Uguns
 
[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]

Below are the 20 most recent journal entries recorded in Emīlija's LiveJournal:

    [ << Previous 20 ]
    Thursday, May 24th, 2018
    7:46 pm
    Jo
    Es redzēju, ka viņa bija gan piesieta daudzām caurulītem, bet es nezinu, kāpec es te biju. Viņa knapi elpoja, taču šķita, ka viss būs labi.

    Arī es biju parliecināta, ka dzīvošu. Kāpēc? Jo nāve un nebūtība ir garlaicīgi stāvokļi, kuri gūst vērtību pēc dzīves.

    Kādreiz šķita, ka šādam vietām ir daudz lielāka nozīme. Mēs tajās varam nomirt pēkšņi. Ārsti var mūs it kā glabt, pēc tam mājas paraudāt, ka nav izglābuši, tad iedzert no rīta kafiju un atkal doties pievienot vadiņus.



    Viņa ir smaga. Vai arī es? Nebija neviena, nebija stipro roku. Stipro kāju, stiprā torsa, kas mani paceltu. Var tā salauzt muguru sevi ikdienā nesot. Traumē, dzīve traumē. Vienai pašai tas krusts jānes, taču dažreiz gribas dalīt kaut mazu gabaliņu, taču nav, ar ko. Un tad saliecas mugura, stāvs, un mēs ieejam tieši kapā. Jūs tagad zināt, kāpēc pie kapiem ir krusti.

    Atcerēties aizmirst pasauli. Tāpat pasaules alga vien nepateicība. Laime sevis mīlestība. Taču tā pasaule, kas mūsos, arī nepateicīga? Vārdi vien. Vispār jau nekam nav nekādas vērtības, kamēr to nepiešķir.


    Vislielākais prieks ir aizmirstoties un saplūstot ar pasauli. Ejot basām kājām mežā tik dziļi, ka nedzirdi neko un vari iztēloties, ka tiešām nekā nav. Nekādu satelītu, nekādu wifi, nekādu šoseju un civilizācijas.

    Iedzimtais grēks - nedomāt, nejust, nedzīvot, tikai eksistēt.



    Traki cilvēki šķiet patiesāki dažreiz, jo mazāk domā par to, kā viņus vērtēs, jo trakums pārraksta vēlmi būt nedabiskai, jo kāpēc censties. Taču patiesībā jau nekā daudz interesanta tur nav, tikai banālā mazāk, jo banālais kļūst patiess, kad to izliek uz paplātes. Skeleti kļūst skaisti, ja tos tur viesistabā, ne skapī.

    Raganu dedzināšana jau bija bailes no zināšanām, kas visu mainītu. Kaut tās bija bailes no bailēm vairāk, patiesībā jau nekas tik daudz nemainītos. Vienmēr kādu vai nu vajāja, vai ignorēja. Tātad, ja sludini patiesību, bet neviens nepievērš uzmanību, tad tā nav patiesība un esi liela liekule.

    Man patikušas vienmēr lietas, cilvēki, kas pierāda izņēmumu. Pierāda, ka ticēt maņām, atskaitot sesto, nedrīkst. Ka nekas nav tāds, kā izskatās, izklausās, kur nu vēl smaržo.



    Kādreiz šķita ļoti romantiski divatā aizbraukt uz kalniem, kādā namiņā ar pārtiku ievākties un mazgāties strautā. Nost ar troksni. Tikai tā var ieklausīties sevī. Cik žēl, ka klusumu nevar pārdot.


    Spēlīte ir jauka, taču lielākā daļa negrib spēlēt vieni. Kaut kas, pie kā turēties. Man šķiet, tā varētu būt mūzika, stāsti vai bailes. Bailes, ka es ko nokavēšu. Ka nedzīvoju efektīvi. Ka varēju labāk.

    Cilvēki grib aizmirsties, bet es gribu atcerēties. Līdz saknei. Kāpēc man bij jāpiedzimst tajā šeit un tagad? Kas man jādara? Ko vislabāk darīt? Vai vispār ir jēga? Kurp eju?

    Man teica, ka... un tam vismaz nozīmes tiešām nav. Uz to jātiecas. Lai nozīmes būtu aizvien mazāk.
    Wednesday, January 17th, 2018
    10:40 pm
    Lauki / nobīdes laikā
    Meitene gāja pa granti ārā no mājas. Bija vēss pavasara rīts.

    Lauku mājas bija neapdzīvotas. Viņa te iegriezās, lai atpūstos no skolas. Kaut kur tālumā čivināja putni. Krūmi pie mājas saliecās vēja ietekmē, un šķita, tie nekad nevarētu salūzt.

    Viņa apzināti neieviesa nekādu dzīvu radību, jo te atbrauca tikai dažas reizes gadā - pavasara un rudens brīvdienās, kā arī uz pāris nedēļām vasarā. Lauki jau ievelk sevī ar to, ka nav nekā, kas būtu jādara obligāti.

    Protams, māja bija jāuztur, un reizi pusgadā te atbrauca arī viņas tētis, lai pārliecinātos, vai netek jumts, vai kāda sija netaisās sabrukt, vai vispār viss ir stingri.

    Meiteni laukos saistīja klusums un miers. Varēja iepirkt reizi nedēļā pārtiku 20 km attālajā pilsētā, noglabāt to visu ledusskapī, un nelikties zinis ne par ko. Sausā tualete viņai nešķita nekas ārkārtējs.

    Vēl viņa, katru reizi braucot uz laukiem, lielajā somā ielika trīs grāmatas. Par katru viņa, pati priekš sevis, pēc tam kladē rakstīja recenziju uz vienas klades lapaspuses. Lai vēlāk atcerētos, ko izlasījusi, un kas bijis vērtīgs.

    Papildus lasīšanai un pastaigām viņa gatavoja būrīšus putniem. Tā bija diezgan absurda nodarbe no praktiskās puses, jo māja bija pie meža, taču viņai patika, ka lietderīgais tiek apvienots ar roku trenēšanu. Tuvu mājai bija uzcelta klēts, un tajā bija darba galds, un daudz lietojamu, un ne tik lietojamu darba rīku.

    Vēl viņa mēdza braukt ar kalnu divriteni, kaut vienīgais zemes ceļš, kurš veda uz lielo ceļu, bija nemīlīgs un ļoti bedrains. Taču vēl bija nelieli celiņi ap māju, kā arī taciņas mežā. Braukt jau ir prieks par sevi, dažreiz nav tik svarīgi kur, ka tikai nav jādomā par drošību.

    ***

    Lauki bija arī patvērums no visa tā, ko meitene uzskatīja par drīzāk lieku nekā nepieciešamu – mobilajiem telefoniem, planšetēm, mini atskaņotājiem un portatīvajiem datoriem. Tas viss liek aizmirst sevi.

    Daba ir neitrāla. Pelēka šī vārda labākajā nozīmē. Neviens neviļ intrigas, nemelo, nesmaida liekulīgi. Dzīvnieciņi cīnās par izdzīvošanu, taču dara to paredzami. Ir vienkāršāk. Drošāk. Patiesāk.

    Sevis balss laukos netika noslāpēta. Tā atgriezās atkal un atkal. Dažreiz tās bija kliedzošas ilgas pēc ceļošanas uz citām valstīm, kur cilvēki nav tik nobažījušies par ikdienu. Kur tie spēj vairāk domāt par jēgu. Dažreiz meitene domāja, ka grāmatas ir viņas labākie draugi, un cilvēki ir tikai blakusesošs troksnis.

    Grāmatas ar laiku kļūst neaktuālas, mēs no tām izaugam kā no drēbēm. Taču pie grāmatas var atgriezties, tā atgādinās par visādām emocijām un pirmreizīgo prieku. Kamēr drēbes piesūcas pasaules bēdu un izdilst. Grāmatas ir pasaules pašas par sevi.

    Meitenei nepatika dziedāt. Dziedāšana viņai likās kā izmisums. Es nespēju paciest šo pasauli, tāpēc es dziedu. To, cik savādi viss ir.

    Daudz labāk bija darināt ko no koka. Koks ir silts materiāls. Vai tās būtu karotes, dēlīši, būrīši, bļodas vai soliņi, tam visam bija skaidrs pielietojums. Ēst, dzert, dzīvot, sēdēt. Viss ir praktiski un vienkārši. Tu vari domāt, bet, ja Tevi cenšas uz katra stūra apkrāpt un piemānīt, izvilt Tavu uzmanību un naudu, tad nedomāšana ir luksuss.

    Bezrūpība ir gaistoša. Meitene to labi saprata. Skola būs un beigsies. Tad būs darbs. Darbs nav slikti, taču darbs var prasīt lielus kompromisus, kas principā ir slikti. Labi ir būt ar sevi un just to, kam ikdienā pietrūkst laika un uzmanības. Tā tad ir dzīvāka dzīve. Vairāk pašrefleksijas.

    It kā jau vienkārši. Domā savos laukos, kamēr pieņem vienu vai divus lielus lēmumus. Pēc tam izdzīvo tos. Novērtē, vai tie ir apmierinājuši. Visu fiksē dienasgrāmatā.

    Meitene nebija tik naiva. Kaut bija lasījusi par pieaugušajiem, kuri ir ļoti apmierināti ar savu profesijas izvēli un spēj ar prieku pastāstīm citiem, cik viņu darbs var būt aizraujošs.

    Ja Tu domā par daudz, Tu saproti visas pasaules sāpes. Un visas pasaules prieki nespēj atsvērt šīs sāpes, ja vien Tu mazliet nepiever acis, un nenotici, ka viss ir skaistāks, nekā pirmajā brīdī šķiet.

    Pieaugušie par meiteni teica, ka viņa grib pārāk daudz, taču vēlāk tie neteica neko. Vieglāk ir būt muļķei. Un ko tādai tiepšai padarīsi.

    Meitene niknojās, ja vecmāmiņa viņai uzdāvināja pusaudžu grāmatas. Tās nebija sliktas, taču tajās bija daudz kā paredzama. Pasaule tajās bija šaura un rakstīšanas un sižeta likumiem savilkta kā stingrām skrūvēm. Domas plašuma maz.
    Friday, December 29th, 2017
    1:22 am
    Par pesimismu
    Man šodien pateica, ka slimnīcā jāiet nebūs
    Ka nekādu strukturālu neiroloģisku traucējumu man nav
    Ka infekciju nav un tās jāārstē vairs nav


    Mani šodien iepriecināja dāvanas meklēšana. Skaitīju melnās naudiņas, likās, ka cents centā teju vai sanāk. Man beigās iedeva 10% atlaidi. Kaut man bija visas naudiņas, tikai tās bija iekritušas dziļi somā.

    Tas likās tā simboliski. Ka panda ir talismans pārmaiņām, un 90% būs smags darbs, bet pēdējos 10% iedos par centību :)

    Vispār ir daudz skaidrības. Palikusi tikai endokrinoloģija, un tur arī jau otrdien būs vairāk skaidrības.

    Un neirologa teiktais kaut kā lika saprast, ka nevajag pārāk iespringt par šeit un tagad. Jāiet uz augstskolu, jādara, cik var, jācenšas, kas būs, būs.

    Bet nu jā.

    Dators ir atkal radījis nedaudz atkarības. Ka ir vieglāk iegrimt tur. Un es jau sen it kā gribu beigt spēlēt tās spēles, un zīmēt. Bet ir bailes par to, ko es uzzīmēšu.

    Un vispār jēgas decembrī palika maz. Spēlēs iluzioru jēgu vienmēr atrast var. Diemžēl.
    Thursday, November 23rd, 2017
    8:46 pm
    Mani aizspriedumi vai žurnālistu aizspriedumi
    Šodien bija jāsēž pie ārsta uzgaidāmajā telpā apmēram 1.5 stundu, tā kā veicu eksperimentu.

    Paņēmu vienu "vīriešu žurnālu" un vienu "sieviešu". Konkrēti - "Klubs" un "Pastaiga".

    Pirmo sāku lasīt Klubu, jo uz tā vāka bija teikts, ka numura tēma ir intelekts.

    Žurnālā "Klubs" bija (ko es atceros pirmajā momentā):

    a) Raksts par to, kā roboti aizstās vienkāršā darba veicējus. Pamatots ar faktiem, ka, piemēra, Maxima investējusi ap 750 000 pašapkalpošanās iekārtās šogad

    b) Raksts no LU Mākslīgā intelekta laboratorijas vadošā pētnieka par Google, par Leta, un to, ka šobrīd topā ir neiroprogrammēšana, vai, citiem vārdiem, programmētājiem jāmācās, kā kopēt cilvēka domāšanu, veidojot čatbotus, un programmas, kas spēj pašas mācīties, un vēl citas, kuras spēj apstrādāt datus dažādos neierastos veidos, lai iegūtu jaunus datus

    c) Raksts par Silikona ieleju, cik tur ir kruti dzīvot un strādāt
    d) Raksts par Lauri Libertu, draugiem.lv izveidotāju, kurš veiksmīgi nu programmē ASV un ir pakāpies pa karjeras kāpnēm

    e) Raksts par Santas izdevniecības vadītājas vīru, kuram tika galvenokārt jautāts, vai papīrmēdijiem ir nākotne.

    Kopumā - diezgan daudz kā lasāma. Vairāk kā parasti, jo tiešām melots nav - ar intelektu saistītas lietas žurnālā ir. Taču obligātās lietas kā - mākslas iespēju apskats, vāģu apskats, sporta apskats, plikbildes un anekdotes, aizvien arī bija.


    Pēc tam paņēmu žurnālu "Pastaiga", arī cerot palasīt tādus garus 3-4 lpp. tematrakstus, bet kopumā vīlos.
    Vienīgi raksts ar Latio vadītāju, galveno mākleri, atstāja ļoti labu un profesionālu iespaidu.

    Secināju, ka "Pastaiga", vismaz šobrīd (man rokās bija 2017.gada decembra nummurs) ir daudz vairāk kā preču un reklāmu katalogs ar īsiem rakstu iespraudumiem, nevis pa blokiem raksti, ar reklāmu iespraudumiem.

    Nezinu kāpēc, bet manas cerības bija augstākas. No sieviešu žurnāliem es uzskatu, ka laba ir "Lilita", jo tur ir kvalitatīvi (oriģināli, ne pārtulkoti) tematraksti, bet citi žurnāli mēdz būt pārāk pilni ar reklāmām, vai tie ir lokalizēti tikai daļēji, tāpēc atstāj iespaidu, ka lasītājai jāspēj nopirkt tas, kas šobrīd Eiropā ir stilīgs. "Pastaigu" nebiju pāris gadus lasījusi, tāpēc laikam biju aizmirsusi.

    Līdz ar to ļoti vīlos. Turklāt viena lieta krita acīs - sieviešu žurnālos, pilnīgi visos, ir daudz vairāk attēlu, un mazāk teksta. "Klubā" arī ir attēli, protams, taču procentuāli mazāk.

    Kariķējot rodas iespaids, ka Latvijas mājsaimnieču galvenā problēma ir, kā iztērēt katru mēnesi to naudas summu, ko vīrs iedod, lai sapirktu jaunas drēbes un smaržas, lai katru mēnesi sevi izveidotu no jauna, lai vīram nekad neapniktu.

    Kamēr žurnāla "Klubs" devīze: "Žurnāls pārliecinātam vīrietim", lai arī kariķējot varētu nozīmēt: "Žurnāls vīriešiem, kuriem viss ir kruts, vai kuri gribētu, lai būtu", tomēr atstāj daudz plašāku daudzpunkti. Jo censties pēc progresa, pat ja esi vīrietis, ir ok.
    Thursday, November 16th, 2017
    12:13 am
    Pārmaiņas
    Šodien 9.klases skolēns paziņoja, ka viņi (IZM) grasās atcelt dabaszinātņu eksāmenu pamatskolai pavisam. Ka paliks tikai latviešu valodas, angļu valodas, matemātikas un vēstures eksāmeni.

    Biju diezgan šokā. Nekādīgi šis neiet kopā ar to, ka paredz, ka tuvākajās desmitgadēs Latvijā trūks STEM speciālistu.
    Thursday, November 2nd, 2017
    12:09 am
    Klucīši
    Principā es skatos uz studijām kā jaunu metožu apguvi. Metodes, definīcijas, pielietojumi - tas viss palielina instrumentu klāstu, taču tik reti es redzu to, kā notiek zinātniska jaunrade.

    Izņēmums varētu būt fizika/bioloģija/ķīmija, kur ir laboratorijas, kur notiek pētniecība, kaut kas tiek novērots un tiek izdarīti kaut kādi secinājumi. Dabaszinātnes izsaka secinājumus par dabas izpausmēm šajā realitātē, konkrētos fizikālos apstākļos.

    Taču tur, kur man bijuši pieejami piemēri - muzikoloģijā un filoloģijā, tad tur pētniecība bieži notiek, kad esošās metodes attiecina uz kādu objektu - literāru vai muzikālu daiļdarbu.

    Ar to es gribu teikt, ka, lai arī vienmēr būs kāds, kurš kaut ko pēta pats pirmais, metodes pārsvarā paliek tās pašas. Ir subjektīvie faktori, kas nosaka no kāda rakursa un kādā kontekstā kaut kas tiek pētīts, taču ir ļoti daudz karkasa (piemēram prozā - tēlu sistēma, laika izmantojums, persona no kuras skatpunkta tiek rakstīts, un vēl dučiem kritēriju), kas ir objektīvi analizējamais matreāls, ko pēc tam var interpretēt.

    Taču tad ir jautājums, kuri ir tie zinātnieki, kas izstrādā šīs metodes, ar ko pēc tam strādās nākamās paaudzes pēc viņiem?

    Cik man zināms no tām sfērām, kur esmu studējusi LU (matemātika, fizika, filoloģija), tad arī doktorantūras studijās nav speciālu kursu, kur mācītu šo te, jo tradīcija ir tāda, ka cilvēks specializējas sava priekšmeta apakšnozarē, pievienojas kādam vecākam zinātniekam (atkarībā no specifikas doktorantūras vai maģistrantūras laikā), kurš jau pēta kaut ko saistībā ar interesējošo, tad uzraksta tajā apakšnozarē doktora disertāciju. Pēc tam turpina pētīt interesējošo lietu jau pēc doktorantūras.

    Un, ja paveicas izdarīt nozīmīgu atklājumu, tad iekļūst slavas saulītē vai vismaz viņa jauno metodi sāk izmantot daudzi citi. Man uzreiz prātā nāk piemērs ar Feinmana diagrammām, kas sākumā viņam likās kā parocīgas skices, taču ar laiku to pielietojums izrādījās plašāks, un tās pārņēma ikdienas lietošanai arī citi fiziķi.

    Un par ko ir šis teksts - par to, ka jaunrade zinātnē dažās nozarēs parādās ļoti vēlu. Ilgi notiek tikai jaunas formas un īpašību "klucīšu" apguve.

    Es neteiktu, ka tā viennozīmīgi ir problēma (fizikas studijās mūs veda rādīt, ko dara zinātnieki, jau 1. semestrī), taču man, meklējot eksakto humanitārajā (fonētika ir viena sfēra, kas ir zem filoloģijas, taču šķita mazāk humanitāra kā citi priekšmeti) un humanitāro eksaktajā (Matemātiskā loģika ir patapināta no loģikas, ko izmanto filozofijā, tikai pielietojumi piekārtoti matemātikas vajadzībām) nākas secināt, ka šis augstākais plaukts - zinātniskā jaunrade, būs gana augsts.

    Mans intereses lauciņš ir teorētiskā fizika, un ceru no matemātikas apakšnozarēm arī drīz atrast ko tuvu. Tā kā laikam vien jālasa zinātniskā literatūra un jāseko līdzi jaunumiem tāpat kā to daru fizikā.

    ***

    Ps.

    Palasot M. Auziņa tviteri nākas secināt, ka šī lieta - zinātniskā jaunrade - ir aktuāla kā kaut kas, ko teju katru gadu jānosauc visiem (politķiem) saprotamā valodā, lai tak tiem zinātniekiem no LV budžeta iedotu kaut mazliet naudas. Jo citādi uz ārvalstu grantiem jādzīvo.

    Tas, ka ir cilvēki, kuri māk runāt un cilvēki, kuri māk rēķināt, un šīs divas kopas ne vienmēr pārklājās, tā kā būtu skaidrs.
    Tuesday, May 23rd, 2017
    12:31 pm
    Mācību gada beigas
    Šogad jauns bija tas, ka palīdzēju vienam automehāniķim gados ap 35-40 sagatavoties 12.kl. matemātikas eksāmenam. Viņiem tur esot kādi jauni noteikumi, ka ar pamatskolas izglītību vairs nevar auto servisos strādāt.

    Patīkami, ka uzcītīgajām meitenēm, kuras grib uzlabot atzīmes, lai arī tās sekmīgas, pievienojās 6.klases zēns. No praktiskā viedokļa jau izdevīgi, ja nāk pie manis uz privātstundām cauru gadu, lai no 6 paceltu uz 8. Citādi daudzi atnāk mēnesi vai divus, panāk sekmību, un ar to sadarbība beidzas.

    Otrajā pusgadā mācīju arī fiziku, bet beigās tāpat tā meitene, kurai sākumā it kā vajadzēja fiziku, vairāk gribēja matemātiku. Un viņa vēl ir mat. profilkursā, kur ir trīs fizikas nedēļā.

    Palieku pie tā, ka, vai nu fizikas programma vidusskolā ir par vieglu (par ko mācāmies - nezinām, ievietojam formulas un rēķinām), vai arī tik grūta, ka skolotāji paši izdomā veidus, ka iešmaukt bērniem sekmīgas atzīmes.

    Ir skolas, kur fizikas kontroldarbos atļauj izmantot pierakstus, formulas un visu pārējo, ka tik beigās sanāk kaut kas uz to pusi.

    Kopumā tomēr šķiet, ka šogad bērni vairs tā neiespringst par eksāmeniem. Lai nokārtotu uz F līmeni, vajag tikai 5%. Un, ja pēc tam stājās uz humanitāru studiju virzienu, neviens tā arī var pēc tam neuzzināt, ka ir tāds F nopelnīts matemātikā. No tā izriet, ka skolā dabūt 4 uz atestāta matemātikā ir daudz grūtāk nekā tie 5% eksāmenā.
    Wednesday, April 26th, 2017
    4:18 pm


    Cilvēki, kuri sajauc Taisonus :D 
    12:15 am
    Can't escape your mind if you don't think of weird stuff daily
    "Well, that's the point. Firewatch does something which only few games do, it teaches something about yourself and how your psyche works.

    The main character wants to flee from his reality. And just as you - the player - expects, mysterious things happen in the woods. And there is a possible romance. But in the end, both the protagonist and the player get hit in the face by reality. The lesson is, that your mind always leads your perception in certain paths. There are some technical devices in the forest? Alien scientists! Caves? There must be a hidden treasure! Delilah speaks to someone else? You are part of a social experiment!

    The lesson is, that life is much more boring than we want it to be and that our imagination tries to flee from reality in very predictable ways."
    Wednesday, April 19th, 2017
    3:34 pm
    Ego fix attiecībās
    Šis droši vien psihologu aprindās ir zināms fenomens, bet tomēr vēlos piefiksēt.

    Tātad, ņem meiteni ar zemu pašvērtējumu un

    a) No ne pārāk turīgas ģimenes
    b) Ar viņasprāt viduvēju izskatu
    c) Ar viņasprāt viduvējām/zemām prāta spējām

    Saliek kopā ar viņas atrasto puisi

    a) Veiksmīgu uzņēmēju, vai vadītāju kādā firmā
    b) Ļoti skaistu, izskatīgu vīrieti
    c) Kādu zinātnieku, inženieri

    Un mēdz notikt tas, ka puisis tiek pārlieku dievināts un apbrīnots. Un pēc tam var novērot, ka meitene pārņem puiša uzskatus un domas, viedokļus par savējiem, lai tikai nebūtu jāstrīdās un jārunā kas pretējs, jo "nevar tak būt, ka viņš nezina labāk".

    ***

    Tāpēc mani dažreiz biedē, ka sarunas laikā var atklāties, ka tās nav draudzenes pašas domas, bet pārņemtās domas un viedokļi. Ka viņa laika gaitā, esot šādās attiecībās, pārņems sava puiša ieradumus, hobijus, pasaules uzskatu. Tā man liekas kā tāda asimilācija, kuru pati meitene vēlas, jo tas "aizpilda" viņas nevērtības sajūtu pašai par sevi.

    Protams, man ir draudzenes, kuras bijušas par sevi veselīgi augstās domās, pēc ilgāka laika attiecībās ļoti lielā mērā saglabājušas sevi, spēj argumentēt savu viedokli attiecībās, neļauj, ka viņas nospiež uz ceļiem, un pašas nevēlas, lai viņas māca "dzīvot pareizāk".

    Taču absurds mēdz būt tajā, ka meitene vēlas par sevi bagātāku, veiksmīgāku, pieredzējušāku, un, kad tādu dabū, brīnās, ka pret viņu izturas kā mazu muļķīti. Ja viņa skaidri nespēj sevi pozicionēt kādā jomā kā vērtīgu, kā personību, tad šī objektivizācija var notikt pastarpināti, kaut puisis nemaz nav gribējis viņu pazemot.
    Thursday, April 13th, 2017
    4:08 pm
    Invalīdi
    Autobusā redzēju un dzirdēju kādu jaunieti invalīdu, kurš centās visiem novēlēt priecīgus svētkus un uzsākt sarunu. Varēja spriest, ka viņš ir mazliet garīgi atpalicis, bet varbūt viņam vienkārši bija vienalga par sociālajām normām publiskajā transportā.

    Dažās lietās, ko viņš skaļi teica pats sev vai tiem dažiem, kas ar viņu runāja, pat bija jēga.

    a) 10 gadīgs puisītis ieleca Daugavā no Akmens tilta, un tā darīt nav labi, vecāki uztrauksies
    b) Ir jāmīl vecāki, jo labāk, ka ir vecāki, nekā to nav vispār, bērnunamā nevienam nav vecāku
    c) Ir jāklausās Ozols un Nātre, viņi runā par tām lietām, kas ir reāli svarīgas

    Man bija šausmīgs kauns, ka dzīvoju tādā valstī un pilsētā, kur šis jaunietis nav nekur integrēts, klīst apkārt kā tāds rēgs.

    Viņš izklausījās, ka varētu būt pabeidzis Strazdumuižas internātskolu invalīdiem, bet nu neko nedara, jo nevar atrast darbu.

    Vai kādam varētu būt šausmīgs kauns, ka es vai Tu nekur neesam integrēti un blandāmies pa Latviju, nesaprotot, ko lai iesāk ar savu dzīvi?
    Sunday, April 9th, 2017
    2:50 am
    Par bezjēdzību ikdienā
    -Kāpēc Tu neapēd visu, ko es uztaisu?
    -Es nestrādāju tik daudz, lai man vajadzētu tik daudz pārtikas.
    -Ir jāstrādā vairāk!

    ///

    Vispār jau nogurt mentāli un fiziski vienlaicīgi, un iegrimt bezdomu stāvoklī ir patīkami(?)
    Wednesday, April 5th, 2017
    8:20 pm
    (0.0)
    Es nezinu, kādas ir tās emocijas konkrēti, bet 11. klases skolniece, kurai mācu fiziku, jā, viņa pilnīgi neapzināti ir satraucoša, kaitinoša un droši vien kaut kas man arī viņā skauž.

    Jā, smaržas man liekas kaut kas agresīvs, bet par laimi nav tik traki. Rokassprādzītes un ķēdītes, un tas viss, tas manās acīs kaut kādā ziņā meiteni padara par čiksu, un no tādām man ir bail.

    Bail varbūt tāpēc, ka čiksas daudz smaida, daudz smejas, bet pasaka maz. Un tad ir visu laiku jāseko ķermeņa valodai, lai es nepalaistu garām, ko tad viņa Īstenībā man grib pateikt, vai ko Īstenībā domā. Ir grūtāk. Ņemot vērā, ka es neskatos cilvēkiem acīs sarunas laikā, šeit man nav tādas iespējas - neskatīties.

    Viens kaitinošais laikam ir tas, ka caur visiem šiem atribūtiem - rokassprādzēm, kaklarotām, auskariem un dekoratīvajām jostām, viņa var izteikt sevi.

    Es sevi izteikt varētu caur nagu lakām, džemperiem un gredzeniem, bet kaut kas liek atgriezties pie totālām unisex drēbēm, praktiski nekādiem aksesuāriem, un teju vienīgais, ar ko es šad tad lepojos, ir rožūdens un tādi šampūni, kuri smaržo vairāk kā standarta.

    Jā, domāju, ka augstskolā man derēs šad tad uzvilkt kādu foršu krekliņu, kurš varētu būt par ice-breaker sarunām. Piemēram, šādu - https://represent.com/ndt/neil-degrasse-tyson-lets-make-america-smart-again-the-cosmic-perspective

    Kas man varētu skaust? Droši vien banālais - viņa ir ne tik gara kā es, bet tik un tā slaida. Un tievāka. Vispār jau ir absurdi sevi salīdzināt ar 13 gadus jaunāku meiteni, bet savā prātā es nenovecoju.
    Sunday, April 2nd, 2017
    7:53 pm
    *** Turn the page ***
    Laidos miegā, un sapnis sākās ar to, ka stāvu aizas malā aiz plānas virves. Paskatījos lejā un nospriedu, ka šis sākums man nepatīk. Pamodos.

    Old habits die hard. Jā, nebūt pseido-varonim un neuzsākt izbrist purvus, bet pacelties spārnos un pārlidot pāri.

    Also - pain is never ashamed to repeat itself.
    Friday, March 31st, 2017
    4:57 pm
    Lielceļa sajūta
    Kad es mācu kādu no 11. klases vai 12.klases, tad ir tas lielais prieks. Kā dažās Lana Del Rey dziesmās, ka viss ir Tavās rokās - atliek tikai izvēlēties.

    Jā, es apzinos, ka parasti tie ir bagātu vecāku bērni, kuri var iestāties jebkur Latvijā, noīrēt dzīvokli pusstundas attālumā no universitātes un iegrimt studijās kā Vinnijs Pūks medus burkā.

    Taču visvairāk mani priecē zinātkāri cilvēki. Jo vecāki, jo labāk. Un studiju sākumā ir tāds vecums, kad atbildība liela, pieredzes maz, viss pēkšņi jāpaspēj vienlaicīgi, un stundu saraksta dienasgrāmatā vairs nav.

    Mans uzdevums ir bērniem radīt vēl vairāk iespēju, stāstot par Latvijas izglītības sistēmas piedāvāto. Kādi eksāmeni kur vajadzīgi, cik aptuveni budžeta vietu ir katrā programmā.

    Jo mirdzums cilvēku acīs ir lielā mērā tas, kāpēc man patīk strādāt par skolotāju.
    Wednesday, March 29th, 2017
    12:50 pm
    See you on the other Side
    Daļa no manis ļoti grib ticēt, ka visus, visus cilvēkus, ar ko esmu sastrīdējusies, kuri mani ir pametuši, jo neietilpstu viņu kastītēs, cilvēkus, kuri gribējuši man atvainoties, bet nekad nav sastapuši vēlāk, es satikšu kādās lielās Valhallas dzīrēs, kur viss tiks piedots un nogludināts.

    Jo tā ir vieglāk domāt. Redzēt tik daudz pagātnes cilvēku sapņos, kuri, kā vēlāk izrādās, man nozīmējuši ļoti daudz, bet es viņiem tikai mazliet, nepazaudēt.

    Vispār jau tas ir bērnišķīgi, taču tieši tāpēc dabīgi.

    Current Music: Skid Row - I remember you
    Monday, March 27th, 2017
    1:53 am
    Tāda ir dzīve
    Man ir tik ļoti bail. Par šo situāciju, par sievieti. Viņai ratiņos bija bērns, kurš izskatījās pēc tēva, un pēc viņas nemaz.

    Viņa ar draugu nemaz vairs nešķita kopā. Viņi nerunāja, viņi negulēja blakus. Un bērnu neviens nesauca vārdā. Es satiku sievieti četras stundas un tā arī neuzzināju, kā bērnu sauc. Mani tas sagrāba kā mazu kaķēnu aiz čupra un nelaiž vaļā aizvien. "Bērns, nu, kas kaiš?"

    Viņa teica, ka dzemdībās bijis ļoti sāpīgi. Viņa teica, ka tik bieži aizmirst, kā tas ir, būt par māti, kaut bērns ir zīdainis. Ka tas ir kā uzvilkt pulksteni, kurš kavējas. Viņa sevi pārstāda regulāri, lai vispār saprastu, kas viņa ir, un kas viņai jādara.

    Viņa to visu stāstīja un kaut kā mehāniski, man liekas, tika galā. Nē, pilnīgi mehāniski jau nevar neko. Jābūt saiknei, tā jāstiprina ar jauniem pavedieniem ik dienu.

    Iedomājoties, cik nedabiski tas viss ir, cik ļoti viņa visu to cenšas paveikt, kaut iekšēji jau saprot, ka māja brūk, ka tētis zīdainim nevelta ne stundu dienā, man laikam vajadzēja izteikt kādu līdzjūtību, notušējot to kā komplimentu. Taču tas viss bija caur un caur skumji.

    Viņa ir ļoti stipra sieviete, viņa jau sen teica, ka tiks galā. Taču par kādu cenu? Ņemot vērā, cik ļoti tas izskatās pēc tukšuma, pēc uzspēlētas vienotības ar draugu, viņa audzinās šo bērnu, kurš mūžam atgādinās draugu un to, kā viss bijis.

    Kāpēc es to redzu tik dramatiski? Jo trūkst mīlestības.
    Wednesday, March 22nd, 2017
    5:29 pm
    Principa pēc
    Jā, šodien pie rentgena mani lamāja, ka nemāku turēt rokas sānos kā muižnieks vai liela uzņēmuma īpašnieks. Vīrietis taču, nu, jāprot?!

    Skatos, kundzītei gadi 60, sākt sarunu, ka vīrieša vārds med. dokumentos var arī nenozīmēt, ka cilvēks ir vīrietis, vai vispār no tā nevajadzētu secināt neko, nav vērts.

    Jā. Un es atkal paklusēju. Ja būtu māsiņai 25, laikam runātos. Jo viņai tad būtu vēl ilgi jāstrādā tur.

    Un tad es domāju, kur man tā kautrība, kuslums un nevarība? Ja tās divas meitenes 10.klasē būtu nevis tikai koķetējušas un sūtījušas zīmītes, un citi nebūtu ņirgājušies, man varbūt būtu vairāk pārliecības par sevi.

    Ja viņas būtu mani uzaicinājušas uz randiņu, nu, principa pēc, tad es justos labāk par sevi. Vai es par tievu, par nūģisku, par gudru, es nevarēju izdomāt, kāpēc mani neaicina uz randiņu, bet tikai nes cauri.

    Jā, varbūt man bija 17, un es biju tik kristāldzidri neaptēsts sausiņš, bet es sapratu, ka mani neuztver nopietni. Un no manis vēl gaidīja, ka es pratīšu sevi aizstāvēt? Cik naivi.

    Jā, tagad ir skaidrs, ka cerēt uz to, ka cilvēkam primārais nebūs izskats, bieži ir naivi.
    Monday, March 20th, 2017
    7:01 pm
    ^^
    Pagājušā gada rudenī un vasarā daudz rakstīju par Ziemeļu zvaigzni. Šie visi mūzikas, vijoles sadismi cilvēku rokās.

    Cilvēki grib just, grib būt dzīvi, grib būt attiecībās, grib būt gribēti, grib ko skaistu, visu šo gribēšanu ar vienu rokas vēzienu noslaucīt un sadedzināt sārtā.

    Tāpat nav ko sapņot, konflikts ar realitāti mazāk šausminošs, ja negribi neko.

    Jauns un talantīgs mākslinieks, pilnīgi dzīvē caurkritusi sieviete, nav taču nekādu pieturas punktu kā tikai miesa.

    Kas paliek pāri?

    Pēc tam kad kaisles vairs nav, naudas vairs nav, talants tikai uz papīra, sievietes cieņa iemīta dubļos?

    Kāpēc?

    Current Music: ALL MY HATE - ivy Levan
    5:47 pm
    Impresijas
    Sēžu pie klavierēm melnā jakā no raupja auduma. Kājās džinsi. Ar šādu apģērbu esmu cirtusi malku. Taču es cenšos izdabūt no klavierēm kaut ko smalku un stiegrainu. Toni, kurš dzeļ kā bites kodiens.

    Skatos filmu par invalīdu ratiņos, kurš tic dzīvei. Kopējs tikko iznācis no cietuma, arī tic. Invalīda ģimene reizi gadā pārbauda, vai viņš aizvien ir dzīvs. Viņi netic. Kopējs uzglezno ekspresionistisku gleznu, ko invalīda ģimene pārdod par 11000. Mākslas kolekcionāri ir negausīgi. Gleznā ir Parīze saules apspīdēta, daudzstāvu mājas zied.

    Zīmēju skulptūru. Jau kuro reizi. Netieku tālāk par skici. Sievietei ir spēcīgs torss un muskulatūra, taču sejas nekad nav.

    Ēdu tiramisu. Pārāk trekns. Pārāk salds. Dzīve vālu vāliem caur to gāžas manā mutē, un es baidos aizrīties.
[ << Previous 20 ]
About Sviesta Ciba