Below are the 20 most recent journal entries recorded in Eos' LiveJournal:

[ << Previous 20 ]

Sunday, July 13th, 2025
10:05 pm	Siliņi. Triptihs. Iesākumā bija sapnis par profesionāla mākslinieka dzīvi. Es viņus iepazinu, kad viņi tā realizācijā bija tikuši jau ļoti tālu – līdz pat Jaņa Rozentāla mākslas skolai. Viņi mācījās otrajā kursā. Tas nozīmē, ka viņi no piecu gadu vecuma bija zīmējuši jau divpadsmit gadu gandrīz katru dienu. Mani ar viņiem iepazīstināja klasesbiedrene, kura pati ar ilgām un skaudību uz visiem, kas bija tikuši iekšā Rožos, nolūkojās. Viņa, mana klasesbiedrene Anna, pati pārdeva ziedus pēc mācībām un apmeklēja visus kultūras pasākumus, ko vien varēja atļauties. Varbūt pat labi, ka es viņus iepazinu, kad viņi jau bija viens otru atraduši. Viņus sauca Jānis un Ieva Siliņi. Viņi viens otru sagaidīja mākslas skolā. Varbūt tas bija prozaiski, bet abi iestājās bērnu mākslas skolā ar mērķi kļūt par gleznotājiem. Abiem bija tas lielais spīts, kas parasti pamatā ir lielām darba spējām. Abiem paveicās ar vecākiem, kas atbalstīja viņu centienus. Redzot, cik ļoti Ieva cenšas un ar aizrautību pilda mājasdarbus, Jānis arī vairāk centās. Sākumā Ieva to uztvēra kā zēnisku izrādīšanos, taču pamatskolas vecāko klašu laikā viņi atrada kopīgu valodu, atrada viens otru par motivējošu faktoru un sāka draudzēties. Labā ziņa bija tā, ka abu jauniešu vecāki arī labi sapratās un atbalstīja viņus. Abas mammas bija nospriedušas, ka šīs attiecības nāks viņu nākotnei par labu, un tām tika dota zaļā gaisma. Pēc četru gadu intensīvas mājasdarbu pildīšanas, skatēm, plenēriem, ārzemju ceļojumiem, konkursiem, bērnu izstādēm, es viņus satiku. Viņi bija sazīmējušies kopā. Katram savs stils, jo Ieva gleznoja teātri, atrakciju parkus, svētkus, dabu, pilis, balles, kamēr Jānis gleznoja zirgus, suņus, vilcienus, rūpnīcas, ostas. Kā darba diena ar svētdienu – Ievai patika svētki dabā, kamēr Jānim patika veclaicīgu darba centru attēlošana. Vietas, kur vienmēr ir bijis darbs – ostas, stacijas, tirgi, amatnieku kvartāli. Arī eksotiskas darba vietas kā polārā stacija ar suņu pajūgiem. Latvijā var apprecēties sešpadsmit gadu vecumā ar vecāku atļauju, un viņi pēc tam, kad bija pietiekami daudz sāls kopā apēduši, skiču sadedzinājuši, izkliegušies, pārvarējuši kautrību, turējuši viens otra roku mēnesnīcā, bijuši izjādē naktī pie jūras, un vispār pieredzējuši trīspadsmit līdz septiņpadsmit gadu vecumā tik daudz ko ar vecāku gādību, apprecējās, jo tas atviegloja dzīvi ārzemēs. Arī septiņpadsmit gadu vecumā, kad bija jāņem numuriņš ar divguļamo gultu. “Dod muguru!”, Ieva sauca. “Ņem!”, Jānis atbildēja. Viņi apsēdās ar mugurām kopā Gaujas krastā un zīmēja dabu. Blakus, Cīrulīšos, Ievas vecmāmiņai bija vasarnīca. Ja Tu esi mākslinieks, Tev vienmēr ir ko pie dabas darīt. Katrs ziediņš, strautiņš kļūst citādāks. It kā Tu redzētu divsimt krāsās, nevis ierastajās varavīksnes septiņās. Viņi gribēja daudz, un, tikpat labi, var teikt, ka mazumiņu. Lai var arī pieaugušā vecumā iztikt ar gleznošanu. Lai nav jāstrādā reklāmā, dizainā vai vēl citur, kas saistīts ar komerciju. Lai ir autarķija. Viņi gan bija naski un pārdeva visu, ko radīja, jo krāsas, zīmuļi un otras, audekli, pat benzīns līdz dabas objektiem, viss maksāja naudu. Viņi lika miniatūrus darbiņus ss.com portālā. Brauca uz ārzemēm ar somām, kurās bija mazas, astoņi reiz desmit centimetru, glezniņas. Dažreiz arī veidoja pastkartes ar tušu. Kad viņiem paliks astoņpadsmit, viņi noteikti brauks uz Milānu, Itāliju gleznot ielās. Tas tur bija atļauts, ja ieguva pašvaldības licenci. Sestdienās Milānā notika mākslas tirdziņš “Fiera di Sinigaglia” no astoņiem rītā līdz sešiem vakarā. Tur varēja daudz ko pārdot, tā stāstīja viņu mentori Rožos. Konkurence, protams, liela, taču iespējas vienmēr ir. Taču tas viss ir darbs, darbs un vēlreiz darbs. Viņi abi bija sākuši dedzīgi zīmēt piecu, sešu gadu vecumā, un viņiem piemita talants. Pat ja daudzās bērnu mākslas skolās uzņem tikai pēc ceturtās klases, viņi bija vecākiem izlūgušies jau agrāk. Piemēram, ir bērnu studijas gleznošanai un zīmēšanai kā BJC “Daugmale” jau no piecu gadu vecuma. Ātrāk vai vēlāk vecākiem nākas meklēt privātās nodarbības, grupu nodarbības, kamēr pienāk laiks iet īstajā mākslas skolā. Taču visvairāk var iemācīties tieši piecu līdz divpadsmit gadu vecumā, kamēr parastajā skolā vēl nekā pārāk grūta nav. Trīspadsmit gadu vecumā daudziem arī sākas pubertāte un hormonu vētras, dumpinieciskums un gražošanās. Meitenes pavada laiku, skatoties Youtube pamācības kā klāt kosmētiku, kādu oriģinālu apģērbu sakombinēt, ko jaunu izdomāt, lai būtu interesanti. Zēni grib citus pārspēt, grib būt savā bariņā cienīti un atzīti. Taču Jāņa un Ievas vecāki, pēc iepazīšanās savā starpā, nosprieda, ka daudz ko varētu atvieglot, ja bērniem ļautu savā starpā dzīvoties visu laiku. Viņi grib vienu un to pašu – būt laimīgi, attēlojot to, kas tiem sirdī, fantāzijā, kas ir svarīgs. Lai to panāktu, ir ļoti daudz jāstrādā vecumā, kad citi spēlē datorspēles, leļļu māju vai iegādājas pirmo sunīti. Profesionālā māksla pieradina bērnu pie darba jau pirmsskolas vecumā. Citādi nekā nav. Ar pliku talantu var dabūt bērnu konkursā pirmo vietu, pieaugušo atzinību, bet šajā mākslīgā intelekta laikmetā pat maģistra vai doktora grāds no mākslas akadēmijas negarantē itin neko. Jāprot pārdot savi darbi. Jābūt daudziem kontaktiem ārzemēs. Jāmeklē maksātspējīgi klienti. Jāglezno pēc pasūtījumiem. Varbūt jāizveido Youtube kanāls, instagram konts un vēl pats gleznošanas process jāstraumē Twitch.tv platformā. Jāseko līdzi laikam, jo nauda ir jaunajā. Ar savu vecāku domāšanu dzīvot nedrīkst. Jāslavē sava māksla. Dzīvot, dzīvot, lai ir nauda krāsām, kad sistēmai vairs neinteresē, kas ar Tevi notiek. Kamēr esi bērns, Tevi atbalsta. Kad esi jaunietis, arī vēl mazliet. Kad Tev ir pāri divdesmit pieciem, Tev jāspēj sevi uzturēt. Tomēr viņi bija pusaudži. Pat ja apprecējušies un ar skaidru trajektoriju. Varbūt tieši tāpēc Ieva gleznoja Tivoli parku, vasaras svētkus, meitenes ar košām kleitām un matu lentām. Viņa bija pavadījusi tik daudzus gadus zīmējot tad, kad citi pēc bērnudārza vai sākumskolas atpūtās. Jānis arī bija zīmējis ļoti daudz, taču bija ar lielāku pašpārliecību par sevi. Viņš ticēja, ka viņam vieta atradīsies. Ja vajadzēs, viņš iemācīsies visas lielās valodas – itāļu, franču, spāņu, angļu, lai varētu vest savas gleznas pa visu pasauli un tās pārdot. Kaut kur uz šīs planētas taču ir jābūt cilvēkiem, kas spēj divdesmit pirmajā gadsimtā atļauties iegādāties gleznas?! Īstas gleznas, nevis to izdrukas uz krāsainā papīra. Tātad es viņus satiku, kad pats biju vienpadsmitajā klasē ģimnāzijā, un viņi 2.kursā Rožos. Vieni no viscītīgākajiem un vispieaugušākajiem jauniešiem, ko pazinu. Es pabeidzu skolu un mācījos tālāk. Viņi pabeidza bakalauru mākslas akadēmijā un aizbrauca studēt maģistrantūrā mākslu Itālijā. No tā laika ir palikušas bildes Feisbukā. Viņi aizvien ir kopā. Jo bez mīlestības viss ir mazs. Ir vieglāk darīt smagu darbu, ja to mīli. Ir vieglāk ceļot pa pasauli, ja autobusā vienmēr blakus sēž cilvēks, ko mīli, kas Tevi mīl. Tik daudz kas viņu dzīvē ir bijis iespējams pateicoties viņu vecākiem, kas viņiem apmaksāja meistarklases, kamēr citi futbola treniņos spārdīja bumbu, vai zēni kopīgi spēlēja Playstation mājas ballītēs. Viņiem bija bērnība – pirmie pieci gadi, agrā jaunība - seši līdz septiņpadsmit gadi, pieaugšanas gadi - septiņpadsmit līdz divdesmit pieci, un pirmā lielā izstāde, pirmie lielie čeki par pārdotajām gleznām agrajos divdesmit. Taču tāpat kā aiz profesionāliem sportistiem stāv apņēmīgi un turīgi vecāki, arī te ļoti daudz kas bija vecāku un radu nopelns. Ja kāds trīspadsmitgadīgs zēns Tev atbildētu, ka brīvajā laikā mācās itāļu valodu, jo pēc dažiem gadiem Itālijā pārdos savas gleznas, vai tas būtu neiespējami? Kāda man zināma meitene skolas laikā mācījās vācu valodu, un patiesi pēc augstskolas aizbrauca strādāt uz Vāciju. Viss ir iespējams, tikai ir ļoti daudz jāmīl un jāstrādā. Ievas un Jāņa gadījumā bija stingrs ceļš. Viņš, Viņa un viņu kopīgi radītais. Svētā trīsvienība – vīrietis, sieviete un viņu kopīgi radītais. Māksla, projekti, dzīve, draugi, piedzīvojumi. Vakari uz ezera ar eļļas krāsām sešpadsmit gadu vecumā ar drošības vestēm, vakari uz ezera trīsdesmit sešu gadu vecumā bez drošības vestēm. Cik Tu savā dzīvē ieguldīsi, sev ticēsi, tik būs. Nepiedzimi apņēmīgiem un turīgiem vecākiem, vecāki nomira Tavā bērnībā, būs grūtāk, taču var. Kaut ko vienmēr var. Jo darbu darot ar mīlestību, ar sekošanu līdzi laikam, ar pašvērtību, darot to, ko vajag sabiedrībai, darot godīgi, Tev panāks pretī, Visums sadosies rokās, un mēneša beigās benzīnam uz nākamo plenēru naudas pietiks. Tiekamies plenērā! (Comment on this)
Monday, July 7th, 2025
1:34 am	https://www.youtube.com/watch?v=1d925iMSuLY Quo vadis? Tikko noskatījos video par to, ka cilvēki vairs nespēj caurmērā just laimi ne par mazajām, ne lielajām lietām tādā apmērā, kā tas bija pirms 20 gadiem. It kā video ir par viedtālruņu kaitīgo ietekmi, taču tā ir kompleksa problēma, ka ir sabiedrības daļa, kas tiek notrulināta ar tik-tok, YouTube un citu interneta drazu, kas nevis izglīto, bet nosit laiku. *** Ja cilvēki ir mazāk empātiski, nelaimīgāki (vienalga, cik ir naudas) caurmērā, tad jā, tehnoloģiju nekontrolēta lietošana ir tur pie vainas. Taču katram cilvēkam ir brīvā griba lietot vai nelietot. Pirms tas ir kļuvis atkarīgs. Tad ir jāiet uz Anonīmajiem Tik-tokistiem uz 12 soļu programmu. Jātaisa detokss no telefona, interneta, visām viedierīcēm. Protams, televizora arī. *** Redzot šo video, man ir prieks, ka cilvēki par to runā. Tāpat kā populāri ir būt veģetārietim, drīz būs populāri lietot podziņu telefonus bez interneta. (Comment on this)
Friday, May 16th, 2025
3:03 pm	Draudzība Retajā situācijā, kad ir vajadzīga māte, der jebkura labvēlīgi noskaņota māte. Tā mazā kaķenīte tika pie suņu mammas, kurai savu kucēnu nebija. Taču bērni patīk arī suņu mammām, tāpēc kaķenīti viņa pieņēma, audzināja un vienmēr aizstāvēja. Tas notika kādā dārziņu mājā, kurā dzīvoja vecmāmiņa, kuras bērni bija sen izauguši. Viņa baroja suneni un kaķenīti, veda tās ārā. Kopā devās pie upes, kurā abi dzīvnieki peldējās. Modernais laikmets paver iespēju dzīvot vasaras mājiņā arī ziemā. Ir kaķis un suns, ir balss ziņas whats-app no radiem otrā Latvijas galā. Ir mazāk vientuļi. Vecmāmiņai bija jaunības grāmatu saraksts, kas jāizlasa. Vēl seriāli par zinātni, ko viņa skatījās Netflix. Taču visvairāk viņai patika vērot pārējās divas mājas iemītnieces. Kaķenīte bija jauna un draiska, kamēr sunene četrus gadus vecāka. Viņām spēlēties sanāca maz, jo, ja kaķis sāka joņot pa māju, sunene sāka riet, ka tā nu nevarēs. Tad nu vecmammai bija pašai jāceļas kājās un jāripina kamoliņi, jāsviež auduma bumbiņas un plīša pelītes, lai kaķenei būtu izkustēšanās. Kad tā notika, sunene nerēja, jo viss bija drošībā – viņas barvede pati bija iniciējusi rotaļu. Vecmamma dziedāja mazpilsētas korī, devās uz tās centru ar autobusu, lai peldētos baseinā. Dzīve bija komfortabla, viņai pašai arī bija draudzenes. Viņa centās saprast, ko lai mācās cilvēki redzot, ka kaķis ar suni draudzējas un kopā iet ārā. Var teikt, ka tas parāda, ka dzīvniekiem ir daudz vairāk vienojošā. Suns ar kaķi abi ir siltasiņu dzīvnieki, ar četrām ķepām, abi dzīvo pie cilvēka. Viņu attieksme gan ir dažāda, jo suns pamet cilvēku reti, kaķis – vienmēr, kad savu misiju izpildījis. Arī cilvēkiem – dažādas tautības, rases, orientācijas, reliģiskās pārliecības, tik un tā ir daudz vairāk vienojošā. Jautājums ir par fokusu. Sunene ar kaķeni dzīvoja vienā teritorijā pie vienas vecmammas. Visi cilvēki dzīvo uz vienas planētas. Svarīgs ir mērogs, taču draudzība paliek. Arī kaķene konkurē ar suneni par cilvēka uzmanību, tāpat kā bērni dažreiz izjūt konkurenci par savu vecāku uzmanību, taču uzmanība ir ierobežots resurss cilvēkam. Ir būtnes, kas vienmēr ir visur un tagad, tām uzmanības pietiek visiem. Varbūt kaķis mūs par tādu būtni uzskata. Vai motivē par tādu kļūt. Draudzības slēpjas arī pacietībā. Dažreiz ir jāgaida ļoti ilgi, kamēr otram pienāk “es gribu spēlēties” garastāvoklis. Vai var gribēt, lai pensionētai vecmāmiņai šis garastāvoklis pienāktu divreiz dienā? Labi, ka kaķi un suņi ļoti ātri izaug. Taču, vai mēs paspējam izaugt tiem līdzi? Sešpadsmitgadīga kaķene ir vecāka par vecmāmiņu un viedāka arī. Vai tiešām pa šiem sešpadsmit mēs no kaķa neko neiemācījāmies, kamēr kaķene kāri skatījās, kā mēs adām, lasām, gatavojam ēst, klausāmies radio, pļāpājam ar draudzenēm, guļam te uz vieniem sāniem, te otriem, dodamies ārā apskaut Māti Dabu? Lai paliktu uz vietas, ir jāskrien ātri, lai dotos uz priekšu - divtik ātri, to sauc par iešanu līdzi laikam. Mūsdienu kaķi ir lieliski adaptējušies un nespēlējas ar plastmasas rotaļietām, aizvien pieprasa dzīvu cilvēka roku. Ko tas pasaka par mūsu bērniem – tie gan bieži samierinās ar planšeti. Dzīva cilvēka roka un sirds – tās ir vajadzīgas, lai kaķis paliktu ilgstoši. Robotam nevajag kaķi, jo tas “neko” nedod, tikai ēd, prasa smiltiņas, turklāt kļūst agresīvs, ja viņu nepaglauda. No robota viedokļa kaķim nav jēgas, ja nav peļu. Cilvēki “nevar” atļauties bērnus, tāpēc tiem ir “vismaz” kaķi. Tas nodrošina rokas un sirds uzturēšanu siltu. Ar aukstu roku kaķi neglauda. Ir cilvēki bez sirds, kam ir suņi, jo, lūk, suns sargā māju. Sunim cita funkcija. Suns var kost un riet. Kaķis no cilvēka, kura mājoklī regulāri viesojas zagļi, vienkārši aiziet. Neomulīgi tādā vidē dzīvot. Cilvēks pats pieļauj sevis apzagšanu, nerūpējoties par savu fizisko, mentālo un garīgo teritoriju. Cilvēkam var nozagt mantu, naudu, laiku, veselību, pat laimi. Tomēr daudzi kaķi uzupurējas un paliek pie nelaimīgiem, laimes apzagtiem cilvēkiem. Dažbrīd šķiet, ka kaķis cilvēkam daudz ko piedod. Vecmāmiņa aizlasās grāmatu, aizmieg četros no rīta, kaķim visa rutīna izjaukta. Suns tikai pacietīgi guļ pie gultas un regulāri aposta viņu. Ja cilvēks daudz guļ uz gultas, tad parasti ir slims. Sunim laba loģika. Kaķim gan ap pusdienlaiku ir apnicis gaidīt, kaķene ar ņaudēšanu uzmodina vecmāmiņu un liek tai iet iebērt barību. Vecmāmiņa sapņoja, ka pasaulē notikusi miera konference. Sanākuši kopā visu valstu valodnieki un atraduši, ka ir tāda valoda pasaulē, kurā vārds “pasaule” ir tas pats, kas “miers”. Visi nosprieda, ka jāmācās šī valoda un tās kultūra, lai iestātos pasaulīgs miers un mierīga pasaule. (9 Comments |Comment on this)
Saturday, May 10th, 2025
10:35 pm	“Par meiteni ar kastaņbrūnajiem matiem” Vai sievietei vajag simt iemeslu, lai iemīlētos? Sākot ar staltu stāju, glītu smaidu, dzirkstošiem smiekliem, pārliecību par sevi, vienotību vārdos un darbos? Kāpēc jāsarežģī dzīve, ja var vienkārši baudīt? Un tad sākas – “bauda rada ciešanas, atkarību”. “Bauda nāk no zemākajām pasaulēm, ar to mūs kārdina dēmoni. “ Jebkurš kontakts ir bīstams, jo komunikācija ar otru cilvēku nozīmē, ka Tu ar viņu sadarbojies kaut kādā mērā. Ja sadarbojies, tad piekriti viņa veidam, kā viņš/viņa ar Tevi sarunājās. Ja piekrīti, tad tā ir zaļā gaisma citiem rīkoties tāpat. Tu gribi kaut ko ilgtermiņā, kaut vai uz nieka 20 gadiem, taču otrs cilvēks grib, lai Tu viņa dzīves kvalitāti spētu uzlabot šeit un tagad. Tu dod makšķeri ar lietošanas instrukciju, Tev pieprasa furgonu ar zivīm. Tās pasaules, ko mēs varam radīt, saliekot savu potenciālu kopā, ir skaistākas par Parīzi. “Labāk saliksim kopā bankas kartes un dosimies tad uz Grieķiju. Tur vismaz ir silts un garšīgi salāti”. Tāda pilnīga aversija. Labāk tad iet pārgājienā apkārt iekšējai bezgalībai, nekā neko nedarīt. Viņa teica: “Es esmu slinka, bet ne tik slinka! Ir vēl cilvēki, kas ir slinkāki par mani!” Es biju slinks un atbildi noklusēju. Slinkums dzīvot, ka tikai garšīgs siers mutē, un alga kontā ienāk solītajā dienā. Kāpēc pūlēties, ja Saule uzlēks arī bez manas rokas pielikšanas? Iedomājies, kas notiktu, ja visiem būtu 5.30 jāceļas un pusstundu jāmeditē, lai uzlēktu Saule. Citādi viņa vienkārši nelēktu. Slinkums, saproties. Debesīs jākāpj augstu, Saulei daudz gadu. Darbā izdara pēc iespējas mazāk, jo slinkums. Basto dzīvi, jo dzīve ir tāda skola, kurā jāmācās. Ja kaut ko ļoti vajag, paprasa mākslīgajam intelektam. Dabiskais intelekts nav interesants, jo jāpiepūlas atvērt vienu zinātnisko rakstu, tad otru, salikt kopā informāciju, konspektēt. Labāk, lai strādā robots. Tam vēl nav slinkuma. Cilvēki nevairojas, jo bērnu audzināšana prasa daudz darba. Cilvēki nepelna naudu, ar ko uzturēt bērnus, jo tas prasa daudz darba. Cilvēki nekaļ savu laimi paši, jo tas prasa daudz darba. Cilvēki, samierinoties ar nemīlamu darbu, protestē slinkojot. Slinkošana ir protests pret sistēmu pasaulē?! Cilvēki nedomā, jo arī tas ir grūti. Studentiem augstskolā uz krekliņiem uzraksti “Man ir grūti”. Viņi ar to lepojas, jo viņiem ir grūti, taču viņi velk savu grūtumu kā vezumu, bet tik un tā ierodas uz lekcijām. Ja Tev nav grūti, Tu melo. Visi žēlojas un visas ziņas ir sliktas. Ja Tev ir laba ziņa, nesaki to nevienam. Lielais brālis negrib dzirdēt Tavu labo ziņu. Mazais brālis man pačukstēja, ka Ogrē bija skaists koncerts. Par to nerakstīja nevienā ziņu portālā, un arī radio par to nebija. Tas bija tik skaists, ka bija pilnīgi slepens. Tikai izredzētie tur bija. Tie, kuriem nebija par grūtu aiziet līdz koncertzālei. Reiz dzīvoja divi brāļi, kuri radīja šo Visumu. Par Lielo brāli daudz runā, par to sacer dziesmas un to pielūdz. Mazā brāļa vārdu reti, kurš zina. Tas ir pārāk skaists, pārāk tīrs, lai to pieminētu ziņu portālā. To zina tie, kas ceļas 5.30 no rīta un meditē. Rītam laime mutē. Par ko bija stāsts – meitene ar kastaņbrūnajiem matiem aizmirsa pameditēt no rīta, Saule neuzlēca, un viņa aizgulējās, jo viņas pasaulē bija tumšs. Saprotiet, tumšs. Nu, kā peklē! Ir cilvēki, kuriem ir slinkums tikt vaļā no murgiem, tāpēc viņi brauc uz Grieķiju nomoda dzīvē. Par laimi, noteikts procents cilvēku ceļas no rīta un meditē, tāpēc Saule vēl ir. Cerība paliek, ka cilvēku skaits, kuri zina Mazā brāļa vārdu, palielināsies. To nodod no paaudzes paaudzē tie cilvēki, kuriem ir darba spars bērnus dzemdēt un audzināt. (Comment on this)
Friday, April 25th, 2025
8:38 pm	“Maijvaboļu maršs” Mazais Mārcis palicis skolā uz otru gadu. Vectētiņš viņu ilgi nebija redzējis un nu domā, ko viņam pateikt. Mārcim mācīties nepatīk nu nemaz. Patīk sportot, spēlēties ar kaķi, rotaļāties ar brāli un ēst saldējumu. Vectētiņš saprot, ka bārties nav jēgas, gan ņemsies saprātā ar laiku. Tomēr kaut ko pateikt vajag. Mārcim vectētiņš patīk, jo viņu ved pastaigās pa mežu, rāda kokus, sēnes, liek mācīties putnu balsis, un tad vēl šad un tad izvizina ar laivu pa ezeru. Vectētiņš sēž savā istabiņā laukos ar vecmāmiņu un lasa grāmatu, uzcirties uzvalkā un izejamās biksēs. Šodien ciemiņi. Tuvojas maijs, un Mārča vecāki ir mērojuši tālu ceļu no Liepājas uz Smilteni, lai apciemotu Mārča mammas tēvu un māti. Tur viņi paliks trīs dienas, lai atgrieztos tikai nākamajā pavasarī. Abiem vecīšiem ir laba pensija, pārtiku piegādā līdz durvīm, viņi prot samaksāt rēķinus internetā. Taču vectētiņš, pa telefonu uzzinot jaunumus pagājušā gada jūnijā par Mārci, ir domājis un domājis, ko varētu lietas labā darīt. Mārcim ir astoņi gadi, un viņš vēl tic brīnumiem. Vectētiņš, kā ierasts katru gadu, ar Mārci dodas pastaigā pa mežu. Ir nokusis sniegs. Mežacūkas laidušas pasaulē mazuļus un ar pārliecību tos sargā. Ir jāuzmanās kādai migai nepietuvoties pārāk tuvu. Pavasara putni čivina. Ir sācies talku laiks, kurā cilvēki apkaimēs apvienojas grupās un novāc drazu mežos, ceļmalās, pilsētās. Pēc pastaigas pa mežu viņi dodas uz laivu piestātni. Tur blakus arī būdiņa ar ekipējumu. Mārcim vienmēr jāvelk drošības veste. Ūdens ir auksts. Arī vectētiņš velk drošības vesti zem jakas. Tad viņi iesēžas laivā, un vectētiņš lēnām airē uz ezera otru krastu. Ir viena no siltākajām aprīļa dienām, kad vakarā ir tuvu divdesmit grādiem. Laiki mainās. Varbūt arī tāpēc par Mārci skolā neparūpējās, lai viņš nepaliktu uz otru gadu, savās domās spriež vectētiņš. Viņa laikā pagarinātajā dienas grupā turēja, kamēr pašu minimumu saprata. Vectētiņš ezera vidū sāk savu stāstu. “Mārci, klausies nu, kas notiek maija pēdējā dienā! : Trīsdesmit pirmajā maija dienā visas maijvaboles gatavojas parādei. Ir viņu mēnesis un mēneša pēdējā diena. Notiek pavasara uzvaras gājiens. Jaudā pieņemas viss zaļais, spīd saule, un daba mostas. Dzīvnieku mammas saskaita tos, kas ziemu izdzīvojuši. Lāči ir pamodušies un jau ieturējušies. Mazie susuri lien ārā no dziļajām alu sistēmām un atsilst pēc ziemas miega. Tajā pat laikā notiek gatavošanās svētkiem, kuros sumina tos, kuri rudens un ziemas laikā cītīgi apguvuši dzīves mācības, lai vasarā varētu atpūsties. Lāči, piemēram, mācās miegā. Viņi sapņos apmeklē lāču skolu, kurā viņiem stāsta, kā pareizi kāpt kokā pēc medus, lai nenogāztos. Citi dzīvnieki pa ziemu kļūst balti, bet pavasaros krāsaini. Viņi maina kažoku. Par godu visām šīm pārmaiņām maijvaboles katru pavasari sacer maršu un to nospēlē vienu vienīgu reizi gadā. To sauc par vienreizīgu pirmatskaņojumu. Katru gadu tas ir unikāls. Uz to ielūdz visus tos zvērus, kuri cītīgi mācījušies ziemas un rudens, pavasara laikā, kā arī vispār izdzīvojuši. Izdzīvot jau arī ir svarīgi. (Vectēvs pasmaida). Nu lūk, Mārci. Man šogad ir palaimējies, ka man jau ir divas biļetes uz nākamā gada maijvaboļu koncertu. Taču man pateica pirmā maijvaboļu vijole, ka mūs ielaidīs tikai tad, ja mēs rūpīgi mācīsimies. Es zinu, ka es atkārtošu vārdiņus vācu valodā un rakstīšu jaunības draugam uz Vāciju. Tad es vēl pildīšu Zviedru mīklu žurnālus katru mēnesi un enciklopēdijā meklēšu to, kā manā atmiņā vēl nav. No enciklopēdijas likšu savā atmiņā dažādas zinības. Enciklopēdijas ir labas ar to, ka tām nav dibena. Lai arī cik cilvēku no tām paņem, tajās zināšanas aizvien paliek. Tajās ir gana visiem. Ko darīsi Tu, lai tiktu koncertā iekšā?” Mārcis gribēja uz koncertu, taču grāmatas lasīt viņam nepatika. Viņš skatījās multfilmas planšetē, viņam patika atrakciju parki un visāda veida izklaides. Tāpēc viņš teica: “Nezinu”. Tad vectētiņš ķērās pie nākamā argumenta. “Klau, man būs dikti vientulīgi iet uz to koncertu vienam. Turklāt Tava vecmāmiņa šādu koncertu ir dzirdējusi jau vairākas reizes. Es ļoti gribētu iet ar Tevi! Turklāt tad mēs sarunātu ar Tavu mammu un tēti, ka jūs atbraucat gan aprīlī, gan maija beigās. Iedomājies, divreiz! Izņēmuma kārtā. Tētim tā būtu papildus klapata Tevi vest vairāk nekā trīssimt kilometru pie manis, taču es viņam mīļi palūgšu. Padomā labi, vai tiešām nav nekā, ko Tu vari man apsolīt pa nākamo ziemu iemācīties, lai es varētu teikt maijvabolēm, ka Tu būsi?” Mārcis gribēja to “izņēmuma kārtā”. Nu labi, jāizdomā kaut kas. Viņš varētu iemācīties atpazīt pulksteni. Viņš vienkārši nospiedīs uz sava rokaspulksteņa podziņu, lai mākslīgā intelekta balss pasaka, cik ir. Tad viņš skatīsies uz sienas pulksteni, kamēr sapratīs, ko rāda visi trīs rādītāji. Šobrīd viņš to neprot. Visi trīs rādītāji kā ātri skrienoši zaķi dzenas viens otram pakaļ. Tikai retu reizi tie satiekas. Vēl Mārcis varētu iemācīties skaitīt naudu, lai varētu pats aiziet uz veikalu pēc saldumiem. Veikals ir blakus viņa mājai, taču šobrīd mamma vēl viņam neuzticas. Jā, un saldējumu tad viņš varēs pirkt pats. Ja kāds onkulis vai tante viņam iedos monētu par labu uzvedību, viņam tā vairs nebūs jāatdod vecākiem, jo viņš pats mācēs nopirkt lietas. Tas būtu labi, jā, gan. To viņš pateica vectētiņam. Vectētiņš domās ievaidējās: “Kāds resgalis! Nemaz nezina un negrib zināt, ka dzīvē laiks pats iet uz priekšu, Tev deviņu gadu vecumā būs jāprot daudz, daudz vairāk!” Taču skaļi vectētiņš turpināja stāstu par maijvabolēm. “Mārci, zini, maijvaboles arī iet skolā. Tikai viņām atzīmju vietā ir lapiņas. Ja maijvabolēnam ir tukšums galvā un rokas grūšas, viņam dod sarkano lapiņu. Tas ir tas pats, kas Tev skolā burtiņš “S”. Ja galvā kaut kas ir, taču nav vēl sakārtojies pa vietām, viņš saņem dzeltenu lapiņu. Kas nozīmē “Uzmanies, Tu esi tikai pusceļā!”. Tas ir tavs burts “T”. Ja maijvabolēns ir sapratis, kā aizlidot un izdarīt vajadzīgo, tad saņem zaļo lapiņu, kas atbilst Tavam “A”. Taču, ja viņš kaut ko prot ideāli, tad saņem lapu, kas ir visās varavīksnes krāsās. Tādas lapu ir ļoti maz, taču tās maijvaboļu skolas direktors pats ar jāņogu krāsu ieziež un izsniedz mazmazītiņas. Tas ir Tavs burts “P”. Lūk. Maijvaboles Tevi laidīs iekšā koncertā tikai tad, ja Tev nebūs burtiņu “S” uz liecības nemaz. Taču, ja Tev būs tikpat S, cik P, tad arī tiksi iekšā. Vai saprati?” Mārcim nepatika šis viss. Visi tie pieaugušie ar savām prasībām un noteikumiem. Viņam tas viss riebās. Viņš nesaprata, kāda ir jēga zināt to, no kā nav nekāda labuma. Kas ir litri, ja var teikt “mazā pudele”. Kas ir patskaņi – nekas pats neskan, tāpat cilvēki mutes virina! Tas viss ir vienas mocības, izpatikšana pieaugušajiem. Protests Mārcī auga ar lielu joni. Viņš nomurmināja “Sapratu” zem deguna, bet tik skaļi, lai vectētiņš to dzirdētu. Visa diena lupatās! Mīļais vectētiņš nostājies pieaugušo pusē, sajucis prātā. Mārcim gribējās raudāt, cik netaisnīga ir pasaule, ka te nevar vienkārši darīt to, ko gribas. Aiziet uz tādu diennakts bērnu rotaļlaukumu, no kura nekad nav jāiet prom. Vienkārši uzsliet telti blakus tam rotaļlaukumam un tur dzīvot. Lai tur arī kafejnīca būtu, kur dod ēst. Un tad vēl maza mājiņa ar dzīvojamo istabu un televizoru. Taču privāto rotaļlaukumu vajag obligāti. Tad viņš tiem klasesbiedriem, kas viņam dara pāri, neļautu tur iet. Braucot tajā aprīlī mājās, Mārča mamma pamanīja, ka Mārcis nav tik priecīgs un labi atpūties kā parasti pēc šī brauciena. Viņa redzēja Mārča sejā riebumu, sapīkumu un dusmas. Viņa centās prasīt Mārcim, kas noticis, bet dabūja caur zobiem izgrūstu “Viss ir labi, liec mani mierā!”. Nobraucis atpakaļ uz Liepāju, Mārcis gāja vakarā gulēt. Sapnī viņš redzēja maršā maijvaboles, lakstīgalas, sienāžus, mazus bebrus, kuri ar ķepiņām sita bungas, kā arī varžu kurkstēšanu kā marša pamattoni. Taču pa priekšu maršam gāja mazs lācēns uz divām kājām, kuram ap kaklu bija apsiets plakāts ar burtu “P”. Burts zaigoja kā varavīksne, it kā būtu ziema un tas būtu atstarotājs. Lācis klunkurēja apņēmīgi, it kā būtu ilgstoši trenējies darīt to, kas viņam nedabisks, taču nu kļuvis par automātisku iemaņu un padodas viegli. (Comment on this)
Thursday, April 10th, 2025
2:32 am	“Lūgtā viese” “Jā, tad kur mēs pagājušo reiz palikām?”, es ielēju vēl mazliet tējas. Viņas skropstas bija biezas un dabīgas. Kā dubultie vilnas aizkari tumši sarkanbrūnā krāsā. - Mēs runājām par autismu un kaķiem. - Hmm, vai starp tiem ir jebkāds sakars? - Bērnus nomierina kaķa glaudīšana, taču kaķi uzbudina, ja viņu glauda. Kaķis kā termofors tad var pārsprāgt un visa saglaudītā enerģijā mežonīgā kaķī tad kūpēs pa visu platību. Kā izlijusi verdoša tēja. - Tad jau sanāk, ka kaķu terapija tomēr bērniem ar autismu nav piemērota? - Kaķi nav domāti, lai ar tiem kādu ārstētu. Kaķi paši izvēlas, vai gribēs ārstēt vai sist ar ķepām. Tā ir brīvās gribas mācība, ka kaķi ir neparedzami, tāpat kā daudzi cilvēki. Ir jālasa kaķu žestu valoda un ķermeņa valoda. Tad varēs saprast, kad attālināties, pirms būsi dabūjusi ar ķepu. - Tomēr daudziem cilvēkiem ar autismu ir mājās kaķi, jo tie ir daudz paredzamāki par cilvēkiem. Turklāt to vajadzību skaits ir mazāks. Tos ir vieglāk padarīt apmierinātākus. Tie dzīvo tagadnē. Iedomājies, mana māsa – viņai ir labs darbs, vīrs, veselība, labs izskats, taču viņa man zvana un saka, ka sapnī redzējusi klasesbiedreni, kura viņai sākumskolā darījusi pāri. Viņa pamodusies un raudājusi. Un visa diena čupā. Nelīdz ne garšīgā rīta kafija, ne vīra apskāviens izejot no mājās, nekas nelīdz. - Kaķiem arī ir ķermeniskā atmiņa. Ja viņiem bērnībā dara pāri, viņi to visu mūžu atceras. Tikai par to neraud un sapņos neredz. - Tad jau sanāk, ka kaķu zemapziņa ir iekārtota citādāk? - Varbūt. Kaķiem ir raksturs, kurš arī izveidojies bērnībā. Kaķu psihoanalīze ir maz pētīta nozare. Cilvēkiem patīk pētīt pašiem sevi. Gan viņi vēl tiks līdz kaķu psihiatrijas grāmatai. - Vispār daļa ir jau tikuši. Ir kaķu antidepresanti sen jau izgudroti. Cilvēkiem tikai trūkst naudas tos iegādāties, tāpēc viņi kaķi ar depresiju atdod atpakaļ patversmē. - Ar laiku valsts apmaksās ne tikai cilvēku antidepresantus, bet arī kaķu. - Tādā valstī būtu labi dzīvot, taču tas nav vienīgais kritērijs. - Nu ja, suņu post-traumatiskais sindroms ir labi pētīts, taču tāpat cilvēki mēdz būt par slinku tos vest pie terapeita. Kāpēc lai ar kaķiem būtu citādāk? - Cilvēks vispār tikai šī gadsimta otrajā pusē sāks aktīvi pievērsties savas emocionālās inteliģences izkopšanai, līdz ar to domās ne tikai par bērnu un vecvecāku pašsajūtu, bet arī kaķu un suņu, kurus jau sen sauc par ģimenes locekļiem, taču ne vienmēr par tiem tik ļoti arī rūpējas, kā pats gribētu domāt. - Tu saki vai ceri, ka tā būs? Šobrīd velk uz to, ka aiz okeāna zemē drīz izgatavos kaķa kopiju ar mākslīgo intelektu, kura nekož un kurai nav vajadzīgas smiltiņas, taču ir perfekti atdarināts pūkainais kaķa kažoks. - Kaķim bez dvēseles nav arī deviņu dzīvību. Labi, ja šādus replikantus varēs pārkausēt. - Tā jau būtu kaķa metāliskā, mehāniskā atdarināšana, kurai ar īsto nav nekāda sakara, vien ārējais apveids. - Tā ir šī laika sērga – “cilvēki visu vērtē pēc ārējā apveida”. Pat darbā pieņem to, kam ir smuka seja plastisko operāciju dēļ. - Kaķis noteikti nepieņemtu darbā cilvēkus ar sagraizītām un pēc tam sašūtām sejām. - Kaķi piemānīt nevarētu. Cilvēks smaržo vai nu pēc laba un vesela cilvēka, vai slima. Smaržu nokopēt ir ļoti sarežģīti, ja ne neiespējami. - Jā, kadru atlases daļā vajag pieņemt kaķi. Lai aposta potenciālos darbiniekus. - Ja pats priekšnieks smird pēc cigaretēm, tad uzņēmums ir likvidējams. - Priekšnieks neprot citādi tikt vaļā no stresa, viņš nav kaķis! - Kaķim pie astes, ka priekšnieks dumjš – jālikvidē un viss. - Jā, kad iesniedzat savu biznesa projektu bankā un gribat ņemt kredītu, meklējat pēc risku analītiķa ar vismaz uzvārdu “Runcis”. Ja jūs šis cilvēks neaposta, neņemiet tajā bankā kredītu. Ejiet prom. - Ja cilvēks laizītu katru savu dvēseles netīrumu kā kaķis savu kažoku, tad gan pasaulē būtu beidzot miers! - Un ko Tu citu domāji? Mums te 10 000 gadu kaķi rāda piemēru, un mēs mēslos aizvien dzīvojam. - (Abi smejas un vēl ielej sev tēju). (1 Comment |Comment on this)
Monday, April 7th, 2025
6:43 pm	Skolbūšana Lasu grāmatu par Jāni Menci senioru "Dzīves svinētājs - Jānis Mencis". https://www.zvaigzne.lv/dzives-svinetajs-janis-mencis.html Daudz kas būtu labi, taču tā sabiedriskā dzīve skolotājam, ak, vai. Sapulces tādas un šitādas. Kvalifikācijas celšanas kursi, pavisam obligāti, IZM paģērēti. Piedalīšanās dažādos svinīgos aktos, ekskursijās. Uzstāšanās radio un televīzijā. *** Kad tad vispār paliktu laiks sev un ģimenei? Turklāt viņš ir uzrakstījis tik daudz grāmatu. *** Grāmata interesanta, viņš tiešām bijis ģeniāls skolotāju skolotājs. Izgudrojis gan testus, gan "datora priekšgājēju" - programmējamu kaseti. Visvairāk piesaista tā doma, ka viss jāmāca vienkārši, cik vien vienkārši var. Jo matemātika ir domāta visiem, nevis tikai cipargalvām. Vēl patīk viņa patriotisms, ka viņš pratis daudz dziesmu, deju, mācījis vīrišķību un galantumu zēniem. Bijis akurāts. *** Taču kur tad paliek tās 6 valodas, ko es augstskolā apguvu - tās nevar aizmirst tikai tāpēc, ka Latvijas skolēniem vajag matemātiku. Jāatrod laiks visām sešām. Jāatrod laiks rakstīt vēstules tajās valodās, satikties ar ārzemniekiem. Sazināties ar tulkotājiem un valodniekiem. Toties tirgus ir tāds Latvijā, ka visvairāk vajag matemātikas privātskolotājus, ne vācu vai franču valodas. (Comment on this)
Sunday, March 30th, 2025
3:20 pm	Matemātikas mācīšana ar ķermenisko (kinētisko) metodi Lūdzu aizpildīt aptauju par matemātikas mācīšanu ar ķermenisko metodi. Aptaujas aizpildīšana aizņems aptuveni 6 minūtes. Tajā ir 10 īsi jautājumi. Lai to aizpildītu, varat atcerēties, kā jutāties matemātikas stundās 6. klasē. Metode, kā aptaujas video redzams, tiek lietota sākumskolās. Šī aptauja man palīdzēs izvērtēt, vai rosināt arī Rīgas skolām atvēlēt vietu pagalmā/sporta zālē, kur mācīt mazu daļu no matemātikas stundām. https://forms.gle/QFCyqdwVCoRWDMNp9 (3 Comments |Comment on this)
Wednesday, March 26th, 2025
11:24 pm	Smilšukaste sākas ar vienu graudu Attiecību sākumā Svarīgi atvērties Pat ja neesi dzimšanas dienas dāvana Kādam vienmēr būs prieks Tevi izsaiņot Mazliet vairāk cilvēcības Saņem savu plaukstu Sasildi to Mēs neesam nākuši, lai cīnītos par vietu zem saules Toties, lai radītu divatā labāku sauli Pateicies par to, kas Tev ir, bija un būs Tu to esi visu radījusi savām rokām Pacel tās uz debesīm Kā antenas Ja Tu raidi, viņi dzird /Veltīts A.B./ (2 Comments |Comment on this)
Sunday, March 23rd, 2025
2:17 pm	Solfeg.io un pašizaugme Laba dzīvošana! Vēlos dalīties ar ļoti pozitīvu interviju. Šīs programmas, kura palīdz mācīt mūziku gan parastajās skolās, gan mūzikas skolās, izveidotājs Toms nodarbojas ar garīgo pašizaugsmi, pašdisciplīnu. Ceļas 5.00, iet skriet un meditē. Ir samazinājis cukura patēriņu. Viņš arī vada par brīvu skolēniem motivācijas un pašdisciplīnas nodarbības skolās, lai skolēni zina, kas ir darba tikums. Viņš saka: "Man ir paveicies, esmu mācījies pie fantastiskiem skolotājiem, kuri man ir mācījuši pašdisciplīnu, koncentrēšanās un atslābināšanās prasmes. Esmu mācījies pie izciliem skolotājiem Latvijā, kā arī pavadījis vasaras Ķīnā kalnos, kur mācījos no ļoti spēcīgiem cilvēkiem. Šī pieredze man ir ļāvusi saprast, ka jebkāda veida panākumi ir atkarīgi no spējas sevi disciplinēt. Otra svarīga lieta ir personības pašizaugsme. Es braucu pie jauniešiem, lai celtu viņu vērtības augstāk. Stāsts ir nevis par to, ko viņi dabūs no dzīves – cik laba viņiem būs mašīna vai dzīvoklis –, bet kā viņi augs kā cilvēki, cik daudz laba viņi dos citiem." Viņa mūzikas programma palīdz bērniem iemācīties spēlēt tādus mūzikas instrumentus kā ģitāru, ukuleli un klavieres. Tās pamata versija ir par brīvu. Viņš kopā ar savu mammu ir izveidojis arī mūzikas skolu pieaugušajiem "Muzikālā darbnīca." Pats viņš saka, ka ir ideālists. Taču šādi sapelnījis labu karmu, viņš ir tikko uzvarējis starptautiskā konkursā starp 8000 jaunajiem biznesa projektiem ar savu programmu Solfeg.io un ieguvis galveno balvu. Man ir liels prieks, ka ir šādi cilvēki, kas tik daudz dod pasaulei, ir radoši, darbojas dažādās jomās un viņiem veicas! Tas ir labais piemērs citiem jauniešiem, ka ar izaugsmi un darbu var sasniegt daudz. https://www.diena.lv/raksts/kd/intervijas/tas-tacu-ir-tik-superigi-intervija-ar-izglitibas-platformas-_solfeg.io_-raditaju-tomu-gali-14332262 (Comment on this)
Monday, March 17th, 2025
12:10 am	“Pasaka par iekļaujošo izglītību” Reiz ne tik senos laikos Latvijā dzīvoja zēns ar vārdu Tenzors. Viņam vectētiņš bija matemātikas skolotājs, mamma - mūzikas vēstures pasniedzēja, vecmāmiņas māsa – latviešu valodas skolotāja. Viņš bija ļoti zinātkārs zēns, jo viņa dzimtā visi mācījās visu mūžu. Tenzors iemācījās lasīt četru gadu vecumā un spēlēt šahu arī drīz pēc tam. Kamēr Tenzors dzīvoja pie vecmāmiņas māsas, viņam viņa daudz ko iemācīja jau pirmsskolas vecumā. Rakstīt, rēķināt, dziedāt, zīmēt, likt sarežģītus klučus, risināt loģikas uzdevumus. Tas viss zēnam ļoti patika, un viņš gribēja vēl nodarbības. Problēmas sākās, kad viņu ievietoja Latvijā obligātajā viengadīgajā bērnudārza programmā, sagatavošanai skolā. Tenzors gribēja lasīt grāmatas un rēķināt matemātikas uzdevumus, bet bērnudārzā nebija nevienas grāmatas bez lielām bildēm. Tenzoram lika gulēt diendusu, taču viņam miegs nenāca, jo ar viņu nenodarbojās audzinātājas. Citi bērni spēlējās ar klučiem vai lellēm, vai mašīnām, vai rotaļu mantām, taču viņam gribējās lasīt un rēķināt. Viņš daudz bērnudārzā raudāja. Kad audzinātāja to galīgi nevarēja izturēt, viņa deva Tenzoram cukurūdeni, no kura Tenzora hiperaktivitāte pieņēmās vēl vairāk spēkā, un viņam vēl trakāk gribējās aizmukt no bērnudārza. Viņš kā piekalts stāvēja pie loga, lai sagaidītu mammu, kura atpestīja viņu no šī cietuma katru pēcpusdienu 17.00. Šajā brīdī pasakā parādās eņģelis, kurš pieklauvē pie audzinātājas sirdsapziņas durvīm un lūdz ielaist. Audzinātāja ir neizpratnē, taču uzklausa to. Eņģelis jautā: “Kā būtu, ja Tu no savu izaugušo bērnu grāmatām kādu atnestu Tenzoram? Kādu pirmās vai otrās klases matemātikas grāmatu? Kādu Margaritas Stārastes grāmatiņu bērniem?” Taču audzinātāja ir neizpratnē. “Tā nedrīkst!”, “Tas nav programmā!”, “Ko citi bērni teiks?”, “Ko teiks dārziņa vadība, ja uzzinās?”, un eņģeļa balss paliek viņai tālumā, līdz viņa to aizmirst pa visam. Tenzors tā arī izcieš ar lielu raudāšanu, regulārām vēdera un kāju sāpēm no rītiem (ja ļoti sāp kājiņa, var neiet uz dārziņu) obligāto gadu bērnudārzā. Skolā Tenzors ierodas ar lielām cerībām. Viņš ir izturējis konkursu uz vienu no labākajām sākumskolām valstī. Konkursā vērtēja viņa prasmi atpazīt pulksteni, rēķināt pavisam vienkāršas darbības matemātikā, atbildēt uz jautājumiem par dzīvi, viņa spriestspēju. No vecmāmiņas māsas – latviešu valodas skolotājas viņam ir priekšstats, ka skola ir īstā vieta, kur būs daudz grāmatu, kur ar viņu darbosies un būs pietiekami grūti un interesanti. Taču atkal neraža. Skola ir atvērta tikko pēc PSRS sabrukuma, tajā viss ir jauns. Jauna ir arī 1.klases audzinātāja, kura skolā strādā pirmo gadu. Viņai uzreiz iedota 33 bērnu audzināmā klase, kurā ir arī Tenzors. Viņa neprot tikt galā ar šādu delveru baru. Tenzors priecājas, ka skolā ir bibliotēka, no kuras viņš drīkst ņemt grāmatas. No bērnu bibliotēkas Rīgā viņš ir izlasījis jau ļoti daudz, un pieaugušo bibliotēkā viņu iekšā nelaiž. Viņš ļoti grib ātrāk pieaugt, lai viņam 14 gadu vecumā izsniegtu lasītāja karti. Taču citi bērni izsmej Tenzoru, kurš aizrautīgi starpbrīžos lasa no skolas bibliotēkas paņemtās grāmatas. Viņu sauc par “profesoru”, “zubrilu”, “sausiņu”, “ņuņņu”. Tenzors kopš piecu gadu vecuma spēlē šahu, un, patiesi, fiziski nav tik stiprs kā citi septiņgadīgie zēni, jo viņam ne bērnudārzā, ne tagad, nepatīk fiziskie sporta veidi, tikai intelektuālie. Klases audzinātāja nezina, kā reaģēt uz to, ka Tenzora māmiņa regulāri sūdzas, ka viņas dēlam skolā dara pāri. Tenzoram nav tēva, viņam neviens nav iemācījis sevi aizstāvēt. Tenzors pēc skolas raud, skatās griestos, lasa grāmatas. Taču tāpat kā bērnudārzā, jau ātri vien, otrajā un trešajā klasē, Tenzoram skolā ir tik neciešami, ka viņam atkal no rītiem sāk ļoti stipri sāpēt kājas un vēders, lai tikai varētu mammai pateikt, ka viņš ir slims un uz skolu neies. Somatiski, uz nervu pamata, traucējumi. Atkal ir klāt eņģelis, kurš šoreiz klases audzinātājai čukst, ka viņai vajadzētu ieteikt Tenzora mammai aizvest viņu pie bērnu psihologa. Taču audzinātāja domā tā, ka “Nevajag jaukties, kur nav mana darīšana. Ja mammai ir tik lielas pretenzijas pret šo klasi, lai ņem bērnu ārā no šīs skolas”. Nav bērna, nav problēmas. Trešajā klasē Tenzoru citi bērni ķircina un jautā: “Vai Tev patīk zēni?” Tenzors padomā, ka zēni nav nekas viennozīmīgi slikts kā ugunsgrēks vai mēris un atbild: “Jā, patīk”. Kopš tās dienas zēni Tenzoru sauc arī par “zilo”, jo viņš nerausta meitenes aiz bizēm, neķircina tās, un vispār neuzvedas kā normāls zēns. Tas, ka Tenzors jau bērnudārzā ir draudzējies ar meitenēm, jo viņām, tāpat kā viņam, patīk dziedāt, lēkt klasītes, patīk zīmēt, spēlēt teātri ar mīkstajām mantiņām – lapsu, lāci un ēzelīti, viņa klases zēni no 3.c. nezina. Vēl mazāk viņi zina par to, ka Tenzors ir izlasījis grāmatā, ka sievietes ir sarežģītākas par vīriešiem, jo viņās ir bērnu radīšanas iespēja. Tos, kuri ir par Tevi sarežģītāki, vajag cienīt un, ja ir iespēja, ar tiem sarunāties. To viņš arī dara šaha skolā, kur atrod dzirdīgas ausis meiteņu starpā, kuras ir par viņu trīs, četrus gadus vecākas. Viņas, mātišķu jūtu vadītas, stāsta Tenzoram, ko viņas mācās tālajā 6.klasē, kur ir jau daudz interesantāki priekšmeti kā datorika un mājturība. “Cik labi, ka ir šādas gudras meitenes,” Tenzors spriež, un viņam ne prātā nenāk ķircināt kādu ne no 6. klases, ne no savām klasesbiedrenēm 3.c klasē. Tenzors tiktāl sūdzas mammai, ka viņam skolā matemātikā ir garlaicīgi, ka māte viņu aizved pie slavenākā matemātikas skolotāja Latvijā, lai notestē, cik gadus vienaudžiem priekšā Tenzors ir. Skolotājs, uzdevis zēnam piemērus gan no sestās, gan septītās klases, secina, ka tā stabili viņš ir priekšā divus gadus, taču, ja papūlētos, varbūt visus trīs. Kā nekā zēns ikdienā sarunājas ar 6.klases meitenēm, kuras mācās tajā pašā matemātikas novirziena sākumskolā, kur viņš. Liels ir skolotāja pārsteigums, kad Tenzors izstāsta, ka jau prot Pitagora teorēmu, esot trešajā klasē. Tenzoram tā šķiet eleganta. Taču Tenzora māte nezina padoma. Viņa pāris reizes aizved Tenzoru pie privātskolotājas, lai tā viņam iedod vēl sestās klases uzdevumus, taču viņai, vientuļajai mātei, regulārām privātstundu nodarbībām Tenzoram nav naudas. Ja vien būtu kāds eņģelis, kurš Latvijā 1996.gadā, īsi pēc Bankas Baltija krīzes, sponsorētu Tenzoram nodarbības! Ja vien būtu speciālā klase vai pulciņš īpaši apdāvinātiem bērniem, kuru īpašā vajadzība ir vien tas, ka viņi ir kā pārņemti ar kādu no mācību priekšmetiem tiktāl, ka raud, ja pieaugušie tiem nenopērk jaunas darba burtnīcas, jo iepriekšējas ir izrēķinātas un izlasītas no vāka līdz vākam desmitiem reižu! Taču eņģelis šoreiz neatrodas. Tā brīža Latvijas izglītības sistēma ar debesīm nav līgumu noslēgusi. Tenzors mācās, mokās, cieš līdz sestajai klasei, līdz saļimst. Viņu, vienpadsmitgadīgu zēnu, ievieto ratiņkrēslā. Viņa ķermenim, nervu sistēmai, šīs mokas sešu gadu garumā ir par daudz. Viņu ievieto slimnīcā, kurā arī nav neviena eņģeļa. Ārsti dod diagnozi “bērnu depresija”. Tenzors, esot slimnīcā, nokavē uzņemšanu Rīgas Valsts pirmajā ģimnāzijā 7.klasē, un viņu uzņem parastā mikrorajona ģimnāzijā, jo atzīmes viņam ir ļoti labas. Šajā skolā bērni ir vēl nežēlīgāki nekā sākumskolā. Tenzoru draud piekaut par to, ka viņš ir tizls zilais, kurš zubrās, jo neko citu dzīvē neprot, turklāt klasesbiedri viņam regulāri atņem mantas, tās iemet skolas miskastēs, un Tenzors tad tās parasti atrod meiteņu tualetēs. Klasesbiedrenes ir viltīgas, cerot, ka viņam nebūs drosmes tur iet. Arī šajā skolā Tenzoram gadās audzinātāja, kura vēl studē maģistrantūrā, viņai audzināmā klase ir pirmo reizi. Arī viņa nezina, ko darīt ar klasi. Pēc pirmā gada skolotājas darbā viņai ir nervu sabrukums, un viņa aizbrauc uz Itāliju dzīvot laukos un ārstēties. Tenzoru ievieto mājmācībā, jo tas esot vienīgais risinājums, ko skola var piedāvāt. Pēc tam, kad viņš mājmācībā beidz devīto klasi, direktors pasaka, ka vidusskolā Tenzoram vietas nav, jo Tenzors ir bijis atbrīvots no 9.klases eksāmeniem un nav tos nokārtojis. Direktors panāk, ka skolotāji izdara spiedienu uz Tenzoru, un viņš, raudādams par pārestību, jo ir izpildījis visas prasības un ar labām atzīmēm beidzis 9.klasi, padodas. Tenzoru mamma ievieto vēl vājākā skolā, kuras direktoram nav tik augstas prasības. Un tajā skolā, kā nu gadījies, kā nu ne, 10.klasē bērni atrod jaunas dīvainības Tenzorā. Izrādās, bērniem 16 gadu vecumā ir sākusies pubertāte, taču Tenzors, kā sāka 4 gadu vecumā lasīt grāmatas, tā aizvien tās lasa. Aizvien šaha skolā draudzējas ar meitenēm, kuras nu jau iet augstskolas pirmajā kursā. Aizvien netaisās kādā iemīlēties vai maigi apskaut skolas diskotēkā. Klases meitenes jau atkal ķircina Tenzoru. Velk uz skolu īsus svārkus, apsēžas blakus, cenšas flirtēt un ākstās. Tenzors saprot, ka par viņu ņirgājas, bet neprot sevi aizstāvēt. Viņam nav tēva, un vectēvs dzīvo otrā Latvijas galā. Neviena vīrieša cilvēka viņam nav. Šoreiz skolas vadība un psiholoģe Tenzoru bumbo no vienas paralēlklases uz otru, cerot, ka viņam beigsies daudzās depresijas. Patiešām vienā no klasēm bērni ir mazliet iecietīgāki pret viņu, un viņš pabeidz 12.klasi 21 gada vecumā. Jau no 16 gadu vecuma Tenzors ir uz antidepresantiem, iet uz psihoterapiju, kad māte tam sakrāj naudiņu, un cenšas saprast sevi. Klausās depresīvu mūziku par citiem izstumtajiem. Psihoterapijā ārsts viņu cenšas saprast, bet nesaprot. Skolas psiholoģe viņu sauc par “sarežģīto zvirbulēnu”. Psihiatrs cer izkārtot Tenzoram invaliditātes grupu, lai Tenzors nebūtu bomzis, kad izaugs vēl lielāks. It kā 21 gada vecums jau nebūtu pieaudzis cilvēks. Labāk invalīds uz mūžu, nekā bomzis, spriež psihiatrs. Kādas bija Tenzora speciālās vajadzības? Atbilde – lai viņam ļauj dzīvot un elpot gaisu vienā telpā ar klasesbiedriem. Psihiatrs uzskatīja, ka oficiāli uzlikt diagnozi “autisms” vai “hiperaktivitāte” neesot jēgas, jo zāļu tāpat neesot. Pietikšot ar “depresija”. Nemaz nerunājot par diagnozi “aseksualitāte”, kuru Latvijā aizvien neuzskata par diagnozi. Izrādās pusaudžu vecumā pret Tevi var veikt bulingu un mobingu, ja Tava attieksme pret meitenēm pārāk atšķiras no normas. Šai pasakai nav laimīgu beigu, jo Latvijā iekļaujošā izglītība aizvien nav pilnībā ieviesta. Tenzors sāka iet skolā 1994.gadā, taču arī mūsdienās trūcīgām vientuļajām mātēm ar mazturīgo statusu nav atbalsta, ja viņu bērni ir apdāvināti. Aizvien skolās ir 30-33 bērnu klases. Aizvien ir ģimnāziju direktori, kuri bērnus, kuri dažādu iemeslu dēļ nav nokārtojuši centralizētos eksāmenus, negrib redzēt savā skolā. Aizvien skolā notiek mobings un bulings pret bērniem, kuriem ir autisms. Tomēr jaunā psihologu paaudze, kas strādā skolās, ir informētāka. Ir arī profesija sociālais pedagogs, kuras Tenzora laikā vēl nebija. Latvijas autisma apvienība ir nodibināta 2006. gadā, un tā veic sabiedrības informēšanu, izgatavo materiālus skolotājiem un vecākiem. Tenzors aizvien iet uz psihoterapiju. Jau kopš 16 gadu vecuma, un ir nomainījis ļoti daudzus terapeitus. Viņš ir atradis citus neirodiverģentus cilvēkus ārzemēs, ar ko komunicēt, kuri ir viņam līdzīgi. Latvijā esot vientuļi, jo autisms pieaugušajos neesot problēma. Tā esot problēma izglītības sistēmai tikai līdz 18 gadu vecumam vai 9.klases pabeigšanai. Ja viņa laikā izglītības sistēma nepiedāvāja neko, tad arī tagad iecietīgākus klasesbiedrus skola nodrošināt nevar, tikai papildus laiku kontroldarbos, atgādnes, psihologa un sociālā pedagoga vizītes, ko viņam nevajadzēja, jo viņš gribēja tikai, lai viņu liek mierā un ļauj mācīties. Un tieši to klasesbiedri viņam neļāva. Lai vai kā, Tenzors reiz izauga un tika pieaugušo bibliotēkā. Izlasīja gandrīz visu tur. Sekoja lūzuma gadi, kad viņš bija uzzinājis par sabiedrību Latvijā tik daudz, ka viņš iemācījās savu autismu maskēt. Viņš nodibināja savu uzņēmumu, viņam ir draugi, viņš prot labi ģērbties, profesionāli izturēties un nav bomzis. Kādam tas ir dzīves augstākais sasniegums – nebūt bomzim. Kas būtu bijis citādāk, ja visi izglītības darbinieki būtu paklausījuši eņģelim, ja pašvaldībā sociālajā dienestā tiktu piešķirts pabalsts Tenzora mātei bērna vešanai uz papildnodarbībām matemātikā, ja Latvijā būtu par vienu matemātikas profesoru vairāk? Dažreiz brīnumam vajag tik maz. (11 Comments |Comment on this)
Wednesday, March 12th, 2025
12:50 am	Šodienas pārdomas studijās un sarunas ar profesori rada sajūtu, ka dažreiz ir labi beigt par visu interesēties LV izglītības jomā, jo gandrīz visur, kur skaties - strauja lejupslīde. Viņas teiktais, ka Skola 2030 programma ir domāta palīgskolām, ir pārspīlēts tikai mazliet, jo RV1Ģ skolotāju kolektīvs par to runāja jau pirms laika, ka šī programma veicina viduvējību rašanos. Arī tas - kāpēc skolās nemāca datoriku sākumskolā? Kāpēc tas ir uz vecāku pleciem bērnam iemācīt 1.klasē lietot Word, Excel, YouTube? Man būtu vieglāk aizmirst, ka esmu bijis arī latviešu valodas un angļu valodas skolotājs, un fokusēties tikai uz matemātiku. Tāpat pēc maģistra grāda iegūšanas es plānoju strādāt ar mazām klasēm matemātikā privātskolā. No otras puses - pārmaiņas un reformas notiek visu laiku, ir labi būt lietas kursā, pat ja ir skaidrs, kur tas ved. Rīt LU konferencē tieši referēs par izmaiņām Matemātika I un Matemātika II programmās. Profesore izsaka minējumu, ka tuvāko 10 gadu laikā bērnu lasīšanas grūtības un nespēja rakstīt literārā valodā paaugstināsies, pirms notiks lūzuma punkts, un valdība pieņems mērus pārlieku lielai kalkulatoru un MI lietošanai. (20 Comments |Comment on this)
Wednesday, March 5th, 2025
6:58 pm	Šodien starpbrīdī ienāk studiju programmas direktors un saka: "Neejiet prom no studijām. Latvijā jau tā trūkst skolotāju. Vēl daudzi drīz ies pensijā." Ko citu viņam teikt? Uz visu Rīgu četros kursos kopā ir ap 50 jauno matemātikas skolotāju. Rīt atkal prakse RCHV. Parunāšos ar meiteni no 1.kursa, kāds viņiem tur noskaņojums. Šodien izlasīju vēlreiz, pēc ilgāka laika, kas ir heiristika un kā to pielietot matemātikā. (Comment on this)
Wednesday, February 5th, 2025
10:09 pm	"Ticības jautājums" Šonedēļ nopirku antikvariātā grāmatu, ko man ļoti ieteica mana latīņu valodas pasniedzēja, kad studēju klasisko valodniecību. Tas ir ticības jautājums, ka es tomēr ticu, ka būs cilvēki, kam manas latīņu un sengrieķu valodas zināšanas noderēs. Būs cilvēki, kam arī pēc divdesmit gadiem vajadzēs, kas tulko tekstus no šīm valodām. Atklātībā nonāks, atslepenotas tiks daudzas grāmatas, kas šobrīd ir privātajās kolekcijās, jo vēl 17. - 18.gs liela daļa zinātnisko tekstu tika rakstītas paralēli divās valodās - nacionālajā un latīņu. Šobrīd latīņu valodu māca juristiem, mediķiem, vēsturniekiem, teologiem un Rīgas Klasiskajā ģimnāzijā. Sengrieķu valodu māca teologiem. Vēl pirms simts gadiem ļoti daudzās Latvijas ģimnāzijās mācīja šīs divas valodas. Klasiskajai latīņu valodai esot 2100 gadu. Tāpēc 98 gadi kopš šīs grāmatas sastādīšanas 1927.gadā nav daudz. Citēju grāmatas autoru: "Latīņu valoda paplašina katra pilsoņa redzes aploku, iepazīstina ar Eiropas kultūras attīstību un dod atslēgu sirmās senates, viduslaiku un līdz ar to tagadējo dzīves apstākļu pareizā izpratnē. " Zini pagātni, zini tagadni, nākotni paredzēt būs vieglāk! Zīmīgs ir grāmatu apgādniecības nosaukums "Ausma". (Comment on this)
Monday, January 20th, 2025
11:16 am	Progressus accipit opus Būtībā šī janvāra ņemšanās ar matemātiku izriet no tā, ka es pagājušajā pavasarī nepanācu, ka topošā ģimnāziste tiek Rīgas 3.ģimnāzijā. Jā, var teikt, ka man bija tikai 10 nedēļas, var teikt, ka viņai nebija diez ko lielas motivācijas, un viņa manis uzdotos mājasdarbus nepildīja. Taču mums kopsummā bija ap 30 nodarbību, katra ap 65 minūtes gara. Viņa atnāca kā 9.klases skolniece, kura savā pamatskolā matemātiku zina uz 9. Viņai bija tāda atzīme iepriekšējā semestrī, viņa tādā līmenī risināja standarta uzdevumus. Man vajadzēja pa tām 10 nedēļām viņai iemācīt risināt arī nestandarta uzdevumus, kuri ir apvienotajā ģimnāziju iestājpārbaudījumā. Iestājpārbaudījumu viņa uzrakstīja uz 50%, pat ja bija kopš septembra gājusi sagatavošanās kursos tam un pie manis 10 nedēļas 3 dienas nedēļā tam gatavojusies. Varu droši teikt, ka viņai nebija tādu pamatu, lai viena gada laikā tam sagatavotos. Viņai bija grūtības izrēķināt paaugstinātas grūtības 6.klases teksta uzdevumus, kur nu vēl 9.klases. Taču beigās tā ir arī mana atbildība. Ja es būtu ģeniāls un izcils skolotājs, viņas rezultāts noteikti būtu virs 50%. Tieši tāpēc esmu pārņemts šajā janvārī ar to, lai saprastu, ko darīt citādāk, nevis drillēt iepriekšējo gadu iestājpārbaudījumu uzdevumus. Tieši tāpēc es tagad lasu un esmu lielā mērā izlasījis jau visu literatūru par matemātikas mācīšanu latviešu valodā. Grāmatu par to ir diezgan maz. Mani ļoti interesē, ko tad LU matemātikas skolotāju studiju programmas direktors par to pateiks privātā sarunā. Ir profesora cipariņa kluba uzdevumi. Ir konkursa "Tik vai Cik?" uzdevumi. Ir Daiņa Kriķa diferencētie teksta uzdevumi. Ir skaitļu slejas. Taču skolēnā, kurā nav stingru formālās loģikas pamatu, kurš neprot izlasīt teksta uzdevumu tā, lai pēc tam uzzīmētu sakarīgu shēmu tā risināšanai pēc tam, ir jāieliek tieši pamati. Šobrīd es cenšos saprast, kā to formālo loģiku iemācīt pilnīgi skaidri. Otrs - kā mācīt pāreju no tipveida un standarta uzdevumiem uz nestandarta uzdevumiem. Par to ir Edvīna Ģinguļa grāmatās, taču maz. *** Var jau kā daži docētāji augstākajā matemātikā LU pateikt: "Daļa no jaunās paaudzes vienkārši neprot lasīt!", taču es esmu arī latviešu valodas skolotājs, man arī lasīt ir jāspēj iemācīt. (Comment on this)
Thursday, January 2nd, 2025
12:40 am	1.jan Matemātika, matemātika, vēlreiz matemātika! Nodarbojos ar eliptisko integrāļu pētīšanu. Iegrimu diskusijā par to, kurā valstī pasaulē ir visgrūtākā matemātika ģimnāzijās. https://news.ycombinator.com/item?id=22941144 Izrādās, ka Ķīnā, Singapūrā, Indijā, Krievijā. Atradu vienas PhD matemātikā youtube, kura dudinošā balsī stāsta par matemātiku. Mg+ līmenī, taču diezgan saprotami. https://www.youtube.com/@mathcuratorzanachan3574 Atradu Rumāņu filmu par matemātikas popularizēšanu ģimnāzijās/licejos. "Liceenii" https://ro.wikipedia.org/wiki/Liceenii Atradu, ka virknes ne tikai diverģē un konverģē, bet arī oscilē. (Comment on this)
Sunday, December 22nd, 2024
7:33 pm	Memento vita Biju ciemos labot datoru pensijas vecuma kundzei. Viņa daudz runāja par nesen aizgājušo 94 gadus veco mammu, par kapiem, par zālēm, par rehabilitāciju, par baseinu, par to, kā ietaupīt pārtikas veikalā. Taču viņa nerunāja par to, ko vēl savā sadzīvē grib sasniegt. Viņai ir tikai 72 gadi. Jā, varbūt Latvijā vidējais aiziešanas vecums sievietēm ir 76, taču Tu mirsti dienā, kad Tev vairs neviena mērķa nav. Pilnīgi traki ar viņu nebija - viņa runāja par teātri, koncertiem, ko grib apmeklēt. Par regulāriem braucieniem uz savu bērnības pilsētu, kurā tagad nedzīvo. Viņai ir draudzenes, bērni un mazbērni. Brauc ceļojumos kopā ar tām un tiem. Viņa daudz sporto un dzer uztura bagātinātājus. Taču tā "nāves" tēma viņai laikam ir tik aktuāla, jo pēc mammas aiziešanas ir pagājis mazāk par gadu. Viņa tomēr saka, ka medicīnas aprūpe tagad, kad viņai ir 72, ir daudz labāka, nekā tad, kad pirms 22 gadiem 2002. gadā viņas mammai bija 72. Kā saka - priša dāma. Viņa strādāja par zobārsti līdz 70 gadu vecumam. Labi orientējas tajā, kas jādara, lai sevi turētu formā. Slaida. *** Pēc tāda apciemojuma sajūta ir tāda, ka vēl vairāk jāseko līdzi savai veselībai. Jādara ļoti daudz lietu profilaktiski. Joga, meditācija, ārstnieciskā vingrošana, fizioterapija, nūjošana, baseins, zirgi - jo ātrāk sākšu, jo drošāk, ka arī es 72 gados jutīšos labi. (Comment on this)
Friday, December 20th, 2024
1:57 am	Rakstīšana un medicīniskā izglītība Sarakstos tinderī pēc ilgāka laika ar dāmu, kura strādā medicīnas jomā. Dzirdu arī no viņas šādu iebildi: "Par ārsti rakstīt stāstu var, ja pats esi ārsts, vai labi pārzini jomu". Tāpat kā pirms kāda mēneša, kad gribēju rakstīt par rožu audzēšanu, tā vietā, lai paziņa man izstāstītu, kas viņai patīk dārzkopībā, viņa man arī pateica, ka nevajag rakstīt par to, ko nezina. Cilvēkiem, man šķiet, ir aplams priekšstats par rakstniekiem. Ja es rakstītu tikai par to, ko zinu ārkārtīgi labi, tad visi stāsti būtu par skolu, šaha skolu, datorspēlēm, garīgo attīstību, skeitbordu, un vēl pāris tēmām. Rakstnieku prerogatīva ir tieši tajā, ka aptaujājot cilvēkus un pētot dažādas dzīves jomas, viņi uzraksta par tām caur savu prizmu. Tā dara gandrīz visi rakstnieki. Par to man plaši stāstīja baltu filoloģijas studijās. Mana dzīvokļbiedrene ir ar medmāsas izglītību. Es ikdienā sarakstos ar sociālās aprūpes darbinieku un ginekoloģi. Mans paziņa mācās šobrīd RSU 5.kursā. Divas paziņas ir fitnesa treneres. Man ir grūti nosaukt kādu no saviem ikdienas cilvēkiem, kas nespētu nosaukt visus orgānus cilvēkā vai nezinātu, ko dara mandeles vai apendikss. *** Savā ziņā rakstniecība ir kā antropoloģija - Tu pēti cilvēku grupas, parādības sabiedrībā, izcel dažus aspektus, izgaismo tos, parādi jaunā gaismā, visiem ir interesanti. (12 Comments |Comment on this)
Thursday, December 19th, 2024
1:18 am	Ārste nesen pateica, ka esmu ļoti iekšupvērsts Tas ir palicis atmiņā. Tik tiešām - es visu laiku zemapziņā domāju par savu komfortu. Man bieži ir par aukstu vai karstu. Es ēdu apmēram sešreiz dienā mazas maltītes. Varianta paēst vieglas brokastis un milzīgas vakariņas nav. Man traucē fona troksnis, intensīvas smaržas, mirguļojošas lampas, traucē sajūta, ja apkārt ir liels juceklis, piemēram, kafejnīca lielveikalā. Man gribas klusumu vienmēr. Ja kāds atsakās izslēgt savu telefonu manā klātbūtnē, es parasti eju vienkārši prom un piedāvāju tikties, kad tam cilvēkam ir 100% brīvs. Es daudz komunicēju neverbāli ar mīmiku, žestiem, stāju, pozu, balss tembra maiņām. Es ļoti daudz domāju par to, vai nokļūt līdz punktam A man būs droši un komfortabli. Tāpat arī mājās. Man vienmēr ir nauda taksometram. Es esmu ļoti jūtīgs, jutīgs un es uztveru vismazāko noskaņojuma maiņu sarunbiedrā, atmosfēras maiņu. Es jūtu, pie kā telpā ir visu tajā esošo uzmanība. Es lasu telpu, saprotot, kuram tur gribas atrasties, kurš ir pienākuma pēc, kurš gribētu iet prom un garlaikojas. Ar cilvēkiem, kuri nespēj iedziļināties, atpūsties un atbrīvoties, kuri nespēj nosēdēt mierā, kuriem vajag, lai visu laiku kaut kas notiek, es nekomunicēju ikdienā praktiski nemaz. *** Ja tā padomā, tas viss ir normāli, normas robežās. Taču vēl ārste teica, ka būt iekšupvērstam cilvēkam ir ļoti sievišķīgi. Varētu domāt, ka vīrieši prot darīt tikai vienu lietu vienlaicīgi, taču prot to darīt tā, ka viņus nekas nespēj traucēt. Tā kā par manu labsajūtu gādāju tikai es pats, un man vajag ļoti daudz, lai es justos uz 90% ideāli publiskā telpā, tad sanāk, ka ikdienā visu laiku ir jāplāno. Ko paņemt somā - silto veļu, uzkodas. Kur ieiet sasildīties pilsētas centrā. Kur pilsētas centrā ir tualetes, kurās ir ļoti labi, Rietumeiropai atbilstoši higiēnas un tīrības apstākļi. Kur ir kāds draugs/paziņa, pie kā ieiet uz tēju, ja sanāk palikt citā pilsētā ilgāk, un autobuss ir divreiz dienā. *** Šis viss ir saistīts ar manu ķermenisko pieredzi. Palūgt ķermeni, kuram nesalst, negribas ēst, kurš neiztrūkstas no kodīgām smaržām desmit metru attālumā, pagaidām neprotu. Vai tas vien nozīmē, ka visu mūžu būšu ļoti sievišķīgs cilvēks? Ja man komfortam vajag daudz vairāk nekā daudzām manām draudzenēm, kuras spēj, gulējušas četras stundas, vadīt auto, spēj pieņemt atbildīgus lēmumus tukšā dūšā, ieraujot kafiju, vai tas nozīmē, ka viņas ir vīrišķīgākas par mani? Ko tā ārste ar to visu gribēja pateikt? Sievietes ķermeniskā pieredze ir viņas vērtība. (5 Comments |Comment on this)
Tuesday, December 3rd, 2024
6:48 pm	https://www.youtube.com/watch?v=CmGv1DB2TqU Labvakar. Šajā video ir pateikta svarīga doma - bērniem ir jātrenē uzmanības koncentrēšanas spēja jau no agras bērnības. Kā arī jāmāca valoda kā skaņu sistēma, nevis vārdi kā jēdzieni. Ja uzmanības koncentrēšanas spēju netrenē, tad arī skolā un augstskolā būs grūtības izlasīt veselu grāmatu vienas nedēļas laikā. Daudzās valstīs, tai skaitā Latvijā, ir prakse, ka literatūras stundās izmanto grāmatu fragmentus, lai pēc tam pārbaudes darbā uzdotu jautājumus par varoņiem, sižetu, tikai un vienīgi ņemot vērā fragmentos doto. Šādi bērniem izjauc mozaīkas domāšanas principu jau pirmajās klasēs. Prieks, izlasot grāmatu no vāka līdz vākam tiek atņemts, jo "programmā tas nav paredzēts". Skolotāji, kuri vēlas bērnus motivēt izlasīt visu stāstu vai grāmatu, tiek kaunināti, ka nodarbojas ar pašdarbību un jauc ārā mācību programmu, kurā uzsvars ir uz testiem. Ja tā nav testā, tas esot lieks. Augstskolā valodu studijās, toties, tiek gaidīts pretējais - ir jāspēj izlasīt 200-350 lpp. biezas grāmatas nedēļas laikā un par tām uzrakstīt kopsavilkumu, analīzi, galveno varoņu raksturus. Video redzamā skolotāja slavē privātskolas, kurās ir aizliegts izmantot mobilos tālruņus. Tie var atrasties somā, taču tos nevar izmantot ne stundu laikā, ne starpbrīžos. Taču šis video nav par mobilo tālruņu kaitīgumu, bet gan par visām lietām, kas mūsdienās bērnus jau no agras bērnības pieradina pie ļoti īsas informācijas uztveršanas. Mūsdienu piemēri - multfilmu garums, TikTok klipu garums, twitter ziņu garums, whats-app/fb messenger ziņu garums, sms garums. Papīra vēstules un gari e-pasti nav vairs norma kā kādreiz. Tas viss samazina spēju uztvert vidēja apjoma informāciju, kuras izlasīšanai vajadzīgas 10 - 15 minūtes, un padara ļoti sarežģītu 15+ minūšu garas informācijas uztveršanu. Rezultāts ir bērni, kuri, pabeidzot vidusskolu, nav izlasījuši tik daudz obligātās literatūras kā vienu vai divas paaudzes iepriekš. Ja viņi nav izlasījuši Latvijas kultūras kanonā iekļauto literatūru, viņi zina daudz mazāk visās jomās - kultūrā, vēsturē, folklorā, ģeogrāfijā. Viņu vārdu krājums ir mazāks. (Comment on this)