Edgars Efeja's Journal
 
[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]

Below are the 17 most recent journal entries recorded in Edgars Efeja's LiveJournal:

    Friday, October 16th, 2020
    7:00 pm
    Tad nu mēs varam doties ceļā I daļa ( 6 lpp)
    -Tad nu mēs varam doties ceļā. Šis portāls ved uz manu civilizāciju.

    “Vai atpakaļceļš būs? Ja nu es gribēšu atgriezties pavisam drīz?”

    - Mēs neveicam atmiņu dzēšanu. Iegūto pieredzi varēsi noarhivēt, mēģināt ielikt plauktiņā “pagaidu”, vai citādi izmantot. Viss ir īsts.

    “Taču fiziski portāls atpakaļ ir?”
    - Jā, Antarktīdā. Taču mums ir helikopteri, kas nogādās līdz tuvākajai pilsētai ar lidostu.

    “Labi, dodamies. Es uzticos, ka Tu man parādīsi ceļu abos virzienos.”
    - Protams

    “Tomēr, kāds Tev ir labums, divas nedēļas mani iepazīstināt ar to visu?”

    - Mēs gribam saprast, kā mainās smadzenes un domāšana pēc mūsu valsts apskatīšanas. Mēs lūgsim Tev izpildīt divas stundas garu testu šo divu nedēļu beigās.

    “Skaidrs”


    Viņi iegāja portālā. Uz brīdi apziņa viņam pārgāja miega stāvoklī. Viņš sajuta, ka maņas kļūst perifēras. Viņš varēja redzēt uz visām pusēm vienlaicīgi. Sajust tās smaržas, kas patika vislabāk.

    Viņš planēja gaisā, tad redzēja tuvojamies skaistu mežu. Meža attēls pietuvojās, tad bija jūra, tad pļava.

    - Šīs bildes ir tikai, lai nomierinātu Tavu psihi. Patiesībā mēs ceļojam cauri laiktelpai. Lūdzu, vēl uzgaidi.

    “Skaidrs”

    Viņi izkāpa tumšā vietā ar mākslīgo apgaismojumu. Divkājainas Būtnes plūda no portāliem uz maziem vagoniņiem ar numuriem.

    Arī viņi iekāpa vienā no vagoniņiem ar virzienu un skaitļa atšifrējumu.

    - Sākums būs pavisam vienkāršs. Es aizvedīšu Tevi uz Tavu viesnīcu mūsu valstī. Tu vari uzdot jautājumus, kamēr braucam. Un vispār vari jautāt.

    “Mhm”

    ***

    Vagoniņš, lai arī varētu traukties ātri, plūda kā magnētisks, lēns vilciens. No mākslīgi apspīdētās telpas viņi tuvojās kaut kādai ārpasaulei.

    Ārā bija ļoti līdzīgi – mākoņi, zaļas debesis, tikai divas Saules.


    Viņš uz Zemes bija bijis parasts ģeogrāfijas skolotājs. Taču viņam interesēja, kā ir būt citur, kā uztvert īstenību dažādu cilšu, tautu, iezemiešu acīm. Viņam šķita, ja būtu bijis daudz naudas, viņš izvēlētos antropologa profesiju, apceļotu džungļus un rakstītu daudz, daudz pētījumu. Par to, cik maz vajag dažiem, lai būtu laime. Un cik bezgalīgi daudz gribas citiem, lai būtu laimes butaforija.

    Viņa skolotāju turpināja vest ar vagoniņu uz pilsētas centru.

    Pilsētā bija tikai divstāvu mājas. Tā šķita kā mežs saplūdis ar pilsētu.
    Varbūt tas bija mākslīgais mežs. Taču koki, skvēri, alejas, lapenes bija katrā kvartālā. Uz ielām bija automatizētas mašīnas, vagoniņi. Visas mājas bija vai nu baltā, vai dzeltenā krāsā. Vismaz šajā rajonā.

    Viņi piebrauca pie kādas kotedžai līdzīgas ēkas. Durvis atvērās pašas, automatizēti.

    Viesnīcas administratore izskatījās pēc ļoti simetriski veidota jauna cilvēka. Mazās peļastes sinhroni gulēja pāri pleciem. Vaigu bedrītēs, ieraugot ienācējus, iegūla smaids.

    Viņam ierādīja istabu ar skatu uz publisko baseinu. Ārā bija daudz zaļā, bija cilvēkveidīgas būtnes vasaras kleitās, biksēs, salmu cepurēs.

    Viss izskatījās samērā ierasti, tikai tā sajūta, ka mežs saaudzis organiski kopā ar pilsētu. Un divas saules.

    Pati pilsēta izskatījās liela. Taču tas, ka tajā bija tikai divstāvu ēkas, to padarīja ārēji mazu un mīlīgu. Vagoniņi savienoja pilsētu, līnijas bija uz ielām un pazemē.

    Būtnēm bija mājdzīvnieki, taču tie staigāja bez pavadām.

    Skolotājs jautāja, vai var doties uz muzeju. Pavadone teica, ka, iekāpjot jebkurā vagoniņā, uz ekrāna var uzrakstīt gala mērķi. Un tas aizvedīs.

    Vagoniņi bija gan lielāki, gan mazāki. Taču tie uzradās tādās kā mini stacijā. Sākumā bija spoža gaisma, pieturā ar spožu gaismu pie soliņiem parādījās vagoniņš.

    Muzejā bija par valsts apvērsumu. Pirms daudziem tūkstošiem gadu, reiz bija dažādi ienākumu līmeņi iedzīvotājiem. Bija informācijas kontrole un gaisspēju kontrole.

    Taču tad bija Notikums. Pēc Notikuma visa manta tika pārdalīta uz visiem valsts iedzīvotājiem. Pēc vidējā aritmētiskā principa. Visi saņēma valstī vienādu nodrošināto minimumu.

    Ja palika pāri, tas nonāca atpakaļ valsts kasē. Situācija, ka kaut kā varēja pietrūkt, bija izslēgta.

    Daudzi sāka nodarboties ar uzņēmējdarbību, jo nu tā bija pieejama visiem. Visi varēja atvērt savus veikalus, pārdot un pirkt. Jo visiem bija nauda.

    Pēc tam iedzīvotāji saprata, ka ir interesanti radīt un pētīt. Uzplauka zinātne, māksla, sports.

    Trīs vai četru paaudžu laikā situācija normalizējās. Jaunā kārtība paredzēja, ka katram iedzīvotājam no pirmās dienas līdz pēdējai ir supervizors.

    Visu mūžu, kas šīm būtnēm bija ap divi tūkstoši gadu, bija iespēja ar kādu sarunāties par jēgu, par emocijām, par atskārsmi.

    Šis režīms tika ieviests, jo atklāja, ka visām būtnēm ar dvēseli ir sargeņģeļi. Taču tā kā eņģeļiem nevarēja samaksāt, jo tie nebija iemiesoti, tad eņģeļu darbu sāka pildīt pieredzējuši palīgi, kuri varēja nodrošināt sarunas pie tējas reizi mēnesī.

    Muzejā bija lielas kartes. Tajās tika parādīts, ka sākumā visi tika aizdzīti dzīvot laukos. Pilsētas nolīdzināja līdz Zemei, tikai infrastruktūru daļēji atstāja. Desmit un divdesmit stāvu māju vietā uzcēla divstāvu mājas.

    No veikaliem pazuda viss, ko cilvēki bija ēduši līdz šim – pupiņas, olas, sviests, makaroni. Veselības iestādes sludināja, ka jaunā mode ir sastampāti augļi ar ūdeni. Vēl drīkstēja ēst sēnes, kastaņus, drīkstēja ūdenim pievienot dabiskās krāsvielas.

    Bija lērums lietu, kas tika izņemtas no veikalu plauktiem, tā vietā
    Sludināja modi kļūt gaisīgākam.


    Gaiss, precīzāk sakot, ēteris bija pārņēmis realitāti pēc Notikuma.
    Visi runāja par ētera tīrību. Ēteris bija kļuvis svarīgāks par skābekli un oglekli.

    Iedzīvotāji varēji speciālās gultās apgulties un izmērīt sava ētera kvalitāti. No ētera jaudas bija atkarīga spēja sazināties ar citiem. Bija atkarīga organisma veselība. Ar pietiekami daudz ētera varēja materializēt priekšmetus, un tad tos atpakaļ nodot glabātuvēs, kur tos saspieda par ēteri, ja tie bija nokalpojuši savu laiku.

    Ēteris bija kā mīcāma mīkla, kā izejviela, no kuras visu varēja veidot.

    Taču iedzīvotāji nenoslāņojās vai nedzinās pēc vēl vairāk ētera. Jo tāpat, ja kaut kā trūka, veikalā tas bija. Ēteris tikai bija ērts veids dabūt uzreiz, tā vietā, lai tērētu laiku dodoties uz veikalu.


    Skolotāju piesaistīja kāda dinozauram līdzīga zvēra attēls.

    Gide paskaidroja: “Mēs ticējām, ka tādi eksistē, tāpēc arī tādi bija. Kolektīvā apziņa bija radījusi mītus par pagātni. Kopš regresīvā hipnoze un DNS analīze kļuva par vispārpieņemtu praksi, iedzīvotāji saprata, ka ar viņiem ticis manipulēts. Šis zvērs ir par atgādinājumu, kādi fantomi var dzīvot mūsu ēterī un pat pārtikt no tā, ja mēs ļaujam”.

    Skolotājs jautāja, kas tas par nodalījumu muzejā: “Nākotnes tukšuma telpa”.

    Gide paskaidroja, ka tajā atrodas liels projektors, kurš ir vienlaikus arī realitātes simulators. Kamēr iedzīvotāji ticēja nākotnei, tikmēr tie dzīvoja sērās un skumjās. Jo daļai no tiem bija iespaids, ka tagadnē kaut kā trūkst. Un tad, tā vietā lai uzlabotu tagadni, viņi dzīvoja nākotnē.

    Ieejot šajā simulatorā, uz ekrāna parādījās projicēts daudzdimensiju attēls. Visu, kas notika, kas tika realizēts, bija jāpaveic tai būtnei, kas iegājusi simulatorā, vienai pašai. Simulators parādīja, cik dienās var ar divām rokām un īsu saujiņu robotu-palīgu uzcelt māju, cik bibliotēku, cik kosmosa kuģi.

    Tas bija ļoti ilgi. Un filma ritēja uz projektora lēni. Parasti šādas filmas skatīšanās tiešā vai pārnestā nozīmē sagādāja galvas sāpes, tāpēc šis nodalījums muzejā atstāts kā paraugs. Kādreiz tika dzīvots galvas sāpēs teju visu laiku.


    Tālāk muzejā bija mākslas salīdzinājums. Kādas gleznas, romāni, tepiķi tika darināti pirms Notikuma un pēc.

    Daudz vieglākas tēmas. Vai, daudz filigrānāki raksti. Mazāk būtnes attēloja pašas sevi, vairāk vidi. Daba atkal kļuva noteicošā mākslas darbos. Būtnes priecājās un pateicās par iespēju dzīvot valstī.

    Skolotājs iekāpa vagoniņā un devās atpakaļ uz jaunajām divu nedēļu mājām hotelī. Kaut nu ārēji tā bija maza mājiņa ar baseinu.

    Pirms atvadīšanās skolotājas prasīja Gidei: “Kas ir ar tām divām saulēm? Man šķiet, tās vienmēr spīd”.

    - Jā, viena uzlec austrumos, otra rietumos. Un tā tās ceļo pāri debesjumam. Parasti mājā ir viena tumšā istaba. Tajā ir ierīkoti slēģi pie logiem. Un trokšņus izolējošs materiāls ap sienām.

    Pie mums vienmēr spīd kāda no saulēm. Tas ir citādāk kā pie Jums. Jā.

    Skolotājs saritinājās tumšajā istabā. Kaut hotelī no patiesas tumšās istabas bija maz. Tikai melni aizkari.


    ***


    Nākamajā rītā skolotājs vēlējās, lai viņam gide izrāda kādu no valsts skolām.

    Taču izrādījās, ka skola sāk darbu 5.00. Tāpēc, nogulējis līdz pat 8.00, viņš devās izbraucienā uz mežu un upēm. Gide devās līdzi.

    Savā ziņā viss bija saprotams – būtnes airējās pa maziem kanāliņiem lejup no kalniem, stūrēja, smējās. Viņi divatā ar Gidi iekāpa miniatūrā piknika laivā ar stabilizatoru. Tūristu laiva, jo bez iespējas apgāzties.

    Ūdens bija silts. Daudz zaļā, pelēkā un oranžā. Savādi, violeti krūmi auga upes malās. Gide pastāstīja, ka krūmu zaros putni vij ligzdas un sadziedas.

    Makšķerēšana bija kas pilnībā izzudis. Zivju ēšana tika pielīdzināta kanibālismam valstī jau sen.
    Thursday, October 1st, 2020
    10:48 am
    "Mēs esam atbildīgi"
    Šonakt sapnis bija par realitāti, kura var pienākt jebkurā tajā brīdī, kad nauda (kā papīrs) zaudēs vērtību, un vērtību iegūs mīlestības darbi.

    Jo tālāk kāds rīkosies no mīlestības (lasi - terorizēs citus, iedzīs citos bailes, uztraukumu, paniku, šķels citus), jo lielāku sodu saņems.

    Sapnī bija bērnu un pusaudžu iestādes. Bērnu psihoneiroloģiskās iestādes Gaiļezerā un citur. Invalīdu skola Strazdumuižā.

    Un katrā no šīm iestādēm, tāpat kā tagad ir viltus pircēji, lai novērtētu pārdevēju profesionālismu, tika iesūtīti viltus pacienti un/vai skolēni.

    Šie bērni ziņoja par pārestībām, agresiju, rūpju trūkumu, ļaunprātīgu varas izmantošanu, emocionālo vardarbību un visām citām šmucēm,
    ko var izdarīt pieaugušie esot varas pozīcijā.

    Šo bērnu ar invaliditāti vai personības traucējumiem, vai psihiatriskām slimībām ārstēšanai tika pieaicināti īpaši labi apmācīti bērnu psihiatri, kā arī speciālie pedagogi, kuri saņēma daudz lielāku algu kā viņu kolēģi, jo viņiem bija jāstimulē bērnu izaugsme, pat ja viena daļa sabiedrības tiem uzlikusi zīmogu "invalīds no dzimšanas".


    Sapnī notika mākslas terapijas nodarbības, notika koris, dejas, notika mācīšanās caur spēlēm.

    Katrai no lielajām grupām - redzes, dzirdes invalīdi, kā arī bērni ar ADHD, vai autismu, bija izstrādāti speciāli mācību plāni, kā viņi var apgūt visu pamatizglītībai vajadzīgo viņu uztverei atbilstošā veidā.
    Tuesday, September 29th, 2020
    7:34 pm
    "Eleanor Rigby"
    Dažreiz cilvēki ir ārpus...

    Maskas. Varbūt tad, kad viņi ir patiesi ieinteresēti.

    Grāmatā "the Game" (Bariko) minēts, ka tās lietas, ko ievieto internetā reklāmas/šovbiznesa industrijā ar reālo saskan par tik un tik %.

    Arī cilvēki rada tēlu, kas saskan par tik un tik %, kad viņus satiek dzīvē, un viņi nezina, ka tikko satikto cilvēku satiks vēlreiz.

    ***

    Un tā, ārpus tēla, ārpus profesionālās maskas, ārpus gaidām un etiķetes, garāmejot...

    Cilvēki, kuriem neviena nav, jo viņi nevienam sevi nerāda, aizmirst, ka sevi jāslēpj, un pēc tam attopas, ka var arī tā...

    Jo viņu "bez maskas ES" ARĪ ir interesants.
    Monday, September 28th, 2020
    1:25 pm
    Dzejas dienas
    Esmu ar nobīdi laikā, tikai tagad izlasu dzejas dienu žurnālu.

    Intervija ar Eipuru, ko veic kolēģis Salējs, raksti no Jansones, par Zālīti...

    Ir tik labi, ka šeit ir šie cilvēki, ko es pazīstu.

    Tas rada sajūtu, ka aizvien dzīvoju Latvijā.


    ***

    Tas rada jocīgu sajūtu, ka pēc 30 gadiem, iespējams, Uldis Bērziņš un daži citi tomēr jau būs kur citur.

    Kas būs palicis no Latvijas dzejas pēc 30 gadiem?

    Kā rakstīs K. Rudzīte, vai Anna Foma, vai Barons, kad viņiem būs 50 vai 60?


    Man ir tik grūti iztikt bez saprotamas dzejas.


    Tas motīvs par pasauli, kurā individuālā balss, jaunībā, ierāvusies savā introverta, melanholiķa pasaulē, grib dziedāt,
    grib baudīt, grib košas krāsas, taču

    ir sistēma, vara, darbs par mašīnrakstītāju, par autostāvvietas apsargu...
    11:40 am
    Dzīve ir interesanta šajā laikā
    Daži valkā maskas, daži liek galvu smiltīs, citi cer, ka viss notiek pats no sevis.

    Vakar sākās. Karš. Uztvēru to personīgi. Jau augustā teica, ka sāksies.
    Sakrita ar izvilkto “kārti”, kura vēstīja par ļaunu zīmi.

    Dzīvoklis vai mājsaimniecība, ģimene vai rietumu industriālās sabiedrības kodols, laime vai apmierinātības ar dzīvi rādītājs konkrētā valstī un vecumgrupā, sieva vai laulībā reģistrēta persona.

    Mana loma tajā visā ir pildīt uzticēto – studēt, būt par ģimenes galvu, būt par vīrieti, būt par visu to, kas man ir svarīgs.

    “Dari, ko vari”. Es jau kaut ko varu. Laikam. Es varu daudz. Es varu ļoti daudz. Jautājums par redzes leņķi – es varu ārkārtīgi daudz priekš sevis, daudz priekš radiniekiem, mazliet daudz priekš draugiem un kursabiedriem.


    ****


    Par botāniku -


    Labs rādītājs ir istabas augi. Ieviesu trīs augus. Divus no tiem var saukt par puķēm. Ja es varu tos kopt, tad barības ķēdē nākamo varēs ņemt trusi. Pēc truša suni. Un pēc suņa jau varētu apcerēt barot krokodilu.

    Taču pagaidām es saskaros ar to, ka sākumskolā mani maz interesēja botānika, tāpēc es interesējos tagad.


    Labākā lieta, ar ko saskaros, esot par cilvēku, ir tas, ka visu var iemācīties.

    Ja grib, var visu. Jo man ir divas rokas un kājas, un galva tāpat kā ārstam, tāpat kā šoferim, tāpat kā pasniedzējam.

    Protams, šādi turpinot – diez vai var iemācīties būt par pasaules čempionu peldēšanā, jo Maiklam Felpsam ir tādas kājas, kādas ir tikai viņam.

    ***


    Par skolu -

    Studēt ir sirreāli, jo tur ir cilvēki teorētiski bērnu+(3-5) gadi vecumā.
    Ja 19 tiek uzskatīts par vecumu, kurā es gāju 11. klasē, tad mana spēja atcerēties to, kāds es biju 11. klasē, rada sajūtu, ka toreiz biju ārpus visa, kas interesēja tipiskus sistēmas jauniešus, un tagad aizvien esmu ārpus.

    Tomēr svarīgi ir būt autentiskam un patiesam. Augstskolas bibliotēkā strādā mana paziņa, kuru iepazinu, kad man bija 21, tā kā saliekot šīs lietas kopā, kādu atgriezenisko saiti ar to vecumposmu spēju rast.

    No otras puses, augstskolā strādā pasniedzējs, kurš mani sveicina. Varbūt sveicina, jo man ir jau pieredze.

    Kaut kā šis fenomens par “pieredzi”, ko vecākie kolēģi var nodot jaunākajiem, vai paturēt pie sevis, man izgaismojas tikai tagad, kad kāds manī saskata šo pieredzi. Pirms tam šīs zināšanas likās kas pats par sevi saprotams.

    Tomēr lasot pētījumus par skolotāju labizjūtu, rodas iespaids, ka daļa pieaugušo, kuri ir par kaut ko informēti, cieņu jauc ar līdzjūtību.

    “Skolotāji – tie, kas strādā maz atalgotu, stresainu, psihei un nervu sistēmai bīstamu darbu”. Turklāt šī cieņa, jaukta ar līdzjūtību, parasti parādās no cilvēkiem, kuri paši sen beiguši skolu, un kuru bērni sen beiguši skolu.

    Un tad vēl stereotips, ka, “Ja strādā par skolotāju, tad vajag bagātu vīru.”

    Kas kaut kā paģēr, ka vienīgā iespēja pelnīt vairāk par kolēģiem ir strādāt ģimnāzijā, privātskolā, vai ārzemēs. Varbūt vēl valodu firmā.

    Visur, kur privātās intereses leģitīmi vai slēpti ietekmē to, ka skolotāji tiek regulāri pārvilināti no citām mācību iestādēm kā privātajā sektorā.


    ***

    Par skolotāja profesiju -


    Tomēr ir kaut kādas formas. Etiķete. Studijās māca domāšanas, izturēšanās veidu. Darba ētiku. Kādā pavisam konkrētā vienā profesijā.

    Iepriekšējās studijās punktualitāte, tulkojot tekstus, radīja lielu vēlmi uzsūkt visas locījumu formas, visu mentalitāti darba valodai, visu šo dzīvesziņu un laikmeta sajūtu rakstītā teksta autoriem.

    Kā lai uzsūc skolotāju pieredzi un vidi, ja vienlaikus tiek teikts, ka tās ir ciešanas? Kurš lai gribētu uzsūkt ciešanas vai apziņu, ka vienīgais paldies ir sev, savā prātā, un citu paldies bieži izpaliks?

    Tāpēc daudz kas uztverams skeptiski. Kā pasniedzēji paši saka – kompetenču izglītība un skola 2030 – daudz kas mainās. Un mainīsies. Varbūt arī atalgojums un profesijas prestižs.

    Slikts skolotājs vai robots – gan jau, ka būs pietiekami daudzi, kuri izvēlēsies dzīvu cilvēku, pat ja viņam/viņai ik pa laikam gribēsies skolēnus saukt par dumjiem zābakiem.

    Taču standarts, ka kādreiz varēja cerēt, ka šādus skolotājus reiz atlaidīs, jo būs rinda ar empātiskiem skolotājiem, kas tā vien cer tikt pamēģināt darbu skolā, pagaidām attālinās.

    Jāstrādā uz to, lai izglītības sistēma virzītos uz to, ka šis standarts atgrieztos kā kaut kas reāls un sasniedzams.
    Monday, September 21st, 2020
    9:49 pm
    Bļoda un rīve
    Pēc bļodas es skrēju apmēram 6km. Rīvi dabūju turpat.

    Skriešanas laikā redzēju pīlītes uzvaras parkā. Vēl redzēju Āgenskalnā kaķi.

    Tad redzēju dažus suņus un putnus.

    Mārupītei pāri ir tikai daži tiltiņi. Nācās skriet riņķī.

    ***

    Ar Rīvi noteikti taisīšu čipsus. Tai ir veseli 4 griešanas režīmi.

    Bļodu man palūdza nopirkt, to es nopirku zaļu, par pārējo lai domā pasūtītāja.

    ***

    Rietēja Saule zem Saules akmens. Ostā kuteri šķita jau pavasara gaidās.

    ***

    Kāda visam ir jēga - mīlestība iet caur vēderu - kur tad tā pēc tam nonāk. Mutē, kura saka komplimentus gatavotājai. Un tad gatavotājas sirdī parādās siltums. Un rokas kļūst siltas. Un atkal top gards ēdiens.

    Tāds kā mūžīgais cikls, ja vien gatavo no dzīves prieka, un ēdāji ir tendēti uz patiesu pateicību.

    ***

    Kad nonācu galā, kāda kaimiņiene savā virtuvē gatavoja ēdienu. Izskatījās, ka viņa dzīvoja viena.

    Tas lika aizdomāties par tādu pasākumu, kā "virtuves svingeri". Vienu nedēļu vīri apmainās uz vakariem ar sievām, lai tās gatavotu ēst. Kad ir secināts, ka katra paša sieva gatavo vislabāk, var mainīties atpakaļ.

    ***

    Savu uzzīmēto māsu
    Nevienam es neatdodu
    Thursday, September 17th, 2020
    4:55 pm
    Mr. Jones
    Man šķiet, ka nekad neesmu iepazinies ar kādu izklaides vietā. Varbūt tikai ļoti, ļoti virspusējā paziņu līmenī.

    Visas manas draudzenes ir iepazītas sarunās pie tējas krūzēm. Lielākām, mazākām un dažādās vietās.

    No "Costa Coffee", līdz termokrūzēm kapos, līdz manam zāļu skapītim, līdz Ziemeļblāzmas patiesi stindzinošajam priekam dzert karstu tēju no termosa -20 grādos.


    Tēja ir vienīgais veids. Visa šī ideja par to, ka vajag izklaidēties, man sagādājusi pārpratumus, jo es māku pārfokusēties un atlaist prātu, tā vietā, lai izklaidētos.


    Garas pastaigas gar jūru. Pa parkiem. Uz muzeju, uz izstādēm. Bet visbiežāk es vienkārši aizeju ciemos un sarunājos, dzerot tēju. Vēl labāk spilvenos.

    Protams, teorētiski var spēlēt galda spēles, bet pat tas man ļoti ātri apnīk.


    Iepriekšējās studijās mēs kursā bijām 3 cilvēki.


    ***

    Vai esmu vecmodīgs, vai citādi mana spēja just prieku ir par mazu? Vai tomēr sagaidīt, ka otram ir ko teikt, vai tas ir adekvāti?

    Es biju tik daudzus variantus izdomājis, ko es par sevi stāstīšu, bet paliku pie kaķiem. Un vēl sportiska dzīvesveida. Un šaha/dejošanas.

    ***

    Pagaidām es no studijām esmu paņēmis to, ka determinantu rēķini parāda, ka, ja esi matriksā, tad Tava dzīve ir determinēta pēc definīcijas.
    Thursday, September 3rd, 2020
    4:31 pm
    How soon is now
    Var jau būt, ka ir likumsakarīgi sākt dzīvot tieši tagad ārpusē.

    Apzināties šo duālismu - ka ir cilvēki, kuriem gribas komfortu, gribas ērtības, apģērbu, braucienus uz ārzemēm, gribas būt slaveniem un atzītiem.

    Un tad ir cilvēki, kuriem gribas laimi. Sirdī. Kuriem sajūtas ir viss. Nošņurkušā ūķī, uz matrača, taču top dzeja - akvareļi - tērpu skices, skulptūras, kuriem idejas un ideāli ir viss.

    Varbūt pat vēl vairāk ir šī robeža - cilvēki, kuri iekšēji grib laimi, atsakās no daudz kā, lai būtu brīvi.

    Tā brīvība ir tik daudzos līmeņos.


    Ir tantes, kas to saprot - griba būt māksliniekam, taču otrs - griba pelnīt sviestmaizei uz galda. Un tas var raut uz pusēm. Var arī savienot.

    Maizes darbs un sirds darbs, varbūt jākļūst par beķeri.

    We are so young and we are already contemplating leaving this world (or comparing).


    Cik viegli ir apgriezties un pateikt: "Man par grūtu šeit dzīvot!"

    Cik viegli pateikt: "Piedod man, ka esmu tāds"

    Taču mainīties, mainīties var ar milzīgu gribasspēku, ar katru rītu, izsakot skaļi vēlmi sevi mainīt, ar paradumu maiņu ikdienā, ar milzīgu pašdisciplīnu.

    Kas man skatās pakaļ? Kas sunim asti cels, kā pats?

    Un tā no gala.

    Ja vien es zinātu, ko es nezinu, kas man jāzina, lai visus parametrus varētu ņemt vērā.

    Visu uzreiz - ielēkt pēdējā līmenī un tik sakapātam gabalos, vai tomēr novērtēt, ka ir iespēja visu darīt pamazām.

    Tur jau tā lieta, ka atlikt ir nāvējoši. Garīgās attīstības atlikšana noved pie domām, ka vispār dzīve ir ilūzija.

    Integrēt visu, pavilkt zem kvadrātsaknes, pieņemt un mīlēt. Ir cilvēki, kas man virspusēji dara labu, un tas ir daudz.


    Un tomēr. Kad likvidēs naudas sistēmu, pēkšņi visiem būs laiks runāt par to, kā ES jūtos. ES to zinu.

    Vai kāds aizdomājas, kā ES jūtos, kad cilvēki tā vietā, lai teiktu "Es Tevi mīlu", saka: "Tu esi vainīgs".
    Sunday, August 30th, 2020
    3:47 pm
    Laimīgā dziesma
    Vai tiešām šie cilvēki ieklausītos dziesmā ar vārdiem

    "Es esmu gaisma, saule, mīlestība" ?

    Kādas ir viņu vērtības?

    Kura ir tā dziesma, kas cilvēkiem liktu atteikties no ērtībām lielākas vienlīdzības vārdā?

    Vai tie vispār ir cilvēki, par ko es tagad runāju?

    Kas ir anti-spīdzināšana, anti-terors, anti-kontrole, anti- nabadzība?

    ***

    Kurā brīdī ieslēdzas teiciens: "Pataupi pērles cūkām"?

    Cik var apvainot cūkas ar šādu teicienu?

    ***

    Par mani reiz teica, ka es esmu galīgi iesprūdis attīstībā, jo aizvien domāju par to, kas būs rīt.
    Un to, vai viss būs labi.

    ***

    Es vienkārši gribu paķert lielāku auditoriju. Prieks, laime, saticība, sajūsma, interese, laime, pārpilnība - visus dvēseles un emociju stāvokļus kondensēt un iedot. Varbūt ir jāsāk ar mieru.

    Vai manā pasaulē ir miers?

    Kā sabalansēt mieru ar rūpēm, rūpes ar gādību un palīdzēšanu, kā lai aug tas, kurš pieradis būt grīdas lupata?

    Grīdas lupatu pāršuj un ieliek templī aiz Dieva statujas kā tepiķi. Un viss ir labi. Kamēr kāds par to pasmejas.

    Tad to izmet no tempļa, no sabiedrības. Tad šie cilvēki iet alās meditēt, lai atbrīvotos no velniņiem.


    un par viņiem saka: "Pazudušais dēls atgriezies"
    Saturday, August 29th, 2020
    12:15 am
    Aizplūstu esamībā ārpus uztveres robežām... Sienas no ārpuses samīļoja mani līdz attapos, ka esmu iemūrēts dziļi iekšā... Vai tomēr jau pašā sākumā biju tikai starp materiāls, aizlika pirms spožas gaismas un kaulu smirdoņas...

    Visa pasaule beidzas ar vienu domu... Un, ja nu tā tiešām ir par saudzējošu gaismu.

    Redz, es kādreiz domāju, ka cilvēkiem ir tādi kā rīcības koridori. Daži strādā, iegādā auto, brauc uz Ķīšezeru peldēties, taču citi brauc uz Karību salām.

    Kā datorspēlē, vieniem ir bonusa līmeņi, citiem pat pamatspēle ir aizliegta, pieejams tikai demo varianta demo. Un tur tālāk, aiz žoga ir tie, kas lido ar lidmašīnu, kamēr pirms žoga ir tikai lidmašīnas simulators.

    Un tad kaut kā acīs sariešas asaras. Ja nu tā patiesā laime, patiesā dzīve ir arī priekš tiem, tur ārā aiz mājas nesošās konstrukcijas.

    Man ir tikai vāja atblāzma un leģendas, ka ir cilvēki pirms tūkstošiem gadu dzīvojuši ar prieku par katru zāles stiebru, visu uztvēruši kā brīnumu. Un katru dienu pēc pamošanās iesaukušies: “Es vēl esmu dzīvs! Vareni gan!”

    Porās iesūcas tā vēlme kaulēties, it kā varētu kaut ko zaudēt. Kā pretīga inde, kā smirdīga gāze, es sadzirdu informācijas slēpšanu, noklusēšanu un citus māņus, kuros slīkst vidējais nāves jūras nirējs.

    Varbūt reiz mākslīgās sirds vietā izgudros dabīgo sirdi, un tad tā pukstēs mūžīgi, kā to lielais pirmkustinātājs bija izredzējis, pirms cilvēki savu ķermeni sadalīja pirmreizinātājos un izjauca.

    Sinhronitāte, vienlaicības, līdzdegsme, Tu gribi iztulkot vārdu, kura nianse slēpjas sajūtā, kura pazūd tikko to nodefinē ar vārdiem... tas ir kas tāds, kas uzdzen patīkamas trīsas, kas atsaucas dvēseles dziļumos, taču tiklīdz parādās cilvēki, kas aizmirst, ka eksistē, tad tas arī pazūd.

    Materiālistisks, domājošs subjekts ar pretenzijām uz spēju pieņemt iracionālu lēmumu reiz teica, ka pēc sairšanas augsne veido ozolu birzis, un viņš grib ieaugt ozolā.

    Kas viss ir iespējams, varbūt arī mans mūris ir apaudzis ar ozollapām un vīģu kokiem, varbūt man pie kājām rasu gādā putnu pirtīžu peldes.

    Šajā spraugā, kurā mitinos, es caur puspavērtu acs plakstiņu nojaušu, ka ir dzīve pirms pamošanās un pirms samaņas, ir dzīve pēc aizmigšanas un pēc aizmiršanas, ir kāda sabotējoša sajūta, ka šis mūris ir skudru pašu satīts kāpostu tītenis, un es ar visu ķieģeļu varzu esmu vien uzkoda kosmiskā galertā.

    Es zinu, es absolūti zinu, ko es darītu, ja mēs būtu Platīna laikmetā. Es to zināju daļēji jau tad, kad biju visu aizmirsis. Varbūt viņi mani mīcot lielajā piestā bija aizmirsuši izfiltrēt kādu vielu, kas piesūcināta nektāra. Un tas dievu nektārs iekļāvās manā sistēmā tik simbiotiski, ka to palaida garām. Un ar to pietika, lai es saprastu, ka murgs ir sapnis, un izkapts ir rotaļu vilcieniņš, ka zirgi dejo polku, kamēr opaps spēlē četrrocīgi ar savu dubultnieku kāzu un bēru maršu vienlaicīgi.

    Kā tāds milzīgs orķestris, kur visi spēj spēlēt atonāli, taču funkcionāli korekti, troksnis savaldzina tikai tos, kuri spēj histēriju izraisošajā kņadā saskatīt skaistumu.

    Man tāpēc jo muļķīgāk šķiet tēlot, ka esmu pavisam parasta bazūņu jaunava, un šī ir parasta baznīca, un mana iemūrēšana bija tik likumsakarīga kā tas, ka pasaule stāv uz vietas.

    Iedomājies, viss stāv uz vietas. Vakar Tu domāji to pašu, ko es. Un rīt viņi domās to pašu, ko mēs vakar. Un pēc miljons gadiem, kad mūs atraks, visi teiks, ka sen jau zināja, kur jārok, un kas te būs.

    Man paliek šķērmi domāt, ka ir jēga vispār rakt, ja jau tie kauliņi ir jau mesti. Pēc īsa brīža siena sadrūp, jaunava iznāk ārā, izmazgā matus, iekāpj karietē, un dodas uz nākamo iemūrēšanu. Iepriekšējā un nākamā ir viena un tā pati. Taču ceļā viņa satiek daudz dzelzsbetona sienu. Un vēl rozes. Kuras zied ar plaukstošiem ērkšķiem.

    Vai var būt kas skaistāks par rozi, kas dur, un biti, kas atsacījusies no dzeloņa skaistās nākotnes vārdā... Mums jau sen bija laiks būt vakardienā. Taču tā kavējās.
    Tuesday, August 25th, 2020
    7:17 am
    Angels
    Sarunā ar mammu par laulības dzīvi izkristalizējās viena svarīga ideja.

    "Ja Tu izdari visu, kas Tavos spēkos, tad pēc tam palaid vaļā"


    Taču tas perfekcionisma parazīts vai kas cits parasti teicis, ka vienmēr varēja vairāk.


    Laba vīra piemērs vēl jāmeklē. Tādā nozīmē laba, ka spēja sadalīt uzmanību uz sevi, uz sievu, uz darbu. Es varbūt esmu pieķēries sievai pat par daudz. Prātā pēdējo dienu laikā skanēja "Resting here with me".

    Taču vai es māku citādāk? Ticēt, ka viss nokārtosies tāpat - būs tīrs prāts, būs liela vēlme otram darīt labu, būs laime, būs kritika un komplimenti, un tas viss tā sāmērīgi? Vai es iemācīšos izturēties samērīgi? Ja runa ir par cilvēku, kurš esmu es pats?

    Ignorējot savu veselību iebraucu invaliditātē. Pārlieku uztraucoties par savu veselību varu iebraukt pāpratumu čupā. Kur vidusceļš, kur ticība sev, ka ar visu tieku galā?
    Sunday, August 23rd, 2020
    4:06 pm
    Jaunā mīlestība
    Kādreiz šķita kaitinoši, ka sabiedriskajā transportā jaunieši apskaujas, bučojas un pat ilgstoši un intensīvi skūpstās.

    Tagad ir pavisam citas sajūtas. Nāk prātā domas, ka 16 gadu vecumā noturīgas attiecības ir retums un jāpriecājas par katru pāri.

    ***


    Tā vietā, lai viens otru atrastu tikai studiju gados, vai pat vēl vēlāk, atrasties jau skolas gados, tas taču ir fantastiski. Un piedzīvot kopā to, ka var kopā gan pieaugt, gan novecot.

    Turklāt no brīvas gribas, bez sarunātām laulībām agrā pusaudzībā.

    ***

    Es pats 16 gados gribēju attiecības, bet biju par kautrīgu. Bija pat meitene, kas it kā ar mani gribēja kaut ko, taču es nobijos no tā, kā tas būs. Un patvēros lasot grāmatas.

    Intelektuāli sievišķais elements šajā pasaulē ir interesants, taču tādā abstraktā veidā un formā, tā es toreiz domāju.

    Tagad skatoties uz to, sapratu, ka man vienkārši bija tipiska domāšana: "Es meklēju īsto. Jā, pa ceļam izmēģināju šo un to, taču man bija skaidri ideāli, kas gadu laikā kļuva aizvien striktāki un striktāki, tajos vīdēja prasība pēc zinātni mīlošas dāmas, kura vēlas saprast meta līmeņus visam.


    Ja vien varētu izvairīties no visa fiziskā, un tikai ar to dāmu runāt par zinātni un filozofiju. Cik labi tas būtu! Es pat iznestu miskasti, pienestu brokastis gultā un rozes dāvinātu, cik bieži vien vajag. Lai tikai viņa būtu izlasījusi visu, būtu lietas kursā par visām novitātēm filozofijā, mākslas teorijā, lai nāktu ar mani uz konferencēm un izstādēm.

    ***

    Kad sapnis kļuva īstenība, es sapratu, ka labāk radīt arī pašiem.
    Thursday, August 20th, 2020
    10:04 am
    Writing conjugates the left and the right hemisphere of the brain
    (Mēs, viņas) Viņi ievācās septembrī.

    Dzīvoklis bija ar skatu uz vasaru. Logs rādīja mūžzaļas egles. Un vēl bija tur bērzi. Ar ko pērties cauru gadu. Un ozoli spēka enerģijām. Ozolu lapu peramās slotiņas vīrišķā gara uzkurināšanai. Viņi devās pie pirtnieka reizi divos mēnešos, taču salasīja lapas paši.


    Dzīvoklī bija arī skats uz parku, uz dīķi, un uz pīlītēm. Daudz dzīvības aiz loga. Jebkas krāsains. Dzīvību!

    Priekšnamā karājās liela kaķa fotogrāfija. "Patiesais" dzīvokļa saimnieks visā majestātē izgūlies sargāja teritoriju. Rozā runcis. Vai tomēr kaķene. Katrā ziņā minkāns bija pilnīgi rozā.



    Vēl priekšnamā labi smaržoja pēc tīra ētera.

    Kad iegāja tālāk, varēja redzēt puķu podus un katifikācijas pazīmes. Nagu skrāpējamais, kāpelējamās kastes, gultiņa pie loga, dzīvā novērošanas sistēma dīķa pīlēm.

    Šajā sistēmā cilvēkiem bija vien personalizētais pods un mazgāšanās kabīne. No kaķa viedokļa diezgan muļķīgas ietaises.


    Dzīvoklī bija pie sienām draugu kaķu bildes. Un vēl bija paklāju daudz. Lai mīkstāk. Svarīgi, lai ir silta grīda it visur.

    Varbūt tomēr ir labi, ka divkājainie cēlās katru rītu pirms 8.00, lai ieliktu trauciņā pārtiku. Jo tā bija lielāka izvēle.

    Tālāk divkājainie devās darba un mācību gaitās. Vai vēl kur citur. Katrā ziņā vakarpusē viņi oda pavisam citādi kā no rīta.

    Kaķim nācās sadzīvot ar diviem mājas gariņiem. Un vēl ar daudz skaistām puķēm, kuras apēst bija lieki, jo puncītis tāpat vienmēr bija pilns ar vislabāko pārtiku.




    Zini, mēs vispār bijām ļoti augstprātīgi, iedomājoties, ka kaķim patiks dzīvot ar mums. It kā izlemjot viņa vietā.

    Taču kaķis parādīja attieksmi, un mēs sapratām, ko viņš par mums patiesībā domā.

    ***


    Kaķis tika glaudīts dažreiz pat par daudz. Un ēda dažreiz par maz. Un pavadīja laiku ārā, dzenājot tauriņus, it kā strādājot no deviņiem līdz pieciem.


    Kaķis tikai grib pēc iespējas vairāk brīvības. Mēs to centāmies sniegt, taču tikai centāmies. Nākamā būs liela māja laukos ar daudzām istabām un kastēm. Un skapjaugšām. Un vecām kumodēm un drēbju skapjiem. Lai kaķis justos drošībā. Vai izlutināt kaķi ir trakāk kā izlutināt puķes aiz loga? Nest tām N, P, K un vērot tās katru dienu līdz asaras no laimes līst?


    ***

    Dzīvoklī, protams, bija divi lieli datori, divi mazi datori, bija putekļu sūcējs, planšete, mobilie telefoni. Bija arī veļasmašīna un tosteris, krāsniņa. Taču tas viss gandrīz vienmēr bija izslēgts.

    Kad mēs aizmirsām, kaķis atgādināja, ka jāizslēdz.

    ***

    Tomēr vislabākais dzīvoklī bija klusums. Ko dažreiz pārtrauca vizuļojoša murrāšana.
    Wednesday, August 19th, 2020
    10:07 am
    Summer moved on
    Šajā vasarā daudz kas ir gribēts, daudzi izbraucieni pie jūras, pie ezeriem, upēm, uz ārzemēm divi kāzu ceļojumi, viss ir ticis cerēts, apviļāts, un...

    dažreiz es attopos redzam mazu baltu trusīti, kurš sēž sarāvies savā iekšējā bezgalībā.


    Var jau būt, ka, ja tik ļoti gribas citiem darīt labu, taču tie citi ir kur kurais, tad tomēr jādara labi sev.

    Jāmācās mīlēt sevi jau atkal.

    ***

    Tās sajūtas, ka, kad viss varētu būt tik labi, bailes no stagnācijas, no domas, ka būs laime, bet kā tad tā, tikai man laime? Ja es gribu dalīties ar prieku un laimi, taču citi cilvēki prasa naudu mana prieka vietā.

    Varbūt citiem jāmācās paņemt prieku. Vai citi vispār spēj priecāties man līdzi? Jā, viņi būtu pārsteigti par 1000 eiro, taču vai viņi spēj novērtēt zināšanas, ko varu dot?

    Šie divi cilvēki, un tad vēl citi cilvēki, kuri, lai arī kā liegtos, tomēr jūt daudz vairāk prieka par materiālām lietām - tas atsvešina.

    Tas tik ļoti atsvešina, ka otrs jūt maz prieka par sevis attīstību, taču novērtē lielas atlaides. Atlaides kam tieši?

    Smilšu pulkstenis tikšķ, ko mēs darām ar savu dzīvi?


    Es aizvien brīnos, kāpēc cilvēki tik ļoti kautrējas priecāties. Jā, raudāt pat var publiski. Taču kur paliek prieks?
    Tuesday, July 28th, 2020
    11:25 am
    Viņš sēdēja salicis rokas sev klēpī un vērās sev priekšā uz jūru. Viss krasts bija ieskalots. Izrauti koki ar saknēm. Liels taifūns gājis pāri tai vietai, kur reiz bija pludmale.

    Akmeņi izmētāti uz visām pusēm. Daudz mazu zivtiņu izsviestas krastā.

    Ja kuģi ir salauzti, jābūvē lidmašīnas. Ja vētras plosa debesis, jākaļ pazemes tuneļi. Ja vulkāni aprok pazemi, mēs iespiežamies domās un virpuļviesulī dodamies cauri visam.

    Esot orkāna centrā, pilnīgā mierā, paņemam līdzi vienu mutautiņu.

    Mūzika dziedina un saplēš stiklus. Pāršķeļ uz pusēm metāla kārbas. Rada karotes un ievieš notis uz priedes galotnes.

    Par maz taktsmēra, par daudz instrumentu. Vienu iedomātu skaņu sadzird kāds, kurš bija aizmirsis elpot.

    Pilnīgā klusumā apkārt bites medu vāc. To sirdspuksti aizved vēl tālākā vietā, kur viss zied un varavīksnes galā rūķis auž tepiķi trejdeviņiem dzīpariem.

    Visām lietām var piemērot kādu vienradža pasugu. Viņi nēsā lielas mugursomas, un tajās ir kladītes oranži luminiscējošiem burtiem, kur viņi pieraksta visas idejas, kas jebkad ir bijušas.

    Mēs varam spēlēt putnos, delfīnos vai eņģeļos. Mēs varam nirt un lēkt ar tramplīnu. Mēs varam braukt ar auto ar 200 km/h stundā un dungot “Aijā, žūžu”. Viss ir tikai viss.
    Tagad.
    Friday, July 17th, 2020
    1:37 pm
    Anybody seen my baby?
    Viņa izskatījās maiga kā kaķis
    Tikai klusēja
    Sēdēja uz palodzes
    Dažreiz kustināja astes galiņu
    Nolaizīja kažociņu

    Viņa klusēja, un tas arī bija viss, ko viņa gribēja pateikt
    Dažreiz viņa raudāja, taču tik klusi, ka varēja vien just, ka ķepas ir mitrākas kā parasti

    Viņas klātbūtni varēja pamanīt, jo manā istabā ziedi kļuva zaļāki
    Gaiss kļuva mitrāks

    Un grīda siltāka
    Tuesday, July 14th, 2020
    12:00 am
    Manifests
    Tikai Tu spēj piedot sev
    Tikai Tu esi visinteresantākais cilvēks savā dzīvē

    Tikai Tev ir visforšākais augums, jo Tu esi vienīgā un labākā sevis versija
    Tikai Tu spēj pateikt sev tādu komplimentu, lai vienmēr nosarktu

    Tikai Tu vislabāk zini, kā sevi iepriecināt
    Tikai Tev vislabāk piestāv tādas drēbes, kuras izpauž Tavu dziļāko būtību

    Tu proti sevi mīlēt ar beznosacījumu mīlestību, jo esi sev māte, tēvs un bērns vienlaicīgi
    Tu vari visu, ja tici sev

    Tu vislabāk sevi saproti, tāpēc vienmēr vari sev mainīt garastāvokli uz kuru pusi vēlies
    Tu zini savas spējas, tāpēc vienmēr uzņemies tikai tik, cik vari izdarīt


    Tu zini to, kas dara Tevi laimīgu, un Tu apzinies, ka būt laimīgam ir Tavs iekšējais pienākums, jo Tu vēli sev vislabāko
    Tu spēj sevi pacelt uz rokām, pacelt augstu gaisā un likt justies kā sev
About Sviesta Ciba