Below are the 20 most recent journal entries recorded in Eos' LiveJournal:

[ << Previous 20 ]

Thursday, March 23rd, 2023
3:52 pm	“Vaļveidīgo apziņa – Delfīni un vaļi” Labdien! Šodien Rīgā pelēcīga un lietaina diena. Tāpēc izklaidējošs tulkojums par pelēkajiem delfīniem. Jashī(meitene no Plejādēm) - augi ir ne tikai piektajā blīvumā, bet kā apziņa tie ir “visur” , daļa no lielā viss, kas ir. Tie ir vienkārši atšķirīgi no dzīvniekiem un tā, ko cilvēki sauc par attīstītajām būtnēm. Un kāds nav mazāk attīstīts tikai tāpēc, ka tam nav pilsētu, kosmosa kuģu vai datoru. Tas vienkārši nozīmē, ka šis “kāds” darbojas citādāk, viņa apziņa darbojas iekšēji citādāk. Kad es saku “ visur”, es runāju par viņu esenci, viņu apziņu, nevis viņu ķermeni. Es domāju, ka viņu apziņa ceļo pa blīvumiem, un tāpēc sanāk, ka viņi ir visos blīvumos. Piemērs šim ir vaļveidīgo sugas kā vaļi un delfīni, kuru saprāts ir augstāk attīstīts par cilvēku saprātu uz Zemes (lielākajā daļā gadījumu). Viņiem nevajag pilsētu, ierīču vai jebkā cita, jo viņi apgūst un pieņem sev par saistošu visu caur saprātu. Viņi ir ļoti saprātīgi un iztēles bagāti. Viņi dzīvo pasaulēs, kuras paši radījuši savā saprātā, un dala telpu šajās pasaulēs ar citiem, kas tās spēj redzēt, izmantojot sarežģītu un ļoti jaudīgu telepātiju. Ar šādu garīgās attīstības līmeni, viņiem gandrīz nekā vairāk par savu saprātu nevajag. Viņu smadzenes ir lielākas un sarežģītākas kā cilvēkiem. Viņu pasaulē viss griežas ap ideju, ka viņi, lai arī ir individuāli, tomēr ir arī esības, daļa no esības. Tādejādi viņi dalās ar savām domām viens ar otru, saviem tēliem. Ar ideālajām pasaulē, ļoti mierīgām un plūstošām. Viņi mīl atrasties, kā mēs teiktu, augstajās dimensijās. Sapņu pasaulēs. Vienmēr iztēlojoties ideālu, ideālas vietas, kur būt. Viņu pamatidejas ir mīlestība un veselums. Paplašinot savu uztveri par to, kas viņi ir, gan kā indivīdi, gan kolektīvs, viņi vienmēr, vai gandrīz vienmēr, ir augstās vibrācijās. Viņi daudz ceļo savā saprātā un nosūta sarežģītas domformas viens otram. Bet ir diezgan neiespējami zināt, precīzi, ko tieši viņi domā, bet viņi domā un domā daudz. Viņi gandrīz visu dzīvi pavada domājot. Viņi savā starpā dalās ar idejām, iemesliem, kāpēc viņi pieredz to, ko pieredz. Viņi ir sapņotāji. Viņi sapludina realitāti ar savu blīvo domu, lai tās kļūtu par vienu un to pašu. Viņu idejas par realitāti nav tik stingras vai objektīvas kā cilvēkiem, jo cilvēki ir iesprostoti savās piecās maņās, domājot, ka nekā cita nav, pat ja cilvēku instrumenti rāda ko citu. Daudzi cilvēki negrib vai nespēj saprast, ka realitātē ir daudz vairāk, ko varētu uztvert. Cilvēki vienkārši nav tā dzimuši, lai saprastu šādas lietas, kur nu vēl, lai papļāpātu ar delfīnu. Delfīni nedomā kā cilvēki, viņi nav labāki vai sliktāki, tikai citādāki. Iztēle, domas un idejas, sajūtas un emocijas, ir neloģiskas parādības cilvēkiem. Taču vaļveidīgajam tā ir realitāte. Viņi uzskata cilvēkus par ļoti ierobežotiem saprāta darbībā un garā. Viņi uzskata cilvēkus par bīstami neempātiskiem un nezinošiem, tāpēc viņi no cilvēkiem pēc iespējas izvairās. Viņi redz, ka daļai cilvēku trūkst saprāta. Viņi redz šo cilvēku domas kā haotiskas, nestabilas un nenoturīgas. Vaļveidīgajam, it īpaši pudeļdeguna pelēkajam delfīnam, ar ko es esmu visvairāk kontaktējusies, ir iespaids, ka cilvēki var redzēt un saprast, un apzināties ļoti šauru realitātes spektru, un tiem trūkst spējas ieskatīties savā esībā. Un tiem arī nav labas spējas peldēt un nirt. Taču delfīns ir delfīns. Viņi ir empātiski un citādi nevar būt. Tāpēc viņi saprot, kāpēc cilvēki ir tik ierobežoti, un ir gatavi ciest cilvēku labā. Viņi nekavēsies cilvēkam palīdzēt, ja savā ceļā to satiks. Delfīni saprot cilvēkus daudz, daudz labāk kā cilvēki saprot paši sevi, un vēl vairāk, kā cilvēki var saprast delfīnus. Delfīns ir teju visattīstītākā būtne, kura ir Zemes okeānos. Un ir skumji to atzīt, bet delfīni ir visaugstāk attīstītās būtnes garīguma ziņā uz Zemes. Tomēr viņi aizvien nogalina, lai paēstu. Viņi saprot, kāpēc tas tā ir, viņi pateicas zivīm, ka tās ir, un viņi saprot, ka uz Zemes ir barības cikls. Viņi nogalina zivis saudzīgi, tās gandrīz nesakožot, bet izmantojot attīstītu skaņas ieroci – saspiestu skaņu. Tā arī palīdz viņiem aizsargāties no haizivīm, kuras no viņiem bēg. Delfīns var nogalināt lielu haizivi no 30- 40 metru attālumu. Viņi var apstādināt tās sirdi ar saspiestu skaņu no viņu speciālā orgāna, sonāra, (cilvēku zinātnē saukta par hidrolokatoru), kurš atrodas aiz viņu pieres. Viņi var pielietot to, lai atrastu zivis tumsā, lai redzētu okeāna dibenu, lai izpeldētu starp akmeņiem tumsā, taču viņi var arī koncentrēt sonāra skaņu kā lāzeru. Kā lāzera staru un enerģiju ar letālu precizitāti. Cilvēku jūras pētnieki zina par šo, bet dažādu iemeslu dēļ par to plaši nerunā, it kā tas nebūtu svarīgi. Tāpēc daudzi par to nezina. Tomēr, daudzu valstu armijas ir centušās delfīnus izmantot savā arsenālā, bet šīs programmas ir cietušas neveiksmi, jo delfīni nepakļaujas dresūrai, un saprot viņu nolūkus. Delfīni mācās ātrāk par to dresētājiem, tāpēc pārstāj sadarboties. Atgriežoties pie viņu saprāta, teju vai trūkst vārdu, lai aprakstītu viņu radītās pasaules. Delfīni vienkārši peldas ēterī apzināti, nezaudējot saikni ar savu fizisko ķermeni. Kamēr viņi uzturas tur, viņi ir tikai idejas. Idejas izpētīt dažādas pasaules vēl un vēl. Savā saprātā viņi sevi neuzskata par fiziskām būtnēm. Viņi dzīvo izdomātās pasaulēs, kur viņi peld un plūst pa telpu, kura atgādina ūdeni, bet tas nav, šai telpai nav virsmas, tā ir jūra ar idejām, uztverto, piedzīvoto un prieku. Delfīni vēlas saprast visu. Viņiem nevajag pat lietot savu delfīna ķermeni, lai apzinātos lietas, viņi nepieredz realitāti tikai caur ķermeni. Viņi pieslēdzas ēterim, daži saka, Akaša hronikām, un pēta tās. Pēta nevis tikai informāciju par delfīniem, bet par visu, kas ir un visu, kas nav. Viņi saņem informāciju no ētera un dalās ar savām atziņām un atradumiem viens ar otru. Viņiem ir savs delfīnu humors. Lai to paskaidrotu – iztēlojoties, ka delfīns iztēlojas sevi par putnu un lido starp zvaigznēm, kuras mirdz un ir dažādās krāsās. Viņi cenšas saprast visu visaugstāko kosmisko saprātu un visu visaugstāko kosmisko radītāju. Tādi, kādi viņi ir uz Zemes, kā pudeļdeguna delfīni, tas ir tikai viņu fiziskais aspekts, kurš ir maza daļa ārkārtīgi sarežģītai esībai, kuru definē tās saprāts, un tas, ka tā dzīvo pati sevis radītajā realitātē. Apskatot visas vaļveidīgo sugas, es nešķirošu, kura ir augstāk un zemāk attīstīta. Es māku pastāstīt par delfīniem, jo tie nāca ciemos, kad es dzīvoju uz Zemes, uz salas. Viņi piepeldēja man klāt un telepātiski komentēja: “Klau, Tu taču neesi no šejienes?! Klau, vai Tu tiešām dzirdi mani? Cik interesanti!” Es nerunāju delfīnu valodā. Viņiem nav valodas, un viņiem nevajag valodu. Kaut arī viņi lieto kodētas skaņas, lai sazinātos, kad attālums ir ļoti liels. Mūsdienās jūrā ir dzīva satiksme – kuģi un zemūdenes, kuras rada tik daudz trokšņa, ka traucē vaļveidīgajiem un rada lielas grūtības tiem. Taču skaņas, lai arī mēs domājam, ka viņi galvenokārt lieto tās, netiek izmantotas pamatā, lai sazinātos. Pamatā ir telepātija. Un ideja ir ideja. Vārdi nav vajadzīgi. Viņi saprot manas idejas, un es viņu, vismaz daļēji. Viņi vienmēr bija tuvumā manai salai mazās grupās. Es viņus varēju redzēt spēlējamies nostatus. Kad viņi pietuvojās, haizivis attālinājās. Skaidrs, ka dabā viņi neiekļaujas barības ķēdē, jo viņiem ir automātisks ierocis, kas pārspēj jebkādus haizivs zobus. Runājot par plēsoņdelfīniem (zobenvaļiem), es neteiktu, ka viņi ir daudz zemāk attīstīti. Delfīni arī nogalina. Viņi arī ir gaļēdāji. Taču plēsoņdelfīniem ir citi sapņi un cita pasaules uztvere, salīdzinot ar pudeļdeguna delfīniem. Bet man nav bijusi iespēja būt tuvumā zobenvaļiem. Es reiz biju tuvumā pelēkajam valim, taču tas bija aizņemts, lēkājot un priecājoties par sevi. Tas bija jauns. Man bija sajūta kā redzot lielu delfīnu. Taču vaļi ēd planktonu, nevis zivis. Vai jūs zinājāt, ka daudzās valstīs ir stingri aizliegts komunicēt un spēlēties ar delfīnu? Ir aizliegts peldēties kopā un socializēties ar delfīnu. Tas ir tā, jo delfīniem ir ļoti jaudīgas apziņu paplašinošas īpašības, kuras iedarbojas uz cilvēkiem. Ir pieredzes, ka spēlēšanās ar delfīnu atver apziņu un paplašina saprātu. Tāpēc kabala tos ieklasificēja kā bīstamus. Tāpēc, ka viņi atver cilvēka apziņu citām esības formām, citām pieredzēm, smalkajam plānam. Cilvēki, saskaroties ar delfīniem, kļūst garīgāki, mazāk materiālistiski, ar plašāku iztēli. Runājot par zoodārziem un delfinārijiem, ieslodzītie delfīni kļūst skumji, viņi ieslodzījumu izjūt kā šausmas. Taču tajā pat laikā, tā kā viņi ir tik augstu attīstīti, un saprāts paceļas pāri jebkādām fiziskām barjerām, viņi savā saprātā vienmēr ir brīvi. Runā, ka vaļveidīgie nāk no Sīriusa zvaigznāja. Taču, cik man zināms, viņi vienmēr ir bijuši visur, kur ir jūras un okeāni. Idejas “vienmēr ir bijuši”, “ mūžīgi”, “ bez sākuma un gala” daļai cilvēku ir grūti uztveramas. Jūs varat saukt delfīnus par svētām esībām tāpēc, ka viņu saprāts nav pilnībā iegājis fiziskajā miesā un matērijā. Viņi pārsvarā dzīvo smalkajās pasaulēs. (Comment on this)
Monday, March 20th, 2023
9:30 pm	"Miera patronese" Viņa vienmēr viņu gaidīja mājās pēc darba. Sasvīdušu, sasniegušu vienmēr kaut ko jaunu, sastrādātām rokām. Viņa smaidīja savu kluso smaidu. Viņš atkrita dīvānā nosnausties, tad ēda vakariņas. Viņam bija sava mākslas piederumu rūpnīca. Viņa gleznoja, taču vēl vairāk auda gobelēnus. Viņš parasti teica, ka bizness ir sarežģīts, ka tik daudzi grib ietaupīt uz kāda cita rēķina, lai tikai varētu minūtīti paslinkot, ka visus jāuzrauga, un tas viss ir tik, tik necilvēcīgi. Ka pieauguši cilvēki nesaprot, ka viņu izdarītā mazā darbiņa rezultātā cits cilvēks varēs savlaicīgi veikt savu mazo darbiņu, un rūpnīca ritēs raiti. Viņam tik ļoti nepatika būt valdonīgam bosam, taču citādi daļa cilvēku nesaprata. Viņš gribēja pasauli bez paceltas balss, bez ciešanām, bez rāšanās un moralizēšanas. Taču cilvēki bija skubināmi, nekāda motivācija – ne naudā, ne uzslavās tiem nelīdzēja ilgtermiņā. Cilvēki, kuri prata labi darīt savu darbu, bet nemīlēja to – viņam nācās šad un tad iztikt ar tādiem, bet viņam arī tas pat nepatika. Fabrikā smaržoja pēc koka, pēc krāsām, pēc iedvesmas un alkām pēc sapņiem. Tā vismaz domāja viņš. Varbūt vēl citi, kam tā bija pirmā darba vieta. Viņa mājās viņu mierināja, sakot, ka pasaule ir ideāla. Viņš tikai nav ticis līdz tādam apziņas līmenim, līdz tādai apgaismībai, ka spētu to ieraudzīt. Ideāla skola, lai mācītos un augtu te atnākušās dvēseles. Ideāla vieta, lai pieredzētu plašu emociju spektru, un caur šīm emocijām saprastu, kas ir labs, kas atmetams. Ideāla vieta, kur satikties dažādu izcelsmju esībām un nodibinātu paliekošas saites. Vīrietim gan riebās šie aizrādījumi, ka viņš vēl nav nobriedis un izaudzis. Viņš taču bija boss. Bija ar pieredzi, kapitālu un lielām iespējām un ambīcijām. Taču viņai tas viss bija pelni, gaistoši vējā. Visa materiālā bagātība, ja vien tās pamatā nebija mīlestība, viņas acīs bija gaistoši ķiršu ziedi pirms novīšanas. Viņš nejutās, ka tiek novērtēts, taču vienlaikus tāpēc cienīja savu sievu par to, ka viņa ne par kādu naudu nebija pērkama. Viņai bija savs darbs, sava laime, un viņš bija viņai nevis viņas dzīve un acuraugs, bet vienkārši svarīga sastāvdaļa pasaules mozaīkā. Sieviete, kurai vēlme augt un savienoties ar senču saknēm, ar kosmiskajām saknēm, ar pārticības, laimes, likteņa vērpējām ir vienmēr svarīgāka par būšanu labai sievai, ja tā būšana kļūst pārlieku cilvēciska, un tai zūd virsslāņi garīgumā. Var jau būt, ka viņam bija bail. Ka viņš reiz kļūs tik maznozīmīgs. Ar lielu ciparu bankas kontā, taču tik maz pie sirds. Ka viņa ideāls par iespēju radīšanu citiem cilvēkiem var nobālēt biznesa paplašināšanas priekšā. Viņa sieva – liela, stalta, spēcīgām rokām un mugurkaulu, vienmēr no viņa var aiziet pirmā. Lai kādās domās viņš pats par sevi būtu – darbā sanāksmēs tas pats galvenais, kurā visi klausās, daļa pat izdabā, mājās viņš bija kluss un neapmierināts. Mājās viņš pavēlēt nevarēja neko, jo zināja, ka sieva pamanīs jebkādus despotisma mēģinājumus un vienkārši aizies. Viņa rokas bija sasietas, mute nevērās vaļā, viņš bija garā pārāk vājš, lai argumentētu ar sievu par lietām, kuras viņa, pie ratiņa sēžot, bija pārlikusi simtiem reižu. Tomēr viņi kaut kā sadzīvoja. Viss viņa stress izkusa šajā sievas “viss ir labi un Tu to zini”. Viss stress izkusa, kad viņa noglāstīja viņam galvu vai pamasēja plecus. Viņš, kurš varētu saieties ar kādu, trīsdesmit gadus jaunāku, kura priecātos par kažokiem un rotaslietām, pakļāva sevi šādai attiecību dinamikai ar sievu, jo viņš negribēja mainīt tās mazās vienu pēc otras, viņš gribēja kādu, kuru varēja cienīt, pat ja sieva bija vienīgais cilvēks, no kura viņam bija ikdienā mazliet bail. Kā viņš varētu atbalstīt sievu, ja viņa pašvērtējums bija prasmē organizēt, izrīkot, motivēt un teikt skaistas runas, kuras der tiem, kuri tic viņam akli? Viņš sievai sagādāja iespēju labos, varbūt pat teju ideālos, apstākļos strādāt. Sagādāt varēja tik daudz ko, bet viņa no viņa prasīja strādāt ar saviem skeletiem skapī, iet pie dziedniekiem, ārstēt savu stūrgalvīgo galvu un mācīties pieņemt pasauli, kāda tā ir. Un tas bija daudz grūtāk par naudas pelnīšanu. Viņa no viņa sagaidīja pašizaugsmi sevis audzināšanā, rakstura izkopšanā. Protams, sieva pati arī auga un attīstījās, taču kas tad viņai nekaitēja – sēž pie ratiņa, sazemējas un strādā ar sevi. Kaut diennaktīm. Brīnums, ka viņa vēl nav aizlevitējusi uz kādu ideālo pasauli, par ko viņa tik bieži runā. Jāsasniedz ideālā pasaule sevī, tad tā materializēsies arī sabiedrībā. Jā, ceri vien - tā viņš domāja. Kad viņš runāja muļķības, viņa neiebilda, tikai noteica: “Padomā vēl.” Viņam nebija daudz draugu. Bija suns, ar ko kopā viņš vakaros pēc darba, un rītos pirms darba gāja skriet. Un suns viņam neko neteica, kad viņš mežā kliedza uz debesīm par to, kāpēc cilvēks ir tāds dzīvnieks, kam visu ko gribas, taču izdarīt kaut ko, lai tas notiktu, tik maz gribas. Kāpēc cilvēki ir tik pretrunīgi!!! Viņš samīļoja savu suni un pateicās, ka uz šīs planētas ir arī suņi. Viņam pašam bija pretrunīga sirds. Viņš, godīgi sakot, mīlēja suni vairāk par sievu, taču tieši suņa dēļ spēja saviem darbiniekiem fabrikā daudz ko piedot. Jo suņi arī piedeva tik daudz ko. Viņam šķita, ka sievas acīs savos 63 gados aizvien ir bērns. Tāds pāraudzis puišelis, kuram smilšu kastē ir kaut kāda vara. Taču visa vara bija tikai ilūzija. Tomēr kaut kādu iemeslu dēļ sieva viņam, tāpat kā suns, neko nepārmeta. Sievai viss bija labi. Viņa dzīvoja jau tuvu savai ideālajai pasaulei. Viņš mācījās no suņa un sievas, taču radīt miera ostu darbā bija daudz sarežģītāk kā mājās, kur bija tikai viņi trīs. Bērni bija jau izauguši. Viņš gan nē. (Comment on this)
Tuesday, March 14th, 2023
9:13 pm	Par dzimuma identitāti, mans stāsts turpinās 2016. gadā sāku lietot feminizācijas hormonus (MTF), lietoju tos 4 gadus. 2019.gadā veicu operāciju. Hormoni nenesa tās izmaiņas, kuras es gaidīju. 2020. gadā es apprecējos. Drīz pēc tam es nolēmu pārtraukt hormonu lietošanu un mēģināt dzīvot kā vīrs un vīrietis. Tas sanāca pieklājīgi, lai gan es joprojām esmu ļoti sievišķīgs vīrietis. Šonedēļ es devos pie ārsta, lai sāktu lietot maskulinizācijas hormonus. Pietika man šīs bezdzimuma ķermeņa dzīves. Ārsts bija pārsteigts, bet man - jāsastopas ar visām briesmām (drīzāk traumām), ar kurām nācās saskarties pirms 2016. gada. Dažas es varu saprast labāk. Man tagad ir 35, toreiz man bija 28 gadi. Joprojām lielākā daļa manu paziņu un draudzeņu ir sievietes vecumā no 25 - 45 gadiem. Man ir divi draugi-vīrieši, bet viņi dzīvo ārzemēs. *** Es šo rakstu, lai citi var izlasīt pieredzi un uzdot jautājumus, ja tādi ir. (32 Comments |Comment on this)
Friday, March 10th, 2023
3:54 pm	Naskums Tikko ar paziņu pārrunāju, kādi ir ņemami vīrieši. Viņa pateica, ka viens no bijušajiem gribējis brīvdienas pie ezera, kotedžā. Viņa atradusi šādu kotedžu Latvijā, bet viņš tajā arī nosēdējis visu vakaru, neizejot ārā ne makšķerēt, ne ar laivu braukt, neko. Viņam, varbūt, tā bijis labi, bet viņai gribējies darbību. Vai tiešām tikai skaista skata dēļ viņi turp aizbraukuši? Man tad kaut kas pielēca. Naskums nozīmē ne tikai čaklību darbā. Ne tikai atrast jaunus naudas pelnīšanas veidus, jaunu firmu dibināšanu un jaunus projektus. Naskums attiecas uz visām 4 dzīves jomām. Gan alkas mācīties vienmēr ko jaunu, lekšanu augstāk par jau sasniegto, zināšanu ieguvi sfērās, kurās gribi pats tikt galā - Attīstībā Nodrošināt un sargāt ģimenes pavardu, piegādāt un remontēt jau esošo tehniku, uzlabot interjeru mājā vai dzīvoklī. Meklēšanu, kā satuvināties aizvien jaunos līmeņos, kas ir krietni pāri fiziskai vai emocionālai tuvībai. - Ģimene Mācīties, lai iegūtu iespēju būt par profesionāli vairāk kā vienā profesijā. Augt un pilnveidoties, lai uzņemtos aizvien vairāk atbildības, spēt organizēt savu laiku, pienākumus, lai darba rezultāta gala produkts būtu vērtīgs gan fiziski, gan enerģētiski - Darbs Atrast un izpētīt, kādi atpūtas veidi visai ģimenei ir pieņemami. Nodrošināt iespējas tā atpūsties, sagādāt komfortu un ērtības atpūtas laikā. Atpūtu nodrošināt, veicināt vairākos līmeņos - fiziskā ķermeņa atpūta, prāta atpūta, dvēseles atpūta. - Atpūta Čakls un darbīgs vīrietis noteikti ir arī iniciatīvas pilns vīrietis, kam ir daudz ideju, ko piedāvāt sievietei visās šajās 4 jomās. Vīrietim ir jābūt ar daudzām idejām un plānu, ka tās visas realizēt dzīvē. (9 Comments |Comment on this)
Thursday, March 9th, 2023
2:33 am	“Sieviešu diena” Sanāca sev uzdāvināt lielisku sarunu 8.marta vakarā ar paziņu. Sen nebiju tā izsmējies, smaidījis un priecājies, cik viens cilvēks var būt foršs. Viss, ko sarunā pieminējām, tika skatīts caur tādu kā super pozitīvu gaismas filtru, pat ja runājām par ļoti nopietnām lietām. Ja skatās ar tādu filtru, viss rādās spoži, krāsaini un lieliski. Es atceros, ka pirms apmēram 10 gadiem mana māsa teica, ka es esmu ļoti foršs cilvēks, ar mani var stundām sarunāties, un ir ļoti interesanti. Tajā laikā es to nenovērtēju, jo šķita, ka tas ir pašsaprotami. Tagad, to redzot citos cilvēkos, sāku apzināties viņas teikto. Taču tas meitenīgums, kad ieraugi labu draudzeni, un no viņas ieraudzīšanas vien var sākt no sajūsmas spiegt, jo zini, ka esat uz viena viļņa, zini, ka būs jautri, ka viss dzīvē ir skaisti, jo var papļāpāt un pasmieties – to meitenīgumu ir jāsaglabā arī 40 un 50 gados. Es nezinu, vai vīriešiem ir kaut kas attāli līdzīgs. Ja satiekas trīs labi čomi, spēlē ielu basketbolu vienā komandā un uzvar, jo viņi ir tik labi saspēlējušies, ir tik ļoti uz viena viļņa, ka viņiem sanāk vienam otru just instinktīvi. Varbūt tā. Man ir bijuši arī paziņas vīrieši, ar kuriem komunikācija ir ļoti raita, jo es viņus pazīstu jau 10+ gadus. Varu saprast viņu domu gājienu uzreiz. Taču ir iztrūkusi tā viegluma un pozitīvisma sajūta sarunās. Droši vien manis paša darma, ka tādi pievilkušies. Ar šo es gribu teikt, ka man noteikti nākamgad jāieliek foršāka mandala vīriešu dienai. Lai es satieku kādu čomu, mēs aizejam spēlēt bridžu, šahu, novusu, galda tenisu, vai ko citu, un riktīgi labi atpūšamies. Tad būs iemesls ticēt, ka es māku draudzēties arī ar vīriešiem 😃 (Comment on this)
Tuesday, March 7th, 2023
9:12 pm	Everybody wants to rule the world// Visi grib valdīt pār pasauli Katru dienu tik daudzi cilvēki domā par to, kā gūt vairāk komforta, drošības savā dzīvē. Domā par to, kā dot saviem bērniem vairāk iespēju. Kā izvēlēties vislabākos kultūras pasākumus savai atpūtai. Kā iepazīties ar cilvēkiem, kuri fascinē. Kā sasniegt tādu garīgās attīstības līmeni, kurā var no leksikas izmest vārdus "stress", "bailes", "skumjas" un vēl citus. Mums ir tik liela iespēja izvēlēties, ka var šķist, ka mūsu veikali tā vien plīst no pārpilnības. Viens laikmets nomaina otru. Ja šobrīd stilīgi ir būt jaunam, taču ar jau 15 gadu pieredzi, tad daudzi domā par to, kurā dienā, sekundē un acumirklī jaunība beidzas. Ir šī ilūzija, ka dzīve piešķir kaut kādas kārtis, ar tām jāspēlē, un pēc tam visam ir beigas. Ka skolas gadi ir vienreiz, un tie beidzas. Brieduma gadi ir vienreiz, un tad tie beidzas. Tu uzaudzini savus bērnus, tad palīdzi mazbērnu audzināšanā, un atkal kaut kas beidzas? Tu gribi tvert dienu, tvert iespēju, gribi just laimi, aizrautību, kaisli, sajūsmu, taču viss beidzas. Sākas jauna diena un atkal beidzas. Tad attopies viens uz gultiņas, kurā uzaugi, skaties uz savu ādu un secini, arī tā beidzas. Kāpēc tas viss? Aizmirst pavisam visas beigas un sākumus. Aizmirst lineārā laika ideju kā tādu. Aizmirst par bailēm kļūdīties. Par bailēm nokavēt. Tu esi. Tu mirdzi kā guntiņa skautu ugunskurā, ko iededz aizvien jauni skauti katru vasaru. Bez mūža, bez likteņa, bez dzīves, bet ar dzīvību. Tu esi tā mūžam karstā dzelzs, ko pats kal. Šeit un tagad, vienmēr. (2 Comments |Comment on this)
Sunday, February 26th, 2023
5:48 pm	“Par kopienām“ Kopienas ir loģisks draudzības paplašinājums, jo, esot tuvāk fiziski, mēs vairāk varam sadarboties. Kopienas ir vairāku ģimeņu sadraudzības rezultāts. Katrs nāk ar savām prasmēm, iemaņām, liek to visu kopējā piedāvājumā un uzlabo savu dzīves kvalitāti. Kopienā visiem jābūt ar vienu garīgo vektoru un izpratni par ētiku un morāli vismaz lielos vilcienos. Cilvēkiem ir Jārezonē vienam ar otru. Kopiena balstās uz sengrieķu Agape mīlestību – cilvēki apkārt ir tik forši, forši, es viņus ļoti mīlu kā draugus, gribu, lai tie arī ir laimīgi, atbalstu tos. Mājas ir uzceltas samērā tuvu, taču pietiekami tālu, lai mēs būtu kaimiņi domās un emocijās, bet bungas varētu spēlēt katrs savā mājā, un tas būtu dzirdams tikai savā mājā. 🙂 Kopienā notiek iknedēļas talkas un sapulces, kuru laikā lielos darbus vīri kopīgi veic un sievas kopīgi veic. Kopienas ir pagaidu uzturēšanās vieta. Pagaidu – tas nozīmē, ka mēs dzīvojam šeit un tagad, nejūtamies piesieti kopienai, taču ieguldām tajā visu harmoniskai dzīvei. Pagaidu – tas nozīmē, ka esam godīgi savā izpratnē par nākotni. Ja grasāmies dzīvot kopienā tikai piecus vai desmit gadus, daudziem kopienas locekļiem tas arī var būt pieņemami. Kopiena var izaugt kaut vai no divām ģimenēm, kuras bieži brīvdienās pavada laiku kopā atpūšoties. Katrs tuvs cilvēks, kurš godīgi un atklāti ar mums runā, un ar ko mums ir sirsnīgs un dziļš kontakts, ir kā spogulis, lai mēs izaugtu kā cilvēki. Jo vairāk šādu spoguļu, jo objektīvāku redzējumu par sevi mēs varam iegūt, tādējādi pieņemoties viedumā un rakstura sakārtotībā. Dzīve kopienā var būt ceļš uz laimi 24/7. 🙂 Kopienas nav jauna ideja. Senie latvieši dzīvoja saimēs, kuras sastāvēja no daudzām ģimenēm, kurām bija vienas saknes. Kopienas ir ceļš atpakaļ pie Dabas un veids kā uzturēt savienojumu ar Zemi daudz vienkāršāk kā pilsētā. Kopienu modeļi var būt dažādi. Kāds gribēs turēt govis un aitas, audzēt labību un kartupeļus, veikt naturālo saimniecību. Cits tik un tā no rīta brauks uz pilsētas centru, lai tur nopelnīto ieguldītu kopienas uzturēšanā. Iedomājies, ka liela daļa Tavu draugi dzīvotu puskilometra attālumā no Tevis, un jūs varētu satikties katru nedēļas nogali, ejot kājām. Turklāt, Tu zinātu viņu draugus un draugu draugus. Aptuveni tā ir kopienā. Kopiena jaunajā laikmetā funkcionē tad un tikai tad, kad tajā ir dzīvības zieda struktūra, kurā katra balss ir svarīga un tiek uzklausīta. Kurā visi aktīvi piedalās, jo viens otru mīl, ciena, un sadarbojas savā starpā. (Comment on this)
Friday, February 24th, 2023
1:03 am	“Vajadzīga Soliste” Sekojot teorijai par to, ka zēni meklē partnerēs to, kas ir mammā, es jau agrā vecumā sāku meitenes vērtēt pēc spējas dziedāt. Mūzikas instrumentu spēle arī nāk par labu, bet nu tas ir bonuss. Kaut kādā ziņā agrajos gados, tie bija 90-tie, kad mācījos vienā skolā ar Kažu, es redzēju, ka bērni dzied Dzeguzītē, dzied koros, iet mūzikas skolās, process notiek. Taču manās acīs ir par maz, ja meitene tehniski labi prot dziedāt, viņai balssaites ir jāprot savienot ar dvēseli. Citēšu Brūsu Lī, ka “Ir ļoti grūti precīzi, pilnīgi patiesi izpaust sevi”. Viņam tā bija filozofija un dzīvesveids. Taču māksliniekam visu laiku būtu, manuprāt, jācenšas sevi gan aizvien labāk saprast, gan precīzāk izpaust. Ir mākslas veidi, kuru uztveršanai vajag vairāk izglītības, citiem mazāk. Mūzika ir universāla, jo ir vibrācijas un emocijas. Arī deju un glezniecību es esmu centies saprast, bet tajās man nav tik daudz izglītības. Tātad, meitene grib būt soliste, taču sākumā varbūt neapzinās, cik prozaiski viss ir. Ap 2000-to gadu gan bija talantu fabrikas, kur tādiem cilvēkiem izpausties. Atceros no tā laika Detlefu, Donu, bet meitenes nē. No 1990-tajiem atceros solisti, kuru sauca par mazo Agnesi. Viņa dziedāja kopā ar Kauperu 1997.gada albumā “Par lietām, kuras tā ar nekad nepāriet”. Latvijā mums ir daudz lieliski dziedošu sieviešu, tāpēc doma par to, ka kāda gribētu būt kā Nora Bumbiere, Linda Leen vai Marija Naumova, bija normāla gan 2000-to gadu sākumā, gan tagad. Taču, ir viens liels bet. Ja meitenei tas ir sapnis – dziedāt, tad viņa dziedās kaut vai sev visu mūžu spoguļa priekšā, bet dziedās, jo tā dvēsele liek. Manā apziņā skatuves tēls arī ir svarīgs, Prasme izveidot savu tēlu, savu mīļāko krāsu gammu izmantot un akcentēt, tas pieder pie lietas. Kaut dziedāt var arī pelēkā bikškostīmā, tāpat mūziku daudzi bauda aizvērtām acīm, lai koncentrētos uz skaņu. Tāpēc es skatos uz meitenēm, kuras ir dziedājušas no sirds tāpēc, ka vienkārši viņām ir daudz, ko teikt. Varētu minēt, ka tas ir viņu dzīves uzdevums – dziedāt un caur dziesmu harmonizēt sabiedrību. Kā piemēru es varu minēt Tori Amos, kura dziedāja to, ko gribēja, jau no mazotnes, taču, par laimi, talanta viņai ir tik daudz, ka viņu tomēr vienā brīdī mūzikas ierakstu kompānija pieņēma, pat ja viņas mūzika ir ārkārtīgi nekomerciāla. No jaunākām – Kerli un Eivor. Viņas nāk no mazām valstīm, taču viņu spēja radīt tādu mūziku, kas parāda šo valstu kultūru, senatni un saknes, ir apbrīnojama. No vienas puses, vokālajā klasē mūzikas akadēmijā mācās katru gadu kāds skaits meiteņu. Taču, cik no viņām turpina dziedāt, ierakstīt, sacerēt, pat ja saprot, ka viņām maize būs jāpelna ar ko citu? Cik no viņām dzied draugiem ģitāras pavadījumā, zinot, ka līdz izpārdotam koncertam Arēnā Rīga tikt nav diez ko reāli? Cilvēka gribasspēks var būt ļoti liels. Tas gan nāk kopā bieži ar ticību sev. Turklāt, balss ir jātrenē regulāri. Tāpēc tā ir, ka es aizvien meklēju, vai atkal vēlos atrast meiteni, kura tic sev, ka viņa ir dvēselē tik skaista, ka viņas mūzika ir pasaulei vajadzīga. Es esmu atradis meitenes, kuras zīmē, taisa grafikas, raksta dzeju, bet solisti vēl nē. Kaut varbūt es maldos, un šī meitene vienkārši skaļi nesaka, ka uzskata, ka viņa ir tik vērtīga, lai visi varētu dzirdēt viņas dziesmas. Protams, manis kā vīrieša pašapziņai būtu ļoti patīkami dziedāt ar tādu meiteni duetus, taču es apzinos savas spējas, tāpēc regulāri viņu dzirdēt vien būtu skaisti. Šī ir viena no iespaidīgākajām lietām sievietē, ko varu iedomāties – ticēt savam sapnim un iet uz to, pat ja citi netic. Visu, ko mēs darām, mēs darām sevis dēļ galu galā. (Comment on this)
Sunday, February 19th, 2023
5:58 pm	“Spēle B un tās aktualizēšana patērētājos, izmantojot publiskos runātājus un mēdijus” (īss pārstāsts no 16. februāra lekcijas par šo no pētnieces Alisonas Mak Dovelas, kura pēta Pasaules Ekonomikas foruma pasludinātās “ceturtās industriālās revolūcijas” norisi) Stāsts par to kā “Jau vairāk kā desmit gadus ir tikuši kalti plāni par pašreizējās, disfunkcionālās sistēmas aizvietošanu ar uz tehnoloģijām būvētu, decentralizētu ekonomiku, it kā, lai attīstītu cilvēku labklājību un vidusšķiru. Es saprotu, ka šī programma ir iepriekšējā, pārvaldošā un pakļaujošā modeļa variants, taču ar pievienotu digitālo identitāti” Tās ieviešana notiek decentralizēti, taču finansējumu saņemu plašs ļaužu loks no ASV galvenajām universitātēm kā MIT, Stauntona, Hārvarda, kā arī Volstrītai pietuvinātie Silikona alejas uzņēmumi. Šo zinātnieku, kas nāk no šīm iestādēm, mērķis ir mainīt cilvēku uzvedību un ieradumus, pirms tam tos novērojot ar arvien sarežģītākām Mākslīgā intelekta sistēmām. Spēle B ir par cilvēka rakstura, uztveres pārveidi, lai tas tiktu pakļauts organisma ķīmisko reakciju rezultātā (dopamīns) spēles spēlēšanai un pieredzei, ko gūst mākslīgajās vidēs. Spēle B ir par cilvēka piedabūšanu ar dažādiem trikiem piedalīties mākslīga intelekta, dziļas-iejušanās pasaulēs kā Meta-verse, kur cilvēks pilnībā saplūst ar vidi, kas līdzīga datorspēlei. Visa smadzeņu skalošana grozās ap ideju, ka cilvēki ražo enerģiju. Cilvēki, labprātīgi piekrītot, ka daļa viņu enerģijas tiktu nodota “sabiedrībai” varētu “kalpot” cilvēces labā, tādejādi pienesot savu dzīvības enerģiju kopējā traukā. Tas tiek simbolizēts ar bitkoinam līdzīgu monētu, kurā uzkrātais rastos arī no mitohondrijos saražotā katra cilvēka organismā. Šī ideja gan reklāmas rullīšos tiek ietērpta tā, ka cilvēki palīdzēt atjaunot “balansu” un atkal justos “ vienoti” . Ideja ietērpta animācijā, kura iznākusi pirms gada https://www.youtube.com/watch?v=E_cyCuCKQhs Spēle B slēpjas zem saukļiem par transhumānismu un cilvēka potenciāla aktivizēšanu/palielināšanu. Daudzas sistēmas, ko viņi izmanto, lai novērtētu cilvēku gēnus, cilvēka organisma kā sistēmas efektivitāti, slēpjas zem transhumānisma vārda, taču to būtība ir teju tāda pati kā Eigēnikas programmām. Vieni no spēles B popularizētājiem ir arī podkāstu veidotāji youtube Džo Rogans un Lekss Fridmans, kuri regulāri intervē augstākminēto zinātnieku grupu. Viens no absurdiem, kas tiek pieminēts – tiek propagandēta atgriešanās pie dabas. Taču mācīšana celt teltis, vākt ogas, iekurt uguni tikšot mācīta caur datorsimulācijām, jo “ tā esot drošāk” . Karte par visiem, ko pētniece līdz šim atradusi kā iesaistītus šajā projektā: https://embed.kumu.io/963c6131d99a5d4bd083e12c6f10981c#untitled-map?s=bm9kZS13NzV0UUUyQg%3D%3D Spēles B viens no mērķiem ir radīt cilvēkiem sajūtu, ka visi fiziskie objekti ir digitalizēti un atrodami digitālajā pasaulē. Tātad, visus objektus saliekot 5G+ tīklos, tiem piešķirot numurus un identifikācijas. Arī izglītībā viņiem ir savs plāns. Viņi plāno ieviest testus, kuri nosaka rakstura iezīmes un prāta/domāšanas īpatnības 6.klases testu matemātikā un valodā vietā, jo matemātiku veiks MI un valodas gramatikas kļūdas izlabos MI, cilvēki veiks ar rokām darbus, tāpēc jāatrod cilvēkam jau 6.klasē piemērota vieta viņu izveidotajā tehnoloģiskajā Anti-utopijā. Izglītības ietvaros viņi plāno izmantot aizvien vairāk datorsimulāciju. Ja šobrīd dažās Latvijas augstskolās elektroniskās tāfeles, kuras ir saslēgtas tīklā ar pasniedzēja un studentu viedierīcēm, ir normāla parādība, tad viņi plāno doties vēl tālāk. Virsnosaukums, ko viņi lieto, ir “ Starp-mēdiju mācīšanās”, kura būtība ir pieslēgt visas cilvēka maņas tīklam, un tad analizēt mijiedarbībā iegūtos datus. Viena no MI programmām, kas šogad janvārī un februārī internetā ir guvusi popularitāti, ir ChatGpt. Cilvēki tiek pieradināti pie tā, ka sarunu bots ir izpētījis visu par jums pieejamo informāciju internetā, un uz tās pamata ved sarunu ar jums. Nākamais etaps, iespējams 2024.gadā, būs pārdot šī čata bota programmas kā personālos asistentus jūsu viedtālruņos, kuri ar jums sarunāsies un piedāvās dažādas izvēles, balstoties uz zināšanām par jūsu raksturu un interesēm. Pamats visam ir digitālā identitāte. Jo citādi cilvēkiem aizvien būtu iespēja fiziskajā pasaulē izslēgt datoru, visas ierīces, un doties dabā. Tāpēc tiek gatavoti likumprojekti par digitālās identitātes regulējumu. Visas šīs idejas, kā parasti, tiek noformulētas un pārdotas/integrētas Holivudas filmās un Disneja multfilmās. Šajā Spēlē B ietilpst arī universālais ienākums, ko valdības došot apmaiņā pret to, ka cilvēkiem būs obligāts pienākums nodot savus datus lielajam MI tīklam. Cilvēkiem būs iespēja veikt sabiedrībai derīgus darbus par papildus bonusu savā digitālajā maciņā. Kā arī pētīt kādu no iepriekš noteiktām zinātnes sfērām, tā savu laiku pārdodot pret digitālajiem cipariņiem. Šo viņi sauc par “žetonu ekonomiku” no idejas, ka kādreiz atrakciju parkā par noteiktu skaitu žetonu varēja iegūt iespēju braukt ar kādu atrakciju. Daudzi no Spēles B elementiem slēptā veidā ir jau iekļauti mūzikas un mākslas industrijas personu šovos, kā ierasts. Piemēram, dziedātājas Riannas intervija SuperBowl (amerikāņu futbols) ASV puslaika šovā, kas bija 12.februārī, un ko vēroja vairāk kā 110 miljoni amerikāņu. (6 Comments |Comment on this)
Friday, February 17th, 2023
10:01 pm	Vestenes Lotuspuķe I.daļa Esot valodu studijās, profesors Vecgrāvis ļoti atzinīgi izteicās par J.Poruka daiļradi. Tāpēc arī lasu Žoludes grāmatu par Poruku. ... Sirreāli, ka 19.gs tāds mecenātisms bija. Ka 22-gadīgiem latviešu zēniem vācu kungi izmaksāja studijas Drēzdenē. Turklāt vēl dienas nauda. Tas viss tiešām kā pasaka. Man pašam tāda bija Liepāja, kur atgriezos pēc pusaudžu gadiem Rīgā. Taču skumdina šis motīvs Brīvvalsts Latvijas rakstnieku daiļradē – Vāczeme, lolotā un spožā, tās splīns, nakts lokāli un saloni. Pamata doma vienmēr viena un tā pati – skaistie, bālie zēni, no Latvijas tiek maitāti apšaubāmu vācu zeļļu un freileņu rokās. Poruks esot pavests uz meitošanos, plītēšanu, papirosiem un lekciju bastošanu. Poruks meklē sevi, taču uzskata sevi par netalantīgu. Man bija otrādi. Pēc eksāmenu rezultātiem biju pirmais kursā. Taču ātri sapratu, ka angļu un latviešu skolotāja programma dalās – vienām vairāk padevās baltu filoloģijas priekšmeti, citām angļu filoloģijas priekšmeti. Tāpēc apzinājos, ka izkonkurēt latviešu valodas skolotāju meitas diez vai varēšu tālākos semestros. Par to gan daudz nebēdāju, kaut sava nauda studējot bija psiholoģiski liels atbalsts. Man šķiet, Poruka lielā atšķirība bija tajā, ka viņš iestājās kursā, kurā bija pietiekami daudz zēnu. Tie tad arī viņu iepazīstināja ar studentu dzīvi. Manā kursā bija tikai meitenes. Man bija iespēja iet uz studentu padomi prasīt pēc iespējas iet uz kopīgiem pasākumiem, bet biju kautrīgs. Turklāt cerēju vairāk uz docētāju atsaucību. Biju nolēmis izlasīt kaudzi grāmatu šo piecu studiju gadu laikā. Tālāk – vienīgais naktslokāls Liepājā ar slavu, klubs Pablo, man šķita seksistisks ar to, ka meitenēm ieeja bija par brīvu. Tāpēc no tā izvairījos. Tiku, laikam, uzskatīts par biezo, jo man bija savs īrēts dzīvoklis, kamēr kursabiedrenes dzīvoja kojās. Taču dzīvoklī bija ļoti auksti, gulēju mētelī zem dūnu segas. Beigās jau arī es nonācu līdz sociālai dzīvei – galda spēlēm, filmu vakaram, pļāpāšanai. Taču tas šķita atrauti. Es satusēju ar jauniešiem no citām studiju programmām. Tādu, kuri arī lasītu daudz grāmatu un atplestu muti klausītos literatūras teorijas lekcijas, manā redzeslokā toreiz nebija. Žolude raksta, ka Poruks apskaudis savus kursabiedrus, kuri jau studiju gados spēlējuši pianīnu salonos, lai piepelnītos. Studiju sākumā Liepājā atrast darbu skolā diez vai bija reāli. Kaut Rīgā daudzas meitenes jau otrajā kursā strādāja skolās uz ceturtdaļ/pusslodzi. Konotācija gan droši vien ir cita. Ja Tavs kursabiedrs spēlē koncertu salonā, tad cilvēki nāk, nes ziedus, applaudē. Ja kursabiedrene māca 22 gadu vecumā jau skolā, tad kas par to? Kurš nes ziedus? Ja nu vienīgi izlaidumā... Poruks it kā neesot pārāk skumis pēc mājām, bet tomēr ir skumis. Kā gan citādi. Man gan Liepāja bija mājas, kaut mājas no cita laikmeta. Es Liepājā jutos gaidīts 90tajos, kad tur svinēju jauno gadu. Vēlāk radinieki bija devušies prom, bija palikušas tikai atmiņas. Par ķilavu bundžām. Par reņģēm ar kartupeļiem un biezpienu. Par dzimtas mājām, kuras tika pārdotas. Poruks raksta par ēdienu daudz. Pieņemu, ka 1893.gadā augstskolās nebija ēdnīcu ar lētu un pieņemamas kvalitātes ēdienu. Taču man bija likums, ka es ēdu ārpus mājas un ēdnīcas tikai tad, kad dabūju atzīmes 9 un 10. Tad sev uzsaucu kādu picu vai zupu. Citādi – mājās uz plītiņas rīsi/griķi/putraimi kopā ar tēju par trim santīmiem maisiņā. Tieši to karsto tējas krūzi es atceros. Pulksten 7.00, mans tramvajs ir 7.30, es uzlieku vārīties ūdeni un graužu vakardienas rīsus, pasildu tos. Klāt pašgatavota mērce, kura bija knapi ēdama. Tajā laikā ēst nemācēju gatavot. Sapratu, ka jāiemācās, ja gribu būt pašpietiekams. Grāmatā Žolude raksta, ka Poruks jau studiju pirmajā gadā sapratis, ka vijolnieks no viņa nesanāks, ka viņam labāk patīk mūzikas vēsture, mākslas vēsture un literatūra. Man arī dažbrīd tā šķita, ka pedagoģija, kad to sarindo kā ieteikumus grāmatā, zaudē to dvēseli, kas ir prieks bērna acīs pēc jaunas mācību vielas apjēgšanās. Aizrāvos ar ētiku, estētiku, mācījos filozofiju, jo gribēju kādam profesoram iespītēt, ka varu dabūt 10 pie viņa. Tādi sirmi, knīpstangas profesori gan laikam ir bijuši visos laikos. Lai Tev skaista dzīve laimībā, filozofijas profesor, Graumani! Pagaidām grāmata man rādās skumja. Poruks pabeidz pirmo kursu, bet ar lielu kursabiedru palīdzību. Viņam pietrūkst gribasspēka beigt plītēt un pīpot. Ceru, ka tālāk būs kas priecīgs arī. Manās studijās prieks, lielum lielais, bija tad, kad profesore ieteica man personīgi kādu grāmatu izlasīt, lai papildinātos. Tās bija pedagoģijas psiholoģijas grāmatas, cik atceros. Dažas varēja būt arī literatūras teorijas grāmatas. Grāmatas un pludmale. Pirmais studiju gads pagāja tur. (6 Comments |Comment on this)
Thursday, February 16th, 2023
5:24 pm	Tinderis Man jau pirms 10 gadiem teica, ka man jātiek Tinderī. Toreiz gan tā aplikācija, laikam, bija tikai uz telefona, tāpēc pass. Vakar paziņa/darba kolēģe teica, ka tā varētu būt ideja. Jo viņa tur ir atradusi cilvēku. Tad nu padomāju, lai iet. Šeit gan "stilista redze" parāda, ka 90% bilžu ir uzreiz šķiramas prom. Mans ideālais portrets ir apmēram šāds: *Bez kosmētikas, vai, vismaz, uzkrītošas kosmētikas *Apģērba labi daudz. Lai var redzēt, ka prot ģērbties. Salikt kopā šalli ar džemperi, biksēm vai svārkiem Man patīk svārki un silti džemperi ar augstu apkakli. Vispār jau vismaz viena bilde ar svārkiem varētu būt obligāta. *Dabiska, normāla bilde, bez fotošopa vai citādiem "izskaistinājumiem" *Bez jebkādu kaitīgu vielu lietošanas *Draudzīga seja. Bez "resting bitch face" vai cita kā biedējoša *Veģetāriete vai Vegāne Es gan nezinu, kāda tur tinderī ir dinamika. Ja Rīgas sievietēm tinderis ir, lai dabūtu ar smukiem vīriešiem papļāpāt un tiktu pie kafijas par brīvu, tad diez vai, ka tas ir man. Ar meitenēm un sievietēm pļāpāju jau 20 gadus, kāpēc lai es vēl par to maksātu :D (3 Comments |Comment on this)
Saturday, February 11th, 2023
6:32 pm	Lieliskais pasākums un sevis meklēšana Šodien biju draudzīgā pasākumā. Taču biju ļoti miegains. Tādos brīžos nāk daudz domu par cilvēka pamatvajadzībām - miegu, ēdienu un... Tieši man nāk arī domas par ko tādu, ko sauc par profesionālo "redzi". Stilista "redzi". Tad nu istabas priekšpusē sēdēja sieviete, kura pēdējos mēnešos ģērbjas citādāk. Agrāk viņa bija jauna sieviete, ģērbās, varbūt, kā jauniešiem pieņemts, taču tagad viņa aizvien ir jauna sieviete, taču ģērbjas citādāk. Pārmaiņas ir tieši džemperu izvēlē, auskaru un citu rotu izvēlē. Kā arī viņas seja ir daudz mierīgāka. Es vienā teikumā varētu to raksturot "viņas apģērbs un kopējais tēls norāda, ka viņa ir atradusi sevi". Atradusi mieru, savu vietu, stabilitāti savā dzīvē. Tāds iespaids rodas man. Ja pajautātu kādai sievietei, kura mazāk domā par stiliem un tēlu, varbūt viņa pateiktu, ka šī sieviete ir ieguvusi paaugstinājumu darbā, tāpēc ģērbjas solīdāk. Taču, skatoties uz šo sievieti, es virpināju domu tālāk - kā es izskatītos, kad būtu atradis sevi? Daudzi mani tērpi ir skicēs un iztēlē, tomēr ir skaidrs, ka man atrast sevi - tas nozīmē stabilitāti visās četrās dzīves jomās, turklāt ilglaicīgu stabilitāti. Par laimi pasākuma beigās varēja uz lapas uzlīmēt vārdus, kuri raksturotu vajadzīgo. Arī sevis atrašanu. Tagad es zinu uz ko tiekties. (Comment on this)
Thursday, February 9th, 2023
5:30 pm	"14.02" Par Valentīndienu runājot kā atgādinājumu radīt sev piedzīvojumu – vislabākās Valentīndienas ir sanākušas, kad esmu ļāvis sevis būt priecīgam un draiskam iekšējam bērnam. Esmu darījis diezgan trakas lietas – braucis vakarā cauri visai Latvijai ar stopiem, lai pasniegtu pašizgatavotu kūku meitenei tieši īstajā dienā. Esmu gatavojis kolāžas, kartītes ar novēlējumiem. Esmu apņēmies cept ēdienus, kurus gatavoju pirmoreiz, ar ticību, ka tie ar pirmo reizi jau sanāks izcili. Tik ļoti ir gribējies radīt brīnumus, lai šī diena paliktu atmiņā pat pēc desmit gadiem. Noskaņa ir tas svarīgākais, kā arī sajūta, ka esam abi īpaši, īpaši viens otram. Mazas dāvaniņas var cauru gadu, taču man 14. februāris saistās ar lielo pārsteigumu. Gribas pieredzēt kaut ko skaistu. Dažreiz tā ir bijusi kopā-rakstīšana. Mazi stāsti, kuros puse teksta ir mana, puse viņas. Dažreiz tas ir bijis ceļojums uz citu pilsētu Latvijā, kur ir zināma naktsmītne un ēstuve, taču viss pārējais – kur deguns rāda, tur ejam. Atceros, bija reiz meitene, kura pati sacerēja dziesmas, tās iedziedāja un uz klavierēm pavadīja. Mācījās mūzikas akadēmijā, un tas viņai sanāca diezgan labā kvalitātē. Tas bija skaisti, taču ļoti smeldzīgi. Kaut jāsaka, ka sajūta, kad meitene spēlē klavieres tikai un vienīgi man, tā ir viena no labākajām pieredzēm, kas man ir bijusi. Protams, ja spēlē ar labvēlību, prieku, maigumu un degsmi. Jā, var jau uzskatīt, ka 14.februāri nevajag svinēt, mēs zinām tā vēsturi. Taču visus svētkus var pārkonfigurēt. Sešpadsmit gadu vecumā uz “Es Tevi mīlu!” dzirdēt atbildi “Es Tevi arī!” - tas rauj jumtu totāli. Hormoni, asinsspiediens, pulss, sviedri, rokas trīc, viss vibrē, un laiks apstājas. Tāpēc iedomāties, kā būtu, ja es būtu saticis otru cilvēku jau sešpadsmit gados, tad pamodelēt situāciju, tas viss arī var izvērsties par lielisku lomu spēli. Emocijas. Daudz pozitīvu emociju! Lai dvēsele jūt, ka ir kopā ar otru dvēselīti uz pareizā ceļa! To es novēlu just katram pārim šajos svētkos otrdien! ❤ (5 Comments |Comment on this)
Sunday, February 5th, 2023
1:01 pm	Viss ir iespējams “Piektdienas vakarā sazvanījos ar draugu, kurš aizveda mūs uz Viļņu. Tur bijām pirmo reizi. Viņam regulāri devām naktsmājas Rīgā, tāpēc viņš, loģiski, atvēlēja mums dīvānu savā dzīvoklī Viļņā. Viļņā braucām ar katamarānu pa upi Neru. Tad ēdām vegānu kafejnīcā. Kas ir mājas? Viņai patīk gatavot fantāzijas tērpus. Piemēram, lielu elfu meitenes kostīmu. Vai vienkārši auskarus no sudraba pēc rasējumiem. Taču kā cilvēks viņa ir telpa un vide. Ar viņu esot kopā, es jūtos droši un ērti. Mēs saprotamies viegli, daudz smejamies. Maģiskais reālisms, taču bez maģijas. Mēs radām to, ko vēlamies. Tik daudz ko var gribēt, tik daudz ko var realizēt, ja ir četras rokas. Jā, var daudz sapņot, var izveidot jaunu valodu, jokus, kurus saprotat tikai jūs divi, taču beigu beigās tāpat ir jautājums - vai vari atļauties Zemenes ziemā, snovbordot vasarā un kāpt kalnos Sibīrijā? Vai Tu vari atļauties sev nodrošināt laimīgu dzīvi? Vai mīli sevi pietiekami, lai Tev viss būtu? Mūs dara laimīgus vienas un tās pašas lietas. Tāpēc jau satikāmies. Saullēkts ziemas rītā, knibināties ar aksesuāriem, silta tēja pēc pastaigas. Būt blakus, sapņot un tad to visu dzīvē realizēt – tā ir fantastiska sajūta. Protams, mēs daudz strādājam, jo mīlam savu darbu. Protams, audumi maksā naudu. Arī kosmētika maksā. Taču viss tiek ieguldīts, lai gūtu pieredzi. Stāstu stāstīšana un maskuballes, leļļu teātra izrādes un spēlēšana stīgu ansamblī, tās visas ir mazas pērlītes, kas veido lielo pieredzi. Es, piemēram, gribēju palikt Latvijā, taču draugi sauca uz ārzemēm. Un es atsaucos. Es gribēju dzīvot atsevišķi, bet tikai tad, kad sakārtoju attiecības ar radiniekiem, tiku dzīvot savā dzīvoklī. Visi pagātnes cikli jānoslēdz, jābūt atvērtam. Un jāstrādā. Man ļoti patīk, ka viņai patīk sava miesa. Tik daudz kartes uz tās. Ir it kā normāli, ka sevi mīlot un kopjot, patīk sava miesa. Ja Tu jūties uz 22, tad miesa arī var palikt ļoti, ļoti ilgi kā uz 22. It īpaši, ja dzīvesveids ir pakārtots vēlmei dzīvot vismaz līdz simts. Kāda vispār visam ir nozīme? Ja mēs, esot kopā, jūtam, ka varam visu, ka viss Visums ir mums vaļā, jo mēs esam ātrāki par gaismas ātrumi, tad ir vērts nest miskasti ārā -20 grādos čībās. Sajūtas ir viss. Tad nekas. Tad atkal viss. Tad kaut kā lietas stabilizējas. Mēs kaļam plānus. Mazus, maziņus. Ar darbiem parādām, ka visi mīlēšanās laikā izteiktie vārdi ir bijuši domāti ļoti, ļoti nopietni. Turam vārdu. Skaisti darām, ne tikai runājam. Mēs izmetām visus sabiedrības stereotipus ārā. Viņam jābūt bagātam, viņai jābūt skaistai. Protams, skaista dvēsele un gaismas uzkrājums. Labi, un tālāk? Katru dienu mēs ejam, rīkojamies un darām. Būvējam savu dzīves ceļu. Ja viens būvē ar zelta olīšiem, cits ar stiklšķiedru, cits ar duļķainiem māla pikučiem, tad kā noturēties, neiestiegot? Ledus ir tik trausls, cik mūsu ticība spējai lidot. Mēs piedzimām, jo kaut ko gribējām. Satikāmies, jo gribējām vienu un to pašu. Jo lielākā vecumā esam, jo mazāka izvēle. Daudzi pusaudžu vecumā vienkārši gribēja būt ar kādu kopā. Pēc tam dāmas gribēja bērnus, kungi gribēja dāmas, kuras ne tikai ir labas gultā un virtuvē, bet arī jūt līdzi viņu karjerai un hobijiem. Vēlmes pieauga. Pusmūžā daļai cilvēku paliek bail palikt vieniem, tāpēc viņi pieļauj kļūdu, savas vēlmes samazinot. Tad to nožēlo un atkal paliek vieni, taču traumēti un sarūgtināti. Daļa domā, ka otrs palīdzēs viņiem sasniegt viņu mērķus. Vai liks justies laimīgiem. Taču, ja kādam esi līdzeklis, nevis galamērķis, tad skaidrs, ka tiec izmantots. No izmantošanas var izvairīties, ja visu izrunā un mērķi ir pilnīgi vienādi. Ja ir pilnīga atklātība. Godīgums un atvērtība. Lietuvā nonācām, jo es tur gribēju aizbraukt studiju gadu sākumā. Un pēc tam uz kaķu kafejnīcu. Taču sievietes laime ir savu māju radīšanā. Jā, bērni arī. Taču mājas ir tas, kur ir mūsu radošā telpa, savs klusais stūrītis, kur varam vizualizēt visu, ko vēlamies. Tanī laikā es nevienam to neteicu, bet apsvēru pabeigt studijas un dzīvot Lietuvā. Jo tur bija radinieki. Es toreiz nejutos mājās ne Rīgā, ne Liepājā, tāpēc apsvēru dzīvot Šauļos. Interesanti, ka šādas lietas, kuras toreiz man bija tikai zemapziņā, var dažas lietuviešu dziesmas atkal uzjundīt. Mans paziņa pārcēlās uz Tartū un tur iedzīvojās. Palika arī pēc studijām. Tā kā viss ir reāli.” (Comment on this)
Wednesday, February 1st, 2023
1:51 am	Dažreiz tik ļoti gribas kaut ko jaunu dzīvē. Jaunu un harmonisku. Taču tas ir jānopelna ar izietām iepriekšējām mācību stundām. Skolā ir divi semestri. Četri ceturkšņi. Mēnesī ir četras fāzes. Tātad, iedaļa ir viena nedēļa. Cita iedaļa, nodomu izteikšanai un materializācijas pārbaudei, ir trīs dienas. Trīs dienas kā mūžība. Ja es gribu paildzināt laiku, es varu skatīties kā ziedi uz palodzes aug. Astoņas stundas dienā. (Dienas paliek garākas) Es gribu redzēt kā dzīvības zieda struktūra izplešas, taču tas notiek kvantu laikā. Bez lineārā laika klātbūtnes. Ja paciesties būtu viegli, tad tas nebūtu tikums. Kurš ir pateicis, ka vispār vajag kaut ko paciest? Šo vārdu “pacietība” var izmest no vārdu krājuma uzreiz. Ja gribi, radi vietā. Ja Tev ir laiks, tad Tev ir resurss. Domā, domā, kā to saprātīgi ieguldīt. (Comment on this)
Saturday, January 28th, 2023
7:12 am	Es, kā daudzi jaunieši, cerēju, ka otrs var mainīties. Uz labu. Strauji. Beigās tāpat bija, ka satiku cilvēku, kurš jau atbilda manam ideālam teju visos punktos, tāpēc man bija motivācija pašam. Strauji uz labu mainīties, lai attiecībās būtu izaugsme. Tas viss var robežoties ar augstprātību atkal. Gadiem ilgi trenēties telepātijā, un pēc tam pārstāt dot otrās un trešās iespējas cilvēkiem, kuri pārprot skaidrā latviešu valodā teikto. Taču atkal – ir vārdi “ lūdzu”, “piedod man”, “es pārpratu”, “es atvainojos” , un viss var turpināties. Varbūt tā ir padzīvojušu cilvēku gudrība. Emocionāli iesaistīties tikai tad, ja tiek izrādīts adekvāts cieņas daudzums. Esmu pārliecināts, ka ir cilvēki, kuri justies laimīgi arī sākumā uztvēra kā pienākumu, lai citiem aspektiem nav šmuce aiz viņiem jāvāc. Pēc tam tas pārtapa ieradumā censties. No vienas puses – katrs cilvēks ir pakāpiens uz nākamo cilvēku. Taču, būtu jābeidz domāt par to, vai tas ir labi, vai slikti. Tā tas ir. Tā ir pieredze. Savukārt, pieredze ir jāpalaiž vaļā. Viss ir tik vienkārši – ar vienu braucu kamanās gadu, ar citu piecus gadus, ar citu dažas dienas. Pirms apguvu pieredzi. Atslēga uz laimi ir pateicībā par visu. Kā bieži dzīvē – Tu novērtē tad, kad esi laimīgs. Vai, kad darot, kā intuīcija liek, sanāk 100x labāk par to, cik cilvēka saprāts spēja iztēloties. Tāpat ar atpakaļejošu datumu kāds var pateikt - “Tev šķita, ka viss bija labi, ka jūs augāt, bet Tu nebiji pat pamanījis, ka jau biji mazliet sācis degradēties”. Kā ziedu dārzā, atliek aizmirst par asniņu mazu brīdi, un ir jau par vēlu. Jābūt modram. (Comment on this)
Friday, January 13th, 2023
3:40 am	Arhitekte Mums piešķīra vietu bijušās Gaismas kopienas ciematā. Mazā, taču pietiekami ērtā divstāvu mājiņā. Pagaidu apdzīvojamā platība. Apkārt bija vairāki desmiti citu pāru, ģimeņu un vispār vidējās paaudzes cilvēku. Šo ciematu kādreiz apdzīvoja Gaismas kopiena, kad tam vārdam bija jēga. Tāpat kā cilvēkus vairs nedalīja tajos, kas elpo gaisu un tajos, kas elpo nefiltrētu ķīmisku substanci, jo visur bija filtri. Tāpat vairs nelietoja vārdu Gaismas kopiena, jo tumsas kopienas vairs nebija. Taču ērtās telpas bija palikušas. Tā nu mēs iekārtojāmies. Es strādāju tuvajā skolā, viņa birojā. Vienu dienu viņa paziņoja, ka vajag priedes uz jumta. Jo tas būs labi. Tās priedes tieksies debesīs kā antenas, viņai būs labas idejas, jo tās priedes satvers vajadzīgos informācijas slāņus. Turklāt ciematu varēs skaidri redzēt no divplākšņa lidojuma trīssimt metru augstumā to priežu dēļ. Ļoti daudz ko varēja tajā laikā izaudzēt plantācijās. Cilvēki audzēja pat ūdeni. Ūdens darbināja auto. Kā kādreiz laboratorijās audzēja kristālus, tad tagad audzē ūdeni braucienam uz pludmali, ūdeni ikdienas braucieniem, kā arī ūdeni dzimšanas dienas atzīmēšanai kalna galā. Katrs ūdens bija specifisks, un auto ar to brauca ilgāk, jo specifiskāks tas bija. Viņa projektēja dažādas mājas. Piemēram, sanatoriju sirds formā. Vai zinātnieku namu trīsdimensiju astoņpadsmit stūra formā. Jau daudzus gadu tūkstošus bija zināms, ka ēkas forma ietekmē domu un vibrāciju kvalitāti tajā, tāpēc specifiskām profesijām un mērķiem bija savā stilā veidoti nami. Viņas kā arhitektes nodoms bija pētīt šo zinātnes apakšnozari. Ja kādreiz dzīvojamās ēkas cilindra vai sešstūra formā bija retums, tad pēc tam sekoja laiks, kad varēja uzprojektēt jebko. Tas notika, jo zinātnē notika izrāviens – cilvēki iemācījās kā pantiņus skaitīt ēku kodus. Tas notika apmēram tā – celtnieku grupa, simt vai divsimt cilvēku, speciālā valodā mācījās no galvas pantiņu, kurā ar skaņām bija definēta katra telpa, stūris, siena, grīda, nesošās sijas, viss karkass, balsti, pamati un citas detaļas ēkai. Tā viņi mācījās mēnesi vai divus. Kad bija iemācījušies, viņi, sastājoties blakus un sadodoties rokās, izdziedāja visus pantus, kuri varēja būt simtiem. Dziedāšanas laikā viņu ieliktais enerģijas potenciāls kļuva par ēku, ko varēja aptaustīt ar rokām. Tehnoloģija bija tās sākuma stadijā, taču iezīmēja pāreju uz augstāku dimensiju jau toreiz. Lai kaut kas turētos kopā, par to ir jādomā, un ir jāgrib, lai tā būtu. Inerces kļuva aizvien mazāk. Viņai bija dažādi projekti, jo ēkām bija jābūt sinhronām gan ar tām darbībām, ko tajās paredzēts veikt, gan tieši tiem darbiniekiem, kas tajās strādā. Kas nozīmēja, ka darbiniekus varēja mainīt reizi desmit gados, kaut vienmēr bija izņēmumi. Kopš notika pāreja uz augstāku dimensiju, cilvēkiem vairs nebija pamestu māju. Mājas pašas pazuda un pārvērtās būvmateriālos, ko varēja izmantot no jauna, ja to radītāji devās prom. Daudz kas tajā laikā izira, taču parādījās daudz brīvas vietas. Tāpēc dažus tūkstošus gadu arhitekti bija ļoti pieprasīti. Viņa bija no dzimtas, kas tajā laikā jau eksperimentēja ar dažādām idejām, kā mājai atgādināt svaiga apelsīna smaržu, kartupeļa mērķtiecību un ērkšķogu noslēpumainību. Man ļoti patika, ka viņai ir trakas idejas. Tad es varēju teikt: “Šī ir sieva, Seleste, viņa projektē pēc visiem stiliem, kas zināmi šajā Galaktikā!” Tādos brīžos viņa ķiķinot teica: “Taču viņš māca pēc visām metodēm, kas zināmas šajā Galaktikā!”. Un mēs smējāmies par savu lielmanību. Īstenībā, pat ar desmit dzīvēm būtu par maz, lai izpētītu kaut vienas Saules sistēmas visus stilus vai metodes. Taču mēs bijām te iekārtojušies, šajā koka mājiņu ciematā, lai bezrūpīgi nodotos Radīšanai. Baseinā mirdzēja ūdens. Tas bija uzprojektēts priekšā ciematiņam un to saturēja kopā zivtiņu vēlme dzīvot ūdenī. Zivtiņas tika barotas, vienmēr parādījās jaunas. Tās visas gribēja dzīvot ūdenī. Tāpēc pat bez cilvēka klātbūtnes baseins palika vienā gabalā. Kad es bērniem skaidroju, kāpēc tik skaistas ir šīs zivtiņas, es atgādināju vēstures gaitu: “Kad cilvēki sāka gribēt Jauno laikmetu TIK ĻOTI kā no ūdens izmesta zivtiņa tver pēc gaisa un ūdens, tas RADĀS”. (Comment on this)
Thursday, January 12th, 2023
4:37 pm	Pārdomas par grāmatu "Laimīgas mīlestības formula" Grāmatā ir tik daudz uzrakstīts, taču dzīve saliek svarīgāko pa prioritātēm. Katram un katrai ir kaut kādas trīs vai piecas vissvarīgākās lietas savā partnerī, ko gribas redzēt un piedzīvot, pirms vispār iepazīties tālāk par sava vārda nosaukšanu. No sievietes skatpunkta - pirmajās sekundēs vīrietis tiek novērtēts, un tad ir praktiski neiespējami, ka šis vērtējums varētu tikt mainīts. Ļoti varu piekrist grāmatas autora teiktajam, ka sākumā jāiemācās mīlēt sevi, tad citus. Ļoti daudz jādomā par to, ko vari dot, pirms gaidīt kaut ko no partnera. Taču vēl ir svarīgi, kādā apziņas līmenī mēs dzīvojam. Kas vienam ir normāli un ikdienišķi, citam var šķist zinātniskā fantastika vai vienkārši lielīšanās. Lai izveidotu jebkādas attiecības, ir vajadzīga abpusēja sapratne. Ja viens tikai runā savu, otrs pasmaida, noklausās un aiziet, tad ir skaidrs, ka tur var būt pieklājīgs, lietišķs kontakts, ko par attiecībām grūti nosaukt. Man ļoti patīk šī doma par mazo meitenīti Marū, kura skolā teica, ka viņas mammai ir kosmosa kuģis. Tiklīdz viņai kāds noticēja, viņa no tā vien bija laimīga. Tāpat var ļoti ātri iztaustīt otra spēju saprast, pasakot vislielākās ārpus normas lietas par sevi. Protams, ja pirms tam ir bijis lūgums pastāstīt par sevi. Godīgums ir pašā sākumā. Bez tā nav uzticības un drošības. Un tas, no sievietes skatpunkta, ir ļoti, ļoti svarīgi. Vēl viena frāze, ko esmu dzirdējis no meitenēm - "Tevi nav par ko apbrīnot". No sievietēm, kuras pievērš uzmanību, jo viņām ir žēl, ir jāturas pa gabalu. Ja ir žēl, tad diez vai ir cieņa. Ja attiecības ir bez abpusējas cieņas, tad tās ir postošas attiecības. Katrā cilvēkā ir kaut kas apbrīnas un cieņas vērts. Kam ir acis un saprāts, tas to saskatīs un novērtēs. (Comment on this)
Monday, January 9th, 2023
5:13 pm	No laika, kad man teica: "Kāda beznosacījuma mīlestība? Atgriezies uz Zemes, mums kaut kas jāēd!" līdz laikam, kad, kāp kaut no svārkiem ārā, bet beznosacījuma mīlestība ir vienīgā pieņemamā romantisko attiecību forma. Tik ļoti mēs ikdienā pūlamies saprast, ko varētu izdarīt labāk viens otram un paši sev. Ja kas aiziet greizi, viņa raud un saka: "Man sāp, lūdzu, dari citādāk!". Tad rāda, uzliekot roku uz sirds: "Man šeit sāp. Saproti?" Es cenšos saprast. Katru dienu cenšos. Es ļoti novērtēju viņas spēju runāt tieši. Bez aizvainošanās, bez drāmas, bet vienmēr uzreiz un godīgi atzīt, kā viņa jūtas. Mēs abi esam tik trausli cilvēciņi, taču no kristāla gatavo daudz ko skaistu. Tad nu tiecamies sevi izveidot. Man likās, ka es viņu pazīstu, bet, kopā dzīvojot, aizvien vairāk mīnu viņas psihē atklājas. Un manējā arī. Tad nu katrai pagātnes traumai, kurai uzkāpts, par ko atgādināts, mēs rīkojam psihodrāmas sesiju ar rotaļlietām, kuras izrunā visu, kas vēl jāsaprot, lai varētu piedot un aizmirst. Taču, paturot saprātā to atziņu, kas jāsaprot. Ir labi, ka ir sapņi, taču vēl labāk, ka līdzās ir cilvēks, kurš tiem tic, tos saprot un atbalsta. Un ciena Tevi par to, ka Tu ieliec sevi visu, lai tie piepildītos. (Comment on this)
Thursday, January 5th, 2023
11:19 pm	Skatos animi par drēbēm atkal. Par jauniešiem, kuri mācās mākslas skolā, apģērbu nodaļā. Diezgan reālistiski, ka tiešām oriģinālu dizainu ir grūti izdomāt. Šuvēji ir pieprasītāki par dizaineriem. Turklāt tagad internetā var atrast tik daudz ko. Taču, protams, tā modelēšana, šūšana, fotografēšanās var savā ziņā ievilkt. Ja meitenei daudz saka, ka viņa izskatās skaista kādā kleitā, tad viņa var noticēt, ka pati ir skaista. Turklāt vārds "skaists" modes industrijā nozīmē ko vienu, bet Budistu klosterī ko citu. Ašramā Indijā vēl ko citu. *** Labāk kā pie grieķiem - katrā skaistā dvēselē saskatīt arī skaisto tās izpausmē miesā. *** " Ja gribi staigāt pa mēli, tici, ka esi visskaistākā pasaulē!" (Comment on this)