6th, 2018
    9:51 pm
    Atskats par Feminisma diskusiju šovakar Raiņa un Aspazijas muzejā
    Diskusija sākās ar jautājumu: "Kam no feminisma bail?"

    Lai arī var apgalvot, ka bail ir pastāvošajai iekārtai, kura nevēlas piešķirt papildus tiesības sievietēm, visdrīzāk tas nav tiesa, jo feminismu pagaidām Latvijas sabiedrībā ir pārāk viegli diskreditēt kā kaut ko no "liberālajiem Rietumiem" ievazātu.

    Ingas Gailes teiktais, ka no feminisma ir bail pašām sievietēm, kuras iestājas par feministiskām vērtībām, ved uz strupceļu, jo kā viņa pati saka: "Bailēs izveidotas attiecības nav labas", kas nozīmē, ka sievietes pašas sev dara pāri gaidot vienlīdzību, bet nespējot savas gaidas izteikt vārdos (un vēl vairāk, gaidas pārformulējot par prasību pret cieņpilnu attieksmi).

    No tā izriet, ka jāpanāk sabiedrība, kur meitenēm un sievietēm nav baiļu sevi saukt par feministēm, jo informēta vīrieša acīs, tas būs nevis bubulis, bet pluss, ka sieviete domā par progresīvu sabiedrību.

    Te noteikti ir vietā jautājumi: "Kur vīrieši gūst viedokli par feminismu?" un "Kāpēc šis viedoklis šobrīd ir izveidojies tāds, ka feminisms ir kas negatīvs?"

    Salīdzinot feministes ar minoritātēm, var izteikt minējumu, ka pozitīvu grūdienu varētu dot sabiedrībā populāru pāru atklāti paziņojumi, ka viņi savā kopdzīvē piekopj izturēšanos bez emocionālās vardarbības, ar pietiekamu vīrieša piedalīšanos mājas solī un bērnu audzināšanā.

    Nedomāju, ka trūkst vīriešu, kuri jau tagad šādi izturas, taču svarīgi, lai viņi pasaka, ka šis modelis ir tas, uz ko tiecas feminisms. Un tā feminisms tiktu pie tiem PR punktiem, kas tam šobrīd ļoti trūkst Latvijā.

    Tā kā, lai arī tā ir semantika, jo daudziem vīriešiem izturēties cieņpilni pret sievietēm ir norma, viņi to nekādi nesaista ar feminismu, taču lietu saukšana tajos vārdos, kā tas pieņemts starptautiski, novestu pie feminisma leģitimizācijas arī Latvijā.




    Kopumā pēc diskusijas man palika iespaids, ka feministes Latvijā šobrīd jūtas kā partizānu kustība. Kā pagrīdes organizācija.

    Sieviešu stendaps caur smiekliem ļauj paskatīties uz sabiedrību, un, lai arī tas ir pirmais solis, gluži kā klauni galmā karalim izspēlē ainas no zemnieku dzīves, šis šovs ir tikai (informējoša) izklaide, kas neko nepieprasa.

    Vai Latvijas saeimā un Latvijas pašvaldībās ir feminisma lobijs? Vai ir juristi un advokāti, kuri gatavo augsni precedentiem, kuri mainīs sabiedrības attieksmi, kur sākas sodāma izturēšanās un beidzas ļauni joki?

    Viena lieta, ko esmu pamanījusi - informatīvās kampaņas. Ņemot vērā iespēju gūt naudu tām no ES fondiem, noteikti var turpināt informēt sabiedrību šādā veidā.
[ << Previous 20 ]
About Sviesta Ciba