Mīlestības dārzs
 
[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]

Below are the 20 most recent journal entries recorded in Emīlija's LiveJournal:

    [ << Previous 20 ]
    Thursday, December 5th, 2019
    1:51 am
    Serenāde
    20 gadu vecumā es gribēju apprecēties un bērnus. Jo tad likās, ka varbūt skolotājas karjera nomainīsies ar ko citu. Ja nu tomēr tas vienkārši ir mātes instinkts, kurš liek strādāt ar bērniem?

    Vēlāk es gribēju tikai apprecēties. Laikam tāpēc, ka uzvārds saistās ar daudz bēdīga. Gan skolā apcēla, gan ģimene tāda kā jau ārlaulības bērnam.

    Protams, aizmukt no savas karmas ir tāpat kā spēlēties ar savu asti.



    ***


    Kaut kas tajā visā ir. Tajā precēšanās lietā. Divus cilvēkus Radītāja priekšā savieno un tad viņi viens otru atbalsta. Tas jau jauki.

    Vēl ir praktiskais aspekts. Iespēja vīt savu ģimenes ligzdu. Iekārtot dzīvokli, istabas. Pirkt mantas un tās izvietot. Lai ir skaisti, balti, gaiši.

    Protams, Eglīte Ziemassvētkos, kopīga peldēšanās pa pliko Jāņos, pavasara talka un rudens putnu vērošana. Pastaigas mežā.

    Tēvi, kuri stumj bērnu ratiņus, aizvien aizkustina. Vai tēvi, kuri ir atveduši pa dienas vidu bērnu pie ģimenes ārsta. Laikam atkal tāpēc, ka man bija citādi.

    Viss ir tik vienkārši. Tu ņem vēl vienu cilvēku, nospried, ka der, ka būs, un viss top. Ja labi grib.

    Ja viss ir, visums sadodas rokās. Kā pasakā, viens brālēns virtuves kombainu, otrs tualetes podu, vectētiņš servīzi, vecmāmiņa rotaļlietas. Visa dzimta stāv aiz mums.

    Dzīve ir interesanta ar savu iespēju jebkuram kļūt stāvus bagātam, un tad tikpat ātri, vienas dzīves laikā, palikt par meklētāju, kurš jūt, ka aiz horizonta tuvojas lidmašīna.

    ***

    Pamosties no sapņa izdemolētā istabā un sāc no jauna. Ja ir istaba, ir vismaz jumts virs galvas. Varbūt tikai jāsalabo dzīvokļa atslēgas.
    Wednesday, December 4th, 2019
    9:56 pm
    Monday, December 2nd, 2019
    10:24 pm
    Just
    Vai var salabot sirdi, kas pukst tikai ar pārsitieniem

    Vai var sajust naidu, kurš gruzd tikai svētdienu rītos

    Vai var iemācīties mīlēt nāvi un tumsu?



    Paldies par visu

    Smaids Češīras kaķa sejā kā ogles vīd

    Paldies par krustu

    Paldies par altāri



    Daudz koku šajā zemē nocirsts

    Daudz rūķu zemē iedzīts

    Kur kuģis ar nāriņu balsīm?

    Vien Sirēnas kauc
    Sunday, November 24th, 2019
    2:13 pm
    Par veselību - pieredze
    Veselības problēmas izpaudās kā depresija, kura pirmoreiz man bija jau 14 gadu vecumā. Gāju periodiski pie psihoterapeita apmēram desmit gadus – no 2005. līdz 2015. gadam. Taču efekta no psihoterapijas nebija – nesanāca iekļauties sabiedrībā, atrast draugus, paziņas, iekārtoties darbā.

    2018. gada sākumā biju izmisumā. Pat vairākas reizes nomainot psihiatru un psihoterapeitu, stāvoklis nebija uzlabojies. Tieši pretēji – kopš 2015.gada rudens bija sākusi sāpēt galva, miegs palicis trausls, spēja koncentrēties intelektuālam darbam sarukusi. Arī vēders mēdza sāpēt uz emociju pamata daudz biežāk.

    Bija apmeklēti psihiatri, neirologi, reimatologi, nomainīts ģimenes ārsts. Biju sākusi iet arī pie osteopāta, kurš gan teica, ka viņa spējas ārstēt tik smagus gadījumus ir ierobežotas.

    Tā kā klasiskās medicīnas iespējas bija izsmeltas, tad nolēmu uzmeklēt dziednieku. 18 gadu vecumā biju izgājusi meditēšanas kursus, bet šie cilvēki vairs nebija pieejami.

    2018. gada sākumā aizgāju pie dziednieka. Viņš pastāstīja par to, cik liela nozīme ir tai pasaulei, kas ir vēl bez materiālās, taustāmās pasaules. Cik ļoti šī cita pasaule arī mani var ietekmēt.

    Viņam bija atbildes uz maniem jautājumiem, kāpēc man tik grūti iekļauties sabiedrībā. Kāpēc mani nesaprot. Kāpēc man tā dzīvē bija sanācis, ka 31 gada vecumā aizvien mācījos pirmajā kursā augstskolā, un darba pieredze bija minimāla.

    Kopš tās ziemas un drīz pienākošā pavasara sākās pārmaiņas, taču ļoti lēnām. Es biju jūtīgs cilvēks, pēc dziedināšanām gandrīz vienmēr sajutu lielu labvēlību un gaišumu no dziedniekiem. Man bija grūti uzticēties cilvēkiem, arī dziedniekiem es sāku teikt daudz vairāk tikai kādā piektajā tikšanās reizē.

    Pienāca 2018. gada vasara. Aizvien bija grūtības veikt intelektuālus uzdevumus. Vēl pavasarī stipri sāpēja galva, dažreiz arī vēders.

    Mans tā brīža ārsts nolēma, ka var man palīdzēt nokārtot invaliditātes grupu, lai vismaz būtu kāds finansiāls atbalsts. Un zāles būtu lētākas.

    Es stipri šaubījos, vai grupa man būtu tas, kas man ilgtermiņā palīdzētu. Taču naudas kārdinājums bija liels. Un galu galā šī nauda man noderēja, lai apmaksātu dziedināšanas sesijas.

    2018. gada rudenī es iestājos jaunās studijās un šoreiz spēju tikt galā ar mācību vielu. Manas spējas studēt aizvien bija ierobežotas, taču, lai izpildītu kursu prasības, pietika. Mācījos ļoti daudz, sevi atkal nesaudzējot. Decembrī bija liels nogurums, fiziski arī bija sliktāk. Bailes un “paranoja”, vai nolikšu sesiju jaunajās studijās.

    2019. gadu iesāku ar pārliecību, ka jāpieliek visas pūles, lai jau notikušās labās pārmaiņas veselības ziņā nostiprinātos. Man aizvien bija ļoti lielas grūtības ar miega ritmu. Mēdzu iet gulēt stipri pēc pusnakts un celties pusdienlaikā.

    Janvāris pagāja, sesija bija nokārtota. Liels prieks par paveikto. Pašai bija sajūta, ka liels smagums novēlies no pleciem. Taču sesija bija izdarāma, jo no iepriekšējām studijām bija ieskaitīti kursi šajās studijās, tāpēc slodze bija tikai 60% apmērā. Kad februārī uzzināju, ka man ir stipendija, biju sajūsmā.

    Februāris nāca ar jaunām grūtībām, jo nu bija jāapmeklē visas lekcijas. Nespēju adaptēties. Sāpēja galva daudz biežāk. Pēc lekcijām kritu gultā no nespēka. Lai arī turpināju iet, cik vien laika bija, martā no pārpūles saslimu uz trim nedēļām.

    Garā slimošana manī radīja vēl vairāk gribasspēka pēc tās mainīt dzīvesveidu. Sapratu, ka veselība ir svarīgāka par studijām, ir jāatpūšas, cik vien var, nedēļas nogalēs. Aprīlī biju pie dziedniekiem trīs reizes. Sāku ievērot ļoti striktu dienas režīmu – hobiju vietā atpūta, iešana gulēt ļoti savlaicīgi, kā minimums divas meditācijas dienā.

    Aprīļa beigas bija lūzuma punkts. Noguruma no desmit lekcijām nedēļā sāka kļūt mazāk.

    Aizvien ik pa laikam sāpēja galva no pārpūles. Es pārstāju pildīt mājasdarbus, kad sāpēja galva. Man taču tomēr bija otrā invaliditātes grupa – augstskolā par to pateicu mācībspēkiem. Šādi sevi saudzējot, palēnām radās spēks. Mazinājās nepatika pret grūtiem mājasdarbiem, jo vairs nespiedu tos sev pildīt, kad ķermenis bija galējā diskomfortā.

    Maijā bija palicis tikai viens parāds no marta slimošanas posma. Turpināju stingro dienas režīmu. Turpināju iet pie dziedniekiem vismaz divreiz mēnesī. Pasniedzējai, kura izturējās ar necieņu pret studentiem, saņēmos iebilst. Arī tāpēc maijā bija mazāk norītu dusmu un citu emociju, jutos veselīgāk.

    Jūnijā bija otrā semestra sesija, kurā jau biju pilnībā atguvusi savu pašapziņu.

    Aprīlī un maijā dziednieki daudz palīdzēja man saprast savu kosmisko uzdevumu. Tas audzēja pašvērtējumu. Ka man ir jāmīl savs ķermenis, sava veselība ir vērtība.

    Ar šādu attieksmi es turpināju bieži meditēt, vairāk izteikt savu viedokli studijās. Atvēros emocionāli un garīgi. Kļuvu drošāka par sevi. Bija skaidrs, ka mācību gadu pabeigšu ļoti labi un lieliski.

    Sesiju nokārtoju ar atzīmi, kura, lai arī bija zemāka par pirmās sesijas atzīmi, bija iegūta daudz harmoniskākā ceļā – daudz mazāk sevi laužot, mokot, izdzenot.

    Jūlija sākumā secināju, ka pārmaiņas veselības ziņā ir iegājušas noslēguma fāzē – varēju gan ilgi lasīt, gan labi izgulēties. Simptomi, uz kuru pamata pagājušā gada augustā man nokārtoja invaliditāti, bija pazuduši.

    Es apzinos, ka attīstība ir mūžīga. Ir ļoti daudz lietu, kas man vēl jāapgūst, lai celtu savas vibrācijas un paplašinātu apziņu.

    Emīlija 2019.gadā
    Monday, November 18th, 2019
    6:45 pm
    Nauda
    Cilvēks, kurš ir aizdevis


    Tā nu bija sanācis, ka viņš piedzima mantojis tēva bagātību. Tēvs bija mecenāts, bija arī baņķieris un uzņēmējs.


    Viņš uzskatīja, ka tēvs bijis labs cilvēks, jo centies veicināt apkaimes attīstību. Pat ja arī vectēvs bija aizdevis visiem. Un ļaudis 50 gadu laikā, visas šīs dzimtas, kuras šeit dzīvoja, bija parādā.

    Viņš kopā ar māsām un brāļiem dzīvoja muižā. Kalpotājus viņi 19.gs sākumā bija pārsaukuši par palīgiem. Muižā bija ap 20 palīgu, kuri caurmērā darīja to, ko vēlējās. Viņi bija gaismas radinieki, vIņu
    Dzimtas bija ar darbu atdevušas visus parādus.


    Protams, daļa no viņiem gatavoja ēst, citi skaldīja malku, citi audzēja dārzeņus. Taču viņi bija brīvi.

    Kādā ziņā viņi bija ļoti pieticīgi cilvēki – viņu mājas rotāja vien dzimtas ģerbonis koka figūras veidā. Viņu karietes bija tikpat vienkāršas kā citiem ļaudīm.

    Viņi dzīvoja savādā laika sakausējumā – izmantoja karietes, kaut bija pieejami helikopteri. Izmantoja baložu pastu, kaut bija e-pasti. Viņi centās atgriezties pie dabas. Virs viņu ipašumiem bija aizvākti visi satelīti.





    Viņam vienmēr likās, ka viņam pienākas vairāk, un viņš vienmēr dabūja, ko gribēja.

    Kaut kā tukši, ja viss, ko Tu vēlies, vienmēr piepildās.

    Taču viņā bija tik daudz pateicības, ka viņš pateicās no rīta, vakarā un pa dienu. Tāpēc viņam deva.




    Par iespēju dzīvot. Viņa bija tik pateicīga. Cik reizes nācies mosties ar domu, ka šī būs lieliska diena.
    Viņa ziedēja. Dabiski. Kaut kā pamodās no gultas ar abām kājām reizē, sāka uzreiz smaidīt un smieties.


    Kontakts ar faniem ir svarīgs. Ar vienu teikumu, mājienu veikt ko foršu!

    Zini, uz Tevi skatās, jo Tu liec justies citādāk. Show me love, show me the way, I’m here to stay.


    Viņš atgriezās savā ciematā reti īstenībā, jo tur saimniekoja viņa brāļi.

    Viņa ģimenē bija septiņi rada gabali vienā vecumā, kuri pārvaldīja dažus tūkstošus hektāru kopā.

    Un tad vēl palīgi. Viņi audzēja kāpostus, burkānus un kukurūzu. Arī zirņus.




    Bērnus viņš īpaši godāja, pat ja zināja, ka arī tie viņam ir parādā.


    Ēstuves un restorāni bija principā aizmirsta parādība, jo cilvēki ēda kopā ar draugiem. Darba vietās bija iekārtotas speciālas ēdamistabas, kur cilvēki kopā pusdienoja, kopā gatavoja ēst un dzēra kafiju.

    Cilvēki sanāk kopā un rada siltumu ar savām domām un prieku. No tā viņi pārtika visvairāk.

    Prieks, satiekot draugus, bija tik liels, ka no tā varēja pārtikt stundām.

    Taču visvairāk siltuma bija gatavojot kopā ar savu partneri. Dzīves partneris, nāvē jāiet katram vienam.


    Ķermenis ir darba instruments un baudas avots. Viņi visi ļoti cienīja savus ķermeņus. Pareizāk sakot, viņiem iedotos ķermeņus.


    I’m back
    Tuesday, November 12th, 2019
    11:05 pm
    12.nov
    + Dokumenti ar citu vārdu
    + Anēmijas ārstēšanā jauns pavērsiens

    + Jaunas studijas

    + Enerģētiski kņudēšana pakrūtē

    + Sajūta saglabājas - tam lielajam īpašajam jābūt saistībā ar darbu/ikdienu/kaut ko, ko darīt 9 - 17
    12:10 pm
    Intervija
    Vai mēs jau esam tikušās?

    - Jūs droši vien redzējāt mani tajā Playboy žurnālā ar kaķa austiņām. Es biju jauna un gribēju fotogrāfēties. Un viņiem jau bija austiņas. Mani intervēja par nākotnes iecerēm, lika pozēt peldkostīmā un veļā, taču citādi tas bija ļoti solīds pasākums.

    Un kas ar Jums notika pēc fotosesijas?

    - Zvanīja daži cilvēki, apsveica ar spēju uzturēt ķermeni labā formā. Man bija 19, taču biju ļoti slaida un tieva, taču samērīgi tieva. Biezie mati mani padarīja kuplāku vajadzīgajās vietās.

    Vai Jums pašai bija kaķi fotosesijas laikā?

    - Jā, laukos man bija runcis. Viņš bija tāds ļoti patstāvīgs, nāca tikai paēst un dažreiz ielīda klēpī sildīties. Es esmu par kaķiem tikai tad, ja tos brīvībā tur. Kaķim ir sava saprašana, kurš ir viņam piemērots cilvēks. Kaķi izvēlas cilvēku, cilvēks, cenšoties izvēlēties kaķi, tikai pats sevi iedzen postā.

    Vai Jūsu studijas Jūs apmierināja, esat gandarīta, ka pabeidzāt?

    - Jā, bioloģija man patika jau skolas laikā. Tagad es pētu lāčus. Braucu uz Igauniju, Somiju, Norvēģiju. Daudz sadarbojos, jo, kā zināt, Latvijā lāču ir maz vai tikpat kā tie ir tikai viesi.

    Vai domājat par to, ka reiz arī būsiet tikai viese Latvijā kā lāči?

    - Tā var notikt. Taču Latvijā ir iespējams atjaunot dažādas sugas, kuras šeit kādreiz dzīvojušas, kuras ir piemērotas šiem laika apstākļiem. Ir arī sugas, kuras te labprāt dzīvotu lielākā skaitā, kā, piemēram, bebri. Taču industrializācija ir daudz ko izmainījusi ekosistēmā.

    Ko cilvēkiem vajadzētu darīt, lai atjaunotu ekosistēmu?

    - Cilvēki var veidot dabas parkus, rezervātus daudz lielākās teritorijās. Katrā novadā pa mini parkam, vai katrā rajona centrā brīvās ganības. Ja cilvēkiem piedāvātu zvērus vērot no gaisa, tad tie varētu brīvi uz Zemes dzīvot. Jāmaina ir pozīcija – cilvēkiem jābūt gaisā, zvēriem lejā.

    Paldies par interviju. Lai Jums veiksmīga zinātnieces karjera!
    - Paldies.
    Monday, November 11th, 2019
    7:29 pm
    Meow
    Why finding a job with cat(s) in workplace is hard? In Japan it is popular to have cats there.

    On the bright side - I could open a business myself and recruit a cat. (I'm serious here)

    ***


    A friend of mine bought a used bookstore, and the terms of sale included that he had to continue to provide for the cat who lived in the bookstore. A few months later he told me that he realized what had happened was merely a change in management, the store was actually owned by the cat.
    Thursday, November 7th, 2019
    2:46 pm
    IF YOU ARE HAVING A HARD TIME...READ THIS!
    Are you struggling now? You're not alone…

    Over the past couple of days I've noticed a challenging current of energy in the air.

    With so many messages, emails, and comments from people who right now are struggling, sick, challenged and in pain.

    People who are close to giving up faith, or way past that point already.

    And I just want to share with you that…

    You're going to be okay.

    Life is hard!

    Pain is a part of being alive. It's something that can only be experienced by the living.

    And right now, the strong energies of the Scorpio Season, and Mercury Retrograde are bringing up pain, fear, shadow aspects, and challenging emotions for so many.

    But you know what?

    It's going to be okay…

    And in this moment right now, I'm inviting you to take a step back.

    To shift out of “being in it”, just for a moment and to step back into “observing it”…

    Because, what if the pain showing up in your life is actually a sign that deep healing is occurring?

    What if the struggle you're feeling is exactly what is needed for your healing and spiritual growth to unfold?

    What if what you're perceiving as struggle, is actually the biggest opportunity you've ever been given?

    To release the past and let more light into your life.

    It's not easy…

    Life isn't easy, and these times of accelerated change, raise the stakes.

    But it's not meant to be easy.

    And it's okay if you feel lost, scared, and overwhelmed now.

    Let it be okay that you don't know exactly where you are going.

    What if instead of a bad thing you shifted your perspective to see the blessing in the present?

    Just a little, tiny glimpse of a silver lining.

    Where you can shift your perspective to feel and experience a sensation of freedom.

    To look at this moment of being suspended in air…

    Having no clue where to go, just that you can't go back to where you've been…

    What if you saw this, not as being lost, but as being free.

    You're not alone. This is exactly where we are collectively now…

    In the place between what has been and what is possible.

    And it feels scary.

    It's confusing.

    It's downright painful and challenging for some as old memories, beliefs, past experiences, and present challenges energetically cling to you…

    Like a heavy ball and chain dangling from your feet and threatening to pull you down out of the sky.

    But you know what?

    These are the exact energies, and circumstances where you can learn to fly.

    Where your wings are forced to open…

    Where your brilliant inner light in the midst of the darkness around is finally revealed.

    And it's okay that there's no clear destination in sight.

    It's okay that you can't see where this all leads…

    It's okay that you want to feel good, joyful, and in love…

    But you don't.

    That's not what is important now.

    The winds of change are carrying you forward.

    And if you feel like you're drowning in strong emotions, distress, and chaos…

    This is healing in action.

    And it's okay!

    You're okay.

    And you're going to be okay.

    You'll get through this.

    As my grandmother always used to say: “This too shall pass”.

    And you'll come out on the other side stronger, brighter, and clearer.

    So for right now…

    Step back and observe, and know that you are loved.

    My heart goes out to you.

    Prayers, and love, and angels are all around.



    You're okay.

    I love you.

    With so much love and bright blessings,

    Melanie





    citēts no:

    https://www.ashtarcommandcrew.net/profiles/blogs/if-you-are-having-a-hard-time-read-this-by-melanie-beckler
    Tuesday, November 5th, 2019
    6:11 pm
    No intervijas ar šaha pasaules čempioni, titulētāko sievieti - Judīti Polgaru
    I do believe that having private tuition in whatever field makes children improve so much faster and because of this, they gain a lot more confidence, which increases their speed and appetite for improving.

    In general, I think this is one of the most important things for any child, whether they’re at school or not.

    If you can keep their curiosity, they can improve extremely fast.
    Wednesday, October 30th, 2019
    6:46 am
    Sniegs
    Pirmais sniegavīrs. Rīta pastaiga/skrējiens daudz svaigāks.
    Tuesday, October 29th, 2019
    10:36 am
    Imagine deciding to let the Universe show you things that you can be grateful for
    ~Deeply inspiring music
    ~Books that speak to my heart and inspire truth and love
    ~Breathing exercises that soothe me
    ~Green outside my window and the beauty of the sanctuary I have created for myself
    ~A friend that called for a brisk walk in the fresh autumn air
    ~People that send me inspiring messages, so I can choose to read that which uplifts me instead of what scares and confuses me.

    When I do any of these exercises, within a very short amount of time, I feel completely different than when I first began my day.

    citēts no

    /https://www.ashtarcommandcrew.net/profiles/blogs/openiing-the-door-from-darkness-into-light-archangel-gabriel
    Wednesday, October 23rd, 2019
    9:56 pm
    Metamorfozes
    Kaut kā viss atkal mainās. Aizvien ātrāk.

    Vīzijas, ko redzēju 25g vecumā par nākotni līdz 63g, sāk strauji piepildīties.

    Tik maz mērķu atlicis šajā dzīvē.

    Skaidrs, ka tuvāko desmit gadu laikā pārcelšos uz ārzemēm. Tikai vēl jāiegūst Reiki Meistara pakāpe.

    Man patīk kompakti cilvēki. Visums ir taupīgs. Es tikai tāda gara :D
    Tuesday, October 22nd, 2019
    4:22 pm
    Sēņu zupa
    Dabūju Gan Bei.
    Sunday, October 20th, 2019
    3:38 am
    Lai saglabātu smadzeņu plasticitiāti
    Ir jāmācās katru dienu kas jauns

    Cilvēki skolā jau staignē, jo priekšmetos jaunais nāk klāt mazās devās

    Visvairāk mācās tieši zīdaiņa un pirmajos gados

    ***



    Kā lai gūst tādu pieredzi 30-40 vecumā?

    Labs variants ir pārcelties uz eksotisku valsti, iemācīties valodu, paražas un kultūras nianses
    Piezemētāks variants ir apgūt tikai valodu

    Interneta kursi piedāvā plašas iespējas

    ***

    Attīstība nozīmē aizvien jaunas pieredzes pēc iespējas biežāk

    Arī iepazīties ar jauniem cilvēkiem ir attīstība, ja tie ir dažādi
    Sunday, October 13th, 2019
    8:40 pm
    Kamēr lūpas vēl sārtas
    Viņa dejoja un taisīja salto pie Brīvības pieminekļa. Viņa bija kas ļoti gaisīgs. Viņa svēra ap sešdesmit kilogramu un augums bija ap metru deviņdesmit.

    Jaunības iemiesojums, mūžam ziedošā jaunava, ziedēja savā priekā un draiskulībā. Sarkana, oranža, violeta un balts.

    Auskari tirkīzzili. Svārki rūtoti orandži.

    Viņa dejoja tautas dejas, darbojās folkloras ansamblī. Viņai bija divdesmit pieci un pabeigtas studijas. Viņa bija tikko sākusi strādāt.

    Viņa bija tikko sākusi just pieaugušo cilvēku dzīvi, kaut pati aizvien griezās šajā virpuļojošajā dejā. Viņa gribēja palikt ar sevi un savu radošo darbību, taču saprata, ka kaut kas būs jādod arī citiem.

    Darba vietai, vecākiem, draugiem, pasaulei. Viņas nākotnes bērniem.

    Kā visu apvienot? Kā pārdalīt uzmanību un pienākumus?
    Kurš viņu cels uz rokām un sabužinās matus? Paņems pie rokas izjādē uz mežu?

    Vecāki to drīz pārstās darīt, taču viņa vēlējās sākt kopdzīvi tikai tad, kad būs kādu laiku jau pastrādājusi, guvusi pārliecību par sevi arī darbā. Kā saka – viņa būs profesionāle arī tur.

    Iniciācijas un krustceles, par to folklorā ir daudz. Dažreiz jānoiet pazemē, lai tiktu caur aku ārā.

    Dažām meitenēm draugs ir jau 16 gados. Citām 18. Viņai 25 gados aizvien ir tikai randiņi un cenšanās saprast sevi. Ko es gribu?

    Ansamblī jau puišu daudz, taču izvēlēties ir grūti, jo ir daudz arī masku cilvēkiem, ja skatās pavirši. Un vispār var pagaidīt, kamēr būs vairāk naudas un brīvā laika.

    Dzīve kustās kā ātrgaitas vilciens. Viņai vienmēr ir, ko darīt. Viņa gribētu attīstīt savas iemaņas arī matemātikā un fizikā. Jo valodas viņa prot, komunicēt viņa prot.

    Kaut kur starp sirdi un prātu, starp jūtām un analīzi, ir arī dzīvesziņa. To viņa mācās no vecajām kundzēm.

    Tas viss kaut kur virzās, uz prieku, uz harmoniju, uz svētkiem, uz bērniem, uz vecmāmiņas statusu, uz skaistām bērēm, uz monogrāfijām un autobiogrāfiju, viss kaut kur virzās.

    Ir jāpaspēj sajust īstu mīlestību, īstu kaislību, īstu draudzību, pieķeršanos un svaigumu.

    Pirms sastrādātas rokas, pirms grumbas pierē, jāprot ņemt no dzīves visu to labāko.

    Viņa jau varētu turpināt dejot, mācīt citiem dejot, taču studijas bija citā virzienā. Visu var kaut kā savienot, ja labi grib.

    Tik daudz mērķu, tik daudz iespēju, jāmācās izvēlēties.
    Paldies visiem, kas nodrošina tik daudz iespēju.
    Friday, October 11th, 2019
    11:30 pm
    Metalurģija
    Uzmanība ir enerģija.

    Taču dažreiz uzmanības trūkums ir naids. Slēpts, apzināts naids. Uz dzīvo, uz cilvēkiem, zvēriem.

    Cilvēki dažreiz spēj priecāties par drupās uzplaukušu ziedu. Pat ja to izplaucējis kāds cits, kurš viņu vietā izrušinājis dobīti.

    Tik maz vajag, lai dzīvība atrastu vietu caur asfalta blokiem, melnām sirdīm, caur ļaunumu. Taču dzīvība kā putekļi ir tikai enerģija. Tai jāatrod mājvieta. Sirdīs, prātos, apziņā.

    Kur viss ir melns, tumšs, tur dzīvību izkropļo kā melnu, staipīgu lipekli. Jā, zombiji ir dzīvi. Un vampīri arī. Vismaz tādā nozīmē, ka tie kustās. Animēti. Animētā nāve 3d un 5d formās.

    Daudz animētās nāves ir 3d un 4d formās. Visādi parazīti un mošķi, kas cilvēku mudina uz pašiznīcību. Prieks par tiem visiem, jo tie palīdz augt. Kā nīlzirgs nokasa kaitēkļus, tā cilvēks, nometot tos visus, paliek aizvien vieglāks un vieglāks. Līdz top par tīru gaismu.

    Kura spoži iespraucas pa vismazāko durvju spraudziņu pieliekamajā, ja vien tā smarža pasprūk ārā. Tas pieliekamais kambaris ir ļoti liels, un tajā stāv izkaptis.

    Un tā cilvēciņš nodarbojas ar izkapšu pārkausēšanu par visādām derīgām lietām – krēsli, galdi, karotes, eņģelīši un sirsniņu kuloniņi.

    Un paliek aizvien mazāk nāves šai un citās pasaulēs. Kari beidzas, cilvēki, kuri gribētu karot, attopas tādā kā miera zonās, kur viņiem piedāvā karot pašiem ar sevi, līdz viņi uzvar. Un viņi vienmēr uzvar.

    Viss virzās uz mieru un harmoniju. Taču ir daudzi cilvēki, kurus tas garlaiko. Tāpēc pārejas periodā viņi var vēl spēlēt kariņu ar datoru un viedtālruni. Lai remdētu atkarību kādu nošaut un izšķaidīt uz sienas tā, ka asinis šļakst.

    Vēl daudziem ļoti garšo steiki. Un viņiem patīk taisīt desiņas. Un klausīties metāla mūziku par kapiem. Viss ļoti harmoniski, taču vienā brīdī viņi attopas tādā kā izolatorā.

    Aiz augsta mūra stāv paziņojums: “Šeit ieslodzīti pēdējie gaļēdāji šajā pagastā”. Un pie mūra nolikta Čeroki indiāņa statuja, kura vēstī: “Arī mēs reiz bijām rezervātos”.

    Kaut kā reizēm pietrūkst. Asuma, tā teikt. Sekss, sviedri, asinis, dzīvība, uguns.

    Dažreiz tādos brīžos vajag nomierināties. Zināms, ka psihiatriskajā slimnīcā ir aizvien dažas jaunas sienas jānokrāso baltā krāsā. Tur ir daudz sienu. Lūk, meditatīva nodarbe. Krāsot kvadrātmetriem daudz sienu. Tieši baltas.

    Baltā ir ļoti glīta krāsa, pirms tā tiek notašķīta ar asinīm. Taču dažas baltās sienas vienmēr paliek baltas. Un šo balto sienu kļūst aizvien vairāk. Tās nāk virsū un ieskauj kā aizsargslānis.
    Thursday, October 10th, 2019
    8:01 pm
    Vakariņas
    Sēnes ar avenēm, vasabi mērci, ķiplokiem, ceptas eļļā ar sadrupinātu rudzu maizi.

    Vegānisms liek raudāt, taču ļoti attīra :D
    12:55 am
    Rotas
    Šodien sapratu, ka varētu aiziet kopā ar draudzeni Daci uz rotu darbnīcu. Viņa tajā darbojas jau ilgāku laiku. Gatavo sev un citiem.

    Dace ir vienmēr aizņemtā un pavadītā jaunmeita. Viņai vienmēr ir pavadoņi, vienmēr viņa izskatās jauna, un vienmēr viņai ir, ko darīt.

    Mazliet viņa atgādina kādu no Sex and the City, tikai izklaižu vietā viņai ir grāmatas, jo viņa ir introverta.
    Viņa ļoti labi saprot cilvēkus. Mani viņa saprot sliktāk, taču viņa ir skaista un atsaucīga, tāpēc es arī cenšos viņu saprast.


    Mēs dažreiz pastaigājamies pa parkiem un barojam pīles. Klusumā. Viņai patīk vērot putnus un zvērus. Man patīk vērot debesis. Tāpēc mums saskan.

    Vislabāk ar Daci ir kopīgi blandīties par maziem apģērbu veikaliņiem, kur pārdod pašu drēbnieku saražoto. Tad mēs sameklējam kaut ko fifīgu un izdomājam, kam tas varētu piestāvēt.

    Dažreiz mēs sēžam tējnīcās un lasām grāmatas. Kad apnīk, tomēr kaut ko pasakām. Taču grāmatu lasīšana divatā arī var būt aizkustinoša.

    Vēl mēs kādreiz skatījāmies seriālus. Tādus kā Sugar Rush, Originals un Highlander. Vispār jau viņai seriāli ir noiets
    etaps. Dzīvē var satikt skaistākus vīriešus par seriālajos redzamajiem.

    Ik pa laikam viņa pārstrādājas un sūdzas, ka pietrūkst patiesi laba seksa. Tā sūdzoties viņa smejas caur asarām par to, ka jāpaiet ilgam laikam, ka atstarpe starp vienkārši interesantu seksu un labu seksu dažreiz ir par lielu. Un to sagaidīt ir grūti. Tā viņa saka.


    Taču viņa mēdz noslēgties no visiem. Aizbraukt uz lauku mājām, paņemt vijoli un spēlēt pati sev. Stundām ilgi.
    Viņa man uzticēja, ka tā viņa aizmirstas. Viņa saka, ka skanot briesmīgi, taču viņa spēlē sev un izlādējas.

    Ar to pietiek laimei.
    Monday, October 7th, 2019
    7:37 pm
    Dzīve ir skaista
    Asinis tek, taču tā ir dzīvība
    Asaras tek, taču tā ir attīrīšanās
    Sviedri tek, taču tā ir enerģija

    Kaut Tu cīnītos ar sevi līdz galam
    Pārkāptu pāri naža spalam

    Dvēsele kliedz
    Atliek tik sadzirdēt

    Šo saucēja balsi tuksnesī
    Tas mūsu lietusdārzs!
[ << Previous 20 ]
About Sviesta Ciba